Vistālākajā jūras malā tieši uz iztēlotās līnijas, kur saplūst kopā Indijas un Klusais okeāns, atrodas Zenkali sala - zaļa un tīkama vieta, tik nomaļa, ka, šķiet, nespētu ietekmēt plašo pasauli, nedz arī pasaulei varētu rasties par to interese. Un tomēr veselus divus mēnešus savas pastāvēšanas vēsturē Zenkali dēļ elpu bija aizturējusi gan visa civilizētā pasaule, gan arī lielākā daļa mežoņu -, piemēram, avīžnieki, televīzijas komentētāji un tamlīdzīgi ļaudis. Lieki teikt, ka par tik pompozu grozī- šanos uz pasaules uzmanības skatuves nācās maksāt bargu cenu. Pat šobrīd, kad lielākā daļa ievainojumu sadzijuši, rētas vēl ir jutīgas, un, skaļi pieminot šo atgadījumu "Mātes Kerijas cālēnos", var iedzīvoties zilā acī vai vēl pamatīgākā traumā, savukārt jaunajā Angļu klubā apmeklētāji demonstratīvi sāks attālināties, ja būsiet gana aprobežots, lai pieminētu ņirgu putnu.
Tas viss sākās janvārī. Salinieki, kā parasti, bija Ziemassvētku laikā pārēdušies un pārdzērušies un nu mocījās ar vēdergraizēm, kādās neizbēgami iedzīvojas, patriotisma vārdā mielojoties ar tītara cepeti un plūmju pudiņu, kad temperatūra pārsniedz deviņdesmit grādus ēnā. Sala snauda baltajā saules gaismā, abu vulkānu - Timbalu un Matakamas - apsargāta. Salinieku uzmanību pilnībā bija aizņēmis zelteris un soda, tāpēc neviens no viņiem nespēja ne iedomāties, ka par viesuļvētru ļaunāks, par paisuma vilni postošāks un par zemestrīci satricinošāks liktenis jau traucas pie viņiem pāri plašajiem okeāna ūdeņiem. Vēl jo ļaunāk tāpēc, ka šis liktenis izskatījās tik nevainīgs - kā ar hidrofobiju sirgstošs pekiniešu sugas kucēns. Likteni iemiesoja Viņas Augstības padomnieka politikas jautājumos jaunais asistents - gara auguma, apburošais, blondais Pīters Foksglavs, eskvairs.
Ieradies Džakartā, Pīters šausmās atklāja, ka kuģis, kuram vajadzēja nogādāt viņu Zenkali, ir pārbūvēta franču sardīņu zvejas laiva nenosakāmā vecumā un ar apšaubāmu jūrasspēju, un to vada tukls, neskuvies grieķis, vārdā Aristotelis Papaijato- kopoluss. Viņam palīdzēja dzīvespriecīga zenkaliešu komanda, kas nekādi neatgādināja jūrniekus; ideju doties okeānā ārkārtīgi nedrošā kuģelī puiši uztvēra ar tādu sajūsmu kā nemākulīgu skautu bariņš, kas caurā kanoe laivā grasās šķērsot dīķi. Viņi izkliedza cits citam komandas, kuras neviens negrasījās pildīt. Visu šo pasākumu vēl jo bīstamāku padarīja vecā, labā kuģīša "Andromada III" spēcīgā sānsvere uz labo pusi, tā ka ikviens apaļš uz klāja nolikts priekšmets nekavējoties aizripoja līdz bortam un ieplunkšķēja ostas eļļainajos ūdeņos. Pītera izsmalcinātā teļādas ceļasomu kolekcija gaišā krēmkrāsā, kuru viņš ar tādu rūpību bija izvēlējies pie Londonas tropu apģērbu tirgotājiem Asindera un Gropa, uz zenkaliešiem acīmredzami nekādu iespaidu neatstāja: brūnas rokas cilāja, svaidīja somas, noskrāpēja gar bortiem vai citiem piemērotiem izciļņiem un visbeidzot nevērīgi salidināja uz priekšējā klāja tieši rāmi kūpošā mēslu kaudzē. Cenzdamies sazināties ar zenkaliešiem, Pīters pirmo reizi izjuta angļu pidžinvalodas zināšanu trūkumu.
