Jau otro dienu Lāču cilts ceļš veda uz dienvidiem. Harka jāja uz sava spriganā ābolainā zirga. Zēns pastāvīgi vērās visapkārt. Bet visvairāk viņa uzmanību saistīja dienvidos jaunie medību lauki, kur cerēja sastapt bizoņus
un atkal reiz sātīgi paēst. Netika pārmīts ne vārds. Katrs bija nodarbināts pats ar savām domām un vērojumiem. Augstu gaisā lieca lokus kāds plēsoņa putns. Havandšita un Matotaupa pret dienas vidu novirzījās vairāk pa labi, uz dienvidiem, un drīz vien skatienam pavērās tālā, saules spoži apmirdzētā klinšu kalnāja aprises ar vizošajām sniegotajām virsotnēm.
Kad saule todien norietēja, aiz muguras bija palicis piecdesmit septiņi kilometri garš ceļa gabals. Vīri, sievas un bērni nelikās zinis par sārtās saules krāšņumu, kura, iekams paslēpās aiz apvāršņa, vēlreiz izlēja savus starus pār debesīm un prēriju. "Ļaudis viegli drebinājās aukstumā, kas iestājās līdz ar tumsu, un sievietes un meitenes, kā parasti, aši un veikli sacēla visas trīsdesmit teltis, kur ceļā nogurušajiem patverties.
Zēni un meitenes, ievīstījušies segās, tūlīt pat aizmiga un pamodās tikai tad, kad austrumos uzlēca saule — atjaunota un krāšņa. Arī šai naktī viņi bija apmetušies pie ūdens, un no rīta atklājās, ka te ir divas peldēšanai piemērotas vietas. Uz vienu devās sievietes un meitenes, uz otru — vīri un zēni. Harkam bija žēl, ka ūdens pat tagad, pavasarī, bija tik sekls, ka nevarēja peldēt. Vasarā šī upīte droši vien izžuva pavisam. Zēns iegūlās dziļākajā vietā, plunčājās un šļakstinājās ar Harpstenā. Pēc peldes bērni noberzās ar smiltīm un ieziedās ar lāču taukiem — tas padarīja ādu elastīgu un nejutīgu pret sauli, vēju un aukstumu. Vigvamos todien bija maltītei sagatavota vilku gaļa, garšot jau negaršoja, tomēr labāk nekā nekas.
Pēc brokastīm, pirms došanās ceļā vēl atlika drusku laika. Vecmāmiņa Untšida sēdēja pie pavarda un šķiroja zāļu pušķīšus, ko bija salasījusi upītes krastmalā. Harka un māšele Uinona noskatījās vecmāmiņas darbā. Vecmāmiņa skaidroja dziedinošo zāļu nozīmi — šīs te, viņa teica, esot labas ko uzlikt uz vaļējas brūces, bet šīs palīdzot dziedēt rētas. Uinona klausījās uzmanīgi, viņa gribēja kādreiz būt tikpat ieredzēta dziedniece kā vecmāmiņa. Harkam nebija tik daudz pacietības. Viņš vaicāja Untšidai, vai tad viņa domājot, ka Lāču cilts karavīri drīz gūšot ievainojumus, ka būšot vajadzīgas dziedējošas zālītes.
— Tu nolasi manas domas, Harka Vilku Nāve, — atbildēja Matotaupas māte. — Mēs ejam uz to pusi, kur saule dienvidū stāv virs galvas. Bet tur dzīvo dakotu ienaid
nieki pani. Ari viņi grib medīt bizoņus, un, ja mums gadīsies ar viņiem sadurties, tad mūsu vīriem būs jācīnās.
— Dakotu zeme sniedzas līdz Lielajai upei, sacīja tēvs, un pani ciltij nav tiesības to šķērsot!
— Tā saka dakotu virsaiši un karavīri. Bet pani virsaiši un karavīri ir citādās domās par medību lauku robežām.
Untšida gribēja vēl ko piebilst, bet aprāvās, jo ienāca bērnu māte. Viņa bija satraukta un pastāstīja, ka izlūki uzgājuši pēdas — svešas pēdas apmetnes tuvumā.
Harka tūlīt pat izmetās laukā no telts. Viņš gribēja kaut ko tuvāk zināt par šīm pēdām. Viņš redzēja, ka Matotaupa un Saulrasa stāvēja pie burvja telts, it kā grasīdamies ieiet pie Havandšitas. Abi bija apstājušies turpat pie burvja vigvama. Saulrasa, liekas, centās Matotaupu par kaut ko pārliecināt. Šķita, ka viņš dzīrās gūt virsaiša atbalstu savām domām vēl pirms apspriedes ar burvi. Abi, liekas, nevarēja vienoties. Beidzot viņi pārtrauca sarunu un kopā iegāja pie burvja. Līdz ar to viņi pazuda Harkas acīm.
Zēns pašūpojās uz pirkstgaliem, nevarēdams izšķirties, vai atgriezties savā paša teltī vai sameklēt Četānu, vai arī sapulcēties ar dažiem Jaunajiem Suņiem. Bet tad jebkura izšķiršanās atkrita, jo līdzās nostājās Četāns.
— Ko tu te stāvi kā bizonis, kas atšķīries no ganāmpulka? — viņš jautāja.
— Viņi apspriežas Havandšitas teltī.
— Vai tu zini, par ko?
— Par pēdām, — Harka minēja.
— Un kādas ir tavas domas?
— Mūsu pēdu dzinēji uzgājuši pēdas. Kas man ko domāt, neesmu jau pēdas redzējis. Vispirms jāredz, tad varēšu kaut ko domāt.
— Hau. Vai parādīt tev?
— Jā! — Harkas augums saspringa kā loka stiegra, kad to pavelk karavīra roka.
— Nu tad nāc!
Četāns un Harka skriešus devās prērijā. Šonka stāvēja pie savas telts un noraudzījās abiem nopakaļ.
Četānam un Harkam nebija tālu jāskrien. Apmēram trīssimt metru no telšu apmetnes atradās viens no tiem lēzenajiem pakalniem, kādi bija izkaisīti pa visu prēriju, un tā malā, ieplakā starp šo un nākošo pauguru, bija saskatāma viena no pēdām, ko Četāns vēlējās parādīt Harkam. Četāns nogaidīja, ko draugs teiks.
Harka vēroja ilgi un rūpīgi. Viņš zināja, ka tiek pārbaudīts.
— Stiebri jau paguvuši mazliet iztaisnoties, — viņš beidzot ierunājās, — bet ļoti maz, jo lielākā tiesa vēl kopš ziemas ir novītuši un vārgi. Te kāds cilvēks gulējis zālē un bijis piesardzīgs, jo ne noguļoties, ne pieceļoties nav atstājis tikpat kā nekādu pēdu. Tomēr, liekas, pieceļoties viņš ir mazliet straujāk sakustējies un nav bijis tik apdomīgs, jo šeit — redzi — ir pirkstu nospiedumi, zāles kumšķa malā, smiltīs. Tas ir neskaidrs nospiedums, nevis basas kājas, bet mokasīnā apautas kājas iespiedums. Šī te pēda vēl ir svaiga, tās malas skaidri izteiktas. Izlūks ir, rītam austot, piecēlies. Tas bijis sarkanādainais. Iespējams, ka pats gribēja vai arī viņam vajadzēja aši pazust. Vai jūs viņu neredzējāt?
