Karaliņš zvilnēja savā milzu guļamtlklā, kustināja to ar kāju un neganti viebās. Viņam līdzās sēdēja Hanibals un Pīters ar apsaitētu seju. Visi cieši turēja rokās lielas glāzes ar Lese-Ma- jeste, tomēr, par spīti spirdzinājumam, neviens no viņiem laimīgs neizskatījās.
- Saproti mani pareizi, Pīter, - karaliņš ierunājās, iemalkodams dzērienu, - pat uz mirkli nepieļauj domu, ka es neesmu pateicīgs tev un Odrijai par ielejas glābšanu un nelietīgā pundura Lūjas pievārēšanu. Es esmu sajūsmināts. Ja vien Zenkali piešķirtu kaut ko līdzīgu Viktorijas Krustam vai Purpursirdij, es jūs abus nekavējoties apbalvotu, kaut arī šādai pateicības izrādīšanai ir tikai vienas dienas raksturs. Domāju, ka es spētu vēl labāk izrādīt savu pateicību, taču par to nav mūsu stāsts. Tracis ielejā neatrisina mūsu problēmu, ja neskaita, ka Lūja dabūts nost no ceļa. Pie manas pils durvīm joprojām taurē sers Osberts un sers Lanselots, katrs velk pilnīgi pretējos krūmos, turklāt katram ir lielisks pamats tā rīkoties. Tieši tāpēc es jūs abus šorīt esmu uzaicinājis. Sers Lanselots un sers Osberts ieradīsies pulksten vienpadsmitos, lai mēs varētu apspriest situāciju.
- Ak, kungs, - Hanibals noteica.
- Tā ir vienīgā izeja, mīļais Hanibal. Jāļauj viņiem abiem izrunāties, un tad, kas zina, mēs varētu tikt pie skaidrības.
- Manuprāt, karaliņam taisnība, - Pīters ieminējās, ar grūtībām veldams vārdus, kas ķērās aiz šuvēm. - Kaut vai tāpēc, ka varēsim tēvocim pastāstīt par Lūju.
- Teicama doma, - karaliņš atplauka. - Par to es nebiju iedomājies. Starp citu, vai esi dabūjis rokā Drūmu?
- Nē, viņš joprojām dzīvojas pa mežiem. Es viņam atstāju zīmīti, - Pīters paskaidroja.
- Apbrīnojami, - Hanibals aizkaitināts sacīja. - Kad mēs viņu negribam redzēt, viņš mūs vajā vārda tiešā nozīmē, bet, kad mums viņu vajag, tad nevaram atrast.
No jauna iestājas nomācošs klusums.
Karaliņš iztukšoja glāzi un iztrausās no guļamtīkla.
- Nu, ko - redzu Malapi tuvojamies, tātad mans liktenis jau klauvē pie durvīm. Iesim, kungi.
Plašajā viesistabā sers Lanselots un sers Osberts sēdēja pie lielā galda viens otram pretī un atgādināja divus neuzticības pilnus kaķus, kas tup uz dārza žoga. Brīdī, kad karaliņš, liekulīgā draudzībā smaidīdams, iepeldēja istabā, abi piecēlās un tikko manāmi, atturīgi paklanījās.
- Dārgais ser Lanselot, dārgais ser Osbert, lūdzami, atvainojiet manu nosebošanos, - monarhs nodārdināja, smaidā zibinādams zobus, - valsts darīšanas, jūs jau saprotat, valsts darīšanas. Taču jums, kungi, man par to nemaz nav jāstāsta. Tad kā būtu ar atspirdzinājumu? Nu, protams, tādā karstā dienā, ceru, ka izdosies jūs iekārdināt? Mums, šķiet, te atrodams viss, ko vēlaties - jā, nu, protams, viskiju ar ūdeni jums, ser Osbert, - un jums, ser Lanselot? Nu, protams, džinu ar toniku… Hanibal, Pīter, te būs kauss ar balto dzērienu, kas jums tā iet pie sirds… tā, vai nu visi ir apmierināti? Jauki, jauki.
Karaliņš apsēdās un pārlaida visiem pie galda sēdošajiem starojošu smaidu - versmainu kā vulkāns un nenovēršamu kā lavīna.
- Un tā, ser Lanselot, vai saņēmāt manu vēstuli? Es, protams, nosūtīju kopiju ari seram Osbertam. Un tagad es ļoti labprāt uzklausīšu jūsu viedokli.
Karaliņš atlaidās krēslā, savilcis seju nopietnā, rāmā izteiksmē, un savija kopā garos, šokolādes brūnos pirkstus. Sers Osberts paskatījās uz seru Lanselotu tā, it kā tikko būtu viņu pamanījis. Mirkli valdīja klusums. Tad sers Lanselots nokrem- šļojās un īsi, kā nožēlodams, pasmaidīja.
- Varbūt… laikam gan… ja nevienam no jums nav iebildumu, es varētu pirmais ķerties pie lietas, - viņš ierunājās. - Domāju, ka mans viedoklis palīdzēs mums noformulēt modus operandi[29].
Sers Lanselots neņēma vērā sera Osberta skaļo nosprauslā- šanos.
- Es ļoti rūpīgi izlasīju saņemto vēstuli, Jūsu Majestāte, un ļaujiet man jau pašā sākumā uzsvērt, ka es nudien saprotu un jūtu līdzi zināmā mērā neparastajai situācijai, kādā esat nonācis. Jūs piekritāt lidlauka projektam, pirms vēl ieleja bija atklāta, un no tā arī radušās visas grūtības. Runājot no dabas aizsardzības viedokļa, varu tikai izteikt nožēlu par paredzamo lidlauka un aizsprosta būvi, taču galīgais lēmums par to ierīkošanu pieder tikai un vienīgi Zenkali.
Viņš uzmeta ašu skatienu seram Osbertam, iemalkoja dzērienu un turpināja.
- Uzskatu, ka man pieklājas nepārprotami deklarēt savu personīgo un manis pārstāvētās organizācijas viedokli. Cilvēks visā pasaulē mežonīgā ātrumā noposta un izskauž neaizstājamo. Reizēm mēs pat neaptveram, ko darām, reizēm rīkojamies pilnīgi apzināti, taču postījumi vienmēr notiek progresa vārdā. Ja drīkstu lietot analoģiju, - mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Mēs savā organizācijā apzināti nestājamies progresam ceļā, kaut arī seram Osbertam tā šķiet. Mēs vienkārši aicinām būt piesardzīgiem. Esam dziļi noraizējušies par dzīvniekiem un to dabisko dzīves vidi, taču lielākā daļa cilvēku neņem vērā, ka šī dabiskā vide var būt gan tropu mežs, gan Londonas grausti. Parastais arguments ir - kāds labums mums ar mūsu brīnišķīgajām tehnoloģijām no šiem radījumiem, ar mūsu varu pār dabu, mūsu spēju pašiem veidot savu likteni - vismaz tiek apgalvots, ka mēs to spējam? Visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu ir - mēs nezinām.
Sers Osberts vēlreiz nosprauslojās.
- Tieši tā, - viņš komentēja, - jūs nezināt.
Sers Lanselots palūkojās uz savu oponentu.
- Mēs vismaz atzīstamies savā nezināšanā, ser Osbert, mēs necenšamies to slēpt kā jūs.
Sers Osberts pietvīka.
- Jūs gribat teikt, ka visi jūsu protesti un progresa kavēšana balstās uz nezināšanu? - viņš ņurdēja. - Kā gan lai šādā veidā panāk virzību uz priekšu? Pasaule aug, izplešas, bet jūs pastāvīgi cenšaties to aizkavēt!
- Ja jūs apgalvojat, ka pastāv izvēle starp lidlauka un aizsprosta būvi Zenkali vai ņirgu putnu ieleju glābšanu, tad es pilnīgi noteikti esmu par pēdējo, - sers Lanselots paziņoja, - jo, nemaz neņemot vērā bioloģisko interesi, mēs nezinām, cik ļoti nozīmīga šī ieleja var būt.
- Nozīmīga? Nozīmīga? - sers Osberts iesaucās. - Vai jūs uzskatāt, ka mums vienkārši vajadzētu stiept laiku un nedarīt neko, jo ieleja varētu izrādīties nozīmīga? Dārgais ser, jūs esat jucis. Ir divdesmitais gadsimts! Nav vairs vietas ekoloģiskām pārmērībām…
Viņš aprāvās, jo Hanibals bija sācis nevaldāmi smieties. Sers Osberts nikni paskatījās uz viņu.
- Atvainojiet, - Hanibals teica liekulīgas nožēlas pilnā balsī, - bet šis bija lieliskākais izteiciens, kādu esmu dzirdējis kopš ilgiem gadiem, - ekoloģiskas pārmērības… man tas patīk. Šajos vārdos skan progresa fanfaras.
- Jā, - sers Lanselots sausi piekrita, - tomēr bīstos, ka šīs… ēēē… ekoloģiskās pārmērības, par kurām runā sers Osberts, ietekmē mūs visus - gan dabas aizsargātājus, gan progresa virzītājus.
- Neiedomājos, ka esmu pateicis kaut ko smieklīgu, - sers Osberts izgrūda caur sakostajiem zobiem.
- Nē, nē, neko smieklīgu, - sers Lanselots aizrādīja, - tikai bēdīgu.
Karaliņš tikko manāmi sakustējās krēslā.
- Kaut arī principā jums piekrītu, ser Lanselot, - viņš ierunājās, - man tomēr, ja atļauts, gribētos, lai diskusija nenovirzītos no konkrētā jautājuma. Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu piedāvāto problēmas risinājumu? - viņš uzmanīgi vērās uz vienu, tad otru augstdzimušo viesi.
- Tas ir nejēdzīgs! - sers Osberts paziņoja. - Šādi projekts tiks kavēts līdz bezgalībai. Man kā Viņas Majestātes valdības pārstāvim nepārprotami jāpaziņo, ka mēs nevaram izturēties iecietīgi pret svārstīgu nostāju jautājumā, kas ir tik nozīmīgs gan valstu savienības, gan pašas Zenkali drošībai.