- Ei, tu, tur, - viņš stingrā balsī (vismaz pats tā cerēja) uzsauca zenkalietim, kurš izskatījās nedaudz apķērīgāks par citiem, - vai tu esi kapteiņa palīgs?
Zenkalietis bija spēcīgs, jauns vīrietis noskrandušās biksēs, pairušā salmu cepurē un ap kaklu rotas vietā nēsāja kokakolas korķu virteni. Viņš cēlā pieklājības žestā noņēma cepuri un piespieda pie krūts, vienlaikus platā, labvēlīgā smaidā atklādams teicamu zobu virkni.
- Vai tu esi kapteiņa palīgs? - Pīters vēlreiz vaicāja.
- Masa? - puisis pārvaicāja, bažīgi savilcis seju, tomēr iemanīdamies saglabāt arī smaidu.
- Vai tu esi kapteiņa palīgs uz šā kuģa? - Pīters noprasīja jau trešo reizi, izrunādams katru vārdu loti lēni un skaidri.
- Kuģis! - puisis atsaucās, starojoši smaidīdams. - Jā, masa.
- Vai tu esi kapteiņa palīgs?
- Jā, masa… kuģis! - puisis apstiprināja, paplikšķinādams cepuri.
Pīteram pāri sejai un mugurai plūda sviedri. Viņa glītās, baltās buru audekla bikses bija kļuvušas netīri pelēkas un tikai pirms divām stundām iegludinātās ieloces izzudušas. Apģērbs bija nošļucis un izskatījās tik ļoti saburzīts, it kā tajā būtu pārlaidis nakti bezmiega mocīts dinozaurs. Vairāk par visu Pīters ilgojās tikt prom no saules svelmes, uzvilkt sausu drēbju kārtu un dabūt aukstu dzērienu.
- Kā tevi sauc? - viņš nolēma mainīt sarunas tēmu.
- Andromada Trīs, - puisis bez minstināšanās atbildēja.
- Andromada? Bet tas taču ir sievietes vārds… ak, tā, saprotu, tu gribi teikt, ka kuģi sauc Andromada?
- Jā, masa, kuģis, - puisis laimīgs apstiprināja, tādējādi sekmīgi nobeigdams jautājumu loku.
Pīters noslaucīja seju un kaklu sviedros izmirkušā mutautā un mēģināja vēlreiz.
- Es pasažieris, - viņš teica, norādīdams uz sevi un juzdamies kā pēdējais muļķis. - Es gribēt kajīte… es gribēt bagāža uz kajīte… es gribēt auksts dzēriens… es pasažieris, saproti?
- Es Andromada Trīs, - puisis atkārtoja, jo nepārprotami šaubījās, vai Pīters uztvēris šo nozīmīgo informāciju.
Pirms vēl Pīters paguva vērsties pie Visvarenā ar lūgumu sūtīt pār puisi savu nāvējošo zibeni, viņam līdzās pēkšņi parādījās kapteinis, izplatīdams spēcīgu ķiploku dvaku, kas pārspēja pat visaptverošo aromātu kokteili, ko veidoja kopra, mēsli un sešas ārkārtīgi negribīgas govis, kuras zenkaliešu komanda tobrīd ar skaļiem, melodiskiem kliedzieniem centās dabūt uz klāja.
- Ser, - kapteinis teica rešņā, zemā balsī, kas likās plūstam no pašām mašīntelpas dzīlēm, - esmu kapteinis Aristotelis Papaijatokopoluss. Esmu jūsu rīcībā. Parasti mani sauc par kapteini Papasu, jo cilvēkiem ir izteiktas grūtības neizrunāt manu vārdu.
- Neizrunāt jūsu vārdu? - Pīters pārvaicāja, jo domāja, ka pārklausījies.
