Harka tomēr arī nākošajās dienās vairījās no sastapšanās ar Šonku. Viņš arī retāk tikās ar Harpstenā un Sproggalvi kopīgajos vingrinājumos un spēlēs. Tāpat kā agrāk, viņš sevišķi bieži bija kopā ar Četānu. Viņš pats nezināja, kāpēc tā. Tā sagadījās pats no sevis.
Tāpēc vēl jo vairāk pārsteigts un satriekts Harka jutās, kad Četānu kādu dienu aicināja pie burvja Havandšitas. Puisis palika pie viņa vigvamā pāri par trim stundām un, kad pievakarē atkal iznāca, bija kluss un atturīgs. Beidzot Harka viņu tomēr sameklēja, un tad Četāns pastāstīja, ka viņam jāpavadot burvis jāšus tālā ceļā.
— Tātad viņš šoreiz s neņem Šonku līdz? — jautāja zēns.
— Nē, nevis Šonku, bet mani! — Četāns ar to lepojās. Harka priecājās par vecākā drauga veiksmi un apslēpa bažas, kas tagad viņu allaž nomāca, tiklīdz Havandšita kaut ko uzsāka.
— Es tev pateikšu, par ko ir runa, — Četāns piebilda. — Havandšita dodas uz ziemeļu pusi, lai aprunātos ar vareno burvi Tatanku Jotanku par bīstamajām burvestībām, kas atgadās mūsu prērijās.
Harku sajūsmināja šis svarīgais pasākums.
— Ar Tatanku Jotanku?!
— Hau, tā es teicu. Tātad runa ir par kaut ko svarīgu.
— Tas tiesa.
Bija jau vēls, kad draugi šķīrās. Divas dienas vēlāk Havandšita Četāna pavadībā ar telti un zirgiem devās uz ziemeļu pusi.
Burvja vigvams bija nojaukts, tāpēc apmetnes laukums palielinājās un Jaunajiem Suņiem atlika vairāk vietas, kur spēlēt sitamo bumbu. Viņi sanāca gandrīz katru rītu kopā un dzenāja ar saviem oša koka spieķiem mazu cietu ādas bumbiņu, līdz vienai no pusēm izdevās to iedzīt par «vārtiem» nosauktā telts ieejā.
Tā viņi spēlēja arī septītajā dienā pēc Havandšitas aizceļošanas; bija gaišs rīts, zilas debesis un spoža saule, un zēni spēlēja sevišķi aizrautīgi, jo viņu spēlē noskatīties bija pienācis Matotaupa.
Pēkšņi virsaiša uzmanība tika tomēr novērsta, jo apmetnē atgriezās viens no izlūkiem un meklēja Matotaupu, lai tam kaut ko ziņotu. Tas bija Vecā Antilopes vecākais dēls, kas jau prata uzvesties ar karavīram pienācīgu cieņu.
Jaunie Suņi tūlīt pat pārtrauca spēli un klausījās. Tas, ko izlūks ziņoja, bija tik neparasts un satraucošs, ka aizmirsās gan bumba, gan uzvara vai zaudējums spēlē.
No rietumiem uz Zirgu strautu šurp jāja baltais cilvēks un sarkanādainais! Viņi veda līdzi divus nastu nesējus mūļus. Sarkanādainais jāja pa priekšu un turēja kārtsgalā piesietu tālu saskatāmu baltu vilka ādu par zīmi, ka viņu nolūki ir miermīlīgi. Pie kādas cilts pieder sarkanādainais, izlūks vēl nebija varējis noteikt.
Tā kā abi svešinieki jāja atklāti un miermīlīgi un bija tikai divi, tad virsaitis un pārējie neredzēja iemeslā, ka būtu jāizturas pret viņiem naidīgi.
Veco Antilopi kopā ar Svešo Gliemežvāku un vēl četriem karavīriem aizsūtīja pretī, lai dabūtu zināt, kas abiem jātniekiem ir padomā. Ja tie abi nesaprastu dakotu valodu, tad Svešais Gliemežvāks varētu tulkot. Tas bija ļoti lietderīgi.
Tikmēr Jaunie Suņi, lielākie zēni un daudzi karavīri bija sanākuši apmetnes laukumā mazos pūlīšos un sarunājās. Daži pārsprieda, cik nelāgi sagadījies, ka tagad pietrūks Havandšitas padoma. Jo šī bija pirmā reize, kad Lāču cilts apmetnē ierodas baltais cilvēks.
Harka jau bija izlūku izjautājis un zināja pastāstīt Jaunajiem Suņiem:
— Baltajam cilvēkam ir pērkondzelzs un sarkanādaina- jam arī! Vai esat dzirdējuši? Viņi ierodas pie mums ar pērkondzelzīm. Mums šie noslēpumainie ieroči ļoti labi jāapskata!
— Hau, hau! — zēni sparīgi atsaucās.
Harka bija priecīgs, ka Havandšitas pašreiz nav, jo nu nebija nekādu šaubu, ka baltais cilvēks un viņa pavadonis būs virsaiša telts ciemiņi.
Paklausot Sproggalvja ieteikumam, viss zēnu bars joza prom, lai apmetnes tuvumā ieņemtu izdevīgas novērošanas vietas un laikus varētu aplūkot svešiniekus, kas nāca tuvāk. Harka kopā ar Harpstenā un Sproggalvi izvēlējās to pakalnu, kur bija notikušas zirgu skriešanās sacīkstes.
Vērojot nācējus no šejienes, tos varēja jau pa lielu gabalu ieraudzīt, protams, tikai ļoti neskaidri, jo viņiem bija piebiedrojušies pretī aizsūtītie seši karavīri, kas tagad jāja līdzās abās pusēs.