- Man glaimo jūsu pārliecība, ka krievi met kāru aci uz tik pieticīgu nostūri kā Zenkali, - karaliņš nomurmināja.
- Runa nav tikai par Zenkali, bet gan par visu Indijas okeānu, - sers Osberts aizkaitināts turpināja. - Tā vien liekas, ka man neizdodas nevienam no klātesošajiem ieskaidrot, ka miers visā pasaulē tiek likts uz spēles kaut kāda sasodīta koku pudura un stulbu putnu bara dēļ!
- Es jums vienreiz jau aizrādīju, ka ņirgu putns ir fangovu dieva personifikācija, - karaliņš vēsi aizrādīja. - Es ļoti ceru, ka man to nenāksies darīt vēlreiz.
- Piedošanu, - sers Osberts izgrūda.
- Un jūs, ser Lanselot? - karaliņš apvaicājās, novērsis caururbjoši nikno skatienu no satriektā sera Osberta.
- Es šeit saskatu, lūk, kādas grūtības. Pat ja izrādīsies, ka ņirgu putns spēj izdzīvot ārpus pierastās vides, un to pašu izdosies pierādīt arī attiecībā uz ombu koku, jūs viņus, tā sakot, saglabāsiet vakuumā. Mana organizācija, kad vien tas iespējams, atbalsta sugu saglabāšanu to atrašanās vietā, tādēļ bīstos, ka principā mēs iebildīsim pret putnu un koku pārvietošanu no ielejas. Nemaz nerunājot par ko citu, izmaksas būs milzīgas, un es nespēju iedomāties, kur jūs atradīsiet šādu naudu. Es saprotu jūsu viedokli par pārvietošanu kā lietderīgu kompromisa variantu, tomēr bīstos, ka mana organizācija to neatbalstīs.
- Absolūti smieklīgi apzināties, ka visas cilvēces nākotne varētu tikt apdraudēta putna un koka dēļ, - sers Osberts noskaldīja, jau atguvies no bargā aizrādījuma.
- Manās acīs tas ir neaptverami, ka jūs nespējat saskatīt visas cilvēces nākotnes atkarību no dabas aizsardzības, nevis alkatīgas ekspluatācijas turpināšanas, - sers Lanselots nikni atcirta, jo arī jau bija izvests no pacietības.
- Kungi, kungi, - karaliņš mierinoši iejaucās, - es pilnīgi saprotu jūsu vilšanos, tomēr, lūdzu, nezaudēsim līdzsvaru. Jūs abi esat man izklāstījuši savu viedokli un abi izvirzījuši vērtīgus argumentus. Ja atļausiet, es darīšu jūsu uzskatus zināmus īpašajai padomei. Ja padomes locekļi vēlēsies uzdot jums jautājumus, vai piekritīsiet vēlreiz izklāstīt savas domas?
- Protams, ar prieku, - sers Lanselots atsaucās.
- Lieka novilcināšana, - sers Osberts paraustīja plecus, - bet laikam jau man jāpiekrīt. Kaut arī biju uzskatījis, ka situācijai vajadzētu būt loģiski saprotamai pat…
- Jā? - karaliņš glāsmainā balsī pārjautāja.
- Es vēlējos teikt, ka ikvienam būtu jāsaprot, cik šis lidlauks Zenkali ir nozīmīgs, - sers Osberts aši nobēra.
- Tāpat jāsaprot, cik ļoti nozīmīgs mums ir ņirgu putns un, kaut nedaudz mazākā mērā, arī ombu koks, - karaliņš aizrādīja. - Jūs abus neapšaubāmi satrieks ziņa, ka vakar noticis mēģinājums ielauzties ielejā, iznīcināt visus kokus un nogalināt visus putnus.
- Augstais Dievs, ak, nē! - iekliedzās sers Lanselots. - Kas notika?
Sers Osberts cieta klusu.
- Par laimi, šis plāns tika atklāts un ļaundari arestēti, - karaliņš mierīgi paskaidroja. - Ceru, ka mēs drīz vien noskaidrosim, kas bijis šā plāna organizētājs.
Sera Osberta seja kļuva līķa bāla, tad lēni piesarka. Viņš no- kremšļojās.
- Riebīgi, nepateicīgi, - viņš bez mazākās pārliecības balsī noteica. - Vai zināms, kas tur bijis iesaistīts?
- Vadonis diemžēl bijis kāds augsta ranga ierēdnis, - karaliņš skumīgi atzina. - Viņš, protams, tiks izraidīts no valsts. Tomēr visvairāk mūs interesē, kas stāvējis aiz viņa.
- Šos ļaudis trakoti grūti piespiest runāt, - sers Osberts teica, - pat ja tas izdodas, tādiem cilvēkiem nevar ticēt.
- Ak, es gan domāju, ka viņš neklusēs, - karaliņš apgalvoja. - Tomēr man nav jūs jāgarlaiko ar šīm nevērtīgajām ziņām. Es jums darīšu zināmu, tiklīdz patiesība būs noskaidrota. Kamēr vēl nekas nav zināms, lūdzu, nekautrējieties izteikt savas vēlmes. Hanibals vai jaunais Foksglavs darīs visu, kas viņu spēkos, lai jūsu prasības apmierinātu.
Monarhs pavadīja abus līdz ēdamistabas durvīm un uzticēja pārvaldnieka gādībai, tad atgriezās pie galda un apsēdās.
- Nu? - viņš pievērsās Hanibalam. - Ko tu domā?
- Atzīšos, manas domas par seru Lanselotu uzlabojas, - Hanibals atzina. - Viņš vismaz ir godīgs cilvēks, kamēr sera Osberta godprātību es atļaujos apšaubīt.
- Piekrītu, - karaliņš noteica. - Tomēr Lūja joprojām ir bezsamaņā, tāpēc par šo jautājumu skaidrību vēl nevaram gūt. Mēs nespējam neko nopietnu pasākt, kamēr nav atradies Drūms un kamēr Lūja nav atguvis samaņu. Jūs abi varētu doties mājās un gaidīt, kas notiks tālāk.
Pīteram nežēlīgi sāpēja galva, visa kreisā sejas puse vai svila no sāpēm. Hanibals satvēra viņa roku, un abi izgāja no pils.
- Esmu uzaicinājis Odriju paēst kopā ar mums pusdienas, - viņš sacīja. - Man vajadzētu ļaut tev likties gulēt, taču es savtīgi nojaušu, ka tu man būsi vajadzīgs. Tomēr varu tev piedāvāt milzum daudz aspirīna, pieklājīgu maltīti un tik daudz dzērienu, cik tu uzskatīsi par labu.
- Es izvēlos aspirīnu, - Pīters nomurmināja. - Tikai sēdēt un ne par ko nedomāt.
Odrija Hanibala mājā rosījās ar Pīteru, baroja viņu ar aspirīnu, piegādāja atvēsinātus dzērienus un lika līdz pat zodam mērcēties Hanibala peldbaseinā. Vēlāk sekoja klusas, lieliski pagatavotas pusdienas, un pēc maltītes Pīters, ar kafijas krūzi rokās zvilnēdams verandā, gandrīz jau sāka justies kā cilvēks. Drīz vien Hanibals kādās darīšanās aizbrauca uz pilsētu un atstāja abus verandā vienus.
- Nevaru iedomāties, kā tu jūties ar šo savainoto seju un vispār, bet es pati pēc pēdējo pāris dienu notikumiem jūtos garīgi tik satraukta, ka nespēju skaidri domāt, - Odrija atzinās. - Droši vien vainojams kontrasts starp mierīgo eksistenci pirms ņirgu putnu atrašanas un traci, kas pēc tam sekoja.
- Zinu, mans prāts arī ir gluži kā izsists no eņģēm, - Pīters drūmi piekrita. - Reizēm es šaubos, vai bija vērts atrast to sasodīto ieleju.
- Ak, Pīter, nerunā tā!
- Nezinu, nudien nezinu. Kāds no tās labums? Veseli bari neaprēķināmu militāristu klaiņo pa Dzamandzaru kā bez- pajumtes kaķi un plēšas cits ar citu, jo netiek uz "Mātes Kerijas cālēniem". Baznīcas ir tukšas. Ginkas ķildojas ar fangoviem. Karaliņš un Hanibals no rūpēm gluži stīvi. Salu piesārņojuši tādi šausmīgi ļautiņi kā Brūsters un plānprātīgi dzīvnieku mīļotāji. Šeit bija tik mierīgi, pirms mēs ievārījām šo putru.
- Muļķības, neko mēs neievārījām, - Odrija apgalvoja. - Fangovi ir laimīgi, ka atguvuši savu dievu. Un tev vajadzēja redzēt doktoru Felugonu, kad pastāstīju viņam par atrastajiem ombu kokiem! Nabaga vīrs izplūda asarās un tik ātri traucās pastāstīt jaunumus Stellai, ka es netiku viņam līdzi. Manuprāt, šis atklājums radījis vairāk laba nekā ļauna.
- Laikam jau tev taisnība, - Pīters teica. - Es vienīgi vēlos, kaut redzētu izeju no šī strupceļa.
- Strupceļš radies tikai tāpēc, ka nabaga karaliņš vēlas izturēties iespējami demokrātiski, - Odrija sacīja. - Mēs visi zinām, ka viņš spēj pārliecināt īpašo padomi mainīt domas par aizsprostu. Taču viņš visiem spēkiem centīsies sameklēt kādu vienkāršāku veidu, ja vien tāds atrodams.
- Pēc šā rīta sanāksmes man gan šķita, ka viņa pacietības mērs ir pilns, - Pīters drūmi noteica.
Nedzirdamiem soļiem pienāca Tomba.
- Lūdzu, masa Foksglavs, masa Drūms atnākt, - viņš ziņoja.
- Drūms! - Pīters pieslējās sēdus. - Tieši laikā. Lūdzu, Tomba, ved viņu iekšā.
