Koraļji aug, palmas stiepjas garumā, bet cilvēks mirst.
Tahitiešu paruna
A Co neprata franciski. Pavisam noguris un garlaicības mākts, viņš sēdēja pārpildītajā tiesas zālē, klausīdamies, kā te viens, te otrs ierēdnis bez mitas ber franču vārdus. A Co tā bija tīrā buldurēšana, un viņš brīnījās par dumjajiem francūžiem, kas tik ilgi meklēja Cun Ga slepkavu un tā arī neko neatrada. Visi piecsimt kūliji plantācijā zināja, ka slepkavību pastrādājis A Sans, bet viņu pat neapcietināja. Tiesa, kūliji bija slepus norunājuši neliecināt cits pret citu, taču šajā gadījumā gan francūži būtu varējuši viegli izdibināt, ka slepkava ir A Sans. Ir gan tie francūži dumji!
A Co nebija izdarījis neko tādu, par ko būtu jābaidās. Viņš nebija piedalījies slepkavībā. Tiesa, viņš gan bija redzējis visu notiekošo, un plantācijas uzraugs Semmers bija uz karstām pēdām iedrāzies barakā un ieraudzījis viņu tur kopā ar četriem vai pieciem citiem kūlijiem — bet kas par to? Cun Ga bija durts tikai divas reizes. Tas bija pats par sevi saprotams, ka seši cilvēki nevareja ievainot ar diviem naža dūrieniem. Pat ja katrs būtu dūris vienu vienīgu reizi, ir tad slepkavu nevarēja būt vairak par diviem.
Tā sprieda A Co, kad viņš un četri viņa biedri, atbildot uz tiesneša jautājumiem, meloja, liedzās un pinās savās liecībās. Viņi bija izdzirdējuši baiļu kliedzienus un, tāpat kā Semmers, skrējuši uz notikuma vietu. Viņi tur bija nonākuši ātrāk par Semmeru, tas ir viss. Semmers savā liecībā gan apgalvoja, ka, nejauši iedams gar baraku, saklausījis iekšā strīdamies un nostāvējis ārpusē savas piecas minūtes, ka tad, kad viņš iegājis iekšā, viņš tur jau ieraudzījis apsūdzētos un ka šie ļaudis nav iegājuši neilgi pirms viņa, tāpēc ka viņš stāvējis pie barakas vienīgajām durvīm. Un kas par to? A Co un četri pārējie apsūdzētie liecināja, ka Semmers ir kļūdījies. Galu galā viņus tomēr palaidīs vaļā. Viņi par to bija svēti pārliecināti.
Nevar taču nocirst galvu pieciem cilvēkiem, ja noslepkavotā ķermenī ir tikai divi dūrieni!_\Turklāt neviens no svešzemju velniem nebija redzējis, 1<a tiek nogalinats Cun Ga. Bet šie francūži ir tik dumji. Toties Ķīnā — to A Co labi zināja — tiesnesis liktu viņus visus spīdzināt un izspiestu patiesību. Ar spīdzināšanu ir pavisam viegli izdabūt patiesību. Taču šie francūži nespīdzina, muļķadesas tādi! Tā viņi arī nekad neuzzinās, kas nogalinājis Cun Ga.
Tomēr gluži visu A Co nesaprata. Angļu sabiedrība, kam piedereja plantacija, bija atvedusi uz Tahiti piecsimt kū- liju, izdodot par viņiem bargu naudu. Akcionāri pieprasīja dividendes, bet sabiedrība pagaidām vēl neko nebija maksājusi un nevēlējās, ka salīgtie strādnieki, kas tai izmaksāja ļoti dārgi, sāktu apkaut cits citu. Vienlaikus francūži gribēja drīzāk pierādīt ķīniešiem franču likuma spēku un pārākumu. Tādos gadījumos vislabāk līdz uzskatāms piemērs; un vai tad Jaunkaledonija nepastāvēja tāpēc, lai uz turieni mūža trimdā izsūtītu bēdām un ciešanām nolemtos par sodu, ka viņi viegli padodas kārdinājumam un ir cilvēki?