Bet, jo vairāk pūlītis tuvojās, jo vieglāk varēja atšķirt katru atsevišķi. Harka galveno uzmanību pievērsa baltajam cilvēkam. Zēns vispirms ievēroja, ka viņam bija apsegta galva. Uz tās bija uzlikts apgāzts pods. Tā Sproggalvis jau bija dakotu zēniem izskaidrojis balto cilvēku platmales. Šis «pods» bija no ādas, un tam bija plata mala. Jātniekam nebija kājās garas bikses, mokasīni sniedzās viņam virspus ceļgaliem, un mugurā bija priekšā aizpogāta ādas jaka; Harka pirmo reizi redzēja pogas un pogcaurumus. Pāri plecam siksnā svešajam karājās pērkondzelzs. Harka raudzījās uz to kā sastindzis. Baltā cilvēka pavadonis bija indiānis. Tas likās vēl jauns, viņam, tāpat kā da- kotiem, mati bija galvvidū pāršķirti un kājās tikai ādas bikses un mokasīni. Seja viņam nebija izkrāsota. Baltā cilvēka un indiāņa zirgi atšķīrās no dakotu mustangiem, tie bija lielāki un ne tik pinkaini kā savvaļas zirgi.
Zēni nepakustējās. Arī tad ne, kad baltais svešinieks un viņa indiāņu pavadonis pajāja tuvu garām un viņi varēja tos labi apskatīt, neviens zēns nebilda ne vārda, pat tuvāk- stāvošajam draugam ne. Harka vēroja baltā cilvēka seju zem cepures ar platajām malām. Seja bija saulē iedegusi, tāpēc daudz neatšķīrās no indiāņa sejas krāsas. Bet kas Harku sevišķi pārsteidza — tās bija zilās acis un bārda. Zēns vēl nekad nebija redzējis kādu cilvēku ar zilām acīm. Bārdas rugāji auga arī indiāņu karavīriem, kaut gan maz. Viņi mēdza tos ar gliemežvāciņu asajām malām kā ar pinceti satvert un izraut.
Kāpēc baltais cilvēks arī tā nedarīja? Varbūt, tāpēc, ka viņam bija pārāk daudz matu ap muti un uz zoda un viņš baidījās no sāpēm, ārā raujot?
Bet tāda bārda gan neizskatījās ne pēc kā. Turklāt mati nebija vis melni, bet dzelteni. Sproggalvis gan bija jau Harkam stāstījis, ka baltajiem cilvēkiem mati esot dažādās krāsās: melni, dzelteni, brūni, balti. Dzeltenus tie sauca par «blondiem». Dzelteni mati! Kā tas izskatījās. Ja svešinieks noņemtu vigvamā no galvas to podu, tad droši vien atklātos, ka visa galva apaugusi ar dzelteniem matiem. Var būt, ka viņš valkāja šo podu tāpēc, ka kaunējās. Kam gan citādi tas būtu vajadzīgs? Platā mala pa pusei karājās pāri acīm un droši vien nosedza skatu.
Acīm redzot, baltajiem cilvēkiem bija muļķīgi paradumi. Par jāšanu viņiem arī nebija nekādas saprašanas. Kā varēja bāzt kājas gredzenos, ja sēdēja zirgam mugurā! Tas tikai traucēja uzlecot un nolecot. Pie savu garo mokasīnu papēžiem baltais bija piestiprinājis asus, spožus ritentiņus. Vai viņš ar tiem kutināja mustangu? Ja vajadzēja zirgu padzīt, tad iespieda papēžus sānos, bet ne jau šādas rotaļlietiņas!
Kamēr Harka izdomājās vienādi un otrādi, abi jātnieki ar pavadoņiem virzījās garām pakalnam. Tagad Harka pievērsa uzmanību indiānim. Tas likās ievērojami jaunāks par balto, kuram Harka deva gadus četrdesmit. Indiānis, pēc Harkas vērtējuma, jāja, kā nākas, bez segliem, bez kāpšļiem, bez piešiem. Viņam bija melni mati un nebija bārdas, kā jau tas īstam cilvēkam pienākas. Ap kaklu viņš valkāja rotu, kas Harkam ļoti patika. Tie bija savērti spoži, daļēji caurspīdīgi, mazi dažādas krāsas akmentiņi. Harkam jau tūlīt bija prātā tiem nosaukumi: Rītausma, Ūdens Zilgme, Zaļumzaļš, Saulstars. Indiānis zēnam patika. Tam bija šaura, nopietna seja. Arī viņam bija pēr- kondzelzs.
Var būt, ka zēniem izdotos ar šo karotāju parunāties!
Jātnieki tagad bija pajājuši pakalnam garām. Harka padeva Jaunajiem Suņiem zīmi, un visi kopā devās prom. Bez lieka trokšņa zēni noskrēja pa to nokalnes pusi, kas nācējiem nebija redzama, lejā un bija pie teltīm jau tad, kad svešinieki un pavadoņi tikko ieradās apmetnē.
Visa apmetne klusēja, visu sejas pauda mieru un atturību, kā tas, saņemot svešiniekus, pienākas.
Mazais pūlītis apstājās apmetnes laukumā. Matotaupa stāvēja pie savas telts. Jātnieki nokāpa no zirgiem, un Svešais Gliemežvāks pavadīja balto cilvēku un indiāni pie virsaiša. Matotaupa pamāja, lai Svešais Gliemežvāks runā.
— Baltā karavīra vārds ir Tāllidojuma Putns, Veiklā Roka, Brīnumkociņš, — teica Svešais Gliemežvāks. — Bet viņa baltie brāļi sauc viņu par Danu Morisu. Kā viņa vārds — Tāllidojuma Putns to izsaka, viņš ir tālu ceļu
nācis.Viņš ir redzējis daudzas balto cilvēku pilsētas uņ daudzas sarkanādaino ciltis un bijis viesis daudzu virsaišu vigvamos. Viņam ir pērkondzelzs, ar kuru viņš var nogalināt jebkuru ienaidnieku, bet viņš mīl mieru. Viņš atnācis šurp tāpēc, ka dzirdējis — Lāču ciltī esot visdrosmīgākie mednieki un izcilākie karotāji. Ceļu viņam parādījis šis jaunais karavīrs un virsaitis, kurš jau kopš pieciem gadiem ir tā brālis.