— Nē, — atbildēja Četāns nomākti, tādā kā vainas apziņā, — ne mēs redzējām viņu, ne viņa pavadoni. Iespējams, ka tur nebija tikai divi vien, bet pat trīs, tomēr mēs viņus neredzējām. Viņiem vajadzēja būt aizgājušiem mums garām gandrīz līdz pašai apmetnei, un, kad mēs uz- dūrāmies uz pēdām un steidzāmies atpakaļ, arī viņi bija prom. Un atkal pagājuši mums garām tā, ka mēs tos nemanījām, bet šķiet, ka arī viņi nav mūs redzējuši. Laikam viens no viņiem bija ieraudzījis mūsu pēdas — tāpat kā mēs viņējās, un mēs esam turp un atpakaļ viens otram garām cilpojuši.
— Vai tur nav jāsmejas, turklāt tas nav diezin cik slavējami! Tātad mēs nezinām, pie kādas cilts sarkanādai- nie svešinieki pieder?
— Nē, to mēs nezinām, bet svešie karavīri laikam sapratuši, ka mūsējās ir dakotu teltis.
Harka, domās nogrimis, vēl joprojām raudzījās uz pēdām.
•— Tie arī varētu būt dakoti, kas bijuši te izlūkos.
— Dakoti vai pani, kas to lai zina.
•— Vai mēs vēl izsekojam šos svešos izlūkus?
— Viņu pēdas ir pārtrūkušas, izsekot iespējams tikai ar lielām grūtībām un maldīšanos. Tas prasa daudz laika. Tāpēc mans tēvs aizgāja uz apmetni, lai apspriestos ar kara virsaiti. Tikmēr izlūki, kas nomainīja Saulrasu, Šonku un mani, devušies vairāk uz dienvidiem un vēro, vai tur nerosās kaut kas aizdomīgs. Vēl gan no viņiem nekādas ziņas nevarētu pienākt.
— Ja šie svešie izlūki piederētu pie kādas dakotu cilts, tad viņi taču būtu, tiklīdz pazinuši, ka arī mēs esam dakoti, atklāti nākuši pie mums, — Harka apsvēra. Da- kota — šis vārds nozīmē «Septiņi cilšu apspriežu ugunskuri» — dalās septiņos lielos zaros, kas savukārt sadalās neskaitāmās mazās grupās un kopās, kā to prasa mednieku dzīves veids. Lāču cilts piederēja pie austrumu apgabalā dzīvojošiem tetonu dakotiem un to vidū pie oglalas ģints.
— Arī tad, ja tie būtu bijuši dakoti, viņi varbūt dzīrās vispirms dot ziņu savam virsaitim, iekams ierodas pie mums.
Harka iebilda:
— Tam es neticu. Iespējams, ka tie bija pani.
— Pani ir koijoti un bailīgi prēriju suņi! — Četāns nicīgi noteica. — Tie apmetušies uz dzīvi pie Plates upes. Vai tie būtu uzdrīkstējušies tik tālu uz ziemeļiem ielauzties dakotu cilts medību laukos!
— Varbūt arī viņi cieš badu.
— Tā kā mēs līdz šim neesam uzdūrušies bizoņiem, tiem jābūt lejā pie Plates upes, tāpēc pani ļaudīm gaļas netrūkst.
— Kā tu to zini? Bizoņiem vispār nav «jābūt». Kas tiem var pavēlēt?
— Bads, kas pavēl arī mums. Bet kāpēc mēs strīdamies? Pēc pēdām neko nevar spriest. Tiklab man, kā arī tev nav nekas zināms. Var būt, ka drīz vien atklāsies, kam bijusi taisnība. Jo viens ir skaidrs — svešie karavīri te bijuši vēl nesen.
— Viņi nav nākuši jāšus, bet kājām, tāpēc nekur tālu tie vēl nebūs tikuši, kaut arī skrietu nezin cik ātri. — Harka aprāvās, jo redzēja, ka tēvs kopā ar Saulrasu iznāca no burvja telts. Virsaitis pieaicināja vēl divus karavīrus — Veco Antilopi un Kraukli un kopā ar tiem devās uz savu vigvamu. Harkam nu radās iespēja noklausīties nākošo apspriedi. Savā teltī viņš drīkstēja pastāvīgi uzturēties, ja vien netika izsūtīts laukā.
Tāpēc viņš pameta Četānu, apskrēja apkārt teltij, lai nedurtos acīs, un vēl pirms nācējiem iezagās pa telts spraugu iekšā. Aizmugurē viņš apsēdās līdzās mātei, vecmāmiņai, brālim un māsai.
Ienāca Matotaupa un trīs karavīri. Virsaitis neatklāja nekādu svinīgu apspriedi. Vīri piebāza tikai īsās pīpes, kā piedienējās īsai apspriedei.
— Jūs zināt, par ko ir runa, — uzsāka Matotaupa. — Mums ir aizdomas, ka tie ir pani, kas mūs izspiego. Tiklīdz salasīsies šo ošņātāju un kvekšķu bars mūsu tuvumā, viņi mums bruks virsū.
— Tad viņi dabūs pamatīgu sutu un viņu skalpi karāsies pie mūsu mietiem! — lielīgi iesaucās Vecais Antilope.
Matotaupa uz viņu nosodoši palūkojās, jo nebija pieņemts, ka apspriedē mazāk ievērojamais pirmais atbild virsaitim. Vecais Antilope nokaunējies nodūra acis.
— Mums jābūt gataviem cīņai, •— tagad sacīja Krauklis. — Iespējams, ka šīs smirdošās žurkas taisīsies mums kost, vēl iekams pēc tēvu tikumiem tiks izrakts kara cirvis. Ja jau viņi ložņā pa mūsu medību laukiem, tad arī zina, ka, tiklīdz mēs kādu no viņiem pamanīsim, tā pacienāsim ar bultu.
— Tā tas ir, — apstiprināja Vecais Antilope, — Ja mums būs darīšana ar pani, tad darbs tiks nevis mēlēm, bet bultām un šķēpiem. Bet es tev jautāju, virsaiti Matotaupa, — vai gaidīsim šinī apmetnē, kamēr ierodas ienaidnieki, vai arī dosimies tālāk?
— Dosimies tālāk! — nikni iesaucās Krauklis. — Vai tad mēs neesam dakotu medību laukos? Vai mums jāslēpjas no pāris nekaunīgiem koijotiem, turklāt mēs nemaz
nezinām, vai tie vispār te ir? Vai tas būtu Lielās Lācenes dēlu cienīgi?
Vecais Antilope sarauca pieri.
— Tu pārāk iekaisti, Kraukli. Ko saka burvis, Matotaupa? Tu ar viņu runāji.
— Jā, — virsaitis apstiprināja, — Saulrasa un es runājām ar Havandšitu. Viņš ieteic doties tālāk un izsūtīt vēl vairāk vērotāju.
