Tai rītā, kad Lāču ļaudis pārsteidza negaisa trakošana un izceļošanu vajadzēja atlikt par dažām stundām, tiem nekā nenojaušot, alā, augšā pie klinšu nokares, risinājās citāda veida notikumi.
Dziļi kalna iekšienē necaurredzamā tumsā, cīnīdamies pēc elpas smacīgajā gaisā, kustējās kāds cilvēks. Adas jaka, ādas bikses, basās kājas, mati bija caurcaurēm slapji. Viņš bija iespraucies kādā gandrīz stāvus kāpjošā alas atzarojumā, elsa un nerimtīgi taustījās visapkārt. Galvā dūca no nepārtrauktās ūdens dārdoņas, kas dažus metrus zemāk ar varenu spēku šāvās cauri kalna iegrobēm. Viņš nupat bija izkļuvis no šīs apakšzemes straumes un pats vēl lāgā neaptvēra, kā tas noticis. Taču viņš bija jau kaut cik atguvies, spēja vilkt elpu. Sāpēja viss — galva, pleci, ceļgali. Spēcīgā straume bija viņu svaidījusi kā akmeni, triekusi pret klinšu sienām, rāvusi augšā no dziļuma. Bise bija pazudusi, cepure pazudusi, nazis pazudis, šķiltavas izmirkušas. Viņam nebija nekā vairāk kā tikai nožēlojamā dzīvība un slapjas drēbes mugurā, turklāt viņš pats atradās kalna iekšienē bez mazākās nojausmas, kā varētu aizkļūt līdz alas izejai.
Viņš piespieda sevi mierīgi elpot un visu pārlikt.
Ūdens bija viņu aizrāvis lejup, tātad alas mute, pa kuru viņš bija ienācis, atradās kaut kur augšpusē. Tiešā ceļā viņš turp vairs nespēja nokļūt, jo augšup pa strautu, pāri apakšzemes ūdenskritumam nebija nekādas iespējas tikt.
Pašreizējā stāvoklī neatlika nekas cits kā rausties pa alas nozarojumu, kurā viņš bija iesprūdis, uz augšu un tad noskaidrot, vai šī eja vai kāds tās nozarojums neved kaut kur tālāk. Tās nebija nekādas rožainas izredzes, un viņš jutās ļoti noguris, nebija viņam arī nekā no pārtikas, bet, ja vien vispār atlika vēl kāda cerība, tad vajadzēja nekavējoties doties šajā bīstamajā ceļā. Slāpes pagaidām nedraudēja, jo viņš bija sarijies ūdeni vairāk, nekā vajadzīgs.
Viņš taustījas un meklēja ar rokam un basajam kājām visapkārt kur atsperties un tad, atbalstījies pa labi un pa kreisi pret šaurās ejas sienām, palēnām, palēnām sāka stumties uz augšu. Tas bija ļoti nogurdinoši. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, vai patlaban ir diena vai nakts un cik ilgs laiks pagājis, tā nopūloties. Viņš nebūtu arī varējis pateikt, cik augstu ticis. Bet augšup viņš virzījās, un pamazām stāvums sāka izlīdzināties, uz priekšu tikt nu jau bija vieglāk.
Tas deva jaunus spēkus. Viņš saņēmās cik spēdams un rausās nemitīgi tālāk. Kad alas eja sadalījās uz divām pusēm, cilvēks bija neizpratnē, kādā virzienā lai dodas. Beidzot viņš izšķīrās par to, kas bija dabiski, — izvēlējās eju, kas bija platāka, tāpēc pa to bija vieglāk virzīties. Baiļu mākts, ka eja varētu kaut kur izbeigties strupceļā, viņš rāpoja uz priekšu, arvien tālāk. Sirds nevaldāmi dauzījās, un, kaut arī viņš bija cauri slapjš, tomēr svīda.