Matotaupa uzmanīgi vēroja svešo.
— Hau … labi, — viņš tad teica. — Tāllidojuma Putns var apmesties mūsu teltī un darīt mums zināmu, kura mēle viņam stāstījusi par Lāču cilts vīriem.
Līdz ar to svešie bija ieaicināti virsaiša teltī. Harka tūdaļ izmantoja gadījumu un piegāja pie indiāņa mustanga, lai to aizvestu uz ganībām, kamēr Svešais Gliemežvāks piedāvājās to pašu izdarīt ar baltā cilvēka zirgu. Taču atklājās, ka atnācēji zināja prērijā valdošos paradumus un, lai gan pakalpojumu nenoraidīja, gāja paši līdz un apskatījās, kur viņu zirgi ganīsies un pavadīs nakti. Svešais indiānis sapina abiem zirgiem kājas.
Tad viesi iegāja teltī. Ejot uz zirgu ganībām un atgriežoties uz virsaiša telti, svešinieki nebija sarunājušies ar Harku un Svešo Gliemežvāku, bet Tāllidojuma Putns Brī- numkociņš, vīrs ar dzelteno bārdu, bija Harkam laipni uzsmaidījis, turpretī indiānis ar skaisto kaklarotu bija tikpat nopietns un atturīgs kā paši dakoti.
Ja arī Matotaupa bija licis manīt, ka vēlas zināt, no kurienes svešie ieguvuši ziņas par viņu, tomēr viņam ne prātā nenāca viesus tūdaļ izprašņāt. Tas būtu bijis pretrunā ar jebkuru viesmīlības likumu. Untšida un Šešoka, Uinonai veikli palīdzot, lika apkārt ugunskuram viesu cienasta traukus — katram atsevišķi vairākas bļodas — un uzdūra uz iesma gaļu. Kad klusējot sagaidītā maltīte varēja sākties, Matotaupa aizkūpināja sarkanu kārklu pīpi un laida to apkārt, pēc tam izdalīja viesiem gaļu; pie viesiem tika pieskaitīts arī Svešais Gliemežvāks. Matotaupa pats vēl neēda nekā, viņš bija tikai uzmanīgs namatēvs. Tikai tad, kad viesi bija paēduši, arī Matotaupa iebaudīja kādu kumosu. Telts attālākajā stūrī bija apsēdušies Harka un Harpstenā, mazliet sānis arī Šonka.
Pēc ēšanas baltais cilvēks izvilka no kabatas tādu kā brūnu kātiņu un sāka to kūpināt. Indiāņi sameklēja paši savas pīpes, bet Svešais Gliemežvāks labprāt paņēma kā dāvanu no Tāllidojuma Putna rokas vienu kvēlojošu stiebru.
— Baltais cilvēks Tāllidojuma Putns Veiklā Roka Brī- numkociņš ir tālu ceļu jājis, — Matotaupa atklāja vakarīgo sarunu.
— Tā tas ir, virsaiti, — baltā cilvēka vietā atbildēja indiānis dakotu valodā, bet ar svešādu izrunu. — Mēs jājām šurp no Klinšu kalniem.
Matotaupa uzlūkoja runātāju ne gluži paļāvīgi, bet arī ne naidīgi.
— Kādi karotāji medī kalnos? — viņš jautāja.
— Šošonu cilts karotāji.
Matotaupa piekrītoši pamāja:
— Vai kalnos ir medījums?
— Pamaz. Bet mēs redzam, ka Lāču cilts teltis ir labi apgādātas.
— Hau. Kāds ir mana jaunākā brāļa vārds?
Šī uzruna liecināja, ka Matotaupa uzskata par iespējamām draudzīgas attiecības.
— Mani sauc par Garo Šķēpu.
— Kas ir Garā Šķēpa tēvi un brāļi, un kur viņi uzcēluši teltis?
— Mani tēvi un brāļi pieder pie čejenu cilts.
Matotaupas seja sadrūma. Taču viņš vairījās atbildēt
aizvainojoši.
Baltais cilvēks, liekas, nojauta, ka saruna draud ieiet nevēlamā gultnē, un pateica savam indiāņu pavadonim dažus vārdus, pēc tam tas paskaidroja:
— Virsaitim Matotaupam jāzina, ka es, Garais Šķēps, nepiederu pie tiem čejeniem, kas klaiņo apkārt, meklēdami strīdu, un ielaužas dakotu un citu cilšu medību iecirkņos. Mans tēvs un mani brāļi dzīvo miermīlīgi savos vigvamos ļoti tālu no šejienes Oklahomā un netur naidu ne uz dakotiem, ne citām ciltīm, ne arī uz baltajiem cilvēkiem. Esmu pametis savu tēvu vigvamus kopš pieciem gadiem un pavadu savu vecāko balto brāli Tāllidojuma Putnu. Hau.
Arī šī ziņa, liekas, ne visai apmierināja Matotaupu, un Harka klusībā domāja: kas šie čejeni par vīriem? Ar visiem pa draugam un nevienam nav naidīgi. Viņi nezina, kur pieder, un, kad būs jācīnās, tad grozīs galvas un šķēpus tikmēr, kamēr bultas tos ķers no visām pusēm. Bet, ja Garajam Šķēpam patīk vigvamu miers, tad kāpēc viņš
pameta savus tēvus un brāļus un jāja pa pasauli ar Tāllidojuma Putnu Dzeltenbārdi? Te kaut kas nebija tār kā vajag, un Harka nolēma to vēl izpētīt.
Matotaupa mainīja sarunu:
— Vai Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps savā ceļā no Klinšu grēdas uz mūsu apmetni nav redzējuši pēdas, nav sastapuši karavīrus vai kādu lielāku medījumu?