- Jā, masa, - Tomba atteica.
Drīz vien Drūms, atiezis smaidā dzeltenos zobus, sāniski ienāca verandā. Viņam mugurā bija tās pašas drēbes, kuras Pīters bija ievērojis iepriekšējā reizē, turklāt likās, ka Drūms vairākas dienas nav ne mazgājies, ne skuvies. Pāri nīkulīgajam plecam profesors stiepa lielu, plānu kolekcionāra kasti auduma pārvalkā, un tās svars vilka viņa skolniecisko augumu uz vienu pusi.
- Ak, profesor Drūm, mēs jūs gaidījām, - Pīters teica tik sirsnīgi, cik vien spēja šīs jūtas apkopot, kontaktējoties ar nepatīkamo, mazo vīreli. - Viņa Majestāte un Olifanta kungs ārkārtīgi vēlas ar jums aprunāties.
Drūms īsi pamāja ar galvu.
- Tātad nu viņi vēlas ar mani runāt, ko? - viņš noprasīja. - Kā ikviens šajā pasaulē, viņi vēršas pie zinātnes kā pie pēdējā glābiņa, nevis turas pie tās kā pie vadlīnijas. Jā.
- Lūdzu, sēdieties un iedzeriet… iedzeriet laimu sulu, - Pīters aicināja. - Hanibals ieradīsies pēc minūtēm desmit.
- Jā, laimu sula sniegtu atspirdzinājumu, - Drūms piekrita, apsēdās un savija kopā spalvainos stilbus. Kolekcionāra kasti viņš nolika sev klēpī un sargādams turēja tai pāri rokas, it kā viņam uz ceļiem gulētu trausls, tikko dzimis bērns.
- Tātad augstprātība kritusi, un mietpilsonība noslīgusi uz ceļiem. Jā, - Drūms atsāka, kāri un skaļi strēbdams Pītera pasniegto laimu sulu.
- Es īsti nesaprotu, ko jūs gribat teikt, profesor, - Pīters noteica.
Drūms pacēla garu, netīru pirkstu.
- Dārgais Foksglava kungs, cik gan reižu es lūdzos pēc audiences pie karaļa vai Olifanta? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Jā? Cik reižu viņi mani noraidījuši? Ticiet man, ļoti, ļoti daudz. Tomēr mēs, zinātnieki, neapvainojamies, kad vienkāršā tauta mūs noniecina. Nē. Mēs, zinātnieki, domājam skaidri un saprotam, ka pār pasauli valda analfabēti. Jā. Tam grūti noticēt, Foksglava kungs, taču pasaulē diez vai atradīsies kāds politiķis, kurš kaut ko sajēdz no bioloģijas. Nē. Lielākā daļa pat nesaprot, kā funkcionē viņu pašu nieres, nemaz nerunājot par kaut ko komplicētāku. Nē. Ieminieties viņiem par ekoloģiju, un viņi uzskatīs, ka runa ir par kādu mazpazīstamu ārzemju valstsvīru. Bioloģija viņu acīs nozīmē vien pamatskolā apgūtu seksa pa- matkursu. Vai gan tāpēc jābrīnās, dārgais Foksglava kungs, ka krietni zinātnieki ir pēdējie cilvēki pasaulē, ar kuriem vadoņi konsultējas, iekams situāciju galīgi pamatīgi saputrojuši? Tikai pēc tam viņi pinkšķēdami nāk pie mums kā bērni ar salauztu rotaļlietu un lūdzas, lai to salabojam.
- Jūsu vārdos ir laba tiesa patiesības, - Pīters piesardzīgi teica. Godīgums lika Pīteram atzīt, ka pamatā viņš pilnīgi piekrīt Drūmam, taču zinātnieks bija tik nepatīkams cilvēks, ka Pīters vārdos nespēja to atzīt.
- Kā jūs varbūt būsiet ievērojis, situācija ir ļoti sarežģīta, - Drūms turpināja, smīnēdams savu atbaidošo smīnu un draudīgi klanīdams galvu.
- Jā, esmu ievērojis, - Pīters sausi atteica.
- Jūsu un Damjēnas jaunkundzes izdarītais atklājums ir ārkārtīgi nozīmīgs, - Drūms paslavēja, strēbdams sulu un ļaudams tās lāsēm ritēt pāri zodam. - Es, protams, gribēju teikt - nozīmīgs Zenkali nākotnei. Jā.
- Lidlauka dēļ? - Pīters noprasīja.
Drūma acīs pēkšņi iezibējās viltība.
- Tā un vēl citu iemeslu dēļ, - viņš atbildēja.
- Nu, ja jūs spējat norādīt uz jelkādu gaismu tuneļa galā… - Pīters iesāka, bet Drūms viņu pārtrauca.
- Gaismu tuneļa galā, jūs sakāt, Foksglava kungs? Es varu pieliet visu tuneli ar spilgtu gaismu! Jā, - viņš paziņoja un mežonīgi, spalgi ieķiķinājās. - Jā. Mūsu valdniekiem ne par ko nav jāraizējas. Esmu atrisinājis problēmu viņu vietā. Par spīti tam, kā pret mani izturējušies - ignorējuši, izsmējuši -, esmu nepagurdams strādājis dienu un nakti, visus savus niecīgos spēkus ieguldījis problēmas risinājuma meklēšanā, gandrīz vai ģēnija cienīgas iedvesmas spārnots…
- Jūs gribat teikt, ka esat atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu? - Pīters iejaucās, pārtraukdams Drūma dzīvespriecīgo pašanalīzi.
Drūms nolika glāzi un vēl ciešāk apķēra ar rokām savu kolekcionāra kasti.
- Esmu, - viņš nočukstēja, nemēģinādams slēpt satraukumu, - esmu, Foksglava kungs. Atbilde uz visiem jautājumiem ir te, šajā kastē.
Pirms vēl Pīters un Odrija paguva kaut ko teikt, atgriezās Hanibals. Viņš cēli iesoļoja verandā un pārlidināja smieklīgo pīto platmali pāri visai telpai, tā ka tā skaļi noplakšķēja uz krēsla.
- Aha, Drūms! - viņš smaidīdams iesaucās. - Dārgais draugs, tieši jūs mēs gribējām satikt.
- Nepavisam nejūtos pārsteigts, - profesors atteica, savā raksturīgajā pazemīgajā manierē mādams ar galvu.
- Profesors Drūms mums tikko darīja zināmu, ka esot mūsu vietā atrisinājis ņirgu putnu ielejas problēmu, - Pīters paskaidroja.
Hanibals uzmeta Drūmam asu skatienu.
- Ja jums tas izdevies, jūs neapšaubāmi esat gudrākais vīrs visā Zenkali, - viņš skeptiski noteica.
Drūms no prieka nosarka.
- Paldies, paldies. Tā nudien ir uzslava. Jā, - viņš teica.
- Nu? - Hanibals turpināja. - Nelieciet mums mocīties neziņā. Kāda ir atbilde?
- Atbilde atrodas te, manā kolekcionāra kastē, - Drūms atbildēja. - Varbūt te kaut kur atradīsies galds, ko es varētu izmantot izskaidrošanai un demonstrēšanai?
- Šeit, - Hanibals norādīja. Viņš visiem pa priekšu iegāja lielajā viesistabā, izvilka priekšplānā ar grāmatām un dokumentiem augsti apkrautu galdu un notrausa to visu uz grīdas. - Vai šis būs gana labs? - viņš noprasīja.
- Brīnišķīgi, - Drūms atbildēja, nolika kasti uz galda un ņēmās to izkravāt. Viņš izcēla no kastes vairākas mazas, apaļas skārda kārbas ar sacaurumotiem vāciņiem, plakanu, melnu kasti, mazu herbārija presi un lielu žūksni fotogrāfiju. Odrija, Pīters un Hanibals stāvēja vienā galda pusē un vēroja Drūmu kārtojam šos atribūtus, kā bērni vēro burvju mākslinieku gatavojamies trika izrādīšanai.
Kad viss bija sagatavots, Drūms salika rokas aiz muguras, pievēra acis, atmeta galvu un spalgā, pedantiskā balsī sāka lekciju, it kā uzrunātu pilnu zāli ar studentiem, nevis tikai trīs cilvēkus otrpus galdam. Profesors nudien bija atbaidošs cilvēks, tomēr viņam piemita kāds hipnotisks spēks, un visi klausījās ar nedalītu uzmanību.
- jums visiem ir zināms, cik nozīmīgs Zenkali ekonomikai ir amelas koks, tāpēc pie šā jautājuma man nav jākavējas. Jā. Tomēr tikai pavisam nesen tika atklāts, ka amelas koku spēj apputeksnēt vienīgi amelas naktstauriņš, kas sava ārkārtīgi garā smecera dēļ ir teicami piemērots šim uzdevumam.
Šajā mirklī profesors apklusa un atvēra plakano kārbu. Tajā, rūpīgi ar kniepadatu pienagloti pie korķa pamatnes, atradās amelas naktstauriņa tēviņš un mātīte ar izstieptu smeceri.
- Tikko šis atklājums bija izdarīts, kļuva ārkārtīgi svarīgi izpētīt un uzzināt visu par šī kukaiņa bioloģiju, jo to noteikti vajadzēja aizsargāt, tādējādi pasargājot arī amelas koku. Jā.
Drūms atkal apklusa un mirkli lūkojās uz savām kājām, koncentrēdams domas.