Pēkšņi viņu tik spēcīgi kā spējas izbailes sagrāba cerība. Šķita, ka būtu paspīdējis gaismas stars, viņš uzspieda plaukstu uz acīm, tad noņēma, atvēra acis, lai pārliecinātos, vai sapņo vai ir nomodā. Nē, viņš nesapņoja. Vājā gaismas atspīdumā viņš saskatīja klintis un savu paša roku. Viņš grasījās jau mesties uz priekšu, ciktāl šaurā alas eja pieļāva straujākas kustības, te kājas un rokas sastinga. Tā nebija dienas gaisma, ko viņš redzēja, — tas bija uguns atspīdums.
Uguns atspīdums šeit, alā!
Viņš nemaz vairs nekustējās, tikai blenza uz noslēpumaino gaismu.
Šķita arī, ka viņš būtu dzirdējis kādu troksni. Vai te bija vēl kāds cilvēks? Vai tas būtu iespējams? Viņš aizturēja elpu.
Un tad viņi ieraudzīja viens otru.
Viņš redzēja divus pirkstus, kas turēja mazu degošu
skalu, un plīvojošas liesmas gaismā saskatīja seju, — vai tā bija jauna vai veca, viņš nezināja, bet tā bija cilvēka seja, vīrieša seja, un šis otrais likās tikpat pārsteigts kā viņš.
-— Kad tevi deviņi! — sacīja otrais. Alā balsis skanēja dīvaini. x
— Sasodīts! — atbildēja izmirkušais.
— Velns parāvis, no kurienes tu te radies, melnspal- vainā slieka?
— No ūdens, vecīt! Vai te var tikt laukā?
— Ja man būs patika tevi izlaist, tad — jā!
Mazais skals nodzisa. Otrajam rokā bija nazis, to vēl viņš paguva ievērot. Tagad no jauna iestājās tumsa, drausmīga tumsa.
— Kāpēc tad tu mani nelaistu laukā? — Jautājums izskanēja aiz satraukuma piesmakušā balsī.
— Kāda velna pēc man tevi jālaiž laukā, sasodītais ložņa, alu okšķeri, ūdens žurka? Kas tev te meklējams?
Tumsā spēcīgā un skarbā balss skanēja vēl griezīgāk un draudīgāk. Cilvēku vairs nevarēja redzēt, bet atmiņa, ka viņam bija rokā nazis, nezuda, un šī balss, šī balss — tā nevēstīja nekā laba.
— Es nezināju, ka tā ir tava ala, — izvairīgi sacīja pagalam izmirkušais.
— Bet nu tu zini! Ko tu te meklēji?
•— Te meklēju? Nekā.
— Nemelo tik bezdievīgi, draņķi! Jādomā, ka dzīvot vēl gribi. Meklēji zeltu! Kur tu to …
— Man nav nekā .. . nekā …
— Kur tu to redzēji?
— Nekā es neatradu …
— Nu, pagaidi tik, gan es tevi mācīšu runāt taisnību. Lai tev labi klājas! Es eju. Neiedomājies, ka varēsi man drāzt pa pēdām. Tas tev maksās dzīvību. Paliec, kur esi, un sprāgsti nost! Vesels!
Viņš, likās, gāja prom.
— Paklau, paklau, apžēlojies taču! Es neesmu neko, es neesmu neko redzējis, es pateikšu visu, visu darīšu!
— Amurgalva. Nāc! Tu man visu izliksi!
— Visu, visu …
Otrs ņirdza.
— Nu tad nāc! — Šaurajā ejā viņš ar grūtībām apgriezās, tad abi viens aiz otra līda un rāpoja. Ceļš likās garš, ļoti garš. Beidzot pavīdēja tāda kā gaisma, tā tiešām bija dienas gaisma. Izmirkušais priekā iekliedzās.
— Saturi žaunas, idiot, mežā ir dakoti!
— Es zinu, debestiņ, esmu kluss.
— Nezinu, kā ir ar debesīm, bet, ja tu negribi tūlīt pat nobraukt ellē, tad nomierinies.
Izmirkušais izrāpās no alas, kuras ieeju apņēma koku saknes un aizklāja zari. Gluži bez spēka viņš nokrita gar zemi. Bet" tūdaļ sajuta otrā vērtējošo skatienu un nodrebēja.