Izdzirduši šo jautājumu, viesi atdzīvojās. Viņi sāka runāt reizē, bet tad baltais cilvēks, ap jautis, ka dakoti viņu nesaprot, atkal ļāva indiānim runāt vienam pašam,
— Mēs redzējām pelēkā lāča pēdas!
Daudz netrūka, ka Matotaupa būtu pielēcis kājās.
— Pelēkā lāča! Tad nu gan! Kur jūs redzējāt šīs pēdas?
— Divu dienu jājiena attālumā no šejienes, uz kalnāja pusi.
— Cik vecas tās bija?
— Pavisam svaigas.
— Vai jūs tām sekojāt?
— To mēs darījām.
Matotaupa tālāk vairs netaujāja, viņš tikai saspringti uzlūkoja savus viesus.
Garais Šķēps pasmaidīja.
— Tas ir tāds notikums, kam es neticētu, ja nebūtu pats to piedzīvojis, — viņš teica. — Mēs vispirms sekojām lācim pa pēdām jāšus, jo pēdas, skaidri saskatāmas, veda pa kalnu pļavām! Tās aizveda mūs līdz kādai klintij un tur pazuda. Mans baltais brālis lūdza mani pagaidīt pie zirgiem, viņš dzīrās pakāpties klintīs un paraudzīties tur. Viņam nebija padomā pelēko lāci nogalināt, viņš-gribēja to redzēt.
— Tas arī ir bīstami. Kāpēc viņš negribēja to nogalināt? Vai lācis ir Tāllidojuma Putna neaizskaramais dzīvnieks?
— Nē, virsaiti, bet mans baltais brālis saka — visi dzīvnieki ir mūsu brāļi.
— Hau, tur ir zināma taisnība. Bet stāsti tālāk!
— Labi. Tāllidojuma Putns dzīrās rāpties klintīs, bet es pretojos, jo pēdas bija svaigas un pelēkais lācis ir liels, viltīgs, spēcīgs zvērs, un, kā jau tu teici, ļoti bīstams.
— Hau, tāds viņš ir! — apstiprināja Matotaupa.
— Mēs spriedām un ķildojāmies. Beidzot mans vecākais baltais brālis piekāpās, lai es rāptos klintīs, un viņš paliks pie zirgiem. Mēs abi nokāpām no zirgiem.
— Hau, un kas tad notika? — jautāja Matotaupa, jo Garais Šķēps uz brīdi apklusa. -— Kur jūs atstājāt savas pfrkondzelzis?
— Es atdevu savu baltajam brālim, lai varētu netraucēti rāpties. Atdevu arī pavadas, un tā nu viņš turēja abus zirgus, bet es dzīros rāpties klintī…
— Stāsti tālāk!
— Un pagriezos atpakaļ, bet mans baltais brālis, paskatījies man sejā, kas pēkšņi šausmās sastinga, arī pagriezās atpakaļ… un … mēs abi ieraudzījām grizli lāci, kas stāvēja mums aizmugurē, augstu pacēlies pakaļkājās… sagatavojies kraut ar ķepām!
— Ha, ha, ha! Viņš bija jums viltīgi pielavījies, tas pelēkais lācis!
— Viltīgi gan. Tas bija varens, lielisks dzīvnieks.
— Jūs esat vēl dzīvi. Kā jūs izglābāties?
— Mans vecākais baltais brālis vēl paguva uzlēkt zirgā. Ar abiem zirgiem un pērkondzelzīm viņš aulekšoja prom. Vai arī zirgi aulekšoja ar viņu. Es paslēpos klints plaisā.
Matotaupa labsirdīgi smējās, un abi viesi smējās līdz.
— Lācis mūs piespieda bēgt, virsaiti.
— Vai jūs viņam neatmaksājāt?
— Mēs meklējām viens otru un bijām priecīgi, kacl atradām.
Matotaupa vēl smējās.
— Tad tik tālu Tāllidojuma Putns bija aizskrējis ar abiem zirgiem, ka tev vajadzēja viņu meklēt?
— Tik tālu aizskrēja zirgi ar viņu, virsaiti!
Matotaupa nespēja to saprast.
— Tik tālu aizjājis, tik tālu! Ar divām pērkondzelzīm! Jājis prom.
Baltais vīrs smaidīja bārdā.
— Protams, — viņš lika indiānim pārtulkot. — Es neesmu nācis, lai medītu lāčus, bet lai ar brīnumkociņu gleznotu lielos virsaišus.
Matotaupas smiekli aprāvās.
— Tu esi burvis?
— Viņš ir neparasts burvis, virsaiti, — paskaidroja indiānis. — Vai lai viņš parāda tev pani un šošonu virsaišu attēlus?
— Hau! Lai viņš to dara!
Abi viesi piecēlās, arī Matotaupa. Svešinieki pakravājās savās mantās un tad pienesa pie uguns dažus audekla vīstokļus. Baltais vīrs atritināja pirmo un ļāva, lai uguns gaisma to apspīd.
Matotaupa kā apburts stāvēja nekustēdamies, un sievietes un bērni aizmugurē jutās tikpat samulsusi, pārsteigti un ziņkāres pieveikti. Šešoka aizklāja ar abām rokām acis, lai nevajadzētu raudzīties burvestībā.
Uz audekla bija eļļas krāsām uzgleznots šošonu cilts indiāņu virsaitis — gandrīz dabiskā lielumā un ļoti līdzīgs. Indiānis atritināja otru rulli, un uguns gaismā parādījās kāda pani virsaiša attēls.
Matotaupa un bērni neviļus piespieda pie mutes plaukstu, kā bija paraduši darīt, izsaucot garus.
— Un šie vīri tagad ir miruši? — jautāja Matotaupa.
— Nē, nē, — apgalvoja indiānis, — viņi ir dzīvi.