- Šā iemesla pēc es tiku uzaicināts ierasties Zenkali un lūgts uzņemties uzdevumu, kura veikšanai es biju pilnībā piemērots savas pieredzes un agrāko sasniegumu dēļ. Tomēr es zināju, ka šo problēmu - kā jebkuru neatšķetināmu bioloģisku mudžekli - atrisināt nebūs viegli. Nē. Un tā, iesākumam - ko mēs vispār zinām par šo naktstauriņu? Praktiski neko. Mēs zinājām, ka starp tēviņu un mātīti pastāv neliela dzimumatšķirība - ievērojiet, ka tēviņa spārnu apakša ir spilgtāk dzeltena, - un zinājām, ar ko barojas pieaudzis kukainis. Taču kukaiņa dzīves cikls joprojām bija noslēpumā tīts. Un kāpēc? Tāpēc, ka augs, no kā pārtiek pieaudzis kukainis, visādā ziņā nav tas pats, no kā barojas kāpurs. Attiecībā par amelas naktstauriņu, protams, mēs ne tikai nezinājām, no kā pārtiek kāpuri, bet neko nezinājām arī par pašu kāpuru. Tādējādi mans pirmais uzdevums bija atrisināt šo noslēpumu. Uzdevums bija vienkāršs, kaut arī nogurdinošs: noķert abu dzimumu naktstauriņus, sapārot un vēlāk, kad no oliņām izšķīlušies sīki, melni kāpuri kniepadatas galviņas lielumā, mēģināt tiem piedāvāt visdažādākos veģetācijas paraugus. Panākumu nebija. Kaut arī kāpuriem tika piedāvāts neiedomājams daudzums dažādu augu, tie vārguļoja un nobeidzās. Jā.
Drūms atvēra vēl kādu kasti. Tajā atradās vēl viens pāris amelas naktstauriņu, mazs zariņš ar sīciņu, baltu oliņu garozu un maza mēģenīte ar vairākiem melniem kāpuriņiem spirtā. Drūms paņēma herbārija presi un atvēra to.
- Šeit, - viņš teica, - atrodas četrsimt divdesmit augu sugu paraugi, gan vietējie, gan ievestie, kurus es bez panākumiem tiku centies iebarot kāpuriem. Jā. Un tad visbeidzot es izdarīju ārkārtīgi svarīgu atklājumu.
Viņš apklusa, parakņājās herbārija dziļumos un izvilka no turienes lielu balta papīra loksni, pie kuras bija piestiprināta ārkārtīgi īpatnēja koka lapa bultas formā.
- Lūk, - profesors bezgala svinīgi paziņoja, - šeit ir tas, no kā pārtiek amelas naktstauriņi. Tā ir ombu koka lapa.
- Dievs debesīs! - Hanibals teica, samiedzis acis. - Tātad tas nozīmē…
- Lūdzu, lūdzu, - Drūms protestēja, - ļaujiet man pabeigt. Jā. Sagadījās tā, ka savu kalnos veicamo pētījumu gaitā es uzdūros neparastajai ielejai drīz pēc tam, kad Foksglava kungs un Damjēnas jaunkundze to bija atklājuši. Tieši tur es konstatēju, ka amelas naktstauriņu kāpuri pārtiek no šīm lapām. Jā. Taču tajā pašā mirklī, kad viens noslēpums bija atklāts, parādījās cits. Kā jums zināms, pirms ielejas atklāšanas pastāvēja viedoklis, ka pie dzīvības palicis vairs tikai viens ombu koks, un tā sēklas gan nobrieda, tomēr nekad neuzdīga. Tā bija liela mīkla gan man, gan profesoram Felugonam. Jā. Mēs nospriedām, ka jāpastāv kādam katalizatoram, kas nepieciešams dīgšanas izraisīšanai, taču, pirms ieleja tika atklāta, es nevarēju iedomāties, kas ir šis katalizators…. Toties tagad es to zinu!
Drūms apklusa. Klausītāji nenovērsdamies lūkojās viņā kā apburti. Drūms parakņājās kolekcionāra somā un izvilka no tās kādu fotogrāfiju, ko klusēdams pavērsa pret klausītājiem.
- Ņirgu putns! - Odrija noelsās. - Tas ir ņirgu putns!
- Kā jūs tikko minējāt, Damjēnas jaunkundz, - Drūms majestātiski pamāja ar galvu, - tas ir ņirgu putns, jā.
Hanibals pievilka sev tuvāk krēslu un apsēdās.
- Pārbaudīsim, vai esmu visu pareizi sapratis, - viņš teica. - Amelas naktstauriņš, kas apputeksnē amelas koku un no kura tādējādi atkarīga salas ekonomika, dēj olas uz ombu koka lapām. Ombu koks savukārt nespēj pastāvēt bez ņirgu putna.
- Pareizi, - Drūms apstiprināja.
- Kāpēc?
- Tāpēc, - Drūms paskaidroja, - ka ombu koka sēklas ārējais apvalks ir ārkārtīgi ciets. Nepieciešams, lai putns vispirms sēklu apēstu un pēc sagremošanas iztaisītu, tikai tad tā spēj uzdīgt.
Hanibals gari, ducīgi nosvilpās.
- Citiem vārdiem sakot, ja ieleja tiks applūdināta, visa salas ekonomika būs sagrauta? - viņš noprasīja.
- Tieši tā, - Drūms atbildēja.
- Dieva vārds, Drūm, jūs esat ģēnijs! - Pīters iesaucās, pielēca kājās un pakratīja profesora roku.
- Tas nozīmē, ka ieleju nekādos apstākļos nedrīkst applūdināt, tātad nekāda lidlauka nebūs! - Hanibals klaigāja. - Ak, līksmes diena!
- Vai esat par to pārliecināts, Hanibal? - Odrija vaicāja.
- Pārliecināts, pilnīgi pārliecināts! - Olifants atteica ar plēsonīgu smīnu sejā. - Karaliņam tieši tas vien vajadzīgs. Nāciet visi, tūlīt pat dosimies uz pili un viņam to pastāstīsim. Nāciet, profesor, savāciet savus paraugus un ņemiet tos līdzi, karaliņš vēlēsies tos redzēt.
Satraukti rejošo suņu bara ielenkumā Hanibals kopā ar pārējiem metās laukā no nama, visi sakāpa karaliņa ratos un traucās uz pili.
Karaliņš klausījās Drūma skaidrojumā vispirms neticīgi, tad aizvien cerīgāk un visbeidzot nevaldāmā priekā.
- Visudārgo profesor Drūm, - viņš teica, - ne tikai es viens, bet visa Zenkali ir jums pateicīga vairāk, nekā spēju izteikt vārdos. Varat man ticēt, mēs nekad neaizmirsīsim, ko esam jums parādā.
- Jūsu Majestāte ir pārlieku laipns, - Drūms pateicās, priekā nosarkdams un pārmērīgā sajūsmā savīdams kopā kājas.
- Pīter, esi tik labs un ielej piecus lielus mēriņus Lese-Ma- jeste, - karaliņš izrīkoja, - to vajag nosvinēt.
Kamēr šis rīkojums tika izpildīts, monarhs atzvēlās savā šūpuļtīklā, aizvēra acis un iegrima dziļās pārdomās. Viņš pieslējās sēdus tikai tad, kad tika pasniegti dzērieni.
- Iedzersim, - viņš ierosināja, - par ņirgu putnu!
Karaliņš domīgi pavērās uz Drūmu.
- Sakiet, profesor, - viņš vaicāja, - vai ombu kokus un ņirgu putnus būtu iespējams pārvietot uz Dzamandzaru?
- No ielejas? Jā, neredzu nekādu traucēkli, - Drūms atbildēja. - Cik varu spriest, klimats un augsne abās vietās ir pilnīgi vienādi. Es neieteiktu censties pārvietot pilnīgi visus, jo gan koki, gan putni ir ielejā labi iedzīvojušies, taču nav iemeslu, kāpēc lai nepārvietotu atsevišķus eksemplārus. Nē. Putni ir visēdāji. Tā ir tikai sagadīšanās, ka tiem īpaši garšo ombu koka augļi. Ombu koks ir gana izturīgs un, kā liekas, piemērots augšanai krietni liesā augsnē. Ja jaunos kociņus rūpīgi apkoptu, es nezinu iemeslu, kāpēc lai nākotnē neveidotu ombu koku plantācijas turpat līdzās amelām.
- Spīdoši, spīdoši, - karaliņš teica un palūkojās Hanibalā ar draiski mirdzošām acīm, - tātad parāde galu galā būs iespējama!
- Parāde? - Hanibals pārvaicāja.
- Jā, - karaliņš dzīvīgi atteica. - Mums te, galu galā, ir visu bruņoto spēku pārstāvji un visdažādāko aprindu viesi. Lielākā daļa ieradušies, cerēdami uz izcili krāšņām ceremonijām, tāpēc sniegsim viņiem to prieku. Būtu tīrais kauns izniekot visas šīs teltis, karogus, rūpīgi saplānotos pasākumus un visu citu, par ko Pīters tik čakli parūpējies, nemaz nerunājot par manu jauno uniformu. Mēs tādēļ noorganizēsim grandiozus svētkus un dalībai parādē atgādāsim šurpu pārīti ņirgu putnu un sešus ombu kokus. Kokus varēsim iedēstīt Botāniskajā dārzā, bet putnus iemitināt šeit manu šausmīgo, trokšņaino pāvu vietā. Vai tā nav laba doma?
Visi piekrita, un pat Drūms, kuram pēc otras Lese-Majeste glāzes iztukšošanas bija piemetusies tieksme žagoties un ķiķināt, atzina šo ideju par noderīgu.
- Man vajadzēs sasaukt īpašu parlamenta sēdi, lai to visu pastāstītu, - karaliņš prātoja. - Varbūt tu, Pīter, un tu, Odrij, piekristu uzņemties atbildību par putnu un koku "operāciju" kopumā?
- Noteikti, - Pīters iepriecināts piekrita, - es par to ārkārtīgi priecātos.
- Manuprāt, to vajadzētu iekļaut vienā milzu parādē, - karaliņš klāstīja tālāk, - un tai sekotu grandiozi dārza svētki šeit, pilī. Vai piekrītat?
- Piekrītam, - Hanibals teica.
- Nu, tad esam vienojušies, - karaliņš milzīgi apmierināts paziņoja. - Tā - profesor Drūm, vēl vienu glāzīti? Nu, protams, galu galā, ne jau katru dienu mēs svinam tik ģeniālu atklājumu! Droši, Odrij, mīļā, tev arī vēl vienu? Spīdoši!
