Lāču cilts ļaudis gāja augšup gar Plates upes ziemeju krastu bez apstājas visu nakti. Ūdens upē bija manāmi krities, tas klusiņām šalkoja, un plūstošajā straumē spoguļojās mēness un zvaigznes. Naksnīgais gaiss bija smaržas pilns, un dīgstošā zālē skaidri iezīmējās pēdas. Klinšu kalnāja grēda pie tālā apvāršņa vairs nezaigoja, liela daļa sniega jau bija nokususi, un tagad naktī melnēja smaile pie smailes, tikai šur tur atšķirtas ar spīguļojošu šļūdoni. Zirgi rikšoja raiti, jo bija labi paēduši. Izsalkušie, novājējušie jātnieki vērīgi raudzījās tumsā, ieklausījās katrā pārdrošā koijotu rējienā, kam suņi atbildēja ar aprautu, draudīgu ierūkšanos, un gaidīja, vai izlūki nedos kādu ziņu. Bet viss palika mierīgi, kā bijis. Prērijā valdīja neaptverams klusums, pie kura Harka bija pieradis kopš bērnu dienām kā pie ikdienišķas parādības un kurā ievingrinātā auss ievēroja katru, visniecīgāko skaņu.
Bērni šļūcēs bija aizmiguši un tikai pa sapņiem reizēm sagrozījās, kad pāri sejai pārbrauca zirga aste. Vismazākie, kurus mātes turēja uz muguras kažokādas maisos, jau sen gulēja. Zēni un meitenes noguruši sēdēja zirgiem mugurā tik nevērīgi kā jātnieki, kas kopš ceturtā mūža gada iemācījušies jāt un kam sēdēšana zirga mugurā ir gandrīz tikpat pierasta kā skraidīšana pa zāli. Abi kolonnas vadītāji Matotaupa un Saulrasa jāja pa priekšu; viņu šķēpu gali melnēja pret blāvajām debesīm.
Neapkaltie zirgi nedzirdamiem soļiem gāja pa zālienu.
Harkas satraukums pamazām norima. Tas vairs neuz- bangoja spēji, bet līgani uzplūda un noplaka. Garas nakts stundas piederēja viņam vienam pašam, kurās neviens netraucēja, kurās nekas nenotika, kas no ārpuses piesaistītu uzmanību. Viņš varēja palikt gluži viens un ļauties domām. Lielais klusums visapkārt vērta viņu arī iekšēji savaldīgāku.
Burvis Havandšita bija apsolījis lielu burvestību, mieru no ienaidnieku puses un medību veiksmi. Harka vēl nekad nebija pieķēris veco burvi pie meliem. Reizēm gari, ar kuriem Havandšita runāja, nebija pietiekami vareni bijuši; tā, piemēram, Baltais Bizonis bija nomiris no neizprotamas slimības un burvis nebija varējis līdzēt. Bet Saulrasas smagie ievainojumi sadzija labi, un naža dūriena brūce Matotaupas kājā jau pārvilkās ar rētaudiem, Havandšita pazina prērijas un mežus un zināja, kur meklējams brasls. Viņš bija vecs, cienījams un gudrs. Harka nomierinājās un nolēma rāmā garā gaidīt, vai piepildīsies lielā burvestība. Matotaupa, Saulrasa un visi ietekmīgākie karavīri bija piekrituši Havandšitas lēmumam. Zēnam nepiedienēja apšaubīt vecu ļaužu padomu.
Taču visi šie apsvērumi palika vienīgi viņa domu un izjūtu virspusē, bet dziļi iekšienē māca šaubas un apziņa, ka viss ir izvērties citādi kopš tās nakts, kad tēvs viņu ataicināja uz mežu pie alas. Bija daudz kas noticis, ko Harka nespēja saprast, un vecā burvja ietekme, kā arī paša tēva cieņa vairs nebija tik dzelžaini nesatricināma kā pirms dažām nedēļām. Zēns juta, ka viņš no kaut kā atvadās, bet nezināja, ka tā bija viņa paša bērnība un līdz ar to bērnišķīgā priekšstatu nesatricināmība, ko viņš zaudēja, un ka juceklīgie, pārvērtībām bagātie notikumi lielajā zemē, kurā viņš bija dzimis un ieaudzis, dzīrās viņu notvert tikpat kā ar makšķerāķi, no kura vairs nav iespējams atbrīvoties. Viņš to neapjauta, bet tēva vārdi par akmens ļauno burvestību, kurš tagad bija Havandšitas rokās, nebija aizmirstami — tāpat kā nakts pie alas un baismīgais piedzīvojums pie apakšzemes ūdenskrituma. Kur gan palicis tas cilvēks, kurš toreiz viņu un tēvu gandrīz aizrāva dziļumā?
Harka dzina šīs un tamlīdzīgas domas prom no sevis, tās bija uzradušās pret viņa gribu. Mierīgi, kā dakotam pienākas, viņš nogaidīs — vai un kā lielā burvestība darbosies.
Nakts gāja uz galu. Austrumos ausa gaisma, lēca saule, un tās krāšņā gaisma izplūda pār paugurainajām pļavām un upi līdz pašam smilšainajam dibenam. Harka ievēroja skaidrajā ūdenī zivis, bet makšķerēšanai tagad neatlika laika. Saulei lecot, Matotaupa ļāva tikai uz īsu brīdi apstāties, lai noskaitītu rīta lūgšanu «par iztiku un mieru» visai ciltij. Tad kolonna atkal devās tālāk. Tālāk, arvien tālāk, un ceļojums izvērtās tagad tiklab cilvēkiem, kā arī dzīvniekiem par īstām mocībām. Zīdaiņi mātēm uz muguras, tikko pamodušies, atkal aizmiga. Bērni šļūcēs berzēja sejiņas, ko zirgu astes bija savainojušas līdz asinīm, un mazliet pastaipījās, bet raudāt neraudāja neviens, jo raudāšana nebūtu neko līdzējusi, to jau zināja arī mazie.
Lāču cilts ļaudis tagad savā klejojumā atradās pļavās Klinšu kalnu piekājē, kur neauga ne krūmiņš, ne kociņš un kas bija atsegtas visām ziemeļu un dienvidu skarbajām vētras brāzmām. Pavasara naktis šajās prērijās, kas atradās tik augstu, vēl arvien bija stipri vēsas, un rīta saules liegais siltums tādēļ jo tīkamāks. Puķes pavērās un reibinoši smaržoja, uzradās kukaiņi un. dūkdami riņķoja pa zāli un ap ziediem. Izsalkušie un pārgurušie ceļotāji bija krass pretstats dabai, kas, sulu un spēka pārpilna, svinēja savu atmodu.