— Tā, te nu tu guli tik nevarīgs kā nodīrāts bizonis. Vai nu tu man beidzot pateiksi, ko tu tur meklēji?
Izmirkušajam acīs sariesās baiļu un dusmu asaras.
— Zeltu — bet nekas neiznāca.
— Zeltu! Kas tad tev iepotēja šeit zeltu meklēt? Ko?
— Ak, klīda tādas baumas, un ar veikalu negāja nekādā jēgā.
— Ar kādu veikalu?
— Ar kažokādām un degvīnu.
— Pie tā arī vajadzēja palikt, tas ir tieši piemērots tādiem stulbeņiem kā tu! Kur tu pameti visus savus zobus? Ko?
— Minnesotā, ser, pie dakotiem. Izgāšgad.
— Neesmu nekāds sers, aitasgalva.
Izmirkušais saņēmās un apsēdās. Mazliet nomierinājies, viņš aplūkoja savu sarunu biedru. Tas bija jauns puisis,
ne vecāks par divdesmit diviem, divdesmit trim gadiem, sarkanīgi gaišiem matiem, vēju appūstu, kalsnu seju lieliem kauliem. Ap muti pletās ļauns vaibsts. Izmirkušais nolēma turpmāk stipri uzmanīties. Pēc kļūmīgajiem piedzīvojumiem alā viņam nebija nekādas vēlēšanās vēl zaudēt arī dzīvību.
— … tādas baumas vien tās bija, — viņš atsāka. — Nenoteiktas kā vējš — pūš šurp, pūš turp, bet ap Melnajiem Kalniem tam vajagot būt… tam, kas esot atrasts, redzējis es neesmu nevienu, kam kaut kas būtu. Bet sasodītajā dakotu sacelšanās laikā izgāšgad viņi sadauzīja manu būdu Minnesotā un izsita manus labos zobus … un tā nu es gribēju redzēt… nu jā …
— … vai šeit dakoti ir miermīlīgāki? Varu tevi brīdināt, draudziņ! Šie noslēguši līgumu, ka zeme te uz mūžīgiem laikiem viņiem vien pieder, un, ja tu, baltais, parādīsies, viņi tevi īsti omulīgi spīdzinās un bez sirdsapziņas pārmetumiem grauzdēs, kamēr izlaidīsi garu. Tavs skalps vējos pie staba.
— Neesmu domājis šķērsot viņu ceļu.
— Vai nu domājis vai ne, tu jau biji gandrīz viņu cilpā. Kur tu pameti savus aitādas zābakus, ko?
— Zābakus?
— Neizliecies par muļķi, nevaru ciest, tas mani tikai nevajadzīgi aizkavē. Tu tur lejā mežā skaidri un gaiši esi stampājis pa sūnām.
Izmirkušais iztrūkās.
— Esmu pametis pēdas?
— Pamatīgas ziloņa pēdas, vecīt. Un tad tu ielīdi pa caurumu alā?
— Jā …
— Un tur tu nevienu nesatiki? Bez manis tagad, beigas?
— Satiku …
— Laime vēl, ka atzīsties. Kā tas gadījās?
— Nemaz īsti nezinu — tas bija šausmīgi. Domāju gar ūdeni tikt uz augšu, bet ūdens mani norāva atkal lejā. Grasījos kur pieķerties, satvēru tumsā kādu cilvēku, nu jā, bet tas, nelietis, negribēja vis līdzi un iespēra, ka man vairs nebija glābiņa… tad es aizlingoju ar ūdenskritumu lejā.
— Aha … Hm … haha … nav slikti… un jocīgi. Lai vai kā, es tev dodu, vecīt, labu padomu — pazūdi no šejienes, un ar mustanga ātrumu!
— Nezinu, vai man vairs ir zirgs.
— Bet es to zinu, tas ir man. To tu paņemsi un dosies ceļā, un, ja tu vēl reizi parādīsies šinīs mežos, tad paliksi par aukstu līķi! Vai saprati? Šis te ir mans lauks.