Nākamās trīs dienas Odrija un Pīters pavadīja ņirgu putnu ielejā. Viņi izvēlējās un iezīmēja pusduci jaunu ombu koku, ko zenkaliešu brigāde rūpīgi izraka un pārstādīja ar augsni pildītās lielās pusmucās. Darbu pārraudzīja doktors Felugona, kurš gan, izrādījās, vairāk traucēja nekā palīdzēja, jo pārlieku bieži ņēmās liet prieka asaras, un tādos gadījumos viņam nācās apsēsties un atgūties.
Ar ņirgu putniem bija mazliet citādi. Pīters no tīkla uzkonstruēja lielu krātiņu un, Odrijai palīdzot, ar gardu kumosu palīdzību ievilināja tajā pārīti putnu. Ņirgu putni nevilcinādamies iesoļoja būrī un, kā likās, ieslodzījums viņiem nekādas raizes nesagādāja. Patiesībā viņi raizējās tikai par to, ka varētu nozust Odrija un Pīters ar saviem neizsmeļamajiem gardumu krājumiem. Tiklīdz abi izgāja no būra, pārtikas krājumu izzušana iesvēla ņirgu putnus panikā, tie ņēmās skraidīt šurpu turpu, plivināt spārnus un sāpju pilnās balsīs klaigāt. Kad pienāca īstais brīdis, putnu ievilināšana mazākā būrī parādes vajadzībām bija pavisam vienkāršs uzdevums.
Pa to laiku Lūja bija atguvis samaņu. Uzzinājis, ka tiek apsūdzēts vairāku noziegumu izdarīšanā, tajā skaitā par slepkavības mēģinājumu, viņš piedāvāja darījumu. Viņi vēloties noslāpēt lidlauka un aizsprosta ideju? Tādā gadījumā Lūjas rīcībā esot rakstisks pierādījums tam, ka sers Osberts un lords Ham- mers šajā lietā finansiāli iesaistīti un projekta izdošanās gadījumā abi grasoties nopelnīt ārkārtīgi lielas summas. Karaliņš tāpat izrādīja zināmu viltību un neatklāja Lūjam, ka lidlauka ideja jau vairs nav realizējama. Toties viņš darīja bijušajam attīstības ministram zināmu, ka, atlīdzinot par seru Osbertu un lordu Hammeru kompromitējošajiem dokumentiem un paša
Lūjas parakstītu atzīšanos, viņš to vienīgi izraidītu no Zenkali un neizvirzītu nekādas apsūdzības. Lūja pieķērās šai iespējai un jau ar nākamo kuģi bija ceļā prom no salas. Pēc tam karaliņš seru Osbertu un lordu Hammeru uzaicināja uz pili.
- Lūja, kuru jūs abi pazīstat, - karaliņš paziņoja savā vissaltākajā balsī, - bija mana kabineta loceklis. Šobrīd viņš ir atlaists un dažādu iemeslu dēļ padzīts no Zenkali. Viens no galvenajiem iemesliem bija iesaistīšanās afērā ar mērķi par katru cenu īstenot lidlauka un aizsprosta projektu, no kura viņš pats gūtu ļoti lielu naudu.
Sekoja ilgs, ļaunu vēstošs klusuma brīdis, kura laikā seram Osbertam mainījās sejas krāsa, bet lords Hammers svīzdams būvēja visdažādākās figūras no sava kabatas portfeļa, briļļu maka un cigāru etvijas.
- Lai ļoti ilgu ieslodzījumu cietumā, kādu viņam noteikti piespriestu, nomainītu pret izraidīšanu, Lūja mums iesniedza zināmus dokumentus, kas norāda uz jūsu iesaisti pasākumā, ēēē… kungi.
- Viltojums, rupjš viltojums, - sers Osberts nošņācās.
- Tam noteikti jābūt viltojumam. Tādiem cilvēkiem nevar ticēt, - lords Hammers skandināja.
- Tomēr manī tie raisa zināmas šaubas, un esmu pārliecināts, arī mūsu valdībai izraisītu ļaunas aizdomas. Par laimi, man nevajadzēs šos dokumentus nodot sabiedrības rīcībā, - karaliņš teica.
Sers Osberts dziļi, atviegloti nopūtās, un lords Hammers noslaucīja spīdīgo pieri.
- Iemesls ir profesora Drūma izdarītais atklājums, ka ņirgu putnu ielejas pastāvēšana ir vitāli nepieciešama salas ekonomikai, un tādējādi mēs nekādā gadījumā nevaram atbalstīt tās applūdināšanu. Tomēr dokumenti kopā ar Lūjas parakstītu atzīšanos tiks saglabāti un nākotnē nepieciešamības gadījumā izmantoti.
- Šādas lietas gan labāk iznīcināt, - sers Osberts aizrādīja, - dokumenti var nonākt nepareizās rokās.
- Jā, nudien, tie ir ļoti bīstami apmelojumi, - lords Hammers piebalsoja.
- Dokumenti ir manās rokās, - karaliņš laipni aizrādīja, - un, varat man ticēt, tie ir pilnīgā drošībā. Bet tagad par citiem jautājumiem. Es zinu, ka Lielbritānijas valdība iztērējusi pamatīgus līdzekļus, sūtīdama šurp bruņoto spēku pārstāvjus un tā tālāk, un man negribētos domāt, ka šī nauda, tā sakot, aizplū- dināta notekā. Mums, zenkaliešiem, mūsu dieva atklāšana no jauna ir ievērojams notikums un pilnībā ir svinību vērts. Tādēļ nākamajā otrdienā Dzamandzarā notiks milzu parāde un dārza svētki šeit, pilī. Es no sirds ceru, ser Osbert, ka varu rēķināties ar bruņoto spēku klātbūtni mūsu svinībās?
- Ak, jā… jā, protams, - sers Osberts mazliet apstulbis atteica. - Būsim ļoti pagodināti.
- Jā, nudien, - piebalsoja lords Hammers, - darīsim visu, kas mūsu spēkos.
- Labi, - karaliņš teica, - ārkārtīgi laipni no jums. Ja atļausiet, jaunais Foksglavs informēs jūs par jaunumiem.
- Protams, protams, - sers Osberts atbildēja, - ļoti priecāsimies sniegt palīdzīgu roku tik ievērojamā notikumā.
- Nudien, jā, tik neatkārtojamā notikumā, - lords Hammers atkārtoja.
Pīters un Odrija atgriezās no ņirgu putnu ielejas, lai piedalītos parlamenta sēdē, kuras laikā karaliņš grasījās paziņot lēmumu lidlauka un aizsprosta jautājumā. Karaliņš un Hanibals pavadīja ieslēgušies četrdesmit astoņas stundas, izstrādādami karaliņa runu. Viņi to bija pārstrādājuši sešas reizes un trijos no rīta jau kļuva dzēlīgi. Karaliņš noliecās un satvēra Hanibala roku savā milzu plaukstā.
- Dārgais draugs, - viņš mīļi teica, - lūdzams, nešņāc uz mani! Mēs abi zinām, ka šī būs vissvarīgākā runa, ar kādu man jebkad nācies uzstāties, jo man jāpaziņo tas, ko es uzskatu par labu savai tautai un valstij. Jūtos ārkārtīgi pagodināts, ka tu palīdzi man to sagatavot, kā jau esi palīdzējis tik daudzās lietās.
Hanibals paskatījās uz valdnieku un pasmaidīja.
- Tu esi pārlieku dāsns, lai būtu karalis, - viņš sacīja. - Es esmu vienkārši neaudzināts muļķis. Neņem mani galvā.
- Mans draugs, es ņemu tevi galvā, jo tavi padomi vienmēr ir labi. Tie ir labi, jo tu mīli Zenkali un zināmā mērā arī mani, un man tas glaimo.
- Nu, - Hanibals nomurmināja, juzdamies neērti, - neļauj ļaudīm par to tenkot. Nekad neļauj cilvēkiem noprast, ka man patīk kāds melnais.
Karaliņš atmeta galvu un smējās.
- Ak, Hanibal, - viņš teica, izslaucīdams acis, - ja mani neuzjautrinātu tu un Zenkali Balss, sēdēt tronī būtu varen garlaicīgi.
Visbeidzot runa bija pabeigta un, kaut arī uzbūve bija lielākoties Hanibala radīta, tajā ieguldītās emocijas nāca tikai un vienīgi no karaliņa.
Svētku dēļ ikviens bija apvilcis savas košākās drānas, tādēļ puslokā izvietotie sēdekļi izskatījās tik spilgts un daudzkrāsaini, ka atgādināja lupatu segu. Pašam monarham mugurā bija tik košs sarkani dzeltens uzsvārcis, ka acis žilba no skatīšanās. Viņš lēni iesoļoja telpā, izskatīdamies kā tikko izkūņojies koši krāsains tauriņš, un svinīgi paklanījās visiem sākumā kreisajā pusē, pēc tam labajā, tad piegāja pie lielā troņa un ļoti uzmanīgi apsēdās, rūpīgi sakārtodams tērpa krokas. Tad karaliņš izņēma brilles, uztupināja sev uz degungala un rūpīgi sakārtoja lapiņas ar runu. Viņš piecēlās kājās visā milzu augumā, talāra krokām krītot kā uzvaras karogam, un kādu mirkli majestātiski stāvēja klusēdams.
- Draugi, - viņš iesāka zemā, dobjā balsī, - šodien esmu jums atnesis ziņas, kas ir ne tikai apbrīnojamas, bet arī ārkārtīgi nozīmīgas jums un visai Zenkali nākotnei. Šodien vēlos paziņot, ka mēs šeit, uz salas, piedzīvojam brīnumu. Mēs esam laimīgi, jo lielākajai daļai cilvēku visā pasaulē brīnumi ir kaut kas no tālas pagātnes, turklāt parasti apšaubāmi.
Viņš apklusa, un likās neticami, ka tik liels daudzums cilvēku lielā telpā spēj izturēties tik klusi.
