Viņš pēkšņi piecēlās, un Krušo redzēja, ka A Co tiešāmir neliela auguma. Tikpat pēkšņi Krušo atmiņā pavīdēja A Cou, un A Cou nudien bija garš. Žandarmam visi ķinieši likās vienādi. Sejas nevarēja atšķirt citu no citas. Taču atšķirt gara auguma cilvēku no maza auguma cilvēka viņš varēja, un viņš saprata, ka viņam blakus sēž cits cilvēks. Krušo tik spēji apstādināja mūļus, ka dīsele padevās uz priekšu, paraudama līdzi sakas.
— Nu jūs redzat, ka tā ir kļūda, — laipni smaidīdams, teica A Co.
Bet Krušo domāja. Viņš jau nožēloja, ka apturējis ratus. Viņam nebija ne apjausmas par virstiesneša kļūdu, bet pats viņš to nebija spējīgs izskaidrot, viņš zināja tikai to, ka šis ķīnīzeris ir nodots viņa rokās, lai nogādātu to Atimaono, un ka viņa pienākums ir aizvest šo cilvēku uz Atimaono. Kas par to, ka viņš nav īstais cilvēks un viņam nocirtīs galvu? Tas taču nav nekas vairāk kā ķīnīzeris — bet kas tad galu galā ir tāds ķīnīzeris? Turklāt tā varēja arī nebūt kjūda. Viņš taču nezināja, kas priekšniekiem prātā. Viņi labāk zināja, kas viņiem darāms. Kas viņš tāds bija, ka viņam būtu jādomā priekšniecības vietā? Reiz, kad viņš bija mēģinājis domāt tās vietā, seržants bija viņam pateicis: «Tu, Krušo, esi muļķis. Jo ātrāk tu to dabūsi zināt, jo labāk tev pašam. Tev nav jādomā, tev ir jāklausa un jāļauj domāt tiem, kas gudrāki_ par tevi.» To atceroties, Krušo iesmeldzās sirds. Turklāt, ja viņš griezīsies atpakaļ uz Papeete, viņš aizkavēs soda izpildi Atimaono, bet, ja izrādīsies, ka viņam nav taisnība, viņš dabūs brāzienu no seržanta, kas gaida apcietināto. Un arī Papeetē viņam nepaies secen rājiens.
Krušo uzlaida mūļiem ar pātagu, un rati ripoja tālāk. Viņš paskatījās pulkstenī. Viņi jau tā bija nokavējuši pusstundu, un seržants droši vien lamāsies. Viņš lika mūļiem rikšot vēl ātrāk. Jo vairāk A Co uzstāja, ka ir notikusi kļūdīšanās, jo ietiepīgāks kļuva Krušo. Apziņa, ka viņš neved īsto apcietināto, nebūt neuzlaboja viņa gara- stavokli. Apziņa, ka tā nav viņa vaina, nostiprināja Krušo pārliecību, ka, rīkodamies nepareizi, viņš rīkojas saskaņā ar likumu. Un Krušo, lai tikai neizpelnītos seržanta dusmas, ar mīļu prātu pavadītu uz viņpasauli kaut desmit nevainīgu ķīnīzeru.
Kas attiecas uz A Co, tad pēc tam, kad žandarms bija iesitis viņam pa galvu ar pātagas kātu un bargā balsī pavēlējis turēt muti, viņam neatlika nekas cits kā apklust. Tā viņi turpināja savu garo braucienu klusēdami. A Co prātuļoja par balto velnu neizdibināmo rīcību. Tā nekādi nebija izskaidrojama. Tas, ko viņi darīja ar A Co patlaban, nebija nekas jauns. Vispirms viņi atzina par vainīgiem piecus nevainīgus cilvēkus, bet tagad gribēja nocirst galvu cilvēkam, kuram ar visu savu tumsonību bija uzskatījuši par nepieciešamu piespriest ne vairāk kā divdesmit gadu katorgā. Un viņš tur neko nevarēja darīt. Viņam atlika vienīgi sēdēt, rokas klēpī salikušam, un gaidīt, ko viņa vietā izlems šie dzīvības un nāves pavēlnieki. Vienubrīd viņu sagrāba bailes — un visu ķermeni pārklāja salti sviedri, taču A Co pārvarēja sevi. Viņš centās samierināties ar likteni, atsaukdams atmiņā un atkārtodams izvilkumus no «In Czi vēna» (no «Traktāta, kā iegūstams miers»), taču visu laiku acu priekšā rēgojās iztēles uzburtais pārdomu un miera dārzs. Tas traucēja A Co, un beidzot viņš ļāvās savam sapnim un sēdēja dārzā, klausīdamies, kā tinkšķ koku zaros iekārtie zvaniņi. Un raugi! Tā sēžot un sapņojot, viņš tūlīt atcerējās un atkārtoja izvilkumus no «Traktāta, kā iegūstams miers».