— Un ko tu pats domā, Matotaupa? Ja mēs dodamies ceļā, tad mūsu sievas un bērni būs vairāk pakļauti briesmām nekā tad, ja paliekam apmetnē.
Tad runāja Saulrasa:
— Vai tad mēs neesam karavīri, ka nenosargāsim sievas un bērnus? Man nagi niez ātrāk pārmācīt šos pani, ja tie ir tik nekaunīgi un lien mūsu prērijās. Dosimies tālāk!
Vairuma domas bija noskaidrotas. Visi dega nepacietībā aizstāvēt savas tiesības un krietni pārmācīt pani, ja tie vispār uzdrīkstētos parādīties.
— Mēs tātad dosimies uz priekšu! — izlēma Matotaupa.
Vecais Antilope izgāja no vigvama un visiem skaļi
paziņoja, kas ir izlemts.
Tikmēr Matotaupa izvēlējās sešus vērotājus, trīs jāšus, kas varētu iespējami ātri traukties, un trīs kājām gājējus, kam būtu vieglāk paslēpties. Saulrasa, Četāns un Šonka gāja izlūkos kājām. Krauklis, viņa vecākais dēls un vēl viens karavīrs devās ceļā jāšus.
Untšida atraisīja pirmo telts mietu. Sievietes tūdaļ ņēmās novākt vigvamus. Strazdi, pastāvīgie zirgu pavadoņi, aizspurdza, tiklīdz zēni un meitenes nāca pakaļ zirgiem. Kopā ar tiem trim vīriem, kas jau bija izsūtīti uz priekšu maiņai, patlaban izlūkos atradās deviņi vīri un puiši. Tas atbilstoši bīstamajam stāvoklim bija neparasti daudz.
Drīz pēc tam, kad noplandīja pirmās telts pārvalks, arī visa kolonna bija gatava ceļam. Visus bija sagrābis neaprakstāms sasprindzinājums. Katrs karavīrs, izņēmis no bultu maka divas trīs bultas, turēja šo saišķi saujā, lai, tiklīdz parādītos ienaidnieks, tūlīt liktu tās lietā. Reizēm viens otrs pasvārstīja rokā cērtamo ieroci, kā arī metamo, kas bija saliekta, ar galiem kopā sasieta kārklu klūga, tās cilpā bija iestiprināts olveidīgs akmens. Sitiens ar šādu elastīgu vāli, ja tā trāpīja ienaidniekam pa galvu, bija nāvējošs.
Harka paturēja savas bultas makā. Karavīra bultu ar atkarpi viņam nebija. Tas ari nebūtu piedienīgi, ja viņš atdarinātu karotāju. Bet viņš bija stingri apņēmies cīnīties, ja ienaidnieks uzdrīkstētos tiktāl, ka uzbruktu sievietēm un bērniem. Zēns jāja kolonnas malā mātes un māsas tuvumā. Viņām abām vajadzēja sēdēt uz viena zirga.
Kolonna bija tikai pusstundu ceļā, kad jau atskanēja izlūku brīdinājuma saucieni. Par brīdinājuma zīmi bija norunāti daži strazdu dziesmas locījumi, kas ienaidniekam nevarētu likties aizdomīgi. Taču ziņotāji neturējās pie norunas. Tā bija zīme, ka viņiem steiga likusies svarīgāka par piesardzību. Brīdinājuma saucieni atskanēja arvien tuvāk. Acīm redzot, izlūki steidzās atgriezties pie kolonnas. Harka saspringti klausījās un raudzījās uz tēvu zirgā — lepno kara virsaiti, kuru no visiem pārējiem atšķirīgu vērta kara ērgļa spalvas. Matotaupam vajadzēja dot pavēles, kas darāms. Neviens vairs nešaubījās, ka izcelsies kauja.
Pirmais, ko ieraudzīja atgriežamies, bija Saulrasa. Viņš parādījās uz pakalna; pēc viņa izturēšanās varēja spriest, ka viņš smagi velk elpu. Laikam bija skrējis, kā savu dzīvību glābdams. Ar zīmēm, ko viņš rādīja, visiem kļuva skaidras draudošās briesmas — nepārprotami naidīgos nolūkos tuvojās apmēram sešdesmit pani jātnieku. Līdzko Saulrasa bija nodevis savu mēmo ziņojumu, vēlreiz visapkārt atskanēja brīdinošie izlūku saucieni. Visi vīri un jaunekļi, kas bija izgājuši izlūkos, atgriezās vai nu skriešus, vai ar zirgiem aulekšos, lai iesaistītos karavīru un ceļotāju rindā. Te tagad viņi bija visvairāk nepieciešami.
Harka saausījās, izdzirdis jauna veida troksni. Tas vēl bija tālu, bet nāca tuvāk, un neapšaubāmi tā bija auļojošu jātnieku dobjā dipoņa. Pieteiktais ienaidnieks jau tuvojās!
Sievietes, paklausot virsaiša pavēlei, izcēla no šļūcēm bērnus un paņēma pie sevis zirgā, šļūces atraisīja. Labāk zaudēt teltis un mantu nekā dzīvību. Bez nastām arī sievietes ar bērniem nepieciešamības gadījumā varēja veikli jāt. Kaltētu bizoņu gaļu, kaltētas saknes un ogas — šo pārtiku nebaltajām dienām sievietes glabāja ādas maisos pie sevis.
Ienaidnieku jātnieku bars tuvojās ar draudīgu dipoņu neiedomājamā ātrumā. Zālainē mustangi prata vareni skriet. Harka, atrazdamies pie sievietēm un bērniem, saspringti raudzījās uz rietumiem. Varēja dzirdēt, ka auļojošie jātnieki tuvojās no tās puses. Svešinieki parādījās
paugura virsotnē labi sakārtotā līnijā. Arī Harka varēja tos saskatīt, kaut arī tie bija ļoti tālu un attāluma dēļ vēl neskaidri saredzami. Tomēr mednieku asais un ievingrinātais skatiens redzēja, ka svešinieki parāva zirgus stāvus un draudīgi vicināja šķēpus.
Bultas vēl nespēja tos sasniegt.
Te notika kaut kas satraucošs un briesmīgs. Atskanēja tāds rībiens, kādu Harka vēl nekad savā mūžā nebija dzirdējis. Harkas māte tvēra ar rokām pie krūtīm un saļodzījās kā no zirga parauta, pavada izkrita viņai no rokas. Harka piejāja ar savu zirgu cieši klāt pie tā, uz kura sēdēja māte un māsa, un satvēra māti. Un to pašu brīdi saprata, ka viņa rokās ieslīgst miris cilvēks. Viņš tikko spēja māti noturēt. Nolēcis no zirga, Harka, ar kreiso roku saņēmis sava zirga pavadu, ļāva mirušajai mātei noslīdēt zālē. Tur nu viņa gulēja, un, kaut arī zēnam atlika tikai viens mirklis laika māti uzlūkot, šis skats saglabājās viņā uz visu mūžu. No krūtīm sūcās tikai tieva asins strūkliņa. Gludā, vēl jaunā seja bija pelēki bāla.