Līdz vēlai priekšpusdienai ceļotāji ar ietiepīgu neatlaidību gāja uz priekšu. Šķita, ka pani nelikās ne zinis par ienīsto dakotu gaitām.
Kad tuvojās dienas vidus un saule sāka sildīt brūnās muguras, Harka ievēroja kolonnas priekšgalā rosību. Viņš bija savu sirmi tā vadījis, lai viļņotajā apvidū pastāvīgi paturētu acīs Matotaupu un Saulrasu. Tagad viņš pamanīja steidzamies šurp kādu ziņotāju. Abi vadoņi apstājās; atbalstījušies uz šķēpiem, viņi noklausījās, ko teica ziņotājs, kas bija atskrējis atpakaļ, un arī Harka viņu tagad pazina — tas bija Vecais Antilope. Šķita, ka viņam kaut kas svarīgs un, pēc Saulrasas izturēšanās spriežot, pat iepriecinošs sakāms.
Matotaupa pagriezās pret kolonnu un rādīja ar roku, lai visi izturas klusu. Kas vēlējās, varēja nokāpt no zirga un tam līdzās zālē atgulties un atpūsties. Daudzi, bet galvenokārt sievietes ar maziem bērniem, tūlīt izmantoja šo izdevību. Harka negribēja sev atzīties, ka ir ļoti noguris. Viņš palika zirga mugurā, tikai atlaida pavadu, lai tas varētu ganīties. To darot, viņš atskatījās uz Jaunajiem Suņiem un apmierināts redzēja, ka visi seko viņa paraugam.
Tikmēr Matotaupa bija karavīriem zīmju valoda nodevis īpašas pavēles. Kolonnā ikviens saprata šīs pavēles. Acis iedzirkstījās, lūpas pavērās smaidam, un viens otrs dziļāk uzelpoja.
Nupat bija uz pēdām medījumam. Vesels ganāmpulks antilopu!
Harka aiz satraukuma sāka trīsēt un sodījās, ka ir tikai vienpadsmit gadus vecs. Ja tagad drīkstētu doties līdzi medībās! Viņš skatījās, kā karavīri ar loku pār plecu, ar bultu maku aizmugurē un pa bultu saišķim saujā klusiņām steidzās pie virsaiša un tad pēc viņa norādījuma izklīda pa prērijas paugurainajiem laukiem. No pārceļotāju apmešanās vietas antilopes nebija redzamas.
Lāču cilts ļaudis un viņu dzimtā zeme atkal sapratās. Vīriem, sievām un bērniem nav jāmirst bada nāvē sulīgajās pļavās, medījums vēl nav izbeidzies, burvis nebija nevarīgs, garu solījums, ko viņš dzirdējis, sāk piepildīties!
Harkam īsti ko darīt nebija, un tomēr viņam nebija arī laika ievērot prieku atplaukstam Uinonas iekritušajā sejiņā, saspringtos Harpstenā vaibstus vai Untšidas pacietību, rāmās gaidas. Harku nodarbināja tikai viena doma — kaut jel varētu kaut kur, kaut kā redzēt medniekus, medījumu un pašas medības. Ja kāds no karavīriem viņam atļautu uzrausties vienā no pauguriem un noskatīties! Neviļus viņš raudzījās pēc Četāna, kam viņš kopš atgadījuma ar Melno Sproggalvi nebija veltījis ne skatiena. Puisis tai pašā brīdī pavērās uz Harku un abu acis sastapās. Katrs no viņiem jutās neērti, ka otrs notvēris viņa skatienu,run, lai apslēptu neveiklības sajūtu, abi reizē nodūra acis.
Četāns, kā jau vecākais, uzskatīja par savu pienākumu glābt stāvokli. Viņš noslīdēja no zirga, pameta pavadu Harpstenā un pamāja Harkam. Tik ātri kā pazib doma, Harka jau atradās līdzās Četānam un klusēdams sekoja lielajam puisim, kurš nometās četrrāpus un, apbruņojies ar loku un bultu, uzrausās uz augstākā paugura netālu no krastmalas. Uz paugura kores zālē jau gulēja vairāki puiši. Viņus visus ar Četānu vienoja īpašas saites, tie bija Sarkano Spalvu biedri, kuri vēlāk, tiklīdz būs atzīti par karavīriem, reizē ar Četānu tiks uzņemti Sarkano Briežu vidū. Harka izjuta kā lielu pagodinājumu to, ka Četāns pasaucis viņu — zēnu — pie Sarkanajām Spalvām, un tāpēc ar pateicībā un satrauktās gaidās pukstošu sirdi viņš gulēja kopā ar citiem, paslēpies pakalna zālē. Gaiss bija dzidrs, debesis gaiši zilas un visa apkārtne skaidra, kāda mēdz būt vienīgi pavasara dienās. Acs netraucēti uztvēra katru sīkumu arī lielā attālumā. Harka reizē ar pārējiem pamanīja rietumos pļavas nogāzē sīkus plankumiņus. Tās bija antilopes, kas ganījās, nekā neno- jauzdamas.
Neviens no zēniem nepakustējās. Viņi gulēja sastinguši kā bronzas figūras un pat acis vairs negrozīja, jo skatiens bija vērsts tikai vienā virzienā. Visi gaidīja to brīdi, kad paslēpušies mednieki būs piezagušies tuvāk un uzbruks. Drīz tam vajadzēja notikt. Jaunie vērotāji negribēja palaist garām neko no tā, kas tad notiks. Ja dzīvnieki nesatrauksies priekšlaikus, tad bija paredzams bagātīgs medījums.
Un tad . . .
Harka pamanīja priekšējā mazā plankumiņa kustību. Tas droši vien bija bara vadonis, dzīvnieks palēcās un sabruka; laikam zem pleca, tieši sirdī, bija trāpījusi bulta. Vēl neatskanēja neviens sauciens, ne kliedziens, vispār nekāda skaņa. Bet daudzi plankumiņi strauji sakustējās. Bars metās bēgt. Bet tai pašā laikā Harka ievēroja, ka pāri par trīsdesmit dzīvnieku palika guļam, reizē trāpīti ar nāvējošām bultām.
Tagad uzbangoja pirmie mednieku gaviļu saucieni. Pēc šiem saucieniem un klusā trokšņa, ko sacēla bēgošo anti- lopu nagu un vajātāju kāju dipoņa, Harka varēja spriest par medību norisi. Mednieki bija ganāmpulkam apgājuši apkārt, uzbrukuši no rietumu puses un tagad dzina bēgošos dzīvniekus uz upi, uz pārceļotāju kolonnas pusi. Sarkanās Spalvas puiši, līdz pusei paslējušies augšā, ielika bultu, uzvilka stopu, tā darīja arī Harka. Dzīvnieki traucās kā vējš, nupat divi simti metru atstatumā parādījās antilopes galva. Četāns izšāva, bet nebija skaidrs, vai viņa bulta trāpījusi mērķī. Galva atkal pazuda. Puiši joprojām izturējās klusi, lai neaizbaidītu bēgošos dzīvniekus un ļautu tiem pienākt tuvāk.