Tā laiks aizritēja gluži nemanot, līdz bija sasniegta Atimaono un mūļi apstājās pie paša ešafota, kura ēnā stāvēja pacietību zaudējušais seržants. A Co pa kāpnītēm tika steigšus uzvests uz paaugstinājuma. Apakšā bija sapulcējušies visi plantācijas kūliji. Semmers bija nospriedis, ka tā būs viņiem laba mācība, tāpēc iicis kūlijiem pārtraukt darbu un sadzinis visus te, lai noskatās nāves soda izpildi. Ieraudzījuši A Co, kūliji sāka sačukstēties. Viņi pamanīja, ka ir pieļauta kļūda, taču negribēja iejaukties. Neizprotamie baltie velni acīmredzot bija grozījuši savu lēmumu. Viena nevainīga cilvēka vietā viņi sodīs ar nāvi citu. A Co vai A Cou — vai nebija vienalga, kuru? Ķīnieši nekad nespēs saprast šos baltos suņus, tapat kā baltie suņi nekad nespēs saprast ķīniešus. A Co tiks nocirsta galva, bet viņi, nostrādājuši atlikušos divus gadus, atgriezīsies Ķīnā.
Semmers pats bija uztaisījis giljotinu. Viņš bija meistars visas lietas, un, kaut gan savu mūžu nebija redzējis giljolinu, franču ierēdņi bija paskaidrojuši viņam tās uz- būves principu. Pēc Semmera ierosinājuma viņi bija devuši rīkojumu izpildīt sodu Atimaono, nevis Papeete. Semmers bija apgalvojis, ka vieta, kur notikusi slepkavība, esot visvairāk piemērota soda izpildei, turklāt sodīšanas skats nākšot par svētību pustūkstotim plantācijā strādājošo ķīnīzeru. Viņš arī pats bija piedāvājies izpildīt bendes pienākumus un tagad rosījās uz paaugstinājuma, izmēģinādams paša gatavoto ierīci. Zem giljotīnas bija palikts banānkoks apmēram cilvēka kakla resnumā. A Co kā apburts nespēja novērst no tā acis. Pagriezis nelielu kloķi, vācietis uzvilka nazi līdz augšējam šķērsim, tad parāva resnu auklu — un nazis nozibsnīdams šāvās lejup, kārtīgi pāršķeldams banānkoka stumbru divās daļās.
— Nu, kā klausa? — kāpdams uz paaugstinājuma, apvaicājās seržants.
— Labāk nevar vēlēties, — lepni atbildēja Semmers. — Es jums parādīšu.
Viņš no jauna pagrieza kloķi, kas uzvilka augšā nazi, parāva auklu, ļaudams, lai nazis krīt virsū mīkstajam kokam. Šoreiz tas ietriecās stumbrā tikai par divām trešdaļām no tā resnuma.
Seržants sadrūvējās.
— Tas nederēs, — viņš sacīja.
Semmers norausa sviedrus no pieres.
— Jāpataisa_ smagāks, — viņš noteica un, aizgājis līdz paaugstinājuma malai, pavēlēja, lai kalējs iedod viņam divdesmit piecas mārciņas smagu dzelzs gabalu.
Kad Semmers noliecās, lai piestiprinātu dzelzs gabalu pie naža platās augšmalas, A Co palūkojās uz seržantu un nosprieda, ka nu ir viņa reize.
— Godājamais tiesnesis teica, ka galvu cirtīšot nost A Cou, — viņš iesāka.
Seržants nepacietīgi pameta ar galvu. Viņš domāja par šopēcpusdien gaidāmo piecpadsmit jūdžu garo braucienu uz salas vēja pusi un pērļu tirgotāja Lafjēra meitu, piemīlīgo mulati Bertu, kas viņu tur gaidīja.
— Bet es taču neesmu A Cou. Es esmu A Co. Godājamais cietuma uzraugs ir kļūdījies. A Cou ir garš, bet es, kā redzat, neliela auguma.
Seržants uzmeta skatienu ķīnietim un redzēja, ka pa- patiesi ir notikusi kļūdīšanās.
— Semmer! — viņš pavēloši uzsauca. — Panāciet šurp!
Vācietis kaut ko atrūca, bet nekustējās no vietas, kamēr
dzelzs gabals nebija piestiprināts, kā nākas.
— Vai jūsu ķīnīzeris ir gatavs? — viņš jautāja.
— Paraugieties uz viņu, — atbildēja seržants. — Vai tad tas ir tas ķīnīzeris?
Semmers bija pārsteigts. Sulīgi nolamājies, viņš ar nožēlu paskatījās uz savu darinājumu, ko viņam dikti gribējās izmēģināt.