Uinona, skaļi iebrēkdamās, grasījās laisties no zirga lejā, bet Harka lika viņai palikt jāšus un turēties pie sievietēm. Zēns pats uzlēca savā ābolainī, viņa acis bija sausas, tās kvēloja. Jau atkal nosprakšķēja tāpat kā pirmajā reizē, un Harka izdzirda kaut ko nosvilpjam, tad Saulrasu ierēcamies:
— Macavakēn! Macavakēn! Pērkondzelzs! — Harka iztrūkās, bet reizē arī viņu sagrāba nevaldāms niknums, jo ienaidnieki bija nonāvējuši viņa māti. Viņš raudzījās uz tēvu un pārējiem karavīriem, kuriem vajadzēja atriebt mātes nāvi.
Tikmēr ienaidnieki bija pienākuši bultas lidojuma attālumā. Nupat sāksies jātnieku kauja. Tagad arī Lāču cilts vīri bija izkārtojušies vienā līnijā. Katrai karotāju pusei bija viegli pārskatāma otra. Dakoti ar saviem četrdesmit diviem vīriem atradās pretī sešdesmit septiņiem pani karotājiem.
Lāču cilts karotājiem vajadzēja uzmanīties, lai šai cīņā noturētos pārsvara priekšā.
Harka nenovērsa acu no ienaidnieku bara. Pani karotājiem, tāpat kā dakotiem, bija šobrīd tikai ādas jostas ap vidu. Ieziestā āda saulē spīdēja. Sarkani izkrāsotās sejas, kas liecināja par kaujas gatavību, likās atbaidoši viepļi. Galvas atšķirībā no garmatainajiem dakotu karavīriem bija kailas. Tikai pakauša vidū izaicinoši plīvoja skalpa cirta. Daļa ienaidnieku uzvilka lokus un nostiprināja bultas, citi draudīgi vicināja šķēpus.
Harka meklēja ar acīm ienaidnieku virsaiti un drīz vien to arī ieraudzīja un pazina pēc ērgļa spalvu kušķa pie čupra un pēc bīstamā ieroča, ar kuru tas bija nogalinājis Harkas māti. Tā 'bija gara caurule ar koka spalu, un Harka ievēroja, ka ienaidnieku virsaitis ar nūju kaut ko iegrūž caurulē. Zēns pirmo reizi redzēja ugunsieroci, pa stobru lādējamu bisi.
Matotaupa par atbildi uz pani šāvienu izgrūda spalgo dakotu kara saucienu:
— Hi-jip-jip-jip-hi-jāāā!
Visi Lāču cilts karavīri uztvēra šo saucienu, un tas saviļņoja prērijas kluso gaisu kā vēja brāzma ūdeni. Ienaidnieki atbildēja ar rēkoņu, kliedzieni brāzmoja viens otram pretī. Suņu bars kaukdams vēl pastiprināja vispārējo troksni.
— Jūs, koijotu dzimums! — kliedza Saulrasa, pārspēdams neskaidro rēkoņu. — Nedomājiet, ka varat mūs iebiedēt ar savu pērkondzelzi! Jūs, bailīgie un kraupainie salašņas! Sieviešu bendētāji! Panāciet šurp! Mēs jums parādīsim, kā cīnās vīri!
— Jūs, netīrie oglala! — izaicinoši atsaucās pani virsaitis. -— Ejiet turp, no kurienes nākuši, citādi mēs jums parādīsim ceļu! Jūsu bizes rotās mūsu trofeju stabus, un jūs smilkstēdami līdīsiet alās!
Tūlīt atkal uzvirmoja karotāju kliedzieni, ar kuriem ikviens centās iedrošināt pats sevi un iebaidīt citus.
Pani virsaitis bija iestūmis stobrā jaunu lodi un dzīrās pielikt šauteni pie vaiga. Tobrīd Matotaupa jau brāzās ar savu ābolaino garā stiepienā tieši virsū pretiniekam.
Visi saprata, ka vispirms jāpadara nekaitīgs baismīgais un noslēpumainais ienaidnieku virsaiša ierocis, ar kuru viņš tik lielā attālumā spēja nogalināt cilvēku. Ja izdotos to dabūt rokā, panākumi būtu milzīgi! Visi saspringti raudzījās uz Matotaupu. Virsaitis jau auļojot meta šķēpu, vēl iekams pani paguva izšaut. Šķēps trāpīja pani pa plecu. Viņš zaudēja līdzsvaru un izlaida no rokām šauteni. Viņš būtu nokritis atmuguriski, ja kāds jātnieks piesteidzies viņu neatbalstītu. Matotaupa joņoja uz priekšu, lai gūtu pilnīgu uzvaru. Palīgā steidzās Vecais Antilope, Krauklis un tā vecākais dēls. Pretējā pusē saskrēja vēl vairāki pani ap savu virsaiti, lai aizstāvētu viņu un arī vērtīgo ieroci. Līdz ar to jātnieku rindas pajuka. Saulrasa ātri aptvēra stāvokli un pamanījās to izmantot, kopā ar dažiem karotājiem viņš izspraucās pa pavērtajām spraugām cauri ienaidnieku līnijai un uzbruka pani no mugurpuses.
Izšāvis bultu, viņš nogāza vienu ienaidnieku no zirga, un dakoti uzgavilēja šai veiksmei.
Tikmēr abi virsaiši un to pavadoņi bija saķērušies tuvcīņā. Antilope gan paķēra šauteni, kas bija izkritusi no pani rokas, bet, nekā nesajēgdams, ko ar to iesākt, un nolēmis, ka tā ir neparocīgāka par paša milnu, viņš to atkal aizmeta.
Harka sekoja katrai vismazākajai norisei kaujā. Viņa uzmanībai nepaslīdēja garām, ka bīstamais uņ ienīstais pani virsaiša ierocis atkal iekrita zālē. Karavīru mustangi mīdīja to ar kājām. Atri izšķīries, zēns pameta sava zirga pavadu Untšidai un noslīdēja no mustanga. Saliecies viņš skrēja pie cīņā iekarsušajiem vīriem, neviens viņu neaizkavēja. Viņš bezbailīgi iespraucās starp satracinātajiem zirgiem, kas mežonīgi slējās pakaļkājās, notašķīti ar karotāju asinīm. Zēnam kāds zirgs iespēra pa roku, bet satraukumā viņš sāpes aši pārvarēja un pacēla šauteni. Tā bija daudz smagāka, nekā viņš bija domājis. Siksnas tai nebija. Viņš iežmiedza to padusē un skrēja prom tik ātri, kā savu mūžu nebija skrējis. Uzlēcis zirgā, viņš izkliedza spalgu, zobgalīgu uzvaras saucienu un tai pašā brīdī iespieda zirgam papēžus sānos, tā ka tas ar lēcienu pārgāja auļos un pāri prērijai metās prom. Harka bija pārliecināts, ka tagad viņš ar savu laupījumu kļūs par uzbrukuma mērķi ienaidnieka karotājiem. To viņš arī gribēja panākt — šādā veidā izjaukt ienaidnieka vienotību un vājināt tā pārsvaru.