Un te — rau! Simts metru attālumā tik spējā skrējienā kā izšauta bulta parādījās divas antilopes, un reizē ar diviem citiem puišiem un Četānu izšāva arī Harka. Viens no dzīvniekiem paklupa un apmeta kūleni pļavas nogāzē. Otram, liekas, nebija trāpīts. Tas nogriezās un pazuda no jauno mednieku redzes loka.
Tikmēr daži no tiem vīriem, kas bija palikuši pie sievietēm un bērniem, uzlēca zirgos un aulekšoja pakaļ atsevišķām antilopēm. Bars pajuka uz visām pusēm.
Arī puiši, kas bija gaidījuši pakalnā, tagad pameta to un katrs uz savu roku dzīrās piedalīties medībās. Harka noskrēja no pakalna un steidzās gar upes krastu lejup, no kurienes ceļotāji bija nākuši. Viņš šķita saskatījis tālu krastmalā kādu plankumiņu — tai vajadzēja būt antilopei. Taču šai virzienā neviens no jātniekiem vai dzinējiem netiecās. Cerību spārnots, ka izdosies vienam pašam atrast un nomedīt antilopi, Harka vēja ātrumā, pēc iespējas vēl aizsegā, traucās turp. Ticis pie kāda paugura, Harka nometās zālē un paskatījās vēlreiz. Pārsteigts viņš redzēja, ka dzīvnieks nebija tikpat kā izkustējies no vietas, tas, liekas, nemēģināja bēgt. Šis atklājums Harku gan iepriecēja, gan arī satrauca. Cerība iegūt dzīvnieku pieauga, bet, ja tas nebēga, tad laikam jau bija ievainots un medību slavā būs ar kādu jādalās.
Zēns brīdi pārlika, tad savu nodomu mainīja. Viņš apvaldīja ātro skrējienu un cieši uzmanījās, lai dzīvnieks viņu nepamanītu. Tādējādi viņš tika līdz kādam krasta pauguriņam, no kurienes labi varēja dzīvnieku novērot.
Harka gulēja klusi un, pavēries upes līkumā, pārsteigts ieraudzīja kaut ko negaidītu. Upes pretējā krastā gaidīja trīs dzīvnieki, to vidū jauns antilopu buks. Cik lepni iz- slietus viņš turēja asos ragus, cik vērīgi raudzījās acis, cik gluda spīguļoja spalva, un cik stiegrainas bija slaikās kājas! Dzīvnieks bija pats spēka un veiklības iemiesojums. Tik skaists! Tas varētu kļūt par ganāmpulka jauno vadoni. Un šinī upes krastā Harka ieraudzīja iemeslu, kāpēc trīs dzīvnieki viņā pusē vēl kavējās. Kāda antilope
drebēdama stāvēja līdzās savam mazulim, kas baidījās kāpt straumē. Ūdens te bija dziļš un straujš. Harka bija bultu ielicis, bet vēl nešāva.
Te kaut kas viņā pusē dzīvniekus satrauca. Jaunais buks pacēla galvu un ar vienu vienīgu lielu lēcienu pazuda starp krastmalas pauguriem, abi pārējie dzīvnieki tam sekoja. Vienīgi māte ar mazuli palika šai upes krastā. Bailēs drebēdama, viņa vēl un vēlreiz vilināja mazuli, kas nespēja izšķirties. Māte to laizīja, pagrūda, līdz tas ar savām garajām kājām jau atradās pie paša ūdens. Bet iekāpt viņš joprojām neuzdrīkstējās.
Medījums nu bija tikpat kā rokā! Bet Harka kavējās. Prātā atausa vecs nostāsts. Untšida to bija kādā vakarā bērniem pastāstījusi teltī pie ugunskura. Tas bija stāsts par akmens zēnu, kura miesa bija tik cieta kā akmens un tāpēc neievainojama. Zēna bulta vienmēr trāpīja mērķī, un reiz tas sastapa meža pļavā antilopi ar mazuli un nogalināja tos … viņš nogalināja visu, ko bulta sasniedza … beidzot viņš pats pārvērtās pilnīgi par akmeni un nogrima purvā un ūdenī… par sodu, par tūkstoškārtēju dzīvnieku nogalināšanu, par to, ka bija izšķērdis savus spēkus nelietīgi.
Harka vēl arvien nešāva. Māte antilope izmisusi sauca savu mazuli. Tālu prom, pie upes, varēja dzirdēt iešalcamies vispārējas gaviles par bagātīgo medījumu.
Zēns iebāza bultu atpakaļ bultu makā, ko turēja siksniņā pārkārtu pār plecu. Viņš piecēlās kājās un, kamēr antilope nekustīgi stāvēja pie mazuļa, lēnām tuvojās abiem dzīvniekiem. Tad notika tas, ko viņš bija gribējis panākt. Mazulis nāves bailēs no svešās dzīvās būtnes beidzot sekoja mātes aicinājumam un mudinājumam un sadūšojās kāpt ūdenī.
Labu gabalu straumes dzīti, abi dzīvnieki pārpeldēja pār upi un neskarti aizsniedza otru krastu. Spēji kā vējš viņi pazuda starp pakalniem tai virzienā, kurp jau iepriekš bija aiztraucies jaunais buks ar saviem pavadoņiem.
Harka vēl brīdi raudzījās pāri ūdenim turp, tad gausi pagriezās un devās atpakaļ pie savējiem.
Tagad nu viņš nevarēja vis teikt, ka ir viens pats nošāvis antilopi. Nevarēja iedot ģērēt antilopes ādu un nevarēja gaidīt veco mednieku slavinājumus un Jauno Suņu apbrīnu. Tas, ko viņš varētu pastāstīt, būtu labāk jānoklusē. Viņš pats bija zaudējis māti, tāpēc ka pērkondzelzs toreiz bija pani rokā. Bet viņš bija izglābis antilopei mazuli un nebija nošāvis tā māti. Nebija darījis kā tas akmens zēns, kurš savu spēku izšķērdēja nevietā. Lāču cilts ļaudīm medījuma pietika.