- Mums nāksies iztikt bez lidlauka, - karaliņš paziņoja, noņēma brilles un žestikulēja ar tām kā ar diriģenta zizli. - Iemesls ir tāds, ka, turpinot šā projekta īstenošanu, mēs būtu iegrūduši
Zenkali ekonomiskā haosā - visi ciestu, neviens neizklūtu sveikā. Ļaujiet man paskaidrot, kā mēs to laikus atklājām.
Viņš uzlika brilles, ieskatījās piezīmēs un tad atkal pacēla acis.
- No jauna atklājot ņirgu putnu, mēs atkal atdevām fangoviem viņu dievu. Ļoti reti gadās, ka cilvēkiem ļauts no jauna iemantot dievu, kas reiz jau uzskatīts par zudušu. Taču notika divkāršs brīnums, jo dievs, kā to pieklājas darīt labākajiem no dieviem, neredzams un neatbalstīts ir darbojies visas Zenkali labā - gan fangoviem, gan ginkām. Jums visiem zināmajam profesoram Drūmam pieder elpu aizraujoša atklājuma gods. Jūs visi zināt, cik nozīmīgs Zenkali ir amelas koks un arī amelas naktstauriņš. Profesors Drūms bija centies izzināt šī svarīgā kukaiņa dzīves ciklu, jo bez naktstauriņa nebūtu arī koku, un, nezinot naktstauriņa barošanās vietu, nebūtu iespējams to pienācīgi aizsargāt. Šī vieta nu ir atrasta.
Karaliņš no jauna apklusa, ļaudams saviem vārdiem iesēsties klausītāju apziņā.
Hanibals vēroja karaliņu ar cieņu un mīlestību un saprata, cik šī runa ir grūta. Valdniekam vajadzēja paskaidrot bez iedomības, pārliecināt ar maigumu un izklāstīt problēmu vienkārši un uzskatāmi kā vienreizvienu.
- Amelas naktstauriņa mājas, kur tas dēj olas, nav nekur citur kā ņirgu putnu ielejā, - valdnieks paziņoja. Zāli pāršalca pārsteigtu čukstu vilnis. Karaliņš ar paceltu roku pieprasīja klusumu un tad turpināja. - Bet tas vēl nav viss. Kad no amelas naktstauriņa kāpuri izšķīlušies no oliņām, tie barojas ar ombu koka lapām!
Viņš noņēma brilles un norādīja ar tām uz zāli.
- Profesors Drūms mēģināja barot kāpurus ar četrsimt divdesmit dažādiem augiem, - karaliņš klāstīja un uzsvēra teikto, paceldams rokas ar izstieptiem pirkstiem. - Viņš tiem piedāvāja ne mazāk kā četrsimt divdesmit dažādu pārtikas veidu, tomēr kāpuri nīka un nobeidzās. Tikai, nonācis ņirgu putnu ielejā un ieraudzījis simtiem kāpuru ēdam ombu koka lapas, viņš saprata šīs vietas nozīmīgumu.
Karaliņš izvilka lielu, baltu zīda mutautu, noslaucīja tajā pieri un paturēja pirkstos kā mušu atgaiņājamo, ar to uzsvērdams sava sakāmā jēgu.
- jūs, iespējams, pie sevis prātojat - kas gan var būt vēl neparastāks par šo stāstu? Tā nu tas ir - mūsu bagātība un laime ir atkarīga no naktstauriņa. Bet šis mazais radījums savukārt bijis un joprojām ir atkarīgs no koka, kuru mēs jau sen uzskatījām par izzudušu. Tagad mēs esam koku atklājuši no jauna, un profesors Drūms izdarījis brīnumainu atklājumu - izrādās, ombu koks par savu eksistenci var pateikties nevienam citam kā ņirgu putnam. Tāpēc es minēju, ka mums ir dievs, kas darbojas. Kad ombu koka auglis nokrīt zemē, ņirgu putns to apēd. Sēkla izceļo cauri putnam un tajā laikā kļūst pietiekami mīksta, lai, no jauna iznākusi no putna, spētu uzdīgt.
Karaliņš novāca mutautu, noņēma brilles un ilgi, pētījoši vērās klausītājos.
- Vai mums šeit visiem ir skaidrs, ka mūsu laime vispirmām kārtām atkarīga no naktstauriņa?
Viņš pacēla milzīgo, šokolādes brūno roku ar pavērtu plaukstu tik graciozi, ka tā atgādināja samtainu, tumšu naktstauriņu ar maigi rožainu spārnu apakšu.
- Otrām kārtām - no koka?
Viņš izpleta rokas un šādā stāvoklī pārsteidzoši atgādināja ombu koku.
- Un treškārt, - karaliņš pērkonīgi nodimdināja, pacēlis pamācošu pirkstu, - vai jūsos neizraisa pazemību doma, ka jūsu liktenis ir atkarīgs no putna gremošanas sistēmas?
Sapulcējušies savā starpā sačukstējās un žestikulēja.
- Tātad mēs esam savienoti kopā kā ķēdē, - karaliņš turpināja, teiktā ilustrēšanai savijis kopā pirkstus. - Amelas koks, naktstauriņš, ombu koks, ņirgu putns un visbeidzot mēs. Neviens no mums nespēj iztikt bez pārējiem. Bez šo koku un radījumu palīdzības mūsu cerības uz Zenkali nākotni iznīks un izzudīs. Mēs varam iztikt bez lidlauka. Mēs nevaram iztikt bez dabas palīdzības.
Tad valdnieks noņēma brilles un ārkārtīgi cienīgi izsoļoja no zāles, kurā tūlīt pat sākās satraukuma pilnas sarunas.
Lielajai parādei bija milzu panākumi. Zenkali Balss vēstīja: "KARALIS PIEŅEMS DIEVU PILS DĀRZĀ". Šis ievērojamais virsraksts vainagoja visu pasākumu.
Parādi vadīja pats monarhs savos milzīgajos, kokgriezumiem rotātajos karaliņa ratos, viņam sekojošais loamšīriešu orķestris spēlēja Zenkali nacionālo himnu. Himnas pamatā bija "Kalnu meitas" [30] vienkāršā melodija, ko karaliņš, vannā gulēdams, bija mazliet pielabojis, savukārt saviļņojošos vārdus pidžinvalodā bija sacerējis Hanibals. Pirmais pants skanēja tā:
Itā ira, itā ira Zenkali, Zenkali, Itā mūsu pašu, mūsu zeme ira - Zenkali, Zenkali.
Aiz orķestra soļoja divi karaliņa grāmatnieki, nesdami iešķeltajās nūjās lozungu "LAI DZĪVO ZENKA". Izrādījās, ka izšūšanai nolīgtā sieviete pavisam negaidīti bija dzemdējusi, un darbs tādējādi palicis nepadarīts. Aiz viņiem rožainu putekļu mākonī sekoja milzīgi rati, ko vilka seši īpaši audzēti un nosukāti zebu. Ratos kopā ar Pīteru un Odriju atradās lielais būris ar ņirgu putniem. Abi putni bija tik sajūsmināti, redzot lielus cilvēku pūļus, kas droši vien viņus pacienās, ka skraidīja pa būri, klaigādami "ha ha, ha ha" un rībinādami knābjus kā ložmetēju zalves. Visi sapulcējušies fangovi par sava jaunat- gūtā dieva skaļo uzvedību bija neprātīgi sajūsmināti. Pēc tam sekoja vēl vieni brīnišķīgiem griezumiem rotāti karaliņa rati, kuros sēdēja gubernators un lēdija Emeralda. Gubernators bija ģērbies parādes uniformā ar spalvām rotātu cepuri un zobenu.
Procesija virzījās pa zenkaliešu pūļu veidotu daudzkrāsainu tuneli. Visu bija apņēmis sablīvētā, rūpīgi ģērbtā un eļļām ieziestā cilvēku pūļa aromāts, kurā jaucās puķu, zebu, karija, saules gaismas smaržas un vispārējas labvēlības gaisotne. Tā bija dievišķīgā smarža, kādu sajūt, atverot nobrieduša vīna trauku. Skanot rožaino plaukstu saceltai aplausu vētrai, procesija virzījās cauri bronzas, šokolādes un vara krāsas seju alejai, kurā zibēja spoži balti zobi. Tautas laimīgā sajūsma bija gandrīz sataustāma.
Cieši pa pēdām gubernatoram un lēdijai Emeraldai sekoja rati ar lielās mucās iedēstītiem sešiem jauniem, ducīgiem ombu kokiem ar kopā savītiem zariem ("Mātes Kerijas cālēnu" īpašnieces un meiču dāvinājums). Tajos pašos ratos brauca arī Drūms, jaunajā smalksvītrotajā flaneļa uzvalkā izskatīdamies drausmīgāk nekā jebkad agrāk, un doktors Felugona, kas sajūsmā slaucīja asaras milzīgā, baltā mutautā un kā iedrošinādams nemitīgi glāstīja ombu koku stumbrus. Aiz viņiem glītās rindās soļoja karaspēka daļas spožās uniformās, un starp rindām karaliņa ratos brauca visas augstās amatpersonas. Tur bija sers Osberts un lords Hammers, kuri izskatījās kā brīnumainā kārtā izglābušies no Kalkutas Melnās alas, sers Lanselots un godātais Alfs smaidīja un māja ļaudīm tik labvēlīgi, it kā tie visi būtu ierakstīti Debreta katalogā. Tālāk sekoja pamatīgi iereibušie preses pārstāvji un pārējie dabas aizsargātāji. Zviedrs izskatījās tik īgns, kā vienīgi zviedrs var izskatīties klaigājošu, plaukšķinošu un līdz neprātam līksmu cilvēku barā; šveicietim bija izdevies salabot pulksteni, un viņš nemitīgi tajā lūkojās, jo pastāvīgi mocījās ar šausmīgu domu, ka tas varētu būt apstājies. Harps, kurš kopā ar Džugu nepārprotami bija nodevies "Zenkali nektāram", sēdēja atzvēlies karaliņa ratos, ietinies kaut kur atrastā milzīgā Amerikas karogā, starojoši smaidīja un māja pūlim ar roku. Tā bija īsti pareizās tropu tradīcijās ieturēta procesija - laimīga un mazliet nekārtīga. Gadījās tikai viens uztraukuma brīdis: sajūsminātie zenkalieši atklāja Pītera TV komandas vajadzībām uzstādīto platformu un nolēma, ka šis paaugstinājums sniegs viņiem labāku skatu uz parādi. Vienā mirklī apmēram divsimt piecdesmit pārlieku dedzīgu zenkaliešu pārplūdināja diezgan trauslo veidojumu. Neprātīgi pārskaities, Brūsters centās no viņiem atbrīvoties, sizdams pirmajiem ar scenārija eksemplāru, taču drīz vien pats nozuda zem uzbrucēju kājām.