— Šeit, uz šīs neparastās ādas?
— Nē, nē, savā ciltī.
Matotaupa šaubījās. — Te ir viņu gari! Vai viņi dzīvo divkārši? Tā ir burvestība.
— Viņi dzīvo divkārši. Šeit, šinī attēlā, viņi nekad nemirst.
— Ho … tā ir burvestība … prom, nost, prom!
Viesi paklausīgi atkal saritināja audeklus un nolika nost. Virsaitis neuzticīgi viņos nolūkojās. Kad atkal visi bija apsēdušies pie uguns, viņš teica:
— Būtu labāk, ja jūs medītu lāčus, nevis apburtu sar- kanādainos vīrus.
— Katrs dzīvo pēc savas saprašanas, virsaiti.
— Hau. Vai jūs man dusmosiet, ja es izsekošu pēdas šim lācim, kurš piespieda jūs bēgt?
— Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps tev nedusmo. Viņi ir pat ar mieru tevi aizvest pie pēdām. Laba acs tās saskatīs vēl tagad. Mēs dāvājam tev šo lāci medībām!
— Hau, hau, labi, labi. Par to arī Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps var no manis — Matotaupas, Lāču cilts virsaiša vēlēties, ko vien es varu dot.
— Labi, virsaiti. Mēs vēlamies tikai vienu — tavu attēlu.
— Ho — nē! — Matotaupa pacēla atvairīdams rokas, un arī Harka ļoti iztrūkās, izdzirdis šo prasību. Taču Matotaupa drīz atguvās. Viņš piecēlās un cienīgi sacīja:
— Es esmu runājis — baltais cilvēks izteica savu vēlēšanos. Viņš prasa manu attēlu, tā ir mana dzīvība, ko viņš savā burvestībā ievārdos. Lai tā notiek. Dakots nav
mazdūšīgāks par pani vai šošonu. Bet man ir viens noteikums — baltais cilvēks dabūs manu attēlu tikai tad, kad es būšu dabūjis lāci!
Vīrs ar dzelteno bārdu pamāja, un čejenu cilts indiānis paskaidroja:
— Mēs esam ar tādu noteikumu mierā! Matotaupa ir dižens mednieks un tiks galā arī ar šo briesmīgo un gudro lāci!
Matotaupas mutes kaktiņos pavīdēja šķelmīgs smaids.
— Es esmu dižens mednieks? No kurienes maniem svešajiem brāļiem tādas ziņas?
Indiānis vilcinājās, bet baltais vīrs pamāja viņam, un tad viņš sacīja:
— Mēs to zinām no baltajiem vīriem, kas sagatavo ceļu ugunīgajam kumeļam. Mēs bijām pie tiem, iekams jājām uz Klinšu kalnāju.
— Kas tur mani pazina un varēja par mani kaut ko teikt?
— Visi, ar ko vien mēs runājām. Lāču cilts karavīri — tā viņi sacīja — gūst lielus medījumus un zina lielus noslēpumus.
Tiklīdz indiānis bija izteicis šos vārdus, notika kaut kas, šķiet, neiedomājams, uz ko neviens nebija sagatavojies.
Harka, tāpat kā pārējie bērni un sievietes, bija uzmanīgi sekojis sarunai. Lai arī viņu ļoti aizrāva stāsts par tikšanos ar pelēko lāci, viņš' ne mirkli neaizmirsa pirmo jautājumu, ar kuru Matotaupa bija apsveicis svešiniekus. No kurienes viņi zināja, ka Lāču ciltij ir drosmīgi mednieki un karotāji?
Kad virsaitis tagad sarunā pats pārsteidzošā veidā bija atgriezies pie šī jautājuma, Harka saspringa kā uzvilkta bulta. Varbūt, izejot no šī jautājuma, Matotaupam izdosies atklāt kaut ko vairāk no lielās burvestības noslēpuma, kuras atrisinājums uzmācīgi, kaut arī citiem nemanāmi nedeva Harkam miera. Kacl svešais indiānis izteica vārdus: «Lāču cilts karavīri zina lielus noslēpumus,» — Harku neatturami kaut kas urdīja piecelties un pieiet pie viesiem pavarda tuvumā. Bērnam tā neklājās, tas bija pretrunā ar labiem tikumiem. Vīri šādu soli uzskatītu nevis par drosmīgu, bet gan kā nepiedienīgu un Harku atkal ar kaunu aizdzītu. Zēns trīsēja aiz bailēm, ka Šonka telts viņā galā varētu šādu apkaunojumu redzēt, un tomēr, it kā paklausot kādai augstākai varai, viņš piegāja pie ugunskura.
Matotaupa pārsteigts uzlūkoja dēlu, bet pagaidām nekā neteica. Harka apstājās pie svešā indiāņa. Viņš norādīja uz akmeni tā kaklarotā, kurš vizuļoja kā saules stars, un spēji, ar ciešu skatienu, kas, notvēris svešā indiāņa skatienu, nelaida to vairs vaļā, jautāja:
— Noslēpumi? Kādi? Šie?
— A, tu runā par šo akmentiņu, — svešais indiānis apjucis klusi atbildēja, — šis … jā, zelts …
— Vai baltie vīri to grib? Vai jūs to gribat mūsu medību laukos laupīt?
Vēl iekams Matotaupa paguva zēnu aizraidīt, sarunā iejaucās baltais cilvēks un lika pārtulkot, kas tiek runāts.