Harka jutās laimīgs, atceroties piedzīvoto, ko zināja tikai viņš. Ar neaptumšotu prieku viņš dzirdēja mednieku gaviļu saucienus un redzēja vīru, sievu un bērnu dzīvo rosību. Sievietes turēja gatavībā nastu nesējus zirgus, kam vēl nebija noņemtas šļūces, kur vajadzēja ielikt medījumu, meitenes krāva saviem zirgiem virsū ādas segas un bizoņzarnu auklas, lai tūlīt pat gaļu sasaiņotu. Arī suņi bija satraukti, jo labi saprata visu šo gatavošanos un zināja, ka drīz vien būs paēduši.
Harka piebiedrojās tēvam, kurš viņam to neliedza, un ar mazu karavīru un puišu pulciņu apjāja plašo medību lauku. Pie katra dzīvnieka viņi apstājās un pēc bultas dzīvnieka ķermenī noteica, kurš to nomedījis. Karavīriem bija katram citādas bultas, tās atšķīrās ar spalvu krāsu un griezumu, ar kāta krāsojumu, tāpēc bija viegli noteikt mednieku, kurš dzīvnieku nogalinājis. Tās antilopes, kas tika nogalinātas ar pirmajām kopīgi raidītām bultām, kad dzīvnieki vēl nenojauta briesmas, gulēja cita citai līdzās. Tobrīd katram medniekam bija iespēja mierīgi tēmēt un katrs jau ar pirmo bultu nogalināja pa dzīvniekam. Bet, dzenoties medījumam pakaļ, atklājās dažādas mednieku iemaņu un veiklību pakāpes, zirgu vai kāju ātrums. Ma- totaupam bija izdevies nošaut vēl trīs dzīvniekus, visus ar nāvējošu trāpījumu uz vietas, un tas bija lielākais atsevišķa mednieka sasniegums šai dienā. Kad pulciņš tuvojās antilopei, kurai Harka un Četāns ar vēl diviem puišiem bija reizē tēmējuši, Harku sagrāba tik liels satraukums, ka viņš tikko uzdrīkstējās pacelt acis. Beidzot viņš pats sevi sabāra un, cieši pārbaudīdams, aplūkoja nogalināto dzīvnieku, pie kura tagad pulciņš apstājās. Dzīvnieka ķermenī bija iešautas daudzas bultas, viena stilbā — tā nebija Harkas bulta, viena mugurā — nē, arī tā nebija Harkas bulta, trešā un ceturtā bija trāpījusi dzīvnieka kaklā un caururbusi rīkli. Tās bija Harkas un Četāna bultas!
Harkas seju apstaroja prieks. Arī Četāns smaidīja un izvilka abas bultas. Medību bultām atkarpes nebija. Četāns atdeva Harkam viņa bultu, sacīdams:
— Mans jaunākais brālis ir labi trāpījis. Es atdodu viņam šī dzīvnieka ādu un ragus. Mūsu bultas lidojušas kopā kā brāļi. Patlaban es esmu Sarkano Spalvu vadonis. Bet, tiklīdz es kļūšu par karavīru un Sarkano Briedi, tā Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve vadīs Sarkanās Spalvas. Es esmu runājis, hau!
Matotaupa, lepns uz savu dēlu, tam piekrita.
Kad pēc ilgāka laika tika noskaidrots, kurš katru atsevišķo dzīvnieku nogalinājis, vīri, puiši un lielākie zēni ņēmās dzīvniekus dīrāt un prasmīgi sadalīt. Sievietes izņēma dzīvnieku iekšas, atdeva tās izsalkušajiem suņiem, sasaiņoja muguras un cisku gabalus, bet smadzenes, aknas, plaušas, sirdi un kuņģi aiznesa uz apmetni. Tur jau kvēloja uguns, ko rūpīgi nosedza izplestas bizoņu segas, kas noslēpa dūmu stigošanu un dvaku. Harka ar baudu ievilka nāsīs grauzdētu aknu un ceptu smadzeņu smaržu, kas jebkuram badu izcietušajam solīja paradīzes svētlaimi. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka kopā ar brāli un māsu pēc mēnešiem ilgas badošanās ieturēja pie skaidra avota pavasarīgu pļavu vidū pirmo maltīti, kur ikviens pēc sirds patikas varēja mieloties ar gardumiem.
Un visiem bija vienas domas prātā — postam nu pienācis gals, sākušās laimes dienas, sāk iedarboties lielā burvestība. Havandšita zina noslēpumus.
Stiprinājušies un apmierināti vīri, sievietes un bērni vakarā devās teltīs, lai atgūtu spēkus dziļā miegā.
«Melnais Sproggalvi,» domāja Harka, aizvērdams acis. «Varbūt viss beigsies labi, un kādu dienu es satikšu arī tevi dzīvu un veselu.»
Turpmākās dienas pēc indiāņu izpratnes nebija pārāk nogurdinošas. No rīta līdz vakaram tika veikti kādi piecdesmit kilometri. Upe šajos apvidos pēc noskrējušiem atkušņa ūdeņiem bija sekla, un Lāču cilts ļaudis, tiklīdz vīru padome to nolēma, bez pūlēm varēja pāriet uz dienvidu krastu.
Tālāk ceļš veda uz dienvidiem, un kādu rītu ceļinieku acu priekšā pavērās ainava, kurai vajadzēja būt viņu garā ceļojuma mērķim, — pļavas un krūmāji, kas atradās vienā no daudzajiem Zirgu strauta līčiem. Šī vieta likās kā radīta vasaras apmetnei. Upes gultne bija iespiesta starp nolaideniem pauguriem, un visas pazīmes norādīja, ka arī tveicīgajos mēnešos upe neizsīks. Te bija iesakņojušies krūmāji un pat slaiku kociņu puduriņš, ko daļēji ieslēdza ūdensteces, kas meta līkumu uz ziemeļiem, bet mežiņa vidū palikusi pļava, pietiekami liela, lai tur varētu ierīkot apmetni, tad koki to pasargātu no vētrām un ienaidnieku acīm. Visi tūlīt pat atzina laukuma priekšrocības un ar jautru čaloņu sāka iekārtoties meža pļavā. Vienā mirklī nastas no zirgiem bija noņemtas, teltis uzceltas, segas izklātas, pavardi sakrauti, bļodas un podi nolikti vietā. Arī lielā apspriežu telts tika uzcelta pēc virsaiša norādījuma. Uz turieni karavīri aiznesa arī izdobto stumbru ar mūžam kvēlojošo svēto uguni, ko pastāvīgi veda līdzi. Vieta, kur turpmāk uzstādīs burvja vigvamu, palika brīva. Virsaiša telts priekšā ieraka trofeju mietu un pie tā piesēja viņa labāko zirgu. Suņu bars jau skraidīja, iepazīdamies ar mežiņu. Mustangi tūlīt pat sāka ganīties zālē, kas te bija samērā sulīga.