- Es esmu no BBC\ - Brūsters nemitējās klaigāt, taču zenkaliešiem tas neko nenozīmēja. Bloru kopā ar viņa ārkārtīgi dārgo kameru nomēza no platformas, un viņš no piecpadsmit pēdu augstuma nokrita zemē. Vārgie kliedzieni "Jūs nesaprotat publicitātes vērtību!" un "Mēs esam no BBC, nevis ITVl" palika neievēroti, jo trauslā būve, ko Pīters bija uzslējis divu cilvēku svaram, neizturēja un sabruka. Zenkalieši, protams, nogāzās mīksti un neskarti kā zuši. Taču lielākā daļa nogruva pāri Brūsteram, kas iedzīvojās lauztā atslēgas kaulā, daudzos sasitumos un zilā acī.
Fangovu un ginku bari dziedāja, klaigāja, rībināja bungas, pūta taures un dejoja tik līgani un eleganti, kā to spēj tikai melnādainie.
Pamazām procesija pietuvojās pils vārtiem. Sardze nekavējoties ieņēma miera stāju un atdeva godu, kad orķestris, karaliņš un visi pārējie soļoja cauri. Skatītāji barā apstājās un, smiedamies un čalodami, vērās cauri kaltajiem dzelzs vārtiem, viņu sejas spīdēja kā baklažāni grozā.
Kad visi bija izvietojušies krāšņajā, saules pielietajā pils dārzā, svētki varēja sākties.
Abus neprātīgi satrauktos ņirgu putnus izlaida no krātiņa, un tēviņš nekavējoties iecirta ar knābi karaliņam kājā (Zenkali Balsī nākamajā rītā parādījās virsraksts: "DIEVS IEKNĀBJ KARALIM"). Kopš tā mirkļa viesības ritēja nevaldāmā līksmībā. Tika izdzerti daudzi galoni Lese-Majeste iztukšoti lieli šķīvji brieža un piena sivēnu gaļas un milzu trauki ar daudzkrāsainiem dārzeņiem. Likās, ka karaliņš ir itin visur - viņš sarunājās ar visiem, un viņa skaļie smiekli vēlās pāri pūļiem kā draudzīgs pērkons.
Pīters un Odrija pēkšņi atklāja, ka ir iemīlējušies. Sadevušies rokās, viņi klaiņoja pūlī.
- Vai zini, - Pīters ieminējās, jau ceturto reizi piepildīdams Odrijas glāzi, - te ir gluži kā līcī - peldi tik no vienas vietas uz citu un vēro arvien jaunas dīvainas zemūdens ainavas.
- Hmm, - Odrija prātoja, - papeldēsim mazliet tālāk.
Un viņi, savijuši pirkstus kopā, turpināja ceļu.
Viņi atklāja neticamu kombināciju - Harpu un Džugu, kuri viens otram līdzās gulēja atpūtas krēslos. Harps tobrīd beidza ārkārtīgi iedvesmojošu Ziemeļamerikas aļņu tēviņa pārošanās bauru paraugdemonstrējumu, kas bija prasījis ievērojamu jodelēšanas māku un ādamābola vibrināšanu.
- Jā, - Džugs drūmi noteica, kad baurošanas pēdējie skanīgie akordi bija izskanējuši, - mums reiz piederēja vairāki tādi aļņi. Bet visi nomira. Tie aļņi ir vieni jokaini radījumi. Mirst vienā laidā. Es cenšos vairāk turēt tādus radījumus, kas tik traki nemirst. Ziloņi, protams, ir labi, bet, kad esi redzējis vienu, esi redzējis visus, vai ne? Vajadzīgi tādi lopi, kam ir klase un kas piesaista publikas uzmanību. Bet visi tie lopi, kuriem ir klase, ņem un mirst nost - sasodīti izvēlīgi radījumi, tieši tā!
- Lamantīns, - Harps ierosināja, - tev vajadzīgs lamantīns. Atceros, reiz es un mana toreizējā sieva Meimija bijām Floridā un peldējāmies kopā ar lamantīnu. Un mana toreizējā sieva Meimija teica man: - Hairem, viņa teica, viņi izskatās gandrīz kā cilvēki. Uzvelc tiem bikini, un tie izskatīsies gluži kā tava mamma, tā viņa teica.
- Un ko tu šai teic'? - Džugs apstulbis noprasīja.
- Neko neteicu, - Harps ar cieņu atbildēja. - Es no viņas
izšķiros.
Odrija un Pīters peldēja tālāk.
Viņi uzdūrās godātajam Alfam, kas tobrīd stāstīja Drūmam garu un sarežģītu stāstu ar trīs grāfu, radžas un dažādu sīkāku prinču piedalīšanos.
- Un tādēļ es apgalvoju - ja iesaista pareizos cilvēkus, dabas aizsardzības darbs risinās neizmērojami vieglāk, - viņš vāvuļoja.
- Pareizie iesaistāmie cilvēki ir zinātnieki, - Drūms atteica. - Bez viņiem visi pārējie cilvēki ir bezpalīdzīgi.
- Te nu man nākas nepiekrist, - godātais Alfs iebilda, - te nu es tiešām nepiekrītu. Ja nevarat dabūt palīdzību no īstās raudzes cilvēkiem, uzdevums kļūst daudz grūtāks.
- Ņemsim kaut vai šo te manu ievērojamo atklājumu, - Drūms, nemaz neklausīdamies, turpināja. - Kur vispār Zenkali būtu nonākusi bez manis? Kad mana atklājuma apraksts tiks publicēts, tas izraisīs zinātnisku sensāciju!
- Jā, jā, - godātais Alfs nerimās, - bet jūs izglābāt ne tikai ņirgu putnu un ombu koku, bet arī amelas koku, un, zināt, visā tajā bija iesaistīts karalis.
- Tam nav nozīmes, - Drūms klāstīja. - Ar putniem un kokiem šie tagad var darīt, kas ienāk prātā. Svarīgi ir tas, ka es to visu publicēšu un tādā veidā gūšu atzinību zinātnes acīs. Vai spējat aptvert: mazas kļūdas dēļ, kas bija ielavījusies manis izdarītajos aprēķinos par cece mušu apdzīvotības blīvumu Ngorongoro krātera apvidū - turklāt šī kļūda visā pilnībā radās mana stulbā asistenta dēļ -, visa akadēmiskā pasaule pienagloja mani pie kauna staba! Nu es viņiem par visu esmu atlīdzinājis. Kad manu atklājumu publicēs…
Pīters un Odrija peldēja tālāk.
Nākamā pietura bija pie gubernatora un lēdijas Emeraldas, kuri bija iegrimuši neatšifrējamā sarunā ar Karmenu.
- Vai zinhiet, - Karmena klāstīja, - hes esmu priechīga, ka visi šhie putni un koki ir nosarghāti, hes nudien priecājos, un hes jau nu melot neiešhu, jūsu hekselence.
- Neparasti… ārkārtīgi nozīmīgi… dievs un tā tālāk… visiem pienākas uzslava… zemes sāls…, - gubernators murmināja.
- Un man jums jāatzīstas, jūsu hekselence, ka runa nav tik- hai par politiskiem sarežģījhumiem, man bija raizhes par manām meitenhēm. Viņas kļuva niķīghas, nudien, niķīghas, kaut arī taisnīgas lietas labā. Nu, jūs jau zinhiet, kā tas ir, gluži kā neizvedot sunhi pastaigāties.
- Sievietes godājamais ķermenis… impērijas mugurkauls… neparasti, - gubernators komentēja.
Lēdija Emeralda iesaistījās sarunā, iesprauzdama klausāmo stobriņu ausī.
- Jums biežāk jānāk pie mums pusdienās, - viņā ārkārtīgi labsirdīgi aicināja, - mēs tik reti redzam jūs un jūsu burvīgās meitas.
- Nu, jā, - Karmena atbildēja, no prieka nosarkdama, - ja jūs esat pilnīgi pārliecināthi, ka vēlaties viņas uzņemt guber- natorha rezidencē… hes gribu teikt, hes pieskatīšhu, lai mei- tenhes uzvedas kā pieklājas un lai neuzplijas kunghiem.
- Zemes sāls, - gubernators atkārtoja.
Odrija un Pīters peldēja tālāk, pa ceļam piepildīdami glāzes. Tālāk iedami, viņi sadzirdēja drūmi saviebušos kapteini Papasu spriedelējam ar lordu Hammeru.
- Jā, - Papass tobrīd teica, - un tā pie manis ir visi šitie papīri, ko tas bandubērns Lūja iedeva man paglabāt. Tas, redz, notika, pirms vēl es zināju, ko viņš sadarījis.
- Saprotu, - lords Hammers teica, - un kas tieši tie ir par papīriem?
Papass saviebās vēl negantāk.
- Es nez', - viņš atteica, - es nelasu cilvēku privātos papīrus. Bet tagad, kad tas bandubērns ir prom no salas, ko man ar tiem iesākts? Kājās domā?
Sejai starojot nevainībā, Papass ar mazajām, melnajām acīm cieši vērās lordā Hammerā.
