Kad Lāču cilts ļaudis nākošajā dienā atsāka ceļojumu, vīri izjuta savus ievainojumus vēl skaudrāk, tie lika sevi manīt vairāk nekā cīņas karstumā, sākotnējā uzvaras priekā, kā arī vēlāk lielajā pārgurumā. Nakts miers bija locekļus pataisījis stīvus. Matotaupa ievēroja, ka tagad ar ievainoto gūžu nespēj tik viegli kā citkārt vadīt zirgu, un Saulrasa bija pilnīgi kaujas nespējīgs, viņš ar grūtībām noturējās zirgam mugurā. Robs, ko nāve iecirta, aizraujot četrus karotājus, varēs aizpildīties tikai pēc vairākiem gadiem.
Vairāki vīri un puiši izklīda atkal izlūkot, jo nevarēja zināt, ko uzvarētie pani uzsāks. Iespējams, ka viņi izsūtījuši sūtņus uz savu pastāvīgās apmešanās apvidu, vairāk uz dienvidiem, un aicina citas telšu apmetnes palīgā atriebties un aizsargāties. Lāču cilts izlūki reizē pildīja kara un medību izlūku darbu. Jo, tikpat nepieciešama kā pani uzbrukumu atsišana, arvien un arvien jūtamāka kļuva vajadzība pēc medījuma izsalkušajiem vēderiem. Ceļotājus nomāca divkāršs nemiers, bet skaļi par to neviens nerunāja.
Vējš no jauna traucās pāri zālājam, kas pakļāvīgi viļņojās. Tālu rietumos skaidrāk saskatāms parādījās klinšu kalnājs. Kad Lāču cilts ļaudis trešajā dienā atkal nonāca pie strauta, tas bija platāks, dziļāks un straujāks par visām līdz šim ceļā sastaptajām upītēm. Klinšu kalnāja virsotnes, kas norobežoja ar zāli apaugušo plakankalni rietumos, vēl joprojām lepojās ar vizuļojošu sniega rotu, tomēr sniegs sāka jau kust arī visstāvākajās kraujās. Harka vēroja vareni plūstošos ūdeņus, kas patlaban, pavasarī, pieplūdināja lejas un grauza augstos krastus. Ūdens, dzeltens un duļķains, skaļi burbuļoja tur, kur kāds līdzi aizrauts koka stumbrs bija aizķēries krastmalā un pretojās viļņu brāzmām.
Kolonnai vajadzēja šo par upi izvērtušos strautu šķērsot, bet tas bija iespējams tikai braslā. Havandšita, vecais vīrs, kurš savā garajā mūžā bija iepazinis daudzas prērijas, mežus un upes, liekas, ne drusku nešaubījās, kur meklējams brasls. Viņš veda ļaudis ar visām mantām pa upi augšup. Pēc divām stundām pāreja bija atrasta. Pauguri, kas neizzuda visā ceļa gabalā, te pašķīrās, tāpēc upe šeit bija gandrīz divtik plata, arī rāmāka, un ūdenī rēgojās vairākas sēres.
Matotaupa nokāpa no zirga, pamāja Harkam, lai tas pienāk, un deva paturēt savu zirgu. Viņš pats ar šķēpu rokā dzīrās kopā ar Havandšitu kājām pāriet pār upi. Vīri neturēja par vajadzīgu novilkt drēbes. Ja ādas bikses arī izmirka pāri ceļgaliem, tad vēlāk atkal izžūs, un indiāņi prata ādu tik labi ģērēt, ka tā nesakalta cieta.
Pirms katra soļa, ko abi pa priekšu gājēji spēra, viņi ar šķēpu pārbaudīja pārplūdušās upes dziļumu un straumes spēku. Tikuši pāri, viņi otrā krastā apspriedās, tad pa braslu atgriezās un deva pavēli šai vietā šķērsot upi. Starp egļu kārtīm izstieptās ādas segas bija tik augstu piestiprinātas uz zirgiem, ka, ūdenim sniedzoties līdz ceļgaliem, tās nesaslapa.
Piesardzīgi un uzmanīgi sievietes vadīja nastu nesējus zirgus tieši pāri braslam, kamēr zēni ļāva saviem zirgiem ūdenī mazliet padraiskoties un atsvaidzināties.
Kad pēdējie jātnieki bija pārnākuši upes dienvidu krastā, vīri kolonnas priekšgalā apstājās, un tūdaļ apstājās arī pārējie. Tika dots rīkojums jau tagad te, pie upes, apmesties uz nākošo nakti. Tā kā saule vēl bija augstu, tas likās savādi, šādu rīkojumu, jādomā, izraisīja kādi īpaši apsvērumi. Neviens taču nebija dzirdējis izlūku brīdinājuma saucienus, un Harka, kas atradās kolonnas vidū, nebija redzējis atgriežamies nevienu vērotāju. Zēns nodomāja, ka dienvidu krasta paugurainajā apvidū viņam tas varbūt pagājis secen nepamanīts.
Gan jau redzēs, kas pamudinājis virsaiti uz šādu lēmumu. Visi klusēdami paklausīja pavēlei. Neviens ne ko jautāja, ne arī likās zinis. Sievietes, izraugoties izdevīgākas vietas teltīm, neaizmirsa iekārtot tā, lai virsaiša un Havandšitas vigvami atrastos apmetnes centrā.
Harka sasauca kopā Jaunos Suņus, un visi devās uz braslu, kur varēja droši peldēties. Ūdens gan bija auksts kā ledus, tāpēc lielu baudu peldēšanās nesagādāja, un, tā kā visi bija izsalkuši, tad sala vēl vairāk. Zēni drīz vien atgriezās teltīs.
Harka vēl mazliet paklaiņoja viens pats. Viņš apgāja apkārt apmetnei, pētīdams pēdas. Te viņš satikās ar Šonku, kurš bija gājis izlūkos. Harka jautājoši uzlūkoja puisi. Zēns domāja, ka varbūt kāds no izlūkiem atgriezies nemanīts atpakaļ un virsaitim kaut ko ziņojis. Varbūt ziņojis bija Šonka?
Puisis juta zēna skatienu.
— Ko tu blenz uz mani? — viņš jautāja.
— Tāpat vien, — Harka vēsi atteica un nodūra acis.
— Labi, ka mitējies. Citādi varētu ieraudzīt kaut ko tādu, kas tev nemaz nepatiktu.
— Es mēdzu turēt acis vaļā, lai redzētu, un nav svarīgi, vai tas, ko redzu, man patīk vai ne. Svarīgi ir, lai es neskraidītu apkārt aizmidzis.
— Maziem sunīšiem nav par ļaunu laikus iet gulēt, — Šonka zobojās.
— Esmu Jaunais Suns, nevis mazs.
— Vari iet gulēt, kad gribi, bet celties vajadzēs agri.
— To jau mūsu zēni vienmēr dara.
— Ja aizgulēsies, turpmāk es tevi modināšu.
— Ko tu tur muldi par gulēšanu, Šonka? Ir vēl tikai dienas vidus.
— Tu jau pats sāki.
Harkā šī saruna viesa nepatiku. Viņam radās sajūta, ka Šonka zina vairāk nekā pasaka un tas, ko Šonka zina, nav nekas labs. Šonka zobojās par Harkas zinātkāri, un Harka saprata, ka, pētoši skatīdamies, atklājis savu vārīgāko vietu.
— Nu labi, es sāku, bet vai tad tev man vienmēr jādara pakaļ? — viņš nicīgi noteica.
Šonka savilka lūpas uz svilpošanu un, pametis Harku stāvam, devās prom.
Zēns pēkšņi sajutās vientuļš un gurdens kā pēc ievainojuma, kad zaudēts daudz asiņu. Viņš pats nesaprata, kā tas gadījies, bet tā nu tas bija. Harka pasteidzās no šejienes ātrāk aiziet, ātrāk patverties tēva teltī. Zēns negribēja nevienu satikt, jo viņam šķita, ka cietis sakāvi, lai gan pēdējo vārdu bija teicis viņš. Harka klusiņām ieslīdēja pa aizkara spraugu teltī. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos kaut ko uzsākt un, atgūlies uz bizoņa segas, raudzījās telts smailē uz atveri, kas noderēja dūmu novadīšanai. Bez viņa teltī nebija neviena.
Pēc brīža ienāca Uinona. Apsēdusies līdzās vecākajam brālim, viņa atraisīja vienu no savām garajām bizēm un tad sapina no jauna. Harka vēroja māsu. Mazā juta Harkas laipno skatienu, savukārt palūkojās uz viņu un tad beidzot teica:
— Šonka un viņa māte pārnāks uz mūsu telti. Jo viņam nav vairs tēva un mums nav vairs mātes, un Untšidai vienai pašai grūti tikt ar darbu galā, kamēr es vēl neesmu paaugusies.
— Tā. — Harka nolīdzināja ar plaukstu ādas jakā kādu kroku. — Kas tev to teica?
— Untšida. Viņai pateicis tēvs. Arī tev tas būtu bijis jādzird, bet tevis te nebija.
— Manis te nebija?
— Nē, tevis nebija.
Bērni apklusa. Katrs no viņiem centās iedomāties, ko tagad domā un izjūt otrs.
Galu galā viss bija dabiski un pats par sevi saprotams. Visus apmetnes iedzīvotājus viņu skarbajā dzīvē vienoja gan panākumi, gan grūtības, ikviens palīdzēja otram. Bija jau arī sava patikšana un netīksme, bet sadzīvē tam nebija tikpat kā nekādas nozīmes. Visu noteica nepieciešamība rīkoties šādi vai citādi.
Tāpēc arī Harka neko nepiebilda pie nupat dzirdētā. Šešoka, Baltā Bizoņa atraitne, kurš bija Lāču cilts miera laika virsaitis, pārnāca ar savu dēlu uz dzīvi pie Matotaupas — kara virsaiša, kura sievu bija nogalinājusi pērkondzelzs. Tas bija dabiski un pats par sevi saprotams. Neviens par to nebrīnījās, ikviens karavīrs un ikviena sieviete atbalstītu šādu lēmumu. Šešoka nebija sevišķi gudra, arī ne skaista, kāda bija Harkas māte bijusi. Bet Šešoka bija čakla un pieticīga sieviete. Viņa bez ierunām paklausītu Matotaupam un Untšidai.
Kad Harka bija savās pārdomās tik tālu ticis, viņš teica:
— Mums ir Untšida.
Māsa dziļi ievilka elpu.
— Tas ir tiesa. Mums ir Untšida.
Harka ļāvās domām. Tagad nu tēvam vajadzēs audzināt Šonku par labu Lāču cilts karavīru. Šonka nu bija tikpat kā Harkas vecākais brālis teltī. Bet arī brāļi teltī sacentās drosmē, savaldībā, spēkā un izveicībā. Harka bija apņēmies visas savas izjūtas apslēpt dziļi krūtīs un tikai pierādīt Šonkam, ka viņš, Harka, ir gan Jaunais Suns, bet nekādā gadījumā nav mazs. Viņš palūkojās visapkārt, apsvērdams, kur turpmāk būtu parocīgāk novietot savu guļvietu. Tuvāk ieejai. Arvien bija labāk, ja varēja nemanāmi un netraucēti nākt un iet.