Klinšu kalnāja grēda rietumos bija skaidri saskatāma, un aiz tās žilbinošā krāšņumā slīga saules ripa. Klusi, izslāpis pēc miera, prieka, rotaļām un medībām, Harka uzņēma sevī jaunās dzimtenes ainavu.
Upei bija divas dziļākas vietas — augšpus un lejpus līča. Sievietes un meitenes jau devās pēc ūdens, ko atnest teltīs. Dziļo vietu augšpus līča ierādīja par sieviešu peldvietu un lejpus līča par vīriešu peldvietu. Harka steigšus metās turp kopā ar Jaunajiem Suņiem, lai atkal reiz pēc sirds patikas peldētu, nirtu, šļakstinātos un drais- kotos kopā ar citiem zēniem virs un zem ūdens. Sprauslādami, smiedamies zēni beidzot krastmalā ieziedās ar lāču taukiem un, iedegoties pirmām zvaigznēm, sagāja teltis, kur jau smaržoja cepetis. Zēni ēda un klausījās stabuļu klusajā melodijā, ko spēlēja jaunie puiši.
Tā pagāja divas un arī vēl trešā diena. Harkam un pārējiem zēniem bija darba pilnas rokas. Viņi gariem gabaliem pārstaigāja jauno apkārtni, aizgāja līdz izlūkiem un kopā ar tiem vēroja tālos apvāršņus. Draiskojās ar prēriju suņiem, mazajiem, viltīgajiem, tukļajiem grauzējiem, kuriem bija alas zemē un kuri, tiklīdz draudēja briesmas, svilpdami pazuda.
Harku vairs rūpes nemāca, viņu spārnoja cerība un paļāvība, un tā tas bija visiem apmetnes iedzīvotājiem. Harka gan bieži iedomāja par māti, par to, ka viņai vairs nebija lemts piedzīvot šo lielo prieku. Tomēr viņa domas un jūtas nebija smagas un rūgtas, tās vērtās arvien liegākas, smeldzīgākas, dziedinātājs laiks remdināja sāpes visām saņemtajām brūcēm. Šonkas teltī nebija, viņš bija tālu prom. Šešoka, kā bija, tā palika atturīga un bikla. Bērni viņas tuvumu tikpat kā nemanīja un saņēma kopšanu, pie kādas bija pieraduši.
Dzīve bija skaista, un burvestība, kas visu pavērsusi tik brīnum jauki, bija liela — ja nu beidzot nāktu bizoņi! Ar antilopēm un sīkākiem meža zvēriem Lāču cilts ļaudis varēja kādu laiku izdzīvot, bet ne iztikt ziemu. Pavasarim, vasarai un rudenim vajadzēja nodrošināt daudz medījuma, no kā varētu ilgi pārtikt.
Bet viss bija tik laimīgi pagriezies, pagaidām izsalkums nedraudēja, pani nerādījās. Kāpēc lai arī bizoņi nenāktu?
Tāpēc neviens nejutās pārsteigts, kad astotajā dienā pēc apmešanās pie Zirgu strauta izlūki, kas bija izsūtīti tālu uz dienvidiem, vāren satraukti iebrāzās apmetnē un ziņoja, ka no dienvidiem tuvojas bizoņu bars.
Karavīri un jaunie puiši saskrēja vienkop no teltīm un upes. Visiem, kas bija vecāki par četrpadsmit gadiem, vajadzēja piedalīties medībās, tātad arī Četānam.
Pat Četāna tēvs — Saulrasa, kurš vēl nespēja lāgā pakustināt plecu un kuru visi atrunāja no piedalīšanās medībās, klusībā noraidīdams visus iebildumus, uzkāpa zirgā un sakārtoja bultas makā.
Mednieki izvēlējās sev «bizoņzirgus», tos mustangus,
kas bija apmācīti dzīvību apdraudošajām medībām, — drosmīgus, tādus, uz kuriem varēja paļauties. Bija parasts bizoņu medībās drēbes noģērbt, lai nekas netraucētu kustību brīvību. Bultu maki tika piebāzti pilni ar bultām. Loku un pirmo lietojamo bultu katrs turēja jau rokā. Zirgi bija tramīgi, un, tiklīdz jātnieki uzsēdās tiem mugurā, tā arī garā rinda Matotaupas vadībā aulekšiem aiz- dipināja dienvidu virzienā.
Harka bija visu redzējis, viņa sirds trauksmaini dauzījās. Tagad viņš gulēja uz pakalna un nolūkojās medniekiem nopakaļ. Viss Jauno Suņu bars salasījās ap viņu.
Gandrīz veselu stundu zēni nogulēja zālē, saspringti vērdamies uz priekšu, bet nenotika gluži nekas. Un tad satraukums vairs bija tikko valdāms, jo no tāluma bija dzirdams, ka zemi trīcina varena dārdoņa! Zēni piespieda ausi pie zemes, viņi drebēja, acis viņiem staroja. Cik daudz bizoņiem tur vajadzēja būt, bizoņiem, bizoņiem! Daudziem simtiem bizoņu! Un nu jau dārdoņa pieauga spēkā, zēni ieraudzīja dienvidos putekļu mākoni, kas pacēlās virs joņojošā bara … un, lai gan tas nebija iespējams, viņiem šķita, ka dzird mednieku saucienus, mežonīgos, dobjos bizoņu dzīšanas saucienus, kā arī vēršu vareno maurošanu. Harka atguvās — viņš bija Jauno Suņu vadonis un apzinājās savu atbildību.
— Prom! — viņš iekliedzās! — Prom! Tie drāžas šurp, tie samīs mūs un teltis! Pie zirgiem, zirgos!
Zēni paklausīja. Visi kopā metās no pakalna lejā, pāri uz mežiņu, pie zirgu ganāmpulka.
Kamēr zēni lēca zirgos, viņi jau redzēja, kas noris pie teltīm. Trauksmainā ātrumā sievietes, meitenes, bērni un vecie ļaudis jauca nost teltis, pretēji paradumam šo darbu neatstāja tikai sievietēm vien, bet palīdzēja visi, kas vien bija spējīgi kustināt rokas. Pārsegus, balstus, trofejas, bļodas un podus, vismazākos bērnus, kas vēl neprata kājām iet, gan nēšus uz rokām, gan uz muguras vai ar nastu nesējiem zirgiem aizgādāja pāri strautam, rietumu krastā.