A Co to visu nesaprata. Viņš sēdēja tiesas zālē un gaidīja, kad nejēgas tiesneši pasludinās spriedumu, kas ļaus viņam kopā ar biedriem brīvi atgriezties plantācijā, lai nostrādātu līdz līgumā paredzētā termiņa beigām. Drīz tiks nolasīts spriedums. Lietas izskatīšana drīz būs galā. To viņš atskārta. Lieciniekus vairs neizjautāja, buldurēšana vairs nebija dzirdama. Arī paši franču velni bija aizkusuši un nevarēja vien sagaidīt spriedumu. A Co gaidīdams atcerējās to dienu, kad bija parakstījis līgumu un kāpis kuģī, lai dotos uz Tahiti. Viņa dzimtajā piejūras ciemā dzīve nebija nekāda saldā, un, kad A Co piekrita nostrādāt piecus gadus dienvidu jūrās par piecdesmit meksikāņu centiem dienā, viņš uzskatīja sevi par laimīgu. Dažs labs no viņa ciema vīriešiem veselu gadu ņēmās melnās miesās par desmit meksikāņu dolāriem, daža laba sieviete cauru gadu auda tīklus par pieciem dolāriem, un kalponēm veikalnieku mājās par darbu maksāja četrus dolārus gadā. Bet viņš saņems piecdesmit centu dienā, vienā dienā, vienā pašā dienā tādu lielu naudu! Kas par to, ka darbs smags? Pēc pieciem gadiem viņu sūtīs atpakaļ uz mājām — tā bija rakstīts līgumā —, un viņš nekad vairs nestrādās. Viņam pietiks naudas visam mūžam, vi
ņam būs pašam sava māja, sieva un bērni, kas_ augs lieli un godās tēvu. Jā, un aiz mājas būs neliels dārziņš, kur ļauties pārdomām un atpūsties, kur mazā dīķītī peldēs zelta zivtiņas un trīs četros kokos džinkstēs zvaniņi, bet dārzam apkārt pacelsies augsta siena, lai viņš varētu netraucēti ļauties pārdomām un atpūsties.
Trīs no šiem pieciem gadiem viņš bija nostrādājis. Viņš jau bija ticis pie turības (dzimtenē A Co uzskatītu par bagātu), un vairs tikai divi gadi šķīra Tahiti kokvilnas plantāciju no gaidāmajām pārdomām un atpūtas. Bet tieši tagad viņam izput nauda tāpēc vien, ka viņš, sev par nelaimi, bijis Cun Ga slepkavības liecinieks. Trīs nedēļas viņš bija nonīcis cietumā un katru dienu zaudējis piecdesmit centus. liet nekas, drīz tiks pasludināts spriedums un viņš ies atpakaļ uz plantāciju.
A Co bija divdesmit divi gadi. Viņš bija labsirdīgs, jautrs un pastavīgi smaidīja. Kā jau visi aziāti, viņš bija tievs, toties seja viņam bija apaļa. Tā atgādināja mēnesi un izstaroja tādu bezrūpību un dvēseles siltumu, kāds viņa tautiešu vidū reti sastopams. Un viņa raksturs atbilda ārienei. Viņš nekad nevienu neapkaitināja, nekad ne ar vienu neķildojās. Azarta spēles viņam negāja pie SIRDs. Spēlmanim jābūt rupjam, turpretī A Co bija maiga dvi < le. Viņam pietika ar mazumu un nevainīgiem priekiem Dzesini vakara klusums un miers pēc kokvilnas lauku tfriila darbu pavadītas dienas sagādāja viņam bez- 1',.iliļMi apmierinājumu. Viņš varēja stundām ilgi sēdēt, vi rojot puķi un filozofējot par esamības noslēpumiem un miklam. Zils gārnis uz šauras smilšainā krasta strēles, lidojošo zivju sidrabotie šļaksti vai pērļaini sārtā vakarblāzma pār lagūnu tā sajūsmināja jaunekli, ka viņš ga- ligi aizmirsa nogurdinošo dienu virkni un Semmera smago pletni.