Harka tikai tagad ievēroja, ka Uinona klusiņām raud.
— Kur tad paliek Harpstenā? — viņš jautāja, lai nomierinātu un izklaidētu māsiņu, kas vairs nebija nekāds mazais bērns.
— Viņš aizgāja turp, lai palīdzētu Šešokai sakravā- ties, — meitene šņukstēja.
— Tā, viņš ir aizgājis turp, — Harka nedzirdami noteica un palika sēžam. Viņš nebūtu gājis. Arī Uinona nebija gājusi. Kam Harpstenā vajadzēja jaukties sieviešu darīšanās? Daudz svarīgāk bija, piemēram, izdibināt, kāpēc apmetne paliek dienas vidū te, pie upes. Droši vien virsaitis bija saņēmis kādu jaunu ziņu, par kuru vēl neviens nekā neieminējās. Nekā citādi šāds lēmums nebija izskaidrojams.
Harka no jauna izsteidzās laukā no telts. Viņš vēroja, kā Šešoka nojauc Baltā Bizoņa telti. Visa mantība, ieroči, trofejas, segas, bļodas bija saliktas un sasaiņotas promnešanai. Harka negribēja izrādīt, ka vispār veltījis tam mirkli uzmanības. Viņš pārlika, kur varētu tagad visdrīzāk sastapt Četānu, un klimta prom pie zirgu ganāmpulka. Četāna bēris bija kaujas laukā dabūjis vieglu ievainojumu — tāpat kā viņa saimnieks, un Harka, pazīdams Četānu, zināja, ka tas tagad, atpūtas laikā, droši vien pie upes apkopj zirgu.
Zēns bija pareizi spriedis. Viņš sastapa savu lielo draugu pie bērā mustanga. Harka vispirms aprūpēja savu zirgu un tikai tad it kā nejauši piebiedrojās Četānam. Četānu nevajadzēja ar gariem ievadiem aplinkus izjautāt, lai pēc tam tomēr netiktu gudrāks.
Četānam bija tūlīt skaidrs, ka Harka grib zināt, kāpēc karavīri dienas laikā palikuši uz vietas. Lielais puisis kā karavīrs, kad tas grasās aizdedzināt apspriedes pīpi, apsēdās zālē uz sakrustotām kājām, un Harka tūlīt sekoja viņa piemēram.
— Tu esi Jauno Suņu vadonis, Harka Kramakmen Vilku Nāve, — uzsāka Četāns, — un tu dzirdēsi no manas mutes, kas noticis un kāpēc mūsu teltis paliek tepat. Iemesls ir šāds — mūsu izlūki atkal uzdūrušies uz pēdām! — Četāns uz brīdi apklusa, lai vēl palielinātu sasprindzinājumu, kas bija redzams Harkas sejā. — Šīs pēdas liecināja, ka gājējs bijis ievainots, tas klibojis un šur tur atstājis asins traipus. Pēdu iespiedumi bija samērā dziļi, it kā ievainotais būtu nesis kādu smagumu vai ari cilvēku. Kādā vietā, uz brīdi apstādamies, viņš kaut ko pametis, varbūt pazaudējis, jo manta ir maza un nevarēja viņam nekādas pūles sagādāt. Gluži maza somiņa, izrotāta ar gliemežvāciņiem. Šāda veida gliemežvāciņus mūsu vīrieši vēl nekad nav redzējuši. Tie neizskatās arī pēc vampum[3] gliemežvākiem. Havandšita apgalvo, ka pani ciltij šādu gliemežvāku nav, un, kaut arī gliemežvāki mēdz aizklīst ļoti tālu, ceļojot no rokas rokā sarkanādaino ciltīs, arī Havandšita vēl nekad nav redzējis tādus gliemežvākus.
— Tātad tie bijuši baltā cilvēka īpašums?
— Cilvēka, kurš gājis basām kājām.
— Basām kājām? Ne baltie cilvēki, ne sarkanādaiņi nemēdz iet basām kājām. Vai mūsu vīri sekoja svešajam?
— Jā, bet ļoti piesardzīgi, jo kaut arī viņš ir basām kājām, viņš var būt burvis, kam pieder pērkondzelzs.
— Vai mēs esam viņu notvēruši?
— Vēl ne. Bet, tā kā viņš tikai gausi virzās uz priekšu, mūsu izlūki viņu drīz panāks. Jau pirms vakara arī mēs šeit apmetnē zināsim, kas tas par cilvēku un kur radušies tādi gliemežvāki.
— Un šo noslēpumaino pēdu dēļ mēs paliekam uz vietas?
— Jā.
— Ak tad tā.
Tā kā Četāns uzskatīja sarunu par pabeigtu, Harka piecēlās. Viņš nolēma līdz vakaram nerādīties teltī, bet pavadīt laiku citur, kamēr svešais nebūs noķerts un atvests.
Līdz tumsai atlika vēl stundas sešas. Harka sasauca Jaunos Suņus, un visi sanāca upes krastā. Kad brūnādai- nie zēni bija sasēdušies lokā, Harka ieteica apspriesties, ko varētu darīt atlikušajās dienas stundās. Uz rotaļām nevienam prāts nenesās. Zēni bija izsalkuši, daži aiz izsalkuma noguruši, citi bija kaujā zaudējuši tēvu vai brāli. Harka ieteica makšķerēt, un tam visi piekrita. Makšķeru izgatavošana nekādas grūtības neradīja, jo krastmalā auga pietiekami daudz kārklu krūmu, no kuriem zēni ar nažiem nogrieza garas maikstes, pēc kurām vajadzēja brist ūdenī, jo upe bija pārplūdusi. Trīs puišeļi aizskrēja pie zirgiem un no mustangiem, kam bija visgarākās astes, atnesa sarus, kurus sasēja citu citam galā par makšķeru auklām. Desmit zēnu gādāja ēsmu, kukaiņus un tārpus.
Kad visi sagatavošanas darbi bija veikti, Harka un viņa divi palīgi izmeklēja makšķerēšanas vietas.
Un tad Jaunie Suņi uz vairākām stundām pārvērtās par nopietniem, klusējošiem makšķerniekiem, kas veikli izmeta makšķeres un slidināja pa ūdeni ēsmu. Šad tad lēca un uzķērās pa zivij. Pieaugušie, kas to vēroja, labvēlīgi smaidīja.
Kad saule nogrima aiz tālajām kalnu grēdām un pār upi un pļavām pārlaidās vakara vējš, ātri satumsa un metās auksti. Harka ar svilpienu sasauca zēnus kopā. Tie sanāca un atnesa lomu. Zivis sameta vienā kaudzē — kā lielās, tā mazās. Daudz to nebija, bet arī ne pārāk maz tik īsam laikam, cik zēni bija makšķerējuši. Parasti nelieli medījumi piederēja tam, kas tos bija guvis, bet, tā kā patlaban tik ļoti trūka pārtikas, tad zēni nevilcinādamies nolēma, ka virsaitim jānosaka arī zivju sadale. Harka devās sameklēt tēvu.
Tiklīdz viņš pienāca pie teltīm, tā arī tūlīt ieraudzīja tēvu. Matotaupa bija pats nule pārradies no izlūku gājiena un nolicis ieročus teltī, tātad patlaban briesmas nedraudēja. Viņš, acīm redzot, taisījās kaut kur iet, iespējams, ka bija nodomājis paraudzīties, kā veicas jaunajiem makšķerniekiem. Kad Harka tēvam īsi pateica, kādēļ nācis, viņš tūdaļ devās līdz, lai apskatītu zivju kaudzi. Matotaupa apsvēra, laikam aprēķināja, vai katrai teltij kaut kas tiks, un, tā kā iznākt vajadzēja, tad viņš lika lomu sadalīt vienlīdzīgās daļās. Zēni jutās lepni, ka viņu loms tiek nopietni apsvērts un sadalīts — kā dažkārt tikai lielās bizoņu medībās.
Harka ienāca savā teltī ar divām zivīm. Viņš tūdaļ ievēroja, ka šis tas bija izmainījies. Grīda noklāta ar divkāršām segām un telts dibenā sakrauts vairāk bļodu nekā līdz šim. Telts vidū, ar pelniem rūpīgi nosegtas, gailēja sarkanas ogles. Harkas guļvietas trijkājis stāvēja pa kreisi pie ieejas, tur, kur viņš to pats bija aizbīdījis.. Viņš to ar gandarījumu ievēroja un tagad ieklausījās klusajā rosībā teltī — Uinona sačukstējās ar Harpstenā, un Untšida un Šešoka klusi sarunājās. Untšida apklusa un pienāca pie pavarda, lai saņemtu no Harkas zivis. Viņa izgāja laukā tās izķidāt. Tad vecmāmiņa izcepa uz iesma lielāko zivi, un, kad teltī sāka smaržot pēc ceptās zivs, ienāca arī Šonka. Abas sievietes, meitene un trīs zēni apsēdās ap pavardu un katrs saņēma pa gabalam zivs un dažas ogas, ko Untšida un Šešoka bija ziedojušas no saviem krājumiem. Kad bija paēsts un viss rūpīgi novākts, visi, izņemot Untšidu, pagāja nost. Ienāca Matotaupa, un vecāmāte izcepa viņam otro — mazāko zivi, ko viņš aši notiesāja.
Dakotiem nebija paraduma sūtīt bērnus gulēt. Tiem vajadzēja celties līdz ar saules lēktu, tāpēc viņi vakaros jutās tik noguruši, ka laikus paši līda segās. Tā tas bija arī šodien. Sievietes un bērni devās pie miera. Harka uzmanīja, lai pie ieejas paliek sprauga, pa kuru viņš varētu lūkoties uz daļu mēness apspīdētās pļavas, redzēt visu līdz tuvākajai teltij. Aiz telts šalkoja upe. Izlūki vēl arvien nebija atveduši apmetnē svešo vīru, par kura pēdām stāstīja Cetāns.
Matotaupa izgāja no telts, un Harka vēl kādu brīdi redzēja viņu laukā stāvam. Virsaitis stāvēja mierīgi, it kā gaidītu kādu, ar kuru norunājis tikšanos. Viņš balstījās uz labās kājas, jādomā, ka kreisā vēl arvien sāpēja pēc kaujā gūtā naža dūriena. Viņam bija ne vien ādas bikses kājās, bet arī ādas jaka mugurā, pēc kā varēja spriest, ka viņš kaujai negatavojas. Kaujās vīri pastāvīgi devās ar kailu auguma augšdaļu. Pakausi rotāja ērgļa spalvas, iespraustas čūskas ādas lentē, kas bija apsieta ap galvu. Harka vēroja tēvu. Cik viņš liels un spēcīgs! Lielāks nekā pārējie vīri, kas arī visi bija stalta auguma, tikpat kā neviens nebija mazāks par metru deviņdesmit. Virsaiša pleci bija platāki nekā citiem, rokas, to Harka zināja, veiklākas un stiprākas nekā lielākai daļai karavīru. Nebija tik viegli rast kādu, kurš pārspētu Matotaupu cīņā, jo virsaitis droši trāpīja mērķī ar bultu un šķēpu meta spēcīgi un tālu. Pani karavīri un to virsaitis viņam netika līdz. Harka mīlēja savu tēvu un ļoti lepojās ar viņu. Zēns nedzirdēja vairs Šonkas un Šešokas elpas vilcienus teltī un aizmiga. Viņš gribēja izgulēties, lai pamostos ar svaigiem spēkiem, kad izlūki būs beidzot atveduši svešo vīru, savādo glie- mežvāciņu īpašnieku.