— Paņemiet līdzi mustangus! — Untšida uzsauca Harkam un pārējiem Jaunajiem Suņiem. Zēni tūlīt paklausīja. Viņi nekavējās un neraisīja vaļā zirgiem pinekļus, bet ar nažiem pārgrieza siksnas. Tad zēni uzlēca zirgos. Harka neņēma vis savu paša sirmi, bet tēva otro labāko bizoņ- zirgu, kas bija palicis te. Katrs no zēniem paņēma pie pavadas trīs, četrus brīvos zirgus, un tad sākās jājiens ar satrauktajiem dzīvniekiem, kas atteicās klausīt, pāri strautam. Pūta vējš, zirgu krēpes plīvoja, ūdens šļācās augstu gaisā ap ietiepīgajiem mustangiem, bet arvien vairāk tuvojās lielais putekļu mākonis un dobjā, drausmīgā dunoņa. Sievietes un vecīši ar bērniem un mantām nekur neapstājās, bet lielā steigā traucās tālāk uz priekšu, uz rietumiem, cenzdamies izbēgt no draudošajām briesmām — netrāpīties ceļā bizoņiem. Jaunie Suņi gājienu noslēdza, reizē aizsargādami aizmuguri. Pēdējais jāja Harka Modrā Acs Kramakmens Vilku Nāve. Viņš bija apsvēris, ko darīt, ja bizoņi apdraudēs sievietes un bērnus — tādā gadījumā viņš bija apņēmies griezties apkārt un kopīgi ar Jaunajiem Suņiem kliedzot aizbaidīt medniekiem pa priekšu skrejošos bizoņus uz citu pusi. Vai tas izdotos, nevarēja zināt. Jaunie Suņi tika katram gadījumam brīdināti un bija gatavi kopā ar savu vadoni darīt visu iespējamo.
Bizoņi joņoja šurp. Ne Harka, ne citi zēni nespēja īsti saskatīt kaut vienu vienīgu dzīvnieku, tikai putekļu mākoņus un tiem pa priekšu kādus tumšus trakā skrējienā zibošus stāvus. Bija dzirdami medību saucieni — drosmīgie mednieki laikam iejukuši bizoņu barā! Bizoņzirgs, uz kura jāja Harka, bija pieradis, izdzirdot bizoņu medību saucienu, tūlīt pat drāzties vislielākā ātrumā. Zirgs tikko bija valdāms. Harka neturēja pavadu rokā, jo pa kreisi un pa labi veda divus brivus zirgus. Tas, uz kura viņš jāja, pretojās un slējās pakaļkājās. Zēns bija ļoti labs jātnieks, un tik viegli viņu nomest nevarēja. Viņš piespiedās ar kājām cieši klāt un palika zirga mugurā. Taču viņam nepietika spēka zirgu noturēt, iespējams arī, ka viņš to par visu vari nemaz negribēja. Un pēkšņi, kad bizoņu bars virmojošos putekļos iebruka mežiņā un aiz- brāzās pa līča ziemeļu galu, kad koku stumbri brīkšķēdami lūza kā skali, kad zēns putekļu mākonī ieraudzīja uzpeldam un pazūdam melnbrūni pinkainās muguras un kad līdzīgi spokam acu priekšā iznira mežonīgs ragainis spurainā bizoņa ādā … tad viņa rokas pašas palaida četrus brīvos zirgus un ar atlaistu pavadu, aurodams cik spēka, viņš ļāva pieredzējušam bizoņzirgam pilnu vaļu.
Viņš vairs nedzirdēja Jauno Suņu kliedzienus, viņš nekā nedomāja, nekā nejuta kā vien aulekšus, putekļus un bizoņus, bizoņus, bizoņus sev visapkārt! Viņš vairs nesaprata, kādā virzienā traucas; viņam trūka pieredzes
noprast, cik gudri un veikli zirgs izturas, arvien tuvodamies kādam bizonim, lai dotu iespēju jātniekam šaut, Taču Harkam šaušana nebija prātā, kaut arī loku viņš tālredzīgi bija paņēmis rokā. Harka bija priecīgs, ka var nosēdēt zirgam mugurā, jo, ja tagad viņš gāztos, tad būtu pazudis, viņu samītu asiņainā pikā. Kāju dimdoņa, mednieku rēcieni un paša kliegšana brāzmoja ausīs un jauca prātus.
Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš vispār bija spējīgs kaut ko domāt. Putekļu mākonis tā kā pašķīrās. Harka pēkšņi atguvās, ka viņam ir medību ierocis, un, tā kā zirgs patlaban likās skrienam brīvāk, jo viņu no visām pusēm neapdraudēja brūnās muguras, Harka paņēma loku, ielika bultu un savilka stiegru. Te — tuvumā brūns pinkains zvērs — Harka palaida bultu! Viņš paķēra nākošo — putekļi tomēr vēl virmoja kā biezs mākonis, un plaksti zēnam bija salipuši — izšāva vēlreiz, un mustangs nesa viņu bez vadības arvien uz priekšu, un Harka šāva un šāva — zēnu bija sagrābis tāds kā šaušanas trakums — vēl un vēl vienu bultu, viņš rēca, kamēr aizsmaka un putekļi nosmacēja balsi, viņš auļoja un auļoja … un šāva . .. līdz bija izšauta pēdējā bulta un bultu maks tukšs. Zirgs pārgāja vieglos auļos …
Pēkšņi ap Harku kļuva gaišs. Putekļu mākonis aizvēlās uz ziemeļiem. Bet ap Harku bija gaišs, debesis liecās zilā lokā, spīdēja saule. Tā apspīdēja izdangātu, izmīdītu, putekļiem klātu zemi, mustangu ar putainām slienām, kas krita no lūpām, mustangu ar trīsošiem gurniem, ar sasvīdušu spalvu, kas bija viena vienīga putekļu garoza. Tā apspīdēja zēnu, kam pieputējušie mati juku jukām lipa pie miklajiem deniņiem un kas aizgūtnēm kampa elpu ar plati ieplestu muti… un tā apspīdēja bizoni, kas asinīm pielijušām acīm blenza uz jauno jātnieku. Zirgs vienu mirkli palika uz vietas kā no akmens izcirsts, un arī bi- zonis nekustējās. Harka kā sastindzis raudzījās uz meln- brūno blāķi. Pirmo reizi mūžā viņš stāvēja pretī dzīvniekam, kas viņam un viņa tautas brāļiem nozīmēja telti, pārtiku, dzīvību — ja tas tika nonāvēts. Bizoņa muguras ādā bija sašautas daudzas bultas . .. viņš izskatījās tā, it kā viņā kāds būtu šīs bultas rūpīgi sabakstījis, un, lai gan Harka tikko bija spējīgs domāt, jau pametis acis, viņš zināja, ka tās bija viņa — Harkas bultas, visas tikai viņa bultas! Viņa bultas bija iestrēgušas bizoņa muguras ādā, bet bizonis bija dzīvs un ņirdzīgi blenza uz mednieku.
Kas tagad notiks?