Šemmers, Kārlis Šemmers bija lops, truls lops. Taču algu viņš nesaņēma par velti. Viņš izsūca pēdējās spēku paliekas no sabiedrības piecsimt vergiem, jo, kamēr nebija notecējis līguma termiņš, viņi bija vergi. Šemmers strādāja vaiga sviedros, lai izspiestu visu spēku no šiem piecsimt nosvīdušajiem ķermeņiem un pārvērstu to spēku par eksportam gatavām pūkainās kokvilnas ķīpām. īstenot šo pārvērtību Semmeram palīdzēja valdonīgais, acīgais un pirmatnīgi rupjais raksturs. Vēl viņam nāca talkā trīs collas plata un aptuvis jardu gara bieza ādas siksna, kuru viņš izjājot mēdza ņemt līdzi un kura ar pistoles šāvienam līdzīgu troksni varēja pavisam negaidot nolaisties uz kāda kūlija salīkušās kailās muguras. Kad Semmers jādelēja pa lauku, tādi šāvieni bija dzirdami diezgan bieži.
Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Semmers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesūdzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija daļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slēpās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai desmitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.
Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolonizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinājumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi priecāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa taukiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk. Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti neviens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi garajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.
Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija redzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgādināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pārspēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad nevarēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli. Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panākumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.
A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēctečus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, izsaukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavošanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.
Kamēr tiesnesis lasīja spriedumu, A Co seja bija vienaldzīga. Tikpat vienaldzīgas bija viņa biedru sejas. Un tās palika vienaldzīgas arī tad, kad tulks paskaidroja, ka visi pieci atzīti par vainīgiem Cun Ga noslepkavošanā un ka A Cou nocirtīs galvu, A Co izsūtīs uz Jaunkaledoniju katorgā uz divdesmit gadiem, Von Li — uz divpadsmit gadiem un A Tonu — uz desmit gadiem. Par to nebija ko uztraukties. Pat A Cou palika sēžam nesatricināms kā mūmija, it kā tā nebūtu viņa galva, kam lemts noripot no pleciem. Tiesnesis piebilda vēl dažus vārdus, un tulks paskaidroja: A Cou seja, kas cietusi no Semmera siksnas vissmagāk, ir tik ļoti palīdzējusi viņu sazīmēt, ka tiesa nolēmusi sodīt ar nāvi viņu, jo kāds no apsūdzētajiem, vienalga, ir jāsoda. Tālāk, tā kā arī A Co seja ir stipri cietusi, tas pierāda, ka viņš bijis slepkavības liecinieks un neapšaubāmi tās līdzdalībnieks, un viņam tiek piespriesti divdesmit gadi spaidu darbos. Un tā līdz pat A Tonam, kas dabūja desmit gadus, tika paskaidrots, kāpēc katram piespriests tieši tāds soda mērs. Lai ķīnieši ņemot vēra šo mācību, beigās teica tiesnesis, un iegaumējot, ka nekādi spēki neaizkavēs Tahiti ievērot likumu.
Piecus ķīniešus aizveda atpakaļ uz cietumu. Viņi nebija nedz satriekti, nedz apbēdināti. Spriedums viņus nepārsteidza, jo viņi bija pieraduši ne par ko nebrīnīties, kad iznāca darīšanas ar baltajiem velniem. Ķīnieši neko citu no viņiem nevarēja sagaidīt kā tikai negaidīto. Bargais sods par noziegumu, ko bija pastrādājuši citi, viņiem nelikās dīvaināks par neskaitāmām citām balto velnu iz- daribam. Turpmākajās nedēļās A Co mazliet ziņkāri vēroja A Cou. Viņa galvu nocirtīs ar giljotīnu, ko pašlaik cēla plantācijā. Viņam vairs nebūs ne vecumdienu, ne dārza, kur var baudīt mieru. A Co filozofēja un prātoja par dzīvi un nāvi. Paša liktenis viņu neuztrauca. Divdesmit gadi ir tikai divdesmit gadi. Dārzam vēl būs jāpagaida, tas ir viss. A Co bija jauns, un pacietība viņam, kā jau visiem aziātiem, bija asinīs. Viņš var arī pagaidīt šos divdesmit gadus, pa šo laiku asinis atdzisīs, un viņš labāk pratīs novērtēt sava dārza rāmo mieru. A Co izdomāja dārzam nosaukumu: tas būs Rīta Klusuma dārzs. Visu dienu viņš priecājās par savu izdomu, un tā viņu iedvesmoja sacerēt pamācošu sentenci par pacietības derīgumu; šī sentence sevišķi nomierināja Von Li un A Tonu. Turpretim A Cou sentence nepatika. Viņa galvu bija paredzēts atdalīt no ķermeņa tik drīz, ka viņam nevajadzēja sevišķi daudz pacietības, lai sagaidītu šo notikumu. Viņš ar baudu smēķēja, ar gardu muti ēda, saldi gulēja un neuztraucās, ka laiks velkas tik gausi.
