Burvis Havandšita bija piekodinājis piederīgajiem un Lāču cilts ļaudīm, lai viņu nemeklē. Gluži vienalga, vai viņš sekošot viņiem laikus vai arī palikšot prom dienām, nedēļām, mēnešiem ilgi, neviens lai pēc viņa nemeklējot — tā viņš bija noteicis. Lāču cilts ļaudis paklausīja burvja gribai. Pat izlūki tikko uzdrīkstējās pavērties uz to pusi, no kurienes varēja sagaidīt atgriežamies Havand- šitu. Neviens arī nebija par viņu nopietni noraizējies. Lai saka vai domā, ko grib, bet Lāču cilts ļaudis bija sastapuši antilopes un bizoņus, teltis bija bagātīgi apgādātas, un ienaidnieki netraucēja. Kā izlūki ziņoja, pani lielā kara nometne esot nojaukta un atsevišķas vienības atgriezušās savās telšu apmetnēs.
Vigvamos pie Zirgu strauta arī bez karošanas un lielām medībām bija pilnas rokas darba. Meitenes un sievietes, vecas un jaunas, šķiroja bizoņu gaļu un sagrieza piemērotos gabalos. Lielus, ādas pārvalkos ietītus saiņus viņas apraka zemē, lai saglabātu gaļu vēsu un svaigu. Sagrieza gaļu strēmelēs un pakāra žāvēt uz kaltētām bizoņu zarnām, kas bija izvilktas kā veļas virves. Viņas izplāja svaigās zvēru ādas, kasīja nost no tām gaļas paliekas un sagatavoja ģērēšanai.
Vecie vīri un zēni greba no kauliem uzgaļus bultām un šķēpiem, no ragiem pagatavoja karotes. Daži karavīri at- ļ jaunoja no jauniegūtajām dzīslām savu loku stiegras. Matotaupas telts priekšā Untšida, Šešoka, Uinona, Harka un Harpstenā bija nodarbināti ar to pašu. Strādājot viņi klausījās jauno karavīru dziesmās un noskatījās, kā tie dejoja lielā apspriedes vigvama priekšā, laukumā, ko dejotāju kājas bija nomīdījušas cietu.
Putekļi un smiltis, ko bija sacēluši bizoņi un mednieki, sen jau nogūlušies. Papostītais mežiņš sāka atžirgt. Saliektie, bet nenolauztie kociņi atkal iztaisnojās, krūmi atliecās, un pļavā izdīga jauna zāle, jaunas puķes. Dzīve ritēja tālāk. Vakaros teltīs smaržoja bizoņu gaļas zupa un cepeši. Vīri, sievietes un bērni ik dienas pieēda pilnu vēderu un vairs neizskatījās novārguši. Tukls gan neviens dakots nebija, jo bizoņu gaļa pavasarī nav trekna un no vienas maltītes dienā, kā vīri ēda, vai divām maltītēm, kā ēda sievietes un bērni, taukus uzaudzēt nevarēja, un cilvēki saglabāja lielus, slaikus, labi veidotus augumus.
Pēc tam kad pats svarīgākais darbs lielā medījuma izvērtēšanā bija padarīts, zēniem atlika tiku tikām laika sportam, spēlēm un mazu dzīvnieku medībām. Harka paaicināja Jaunos Suņus sacensties skriešanā, jāšanā, vingrināties šaušanā ar loku un bultu, kaulu mešanā un nažu sviešanā. Zēni sacensībās cits citu pārspēja un pārsteidza. Vakaros viņi sēdēja teltīs un klausījās tēvu un lielo brāļu medību un kara stāstos, kuri bija gaužām saistoši un no kuriem varēja mācīties. Viņi klausījās arī mūžsenās teiksmas par Lāču cilts senmāti — Lielo Lāceni, kuras dēls esot bijis cilvēks. Reizēm, kad teltī jau metās tumšs un uguns pavardā izdzisa, Untšida sacīja bērniem, ka Lielā Lācene vēl esot dzīva … kaut kur dzīvojot. .. Lāču cilts karavīriem tā esot svēta un to nedrīkstot nogalināt.
Harka un pārējie Jaunie Suņi vakaros mēdza arī sapulcēties un smagās pārbaudēs pārliecināties par savām savaldības spējām, kas nepieciešamas ikvienam karavīram. Viņi apsēdās Matotaupas vigvamā ap ugunskuru un paši lika sev uz rokām kvēlojošas skaidas, izmēģinādami, kurš spēj ilgāk un vienaldzīgāk paciest deguma sāpes. Harka spēja izturēt jebkuru vēlamo laika sprīdi.
— Šonka tik ilgi nespēj, — pēkšņi ieminējās kāds no zēniem.
Atkal jau šis vārds — Šonka! Harka tikai vienaldzīgi un aukstasinīgi paraustīja, mutes kaktiņus un ļāva skaidai degt līdz pat miesai.
Šī bija Harkas divpadsmitā vasara. Vienā no šīm saulainajām dienām Matotaupa kādu rītu sastapa abus savus dēlus pie zirgiem. Harka bija dienu iepriekš zirgu skriešanās sacīkstēs zaudējis. Viņš bija ar savu iemīļoto ābolaino zirgu palicis tikai otrā vietā. Ne jau tāpēc, ka būtu neveikli jājis vai bijis paviršs, bet otrs zirgs bija labāks. Uzvarētājs zirgs piederēja arī vienam no Jaunajiem Suņiem, Čotankas — izcila karavīra dēlam. Zirgs bija jauns, nedaudz vecāks par vienu gadu, spēcīgs un straujš. Harkas ābolainais bija desmit gadus vecs, mierīgs, drošs un ātrs. Bet ātrākais tas vairs nebija. Harka sarauktu pieri noraudzījās uz zirgiem, kas piederēja virsaiša vigvamam. Matotaupa, kādu brīdi vērojis bērnus, piegāja pie abiem.
— Harpstenā, — viņš sacīja jaunākajam, — kuru zirgu tu gribētu, ja varētu no mūsu ganāmpulka izvēlēties?
Harpstenā mulsi smaidīja un neizpratnē paraudzījās uz tēvu. Harpstenā bija paradis, ka tēvs allaž un visos jautājumos vispirms jautā Harkam un viņa teikto ņem vērā, un, tā kā Harka neapšaubāmi bija visdrosmīgākais un izveicīgākais no visiem apmetnes zēniem, tad tas arī likās pats par sevi saprotams. It īpaši pēc savas slimošanas Harpstenā bija radis piekāpties. Tāpēc viņš tagad jutās par tēva jautājumu pārsteigts un lāgā nesaprata, ko atbildēt.
— Es domāju tā, kā teicu, — tēvs viņu uzmundrināja.
Harpstenā joprojām vilcinājās.
— Vai teikt taisnību? — viņš klusiņām jautāja.
— Dakots nemelo nekad. To tu, zēn, zini.