- Jā, ser, - kapteinis apstiprināja, - viņiem vienmēr ir grūtības, jo viņi neizrunā manu vārdu.
Pīteram uzmācās sajūta, ka saruna ar kapteini Papasu būs tikpat apbrīnojama kā tikko pārtrauktā domu apmaiņa ar iedomāto kapteiņa palīgu.
- Prieks ar jums iepazīties, kaptein, - viņš teica. - Mani sauc…
- Rumba, Tango, Valsis, - kapteinis Pīteru pārtrauca, domīgi savilcis seju, - Polka, Faststeps… nē, nē… Kviksteps… Parādes deja, Lancers, Menuets, Fokstrots!
- Atvainojiet? - Pīters pārvaicāja.
- Nav jāatvainojas, Fokstrota kungs, - kapteinis atteica. - Es iegaumēju jūsu vārdu ar mnemonikas palīdzību… pa grieķu modei, saprotiet… mnemonika palīdz atcerēties.
- Bet mans vārds nav Fokstrots, - Pīters apjucis aizrādīja.
- Tiešām nē? - kapteinis pārvaicāja, pārsteigumā izbolījis acis. - Kāds tad? Varbūt Veleta, ko? Vai Pasodoble, mm?
- Nē, - Pīters stingri atteica. - Mans vārds nav Pasodoble, bet gan Foksglavs.
- Foksglavs… Foksglavs? - kapteinis Papass neticīgi blenza uz viņu. - Kur to foksglavu dejo?
- Tā nav deja… tas ir kaut kas… hmm, nu, tāds kā zieds [1] , - pīters paskaidroja, pirmo reizi mūžā aptverdams sava uzvārda neatbilstību normām.
- Zieds… tāds, kādi ir dārzos? - kapteinis vēlējās precizēt.
- Jā, - Pīters apstiprināja.
Kapteinis atspiedās pret bortu un aizvēra acis.
- Foksglavs, - viņš nomodulēja pacilātā balsī, - Foksglavs, Roze, Hibisks, Dālija, Atraitnīte, Foksglavs.
- Vai jūs, lūdzu… - Pīters iesāka.
- Bugenvileja, Tulpe, Saulespuķe, Pulkstenīte, - kapteinis kā aizmirsies turpināja, izrādīdams plašu botānisko zināšanu klāstu, kuram nemanīja beigu, - Begonija, Čemurneļķe, Gundega, Foksglavs.
Viņš atvēra sīkās, melnās ačeles un starojoši uzsmaidīja Pīteram.
- Tagad es vienmēr atcerēšos jūsu vārdu, - viņš triumfējoši paziņoja, - līdz mūža galam. Teicams paņēmiens, kā kaut ko atcerēties, vai ne? Pa grieķu modei… teicams… pats labākais, vai ne?
- Teicams paņēmiens, - Pīters labprāt piekrita, - un tagad es ļoti vēlētos apskatīt savu kajīti, dabūt uz turieni savas somas un tad tikt pie kāda vēsa dzēriena.
- Protams, protams, - kapteinis atteica. - Likšu Kalaki parādīt jums kajīti… viss ir sagatavots… ne par ko nav jāraizējas.
Viņš izkliedza veselu virkni rīkojumu, kā Pīteram šķita, straujā pidžinvalodā, kuru par kapteiņa palīgu pieņemtais jauneklis likās saprotam bez pūlēm. Puisis tūlīt pasauca divus jūrniekus, trijatā viņi savāca ceļasomas un kopā ar tām nozuda kuģa dzīlēs.
- Lūgtum, sekojiet viņiem, ser, - kapteinis teica, pompozi pamādams ar roku, - puiši jums parādīs kajīti… labākā kajīte jaunajam padomnieka asistentam.
- Jūs arī to zināt? - Pīters pārsteigts vaicāja.