Krušo bija žandarms. Viņš divdesmit gadu bija nokalpojis kolonijās, sākot ar Nigēriju un Senegalu un beidzot ar dienvidjūru salām, taču nebija pieņēmies prātā ne par mata tiesu. Viņš bija tikpat neapķērīgs un aprobežots kā tajos laikos, kad bija aris zemi kaut kur Francijas dienvidos. Viņš turēja cieņā disciplīnu un baidījās no priekšniecības, un vienīgo atšķirību starp dievu un žandarmērijas seržantu viņš saskatīja dažādajās izrādāmās paklausības pakāpēs. īstenībā seržants viņam nozīmēja vairāk nekā dievs, ja neskaitīja svētdienas, kad runāja dieva vārda sludinātāji. Dievs parasti bija kaut kur tālu, turpretī seržants lielāko tiesu atradās tuvumā.
Krušo arī bija tas, kas saņēma virstiesneša pavēli cietuma uzraugam, ar kuru šai amatpersonai tika uzlikts par pienākumu nodot Krušo ieslodzīto A Cou. Bet, kā par nelaimi, iepriekšējā vakarā virstiesnesis bija rīkojis mielastu franču kara kuģa kapteinim un virsniekiem. Viņam trīcēja roka, rakstot pavēli, un tik neciešami sāpēja acis, ka viņš nepārlasīja pavēli. Galu galā runa bija tikai par kaut kāda ķīnīzera dzīvību, un viņš neievēroja, ka A Cou vārdā ir izlaidis pēdējo burtu. Pavēlē bija rakstīts «A Co», un, kad Krušo uzrādīja papīru, cietuma uzraugs izveda laukā A Co. Krušo nosēdināja šo personu sev blakus ratos, kuros bija iejūgti divi mūļi, un brauca prom.
A Co priecājās, ka ticis ārā saulē. Viņš sēdēja blakus žandarmam un svētlaimē smaidīja. Viņš starot staroja, pamanījis, Ka mūļi pagriežas uz dienvidiem, uz Atimaono. SiMiuners, bez šaubām, bija atsūtījis pēc viņa. Semmers gribēja, lai viņš strādātu. Lai notiek. A Co arī strādās pēc labakas sirdsapziņas. Semmeram nebūs jāžēlojas. Diena bija karsta. Pasāts vairs nepūta. Svīda mūļi, svīda Krušo, svīda A Co. Bet A Co pacieta karstumu vieglāk par visiem. Tādā saulē viņš bija nostrādājis plantācijā trīs gadus. Viņš smaidīja vienā smaidīšanā, un viņa smaidā bija tik neviltota labsirdība, ka pat Krušo neapķērīgajās smadzenēs pamodās aizdomas.
— Tu gan esi jocīgs, — viņš beidzot sacīja.
A Co pameta ar galvu un smaidīja vēl līksmāk. Pretēji tiesnesim Krušo uzrunāja savu ceļa biedru kanaku valodā, ko A Co, tapat ka visi ķīnieši un visi velna ārzemnieki, saprata labi. *
— Tu par daudz smejies, — Krušo pārmeta. — Tādā dienā drīzāk būtu jālej asaras.
— Priecājos, ka esmu laukā no cietuma.
— Un tas ir viss? — Žandarms paraustīja plecus.
— Vai tad ar to nepietiek? — A Co atjautāja.
— Tātad tu priecājies, ka tev nocirtis galvu?
A Co neizpratnē paskatījās uz Krušo un teica:
— Es taču braucu atpakaļ uz plantāciju Atimaono, lai strādātu Semmeram. Vai tad jūs mani nevedāt uz Atimaono?