— Tad es teikšu — vismīļāk no visiem zirgiem es gribētu sava lielākā brāļa Harkas Vilku Nāves ābolaino.
— Kaut arī tas vakar pienāca tikai kā otrais? — vaicāja tēvs.
— Jā, tieši tāpēc, — Harpstenā apņēmīgi noteica.
— Vai tu man varbūt paskaidrosi?
— Jā, tēvs, to es darīšu. Ābolainais ir labs un gudrs dzīvnieks, es to ļoti mīlu.
Harpstenā piegāja pie mustanga un pārlaida plaukstu tam pār nāsīm, un Matotaupa un Harka ar izbrīnu redzēja, ka zirgs pielieca galvu uz Harpstenā pusi, kā atbildēdams uz glāstu.
— Harka ir labs un veikls jātnieks, — Harpstenā runāja, tagad jau drošāk. — Bet ābolainais noveco un ļoti bēdājas, ka vakar sacensībās zaudējis. Harka sacīkšu laikā tam iesita ar pātagu, lai gan viņam vajadzēja zināt, ka zirgs skrēja tik ātri, cik spēja. Ābolainais bija noskumis, kad atgriezās ganāmpulkā.
Harka klausījās nodurtām acīm. Viņš kaunējās, jo apzinājās, ka godkāre bija viņā nomākusi saprātu.
— Es zirgu mierināju, un viņš mani mīl, — Harpstenā runāja. — Es viņu gribētu par savu. Ko Harka darīs ar mustangu, kurš nespēj uzvarēt?
Harkam pamazām sakāpa asinis vaigos. Harpstenā vārdi skanēja tā, it kā viņš teiktu: un ko Harka darīs ar jaunāko brāli, kas ir vārgs?
-— Nē, — iebilda Harka Kramakmens Vilku Nāve, kaut arī netika jautāts. — Harpstenā nevajag šī zirga tāpēc vien, ka tas nav man pietiekami labs. Pasaki, tēvs, lai viņš izvēlas kādu citu.
— Esmu devis vārdu, — Matotaupa nopietni sacīja. — Kā Harpstenā teiks, tā būs.
Harka lūkojās sānis, cīnīdamies pats ar sevi.
— Es gribētu ābolaino, — jaunākais zēns atkārtoja.
— Tad tas pieder tev, mans jaunākais dēls.
Harpstenā šaurā sejiņa sāka starot. Viņš glāstīja ābolainajam kaklu.
— Un tagad nu, Harka, — sacīja Matotaupa, — tev vajadzīgs cits zirgs. Kuru tu gribētu?
— Man bija trīs zirgi, tēvs, tagad man ir vēl divi. Ar to pietiek, — Harka īsi noteica un saknieba lūpas,, jo visu, ko domāja, negribēja teikt.
— Harka, ar tiem abiem mustangiem, kas tev vēl ir, tu nākošajās sacīkstēs paliksi trešais vai ceturtais.
— Var būt. Es turpmāk pratīšu savaldīties, kaut ari neuzvarēšu. — Harkam bija neizsakāmi grūti izteikt šos vārdus, Harpstenā dzirdot. Viņš tos pateica. Tie izskanēja skarbi.
Tēvs viņu domīgi uzlūkoja.
— Tev atkal piederēs trīs zirgi, — viņš beidzot teica. •— Tā es gribu.
— Tad nosaki tu, tēvs, kurš turpmāk būs trešais.
— Labi. Nāc!
Abi zēni gāja tēvam līdzi cauri ganāmpulkam. Matotaupa palika stāvam pie saiņa, kurš Harku bija nesis cauri joņojošam bizoņu baram.
— Palūk, Harka Vilku Nāve Bizoņbultu Šāvēj! Šis mustangs būs tavs trešais. Ar šo tu labi jāji.
— Tēvs!
— Kas ir?
— Tas ir tavs otrais labākais zirgs! Kā tu iztiksi bez tā?
— Tu esi mans dēls. Ņem to!
Harka piegāja pie zirga un uzlika roku tam uz skausta.
— Nepaies vairs ilgi, Harka, un tu piedalīsies bizoņu medībās.
— Jā, tēvs. — Kaut arī saņēmis atzinību, viņš runāja nomākti, vārdi izskanēja tā, it kā tiem būtu šķautnainas malas.
Bet tēvs nelikās ne zinis, ka būtu to pamanījis. Viņš tikai noteica:
— Izmantojiet šo dienu un iejājiet savus jaunos zirgus.
Tad viņš aizgāja.
Zēni paklausīja. Katrs atraisīja savu zirgu un izjāja prērijā.
Tikai brāļi jāja katrs savā virzienā.
Kad pēc šīs dienas iestājās tumša nakts un Matotaupas vigvamā visi gulēja dziļā miegā, Harka sagrozījās savās segās. Piesardzīgi kā gūsteknis, kurš grasās izbēgt, viņš izlīda no savas guļvietas un izzagās laukā no telts. Tēva piesietais mustangs drusku sakustējās, divi suņi gan pamodās, bet nerēja. Harka basām kājām nostaigāja gar miegā iegrimušajām teltīm, paklaiņoja pa upmalu un beidzot devās uz savu mērķi, mustangu ganāmpulku. Ap šo laiku zirgus uzraudzīja Četāns, to zēns zināja. Taču viņš negāja pie sava vecākā drauga. Viņš gāja no mustanga pie mustanga, līdz atrada savu veco ābolaino. Viņš to atraisīja, uzlēca tam mugurā un tad jāja soļos, vēlāk rikšos prom naksnīgajā prērijā. Viņš jāja, līdz nonāca pie ieplakas, kur viņu diezin vai kāds no izlūkiem varēja pamanīt.
Tur viņš nolēca no zirga, lika tam nogulties un atgūlās pats līdzās tā, ka varēja mustangam runāt pie auss.
Un Harka runāja klusā balsī, tik maigi kā viņu neviens cilvēks nebija dzirdējis runājam:
— Manu zirdziņ, mēs tagad atvadāmies. Vai tu vēl atceries, kā es biju mazs puišelis, tikai četras vasaras vecs, un Četāns, mans draugs, pacēla mani tev uz muguras? Toreiz tu biji vēl jauns un straujš un tu četrpadsmit reižu nometi mani zālē, līdz es beidzot stingri sēdēju tev mugurā. Tu man uzmini tā, ka es nakti nezināju, kur likties, kā gulēt, tik ļoti man sāpēja. Bet es biju apņēmies, ka tu būsi mans zirgs, un tas tu kļuvi. Tu esi mani nesis pa prēriju un mežu, esi bridis pa ūdeņiem un rāpies pa stāvām nogāzēm. Tu biji liels karotājs mustangu vidū, un, ja koijoti uzdrīkstējās pienākt par tuvu, tu cīnījies ar tiem gan ar nagiem, gan zobiem. Es tevi, manu ābolaini, ļoti mīlu, bet tu dusmojies, ka esmu bijis netaisns, kad tu nu esi vecs, un es esmu tevi zaudējis. Tagad tu mīli Harpstenā.