Harka gulēja ciešā miegā.
Kad zēns, kā parasti, pamodās līdz ar ausmu, virsaitis vēl nebija teltī atgriezies. Harka izslīdēja laukā no telts un skrēja pie mustangiem, kur varētu pārliecināties, kurš no vīriem vēl ar savu zirgu nebūtu atgriezies. Te, kā jau domāts, viņš satika Četānu, kurš, liekas, bija gulējis pie sava zirga. Abi sasveicinājās, lūkojās visapkārt rīta klusumā un vēroja, kā mostas daba.
— Tu domāji, — ieminējās Harka, — ka mūsu izlūki atvedīs svešinieku apmetnē jau naktī. Bet tas nav noticis,
Četāns savilka lūpu kaktiņus.
— Tas nav noticis. Jo nebija iespējams.
— Kas to aizkavēja?
— Tu nu gan gudri jautā. Kurš tad varētu vēl kavēt?
— Pani? '
— Kā tad. Tie pievāca svešo vīru.
— Vai mūsējie to redzēja?
— Izlūki redzēja.
— Un ko tagad?
— Kāds bars pani apmetušies dienvidos no šejienes. Bez sievietēm un bērniem. Viņi dejo bizoņu deju. Ari mēs dejosim bizoņu deju. — Četāns nokremšļojās.
— Un ja bizoņi parādīsies?
— Cīnīsimies ar pani par medību tiesībām.
— Hau.
Ar šo pašu rītu, kad starp Harku un Četānu norisinājās šāda saruna, Lāču cilts ļaudīm sākās grūtas dienas. Daļa vīru pārmaiņus gāja izlūkos, citus Havandšita nemitīgi aicināja uz «bizoņu deju», kam vajadzēja apvārdot bizo- ņus un novirzīt uz šiem apvidiem. Tie, kam tobrīd bija kārta dejot, sapulcējās laukumā virsaiša un burvja telts priekšā, izrotājušies ar bizoņu ragiem, un stampādami soļoja lokā, vienā laidā dziedādami:
«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»
Deja bija nogurdinoša. Vienmuļā, vienmērīgā dziedāšana urbās smadzenēs tā, ka neviens nespēja vairs neko citu domāt kā vien: «Bizoņi, bizoņi, bizoņi!» Izsalkušie vēderi rūca to pašu. Likās, it kā pats gaiss visapkārt dveš tikai: «Bizoņi!» — un upe šalko to pašu.
Tā tas turpinājās vienu dienu, vienu nakti un atkal dienu. Tiklab dejotāji, kā izlūki, sievietes un bērni juta arvien lielāku izsalkumu, sievietes jau sāka ķert suņus un kaut ēšanai. Nobarotu suņu gaļa dakotiem bija kārums, bet tagad nebija neviena labi barota suņa, tie bija izkāmējuši, gaļa sīksta. Turklāt suņi kļuva aizdomīgi, un daudzi labak aizbēga prērija meklēt barību nekā par tām druskām, ko saņēma apmetnē, riskēja ar dzīvību.
«Labais Gars, dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus, Bizoņus, bizoņus, bizoņus dod mums, labais Gars!»
Kad dejotāju dziedāšana apmetnes laukumā skanēja jau piekto dienu, kad ar to bija pieskandinātas teltis, bet kuņģiem netika nekas cits kā vien sīkstā suņu gaļa, un suņi, cik to vēl bija atlicis, gandrīz visi aizbēguši, tad ļaudis drūmi raudzījās pretī vakara nokrēslim un upes duļķainajos ūdeņos, no kuriem bērni vismaz ik dienas izķēra dažas zivis. Vēl arvien izlūki neziņoja par karsti gaidītajiem bizoņu bariem, vēl nekā nebija līdzējusi daudzo dienu un nakšu deja, bet spēka bija izšķiests daudz. Burvis Havandšita vairs nemaz nerādījās laukā. Viņš čur- nēja savā noslēgtajā teltī un sarunājās ar gariem.
Ko lai dara? Pat Jaunie Suņi apspriedās par to. Ziemā bizoņi ganījās dienvidos, pavasarī tie devās uz ziemeļu pusi. Tiem vajadzēja nākt, bija katru gadu nākuši! Taču tie nenāca. Ka tie aizgājuši uz dienvidiem, par to šaubu nebija. Visi atcerējās lielās rudens medības, kas bija labi apgādājušas Lāču cilts ļaudis. Bet nu ziema bija pagājusi, gaļa apēsta, un bizoņi neatgriezās. Arī pani gaidīja bizoņus, bet ganāmpulks kavējās.
«Labais Gars, dod mums bizoņus …»
Citādi mums jāmirst bada nāvē — tā katrs domāja. Taču to neviens nedziedāja. Doties bizoņiem pretī tālāk uz dienvidiem likās tikpat kā doties pašnāvībā. Tur, dienvidos, bija pani kara apmetne, un arī tie dziedāja:
«… dod mums bizoņus, bizoņus . ī .»
Harka labi redzēja, ka tēvs bija ne vien novājējis vairāk par visiem, bet kļuva arvien nopietnāks, vēl mazrunīgāks nekā parasti un beidzot pavisam sadrūma. Viņš tikpat kā nevēlēja sev atpūtu. Arvien no jauna viņš ieslēdzās dejotāju aplī, lai allaž, kā jau ierosinātājs, pirmais savējo vidū, kā ievērojamākais, kurš drīkst valkāt bizoņādas galvassegu ar ragiem un balto sermuliņādu, kā jau veiklākais un panākumiem bagātākais mednieks visā
apmetne, pirmais paceltu savu spēcīgo balsi un uzsauktu Lielajam Garam:
«… dod mums bizoņus, bizoņus, bizoņus …»
Bet bizoņi nenāca.
Viss, kas Lāču cilts ļaudīm ticis pataupīts nebaltām dienām, bija rūpīgi sadalīts. Bērni tagad no agra rīta līdz. vēlam vakaram klaiņoja ar makšķerēm gan augšup, gan lejup pa upi, lai vismaz atnestu nometnē zivis. Ja bizoņi drīz nenāks, tad vajadzēs spert kādu izmisuma pilnu soli. Bieži, kad Harka klusēdams stāvēja ar makšķeri krastmalā vai bija iebridis ūdenī, viņš lūkojās uz kalniem rietumos. Tur vajadzētu būt mežiem un mežos medījumam. Varbūt būs nepieciešams doties augšup pa upi kalnu virzienā, kurus neviens nepazina un kur varbūt, tāpat kā dienvidu prērijā, dzīvo svešas naidīgas ciltis. Bet, ja nolemtu iet uz kalniem un mežiem, tad tikpat labi būtu varējuši palikt arī Melnajos Kalnos, un sīko zvēru medījuma nekad nepietika mednieku pulkam ilgākam laikam.
«Bizoņus, bizoņus, bizoņus …»
Vienā no šādām dienām Harka bija atgūlies zālē uz plakana pakalna, ap viņu sīkdami lidinājās kukaiņi, bet viņš nelikās gar tiem zinis un tikai saspringti un neatlaidīgi kā visi raudzījās uz dienvidiem. Viņš gaidīja atgriežamies no izlūku gājiena savu draugu Četānu. Citkārt nebija parasts, ka jaunos puišus, kas vēl nav uzņemti karavīru rindās, sūta izlūkos pret ienaidnieku. Bet apmetnē trūka vīru, tāpēc puišiem vajadzēja uzņemties bīstamus uzdevumus. Harka šajās skarbajās dienās arvien vairāk tuvojās savam vecākajam draugam, ko viņš uzskatīja par paraugu un kas bija arī visdrošākais ziņu avots.
Saule rietēja. Bizoņu dziesma vienmuļi, bez sākuma un beigām dīca pār nežēlīgi tuksnesīgo un vienmuļo zālāja klājienu. Upes šalkoņa pastiprinājās, kalnos sniegs kusa pilnā sparā, un ūdens cēlās.
Harka to visu zināja, tomēr nedomāja par to. Viņš tikai gaidīja Četānu un minēja, vai draugs atnesīs kādas jaunas ziņas.
Kad kalsnais jaunais puisis atgriezās pirmajā nakts zvaigžņotajā stundā, viņš, kā jau norunāts, apstājās pie Harkas. Harka tūlīt ievēroja drauga uzvedībā trauksmai- nību, un tas nebija tikai steigas dēļ vien.
— Tu esi vēl zēns, — viņš čukstus sacīja Harkam, — bet arī tev jāzina: pani vairs nedzied bizoņu dziesmu. Viņiem ir gaļa.
Harka pats netika gudrs, ko viņš sajuta, to izdzirdis, gandrīz vai izbailes.
— Vai viņi ir medījuši?
— Viņi nav medījuši, bet gaļa viņiem ir.
Tagad Harka nobijās ne pa jokam.
— Kā tad tā?
— Viņi bija sakūruši uguni un cepa. Vecais Antilope aizskrēja man pa priekšu un būs jau tava tēva teltī par visu ziņojis.
Vecais Antilope bija apmetnes ātrākais skrējējs. Arī viņa tēvs un vectēvs bija savas paaudzes ātrākie skrējēji bijuši, un viens no Vecā Antilopes trijiem dēliem — Jaunais Antilope — ar saviem pieciem gadiem skrēja ātrāk nekā septiņus gadus veci zēni. Bija saprotams, ka Vecais Antilope apmetnē ieradies ātrāk par Četānu un tāpēc virsaitis Matotaupa ātrāk par dēlu dabūjis visu zināt.
— Četān, kas iedevis pani gaļu?
— Tas ir noslēpums.
— Lielais Noslēpums?
— Es nezinu.
— Bizoņu gaļa?
— Bizoņu gaļa.
Pirmo reizi šinī bada laikā Harka sajuta vājumu. Bizoņu gaļa! Mātes slepkavas rija bizoņu gaļu, smaržīgu ceptu šķiņķi, smadzenes, aknas! Tie smalstīja dzīvinošo, spēcinošo gaļas viru — tie slepkavas! …
— Četān, kā tev liekas, vai mūsējie ies kaujā? Cik daudz karavīru ir pani ļaudīm?
— Viņu ir gandrīz simts.
— Simts. — Simts! Tas bija trīskāršs pārspēks. Četāns vairs ilgāk nevarēja kavēties, viņam vajadzēja steigties uz apmetni, lai nodotu ziņojumu. Harka skrēja līdzi.
Matotaupa bija vigvama vidū licis iekurināt ugunskuru, tā šaudīgajā gaismā stāvēja viņš pats un Saulrasa. Sārtenajā atspulgā ēnas likās vēl melnākas. Harka ielīda vigvama dziļumā pie Untšidas, šešokas, māsas un brāļiem, pie kuriem tagad piederēja arī Šonka. Viņš dzirdēja Četāna ziņojumu, kas viņu no jauna stipri satrauca, un redzēja, kādu seju rādīja abi virsaiši, kas sēdēja viens otram pretī pie ugunskura un, nekā nerunādami,
raudzījās viens otrā. Harka nojauta, ka viņi bija tik sarūgtināti un izmisuši, ka labprāt uzņemtos cīņu par iztiku — ja vajadzīgs, arī pret pārspēku.