Jājot Harka ievēroja, ka Havandšita un līdz ar viņu sievietes un bērni devās prom. Zālē palika šļūces ar telšu kārtīm, telšu pārsegiem, apģērbiem, bļodām un darba rīkiem. Viena daļa suņu ņēmās tur meklēt ēdamo, citi aizskrēja līdzi sievietēm un bērniem.
Harka vēlreiz skaļi iekliedzās, izaicinādams ienaidnieku, un turēja paceltu gaisā savu laupījumu tā, ka to visi varēja saredzēt. Nikna iebrēkšanās un tad daudzu piesmakušu balsu saucieni liecināja, ka pani karotāji Harku pamanījuši. Zēnam nopakaļ lidoja bultas. Veikli, kā pieredzējis karavīrs, Harka noslīga gar zirga sāniem pretējā pusē no ienaidnieka. Bultas spindzēdamas šāvās pāri zirga mugurai. Harka sasniedza kādu pakalnu un tā aizsegā pieturēja, lai paklausītos un ērtāk satvertu šauteni, kas viņam bija gandrīz izslīdējusi no rokas. Jau viņš dzirdēja jātniekus, kas bija sarosījušies viņam dzīties pakaļ. Harka domāja, ka tur vajadzētu būt sešiem vai septiņiem^ Uzsaucot viņš pamudināja zirgu jaunam skrējienam. Ābolainais bija ātrs dzīvnieks, un instinkts to mudināja bēgt prom no kliedzieniem un kaujas. Zēnam bija viegls svars, un viņš dzina ērzeli ar palaistu pavadu prom pa prēriju. Zirgs auļoja ar tālu uz priekšu izstieptu galvu, ieplestām nāsīm, vējā plīvojošām krēpēm un asti. Harka pieplaka pie dzīvnieka kakla. Atskatoties viņš pamanīja sekotājus uz pakalna kores. Tie dusmās kliedza, un divi atkal uzvilka lokus, bet Harka jau bija gabalā, auļojošais zirgs paveica trīs simti piecdesmit metrus vienā stiepienā. Nāvi vēstošās bultas ar visiem uzgaļiem un atkarpēm krita aiz viņa zālē. Harka izslējās taisni un vēlreiz pacēla šauteni gaisā, grasīdamies pazoboties par vajātājiem. Tobrīd atskanēja rībiens, kaut arī dakotu zēnam nebija ne mazākās nojausmas, kādā veidā viņš izraisījis šāvienu. Aiz pārsteiguma un arī atsitiena dēļ šautene izslīdēja viņam no rokām. Taču šāviena iedarbība bija milzīga. Vajātāji, acīm redzot, nodomāja, ka Harka atklājis viņu virsaiša ieroča darbošanās noslēpumu, un, cik vien ātri spēja, steidzās pazust no pakalna. Harka apturēja zirgu un pagriezās atpakaļ, lai šauteni atkal paceltu. Viņam nemaz nevajadzēja nokāpt no zirga. Iekāries ar kāju saru cilpā, kas bija piestiprināta pie mustanga skausta, viņš zemu noliecās un, zirgam tāpat viegli auļojot, pacēla šauteni. Harka atkal lepni sēdēja zirgā un jāja uz pakalnu, no kura vajātāji bija nozuduši.
No šejienes viņš varēja pārredzēt kaujas lauku. Sievietes un bērni bija ar Havandšitu jau krietnu gabalu aiz^ jājuši tālāk, un viņiem vairs briesmas nedraudēja. Nelaime viņus varētu pārsteigt tikai tad, ja pani karotāji uzvarētu dakotus.
Jātnieki vairs nebija sakārtojušies ierindā. Pani virsaitis gulēja zālē beigts. Matotaupa bija atguvis savu šķēpu un cīkstījās ar kādu niknu ienaidnieku, lai gūtu iespēju pieskarties beigtajam virsaitim ar šķēpa galu, kā to prasa indiāņu paradums. Saulrasa bija kādu pani karotāju grupu kreisajā spārnā pagalam pārsteidzis un atspiedis atpakaļ. Labajā spārnā pani tomēr bija pārsvarā, un turp tagad steidzās lielākā daļa Lāču cilts vīru, lai atbalstītu apdraudētos.
Harka kliedza, cik spēka, un draudēdams turēja šauteni pavērstu pret šīm nikni karojošām grupām. Pani karotā- 5us, kas zināja brīnumainā ieroča varu, no jauna sagrāba izbailes un niknums. Daži glābās bēgot, citi metās uz Harku. Līdz ar to dakoti apdraudētajā stāvoklī atguva elpu, izmantoja šo apstākli un ar jaunu sparu metās virsū ienaidniekam. Tikmēr Matotaupam bija izdevies cīņā par nogalināto virsaiti uzveikt arī otru spēcīgāko pretinieku, un viņš uzgavilēja, skaļi izkliegdams uzvaras saucienu. Tas no jauna lika ienaidniekiem trūkties. Palikuši bez vadoņa, viņi cīnījās vēl tikai izklaidus, un arvien vairāk radās tādu, kuri glābās bēgot.
Dakoti bez kādas noteiktas kārtības dzinās bēdzējiem pakaļ, līdz virsaiša kara taure aicināja sakārtoties uzbrukumam.
To visu Harka redzēja un saprata. Bet tad viņam vajadzēja padomāt pašam par sevi, jo vajātāji vairs no viņa neatkāpās un nāca arvien tuvāk. Šoreiz zēns izvēlējās citu taktiku. Pirmajā reizē viņš bija aizjoņojis prom prērijā, lai vienas karotāju daļas uzmanību piesaistītu sev un atvilinātu no galvenā cīņas lauka. Tagad viņš auļoja un meklēja glābiņu pie savējiem, kurus pulcināja ap sevi Matotaupa. Dakoti ar gavilēm saņēma Harku un viņa laupījumu. Jātnieki ieslēdza viņu savā vidū. Daži pagriezās atvairīt četrus vajātājus, kas bija zēnam sekojuši.
Dakoti tagad cīnījās ar ticību uzvarai, un pani pretošanās tika lauzta. Arī pēdējie, kas vēl nebija atkāpušies, bēga. Bēgot tie atmuguriski vēl raidīja bultas uz neatlaidīgajiem dakotiem, kas dzinās pakaļ. Arvien mazāk karotāju palika kaujas laukā, un beidzot pēdējais dzīvais pani bija aizlaidies lapās.
Ar dobjām taures skaņām virsaitis Matotaupa aicināja visus pulcēties.
Izklīdušie karotāji traucās šurp. Viņi jādelēja lokā apkārt pani virsaitim, kas, Matotaupas nogalināts, gulēja zālē. Lāču cilts vīri, vicinādami ieročus un arvien no jauna izkliegdami uzvaras saucienus, atvilka elpu pēc cīņas satraukuma.