Harka pieglauda galvu pie zirga kakla, un zēna acis bija asaru pilnas. Bet to neviens cilvēks nedrīkstēja zināt.
Zēns atkal pielēca kājās, un tūdaļ piecēlās arī zirgs. Harka jāja atpakaļ uz ganāmpulku. Četāns vēl arvien stāvēja sardzē, bet Četāns klusēs par to, ko bija ievērojis. Arī tagad viņš neskatījās uz Harkas pusi.
Zēns ieslīdēja teltī un ietinās segās. Viņam šķita, it kā Matotaupa būtu savā guļvietā sakustējies, bet varbūt arī ne.
Pēc ilgām pārdomām zēns beidzot aizmiga.
Nākošajā rītā izplatījās ziņa, ka Harka un Harpstenā dabūjuši jaunus zirgus, un Jaunie Suņi klaigāja un uzstāja, ka vēlreiz jāsarīko zirgu skriešanās. Harka nespēja neko iebilst, zēni varētu iedomāties, ka viņš baidās atkal nedabūt pirmo vietu. Tāpēc viņš tūdaļ piekrita. Arī Harpstenā, kā Jaunajam Sunim, vajadzēja piedalīties. Iepriekšējās reizes uzvarētājs Čotankas dēls atteicās pievienoties. Viņš apgalvoja, ka viņa mustangs savainojis kāju. Tā tas laikam bija. Cetāns apstiprināja, ka redzējis zirgu klibojam.
Harkam tas nepatika. Viņš prasīja, lai zēni pagaida dažas dienas, kamēr līdzšinējais uzvarētājs būs atkal vesels, bet zēni nebija ar mieru. Viņi dega nepacietībā redzēt Harku jājam uz virsaiša bizoņzirga, uz zirga, kas pārlēcis pāri ar bultām sašautam bizonim! Harkam Bizoņbultu Šāvējam vajadzēja jāt sacīkstēs, un viņš piekāpās, kaut arī nelabprāt.
Jaunie jātnieki sapulcējās pie upes. Krastmala noderēja par starta laukumu. Par mērķi bija izraudzīts lēzens pakalns, un tur gaidīja Cetāns ar vēl dažiem puišiem no Sarkanās Spalvas pulciņa, lai izšķirtu, kas uzvarēs.
Četānam spalgi iekliedzoties, zēni palaida zirgus auļos. Matotaupa pats noskatījās, stāvēdams krūmāju malā, un priecājās par zēnu baru, kas bez segliem, sagūluši uz zirgu mugurām, aulekšoja pa zālāju. Ļoti drīz bija skaidrs, ka īstenībā sacentās divi zirgi: ābolainais, ar kuru jāja Harpstenā, un sainis, ar kuru jāja Harka. Matotaupa zināja, ka jāuzvar viņa bizoņzirgam, ja vien tam ļaus vaļu. Bet viņš labi redzēja un laikam bija vienīgais, kas to redzēja un varēja pareizi novērtēt, ka Harka tīšuprāt neļāva zirgam auļot pilnā sparā.
Ar skaļu uzvaras saucienu Harpstenā nonāca pirmais pakalnā pie Četāna; viņš uzrāva ābolaino pakaļkājās tā, ka zirgu varēja tālu redzēt, un Jaunie Suņi skaļiem kliedzieniem pauda savu.atzinību… ari Harka, kurš pienāca otrais.
Rāmos rikšos viss bars atgriezās atkal pie upes, kur zēni vēl grasījās parotaļāties un nopeldēties. Zirgus aši aizveda atpakaļ pie ganāmpulka.
Harpstenā, kurš pirmo reizi kādās sacensībās bija uzvarējis, zēni ielenca un nemitējās cildināt. Arī pie Harkas daži piegāja aprunāties par sacensību norisi.
— Vainīgs būsi bijis tur Harka, nevis zirgs, — viņi nopietni sprieda. — Tavs zirgs ir visātrākais, par to nevar būt šaubu.
— Protams, ka vaina ir mana, to es zinu, — Harka strupi atteica un sarunu pārtrauca; zēni devās peldēties.
Pievakarē Harka un Harpstenā satikās pie telts. Harpstenā aizturēja vecāko brāli, kurš grasījās no sarunas izvairīties.
— Harka, — viņš sarūgtināts sacīja, — kāpēc tu tā darīji? Es nevēlos, ka tu man dāvā uzvaru.
Harka sākumā nemaz negribēja atbildēt, bet tad tomēr atbildējā.
— Es nedāvāju uzvaru tev, bet ābolainajam. Tev jāzina, ka es protu ne vien uzvarēt, bet arī zaudēt.
Un viņš iegāja teltī.
Harpstenā vēl palika viens stāvam telts priekšā. Viņš ļoti vēlējās iegūt vecākā brāļa atzinību un draudzību. Bet katrreiz kaut kas atgadījās vai arī iznāca citādi, nekā bija domāts.
Harpstenā negāja teltī. Viņš aizskrēja atpakaļ pie zirgiem un paglāstīja ābolaino sirmi, kam bija lemts piedzīvot vēl vienu uzvaru.
Kādu dienu pēc visiem šiem notikumiem Havandšita atgriezās apmetnē. Kalsnais sirmgalvis ar asi izliekto degunu, izvelbto pieri un krunkaino lijas kaklu sēdēja uz labākā no saviem pieciem zirgiem gājiena priekšgalā. Viņš jāja soļiem, viņam nebija jāsteidzas. Izlūki, kas jau no tālienes redzēja viņu tuvojamies, nemaz apmetnei par to neziņoja. Gan jau pie teltīm pamanīs, kas nāk.
Bērni pie strauta pārtrauca rotaļas, tiklīdz pamanīja atbraucējus, un vērīgi nopētīja burvi, kurš bija pratis paveikt lielo burvestību un gādāt par pārtiku un mieru un tagad atgriezās no vientulības apmetnē. Havandšita nenāca viens. Uz otra zirga sēdēja Šonka, uz trešā Melnais Sproggalvis Harkas svētku drānās, uz ceturtā kāds liela auguma vīrs, ļoti līdzīgs Melnajam Sproggalvim, tikpat skrandainā apģērbā kā Sproggalvis, kad tas ieradās apmetnē. Piekto zirgu Šonka veda aiz pavadas.
Mazais gājiens bez pūlēm šķērsoja strautu un izjāja laukumā pie apspriežu telts. Tur Havandšita nokāpa no zirga. Matotaupa jau viņu sagaidīja. Arī Šonka, Sproggalvis un viņa tēvs nokāpa no zirgiem. Zirgus atbrīvoja no šļū- cēm, un Untšida ar Šešoku un Uinonu jau nāca celt telti.