— Sapratu. Tavs lauks.
— Esmu gudrāks par tevi, vai tu to mani?
— Jā.
— Tad nu rīkojies attiecīgi. Es tev atdodu tavu zirgu atpakaļ, tāds kleperis man nav vajadzīgs, un taisies, ka tiec … kā tevi sauc?
— Bens.
— Gribi, es tev pateikšu, kā tikt pie naudas?
Bens dziļi uzelpoja un raudzījās viņā piemiegtām, pateicīgām acīm.
— Saki!
— Jāj prom uz Niobraru un atver tur veikalu. Tai vietiņai ir nākotne. Es parūpēšos par pirmajiem kundēm, lai tu atkal tiktu uz zara. Pulverim un svinam jābūt pastāvīgi, un degvīnam… tad nāks mednieki, indiāņi un kažokādas pašas no sevis.
— Bet indiāņi…
— Kā jau es reiz teicu, tu esi idiots. Nevar te viņu prērijās un mežos apkārt ložņāt, kad viņi paši cieš badu — tu katrā ziņā ne, — bet ja tu viņiem pārdod pulveri un svinu …
— Jā, jā, jā, jā … tikai tas viss notiek stipri ātri…
— Man viss notiek ātri, dzīvība un nāve, ņem to vērā. Tātad — vai esi ar mieru?
— Es pamēģināšu.
— Vai tev mana draudzība ir kādā vērtē, tukšpauri?
— Lielā.
— Tā ir tava laime. Nāc!
Kā apdullis Bens ļāva sevi vest pa mežu. Tas bija tāls un grūts ceļš, pa kuru viņš tika vilkts līdzi. Vairākkārt Bens aiz pārguruma paklupa, viņam bija jau četrdesmit ziemas un vasaras aiz muguras, un arī normālos apstākļos viņa spēkus nevarēja salīdzināt ar jaunā sarkanmatainā puiša enerģiju. Kad abi beidzot bija nonākuši pie zirgiem, Bens nekavējoties attaisīja seglu somu un tūlīt pat ..alkatīgi ķērās pie savas neaizskaramās sausās gaļas devas.
— To es tev atstāju, — otrais zobgalīgi sacīja, un tagad taisies kā tiec!
— Man nav ieroču …
— Kas man par daļu, nevajadzēja zaudēt! Pazūdi un savu mūžu vairs neskaties uz Melno Kalnu pusi — vai saprati?
— Sapratu. — Bens smagi nopūtās. Tad viņš uzsēdās zirgam mugurā un piesardzīgi vadīja to cauri mežam, lai beidzot uz dienvidaustrumiem cauri prērijai tiktu prom. Slapjajās drānās viņš nežēlīgi sala, bet viņu nodarbināja tikai viena doma — ātrāk prom no svešinieka varas iecirkņa. Viņu māca tik lielas bailes no šī cilvēka, ka sirds dziļumos viņš jau nolēma uzsākt tirgošanos Nio- brarā, kas svešajam likās noderīgi. Ar šādu velna zelli nedrīkst sanaidoties… un varbūt Niobrarā tiešām varētu atkal kaut ko nopelnīt, ar mazāku risku nekā šai alā, kas ar saviem sarežģītajiem gaņģiem un mežonīgajiem ūdeņiem bija īstenas cilvēku lamatas.
Palicējs sevī smējās, noskatīdamies no kāda koka, ka Bens patiesi auļos traucas prom. «Stulbenis,» viņš nodomāja. «Viens vienīgais paņems zeltu … un šis vienīgais būšu es.»
