- Vai vari pievirzīties man tuvāk? - viņš vaicāja.
- Nevaru, Pīter, - viņa atbildēja, - mēs jau tā esam iemanījušies divatā ielīst vienvietīgā guļammaisā. Cik tuvāk vēl iespējams pievirzīties?
- Daudz tuvāk, - viņš laimīgs atteica.
Viņiem visapkārt mēnessgaismā klājās ombu koku resnās, izlocījušās ēnas, biezokņos līpinājās jāņtārpiņu gaisma.
- Kad tu pirmo reizi saprati, ka mīli mani? - Pīters vaicāja, nolēmis būt banāls.
- Kad tevi pirmo reizi ieraudzīju, - Odrija pārsteigta atbildēja. - Kāpēc vaicā?
Pīters piesardzīgi atbalstījās uz elkoņa un vērās Odrijai sejā.
- Kad pirmo reizi mani ieraudzīji? - viņš pārsteigts pārvaicāja. - Kā tu to domā?
- Torīt, kad tu ienāci Hanibala mājā. Tu izskatījies tik burvīgs - kā… kā pamests kucēns.
- Paldies, - Pīters vēsi atteica, - tas laikam gan ir romantiskākais, ko man jebkad dzīvē kāds teicis.
- Bet tāds ļoti mīļš kucēns, - Odrija nerimās, - tāds, kādu reizēm ieraugi dzīvnieku veikala skatlogā un vairs nespēj paiet garām.
- Saprotu. Tāds pūkains un pieglaudīgs?
- Jā, un arī neveikls un bezpalīdzīgs. Un tāds, kas pieslapina grīdu un sagrauž čības, bet uz viņu nedusmojas.
- Vai es tavā klātbūtnē kādreiz esmu izrādījis vēlēšanos pieslapināt grīdu? - Pīters ziņkāri noprasīja. - Vai varbūt grauzt kādu tev piederošu apavu?
- Tu lieliski zini, ko es gribēju teikt, - Odrija atteica, - netēlo cietpauri.
Iestājās klusums.
- Tu taču zini, kas notiek ar burvīgajiem kucēniem no dzīvnieku veikala skatloga, kad tie nopirkti? - Pīters ievaicājās.
-Kas?
- Viņi izaug par vilkiem.
- Man vienmēr gribējies pašai savu vilku, - Odrija sapņaini teica.
- Es gan vienā mirklī tevī neiemīlējos, - Pīters klīrīgi klāstīja. - Tomēr atzīšos, ka tu man patiki.
- Ja skatīšanos uz mani ar tikko pubertāti sasnieguša itāliešu jaunekļa neķītro baudkāri sauc par patiku, tad tu laikam gan runā taisnību, - Odrija atteica.
- Tā, uzklausies nu, - Pīters aizkaitināts atcirta, - es neskatījos uz tevi ar neķītru baudkāri!
- Skatījies gan. Ar savu pirmo skatienu tu mani ne tikai izģērbi, bet arī iestiepi gultā, - Odrija apgalvoja. - Sajūta bija tiešām ļoti patīkama.
- Es tev nepiekrītu, - Pīters nepiekāpās. - Nekad mūžā neesmu tā skatījies uz sievieti.
- Tieši tā es arī nodomāju, - Odrija sacīja. - Tieši tāpēc man tas patika.
- Nedomāju, ka pirmo ķildu mums vajadzētu piedzīvot šeit, guļammaisā, - Pīters teica, - te nav pietiekami daudz vietas pieklājīgai ķildai. Nav iespējams ātri kustēties.
- Guļammaisā trūkst vietas, lai darītu vienalga, ko, - Odrija žēlojās.
- Skaidrs, ka pietiek, - Pīters apgalvoja. - Es tev to pierādīšu.
Sekoja ilgs klusums, ko pārtrauca vien klusas elsas.
- Mans vilks, mans īsti personīgais vilks, - Odrija beidzot izdvesa.
- Turklāt tāds, kurš ierobežotos apstākļos ir diezgan izveicīgs, ceru, ka tu to atzīsti? - Pīters vaicāja.
- Apbrīnojami izveicīgs, - Odrija piekrita.
Mēness lēni slīdēja pa debesīm un it kā atmodināja ombu kokus. Likās, ka tie kustas, maina pozas un satupstas noslēpumainās, senatnīgās grupiņās. Jāņtārpiņi kā mazi laternu nesēji piesēja mīlētāju mazo pasaulīti ar zaļu, pulsējošu gaismu. Bezgalīgajās debesīs zvaigznes vizēja kā lāstekas saules gaismā, un mēness no kliņģerīšu dzeltena lēni vērtās balts kā sēne. Ombu koku biežņā atskanēja balss, kas bija miegaina kā pirmā gaiļa dziesma.