Bet no kurienes pani dabūjuši gaļu, arī viņi, acīm redzot, nezināja. Izlūki tikai izpētījuši, ka no dienvidiem ieradusies grupa pani un tiem bijusi līdzi bizoņu ādas nešļavās ietīta gaļa.
— Lāču cilts vīri apspriedīsies, — sacīja Matotaupa, un ar'to bija tikai izlemts, ka šai vākarā vairāk nekas netiks runāts. Vispārējā apspriede varēja notikt tikai nākošajā rītā.
Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, nolikās savā guļvietā, bet aizmigt nevarēja. Tagad būtu nepieciešama pērkondzelzs, tad viņš varētu kaut simt ar bultām apbruņotiem pani iedzīt bailes, viņš viens patsl Pērkondzelzs! Arvien dziļāk zēna galvā urbās šī vēlēšanās, un viņš nespēja no šīm domām tikt vaļā.
Tās viņu izdzina laukā no telts. Harkas guļvieta atradās tuvu pie izejas, un neviens cits — vienīgi Untšida manīja, ka Harka izzadzies laukā.
Sākumā zēns nekur tālu negāja. Paspēra tikai dažus soļus līdz burvja teltij un palika tur stāvam. Pie garas kārts telts priekšā starp burvju maskām un kaltētām dzīvnieku ādām zvārojās pērkondzelzs, kas bija nogalinājusi Harkas māti, pērkondzelzs, ko Harka bija ieguvis un ziedojis burvim. Viņš nedrīkstēja to ņemt. Nedrīkstēja pat par to domāt. Harka palika stāvam un ilgi nenovērsa acis no pērkondzelzs.
Tad Harka skrēja tālāk, laukā no apmetnes, lai tumsā un vientulībā tiktu pats ar sevi galā. Izlūku acu priekšā viņš pārbrida pāri braslam un tad slapjām un nosalušām kājām skrēja kādu gabalu uz ziemeļiem prom pļavā. Tur sargi nestāvēja, jo likās pietiekami, ja plato upi uzmana no dienvidu krasta. Harku neviens nesauca atpakaļ. Sargi zināja, ka virsaiša dēls ir drosmīgs, bet arī apdomīgs. Tāpēc zēns varēja iet, kur vēlas.
Apbruņojies ar nazi, Harka devās uz augšu gar upi. Apkārt valdīja dziļš klusums. Kopš vīri ar nakts iestāšanos bija pārtraukuši neveiksmīgo bizoņu deju, visā apmetnē un tās apkaimē bija iestājies miers. Vienīgi upe, reizēm spējāk iešalcoties, dziedāja savu vienmuļo dziesmu.
Kad nakts vējš bija nosusinājis Harkas kājas, viņš sameklēja sev vietiņu, kur atvilkt elpu, vērot un pārdomāt. Viņš labi noslēpās zālē, uztaisīja pat sev zāļu vainagu, lai varētu nemanīti pacelt galvu, un tad nolēma te pavadīt nakti. Piesardzība, kas te bija nepieciešama, izkliedēja domas par pērkondzelzi, un viņš pats gribēja sevi piespiest domāt par kaut ko citu. Harka arī drosmīgi centās aizmirst izsalkumu un nogurumu. Viņš dzīrās pats sevi pārbaudīt, vai pratīs pār sevi valdīt.
Spriežot pēc zvaigznēm, tuvojās nakts vidus. Pēkšņi Harka kaut ko pamanīja, kas saistīja viņa uzmanību. Ziemeļpusē, pļavā, pret vēju sakustējās vairāki zāļu stiebri. Tas varēja būt tikai dzīvnieks vai cilvēks. Taču Harka nebija dzirdējis ne mazāko čabēšanu. Šai dzīvajai būtnei vajadzēja būt ļoti viegliem soļiem un veiklai. Zēns saspringti vēroja, bet neko vairāk nespēja saskatīt. Tāpēc viņš nodomāja, ka šī būtne vēl atrodas turpat zālē. Varbūt tur kādam dzīvniekam ir ala? Bet varbūt tas bija cilvēks, kas uz brīdi palicis mierā?
Ko tagad darīt?
Harka jau bieži bija kopā ar tēvu medībās bijis un iemācījies būt pacietīgs. Viņš gaidīja. Galvu viņš pacēla tikai mazliet, pamazām un tik piesardzīgi, ka zāļu vainaga pasliešanos zālājā nevarēja ievērot. Tikko viņš bija šādi iekārtojies, kad aiz pārsteiguma sarāvās. Gabaliņu tālāk, aiz zāļu stiebriem, kas bija aizdomīgi sakustējušies, viņš pamanīja nelielu kāju — tā varētu būt zēna kāja un tādā stāvoklī, it kā tās īpašnieks gulētu zemē uz vēdera, galvu paslēpis aiz augstajiem zāļu stiebriem.
Vai kāds no Jaunajiem Suņiem būtu bijis tik pārdrošs, ka slēpjas te spēlēt karu un pārspēt Harku viltībā? Tad viņam vajadzēs drīz pārliecināties, kā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve tiek ar tādu galā. Pani tas nevarētu būt, — kaut arī indiāņu zēni bauda lielu brīvību, tomēr ne tik lielu, lai līstu tik tuvu ienaidnieka nometnei.
Harka nolēma netraucēt sargus, bet rīkoties pats. Viņš dzīrās apiet svešajam zēnam apkārt un tad pārsteigt to.
Tas bija aizraujoši.
Harka pierastā veidā — klusi kā čūska nošļūca lēzenajā ieplakā aiz paugura. Kad likās, bija ticis prom no svešā zēna redzes loka, viņš kustējās ašāk un vienīgi centās nesacelt troksni. Pa prēriju nedzirdami zagties nebija grūti — daudz vieglāk nekā mežā, jo te nebija sausu zaru un kaltušu lapu. Drošības labad Harka apmeta lielu loku un tad no ziemeļpuses steigšus lavījās turp, kur bija redzējis zēna kāju. Jo tuvāk, jo piesardzīgāk. Beidzot klāt gan. Harka redzēja meklēto.
Tur viņš gulēja, izstiepies visā garumā uz vēdera. Viņš gulēja ar seju pret zemi, it kā būtu aizmidzis. Varbūt tā bija viltība. Varbūt svešais zēns tomēr bija Harku pamanījis un, izlikdamies aizmidzis, pievilinājis un tagad pēkšņi pielēks kājās un uzbruks. Vajadzēja uzmanīties. Taču vislabākā piesardzība Harkam šķita uzbrukums. Jārīkojas aši.
Kā meža kaķis ar vienu lēcienu Harka uzklupa svešajam mugurā, satvēra ar kreiso tā kaklu un labajā turēja grūdienam paceltu nazi.
— Kas tu esi?! Runā!
Par atbildi bija dzirdama tikai neskaidra skaņa, svešā zēna augums gan mazliet sakustējās, taču bez īstas pretošanās. Harka ieguva laiku mazliet tuvāk apskatīt svešo. Zēnam bija kājās īsas bikses, mugurā skrandains krekls. Mati viņam bija ļoti neparasti. Tik sprogainus matus Harka nebija savu mūžu redzējis. Cik mēness gaismā varēja saskatīt, tad ādas krāsa bija tumša. Neviļus Harkam iešāvās prātā savdabīgais atradums — mazā somiņa ar dīvainajiem gliemežvāciņiem. Varbūt sprogainajam zēnam un gliemežvākiem bija kāds sakars?
Harka, ar kreiso ceļgalu cieši atspiedies pret zemi, ar labo spieda guļošo zēnu krustos pie zemes. Harka pats nesaprata, ko lai dara tālāk. Viņš nevēlējās zēnu nogalināt, ja tas nebūtu nepieciešams. Pašreizējā stāvoklī, kādā atradās Lāču cilts ļaudis, pats labākais likās dabūt gūstekni, kas varētu pastāstīt par ienaidnieka nodomu. Taču Harka negribēja arī atteikties no priekšrocības, kāda viņam patlaban bija. Nemaz nebija tik viegli izlemt, ko darīt.
Sprogainais zēns bija ļoti vājš — tikai kauli un āda. Kad Harka palaida kaklu vaļīgāk un jautāja:
— Vai tu padodies? — atkal par atbildi atskanēja vienīgi neizprotamas skaņas un zēna augums un locekļi sa- guma pavisam bezspēcīgi. Tā bija vai nu padevības zīme, vai arī viltība. Harka nolēma izmēģināt. Turēdams smailo divasmeņu nazi cieši sažņaugtu saujā, viņš palaida zēna kaklu vaļā un pats pielēca kājās. Harka bija pārliecinājies, ka otram nekādu ieroču nav.
— Pagriezies un apsēdies! — Harka pavēlēja. Kad zēns vēl joprojām nelikās saprotam, Harka saņēma nazi zobos, aši noņēma no kakla tukšo ādas maksti ar visu auklu un, tā kā zēns vēl arvien nebija pakustējies, ātri satvēra tā rokas un sasēja uz muguras kopā. Zēns nepretojās.
Tas Harku kaitināja, jo labāk jau būtu uzvarēt drosmīgu pretinieku, nevis tādu, kas padodas bez ierunām. Paspēris nicīgi ar kāju, viņš lika ienaidniekam saprast, ko par viņu domā. Pēc tam brīdināja izlūkus ar aprautu, trīs reizes atkārtotu koijota vaukšķēšanu. Harka prata šo vaukšķēšanu tik labi atdarināt, ka tūlīt par atbildi atsaucās apmetnes suņi. Prērijas nakts klusumā katrs troksnis skaļi atbalsojās. Harka gaidīja. Viņš bija pārliecināts, ka viens no izlūkiem pārnāks pāri upei uz šo pusi. Šai ziņā viņš nebija maldījies. Kā no zemes izaudzis, viņa priekšā nostājās Vecais Antilope. Harka īsi ziņoja, kas noticis.
Vecais Antilope aplūkoja sasaistīto zēnu, liekas, ari viņš jutās pārsteigts. Pēc īsa pārdomu brīža viņš uzcēla gūstekni sev uz pleca un, zemu pieliecies, lielos lēcienos devās uz upi. Harka tecēja nopakaļ. Tiklīdz viņi bija nonākuši pie upes un līdz ar to atradās dakotu ieroču aizsardzībā, viņi pagausināja soli. Beidzot pavisam mierīgi brida pāri upei.
Dienvidu krastā jau gaidīja Matotaupa ar dažiem karavīriem. Tie visi pavadīja abus līdz virsaiša teltij un iegāja iekšā. Untšida, Šešoka un Šonka bija piecēlušies. Šešoka uzpūta ogles pavardā, Antilope nocēla zēnu no pleciem un nolika tā, lai uguns viņu apspīd. Svešais zēns turēja acis vaļā un noraudzījās uz karavīriem nopietni un nekustīgi. Viņam bija lielas melnas acis un tumša ādas krāsa.
Matotaupa piegāja pie viņa.
— Kas tu esi?
Zēns kaut ko atbildēja, ko neviens nevarēja saprast.