Viņš devās atpakaļ pie sava zirga, apēda iepriekšējās dienas medījuma paliekas, ugunskuru nekurināja, bet izstiepās līdzās zirgam uz dažām stundām nosnausties. Kā viņš bija apņēmies, tā arī pamodās. Bija jau tumšs. Tas viņu netraucēja ķerties pie nodomātā pasākuma. Viņš zināja, ka Lāču cilts ar visām teltīm ir projām, tāpēc bez jebkādas īpašas piesardzības devās uz to mežaino nokāri, kur klintī atradās ieeja alā, ko bija izmantojuši Matotaupa un Harka. Arī sarkanmatis ar laso palīdzību nonāca pie alas ieejas un piesardzīgi iekāpa iekšā. Taustīdamies, viņš devās uz priekšu un dzirdēja šalkojam ūdeni, kas Benam bija kļuvis liktenīgs. Sasniedzis apakšzemes strautu, viņš apsēdās zemē un uzšķīla uguni, lai labi izpētītu apkārtni. Viņš neatlaidīgi vēroja eju ap labi, no kurienes šāvās ūdens, kas pēc tam brāzās dziļumā pa kreisi.
«Sasodīts,» viņš klusi lādējās, «pie velna, ka viņu jupis! Velns lai parauj! Te ir vienīgais, ko man tas muļķa suns neatklāja — kāpēc viņš par vari te gribēja tikt uz augšu, kur ūdens brāžas lejā, tur kaut kas slēpjas.» Viņš vēlreiz noskatīja klintis. «Tur neviens nespēj augšā tikt, pat es, Sarkanais Džims, ne. .. . Bet jupis viņus rāvis, kas te bija meklējams tam sarkanādainajam un viņa kucēnam? Tieši te? Kaut kas jau te slēpjas, tikai es netieku gudrs, kas tas varētu būt, velna milti… Un tas maitas purns arī nezināja, citādi nebūtu ar ūdenskritumu noripojis lejā …»
Dzirkstele nodzisa.
«šodienai pietiks. Te kaut kas jāuzsāk gluži citādi. Bet tas ir mans darbošanās lauks, un lai neviens cits te nedomā bāzt degunu! Tik tiešām kā esmu Džims.»
Saīdzis viņš devās atpakaļceļā un vēl vienu stundu nogulēja pie sava zirga.
Nākošajā rītā Sarkanais Džims stāvēja ar savu zirgu mežmalā un skatījās uz Lāču cilts ceļotāju sliedi, kas vēl skaidri bija saskatāma. Viņš samiedza saulē acis un domās vēlreiz izbaudīja uzvaru pār bezzobaino Benu. Viņš bija drošs, ka šis tirgotājs, kontrabandists un zelta meklētājs — un ej tu sazini, kas vēl, — būs viņam, Sarkanajam Džimam paklausīgs kā jēriņš. Tirgošanās Niobrarā, ko bezzobu melnmatim vajadzētu uzsākt, bija Džima pēkšņa iedoma, bet ne gluži no gaisa grābta. Jājot uz Melnajiem Kalniem, viņš robežas apgabalos bija izjutis šādas tirgotavas trūkumu. Iespēju te iepirkties varētu sagādāt tāds uzņēmīgs tirgonis kā Bens. Tikai tam vajadzētu būt piesardzīgam. Jādomā gan, ka viņam būs pārgājusi patika uz patstāvīgu piedzīvojumu meklēšanu. ^
Tamlīdzīgu varu, kādu Džims bija ieguvis pār Benu, viņš bija pratis iegūt jau puikas gados pār citiem zēniem, jo bija viltīgs, spēcīgs un nekaunīgs, visi no viņa baidījās. Viņš priecājās par savu varu, bet dziļi sirdī gremzās, ka nebija neko atradis ne alā, ne arī upes smiltīs. Ne graudiņu zelta! Bet baumas par neaptveramiem dārgumiem nemitējās, un viņš gribēja būt pirmais — viņam jābūt pirmajam — viņš būs pirmais! Viņš viens pats. Tas bija viņa darbošanās lauks.
Nonācis domās tiktāl, viņš izdarīja kaut ko, kam, liekas, nebija nekā kopīga ar nupat apsvērto — viņš pagrieza zirgu laukā no meža un prātīgi jāja pa pēdām, ko bija atstājuši Lāču cilts ceļotāji.