No dienvidu puses Havandšitas vadībā sievietes un bērni atgriezās kaujas laukā, kur zālē vēl gulēja visa mantība. Bija sadauzīta daļa trauku, salauztas divas telts kārtis, citādi nekas nebija gājis zudumā. Dažiem karotājiem sievietes pārsēja ievainojumus. Ar samitrinātiem lūkiem pārsēja tikai tos ievainojumus, kas bīstami asiņoja. Pārējās brūces pameta vaļējas, lai asinis sarec un ievainojums pārklājas ar kreveli. Matotaupa bija dabūjis kājā naža dūrienu. Untšida pārsēja viņa brūci. Saulrasa bija saņēmis smagu ievainojumu plecā: šķēps bija saplosījis miesu un savainojis locītavu. Saulrasam vajadzēja doties pie Havandšitas, pie burvja. Vecajam vīram nebija tikpat kā nekādu zināšanu iekšējo slimību ārstēšanā, bet ārējos ievainojumus viņš prata lieliski dziedēt, arī šoreiz viņam izdevās ievilkt pleca locītavu, lai tad stātos pie tālākas ārstēšanas. Saulrasa burvja darbošanās laikā sakoda zobus, ne ar vaibstu neizrādīdams, ka cieš sāpes, nemaz jau nerunājot par vaidēšanu, kas būtu karavīra pagalam necienīgi. Havandšita ataicināja Untšidu, un tā iedeva dažas dziedinošas zālītes, ko no rīta bija savākusi. Zālītes uzlika uz saplosītās miesas zem saites. Bāls, bet stingru soli, kā izturīgs, ievainots bizonis, Saulrasa devās pie sava zirga. Untšida pasniedza viņam no sava ādas ūdensmaisa padzerties. Arī Četāns un Šonka bija guvuši ievainojumus. Četānam bultas smaile bija uzplēsusi ādu augšdelmā, Šonkam bija trāpīts ar milnu, no kuras viņš bija paguvis tik daudz izvairīties, ka tā nesašķaidīja galvaskausu. Abi bija braši turējušies, un visiem bija skaidrs, ka toreizējais pārkāpums naktī, kad, vilkiem uzbrūkot, viņi pameta savu posteni, tagad pilnā mērā izpirkts. Harka berzēja un šūpoja roku, pa kuru trāpījis zirga spēriens. Sāpes bija skaudras. Taču svarīgākais bija, ka roku varēja kustināt.
Lāču cilts bija arī zaudējusi karotājus. Krituši četri vīri, divi jauni un divi vecāki, to bērni un sievas tagad palika bāreņi. Mātes, sievas un bērni vaimanāja. Tika sagatavotas ādas segas, kur ievīstīt līķus.
Atvadīšanās bija īsa, jo Lāču cilts ļaudīm nebija patikas ilgāk kavēties kaujas laukā. Viņi vēlējās izmantot savu uzvaru un tūlīt pat doties tālāk.
Harka, Uinona un Harpstenā stāvēja kopā ar Untšidu pie mirušās mātes. Uinonas lielās acis satumsa, un visi trīs bērni, arī Harka un Harpstenā, vismīļāk būtu raudādami pārkrituši pār mirušo māti, kas viņiem ar vienu pašu nomaldījušos lodi tika atņemta uz mūžu. Protams, ka pani virsaitis bija gribējis ar savu burvju ieroci, kas tagad bija Harkas īpašums, nogalināt kādu karavīru un tikai slikti nomērķējis ar dīvaino pērkondzelzi. Tagad nu māte bija mirusi, un bērni viņu skatīja pēdējo reizi, iekams viņa tiks ievīstīta ādas segā un pacelta gaisā, kur to kaltēs tālie vēji un vilki nevarēs no kapa izrakņāt un
saplosīt. Untšida liegi glāstīja Uinonas matus, un bērns piekļāvās vecmāmiņai pie sāniem. Abi zēni stāvēja, saķērušies rokās. Visi gribēja just, ka tagad, kopā pārdzīvojuši cīņu un ciešanas, viņi kļuvuši cits citam vēl tuvāki. Beidzot Untšida piesardzīgi novietoja māti izturīgajā, drošajā bizoņu ādas segā un cieši ietina tajā. Harka novērsās un raudzījās tālē. Viņam aizžņaudzās kakls, taču sejā nenoraustījās ne vaibsts. Tikai tie, kas viņu labi pazina, zināja, ka viņš labprāt ziedotu visu slavu un trofejas, kādas šai cīņā guvis, ja vien varētu ar to atdot mātei dzīvību. Tik labi, lai to zinātu, viņu pazina vienīgi Untšida, Kad Harka atkal pievērsās pārējiem, viņa bija vienīgā, kurai viņš paraudzījās acīs un neslēpdamies atklāja savā skatienā skaudrās sāpes. Untšida saprata zēna skarbo atturību. Ne ar vārdu, ne kustību viņa neļāva noprast, ka zina, kas mazdēlā norisinās. Vienīgi viņas acis atklāja, ka saprot Harku. Zēns pārlaida acis pār Uinonu, mazo māsiņu, kas bija ļoti līdzīga mātei un ko viņš šodien iemīļoja vēl vairāk nekā līdz šim. Bet arī tas nebija nevienam jāzina, pat ne Untšidai, ja vien viņa savā lielajā gudrībā un nojausmā nebija to jau sapratusi.
Kad Harka atkal satikās ar saviem draugiem Jaunajiem Suņiem, visi viņu apbrīnoja un apsveica, jo viņš bija uzvedies kā īsts karavīrs un vēl guvis laupījumu. Viņu slavēja arī Saulrasa, Krauklis un Vecais Antilope. Bet, tāpat kā zēnam uzvaras prieku aptumšoja bēdas, tā arī visiem cilts locekļiem uzvaras līksmi pamazām nobīdīja pie malas rūpesti par nākotni. Neviens nevarēja pareģot, kādas šai pirmajai sadursmei ar pani būs sekas un vai prērija, šī jauniekarotā dzimtene, paliks viņu īpašums. Matotaupa no jauna izsūtīja uz visām pusēm vērotājus. Tad Lāču cilts ļaudis uzsāka ceļu virzienā uz Plates upes iztekām. Prērija, kur viņi pašlaik atradās, bija augstienē, un klimats skarbs. Vietumis brūnajās pļavās vēl gulēja sniegs. Cik tālu vien acs sniedza, nebija redzams ne krūmiņš, ne kociņš. Nekas nestāvēja ceļā vēja brāzmām. Vakaram iestājoties, saules gaisma ļoti ātri izdzisa. Debesu augstumos iedegās neskaitāmas zvaigznes.
Vētrainā un saltā vakarā tika uzceltas teltis pie nelielas upītes. Visi patvērās teltīs. Vienīgi sargiem vajadzēja palikt laukā, viņi bija izvietoti lielā lokā apkārt apmetnei.
Zirgi bija tikpat noguruši kā cilvēki, un, kad lielais izsalkums bija remdināts, tie saspiedās bariņā un sildījās cits pie cita. Daži nogūlās. Suņiem maz tika ēdienu palieku, un uzņēmīgākie devās naksnīgajā prērijā medībās. Daži koijoti, kas ložņāja apmetnes tuvumā, pasteidzās pazust.