Kapteinis ņēmās skaļi smieties, atmetis atpakaļ galvu un atklādams visā godībā Fortnoksa* cienīgas zelta krātuves starp pilnīgajām lūpām. Ar resno pirkstu viņš norādīja pāri bakurē- tainajam degunam uz mazo, zibošo aci.
- Es zinu visu, kas notiek Zenkali. Es zinu visu un pazīstu visus. Manas acis redz visu gluži kā augstais Dievs, un ne kamielis nenokritīs no zara, man nezinot. Ja vien jūs Zenkali kaut ko vēlēsieties, pasakiet man.
- Liels paldies, - Pīters noteica. Nākamajā mirklī viņš, kapteiņa tuklās rokas maigi bīdīts, jau grīļīgi kāpa lejup pa netīrajām kāpnēm mazā kuģīša tumšajās, trokšņainajās dzīles, kur spēcīgi oda pēc saglumējuša ūdens, krāsas un - pilnīgi neizskaidrojami - Parmas vijolīšu odekolona.
Trīs dienas ilgā kuģojuma laikā Pīteram bija papilnam iespēju rūgti nožēlot savu izvēli ceļot ar "Andromadu III", nevis ar lielāko pasažieru laineri "Āzijas valdniece", kas iegriezās salā reizi mēnesī. "Andromadai III" grīļojoties un zvalstoties okeānā, viņš vispār sāka nožēlot, ka piekritis ieņemt šo posteni. Gulēdams savā zārkam līdzīgajā kojā, Pīters atcerējās, cik glaimots bija juties, kamēr tēvocis viņam izklāstīja jaunumus.
- Mēs tevi sūtīsim uz Zenkali, - sers Osberts tika paziņojis, cauri monoklim nomērīdams savu vienīgo dzīvo radinieku ar zilās acs vēso skatienu, - un es nevēlos, lai tu tur iekļūtu jebkādās nepatikšanās.
- Dieviņ augstais, tēvoc, tas ir brīnišķīgi! - Pīters toreiz sajūsmināti iesaucās. Kāds viņa draugs - Hugo Čarteriss - bija pavadījis Zenkali veselu mēnesi un pēc atgriešanās klāstījis par šīs vietas krāšņumiem kā plānprātīgs tūrisma aģents.
- Mēs tevi nesūtām brīvdienās, - sers Osberts dzēlīgi turpināja, - tu būsi tā muļķa Olifanta asistents.
Sers Osberts sāka soļot šurpu turpu pa kabinetu. Ārā sniga, un dunošo Londonu apņēma mežģīnēm līdzīgs pārslu plīvurs.
- Situācija Zenkali ir… ēēē… hmm… sarežģīta, - viņš atzinās. - Kā tu zini, viņiem apsolīta pašnoteikšanās… vai, precīzāk izsakoties, vara tiks nodota turienes smieklīgā monarha,
karaļa Tamalavalas III rokās.
- Man šķita, ka viņu uzskata par gana labu kandidātu, cik vien karalis spēj būt labs, - Pīters aizrādīja, - progresīvs valdnieks, un tādā garā.
- Tas cilvēks ir klauns, - sers Osberts atcirta. - Uzskatāms piemērs tam, kas iznāk no kanibāla, kad viņu aizsūta uz Itonu. Maigi izsakoties, viņš ir nekauņa. Un, ja runājam par iedzimtajiem, tad, tici man, melns nekauņa ir divkārt nekauņa. Kad vēl valdījām Zenkali, mēs viņu kaut cik turējām grožos, bet tagad… bet tagad…
Viņš paņēma no galda melnkoka lineālu un apspiestās dusmās ņēmās bungot ar to sev pa plaukstu.
- Mans ārsts saka, lai es pārāk nesatraucoties… motors streiko, saproti? Bet es šim saku - kā var gribēt, lai es palieku mierīgs, kad valdība plosa impēriju gabalos?
Smagi elpodams, sers Osberts uz mirkli apklusa. Pīters cieta klusu. Viņa domas diametrāli atšķīrās no tēvoča uzskatiem un jau agrāk bija radījušas nesaskaņas. Viņš negribēja apdraudēt savas izredzes doties uz Zenkali.