— Adu un krāsu, — sacīja virsaitis Untšidai, un, kad tā bija vēlēto atnesusi, Matotaupa atraisīja svešajam zēnam rokas un apsēdināja to. Viņš apsēdās zēnam blakus un parādīja, kā ar krāsu uz ādas var zīmēt. Zēns skatījās un tad knaši ķērās pie iespējas izskaidroties. Virsaitis uzmanīgi sekoja, ko svešais bērns zīmēja uz ādas, un Harka, kurš labi pazina tēvu, manīja virsaiša sejā apmierinājumu. Sproggalvainais un melnādainais zēns skrandainajās drēbēs bija laikam sevišķi gudrs un izveicīgs, ja tik ātri spēja izpelnīties virsaiša labvēlību. Harka uzelpoja
atviegloti. Varbūt viņš tomēr nebūs atvedis nederīgu gūstekni.
Pagāja divas garas stundas, iekams zēns bija rūpīgi visu uzzīmējis, ko gribēja pastāstīt. Bieži viņš apdomāja, ar kādiem zīmējumiem varētu īsi un skaidri pateikt sakāmo.
Matotaupa bija jau laikam skatoties sapratis, ko nozīmē zīmējumu raksts. Viņš tagad pasniedza apgleznotās ādas strēmeles Havandšitam, kurš tās ilgi pētīja un tad, ne vārda nebilzdams, sniedza Saulrasam. Arī tas uzmanīgi aplūkoja zīmējumus un beidzot atdeva Matotaupam.
Harkas sasprindzinājums nezināja robežu.
— Lai runā Matotaupa pirmais, — sacīja burvis.
— Hau, — atbildēja virsaitis. — Runājošā āda sniedz mums daudz ziņu. Šim zēnam, kuru mans dēls Harka notvēris, tēvs ir no tālas zemes pāri jūrai šurp atvests, un tam vajadzējis strādāt baltajiem. Tie viņu bieži situši. Vai tā ir?
Havandšita un Saulrasa piekrita. Harka sarauca lūpas. Viņš nespēja saprast, ka vīrieša cilvēks varētu ļaut sevi sist.
Matotaupa turpināja:
— Baltie cilvēki mūsu zemē saskaldījušies divās ciltīs — dienvidu un ziemeļu ciltī. Tie izrakuši savus kara cirvjus un kopš vairākām lielām saulēm neganti cīnās. Dienvidu cilts ar pātagu palīdzību liek melnajiem vīriem, sievām un bērniem, kas atvesti no tālās zemes viņpus jūras, strādāt savā labā. Ziemeļu cilts negrib to pieļaut.
— Tad ziemeļu cilts vīri ir taisnprātīgāki? — jautāja Saulrasa.
Matotaupa pašūpoja galvu.
— Es vēl nevaru par to spriest. Ziemeļu cilts perina kādu nodomu, ko es nesaprotu. Tā sagudrojusi taisīt taku cauri prērijām, dienvidos no Zirgu strauta, pie kura mēs grasāmies uzcelt mūsu teltis, un pa šo taku tā liks skraidīt kādam noslēpumainam nezvēram.
— Ak jā, tā es arī izlasīju uz ādas. Var būt, ka nezvērs ir jau ieradies un aprijis mūsu bizoņus.
Matotaupa vēlreiz aplūkoja zīmējumus.
— Nezvērs nav aprijis bizoņus. Bet man liekas — tas ir bizoņus nokāvis. Pani dabūjuši daļu no tās gaļas, ko nezvērs nokāvis.
Pēc šīm ziņām, ko virsaitis ieguva no «runājošās ādas», vīri ilgi klusēja. Ja balto cilvēku ziemeļu cilts sūtīja šādus nezvērus, kas nomaitā bizoņu ganāmpulkus, tad tā bija drausmīga, tā bija neaptverama nelaime prērijas iedzīvotājiem.
Tā bija Matotaupas balss, kas beidzot izrāva vīrus, sievas un bērnus vigvamā no stindzinošajām šausmām, kas tos bija sagrābušas.
— Lāču cilts karavīri zinās, kas darāms. Mēs atņemsim pani viņu gaļu, mēs uzvilksim lokus, un mūsu bultas nogalinās ziemeļu cilts nezvēru. Es esmu runājis, hau!
Klausītāju šausmas nomainīja nomācošs satraukums. Tāda kauja, kāda tagad draudēja, nebija pa jokam. Kādreiz bija valdījis arī pārgalvīgs cīņas gars — saulainās rudens dienās, pēc bagātīgām medībām, kad karavīri bija paēduši un tos nekas tik ļoti nevaldzināja kā izmēģināt spēkus un pierādīt vecajiem ienaidniekiem savu pārākumu. Tādās reizēs viņi cerēja, ka burvis un kara virsaitis atbalstīs šādu izaicinošu uzbrukumu. Bet tagad vīri bija izsalkuši, novājējuši, karotāju rindas kļuvušas retākas un ienaidnieks trīskārt lielākā pārsvarā. Ziemeļu balto cilvēku nezvērs bija noslēpumains un tāpēc vēl jo vairāk iedvesa bailes, un, kas lai zina, vai tas vispār ar bultām ievainojams? Lai vai kā, tomēr kaut ko vajadzēja uzsākt.
Nopietni un nosvērti Saulrasa un Havandšita pateica savas domas, ka nākošajā dienā būtu jānotur vispārēja apspriede.
— Mēs aizkūpināsim apspriedes pīpi, — sacīja Matotaupa. — Un nu, kad esat uzzinājuši pašu svarīgāko, es gribu jūs iepazīstināt arī ar mazāk svarīgo no tā, kas zīmēts uz ādas. Šim zēnam ir tēvs, kurš strādājis pie dienvidu baltajiem vīriem. Viņš ar savu bērnu aizbēga, un, tā kā viņam nav izdevies nokļūt pie ziemeļu baltajiem vīriem, tad viņš patvērās prērijā. Tur viņu no jauna noķēra baltie vīri, tie, kas taisīja taku nezvēram. Šie gan arī pieder pie ziemeļu cilts, bet tālu prom prērijā tie var darīt, kas vien ienāk prātā. Tie saņēma zēna tēvu gūstā un lika kalpot viņiem — kā indiāņu sievas kalpo saviem karavīriem. Tāpēc viņš ar savu bērnu bēga no jauna, taču baltie vīri to pamanīja un šāva uz viņiem ar pērkondzelzi.
Harka sarāvās. Pērkondzelzs! Atkal šis vārds viņu sagrāba savā varā.
— Baltie vīri gan ievainoja zēna tēvu, bet viņš spēja vēl paskriet, — Matotaupa stāstīja tālāk. — Viņš meklēja patvērumu pie sarkanādainajiem un nokļuva pani nagos. Pani ir brāļi baltajiem vīriem, kas taisa taku nezvēram, un tie paņēma šī bērna tēvu trešo reizi gūstā. Tagad viņš tur guļ sasaistīts, un pani grasās viņu iemainīt baltajiem vīriem pret vēl vairāk gaļas. Zēns bija naktī aizzadzies pie sava sasaistītā tēva. Tas pateicis, lai bērns skrienot pie mums un mums visu darot zināmu. Tā tas ir.
— Tā tas ir, — sacīja Havandšita.
— Tā tas ir, — piebalsoja Saulrasa.
— Mums vajadzētu atbrīvot šī bērna tēvu, — domāja Matotaupa. — Arī par to rīt spriedīsim.
Havandšita un Saulrasa tam piekrita, un, tā kā viss galvenais likās pārrunāts, tad viņi atvadījās.
Matotaupa nosūtīja sprogaino izbadējušos zēnu pie sievietēm, un Untšida un Šešoka pacienāja zēnu ar pēdējām trūcīgo krājumu atliekām. Kad viņš bija paēdis, Harka saņēma viņu aiz rokas un aizveda uz savu paša guļvietu, kur abi kopā ietinās segās, un sildīja aiz pārguruma salstošo zēnu ar savu augumu. Harka jutās lepns, ka bija atvedis drosmīgu un gudru gūstekni. Viņš nolēma iemācīt tam dakotu valodu un iesaistīt Jauno Suņu barā. Taču pēdējā doma, kas Harku aizmiegot vēl nodarbināja, bija: baltajiem ziemeļu zemes vīriem, kas taisa taku bizoņu kāvējam nezvēram, ir pērkondzelzs! Tiem ir pērkondzelzs!
Tad nogurušais zēns aizmiga kopā ar svešo puisēnu. Harka šai naktī sapņoja un sapnī atkal un atkal redzēja baismīga izskata nezvēru, redzēja vīrus, apbruņotus ar pērkondzelzi, vīrus, kas cirta taku nezvēram, tādu kā bizoņu taku, ko katru gadu tūkstošiem un tūkstošiem dzīvnieku kāju izmin cietu un kailu. Nekādas citas takas Harka nepazina. Bet arī sapnī Harkam nedeva miera doma, kāpēc tad īsti nezvēram nepieciešama taka šajos zālājos, kur ikviens zirgs spēja auļot bez pūlēm. Harkas sapnī viņam to jautāja milzum liels burvis, un, ja Harka nepratīs atbildēt, tad viņam būs jāmirst.
Harka pamodās nosvīdis slapjš.
Viņš ievēroja, ka svešais zēns līdzās arī guļ nomodā. Abi nevarēja sarunāties, bet piespiedās ciešāk viens pie otra, un, it kā spētu viens otram iedvest mieru, zēni apmierināti iegrima snaudā, kas viņus atspirdzināja.
Tikko ausa rīts un pelēcīgā gaisma iezagās teltī, zēni pamodās un nometa segas. Harka saņēma zēna roku, un abi skrēja uz upi.
Tur jau gaidīja savi desmit, divpadsmit Jaunie Suņi… tagad to bija jau četrpadsmit, un, kolīdz parādījās Harka ar jauno atnācēju, to saradās arvien vairāk un vairāk, un nepagāja necik ilgi, kad jau bija sapulcējies viss bars — trīsdesmit viens zēns. Tie bija visveiklākie un spēcīgākie vai arī attapīgākie un gudrākie puikas vecumā no deviņiem līdz divpadsmit gadiem.
Harpstenā, piemēram, bija uzņemts šai zēnu kopā tāpēc, ka prata ļoti trāpīgi mērķēt.
Harka iepazīstināja ar jauno biedru:
— Tas ir Melnais Sproggalvis. Viņš ir mans brālis un dzīvo manā teltī. Viņa cilts medību lauki ir tālu no šejienes, tālu prom, viņpus Lielā Ūdens. Baltie laupītāji un Garie Naži noķēruši viņa tēvu un aizvilkuši pie sevis, tagad tas atrodas saistīts pani teltīs!
Jaunie Suņi, skaļi kliedzot, pauda savu sašutumu par pani, kas sabiedrojušies ar baltajiem laupītājiem.
— Bet Melnais Sproggalvis ir drosmīgs zēns! — Harka runāja. — Viņš atbēga pie mums un pastāstīja mums par savu tēvu. Lāču cilts karotāji atbrīvos Sproggalvja tēvu!
— Hau, hau, hau! — sauca reizē viss zēnu bars.
Tad kāds iejautājās, vai Sproggalvis protot peldēt.