Harka sēdēja ar Untšidu, Harpstenā un Uinonu telts dibenā, tāpat kā bija sēdējuši šīs notikumiem bagātās dienas rītā. Nevienā teltī netika kurta uguns. Dūmu dvaka būtu ienaidniekam daudzu kilometru tālumā nodevusi apmešanās vietu.
Virsaiša bērni sēdēja pārguruši un noskumuši. Tagad, vakarā, teltī mātes pietrūka vēl vairāk nekā pa dienu jājot, un viņi sāpīgi izjuta tukšumu. Neviens negribēja iet gulēt. Kaut arī nomocījušies, bet no aizmigšanas šai vakarā bērni baidījās, un Untšida arī necentās viņus uz to pierunāt. Klusiņām viņa dungoja žēlabu dziesmu. Tā bija skumja dziesma, tomēr bērni vēlējās to dzirdēt. Untšidas balss skanēja uzmundrinoši, pilna mīlas, bērni jutās pie viņas drošībā.
No āra vigvamā lauzās iekšā gluži citādas skaņas un jaucās ar Untšidas vaimanām. Kājas vienmērīgi dipināja pa zālaino zemi starp teltīm, un sievietes monotoni dziedāja. Tās bija jaunās sievietes, kas dejoja ap nogalināto pani svaigajiem skalpiem. Sieviešu deja nebija nekāda uzvaras deja, bet apvārdošana. Indiāņi ticēja, ka neviens ienaidnieks nav pilnīgi uzvarēts, ja nav nomierināts tā gars. Sievietēm vajadzēja, dejojot un dziedot ap skalpiem, nomierināt ienaidnieku garus.
To zināja arī bērni.
Harka, sēdēdams ar jaunāko māsu un brāli tumšajā teltī, turēja iegūto šauteni pārliktu pār celi un aptaustīja to. Viņš gan ienīda šo ieroci, ar kuru bija nogalināta māte, gan arī jutās ar to saistīts. Ierocim vajadzēja izlīdzināt to ļaunumu, ko tas bija nodarījis. Ar šo ieroci viņš dzīrās atriebt māti. Nogalināt pani. Šie vīrieši ar kailajām galvām un izaicinošām skalpu pinkām pakausī viņam nemaz nelikās īsti cilvēki. Dakoti bija cilvēki, tā viņš domāja. Pani bija līdzīgi vilkiem, kurus vajadzēja nogalināt.
Harka nevēlējās gaidīt, līdz izaugs par karavīru. Tik daudz gadu viņš nespēja gaidīt. Viņš bija ieguvis pērkon- dzelzi, tā piederēja viņam. Vajadzēja izpētīt šī ieroča noslēpumu un iemācīties to lietot. Kurš varētu viņam palīdzēt? Vigvamos neviens. Pat tēvs neprata ar to apieties.
Kamēr Harka grima pārdomās, Uinona bija ielikusi galvu Untšidas klēpī, it kā grasītos gulēt. Bet viņa negulēja.
Laukā joprojām dziedāja un dejoja sievietes. Tāda rituāla deja ilga daudzas stundas.
Matotaupas teltī nebija. Laikam viņš apspriedās ar Havandšitu un Saulrasu, kādā virzienā nākošajā dienā doties ceļā Lāču cilts ļaudīm.
Jau metās vēls, un Harpstenā un Uinona beidzot aizmiga. Kad virsaitis atgriezās teltī, nomodā bija vienīgi Harka. Viņš uzlūkoja tēvu. Ienākot virsaitis bija pametis telts ieejā mazu spraugu, pa kuru tagad iespīdēja blāva mēness gaisma. Matotaupa apsēdās viens pats pie aukstā pavarda telts vidū, piebāza savu mazo pīpi un ievilka dūmu.
Tad viņš paraudzījās uz Harkas pusi. Zēns joprojām sēdēja turpat, telts dibenā, viņš bija pacēlis galvu un pēr- kondzelzi, tāpat kā iepriekš, turēja pārliktu šķērsām pār ceļgaliem. Zēna stājā bija jaušams tāds kā krampjains sasprindzinājums.
Tēvs pamāja, lai viņš nāktu tuvāk. Harka piesardzīgi nolika ieroci zemē, jo nejutās īsti drošs, kad tas varētu pārsteigt ar šāvienu. Tad piegāja pie tēva.
— Tu šodien darbojies ātri, apņēmīgi un pareizi, — virsaitis uzslavēja savu vecāko dēlu. Harka priecājās par atzinīgajiem vārdiem, bet nu jau citādi, nopietnāk nekā citkārt, kad bija dzīva māte.
— Pērkondzelzs ir tavs guvums, — virsaitis turpināja sarunu.
— Jā. — Zēns jutās apmierināts. Tēva vārdi nevarēja nozīmēt neko citu kā to, ka Harka drīkst ieroci paturēt.
— Kaujā tu ar to rībināji.
— Nē, tas norībēja pats, — Harka godīgi atzinās.
— Tā ir burvestība.
— Iespējams, tēvs. Bet varbūt mēs tikai neprotam ar šo ieroci apieties. Mums jāsameklē kāds karavīrs, kurš to prot, kaut arī vajadzētu simts dienas jāt, lai atrastu tādu pieredzējušu vīru. Tatanka Jotanka, lielais dakotu burvis, droši vien arī zina šāda ieroča noslēpumu.
— Tas var būt. Es tagad gribētu tevi lūgt, lai tu pārdomā par kaut ko citu. Ir jau vēla nakts, tomēr tev vajadzēs par to padomāt. Vai varbūt esi pārāk noguris?
— Es neesmu noguris, — Harka saņēmās.
— Ja zēns ir tik vecs kā tu, Harka Vilku Nāve, tad paradums prasa, lai tas nestu upuri Lielajam Noslēpumainajam.
— Jā, tēvs.
Harka, protams, zināja par šo paradumu.
Zēna vecākie biedri jau bija šādu upuri nesuši. Harka bija pieredzējis, ka Četāns, jau no bērna kājas drosmīgs zēns ar stingru raksturu, vienpadsmit gadu vecumā upurēja savu iemīļoto suni. Viņš to izdarīja, ne aci nepamirkšķinājis. Bet Harka zināja, ka Četānam šis upuris bija smags pārbaudījums, jo viņš suni ļoti mīlēja. Kad dzīvnieks bija miris un gulēja vienā no Melno Pakalnu alām, un tika godināts kā noslēpumaina dievība, tad Četāns iemācījās pārvarēt sāpes ne vien ārēji, bet arī savā sirdī. Visi lepojās ar Četānu, un Četāns pats arī lepojās. Harka pastāvīgi domāja, ka arī viņš varētu tikpat mierīgi nest šādu upuri un savā sirdī nejust pretrunu tāpat kā viņa vecākais draugs. Nekad Harka šai ziņā nebija par sevi šaubījies.
Tagad, atbildot uz tēva jautājumu ar «jā», viņš iekšķīgi satrūkās. Viņš jutās pārguris, kaut arī nebija atzinies, un pēc visiem dienas satraukumiem un sasprindzinājuma ar bēdām par mātes nāvi arī domās un jūtās pārmocījies. Gan viņu bija plosījušas sāpes, gan pacilājis uzvaras prieks. Bija jau vēls un tumšs, un vismīļāk viņš liktos gulēt — tāpat kā jaunākais brālis un māsa un baudītu mieru. Taču viņš nojauta, ka tēvs tagad, tieši tagad vēl grib uzlikt kādu grūtu pārbaudījumu, un nespēja aptvert, kāpēc tā.