- Atceries, Foksglavi par šo impēriju ir cīnījušies un krituši, - tēvocis turpināja. - Tev ar savām vējīgajām, modernajām idejām varbūt šķiet, ka tas nav svarīgi, bet, tici man, tā ir. Vai tu apjēdz, ka ikvienā Anglijas vēstures un impērijas veidošanas brīdī kāds Foksglavs bijis klāt?
- Jā, tēvoc, - Pīters teica, - bet tev nevajadzētu tik ļoti uztraukties.
- Ažinkortā [2] bija foksglavs, trafalgaras kaujā bija Foksglavs… Vaterlo bija Foksglavs, Austrālijā un Jaunzēlandē mudž no Foksglaviem… Indija pilna ar tiem… Ziemeļrietumu robeža turas gandrīz tikai uz Foksglaviem… Āfrika ar tiem pārplūdināta. Un tad pie varas nāk sasodītie leiboristi un sāk izdāļāt impēriju kā… kā tādas vecas lupatas. Sirdstrieku var dabūt, tikai pavērojot, kā tie neaptēstie pārtikas tirgotāju dēli, tred- jūnisti un citi uzcirtušies lauki vazājas pa Vaitholu, bārstīdami aspirācijas kā sniegpārslas un izdāļādami impēriju ļautiņiem, kuri vēl pat nav pārtraukuši ēst savas vecmāmiņas.
Sers Osberts apsēdās pie rakstāmgalda un noslaucīja seju mutautā.
- Nu jā, - viņš beidzot teica, mazliet nomierinājies, - sarežģītākais šajā situācijā ir, lūk, kas: tikko bijām gatavi piešķirt šiem cilvēkiem pašnoteikšanos, virspavēlnieks nosprieda, ka Zenkali ir militāri nozīmīga teritorija. Svarīga, lai turētu krievus tālāk no Indijas okeāna, vai tādā garā. Sasodīti smieklīgi! Tā vieta uz kartes neaizņem vairāk platības kā mušas mēsls. Lai nu kā, izcēlusies pamatīga jezga. Ir doma tur uzbūvēt lidlauku, tad izspridzināt caurumu rifā, lai dabūtu līcī iekšā iznīci- nātājkuģi. Bet tādā gadījumā arī jāapplūdina dažas ielejas un jāuzbūvē hidroelektrostacija. Šim darbam gribēja dabūt Al- dabra, bet tam pretojās vesels bars plānprātīgu dzīvnieku mīļotāju. Pasaule jūk prātā… iedomājies tikai, britu bruņotie spēki nevar izpildīt savas vēlmes kaut kāda sasodīta milzu bruņurupuču bara dēļ! Saki jel, kas notiks tālāk? Vai milzu bruņurupuči mums palīdzēja pie Sommas [3] ? Vai Britānijas kaujā? Varbūt viņu mums palīdzēja Trafalgaras kaujā, varbūt Jitlandē [4] ? Es tev saku, cilvēkiem mūsdienās galīgi nav mēra sajūtas.
- Un kas tagad notiks? - Pīters aizrāvies vaicāja.
- Nu, pašlaik notiek pārrunas, bet karalis ir melnais blēdis, tici man - tādas lietiņas viņiem māca ītonā, - teica sers Osberts, īsts ragbijietis [5] . - piemini manus vārdus, viņš prasīs augstu cenu. Viņš zina, ka šo kaitīgo rāpuļu dēļ dabūs visu, ko gribēs. Padomā tikai, britu valdību šantažē kaut kādu bruņurupuču dēļ, pē!
- Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apjautājās.