— Kā tad citādi! — apgalvoja Harka, kaut gan nemaz nevarēja to zināt. Bet viņš nevarēja iedomāties tādu zēnu, kas neprastu peldēt. Viņš pamāja Sproggalvim, lai seko, ielēca ūdenī un peldēja kraulā pa upi uz augšu.
Sproggalvis ielēca tūlīt nopakaļ un sāka peldēt aiz viņa. Bet viņš nepeldēja kraulā, viņa peldēšana bija gluži citāda — tādu zēni vēl nekad nebija redzējuši un tagad pārsteigti skatījās.
— Kā varde, viņš peld kā varde!
— Skat, skat, cik ātri tiek uz priekšu!
— Pamēģināsim, vai mums arī tā izdosies.
Zēniem bija jautri. Viņiem lāgā nepadevās peldēšana jaunajā veidā. Daži ienira ar degunu ūdenī, sprauslāja un smējās. Citi tīšuprāt neveikli ķepurojās un tad iegrima ūdenī, it kā grasīdamies slīkt. Visi jutās līksmi un apmierināti. Harka sataustīja seklāku vietu un uzmanīgi vēroja, kā Sproggalvis peld pie viņa. Taču tas, sasniedzis ar kājām upes dibenu, brišus brida pie Harkas. Harka ar žestiem parādīja, ka viņiem vienam no otra jāiemācās peldēt. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas padevās gluži labi.
Kad sāka mesties salti, zēni izkāpa malā, ieziedās ar lāču taukiem un steidzās atpakaļ uz teltīm. Harka aizveda Sproggalvi atkal sev līdzi. Acīm redzot, svešajam zēnam patika pie Harkas un Jaunajiem Suņiem. Viņš tagad pirmo reizi pasmaidīja — un cik jauki smaidīja! Zēna melnās acis staroja. Harka ievēroja, ka viņam bija lielākas acis nekā dakotu zēniem. Melnādainais zēns nebija līdz šim dzīvojis prērijā, kur jāsargā acis no vēja un smiltīm, un žilbinošās saules un tāpēc jāsamiedz plakstiņi šaurā spraugā.
Bērniem — Sproggalvim, Harpstenā, Uinonai — Untšida iedeva brokastīm kaltētas ogas. Harka lepni noraidīja šādu piedāvājumu, viņš taču bija jau paskaidrojis, ka, tāpat kā vīri, ēdīs tikai vakarā! Harka sāka ģērbties, viņš uzvilka kājās ādas bikses, kuras piestiprināja pie jostas, un noskatījās, kā Sproggalvis tvēra pēc savām īsajām bikšelēm un sadriskātā krekla. Harka piegāja un aptaustīja drēbi, no kuras šie nožēlojamie apģērba gabali bija šūdināti. Viņš jutās pārsteigts, jo austas drēbes nepazina.
No telts viņa gala pienāca Šonka. Puisis nicīgi noraudzījās uz svešinieka skrandaino apģērbu. Harka ievēroja nicinošo skatienu un uz brīdi apjuka. Tad Untšida, kas viņu tūlīt pat saprata, sameklēja viņa svētku drānas — izrakstītos mokasīnus, bikses un svārkus, un Harka sniedza tos svešajam zēnam. Kad sproggalvainais zēns viņu neizpratnē uzlūkoja, Harka nolika drēbes pie malas, izģērba svešo zēnu un tad iedeva viņam jaunās drēbes, norādīdams, lai tās apģērbj. Svešais tagad saprata, paklausīja un tad apbrīnā aplūkoja pats sevi. Harkas svētku tērpā, kaut arī izkāmējis, zēns izskatījās brašs; viņš bija gandrīz vienā augumā ar Harku un apmēram tādā pašā vecumā. Viņš sacīja kaut ko, ko Harka nesaprata, bet zēna sejā bija lasāma tāda laime un tik liela pateicība, ka arī Harku pārņēma prieks.
Tikmēr Šonka bija izgājis no telts, šešoka likās noskumusi.
Harka aizveda savu jauno biedru atkal uz upi, un tūlīt bija klāt arī viss Jauno Suņu bars. Harkam nebija vairs nodoma peldēties, bet viņš gāja gar krastmalu tālāk, kur pletās miklas smiltis bez zālāja. Daudz svarīgāk par jebkuru rotaļu viņam tagad likās jautājums, kā Lāču cilts vīri varēs atbrīvot Sproggalvja tēvu. Vīri bija nodomājuši par to šodien apspriesties. Tas varbūt turpināsies stundām ilgi, un zēni, šo laiku izmantojot, varēja paši pagudrot.
Harka paskaidroja Jaunajiem Suņiem, kas bija sastājušies visapkārt, ka tagad jāpalauza galva, kā atbrīvot Sproggalvja tēvu, tāpat kā par to gudrošot savā apspriedē karavīri, un zēni šim ierosinājumam dedzīgi piekrita. Tie dzīrās steigšus izprašņāt svešo zēnu, vēl iekams to varbūt aizsauc uz lielo apspriedi, kur viņam būs jādod sīkas un noteiktas ziņas.
— Mēs sarunājāmies ar zīmējumiem, — Harka paskaidroja. — Šeit, slapjajās smiltīs, var labi zīmēt, un katru zīmējumu, kas mums vairs nav vajadzīgs, viegli aizslaucīti
Harka nogrieza kādu zaru, noasināja tā galu un uzzīmēja ar to smiltīs vairākas teltis, kādu cilvēku ar kailu galvvidu un skalpa sprogu pakausī — tātad pani, tad vēl kādu, kurš bija līdzīgs sprogainajam zēnam un kura rokas bija sasaistītas. Tad viņš jautājoši norādīja ar rakstāmo kociņu uz vīru un teltīm.
Svešais zēns saprata. Viņš paņēma no Harkas zaru, izdzēsa svītras, kas apzīmēja roku važas, uzzīmēja kāju važas, kas pieļāva spert tikai mazus solīšus, sakārtoja zīmējumā teltis mazliet citādi un tad ar punktu un svītriņu norādīja, kurā teltī atrodas sagūstītais. Bez tam svešais zēns zīmējumā norādīja, kurās vietās gar apmetni izvietoti novērotāji. Tā bija Lāču cilts ļaudīm svarīga ziņa!
Abi zēni cītīgi nodevās savai sarakstei un neievēroja, ka bez Jaunajiem Suņiem viņiem piebiedrojušies daži karavīri un beigās arī pats virsaitis. Pamanījuši Matotaupu, zēni samulsuši atkāpās.
Virsaitis jau bija sagatavojies nodomātajai apspriedei. Viņam bija mugurā bagātīgi izrakstīti svārki, galvā kara ērgļu spalvu galvas rota, kuras garais gals nokarājās pār muguru līdz zemei. Viņš smaidīja.
— Tātad, — viņš uzrunāja Harku, — mēs zinām, kur atrodas mūsu mazā, melnā dēla tēvs. Kā lai atbrīvojam viņu? Ko mums ieteiktu Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve?
Harka tumši piesarka. Uz šo jautājumu bija grūti atbildēt. Daudzi klausījās, ko viņš teiks, un viņam negribējās izgāzties un vēlāk saņemt rājienu. Viņš pārdomāja un lika tad vēl Sproggalvim uzzīmēt ceļu, pa kuru tas bija aizbēdzis. Bērnam ienaidnieka vērotāji nebūs piegriezuši vērību. Turklāt apmetnes rietumu puse, pēc zēna stāstījuma, bija vāji apsargāta.
— Mums vajadzētu mana melnā brāļa tēvu atbrīvot nevis ar varu, bet ar viltu, slepus, — Harka sāka runāt pēc ilga pārdomu brīža.
— Vai Harka domā, ka Lāču cilts vīri baidās no otrreizējas atklātas kaujas ar pani?
— Nē! — zēns nevilcinādamies attrauca. — Bet, iekams mēs sākam cīnīties, vajadzētu cik vien iespējams vairāk uzzināt par mūsu ienaidniekiem, un, iekams sāksim cīnīties, Sproggalvja tēvam jābūt jau atbrīvotam. Jo tad, kad sāksies kauja, pani vispirms nogalinās gūstekni. To vajadzētu novērst. Tāpēc es ieteicu viltību.
— Labi! — Virsaitis Liija apmierināts. — Un kādu viltību tu mums ieteiktu?
Harka veikli izvairījās no atbildes.
— Vienīgais, kurš labi pazīst pani apmetni un bijis viņu teltīs, ir mans brālis Melnais Sproggalvis. Tāpēc lai viņš runā pirmais un dod mums padomu, kā mēs varētu slepus atbrīvot viņa tēvu!
Matotaupa iesmējās:
— Tātad tu nodod manu jautājumu tālāk? Labi, lai runā Melnais Sproggalvis!
Jautājumu izskaidrot svešajam zēnam nebija grūti. Harka pieveda pie viņa divus Jaunos Suņus, vienam vajadzēja tēlot sagūstīto ievainoto tēvu, otram — ienaidnieku.
Sproggalvis saprata tūlīt pat, bet tad domīgi nogrozīja galvu un bolīja savas lielās, tumšās acis.
— Runā! — Harka mudināja.
Sproggalvis uzzīmēja smiltīs tēvu un līdzās guļošu krustu. Šāds krusts nozīmēja «mainīt», to saprata arī dakoti.
— Mainīt, — sacīja Harka, — bet pret ko? Gaļas mums nav.
Melnais Sproggalvis, liekas, bija ļoti samulsis. Viņš atkal un atkal uzlūkoja Harku, it kā tas varētu uzminēt domas, kuras viņš nav izteicis.
— Ko tu skaties uz mani? — jautāja virsaiša dēls savam jaunajam draugam. — Kas vien man ir, es visu labprāt dotu, lai atbrīvotu tavu tēvu. Bet man nav daudz. — Viņš pavēra tukšas plaukstas.
Melnais Sproggalvis, liekas, saprata šo kustību. Vēl vienmēr samulsis, bet nu jau apņēmības pilns, viņš piegāja pie Harkas, iebāza roku viņa gurnu jostas kabatā un izvilka mazu priekšmetu, ar kuru Harka rītausmā pamodies bija paniekojies un tad ģērbjoties iebāzis kabatā. Tas bija tas pats dzeltenspožais olis, ko Harka toreiz pacēla upmalā pie Melnajiem Kalniem. Melnais Sproggalvis uzzīmēja to smiltīs kā punktu, kā maiņas priekšmetu pret tēvu un, turēdams oli starp diviem pirkstiem, zīmēja ar aso zariņu vēl — dīvainais olis ceļotu ar pani uz dienvidiem, uz nezvēra taku, un tur pani pret to dabūtu gaļu. Tāpēc viņiem olis bija vērtība, droši, ka pietiekami vērtīgs, lai par to atdotu ievainoto gūstekni.
Harka uzmanīgi sekoja Melnā Sproggalvja stāstījumam līdz pašām beigām, bet nu viņš pēkšņi ievēroja, kā bija izmainījusies tēva izturēšanās. Virsaitis stāvēja sarauktām uzacīm, viņa augums saspringa.
Un tad tas notika …
Matotaupa izrāva svešajam zēnam zelta oli no pirkstiem un visu acu priekšā, tikko valdīdamies, iemeta upē.