Harka piesteidzās un saņēma Havandšitas zirgu, grasīdamies to aizvest uz ganāmpulku. Šonka sašuta, bet pavērsa radušos stāvokli savā labā, pamezdams Harkam ari sava un brīvā zirga pavadas, it kā zēna pienākums būtu parūpēties par šiem zirgiem. Harka pārvarēja īgnumu par Šonkas izturēšanos un izmantoja gadījumu, lai tiktos ar Melno Sproggalvi un viņa tēvu, kuri arī veda savus jā- jamzirgus uz ganāmpulku.
Melnais Sproggalvis bija pārvērties. Jādomā, viņš bija dabūjis labi paēst, jo vaigi viņam bija apaļāki un augums neizskatījās vairs pēc kaulu kambara; Sproggalvis bija izveidojies par brašu puisi. Lielās melnās acis grozījās uz visām pusēm, un viņš smējās, plati atsedzis baltos zobus. Sproggalvis bija arī jau paguvis iemācīties daudzus vārdus dakotu valodā un tūlīt pat sāka tērgāt:
— Jums gan ir skaista apmetne! Laba vieta, strauta ūdens, un no jūsu teltīm nāk ceptas gaļas smarža.
— Jā, — Harka smaidīja, — bet tev nav tikai jāēd vien, Melnais, tev jāiemācās arī jāt. Tu vēl karājies pie zirga, pieplacis kā māla pika pie bizoņa muguras, nekad nevar zināt, vai tā tur paliks vai arī nokritīs nelaikā!
— Harka Kramakmen, es nekrītu zemē. Es sēžu uz zirga šķībi, kā muša, kas nezina, kur zirgam uz muguras vidus vieta. Es slīdu šurp un turp, un kājas man sāp un tur, kur sēž, arī sāp. Bet man jāt patikt un es iemācīšos visu, ko tu prast: jājot šaut un karāties pie zirga sāna un izlīst cauri zem zirga vēdera . .. visu.
— Tad tev jāsāk drīz mācīties, citādi tu būsi tik vecs kā Havandšita, līdz visu iemācīsies! Un es tev saku, tu vēl tiksi pie daža laba ziluma!
— Harka Vilku Nāve, lai arī es būtu visapkārt zils kā debesis pusdienlaikā un saspiests un vecs kā lija ar tievo kaklu, bet es karāšos pie zirga sāniem un izlīdīšu zem vēdera kā liels karotājs.
Harka smējās no visas sirds.
— Sproggalvi, tu esi kā zaļa zālīte, kas nepazīst vasaru. Iekams tu pratīsi izlocīties zem zirga vēdera un nenokrist, tev būs vēl daudz kas cits jāiemācās. Bet es tevi apmācīšu.
— Katru dienu apmācīt, Harka. Bet tagad nāc — mans tēvs saņem telti ar daudz sievām — tas ir labi, ļoti labi, tās visas aprūpēs tēvu un mani!
Harka izbrīnījies nogrozīja galvu. Vai Havandšita jau būtu izlēmis, kura Sproggalvja tēvam jāņem par sievu? Apmetnē bija viena telts ar daudz sievietēm, piecām sievietēm bez vīra galvas — tur dzīvoja atraitne vecāmāte, atraitne māte un tās trīs meitas. Pēdējais šīs telts vīrietis bija kritis cīņā ar pani. No šīs telts baidījās, jo par veco- māti domāja, ka to apsēduši ļaunie gari. Tāpēc arī pēc pēdējā karotāja nāves sievietes netika izdalītas pa citām teltīm, bet pārējās ģimenes deva no saviem medījumiem šīm piecām sievietēm iztikai.
— Vai tavam tēvam ir pieredze dzīvot ar daudzām sievām? — jautāja Harka, rādīdams Sproggalvim, kā zirgiem uzliek pinekļus ap priekškājām, lai tie varētu netraucēti ganīties, bet nevarētu aizklīst.
— Manam tēvam ļoti pieredze! Visiem melniem vīriem ļoti pieredze. Daudz sievas, daudz runāt, bet arī labi klausīt.
— Tad jūs šai teltī ievedīsiet kārtību, hau!
Melnais Sproggalvis šķelmīgi smējās:
— Jā, kārtību un katru dienu labi vārīt, ļoti labi!
— To es tev novēlu un ceru, ka tā būs, — nomurmināja Harka. Jukusī vecāmāte bija izdaudzināta par ļoti skopu.
Harka aizveda savu atgūto biedru, kurš nu bija kļuvis tik možs, un viņa klusējošo tēvu vispirms Matotaupas teltī. Pa ceļam Sproggalvis viņam vēl apgalvoja:
— Pani slikti cilvēki, baltie vīri pavisam slikti cilvēki. Dakoti labi, dakoti brāļi, pie dakotiem palikt!
— Jā, paliec pie mums, Sproggalvi, tu mums vari būt noderīgs!
Kopš šīs dienas apmetne ik dienas uzzināja no šiem abiem jaunajiem iedzīvotājiem kaut ko jaunu. Sproggalvja tēvs, kurš tūlīt bija ieguvis vārdu «Svešais Gliemežvāks» daudzo sievu teltī ieveda kārtību. Šķiet, arī viņš šo to zināja no ļauno garu apvārdošanas, jo ļaunuma apsēstā vecāmāte bija pret viņu tik lēnīga kā stirna.
Visa apmetne atviegloti uzelpoja, jo nu šī telts bija atkal labi aprūpēta un pārzināta. Svešais Gliemežvāks bija liela auguma, spēcīgs un ļoti nopietns vīrs. Tiklīdz arī viņš bija drusku apguvis dakotu valodu,_viņš pastāstīja par savu dzimteni un dzīvi viņpus Lielā Ūdens, pāri kuram viņu bija atveduši baltie vīri.
Viņš aprakstīja vareno mūžamežu, kurā bija dzīvojuši viņa senči, stāstīja par ziloņu un leopardu medībām, par krokodiliem un degunradžiem, — vienā teltī tikko satilpa
visi zinātkārie klausītāji. Viņš stāstīja arī par baltajiem vīriem, par to, cik viņu daudz, par viņu mājām no akmens, viņu pērkondzelzīm — mazajām, ko var panest viens cilvēks, un lielajām, ko velk zirgi un kuru stobra caurums ir tik liels kā melna apaļa pūķa rīkle, no kurienes viņi raida graujošas lodes. Viņš bija arī jau redzējis nezvēru, 110 kura bēga bizoņi, un zināja, kā būvē tam ceļu. Vīriem neapnika viņu vienā laidā izprašņāt. Bet bija kaut kas, par ko viņš nekad nerunāja un ko tāpēc arī vīri viņam nekad netaujāja — par to, kādā veidā Havandšita viņu izpestījis no pani nagiem.
Par to arī Melnais Sproggalvis neminēja ne vārda.
Harka bija augu dienu ar savu jauno biedru kopā, mācīja viņam visu, kas dakotu zēnam jāprot, un Sproggalvis bija vērīgs skolnieks.