- Protams, būs. Tieši tas, kas viņiem vajadzīgs… daudz jūrnieku un lidotāju, jauki godprātīgi puiši, kas tur tērē savu naudu par suvenīriem un… ēē… ēē… nu, visām tām lietām, par kurām jūrnieki un lidotāji naudu tērē. Un tad vēl hidroelektrostacija… tā radīs darba vietas. Viss salai lieliski nāks par labu, tici man, par spīti tam, ko saka idiots Olifants. Taču situācija ir kutelīga. Karalis vēl nav piekritis. Zini, iesaistīti ievērojami cilvēki, lords Hammers… Hammeršteins un Gal- lops… viņi grasās būvēt aizsprostu, un tā tālāk… protams, būs jāizsludina konkurss par darbu veikšanu, bet tā tiešām ir tikai formalitāte. Lai nu kā, situācija, es jau teicu, ir ārkārtīgi delikāta, tāpēc nevēlos, lai tu savārītu kādu putru, saproti?
- Jā, ser, - Pīters paklausīgi atteica.
- Vēlos, lai tu turētu acis un ausis vaļā un ziņotu man, ja gadīsies kaut kas nelāgs, saproti? Kad tev darīšana ar melnajiem, pārliecīga piesardzība nemaz nav iespējama.
Un nu Pīters atradās okeāna vidū - ceļā uz Zenkali, un drūmi prātoja, vai kapteinim Papasam nenāksies viņu apbedīt jūrā. Tomēr drīz vien vēderā vairs nebija atlicis nekā izvem- jama, un viņš iegrima nemierīgā miegā.
Nākamajā rītā Pīters pamodās un pārliecinājās, ka vētra izpūtusi pēdējos spēkus un kuģis nu slīd kā pa spoguli. Debesis bija delfīniju zilumā, mazi lidojošo zivju bariņi lēca laukā no vizošās jūras un planēja kuģim gar priekšgalu, savukārt aiz tā divi albatrosi šķietami nekustīgi karājās gaisā, tomēr bez piepūles turējās līdzi kuģa gaitai, it kā būtu pie tā piestiprināti ar neredzamām trosēm. Juzdamies daudz labāk un jaukā laika atspirdzināts, Pīters devās uz mazītiņo salonu brokastīs. Tur viņš ieraudzīja, ka kapteinis Papass jau ieņēmis vietu un kāri tiesā milzu porciju ārkārtīgi trekna bekona, olu, desu, pupiņu un grauzdētas maizes.
- Labrīt, labrīt, - kapteinis līksmi uzsauca pilnu muti, - labi gulējāt, e?
- Jā, paldies, - Pīters sameloja un nodrebēdams novērsa skatienu no kapteiņa šķīvja.
- Jauki, jauki, - kapteinis teica, - un tad tagad kārtīgas brokastis, e? Labi daudz bekona ar olām, e? Man te uz kuģa sasodīti labs pavārs, viņš pagatavo pilnīgi visu.
- Paldies, taču es brokastis neēdu, - Pīters aši aizbildinājās. - Ja drīkst, es tikai izdzeršu tasi kafijas ar grauzdiņu.
Kapteinis noauroja kādu pavēli, un uz galda parādījās kafija un grauzdiņi. Kapteinis ar sērkociņu bakstīja zeltraktuves savā mutē un tēvišķīgi vēroja Pīteru.
- Nu, tātad, - viņš visbeidzot ierunājās, - nekad vēl neesat bijis Zenkali?
- Nē, nekad. Esmu dzirdējis, ka tā esot skaista sala.
- Brīnišķīga, ļoti, ļoti skaista. Viņa ir tik brīnišķīga, ka gandrīz varētu būt Grieķijas sala. Lai gan, protams, tā nav Grieķijas sala… nē, nē… pilna ar nigeriem, saprotiet? Viņi ir lāga puiši, bet galīgi primitīvi. Nav tik civilizēti kā grieķi, saprotiet?
- Jā, - Pīters apstiprināja, taču prātoja, kā zenkalieši uz pašnoteikšanās sliekšņa uztver sevis dēvēšanu par nigeriem. - Es tā saprotu, ka viņi drīz dabūs pašnoteikšanos.