- Ha ha, - balss klusi un jautājoši skandēja, - Ha Aa?
Cita balss mierinoši atsaucās:
- Ha ha… ha ha!
Un tad žēlabainie, mīļie saucieni cauri biezajām koku ēnām atskanēja no visām pusēm:
- Ha ha… ha ha… ha ha!
- Klausies, - Pīters teica, - vai zini, kas tās par skaņām?
- Kas? - viņa vaicāja.
- Ņirgu putns, - Pīters atbildēja. - Tas smejas pēdējais.
NOBEIGUMS
Tiem lasītājiem, kas par to interesējas, es varu paskaidrot, ka šī grāmata gan ir rakstīta vieglā noskaņā, taču viss tajā aprakstītais tiešām ir noticis vai šobrīd notiek kādā pasaules malā.
Ja kāds uzskata, ka saistība starp amelas koku un ombu koku, ņirgu putnu un amelas naktstauriņu ir pārspīlēta, ļaujiet man aizrādīt, ka dabā pastāv vēl daudz sarežģītākas kopsakarības. Viena šāda jauka kopsakarība nesen atklāta saistībā ar oropen- dolu - Dienvidamerikas putnu, kas vij garas, nokarenas, groz- veidīgas ligzdas. Noteiktās vietās dzīvo muša, kas ielido ligzdās un dēj olas uz oropendolu mazuļiem. No oliņām izšķiļas kāpuri, kas savukārt sāk baroties no putnēniem. Taču šajā apkārtnē dzīvo arī kāda lapsene, kas alkatīgi ēd mušu, tās olas un kāpurus, kas mitinās uz putnu mazuļiem. Šķiet, ka pieaugušie oro- pendoli kaut kādā veidā sapratuši, kādu labumu viņu mazuļiem dara lapsene, tāpēc ļauj šiem kukaiņiem brīvi iekļūt ligzdās un attīrīt tās no kaitēkļiem. Tomēr vēl citā apgabalā, kur parazītiskās mušas nedzīvo, oropendoli pret lapsenēm neizturas tik viesmīlīgi un iznīcina, tiklīdz tās tuvojas ligzdai.
Ņirgu putna atklāšana no jauna balstās uz notikumu, kas pirms pāris gadiem atgadījās Jaunzēlandē. Tur kādā nomaļā ielejā (man laimējās tajā kādu laiku uzturēties) tika atklātas kalnugriezes vai Notornis - putni, kas bija uzskatīti par izmirušiem. Tādējādi tagad pastāv cerība, ka, ar vienu roku iznicinot, ar otru mēs tomēr kādā purvā varētu atklāt mazu bariņu dinozauru.
Grāmatā aprakstītie tēli, protams, ir izdomāti, taču nenoliedzami tajos atspoguļoti reāli cilvēki, kurus esmu saticis savu ceļojumu laikā. Protams, sliktie cilvēki ir visur pasaulē sastopamo slikto cilvēku modeļi, dažus no tādiem esmu saticis. Ja viņi sevi pazinuši, ceru, ka lasīšana likusi tiem aizdomāties.
Un nobeigumā vēlos teikt, lūk, ko. Ja jums šī grāmata patika un jūs saprotat, ka pasaule un tās brīvā daba nemitīgi un nežēlīgi tiek iznīcināta tā dēvētā progresa vārdā, es jūs aicinu palīdzēt mums veikt mūsu darbu Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestā. Mēs šeit cenšamies izveidot gandrīz izmirušu dzīvnieku kolonijas, saglabāt tos un apmācīt cilvēkus visā pasaulē, kā pavairot dzīvniekus nebrīvē, lai palīdzētu tiem, kurus mūsu neprātīgā alkatība gandrīz novedusi nebūtībā. Tresta biedru dalības maksa ir mērena, taču jebkurš atbalsts mums palīdz centienos glābt brīvo dabu visā pasaulē. Mēs lūdzam šo augu un dzīvnieku vārdā, jo viņi paši palīdzību lūgt nespēj. Galu galā, mēs lūdzam jūs glābt jūsu pašu pasauli. Mūsu adrese ir:
Jersey Wildlife Preservation Trust[32]
Les Augres Manor
Trinity
Jersey, Channel Islands
Rakstiet mums, un mēs ar prieku nosūtīsim jums visu iespējamo informāciju un laipni uzņemsim jūs mūsu tresta biedru vidū.
Pasaulē vēl ir daudz ņirgu putnu un ombu koku, kas būs ārkārtīgi pateicīgi par jūsu palīdzību. Patiesību sakot, bez tās viņi neizdzīvos.
Dž. D., 1981. gada rudens