Viņiem piebiedrojās arī Harpstenā. Kad Melnais Sproggalvis uzlūkoja abus brāļus ar savām līksmajām un uzticīgajām acīm, pazuda viss sasprindzinājums un stīvums brāļu attiecībās, vismaz tai laikā, kamēr visi trīs bija kopā.
Bieži jāšanas starplaikos zēni, šo to pārrunādami, sēdēja vienkop. Tad Harka ar noteiktu nodomu krustām šķērsām izjautāja Sproggalvi, taču viņš, kaut arī bija ļoti attapīgs, šo jautājumu īsto nolūku nesaprata.
— Kāpēc pani; šie koijoti, nemedīja antilopes, ja jau zināja, ka ziemeļrietumos ir tik lieli ganāmpulki?
— Kā tā zināja? — jautāja Sproggalvis.
— Kāpēc viņi nemedīja?
— Viņiem gaļa nebija vajadzīga. Viņi dabūja no baltajiem vīriem bizoņu gaļu.
Ak tā, nodomāja Harka, tātad pani zināja par antilopēm. Tad jaū zināja arī Sproggalvis, un Havandšita bija varējis viņu iztaujāt. Viena burvju mīkla bija atrisināta.
— Tā tas ir, Melnais Sproggalvi. Bizoņu gaļu pani dabūja no baltajiem vīriem. Tātad baltie vīri, kas grib nezvēram būvēt ceļu, bizoņus nogalināja. Vai man ir taisnība?
— Tev ir taisnība, Harka Bizoņbultu Šāvēj.
Otrs noslēpums atrisināts. Tomēr Harkam tāpēc nekļuva vieglāk, drīzāk vēl grūtāk ap sirdi. Jo līdz ar prieku, ka apmierinājis savu zinātkāri, viņš dziļi sevī sajuta mostamies bailes, ka varētu tikt uz pēdām lieliem meliem un vēl nezināmām draudošām briesmām, kas slēpjas aiz lielās burvestības.
No agra rīta līdz vēlam vakaram viņš staigāja modrām acīm, saspringtu prātu un gudroja piesardzīgus jautājumus. Ar šiem jautājumiem viņš lenca to, ko tiecās uzzināt, tāpat kā mednieks lenc medījumu. Viņš savilka lokus arvien ciešāk.
Beidzot kādā bezmiega naktī viņš bija visus notikumus saskaņojis šādi. Uz dienvidiem no Lāču cilts medību laukiem ziemeļzemes baltie vīri sagatavoja ceļu nezvēram, ar kuru baltie vīri grasījās traukties pa zemi vētras brāzienu ātrumā, tad viņiem vairs nevajadzēs jāt. Vīri, kas dzīrās taisīt ceļu, bija nošāvuši bizoņus un šo gaļu padalījuši sabiedrotajiem — pani, lai tie netraucētu priekšdarbus ceļa būvei. Balto vīru pūlis un viņu pērkondzelzis sabaidīja bizoņus. Dzīvnieku bari palika dienvidos un neuzdrīkstējās turpināt ceļojumu uz ziemeļiem. Tāds bija stāvoklis, kad Lāču cilts ļaudis Ziemeļplates upes lejtecē cieta badu un Svešais Gliemežvāks atradās gūstā pie pani. Tad Havandšita devās ar zelta burvestības akmeni pie pani — tā sev iztēlojās Harka — un pieprasīja par to augstu cenu. Svešo Gliemežvāku vajadzēja atbrīvot un pani vīriem vajadzēja pierunāt baltos cilvēkus, kam bija pietiekami sagādāts gaļas, lai tie ar kliegšanu un sprakšķošām pērkondzelzīm dzen bizoņu barus uz ziemeļiem. Kad tas bija izdevies, Havandšita atgriezās kā izcils burvis atpakaļ. Bet ļaunais burvestības akmens tagad bija aizlaists prom!
Tā viss likās saskanam, un Harku sagrāba spējš satraukums par tik lielu krāpšanu un arī bailes no Havandšitas, kurš bija rīkojies ar labi apsvērtu viltību.
Kad Harka no rīta piecēlās, viņš paklaiņoja gar burvja telti un ar pieaugošu sarūgtinājumu aplūkoja pērkon- dzelzi, ko viņam bija vajadzējis upurēt. Vecais plēsoņ- putns visu sagrāba savā varā, visu, un tagad viņu apmetnē godāja kā pašu Lielo Noslēpumaino.
Harka iztrūkās. Augšpus pērkondzelzs pie burvja trofeju kārts smalkā tīkliņā šūpojās zelta akmens. Tātad Harka būtu aplam izdomājis? Bet kā tad viss bija norisinājies? Un kāpēc vecais Havandšita pakarinājis zelta akmeni pie kārts — visiem redzamu, redzamu arī Matotau- pam, kurš to bija nikni iemetis upē?
Harka aizskrēja uz savu telti, lai tūlīt to pateiktu virsaitim.
— Tas nav iespējams, — sacīja Matotaupa, tik ļoti nobā-
Iedams, ka to nespēja apslēpt pat viņa bronzas krāsas ada.
— Tā tas ir, tēvs.
— Iesim paskatīties.
Kad Harka ar tēvu pienāca pie burvja telts, pie trofeju staba ne vairs karājās burvjakmens, ne arī bija redzams kāds tīkliņš.
— Tu esi sapņojis, — Matotaupa sacīja, atviegloti uzelpodams. — Burvestība tevi maldina.
Harka pārvilka ar plaukstu pār acīm. Viņš taču redzēja! Viņš taču nesapņoja gaišā rītā. Vai tad viņš būtu ļaunu garu apsēsts? Vai ari vecais burvis būtu ticis uz pēdām viņam un viņa bīstamajai zinātkārei un izjokojis viņu? Harkam bija tāda sajūta, it kā būtu iekļuvis purva slīkšņā un kuru katru brīdi taisītos grimt. Tagad vajadzēja piesardzīgi taustīties, uzmanīties pie katra soļa.
Zēns nezināja, vai Melnais Sproggalvis bija varbūt kaut ko dzirdējis no īsās sarunas ar Matotaupu par burvestības akmeni. Sproggalvis bija šai rītā ļoti agri atnācis virsaiša teltī pēc Harpstenā un Harkas. Harpstenā tobrīd vēl gulēja, tāpat arī sievietes un Šonka, un Sproggalvis tātad bija vienīgais, kurš varēja kaut ko dzirdēt.
Lai vai kā, bet pievakarē Sproggalvis aicināja Harku tāpat vien aizauļot kaut kur prom prērijā un tad pa paša pēdām atgriezties, tā vingrinoties pēdu lasīšanā. Harka bija ar mieru, un, tā kā jāšana pa plašo tāli un vējš, kas tīkami glaudās ap galvu, iepriecēja, viņš jāja arvien tikai uz priekšu. Sproggalvim, protams, būtu grūti, atpakaļ jājot, sameklēt pēdas, vēl jo vairāk tāpēc, ka sāka tumst, bet Harkam Modrajai Acij tā bija nieka lieta, un viņš gribēja Sproggalvim parādīt, ko visu dakotu zēns prot.