— Prom, prom, prom! — viņš kliedza. — Tas ir ļauns akmens, ļauno garu akmens, tas pievelk baltos ienaidniekus un viņu nezvēru mūsu zemē! Lai ūdens to izšķīdina, lai tas nekad vairs neparādās dienas gaisrtiā! Es esmu runājis, hau!
Visi bija stipri iztrūkušies, arī Harka.
— Kur tu to dabūji? — jautāja viņam tēvs, bet tūlīt pats pārtrauca pieprasīto atbildi. — Nāc tūlīt man līdzi uz telti!
Harka paklausīja un pagriezās, lai ietu. Tobrīd viņš uz mirkli ielūkojās savam jaunajam draugam sejā. Melnais Sproggalvis bija nobālis pelēks, viņa lūpas raustījās bezpalīdzīgi kā bērnam, kas grasās šņukstēt, bet tūlīt arī sejas izteiksme pārvērtās un zēna tumšajās acīs pavīdēja naids. Harka būtu vismīļāk paņēmis zēnu līdzi; Melnais Sproggalvis nebija ne mazākā mērā vainīgs pie tā, ka nelaimes akmens nokļuvis apmetnē, viss tūlīt noskaidrotos.
Taču Harkam neatlika vairs laika ar zēnu aprunāties, jo vajadzēja sekot tēvam, kurš aši soļoja pa priekšu.
Matotaupa, pārsteigtajiem apmetnes iedzīvotājiem klusējot, veda savu zēnu uz vigvamu. Virsaitis lika sievietēm un bērniem iziet laukā.
Harka palika ar tēvu viens. Matotaupa centās pārvarēt satraukumu, viņš gausi un apdomīgi ieņēma savu vietu pie ugunskura. Uz šejieni viņš pasauca arī zēnu, kurš bija vilcinādamies palicis stāvam pie ieejas.
Virsaitis tomēr nesāka tūlīt runāt, bet izsmēķēja vienu pīpi, kamēr Harka vēl un vēlreiz pārdomāja visu notikušo un gaidīja tēva paskaidrojumu.
— Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve, — beidzot Matotaupa uzsāka, — kur tu atradi šo akmeni, vai arī kas tev to iedeva?
Harka īsi, izkaltušu muti pastāstīja, kā viņš nejauši atradis «dzelteno oli» un paņēmis, jo tas viņam paticis.
Matotaupa cieši raudzījās pelniem apklātajā ugunskura vietā.
— Nemūžam baltie cilvēki nedrīkst zināt par šo atradumu, — viņš runāja kā draudēdams. — Nemūžam! Vai dzirdi, Harka? Vai saprati, ko es teicu?
— Es sapratu, tēvs. Nemūžam!
— To, ko tu atradi, baltie cilvēki sauc par zeltu, un šo zeltu tie vēlas iegūt, lai maksā ko maksādams. Viņi gatavi mūs visus tā dēļ apsist, nolaupīt mūsu mežus, lai tikai to dabūtu. Vēl viņi nezina, kur tas rodams mūsu medību laukos, bet baidos, ka viņi jau sākuši pētīt. Mūsu mēlēm jābūt klusākām par klusu. Vai tu to saproti?
— Jā, tēvs.
— Un, ja viņi tevi dedzina ar uguni, ja izrauj sirdi no krūtīm, velk nost ādu, — vai tu klusēsi?
— Es klusēšu, tēvs, un radināšos paciest visas sāpes. Hau.
— Labi… Labi. Es zinu, ka tu būsi drosmīgs karavīrs. Tāpēc gribēju tev jau tagad uzticēt noslēpumu, ko neesmu atklājis nevienam. Vai tu zini, kāpēc es tevi tai naktī, kad mēs grasījāmies pamest Melnos Kalnus, aicināju mežā?
— Es to nezinu, bet tagad nojaušu.
— Tev tas jāzina. Mans tēvs to zināja, zināja mana tēva tēvs un viņa tēvs. Es to dzirdēju no viņu mutes, un viņu roka atklāja man noslēpumu. Tāpēc jāzina arī tev, jo tu esi mans vecākais dēls. Alā, kurā es iegāju līdz ar tevi, kādā apslēptā vietā atrodams zelts. Kad mēs ziemas pusē pēc bizoņu medībām atkal atgriezīsimies mežos, es tev šo vietu parādīšu. Bet tu klusēsi, līdz tev pašam būs dels, kam tu varēsi noslēpumu nodot tālāk.
— Es klusēšu, tēvs.
— Hau.
— Hau.
Matotaupa dziļi uzelpoja.
— Mēs atbrīvosim Melnā Sproggalvja tēvu, tā es sacīju, bet ne ar šī zelta palīdzību. Vai tu mani saprati?
— Sapratu.
— Labi, tad pasauc tagad svešo zēnu!
Harka pielēca kājās, izskrēja laukā no telts un laidās prom uz upi tik ātri, cik vien spēja, jo viņam bija radusies neskaidra nojausma, ka varētu būt notikusi kāda nelaime. Apmetnes ļaudis, kurus viņš sastapa starp teltīm un upmalā, sievietes, bērni, arī daži vīrieši likās ļoti mierīgi, bet tam nebija lielas nozīmes, jo dakoti, ja vien gribēja, prata apslēpt savas jūtas.
Pienācis pie upes, Harka Melno Sproggalvi tur vairs nesastapa. Viņš jautāja Jaunajiem Suņiem, kas te slaistījās apkārt, bet tie teica, ka nekā nezinot, neesot svešo zēnu redzējuši, nedz arī pēc viņa taujājuši, tikai savā starpā pārrunājuši par noslēpumaino akmeni. Harka tos pameta un izskraidīja visu apmetni, meklēdams savu jauno draugu, viņš meklēja pie zirgiem, pie suņiem, jautāja Četānam un, sevi pārvarējis, jautāja Šonkam. Neviens nekā nezināja. Harka skrēja tālāk, pie tuvākajiem sargiem. Tie noklausījās viņā, kļuva domīgi un vēl uzmanīgāk raudzījās apkārt.
Taču neviens nezināja, kur palicis Melnais Sproggalvis, un neviens nebija redzējis svešā zēna pēdas. Šķita, ka viņš būtu pēkšņi pazudis no zemes virsas.
Bet Harka nelikās mierā, jo tam viņš nespēja ticēt. Viņš vēlreiz devās pie Četāna, bet tas, izdzirdis Harkas atkārtoto jautājumu, kļuva tik nemierīgs, ka zēnā pamodās aizdomas. Vai neviens nevarēja pateikt, kas noticis, vai arī neviens negribēja teikt? Pat Četāns ne?
Smagu sirdi Harka dzīrās atgriezties pie tēva un pateikt, ka nevar atrast svešo zēnu. Bet virsaitis vairs nebija runājams. Apspriede apmetnes laukumā jau bija sākusies. Karavīri, ģērbušies savās goda drānās, sēdēja aplī, svētsvinīgā klusumā tika aizkūpināta svētā pīpe, un tadт sākās runas. Sievietes un bērni bija goddevīgi pagājuši tālāk.
Tā darīja arī Harka.
Bet nemiers un rūpes nezuda. Harka nespēja aizmirst svešā zēna nobālušo seju un acīs uzliesmojošo naidu. Ko gan Melnais Sproggalvis, kurš dakotu valodu nesaprata, būtu varējis nodomāt, kad Matotaupa pārskaities iemeta zelta akmeni upē? Viņš droši vien nosprieda, ka virsaitis nevēlas atbrīvot Sproggalvja tēvu. Ko gan zēns tagad apņēmies darīt? Uz kurieni viņš savās šaubās un neizpratnē aizskrējis? Kas viņam padomā?
Harku sagrāba bailes, kas pieauga arvien vairāk: ja nu Melnais Sproggalvis aizskrien atkal pie tēva un pani un tur pastāsta par zeltu, ko redzējis dakotu apmetnē? Klusēt, klusēt — tā bija pavēlējis virsaitis. Ja nu svešais zēns sāk runāt un neviens to nespēj aizkavēt?
Harka aizgāja atkal uz smilšaino krastmalu, kur visa nelaime bija sākusies. Ja gribēja kādam dzīt pēdas, tad vajadzēja sākt no pēdējās vietas, kas bija pilnīgi droša, un tas bija šis te laukumiņš. Te bija stāvējis Melnais Sproggalvis, kad Harka viņu redzēja pēdējo reizi. Miklajās smiltīs vēl bija atrodami zēna pēdu nospiedumi, kaut arī Sproggalvim kājās bija Harkas izrakstītie mokasīni. Harka palika te ilgi stāvam, labi izpētīja šos nospiedumus un tad meklēja tālāk. Taču zālē un smiltīs visapkārt bija tik daudz juku jukām iemītu zēnu pēdu, ka Harka netika gudrs, kurp Sproggalvis aizskrējis. Varbūt uz sēkli? Harka izpētīja krastmalu soli pa solītim. Kas gribēja tikt uz pēdām, tas nedrīkstēja taupīt laiku.
Pēkšņi kāds nostājās Harkam līdzās. Zēns bija tik ļoti iegrimis meklēšanā, ka gandrīz iztrūkās. Galvu pagriezis, viņš pazina Uinonu, kas bija pienākusi pie brāļa.
— Ko tev vajag? — Harka īgni norūca. — Tu izjauc man tikai pēdas.
—- Te tev nav ko meklēt, — Uinona sacīja klusiņām un ar lepnumu, ko zēns šobrīd pirmo reizi ievēroja. Uinona bija jaunāka par Harku, bet meitenes pieaug ātrāk, un drīz vien Uinona vairs nebūs nekāds bērns. Meitenes novājējušajā sejiņā bija iezīmējušies cieņas pilni vaibsti. Harka tikai tagad to ievēroja. Harka vairs nekā nejautāja, tikai tāds kā nokaunējies noskatījās uz māsu.
— Harka, es varu tev pateikt, kur palicis Melnais Sproggalvis, — Uinona atvilka elpu.
— Tikai tu viena pati to vari pateikt? — Harka tagad vaicāja.
— Es viena pati gribu tev to pateikt.
— Tad runā, — Harka vairs neuzlūkoja māsu. Zēns bija gaužām uztraucies, bet Uinonai vajadzēja ticēt, ka viņš ir gluži mierīgs.
— Es tev pateikšu, kaut arī visi klusē, kā to lika Havandšita.
— Havandšita lika? … — Harkas balss viegli trīsēja, turpretī Uinona runāja rāmi un mierīgi, it kā viņu nekas nesatrauktu.
— Tu dabūsi visu zināt, Harka. Kad tēvs tevi aizveda sev līdzi uz telti un visi noraudzījās jums nopakaļ, Melnais Sproggalvis pēkšņi ielēca upē. To redzēju es un vēl tikai Havandšita. Zēns ienira, un, kad viņš atkal iznira, Havandšita viņam pamāja ar savu burvja zizli, lai brien laukā un pienāk pie viņa. Zēnam bija lielas bailes no burvja. Savās izbailēs viņš piepeldēja pie krasta un piegāja pie Havandšitas. Melnajam Sproggalvim bija rokā dzeltenais spožais olis. Es redzēju, kaut arī viņš mēģināja to noslēpt.
Harka sarauca uzacis un nenovērsa acu no māsas.