Ja Harka pagriezīsies, bizonis varēja tūlīt pat mesties pakaļ un uzbrukt, un varbūt viņš ar visām bultām biezajā ādā būs ātrāks par pārgurušo zirgu? Ja Harka paraustīs pavadu un rēkdams trieks zirgu uz priekšu, varbūt bizonis nobīsies un bēgs. Varbūt.. .
Bizoni padzīt nav tik vienkārši.
Harka viegli piespieda kājas pie zirga sāniem — tikai mazs norādījums, ka ir kaut kas jādara: mustangam pašam vajadzēja zināt, kas te darāms!
Un mustangs to zināja.
Tas pēkšņi pasitās sānis, ar iepriekš nepasakāmu veiklību un ātrumu pāris reizes šurpu turpu palēcās, kamēr bizonis aizdomu pilns gausi pagrieza galvu un pakustināja izstieptās astes pušķi. Harka ļāva zirgam pilnu vaļu. Viņš cieši piekļāvās pie zirga kakla, lai katrā gadījumā noturētos tā mugurā, un tas bija pareizi — jo tagad mustangs atspērās pārsteidzoši drosmīgam lēcienam un šķērsām pārlidoja pār bultu sabakstīto bizoņa muguru . .. bet tad lieliskos brāzmainos auļos aiznesās prom pa plašo līdzenumu.
Harkam gribot negribot vajadzēja pasmaidīt. Viņš neredzēja, kas tas bija par sastingušu, krampjainu smaidu. Bet viņš smaidīja — par zirga gudrību, par izglābšanos no briesmām, par savu paša bezjēdzīgo šaudīšanos un duci bultu viena paša bizoņa mugurā!
Tagad, viegli un bez briesmām joņojot un putekļu mākonim pagaistot, viņš vēlreiz ieraudzīja bizoni, kuru bija medījis. Dzīvnieks arī gluži omulīgi rikšoja pakaļ baram, lai to panāktu.
Harka turpretī tiecās uz teltīm, un tā nu katrs devās turp, kur tam piederējās būt. Zēnam arī tagad nevajadzēja mustangu vadīt. Ar pilnīgi nešaubīgu instinktu dzīvnieks atrada savu ganāmpulku, zirgus, kas, paceltām galvām ošņādami, stāvēja strauta malā.
Harku saņēma Jauno Suņu daudzbalsīgas gaviles. Zēna smaids izplūda atvieglojuma smieklos, bet smejoties nācās vēl krietni daudz putekļu izspļaut. Tad viņš nolēca no zirga un ienira ūdenī, kas gan nebija necik skaidrs, bet ādu tomēr noskalot varēja. Un visu laiku — jo zēni viņu apstāja arī ūdenī — vajadzēja stāstīt notikumu par bultu sabakstīto bizoņa muguru, par pirmajām bizoņu medībām un laimīgajām beigām. Jaunie Suņi smējās un priecājās līdz ar viņu.
Bet mierā vēl nevarēja likties. Kamēr sievietes, mazie bērni un vecie cilvēki palika sēžam pie nojauktajām teltīm, Jaunie Suņi atkal sakāpa zirgos, Harka šoreiz paņēma savu ābolaino. Viņi jāja kopā, garā rindā kā karotāji, un Harka jāja pa priekšu. Zēni grasījās palūkoties, kā atgriežas mednieki, un tos apsveikt.
Medības bija norisinājušās daudzu kilometru garumā, mednieki izkliedēti, jo putekļu un smilšu mākonī, kā arī auļojošā mežonīgā bara vidū neviens mednieks nekā nezināja par citiem. Pēdas norādīja, ka caur mežiņu pie Zirgu strauta bija izlauzusies tikai neliela bara daļa. Galvenais dzīvnieku pulks bija novirzījies uz ziemeļaustrumiem. Jājot vieglos rikšos, zēni jau šur tur pamanīja guļam beigtus bizoņus un pēc bultām tūlīt pazina, kurš bijis laimīgais mednieks. Kādu ceturtdaļstundu jājuši, viņi atrada tos jaunos bizoņus, kurus bija ķērušas Saulrasas bultas. Ar skaļiem gaviļu kliedzieniem zēni ikreiz apsveica drosmīgā mednieka veiksmi, jo, par spīti ievainojumam, viņš bija uzvilcis stopu un guvis tik varenus panākumus. Bizoņu medībās dažkārt kļuva iespējams tas, kas citkārt likās neiedomājams. Harka veda draugus tālāk. Viņš deg- tin dega nepacietībā ātrāk atrast tēva nomedītos bizoņus. Šur tur bija dzirdama karavīru sasaukšanās, starp pakalniem pavīdēja melnie pakauši, nodimdēja atsevišķu zirgu vai arī neliela pulciņa auļi, un beidzot atskanēja arī virsaiša svilpe, kas aicināja pulcēties. Harka veda zēnus tai virzienā. Te — viņš parāva zirgu atpakaļ — te gulēja bizonis, ko Matotaupas bulta zem pleca bija trāpījusi tieši sirdī! Tas tik bija trāpījums! Harka jutās ļoti lepns.
Jaunie Suņi jāja tālāk.
Taču pēkšņi Harka iztrūkās un savilka pavadu tā, ka zirgs saslējās pakaļkājās un arī jātniekiem aizmugurē vajadzēja līdzīgā veidā negaidot apstāties.
Zēni bija patlaban iegriezušies pļavas nolejā, kad tas notika. Kas bija Harku sabiedējis? Visi raudzījās uz priekšu.
Ieplakā gulēja beigts karavīrs. Viņa zirgs skumji stāvēja līdzās. Zēni pazina dzīvnieku. Tas bija brūnais bizoņ- zirgs, ar kuru jāja Saulrasa. Pats karavīrs gulēja zālē, sakropļots līdz nepazīšanai un vienās asinīs. Bizoņi bija traukušies mirušajam pāri. Līdzās sašķaidītajai labai rokai gulēja salauztais loks, abas pēdējās bultas bija izkritušas no bultu maka.
Zēni klusi sēdēja zirgos pie šī lielo medību upura. Bizoņu medībās nelaimes gadījumi notika bieži, īstenībā tas bija pasākums uz dzīvību un nāvi.
Harka paskubināja savu ābolaino sirmi pieiet pie vientuļi skumstošā zirga, maigi to pa glāstīja un paņēma pavadu. Kāds no zēniem bija nokāpis un sameklēja pie Saulrasas ielauztā galvaskausa ērgļa spalvu, kas bija no- trašķīta ar asinīm. Pametis ar galvu Harkam, viņš aizjāja tai virzienā, no kurienes vēlreiz atskanēja virsaiša signāl- svilpiens un kur ar gavilēm pulcējās visi mednieki, bet pie mirušā karavīra palikušie zēni pacēla balsis pirmajām dobjajām vaimanām.