Šķita, ka Sproggalvis par nakts tuvumu daudz neraizējas. Kad Harka beidzot pieturēja, vilki jau gaudoja uz mēnesi un pusmežonīgie apmetnes suņi tiem piebalsoja ar tādām pašām skumjām un žēlabām.
Sproggalvis nolēca no zirga, lietpratīgi noberza tam muguru un apsēdās uz paugura zālē.
— Paskat tik, — sacīja Harka. — Slinks kā lācis saulē. Bet ir jau nakts.
— To es arī pamanīju, Bizoņbultu Šāvēj! Ir nakts. Vai tad tev bail?
— Nejautā tik muļķīgi. Kas tev padomā?
— Man par kaut ko ar tevi jāaprunājas.
— Runā vieni — Harka bija pati uzmanība.
— Tātad iedomājies … kāda burvestība, noslēpums.
— Kāda? To ir daudz.
— Tāda, ko tu vēl neesi atklājis. Baltajiem cilvēkiem tas ir.
— Nu labi, baltajiem cilvēkiem tas ir. — Harka paraustīja kādu zāles stiebriņu, noplūca un iekoda starp zobiem.
— Baltajiem cilvēkiem tas ir. Ko nu tu darīsi?
— Baltie cilvēki ir mūsu ienaidnieki. Ja viņiem ir kāda burvestība, tad šo burvestību vajag atņemt. Vai arī jāatrod cita, spēcīgāka.
— Kurš var otram atņemt burvestību?
— Tikai tas, kurš burvestību zina.
— Kā cilvēks var iepazīt burvestību?
— Tas vienmēr ir bīstami. To vajag izmēģināt.
— Tā ir. Un nu es tev kaut ko teikšu — bet es teikšu tikai to, ko gribu teikt, — un vairāk es neteikšu.
— Tu runā kā vīrs.
— Hau! — Melnais Sproggalvis vēlreiz apstiprināja pats savu apņemšanos. — Es tātad gribu tev kaut ko pateikt, Modrā Acs Vilku Nāve! Tu ložņā ap noslēpumu ar jautājumiem un vērošanu. Tu to nekad neuzzināsi, nekad, tā es domāju. Atmet to! Havandšita, mūsu burvis, zina vairāk un ir gudrāks par visiem citiem apmetnes vīriem, arī par tavu tēvu Matotaupu.
Harka izspļāva zāles stiebriņu.
— Tādas runas, ko tu pats sagudro, tev nav man jā^ stāsta, Melnais Sproggalvi. Tu biji ļoti nikns, jā, pārskaities uz manu tēvu, kad viņš iemeta nejauko burvestības akmentiņu ūdenī. Jā, es saku to, ko saku, es nemeloju, es redzēju toreiz tavas acis. Bet tad Havandšita atbrīvoja tavu tēvu, un tāpēc tu apbrīno veco burvi.
— Harka, vai tad tas nav pareizi un labi, ka es viņu tāpēc apbrīnoju? Bet es gribēju tev pavisam ko citu stāstīt. Nerunā man vienmēr pa vidu, citādi es apklusīšu un tu neko nedabūsi zināt. Tātad klausies: dzeltenais olis ir burvjakmens. Bet tikai baltie cilvēki prot ar to burt, sar- kanādainie neprot. Tā tas ir — un tā ir patiesība! Mans tēvs ir ilgi dzīvojis starp baltajiem, un viņš to zina. Ja baltajiem cilvēkiem kabatā ir šādi burvjakmeņi, tad viņi tikai pavēl — zirgus, pārtiku, dzērienu, apģērbu, rotas! — un jau viņiem kā no zila gaisa tiek viss, ko vien viņi vēlas. Ne viņiem vajag medīt, ne vārīt, ne aust drēbes, ne ģērēt ādas, arī ne zirgus ķert. Par burvjakmenti- ņiein viņiem tiek viss pasniegts, atliek tikai paņemt. Vai tā nav liela burvestība?
— Jā.
— Tad nu es tev saku, ka baltajiem cilvekiem te pieder kaut kas, ko vajag viņiem atņemt, vai arī mums vajag atrast spēcīgāku burvestību. Bet to mēs nevaram, ja metam burvj akmeņus ūdenī. Havandšita ir liels burvis. Viņš izdibina balto cilvēku burvestības un pratīs ar tām apieties. Viņš zina, ka nav labi tupēt uz vecām burvestībām kā strazdam uz olām. Vajag jaunos garus apvārdot. Tā. Nu es esmu galā.
Harka klusēja ilgi.
— Daudz kas ir pareizi no tā, ko tu saki, — viņš beidzot teica, — bet kaut kas ir arī pavisam aplam. Tavu vārdu virtenē ir daudz skaistu gliemežvāku, bet viens nav labs. Es tikai vēl nezinu, kurš.
— Tiklīdz tu zināsi, pasaki.
— Ja es tad vēl gribēšu teikt — labi, pateikšu.
Harka bija no Melnā Sproggalvja saņēmis pietiekami vielas pārdomām, bet kaut kas viņu nomāca. Varbūt tas, ka viņš tagad skaidri zināja, lai arī cik mīļš un jautrs Sproggalvis, tas nekad nenostāsies viņam līdzās pret burvi. Pret burvi. Kad Harka šo domu izdomāja līdz galam, viņš iztrūkās pats no sevis. Vai tad viņš jau būtu tiktāl nonācis? Vai Havandšita to zināja un kūdīja viņam savus garus virsū?
Harka piecēlās, un piecēlās arī Sproggalvis. Zēni jāja mājup. Par pēdu meklēšanu neviens vairs neieminējās. Harka bija šo kopīgi nojāto ceļu labi iegaumējis un aizveda atpakaļ apmetnē. Melnais Sproggalvis viņam sekoja.
Uz āru nekāda plaisa abu draudzībā nebija manāma.
Visi trīs — Harka, Harpstenā un Sproggalvis, tāpat kā agrāk, ik dienas bija redzami kopā, arī Jauno Suņu rotaļās visi trīs turējās vienkop.
Tas, liekas, kaitināja Šonku, lai gan viņam gar to nebūtu nekādas daļas. Puisis nebija palicis Havandšitam par palīgu, bet atgriezies Matotaupas teltī. Taču kaut kas no lielās ievērības tika arī viņam, un viņš staigāja ar tādu izskatu, it kā viņu apstarotu kāda īpaša gaisma. Tas savukārt kaitināja Harku. Un tā abi divi gaidīja tikai izdevību mēroties spēkiem.
Šī izdevība radās nākošajās zirgu sacīkstēs. Sacensības nerīkoja Jaunie Suņi, bet Sarkanās Spalvas. Tāpēc
Harkam tur nebūtu nekā ko meklēt, viņš vēl bija par jaunu. Šonka nepiederēja pie šīs kopas, kaut gan bija tai pašā vecumā kā Četāns un pārējie puiši. Sarkanās Spalvas aicināja piedalīties katru puisi apmetnē. Šonka bija ar mieru. Viņš bija no tēva mantojis lieliskus zirgus.