— Harka Kramakmen, — runāja Matotaupa, — katrs zēns upurē kaut ko, kas viņam ir mīļš, un, ja viņš to dara, tad tas ir varoņdarbs. Tu esi ļoti labi cīnījies un mums, vīriem, ar to palīdzējis, es domāju, ka tu pratīsi arī upurēt.
— Jā, tēvs.
Harka izrunāja šo «jā» skaidri un saprotami, bet sirdī viņu urdīja nemiers, un galva sāka džinkstēt.
— Kas tev ir vismīļāks, Harka?
— Mans zirgs, tēv.
— Zirgs mums tagad ir nepieciešams, mēs nevaram no tā atteikties. Kas tev vēl ir ļoti dārgs, Harka Kramakmen?
Harka šoreiz labi apsvēra un pierada pie domām, ka viņam nepaies secen tieši šonakt vēl kaut ko upurēt.
— Mans ieguvums man ir dārgs, — viņš beidzot vilcinādamies sacīja. — Ierocis, kas nogalināja manu māti un
ar ko es gribu nogalināt pani, kad būšu iemācījies ieroci lietot.
— Būtu labi burvju ieroci nodot Lielajam Noslēpumainajam.
Harkam izkalta mute, un pagāja ilgs laiks, līdz viņš iejautājās:
— Kādā veidā, tēvs?
— Tādā, ka tu to nodosi burvja teltī.
— Vai tu to no manis prasi, tēvs?
— Es neko neprasu. Es tikai vaicāju — vai tu esi spējīgs pārvarēt pats sevi?
Zēnā pamodās lepnums.
— Esmu spējīgs.
Viņš piecēlās ar nepārprotamām spīts un sarūgtinājuma jūtām sirdī. Varētu arī domāt, ka viņš baidās, ka nožēlos pats savu apņemšanos. Paņēmis šauteni, viņš nekavējoties izgāja no telts. Tēvs viņu neatturēja.
Izgājis laukā, Harka vel redzēja sievietes dejojam ap skalpiem. Zēns pagāja dejotājām garām un devās uz burvja telti. Telts bija ciet, bet viņš nevilcinādamies gāja iekšā. Arī šeit, telts iekšienē, bija tumšs. Harkam ienākot, bija ielauzusies vēja pūsma un sašūpoja teltī pakarinātās čūsku ādas un bizoņu stiegras, kas tagad viegli čabēja. Harka palika stāvam pie ieejas. Telts dziļumā kaut kas sakustējās, un tuvojās kalsnā vecā Havandšitas ēna.
Harka sniedza viņam ieroci.
— Te ir tas, ko es, Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve, upurēju Lielajam Noslēpumainajam, — viņš apņēmīgi noteica tā, it kā vēlētos šo lietu ātrāk nodarīt. — Esmu runājis.
Vecais burvis paņēma ieroci.
— Tā ir labi. Tas piederas burvja teltij, hau.
Harka nenogaidīja, vai Havandšitam būtu vēl kas sakāms. Viņš aši pagriezās un izgāja no telts. Laukā sievietes dejoja joprojām. Tā bija spokaina aina.
Harka negāja tūlīt atpakaļ uz savu telti. Viņš aizskrēja pie zirgiem. Viņa draugam Četānam, kura ievainojums bija viegls, ap šo laiku vajadzēja stāvēt sardzē. Tālumā, raudzīdamies mēnesī, gaudoja vilki.
Harka piebiedrojās Četānam un glāstīja savu ābolaino sirmi, ko nebija drīkstējis upurēt, jo tas esot vajadzīgs. Dzīvnieks pieskārās ar maigajām lūpām saimniekam pie vaiga.
Harka neka neteica, un arī Četāns nekā neteica.
Bet Harka ļāvās domām. Zirgu viņam nevajadzēja upurēt, jo tas tagad ir ļoti nepieciešams. Vajadzēja upurēt ieguvumu, bet tas bija ierocis, ierocis, no kā ienaidnieki trūkās. Vai tas nebija vajadzīgs? Un ko vecais darīs ar to burvja teltī? Kāpēc viņš bija gribējis to tūlīt pat, vēl šai naktī dabūt, iekams Harkam būtu radusies iespēja to iepazīt? Harka notvēra reizēm sevi pie domām, ar kurām atšķīrās no citiem zēniem un vīriem. Dažreiz šīs domas viņu pašu biedēja un šausmināja, bet viņš tomēr nevarēja rimties domāt un jautāt. Ko vecais burvis darīja ar ieroci? Vai viņš prata ar to apieties, pazina tā noslēpumu? Tad viņam būtu tiesības uz to, jo nevienam citam tas nebija zināms. Un vai bija nepieciešams jebkuru noslēpumu pievienot Lielajam Noslēpumainajam, ko burvis pazina vislabāk? Bet ierocis taču bija pani virsaiša rokās bijis, tas bija to lietojis, lai gan nebija nekāds burvis.
Harka netika viens pats galā ar visiem šiem jautājumiem, tomēr nevēlējās tajos atzīties pat Četānam. Jautājumi nedeva viņam miera kā uzbāzīgas mušas. Viņš nebija labprāt šķīries no ieroča, un varbūt tā bija kļūda. Taču viņš nespēja šo kļūdu pats sevī izskaust. Vismīļāk viņš būtu ieroci paturējis. Viņš gribēja kļūt karavīrs, kurš ar pērkondzelzi spēj daudz tālāk šaut, trāpīt un nogalināt nekā visi ar bultām apbruņotie vīri. Pēc mātes nāves viņu ar neapjaustu spēku bija sagrābusi šī viena vienīgā vēlēšanās. Viņš, puišelis, bija ticis pie pērkondzelzs! Un tāpēc, ka tagad ieroci vajadzēja atdot, Harkas sirdī dzima spēja vēlēšanās dabūt citu pērkondzelzi — kaut kad, kaut kādā veidā. Dienām un naktīm viņš domās par to.
Šādā noskaņojumā viņš klusēdams pameta draugu un savu zirgu un atgriezās vigvamā.
Tēvs viņu vēlreiz paslavēja, ka viņš ir ne vien drosmīgi cīnījies, bet arī pratis nest upuri. Taču zēnam šī uzslava bija vienaldzīgāka par jebkuru iepriekšējo. Ja viņš labi pārdomāja, tad vajadzēja secināt, ka arī tēvs nebija pats nācis uz domām, ka Harkam jānes šis upuris. Šādas domas bija dzimušas vecā burvja galvā. Tā nebija pirmā reize, kad Harka juta, it kā Havandšita būtu viņam nodarījis pāri. Kādreiz zēni bija rotaļājušies un Harka tēloja burvi. Vecais bija bērnus pārsteidzis un turēja Harku aizdomās, ka tam ir kas ļauns padomā.