Krušo domīgi noglauda savas garās ūsas.
— Tā, tā, — viņš beidzot sacīja, uzšāvis ar pātagu labās puses mūlim. — Iznāk, ka tu nekā nezini?
— Kas man būtu jāzina? — A Co sāka just neskaidras bailes. — Vai tad Semmers neļaus man vairs strādāt?
— Pēc tā, kas notiks šodien, vairs neļaus. — Krušo no sirds nosmējās. Tas bija izdevies joks. — Redzi, pēc šodienas tu vairs nebūsi spējīgs strādāt. Cilvēks bez galvas taču nav vairs nekāds strādātājs, vai ne? — Viņš iebakstīja ķīnietim sānos un nogruģināja.
Muļi tveicē norikšoja kādu jūdzi, bet A Co sēdēja kā mēms. Tad viņš jautāja:
— Vai tad Semmers grib cirst nost man galvu?
Krušo nosmīkņādams pamāja ar galvu.
— Tā ir kļūda, — nopietni sacīja A Co. — Es neesmu tas ķīnīzeris, kam jācērt nost galva. Es esmu A Co. Godājamais tiesnesis nosprieda, ka man divdesmit gadi jāpavada Jaunkaledonijā.
Žandarms iesmējās. Tas tik bija joks! Sis ērmotais ķīnīzeris gribēja piekrāpt giljotīnu. Mūļi bija izrikšojuši cauri kokospalmu birzij un kādu pusjūdzi notrikšinājuši gar saulē dzirkstošo jūru, kad A Co atkal ierunājās:
— Kad es jums saku, — es neesmu A Cou. Godājamais tiesnesis neteica, ka man jānocērt galva.
— Esi bez bailēm, — sacīja Krušo ar cildināmu vēlēšanos nomierināt savu gūstekni. — Tā ir viegla nāve. — Viņš uzsita knipi. — Viens, divi, un darīts. Tas ir pavisam citādi nekā karāties virvē, spirināt kājas un vaikstīt ģīmi veselas piecas minūtes. Uz mata kā tad, kad cāli nokauj ar cirvi. Tu nocērt tam galvu, un beigta balle. Tāpat ir ar cilvēku. Ciks! un cauri. Nemaz nesāp. Tu pat nepagūsti iedomāties, ka sāp. Tu vispār nedomā. Galva ir nost, un nav ar ko domāt. Tas ir varen labi. Es arī gribētu tā mirt — ātri, uzreiz. Tev nudien ir laimējies, ka vari tā mirt. Tu varēji saķert spitālību, un tad tev būtu jāsairst pa gabalam — te rokai nokrīt viens pirksts, te otrs, pēc tam nāk kārta kāju pirkstiem. Es pazinu kādu, kas applaucējās ar verdošu ūdeni. Divas dienas nevarēja nomirt. Kliedza tā, ka pa kilometru varēja dzirdēt. Bet tu? Tik viegli esi ticis cauri. Nazis nokrīt tev uz kakla — čiks! un darīts. Varbūt pat pakutinās. Kas to lai zina? Neviens, kas miris tādā vīzē, nekad nav atgriezies, lai pastāstītu.
Savus pēdējos vārdus Krušo uzskatīja par varenu joku un kādu pusminūti locījās smieklos. Jautrība bija pa daļai mākslota, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu cilvēkmīlestības vārdā uzjautrināt ķīnīzeri.
— Bet es jums saku, ka esmu A Co, — ķīnietis palika pie sava. — Es negribu, lai man nocērt galvu.
Krušo sadrūma. Sis ķīnīzeris sāka pārāk apcelties.
— Es neesmu A Cou… — A Co iesāka.
— Pietiek! — žandarms pārtrauca viņu un piepūta vaigus, lai izskatītos bargs.
— Es jums saku, ka neesmu … — A Co atkal iesāka.
— Muti ciet! — Krušo uzbrēca.
Tālāk viņi brauca klusēdami. No Papeete līdz Atimaono ir divdesmit jūdzes, un, kad A Co atkal uzdrošinājās ierunāties, viņi jau bija veikuši pusi no šā attāluma.