Kad ausa skriešanās sacīkšu dienas rīts, Šonka ieradās pie Četāna. Harka stāvēja netālu, vēroja un redzēja visu.
— Četān, — sacīja Šonka, — tu vienmēr esi bijis labs draugs Harkam, tam Bizoņbultu Šāvējam. Kāpēc tu nemaz vairs neliecies par viņu zinis? Vai tas ir pareizi, ka tu viņu pamet pilnīgi Sproggalvja ziņā, no kura Harka neko citu kā vien muļķības nevar iemācīties?
Četāns nopētīja Šonku no galvas līdz kājām ar ne visai draudzīgu skatienu.
— Man liekas, tu nerunā prātīgi, Šonka, — viņš atbildēja samērā pieklājīgi. — Protams, tā sagadījies, ka Harka pēdējā laikā ir stipri mazāk kopā ar savu lielo draugu nekā agrāk. Bet tam ir saprotams iemesls, jo Harka ir kļuvis par Sproggalvja skolotāju.
— Lai nu tā būtu, — Šonka zobgalīgi sacīja. — Bet šodien Harkam būtu izdevība reiz parādīties arī pie lielajiem puišiem. Kāpēc viņš nevarētu piedalīties sacensībās?
— Viņš iegājis tikai divpadsmitajā vasarā.
— Viņam ir ļoti labs zirgs.
— Jā, zirgs ir labs. Vai Harka lūdza, lai tu nāc ar šādu priekšlikumu?
— Nē. Harka vispār nerunā ar mani, viņš mani necieš, šis cietpauris. Bet es domāju, ka būtu pareizi ļaut arī viņam mēroties spēkiem. Esmu dzirdējis, ka viņam vēlāk būšot jāuzņemas Sarkano Spalvu vadība.
— Tā tas ir. Par sacīkstēm es parunāšu ar pārējiem. — Četāns gāja, lai to darītu.
Tagad Šonka ieraudzīja Harku, kurš nebija izkustējies no vietas.
— Te tu esi! Vai tu noklausījies?
— Noklausījies? Tam jābūt aklam, kas neredz mani te stāvam!
— Var būt, ka esmu akls un neredzu.
— Dažu labu gan, tas var būt, — Harka aizgāja.
Četāns sameklēja Harku un sacīja, ka Sarkanās Spalvas
ļaujot arī viņam piedalīties jāšanā. Cik ļoti citā reizē Harka būtu priecājies par šādu pagodinājumu, tagad viņš negribēja par to ne dzirdēt.
— Ko jūs gribat, — viņš sacīja Četānam. — Vai es neesmu jau divas reizes zirgu skriešanās sacīkstēs palicis otrā vietā? Kas man meklējams pie Sarkanajām Spalvām? Labāk uzaiciniet tos, kas uzvarēja zēnu jāšanas sacīkstēs!
— Ļauj to izlemt Sarkanajām Spalvām, Harka. Nāc un paņem savu zirgu!
— Sarkanās Spalvas nav neko izlēmušas, tās ļāvušas sevi Šonkam pierunāt kā pilna telts sieviešu.
— Tad izmēģini spēkus sacensībā ar šo pilno telti sieviešu! — Četāns piesardzīgi pasmaidīja; zēns nedrīkstēja domāt, ka tiek izzobots.
Harka pārdomāja.
— Lai iet, — viņš beidzot pikti piekrita, — es nākšu.
— Labi.
Zirgu skriešanās sacīkstēm paredzētais ceļa gabals bija divtik garāks un grūtāk pārvarams nekā tas, pa kādu bija jājuši Jaunie Suņi. Pēdējā trešdaļā tas sniedzās augšā pa smilšainu pakalnu un tad stāvus aprāvās. Tālāk, vēl pirms mērķa, stiepās garš, labi pārredzams līdzens skrejceļš. Sacīkšu tiesneši šoreiz bija divi karavīri, viens no tiem — Vecais Antilope.
Harka aizgāja pēc sava bizoņzirga, saļņa. Viņš to veda no ganāmpulka uz sacensību laukumu tā, ka varēja vēlreiz labi pārskatīt visu skrejceļu. Smilšaino pakalnu viņš pazina labi.
Strautmalā visi satikās. Pēdējais atnāca Šonka. Viņa starta vieta nebija tālu no Harkas. Šonka jāja ar trīsgadīgu sarķi, spēcīgu dzīvnieku. Jātniekiem bija rokās ādas pātagas. Vienīgais apģērba gabals, tāpat kā bizoņu medībās, viņiem bija tikai gurnu josta.
Zirgi jau dīžojās un mīdījās. Vecais Antilope uzsvilpa, un tai pašā mirklī visi zirgi laidās skriet.
Harka bija labi apsvēris, kā rīkoties. Sacīkstēs piedalījās piecpadsmit jātnieku. Katrs centīsies pirmajās divās ceļa trešdaļās tikt priekšgalā, lai tad stāvajā smilšu pakalnā uzjātu pirmais zirgam izdevīgākajā vietā. Šāda izdevīgākā vieta bija tikai dažus metrus plata. Varēja gadīties, ka tur jātnieki un zirgi saduras, un kas lai zina, kā šādas sadursmes reizēm var beigties. Tāpēc Harka nolēma vispār atteikties no izdevīgākās pakalna vietas un doties pa grūtāku pāreju, kuru, pēc viņa domām, ar šo pieredzējušo zirgu varēs veikt. Šādi zaudētais laiks tiks atgūts ar to, ka viņu neaizkavēs jātnieku bars.
Sainis skrēja ātri un viegli. Harka bija pieglaudies zirgam pie kakla, tā atvieglodams dzīvniekam nastu un iespējami samazinādams vēja pretestību. Harka lidoja ar savu kumeļu tik spēja prieka uzplūdu sagrābts, kādu labs jātnieks šādā brīdī pārdzīvo arvien no jauna. Tomēr viņš nepalika viens, kā bija cerējis, vēl otrs jātnieks bija izvēlējies to pašu ceļu. Tas bija Šonka. Galva pie galvas tagad rikšoja sainis un Šonkas sarķis, abi jauni, abi ērzeļi, abi godkāres mudināti. Skatītāji visapkārt auroja, paskubinādami jātniekus un dodami vaļu paši savam satraukumam. Arī viens otrs jātnieks skaļi rēca, bet Harka un Šonka klusēja, visu uzmanību pievērsdami zirgam un ceļam. Zirgi aulekšoja tikai jātnieku kāju vadīti, galva pie galvas, drīz viens, drīz otrs pasniegdamies par purna tiesu uz priekšu, plīvoja krēpes, plīvoja astes, galvas bija tālu uz priekšu izstieptas, nāsis ieplestas, pavadas atlaistas vaļā.