— Zēn, — viņš atbildēja dziļā nopietnībā, un svešais indiānis tulkoja vārds vārdā. — Mēs negribam jums nekā nolaupīt. Skaties šurp, — viņš paņēma divus maisiņus, atvēra tos un pabārstīja caur pirkstiem spožas monētas, kādas Lāču cilts ļaudis vēl nekad nebija redzējuši. — Paskaties, zelts un sidrabs! Saskaņā ar tām vēlēšanām, kādas loloju, es esmu bagāts cilvēks, man ir zelta diezgan un nav vajadzības nevienu ne apzagt, ne apdraudēt. Es gribu gleznot — vairāk neko, tāpēc jūtos pats kā noburts. Bet tev, bērns, ir taisnība, ja esi norūpējies — nekad nav labi, ja glabā šādus noslēpumus. Pārāk daudz ir laupītāju un zagļu! Vislabāk ir par šādām lietām klusēt un turēt slepenībā!
Harka pateicās runātājam un aizgāja atpakaļ.
— Hau! — sacīja Matotaupa. — Tā tas ir, un es redzu, ka tu, baltais vīrs, esi atklāts cilvēks. Es medīšu lāci, un tu mani gleznosi. Rīt mēs sāksim.
Kad pienāca nākošā diena, virsaiša teltī, jau gaismai austot, visi bija nomodā. Tā kā mednieki negribēja ņemt ceļā vairāk pārtikas līdz kā tikai nepieciešamo, virsaitis pacienāja savus viesus ar bagātīgu rīta maltīti. Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis domāja, ka paēduši tad arī dosies ceļā, bet viņš bija maldījies. Virsaitis lika vispirms Vecajam Antilopēm sasaukt karavīrus, lai kopā ar viņiem nodejotu lāču deju, kas apvārdotu lāča garu. Vecais Antilope izteica šaubas, vai tā būšot labi, jo apmetnē nebija burvja Havandšitas, un tas nevarēja pats pirms tik bīstamām medībām aprunāties ar lāča garu. Taču Matotaupa dega nepacietībā un nemaz viņā neklausījās. Viņš paņēma brūnā lāča ādu, kas glabājās viņa teltī, uzmauca sev lāča galvu, tā ka āda nokarājās pār muguru, un, tā saposies, satikās ar divdesmit citiem karavīriem, kas arī uzstājās lāču lomā. Vīri stampāja apmetnes laukumā kā lāči lokā apkārt, lempīgi un tai pašā laikā manīgi, un reizē atdarināja lāču rūkoņu un sēkšanu. Visi apmetnes iedzīvotāji sanāca noraudzīties lāču dejā.
Harka turējās mazliet nomaļus un vēroja Dzeltenbārdi. Tas bija kaut ko izvilcis no kabatas — tādu kā baltu ādu un vilka uz tās ar savu brīnumkociņu svītras. Kad viņš pamanīja, ka zēns viņu novēro, viņš pamāja tam un arī Garajam Šķēpam, lai pienāk klāt, parādīja Harkam lāču dejas uzmetumu un lika viņam pateikt:
— Redzi, zēn, tā top zīmējums. Tas nav nekas cits kā tie paši zīmējumi, ko jūs ar zilu, dzeltenu un sarkanu krāsu zīmējat uz bizoņu ādām.
Harka rūpīgi aplūkoja uzmetumu.
— Tas var gan būt, — viņš tad noteica.
Daži karavīri bija notiekošo ievērojuši. Viņu sejas sa- drūma, bet viņi neteica neko.
Lāču deja aizņēma visu priekšpusdienu. Ap pusdienas laiku mazais mednieku pūlītis beidzot devās ceļā. Tie bija Matotaupa, Garais Šķēps, Vecais Antilope un vēl viens karavīrs. Virsaiša pienākumus apmetnē, Matotaupam promesot, vajadzēja uzņemties viņa brālim, vārdā Ašā Bulta.
Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis negāja līdzi. Lāču cilts vīri, sievas un bērni esot viņam daudz svarīgāki nekā lācis — tā viņš, medniekiem aizejot, smiedamies paskaidroja.
Četri mednieki, Garā Šķēpa vadīti, izjāja prērijā rietumu virzienā. Zēni vēl kādu ceļa gabaliņu medniekus pavadīja. Kad. viņi atgriezās apmetnē, Harka ievēroja, ka Tāllidojuma Putns vēlas viņam ko teikt. Zēns piegāja pie gleznotāja, kurš pieaicināja Svešo Gliemežvāku par tulku. Dzeltenbārdis lūdza Harku kopā ar zēniem parādīt indiāņu spēles. Harkam tas gluži labi patika, jo vajadzēja ar Jaunajiem Suņiem kaut kā divas trīs dienas nosist laiku, kamēr atgriezīsies mednieki un apmetne zinās, vai medības uz lielo pelēko bijušas veiksmīgas.
Tāpēc Harka pasauca Jaunos Suņus vēlreiz uz bumbas spēli. Tika atnesta mazā, cietā ādas bumbiņa un izraudzītas telšu ieejas par vārtiem. Atnāca zēni ar oškoka nūjām, kam gali bija izliekti, spēlētāji sadalījās divās daļās, un tad apmetnes laukumu, kas vēl nupat bija kalpojis lāča apvārdošanai, piepildīja līksmas un satrauktas klaigas. Daudz smieklu un sajūsmas izraisīja Vecā Antilopes jaunākais dēls, kurš ar apskaužamu veiklību dzinās pakaļ bumbai un bieži pasita to lielākajiem zēniem turpat no deguna priekšas nost.
Pēc tam Harka, apspriedies ar Jaunajiem Suņiem, nolēma parādīt svešiniekam, kurš negribēja medīt, kā dakotu zēni prot apieties ar loku un bultām. Kad Sarkanās Spalvas ievēroja, kam zēni gatavojas, arī viņi lūdza atļauju piedalīties. Jaunie Suņi ar prieku tam piekrita. Harka palūdza gleznotāju uzzīmēt par mērķi pelēku lāci.
Svešinieks labprāt izpildīja lūgumu. Viņš ziedoja gabalu audekla un ar dažiem otas vilcieniem uzgleznoja pelēko lāci, kas piecēlies pakaļkājās; tas bija uz pusi mazāks par dabisko lielumu. Kad attēls bija novietots ārpus telts plašā līdzenā zālainē, zēnu klaigas visapkārt aprima. Zēni stāvēja plaši ieplestām acīm, un arī karavīri neizpratnē klusēja.