— Kā tas bija iespējams? Platā upe, mazais akmentiņš — kā viņš varēja to sameklēt?
— Harka, tā droši vien bija Havandšitas un viņa garu burvestība, citādi tas nav saprotams.
— Un tad? — Harka jautāja neskanīgā balsī.
— Tad Havandšita paķēra oli. Tu jau redzēji, tēvs sacīja, ka tas ir ļauns burvju olis un tātad pieder burvim viņa burvja teltī.
— Uinona, kas noticis ar Melno Sproggalvi pašu?
— Havandšita paņēma viņu līdzi savā vigvamā. Vairāk es nezinu. Varbūt viņš pataisīs zēnu par palīgu pie savām burvestībām vai arī upurēs viņu.
Harka vairs neteica ne vārda. Tas, ko māsa pavēstīja, bija kaut kas drausmīgs. Tātad visu šo baismīgo notikumu viņam bija noklusējis pat Četāns. Ko gan Havandšita darīja ar svešo zēnu un burvju oli? Kāpēc neviens nedrīkstēja par to runāt? Vai Uinonu piemeklēs nelaime, tāpēc ka, par spīti aizliegumam, viņa tomēr bija runājusi? Harka nolēma nevienam neteikt, ka Uinona viņam vairāk uzticējusies nekā burvim. Neteiks nevienam. Pat ne tēvam, ja Uinona to nedarīs pati. Pat ne tēvam? Kad Harka
bija nonācis pie šāda secinājuma, viņš viegli nodrebēja. Līdz ar zelta akmentiņu apmetnē bija ienācis kaut kas ļauns.
Harka samulsis pameta skatienu uz burvja vigvamu. Pie staba ieejas priekšā starp zvēru ādām karājās pērkondzelzs. Kas gan tagad norisa vigvama iekšienē, kur tagad atradās Harkas tumšādainais draugs? Ne skaņa neizlauzās cauri smagajiem bizoņādas pārsegiem.
Jau tuvojas vakars. Saule sliecās uz vakara pusi un bārstīja savu sārteno zeltu upē, kuras ūdeņi bija noskaidrojušies; prērijā, kur zāle pēdējās dienās spraucās laukā košā zaļumā, puķes jau bija pavērušas savas raibās ziedlapiņas, un prērija pārvērtās par krāšņu pļavu. Pie zirgiem, kas bija pilnām mutēm ēduši, tagad strazdi dziedāja vakara dziesmu, un, kad, saulei rietot, uzpūta vēss vakara vējš un no austrumiem mācās virsū melna tumsa, mustangi spiedās ciešāk cits pie cita.
Apmetnes laukumā karavīru apspriede tuvojās noslēgumam. Matotaupa bija to atklājis, viņš to tagad arī slēdza, un visi izklīda.
Havandšita nebija piedalījies vīru apspriedē. Tā tas nebija parasts, un visi to ievēroja. Burvis uzturējās savā teltī. Tur vienmuļi cita citu nomainīja gan dobjas, gan spalgas skaņas, ko apslāpēja biezie bizoņādas pārklāji, tāpēc tās likās vēl noslēpumainākas un neizprotamākas. Havandšita sarunājās ar gariem. Drūmā skandēšana viļņojās novakara krēslā.
Karavīri, apspriedi beiguši, kopā ar virsaiti neziņā stāvēja laukumā starp teltīm. Bez burvja piekrišanas viņi neuzdrīkstējās neko lielāku uzsākt. Liekas, visi gaidīja, kad Havandšita beigs savu sarunu ar gariem un uzklausīs, kas viņiem sakāms.
Saule nogrima aiz klinšu kalnāja, iemirdzējās pirmās zvaigznes. Uzlēca mēness, un tā nespodrā, bālganā gaisma apņēma prēriju. Tālumā kauca vilki, un zirgi trīsēja. Kāds suns sāka riet.
Teltis grima tumsā, ugunis iekšpusē bija rūpīgi nosegtas.
Beidzot Havandšita iznāca no savas burvja telts. Matotaupa viņu uzlūkoja; un, tā kā burvim, liekas, nebija iebildumu pret tikšanos, virsaitis tuvojās viņam — gausiem soļiem, cienīgi, ar ērgļu spalvu rotu galvā un šo pašu spalvu garo novalku. Tikt pie šādas rotas nebija viegli, tā prasīja daudz mednieka izveicības un drosmes. Uz zvaigžņoto debesu fona Harka redzēja atēnojamies vienādās lielās ērgļu spalvas. Viņš uzmanīgi no bijīga attāluma vēroja, kā abi ievērojamākie un godājamākie Lāču cilts vīri satikās. Viņi sāka sarunāties un runājās diezgan ilgi. Kā no izturēšanās un žestiem bija noprotams, Havandšita lāgā nepiekrita apspriedes lēmumam, bet Matotaupa, liekas, aizstāvēja šos lēmumus. Beidzot kļuva redzams, ka burvis un kara virsaitis ir vienojušies, saruna beidzās. Kurš bija piekāpies, Harka nevarēja zināt. Viņš tikai redzēja, ka tēvs paaicināja pie sevis Saul- rasu, Veco Antilopi un trīs cienījamākos karavīrus, to vidū arī savu paša brāli. Šie karavīri un virsaitis apspriedās ilgi. Beidzot no viņu pulka iznāca Vecais Antilope, kas izpildīja ziņotāja pienākumus, un pavēstīja, ka visiem karavīriem jāsapulcējas vēlreiz. Harka nevēlējās lēkt acīs. Tā kā citi zēni bija jau sagājuši teltīs, arī viņš iegāja savā vigvamā. Maltīte, ko bērni saņēma, bija gaužām pieticīga. Harka nomāca lielo izsalkuma sajūtu un iedeva vēl no savas daļas jaunākajam brālim Harpstenā. Harpstenā agrā bērnībā bija smagi slimojis un, salīdzinot ar Harku un Uinonu, bija mazliet vārgs. Harka juta pret jaunāko brāli reizē rūpes, bet arī tādu kā nicinājumu. Viņš apzinājās pienākumu rūpēties par jaunāko un mācīt visu, kas Jaunajam Sunim jāzina, bet Harku arī kaitināja, ja Harpstenā zēnu sacensībās, skriešanā un akmeņu sviešanā, atpalika. Tomēr mērķēt brālis mērķēja labi, veiklības viņam netrūka.
Kamēr Harpstenā notiesāja pusi arī no brāļa ogu un sakņu devas, Harka grima pārdomās. Vajadzēja vairāk uzmanīt Harpstenā, lai viņš nenonāk Šonkas ietekmē.
Lielā puiša vigvamā nebija.
Harka ieklausījās, kas notiek ārpusē. Tā kā pastāvīgi varēja gadīties, ka teltis vajadzētu steigšus novākt, tad sievietes nemaz nebija lielo apspriežu telti uzcēlušas. Apspriedes notika klajā laukā. Harka klausījās un šad tad uztvēra pa teikumam. Tas, ko viņš dzirdēja, viņu ļoti satrauca.
Divas stundas pirms pusnakts lēmums tika pieņemts. Otrā apspriede beigusies, kopējais lēmums ar svēto pīpi apsvētīts un kļuvis visiem saistošs.
Vīri pameta apspriedes laukumu, un arī Matotaupa devās savā vigvamā. Vecais Antilope tagad izziņoja visiem, kas darāms. Sievietēm un meitenēm tūlīt pat jānovāc vigvami, Lāču cilts vēl šai pašā naktī dosies pa upi uz augšu, lai izvairītos no pani. Paliks tikai viena pati telts, ap kuru patlaban grupējās apmetne, tā bija burvja telts. Havandšitam pēc «garu ieteikuma» vajadzēja palikt šeit, lai gluži vienatnē apvārdotu bizoņu ganāmpulkus un nezvēru. Viņš nevēlējās paturēt neko vairāk kā vien savu vigvamu, tos piecus zirgus, kas piederēja pie burvja telts, un par palīgu bija izvēlējies Šonku.
Harka dzirdēja šo ziņu divreiz izsaucam. Pārpratums nebija iespējams.
Ne vārda neteikdami, telšu iemītnieki devās izpildīt izziņoto lēmumu. Harkam nebija nekā daudz ko darīt. Viņš aizgāja pie zirgiem paņemt savu ābolaino kumeļu un atvest tēva zirgu. Viņš vairījās tikties ar Četānu, jo negribēja vecākajam draugam nekā tāda jautāt, uz ko tas nedrīkstētu atbildēt. Taču zēna domas riņķoja tikai ap vienu un to pašu: kas noticis ar Melno Sproggalvi?
Virsaiša pirmā atraisītā telts jau noplandīja nerimtīgajā vējā, visas teltis tika nojauktas, uzrīkotas šļūces, atvesti nastu nesēji zirgi. Tā bija parastā cilts ceļā pošanās aina. Harka palika pie zirgiem upmalā. Viņš uzkavējās smilšainajā krastā, kur tik spēji bija pārtrūkusi viņa rakstveida domu apmaiņa ar Melno Sproggalvi.
Jaunie Suņi zināja paši, kas viņiem darāms, uzsākot jaunu ceļojuma posmu, Harkam nevajadzēja neko atgādināt. Viņš nenovērsdamies raudzījās uz burvja vigvamu, kas vienīgais bija palicis neno jaukts, un uz kārti ieejas priekšā, pie kuras starp zvēru ādām karājās pērkondzelzs. Reiz viņš ieraudzīja tur iznākam un ieejam Šonku. Būt par burvja palīgu bija liels pagodinājums. Neviens nezināja, vai Havandšita grasījās izaudzināt Šonku par savu pēcteci vai arī paņēmis pie sevis tikai šai reizei. Bet
Harka manīja, cik ļoti visi Lāču cilts ļaudis apbrīnoja veco burvi, kurš uzdrīkstējās viens pats ar jaunu puisi palikt mežonīgajā apvidū, ienaidnieka un draudoša nezvēra tuvumā. Tas bija kaut kas vienreizējs.
Pie Harkas pienāca Četāns.
— Daudz dīvainu notikumu, — viņš sacīja jaunākajam draugam. — Vecajie saka, tā esot Melno Kalnu alas burvestība, kas mūs vajājot.
— Havandšita pats grib kaut ko lielu uzburt, — atteica Harka, iekšēji atturīgs, noslēdzies pret draugu.
— Tā viņš sacīja, jā. Viņam esot padomā liela burvestība, tā atvedīšot antilopes, kuras mēs varēšot medīt, mēs sastapšot bizoņu baru un līksmi dejošot pie Zirgu strauta, kur mēs apmetīšoties un kur pani mūs vairs nevajāšot.
— Tā jau būtu gan liela burvestība, — atteica Harka, — un, ja Havandšitam tā izdotos, tad viņš tiktu varena burvja godā.
Četāns neizpratnē uzlūkoja zēnu, jo tas bija runājis daudznozīmīgā noskaņā, bet Harka nekā vairs nepiebilda. Viņš pagrieza zirgu. Ceļotāju kolonna jau bija sastājusies, Matotaupa un Saulrasa, kuru brūces gausi dzija, jāja priekšgalā. Harka pagrieza savu zirgu līdzās Untšidas un Uinonas zirgiem. Uz Četānu viņš vairs neatskatījās.