- Varbūt, - lords Hammers piesardzīgi ieminējās, - ja mēs kopā tos caurskatītu, mēs varētu nonākt pie secinājuma, ko ar dokumentiem iesākt - kā jums šķiet?
- Labiņi, - Papass attrauca, pavērdams zelta zobus platā, absolūti uzticamā smaidā, - es tos rīt atnesīs, e?
- Kā viņš ticis pie Lūjas papīriem? - Odrija pārsteigta nočukstēja.
- Viņš ir grieķis, - Pīters atteica. - Tas visu izskaidro.
Nākamajā vietā gāgināja dabas aizsargātājs šveicietis, kuram
admirālis lasīja garu, mazliet nepatiesu lekciju par Eiropas vēsturi.
- Un tad mēs nonācām Jitlandē un jūs, puiši, no mums pa labi, - admirālis stāstīja satraukumā valgām acīm, - bijāt izvietojušies visapkārt…
- Bet mums nav jūras kara flotes, ser, - šveicietis iebilda, būdams precīzs līdz nāvei.
- Nav jūras kara flotes? - admirālis šausmās sastinga. - Nevar būt, ka jums nav jūras kara flotes - ikvienam jābūt jūras kara flotei!
- Šveice ir maza valstiņa, - šveicietis skaidroja un salika kopā rokas, kā attēlodams putnu ligzdu. - Un tā atrodas iekšzemē.
- Iekšzeme ir bīstama lieta, - admirālis apgalvoja. - Klausiet manam padomam, izcīniet ceļu līdz jūrai.
Pīters un Odrija peldēja tālāk. Karaliņš, ģērbies izsmalcinātā talārā, no saviem augstumiem uzsmaidīja seram Lanselotam, kuru vispārējās labvēlības atmosfēra bija tiktāl aizgrābusi, ka viņš pat reizumis ļāva sejā zagšus atspīdēt kādam smaidam.
- Priecājos, - sers Lanselots tobrīd visžēlīgi sacīja, - ka varu jums nodot labas vēstis no Penzansas hercoga. Viņš īpaši lūdza atgādināt par sevi.
- Dārgais Bertrams, - karaliņš teica, saglabādams sejā absolūti nevainīgu izteiksmi, - zināt, viņš Itonā bija mans fegs [31] . viņu tur mēdza dēvēt par "Bertramu ar pakaļu gaisā" - es gan nekad nesapratu, kāpēc.
Sera Lanselota seja gandrīz nepamanāmi noraustījās. Viņš stingrāk sažņaudza rokā glāzi un cieši paskatījās uz valdnieku.
- Ļoti priecājos, ka mums izdevās tik apmierinoši atrisināt problēmu, - viņš teica.
- Mēs te, Zenkali, parasti nokārtojam darīšanas tā, kā nāk par labu salai, - karaliņš sacīja. - Man tomēr jāsaka, ser Lanselot, ka es ne mirkli nešaubījos par jūsu konstruktīvajām spējām un tieksmi sadarboties.
- Pateicos, pateicos, - sers Lanselots atbildēja un no prieka piesarka. - Man liels prieks to dzirdēt, jūsu Majestāte. Mēs, dabas aizsargātāji, šādā vai tādā veidā paliekam nesaprasti. Ļoti grūti iestāstīt cilvēkiem, ka patiesībā mēs darbojamies tieši viņu interesēs. Cilvēki sliecas domāt, ka mēs esam tikai tādi apsēsti dzīvnieku mīļotāji, kas grib iztēloties, ka dzīvnieki ir svarīgāki par cilvēkiem. Tā tas nepavisam nav, jo dabas aizsardzība - pasaules aizsardzība - ir cilvēces aizsardzība.
- Pilnīgi piekrītu, - karaliņš teica, - un uzskatu, ka šeit notikušais pilnā mērā apstiprina jūsu teikto. Neizprazdami mūsu salas bioloģisko uzbūvi, mēs būtu iznīcinājuši salas ekonomiku un arī paši sevi.
- Nudien, - sers Lanselots piebalsoja, - šī situācija ir kā mikrokosms visam, kas notiek pasaulē, taču parasti rezultāts ir daudz skumjāks.
- Mēs Zenkali esam laimīgi, ka mums pietiek spēka pieņemt nozīmīgus lēmumus, - karaliņš teica mirdzošām acīm. - Man vienmēr bijusi sajūta, ka lielākajā pasaules daļā vara ir pārāk izkliedēta, lai būtu efektīva. Demokrātija savā ziņā ir ļoti laba, bet reizēm ar labvēlīgu diktatūru iespējams panākt daudz vairāk.
- Tā laikam gan ir, - sers Lanselots nedroši noteica.
- Un tur, lūk, - karaliņš iesaucās, - nāk laimīgais pāris, kas ir atbildīgs par visu notikušo!
Viņš aplika rokas Pīteram un Odrijai ap pleciem.
- Odrij, dārgā, tu šodien izskaties īpaši starojoša, - viņš teica, - varbūt esi nodomājusi šo te Foksglavu padarīt par godīgu vīru?
- Jā, - Odrija smaidīdama atteica, - esmu nolēmusi, ka viņam steidzīgi nepieciešama kašķīga sieva.
- Cilvēkam jājūtas pagodinātam, ka viņam pie sāniem kašķēsies tik burvīgs radījums kā tu, - karaliņš apgalvoja. - Varu tev atklāt noslēpumu: kad laulības būs noslēgtas, ļoti pateicīgā sala tev kā kāzu dāvanu pasniegs amelas plantāciju.
- Ak, karaliņ, - Odrija iesaucas, - tas ir tik dāsni!
- Nē, nepavisam ne dāsni, tas ir tālredzīgi, - valdnieks paskaidroja, - jo ceru, ka tas tevi pārliecinās palikt Zenkali līdz mūža galam.
- Vai to uzskatīs par Lese-Majeste, ja es jūs noskūpstīšu? - Odrija apvaicājās.
- To uzskatīs par Lese-Majeste, ja tu to neizdarīsi, - karaliņš stingri atbildēja.
- Nāc, Pīter, iesim un pastāstīsim to tētukam, - Odrija aicināja.
- jā, un pasaki savam tēvam - ja viņš vēlreiz uzrakstīs kaut ko piedauzīgu, es viņu izmetīšu no salas! Ko neteiksi, "Karalis ņem priekšā dievu savā dārzā"! Šādas lietas var sagraut karaļa reputāciju, lieku tev pie sirds, - monarhs draudēja.
Zem milzīgas, kukaiņu apsēstas bugenvilejas viņi atrada Hanibalu un cienmāti liegi šūpojamies karaliņa šūpuļtīklā. Viņiem līdzās zālē tupēja Saimons Damjēns.
- Man tev ir jāizstāsta jaunumi, vecais, cienījamais radītāj, - Odrija paziņoja, - mūsu lieliskais karaliņš mums ar Pīteru grasās dāvināt amelas plantāciju.
- Amelas plantāciju - tiešām? - Saimons pārvaicāja. - Neviena mana meita nesagādās kaunu un raizes savam vecajam tētim, viņam pie paša deguna dzīvodama grēkā amelas plantācijā!
- Kurš kaut ko teicis par dzīvošanu grēkā? - Odrija noprasīja.
- Vai gribi teikt, ka manai meitai pieticis neprāta pieļaut, ka tas jaunais nejēga viņu ievilina laulības jūgā? Svētā dievmāte, tas ir gandrīz vēl ļaunāk nekā dzīvot grēkā!
- Esmu abām rokām par kādu drusciņu grēka, - cienmāte lietišķi paziņoja. - Galu galā, ja pasaulē nebūtu grēku, es paliktu bez darba. Taču es ceru, ka jūs runājat nopietni? Vai drīkstēšu jūs salaulāt?
- Kur gan vēl to varētu nodarīt? - Hanibals noprasīja. - Tas laikam nozīmē, ka es ne tikai zaudēšu vienīgo meiteni, ko jebkad esmu patiesi mīlējis, bet arī turpmākos deviņdesmit gadus
netikšu vaļā no tevis kā sava asistenta?
- Dieva griba, - Pīters atteica.
- Nu, - Hanibals komentēja, - tagad šis smieklīgais juceklis, ko tu esi sacēlis, liekas norimies, un tev atliks mazliet brīva laika, ja vien šī palaidne liks tevi mierā. Tāpēc man būs tev kāds uzdevums. Esmu nolēmis izdot savas grāmatas jaunu, uzlabotu izdevumu.
- Kādas grāmatas? - Pīters vaicāja.
- "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM CEĻOTĀJAM", - Hanibals paskaidroja.
- Vai jūs to sarakstījāt? - Pīters pārsteigts noelsās.
- Kurš gan vēl šajā tumsonīgajā salā ir gana erudīts un tik lieliski pārvalda angļu valodu, lai tiktu galā ar tik gigantisku literāru darbu? - Hanibals uzstāja.
- Vai tiešām vēlaties to papildināt? - Pīters vaicāja.
- Jā, - Hanibals apstiprināja, - ja tu man palīdzēsi.
- Protams, bet vai neiebildīsiet, ja vispirms mēs izbaudīsim medusmēnesi?
- Medusmēnesi? Tu to meiteni vēl neesi pat apprecējis! - Hanibals iesaucās.
- Ziniet, mēs nolēmām visu darīt otrādi, - Odrija atvainodamās paskaidroja. - Vispirms mums būs medusmēnesis, pēc tam kāzas.
- Ak, Svētais Pāvil un visi apustuļi, mana meita te stāv un sludina grēku visai pasaulei! - Saimons noteica, izvalbījis acis. - Tikai mana dvēseles šķīstība ļauj man paciest nepaciešamo.
- Un vai drīkstu uzzināt, kur notiks šī dīvainā slepenā mīlētāju pirmslaulību tikšanās? - Hanibals noprasīja.
- Es zinu! - cienmāte iesaucās, pielēkdama kājās no šūpuļ- tīkla. - Pie joda, ir tikai viena vieta, kurp viņi var doties. Uz ieleju.