— Lāča gars, — viņi sačukstējās, — tas ir lāča gars!
Arī Harka tagad jutās samulsis.
— Kas noticis? — baltais cilvēks jautāja ar Svešā Gliemežvāka starpniecību. — Vai attēls nav labi izdevies?
— Pārāk labi, — Svešais Gliemežvāks pārtulkoja karavīru atbildi. — Vīri baidās no burvestības.
— Tad es pats salauzīšu šo burvestību, — aši izlēmis, sacīja Tāllidojuma Putns. — Lai dakotu vīri redz, ka nevienam nav jābaidās no zīmējuma!
Viņš iegāja virsaiša teltī, paņēma savu šauteni un nostājās apmēram simts metru attālumā no zīmējuma. Harka tūlīt pat bija viņam līdzās un vēroja, kā pērkondzelzs tiek pielādēta un kā tā jātur, gatavojoties šaušanai. Viņš dzir- / dēja noplīkšķam šāvienu un ievēroja arī atsitienu, kas šāvējam nenieka nenodarīja.
Lācim zīmējumā lode bija izgājusi cauri plecam, audeklā palika caurums.
Harka sarauca lūpas.
— Vai tu neesi apmierināts? — jautāja baltais vīrs ar Svešā Gliemežvāka starpniecību.
— Nē, —- Harka atklāti atbildēja.— Tu lāci ar šo šāvienu tikai sakaitināji, bet nenonāvēji. Vai ir tik grūti ar tavu pērkondzelzi pareizi trāpīt mērķī?
— Tu gan esi varens puisis! Nē, ierocis nav vainojams, vainīga mana nemierīgā roka! Bet nu parādiet man, kā jaunie dakoti prot mērķēt!
Atturības ledus bija lauzts. Vispirms savu māku rādīja Sarkanās Spalvas. Jaunieši nostājās metru simt piecdesmit attālu no mērķa un raidīja bultas droši un spēcīgi. Ne viena vien bulta palika karājamies lāča augumā. Savu reizi šāva arī Šonka un trāpīja labi. Tāllidojuma Putns vairākkārt izteica apbrīnu.
Tad pienāca Jauno Suņu kārta šaut. Zēni raidīja bultas no astoņdesmit metru attāluma. Gleznotājs bija pārsteigts, kad trauslais zēns, kuru viņš virsaiša teltī līdzās Harkam tikko bija ievērojis, trāpīja vislabāk, viņa bulta ielidoja lācim tieši «sirdī». Vispārējas gaviles apsveica Harpstenā.
Pēdējam šaut iznāca Harkam. Kad Harka nostājās, viņam nebija rokā ne bultas, ne loka.
— Šis lācis ir beigts, to trāpījusi Harpstenā roka, — viņš teica. — Lai būtu tā, ka uz šī zīmējuma parādījies jauns lācis. Es to nogalināšu ar šķēpu! — Un zēns pacēla no zāles vienu no sava tēva medību šķēpiem, ko bija ne-
manāmi atnesis līdzi. Viņš paspēra dažus šķēpa metēja soļus, pašūpoja šķēpu rokā un svieda. Klātesošo acis sekoja lidojumam.
Vieglais medību šķēps ar smailo, aso krama uzgali trāpīja «lācim» starp acīm. Šķēps izurbās cauri audeklam un labu gabalu tālāk nokrita zemē. Jauns gaviļu uzbrāzmo- jums apsveica šo metienu.
Harka aizgāja pakaļ savam ierocim.
Lāča attēls vairs nebija lietojams, caururbts un sašauts — tas izskatījās nožēlojams, Sproggalvis un Svešais Gliemežvāks to aiznesa prom.
Šāvēji vēl kādu brīdi neizklīda, apspriezdami sacīkšu iznākumu. Varēja manīt, ka pēc tam, kad bija aprimis vispārējais sacīkšu satraukums, atkal sāka mosties vecās šaubas, un gleznotājs, kurš nu jau drusku saprata atsevišķus dakotu vārdus, izdzirda atskanam vārdu «va- kān» — noslēpums, burvestība — un no. jauna ievēroja norūpējušās sejas.
Vakarā Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ielūdza svešos ciemiņus un dažus karavīrus savā teltī un neiebilda, ka atnāk arī Harka un Harpstenā — izveicīgākie «mednieki».
Uguns lāktīja, ēdiens smaržoja, un mēles atraisījās no jauna. Sarunas ritēja, protams, ap lāčiem un lāču medībām. Visu domas un minējumi apmetnē tagad rosījās tikai šai virzienā. Baltais cilvēks lika Svešajam Gliemežvākam, kurš prata angliski un drusku runāja dakotu valodā, piesardzīgi izjautāt par dakotu ticējumiem, teikām un leģendām, kas attiecas uz lāčiem, un Matotaupas brālis ar gariem pārtraukumiem šo to pastāstīja. «Lielā Lācene» tika uzskatīta par Lāču cilts senmāti. Matotaupa — kas nozīmē «Četri Lāči» — kādā pavasarī bija nomedījis četrus lāčus, izcēlis tos no ziemas miega, tāpat arī sapnī, ko bija redzējis vientulībā, pēc garā gavēņa, pārejot pieaugušo vīru un karavīru kārtā, viņam parādījušies vairāki lāči. Lāči nav tādi kā citi dzīvnieki, skaidroja vigvama saimnieks. Pelēkajiem lāčiem esot cilvēka dvēsele, viņos iemājojot karotājs, šie lāči esot Vakāni, svēti noslēpumi.
Šis vārds kopā ar pīpju un cigāru dūmiem lidinājās krēslainajā telpā. «Noslēpums». It visur, kur vien dakotiem savās mednieku gaitās gadījās klaiņot pa mežonīgajiem apvidiem, Viņiem iznāca sastapties ar «Noslēpumu». Noslēpums bija arī bērniem labi zināms un vienlaikus šausminošs jēdziens.