— Paklausieties, — viņš beidzot sacīja, — atlikt to mēs nedrīkstam, šie piecsimt ķīnīzeri jau trīs stundas slaistās bez darba. Es taču nevaru aizlaist šo laiku zudumā tāpēc vien, ka mums nav atsūtīts īstais kūlijs. Kas jādara, to izdarīsim līdz galam. Tas taču ir tikai ķīnīzeris.
Seržants atcerējās gaidāmo nogurdinošo braucienu un pērļu tirgotāja meitu un kļuva domīgs.
— Ja arī tas nāks gaismā, viņi vainu uzvels Krušo, — neatlaidās vācietis. — Taču maz ticams, ka tas nāks gaismā. Vismaz A Cou jau nu neies sūdzēties.
— Krušo pie tā nekādā ziņā nav vainīgs, — teica seržants. — Droši vien cietuma uzraugs sajaucis.
— Tad nav ko vilkt garumā. Mums viņi neko nevar piesiet. Vai tad ķīnīzerus var atšķirt vienu no otra? Pateiksim, ka izpildījām rīkojumu un sodījām to ķīnīzeri, ko mums atsūtīja. Turklāt es nevaru otrreiz atraut visus šos kūlijus no darba.
Viņi sarunājās franciski, un, lai gan A Co nesaprata ne vārda, tomēr bija skaidrs, ka tiek izlemts viņa liktenis. A Co bija skaidrs arī tas, ka pēdējais vārds sakāms seržantam, un viņš nenovērsdamies skatījās tam mutē.
— Lai notiek, — seržants izlēma. — Dariet, kas jādara! Tas taču ir tikai ķīnīzeris.
— Es vēlreiz izmēģināšu, lai būtu drošs.
Semmers pastūma koku zem naža, kas jau bija uzvilkts līdz šķērsim.
A Co mēģināja atcerēties teicienus no «Traktāta, kā iegūstams miers». «Dzīvo saskaņā ar visiem,» viņam ienāca prātā, taču šoreiz tas nederēja. Viņam vairs nebija lemts dzīvot. Viņam jāmirst. «Piedod ļaunprātību …» Jā, bet te nebija kam piedot ļaunprātību. Semmers un visi pārējie rīkojās bez jebkāda ļaunuma. Viņiem tas bija tikai darbs, kas jāpadara, tāds pats darbs kā džungļu izciršana, dambja būve un kokvilnas stādīšana. Semmers parāva auklu, un A Co aizmirsa «Traktātu, kā iegūstams miers». Nazis nokrita, pilnīgi atšķeldams nost stumbra galu.
— Lieliski! - iesaucās seržants, aizdedzinādams papirosu. Lieliski, mans draugs!
Semmei am bija patīkama šī uzslava.
— Nac šurp, A Cou, — viņš teica tahitiešu dialektā.
— Bet es nemaz neesmu A Cou… — iesāka A Co.
— Muti ciet! — uzkliedza vācietis. — Ja tu vēl iepīkstēsies, es tev iedauzīšu pauri.
Uzraugs padraudēja viņam ar dūri, un A Co apklusa. Kāda jēga bija runāt pretī? Sie velna ārzemnieki tik un tā darīs pēc sava prāta. Viņš ļāva sevi piesiet pie stateniski uzslieta dēļa, kas bija viņa garumā. Semmers savilka siksnas stingri — tik stingri, ka tās sāpīgi iegriezās miesā. Tomēr A Co nežēlojās. Drīz vairs nesāpēs. Viņš juta, ka dēlis gāžas, un aizvēra acis. Tajā pašā mirklī viņš pēdējo reizi ieraudzīja savu pārdomu un miera dārzu. A Co šķita, ka viņš sēž dārzā. Pūta dzestrs vējš, un koku zaros dzidri tinkšķēja zvaniņš. Miegaini čivināja putni, bet aiz augstās sienas bija dzirdams klusināts ciema dzīves troksnis.
Tad viņš juta, ka dēlis ir nogāzies, un pēc tā, kā saspringa un atspringa muskuļi, noprata, ka guļ uz muguras. Viņš atvēra acis. Tieši virs viņa, zvidzēdams saulē, karājās nazis. Viņš redzēja tam klāt piesieto smagumu un ievēroja, ka viens no Šemmera sasietajiem mezgliem ir kļuvis vaļīgs. Viņš dzirdēja seržantu asā balsī nokomandējam. A Co steigšus aizvēra acis. Viņš negribēja redzēt, kā krīt nazis. Taču viņš to juta — vienu īsu un bezgal- garu mirkli. Un šajā mirklī viņš atcerējās Krušo un Krušo teiktos vārdus. Žandarms bija melsis niekus. Nazis tomēr nekutināja. Tas bija pēdējais, ko viņš apzinājās, pirms neapzinājās vairs neko.