— Hi-jē-hi-jē! … — sauca skatītāji arvien skaļāk un nevaldāmāk.
Abi jātnieki bija nonākuši pie smilšu pakalna. Ne mirkli nevilcinādamies, neslīdēdami, mustangi veikli rāpās augšā. Pārējie zirgi tikai tagad bija tikuši pie pakalna pakājes. Vienīgi Četāns nebija neko daudz atpalicis no Har- kas un Šonkas, viņš bija atšķīries no lielās grupas un reizē ar šiem abiem traucās augšā pakalnā. Bet tūlīt jau arī viņu panāca trīs nākošie jātnieki.
Harkam nebija vairs laika atskatīties uz Četānu un pārējiem. Viņš gribēja pirmais tikt augšā pakalnā, lai tad neprātīgi drosmīgā lēcienā no kraujas laistos lejā smilšainajā nogāzē.
Šonka vēl joprojām atradās viņam līdzās. Bet tagad pie kraujas Harka bija visai veikli izmantojis dažas nelielas priekšrocības, tāpēc sirmis tika mazliet priekšā. Pusgal- vas tiesu priekšā. Vēl divi metri līdz pakalna mugurai, vēl viens metrs — vēl.
Harkas sirmis jau ticis veselu galvastiesu priekšā, un sacīkšu tiesnešiem otrā pusē nupat vajadzēja ieraudzīt virs pakalna uznirstam zirga purnu.
Šonka bija sācis savu zirgu apstrādāt ar pātagu, Tieši tai brīdī, kad Harka ar savu saini sagatavojās nodomātajam, pārgalvīgajam lēcienam lejup, viņš izdzirda nošvīk- stam pātagu pār sava zirga krustiem. Mustangs uz kādu mazu sekundes daļu iztrūkās un samulsa — viņš lēca, bet
ne tik droši kā mierīgā gaitā — viņš lidoja ar jātnieku pa gaisu, neveikli skāra zemir paklupa un pārmeta kūleni. Harka bija ar kājām un rokām iekrampējies zirgā, nepie- skardamies pavadai. Pusmežonīgie zirgi ir apbrīnojami veikli un izturīgi. Sainis ar visu jātnieku bija atkal kājās un joņoja tālāk tā, it kā viņam pakaļ dzītos prērijas ugunsgrēks. Arī Šonka bija ticis pāri pakalna korei. Bet Harkas kritiens norisinājās ātrāk, nekā jebkurš jātnieks spēja pārvarēt šo grūtāko ceļa posmu, kur zirgam stāvajā smilšu kraujā vajadzēja atsperties. Četāns, kurš virsotni bija sasniedzis ērtākā vietā, — arī drusku aizkavējās uz kraujas.
Tā nu gadījās, ka Harka, skatītāju gavilēm uzbrāzmo- jot, pieauļoja uz tramīgā saļņa pie mērķa pirmais. Otrais pienāca Cetāns, trešais Šonka.
Tūlīt pēc mērķa sasniegšanas visi pagrieza zirgus apkārt un soļos pienāca pie abiem tiesnešiem, kas paziņoja iznākumu.
Šonka, noputējis un nosvīdis, pieteicās pie vārda.
— Šis te, — viņš norādīja uz Harku, — nav uzvarētājs. Viņš nejāja, bet spēlēja ar sevi un zirgu bumbu un noripoja no pakalna lejā.
— Nu, nū. .. — novilka Antilope, un tas nozīmēja tik daudz kā: muļķības, nieki, nekaunība. Līdz ar to Šonkas iebildums tika noraidīts.
Bet pie viņa piejāja Harka.
— Tu krāpniek, — viņš sacīja, — tu smirdīgais koijot ar kašķaino spalvu, pretīgais krupja ģīmi. Ko tu darīji? Siti manu zirgu! Nolien kaut kur, lai tevi neviens neredz, lai tev nevar visi tavu kaunu sejā iespļaut!
Apkārt stāvošie, bet it īpaši karavīri sāka ausīties. Pār saļņa krustiem pletās svītra, ko varēja atstāt tikai otra rokas celta pātaga.
Atskanēja vispārīgi zobgalību un dusmu kliedzieni.
Harka nolēca no zirga un piegāja pie Šonkas zirga.
— Kāp nost, nāc izkauties!
— Sīkais šuneli! — Šonka nicīgi un mulsi izgrūda.
— Kāp nost, kad es tev saku, vai arī es tevi noraušu no zirga muguras. Par sitienu bizoņzirgam tu man atbildēsi!
— Mazais prēriju kucēn, tu… — Šonka dzīrās ar zirgu izlauzties cauri apkārtstāvētāju lokam.
Tad Harka pacēla ādas pletni un ievilka Šonkam pa dibenu tā, ka noplīkšķēja vien. Un tai pašā mirklī bija ari saķēris viņu aiz kājas un norāvis no zirga zemē. Šonka arī šai reizē nebija uz to sagatavojies. Viņš sagrīļojās, Harka viņu nogāza zemē un tūdaļ uzmetās ar ceļgaliem virsū, iespieda viņam kreiso roku mugurā, bet ar labo parāva galvu aiz matu cekula atpakaļ.
— Vai padodies?
Šonka elsa.
— Viņš būtu pagalam, viņš ir uzvarēts, — izlēma Vecais Antilope. Harka palaida puisi vaļā. Neveltījis savam pretiniekam vairs ne skatiena, Harka aizveda saini, kura tukšumi joprojām spēji cilājās, uz ganībām. Pa ceļam viņš glāstīja un slavēja zirgu vienā laidā.
Pie Harkas pienāca Četāns.
— Šonka ir zemisks rāpulis, — viņš sacīja. — Kad vēl kaut kas tamlīdzīgs ir Lāču ciltī atgadījies! Viņa tēvam Baltajam Bizonim vajadzēs vēl mūžīgajos medību laukos kaunēties par savu dēlu.
— Arī zaudēt jāprot, un to Šonka nav vēl iemācījies, — Harka domīgi atbildēja, kaut ari Četāns nevarēja saprast, kāpēc tas ir teikts, jo nezināja, kas nesen bija atgadījies starp ābolaino, Harku un Harpstenā, bet Harka tālāk nerisināja šo domu.
Kas viņam arī būtu vēl ko teikt? Ar Šonku vajadzēja runāt Matotaupam. Tēvs bija atbildīgs par puiša audzināšanu.
Kaut Sonka nebūtu nekad ienācis virsaiša vigvamā!
Vakarā vigvamā Šonka sēdēja sadrūmis, ēda maz un ātri nolikās gulēt. Godības saulīte, kādā viņš īsu laiku dabūja gozēties, bija norietējusi.
Visu to redzot, Harka pamazām nomierinājās. Varbūt, sprieda zēns, arī no Šonkas vēl iznāks derīgs cilvēks, ja viņam diendienā acu priekšā ir tāds paraugs kā lielais virsaitis Matotaupa.