Nākošās dienas vakarā Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis bija ciemiņš Svešā Gliemežvāka teltī, un Harka pasteidzās piemesties līdzās Melnajam Sproggalvim telts dziļumā. Uz viesa īpašu vēlēšanos Sproggalvi un Harku pēc maltītes aicināja pie ugunskura. Tāllidojuma Putns klausījās indiāņu zēna stāstījumā par Jaunajiem Suņiem, par spēlēm un bērnu priekšstatu par savu pasauli un gaužām priecājās, saņemdams saprātīgas atbildes. Svešais Gliemežvāks vēl neprata tik veikli tulkot, kā to prata Garais Šķēps, bet baltais cilvēks un zēni sapratās gluži labi. Harka bija jau arī apradis ar viesa gaišajiem matiem un bārdu. Viņš tagad domāja, ka baltajiem cilvēkiem tā jāizskatās. Tā laikam būs gribējis Lielais Noslēpumainais.
Kad gleznotājs bija beidzis izjautāt, viņš lūdza abiem zēniem, lai tie izjautā arī viņu. Abiem bija liela vēlēšanās dabūt zināt, kas tā par skaistu rotu, ko Garais Šķēps valkā pakārtu kaklā.
— Jā, šo ķēdi… bērni… es uzdāvināju savam draugam Garajam Šķēpam, kad tas man reiz izglāba dzīvību. Mani vajāja daži baltie bandīti, un viņš šos laupītājus un slepkavas dabūja nost no mana ceļa. Tie visi ir īsti dārgakmeņi, ko viņš valkā, un divi zelta akmentiņi. Šeit, jūsu apmetnē, es to varu mierīgi teikt, jo zinu, ka neviens manu draugu neaplaupīs. Bet, kad mēs tiekamies ar baltajiem cilvēkiem, tad mēdzam teikt, ka ķēde ir nevērtīga, ar stikla pērlēm un misiņa lodītēm. Tad esam pasargāti arī no zagļiem un laupītājiem. Ko jūs vēl gribētu zināt?
Harka kautrējās nodomāto jautāt, bet Dzeltenbārdis pamudināja viņu, un, pārvarējis biklumu, zēns apvaicājās, kāpēc Garais Šķēps, par kuru teica, ka viņš bijis virsaitis, pametis savu cilti, lai ar Dzeltenbārdi jādelētu pa prēriju. Kurš tad tagad ved čejenu cilts vīrus medībās, kurš aizsargā vigvamus no ienaidnieka uzbrukumiem, un kurš vada karavīru apspriedes pie ugunskura?
Baltajam cilvēkam nebija viegli atbildēt uz šiem jautājumiem ne tikai tāpēc, ka Svešā Gliemežvāka un Sproggalvja vārdu krājums dakotu valodā bija ierobežots, bet vajadzēja pateikt daudz ko tādu, kas Harkā izraisītu smagas pārdomas.
— Mans draugs Garais Šķēps un daļa no viņa cilts brāļiem dzīvoja rezervātā, — viņš runāja, apsvērdams katru vārdu. — Tā ir zeme, kur drīkst dzīvot tikai indiāņi. To viņiem ierādījuši baltie cilvēki. Neviens baltais nedrīkst šai apvidū rādīties, ja tam nav balto cilvēku Lielā Tēva, kas dzīvo Vašingtonā, atļaujas, bet arī neviens indiānis nedrīkst bez atļaujas šo apvidu pamest. Indiāņi, kas tur dzīvo, nemedī, bet saņem pārtiku no Lielā Tēva, audzē arī pieradinātus bizoņus un dārzeņus. Viņi nekaro, un viņiem nav nekā daudz ko apspriest, jo viss par viņu dzīvi jau izlemts.
— Un Garais Šķēps negribēja tur palikt?
— Viņam bija ilgas pēc mežonīgajiem apvidiem. Es drīkstēju apmeklēt rezervātu, un Lielais Tēvs, kad es lūdzu, iedeva man atļauju paņemt Garo Šķēpu līdzi.
— Jā,.. — novilka Harka, atceroties nopietnos, skumjos vaibstus ap Garā Šķēpa lūpām. Viņš bija jauns virsaitis, kurš pametis savas tautas vigvamus, tāpēc ka negribēja vairs dzīvot tur, kur vīri nedrīkstēja medīt, karot, nedrīkstēja apspriesties. Tā kaut kas pastāvēja — šāda sarkanādaino gūstniecība. Havandšita bija kādreiz zēniem kaut ko tamlīdzīgu stāstījis, bet ne pietiekami skaidri, un Harka bija šai stāstā noklausījies kā teiksmā. Bet tagad viņš bija sastapis sarkanādaino, kurš iznācis no tādas gūstniecības.
Gleznotājs redzēja, cik ļoti puisēnu šīs ziņas nomāca, un viņš mēģināja to atkal uzmundrināt.
— Harka, tev nav jābaidās, ka šāds liktenis varētu ķert arī dakotus. Jūsu lielajiem virsaišiem ir līgums, kas noslēgts ar balto cilvēku Lielo Tēvu Vašingtonā, ka zeme visapkārt Melnajiem Kalniem un vēl tālāk līdz Plates un Misuri upēm paliks septiņu dakotu cilšu īpašumā.
Harka atviegloti uzelpoja. Viņš klusēdams pateicās un kopā ar Sproggalvi aizgāja atpakaļ telts dibenā. Sprog- galvim vajadzēja apsolīt, ka iemācīs Harkam balto cilvēku valodu. Tūlīt pat nākošajā rītā viņi bija nodomājuši sākt mācīties. Harkam nepatika, ka sarunā ar Dzelten- bārdi viņš nevar iztikt bez tulka.