Drīz vien zēns, kurš bija aizjājis ar asiņaino ērgļa spalvu pie virsaiša, atveda viņu un pārējos karavīrus, kas jau bija paguvuši sapulcēties, pie mirušā Saulrasas. Mato- taupa nemaz necentās slēpt savu satraukumu un bēdas. Saulrasa bija Matotaupas draugs, labākais cīņas biedrs un padomdevējs bijis. Nu viņš vairs nekad neizkliegs kopā ar pārējiem kara vai medību saucienu, nepacels, kā bija paradis, apdomīgi savu balsi apspriedēs.
Matotaupa nolika par sargiem divus karavīrus un Harku nosūtīja ar brīvo zirgu atpakaļ uz apmetni. Viņam vajadzēja darīt zināmu, kas noticis, lai aizvestu mirušo. Sievietēm tika uzdots rūpēties, lai ar nastu nesējiem zirgiem un pat suņiem cik iespējams aizgādātu prom bagātīgo medījumu, vēl iekams naktī ierodas vilki un koijoti.
Kad Harka ieradās apmetnē pie Zirgu strauta, tur juku jukām jaucās vaimanas un gaviles, prieks un bēdas. Lāču cilts ļaudis bija tagad bagātīgi uz visu nākošo ziemu nodrošināti ar gaļu, jaunām loku stiegrām, jauniem telts pārsegiem un ādas segām, ar kažokādas jakām ziemai. Bet viņi bija arī zaudējuši otru pēc virsaiša labāko un pieredzes bagātāko karavīru; Cetānam nebija vairs tēva.
Vai arī tas piederēja pie lielās burvestības? Jau atkal zēnu sāka urdīt neskaidras šaubas.
Kad iestājās vakars, Harka kopā ar Četānu sēdēja uz viena no izdangātiem, izbradātiem pakalniem netālu no apmetnes, kas atkal bija atjaunota vecajā vietā. Abi sēdēja pie mirušā, kurš bija ievīstīts bizoņu segās un ap kuru vēdīja vējš, tāpat kā tālu prērijā tas vēdīja arī ap Harkas mātes pēdējo atdusas vietu. Cetāns jau zināja, ka pāries uz dzīvi pie Matotaupas brāļa, kuram pašam dēla nebija, tikai divas mazas meitas. Četāns sēdēja, atbalstījis pieri plaukstā, un Harka palika pie viņa ilgu laiku. Saule bija jau sen norietējusi, zvaigznes mirgoja bezgalībā, vējš pūta nepārstādams. Paugura piekājē glāsaini čaloja ūdens, tur spoguļojās mēness stars. Vilku naksnīgā gaudošana jau bija rimusi. Plēsoņiem bija bagātīga maltīte.
Tuvojās pusnakts, un vēl joprojām no nelaiķa Saulrasas vigvama atskanēja vaimanas. Tad Četāns pamodās no savas nekustības un pievirzījās tuvāk Harkam.
— Man ir kāds jautājums, — viņš klusi sacīja zēnam.
— Runā, mans lielais brāli.
— Tu dzirdēji vīrus runājam, ka bizoņu bari dienvidos nebija vis mierīgi ganījušies, bet jau bijuši iztraucēti un pilnā sparā bēguši.
— Hau, tā sacīja Matotaupa un visi citi mednieki.
— Kā tik lielu baru var piespiest bēgt?
— Ar lielu vilku baru, ugunsgrēku vai medniekiem.
— Vai mūsu vīri bija saoduši prērijas ugunsgrēka dūmus?
— Nē.
— Vai bija redzējuši vilkus?
— Nē.
— Vai bija pamanījuši medniekus?
— Nē.
— Kāpēc tad bizoņu simti glābās bēgot?
— Es to nezinu.
— Vai to zina kāds no karavīriem?
— Nedomāju vis.
— Ko tu domā?
Harka klusēja.
— Ko domā mūsu karavīri?
Harka klusēja.
— Kāpēc tu nerunā?
— Tu arī ne katrreiz ar mani runāji.
— Tev taisnība. Tātad tu negribi?
— Kāpēc tu man arī šodien nepasaki savas domas, Četān?
— Tāpēc, ka es no tā baidos.
— Vai tā ir taisnība?
— Tā ir taisnība. Lai es tūlīt nomirstu, ja meloju.
— Kas tas ir, no kā Četāns, Saulrasas dēls un Sarkano Spalvu vadonis, tik ļoti bīstas, ka viņa mēle negrib atraisīties?
— Vakans. Burvestības noslēpums.
— Tā tas ir.
— Tātad klusēsim?
— Harka, mēs domājam vienu un to pašu, tāpēc runāsim. Divatā mūs tik ļoti nemāks bailes.
— Nē, kopā mēs nebaidīsimies.
— Harka, vai tas būtu bijis balto cilvēku drausmīgais noslēpums, kas atdzina bizoņus pie mums?
— Iespējams. Tā tas laikam ir.
— Tāpēc arī mūsu mednieki nespēja novirzīt bizoņu skrējienu, un bizoņi gandrīz samina mūsu teltis, sievietes un bērnus.
— Gandrīz.
— Tie nogalināja Saulrasu, manu tēvu. Man liekas, viņš bija gribējis bizoņus pagriezt prom no mūsu apmetnes.
— To neviens cilvēks viens pats nespēj. Ja bizoņi jau brāžas, tad to nespēj pat vesels mednieku pūlis. Bizoņi tad ir akli, kurli un traki.
— Es zinu.
— Bet kā var balto cilvēku drausmīgais noslēpums mums uzsūtīt bizoņus un reizē būt arī sarkanādainā vīra burvestība? Vai tas gribēja mums sagādāt barību vai izpostīt mūsu teltis?
— Es nezinu.
— Tad tu tāpat kā citi nevari atbildēt uz manu jautājumu.
— To es nevaru, tas tiesa.
Saruna beigusies. Bet Harka palika visu nakti pie Če- tāna un mirušā, un, tikai kad ausa rīts, viņš noguris iegāja savā teltī, ietinās segā un aizmiga. Kad zēns pēc dažām stundām pamodās, viņš izkrāsoja seju ar krāsām un svītrām, kas nozīmēja, ka viņš negrib, lai viņu uzrunā. Jaunie Suņi turējās pa gabalu. Bet Harka atkal uzkāpa pakalnā pie mirušā, un, kamēr vigvama priekšā joprojām skanēja vaimanas, viņš raudzījās tālē, it kā kaut ko meklētu.
Lielā burvestība, kas tu īstenībā esi un kur tu rodies?