- Pašnoteikšanos… pašnoteikšanos? - kapteinis Papass ieaurojās. - Zenkali nav nekāda pašnoteikšanās. Nē, nē, Fokstrota kungs, pašnoteikšanās ir tikai karaliņam.
- Karaliņam? Kas tas tāds? - Pīters pārvaicāja, atmetis cerības, ka kapteinis atcerēsies viņa uzvārdu.
- Karaliņš ir karalis, - kapteinis paskaidroja, Pītera neap- tēstības pārsteigts.
- Un jūs viņu saucat par karaliņu? Vai tas nav diezgan… nu… lese-majeste?[6]
- Kas? - kapteinis pārvaicāja, saskāries ar iepriekš nedzirdētu apzīmējumu.
- Es gribēju teikt, vai nav rupji saukt valdnieku par karaliņu?
- Nemaz nav rupji. Viņš pats sevi sauc par karaliņu. Tāda kā… pasauka.
- Iesauka?
- Jā, varbūt tā arī, - kapteinis šaubīdamies piekrita, - visi te sauc viņu par karaliņu. Saprotiet, Fokstrota kungs, - kapteinis Papass turpināja, - Zenkali dzīvo divas ciltis: fangovi un gin- kas, e? Fangovi ir lielākā cilts… kādi piecdesmit tūkstoši cilvēku. Karaliņš ir fangovu karalis, saprotiet. Ginkas ļoti maza cilts… kādi pieci vai seši tūkstoši. Viņiem ir virsaitis Govsa Ma- nalovoba. Fangovi, kā jau lielākā cilts, pārvalda salu. Fango- viem nepatīk ginkas, un ginkām nepatīk fangovi. Kad Zenkali dabūs pašnoteikšanos, vienīgais valdnieks būs karaliņš, saprotiet? Karaliņš ļoti, ļoti gudrs vīrs. Viņš grib visu laiku valdīt pār visiem cilvēkiem kā Ābrahams Linkolns, saprotiet?
- Bet vai tad viņiem tur nav parlamenta… tādas kā likumdošanas sapulces, kurā visi ir pārstāvēti? - Pīters vaicāja.
- Jā, protams, viņiem ir parlaments - bet parlaments dara to, ko saka karaliņš.
- Izklausās loti nedemokrātiski.
>
Kapteiņa zobi nomirdzēja kā zeltains prožektors.
- Jā, mums Zenkali ir tikai viena demokrātija, un tā pieder karaliņam.
- Vai jūs kaut ko zināt par to lidlauku? - Pīters piesardzīgi apvaicājās
- Jā. Viena liela blēdība, - kapteinis Papass atteica, ļaujot balsī tikko dzirdami ieskanēties grieķiskai skaudībai, - tā melnā neģēļa Lūjas lielā blēdība. Lūja tur attīstības ministrs. Lielākais blēdis visā Zenkali. Nevienam Lūja nepatīk. Visi viņu ienīst. Pat paša māte viņu ienīst, jo arī viņu šis apkrāpis.
- Bet kāpēc viņš ir attīstības ministrs, ja jau tik blēdīgs?
- Nezinu, karaliņš vinu iecēla.
- Un kas tā par blēdību? - Pīters turpināja izprašņāt.
- Lai uzbūvētu lidlauku, vajag vairāk elektrības. Šobrīd Zenkali ir tikai viens mazs ģenerators, pilsētai ar to gana. Tak šis vienā gabalā bojājas, e? Lūk, un, lai dabūtu vairāk elektrības, šie tai- sās būvēt dambi pie Matakamas… tas ir vulkāns. Grasās būvēt ^ dambi ielejā, skaidrs? Un kā jums liekas, kam pieder ieleja? Lūjam.
- Bet kāda te blēdība, ja jau viņam pieder ieleja un tajā grasās būvēt dambi? - Pīters apjucis vaicāja.
- Agrāk ieleja nepiederēja Lūjam, - kapteinis paskaidroja, - viņš to nopirka tikai tad, kad sākās runas par lidlauku. Viņš to nopirka pavisam lēti, jo neviens ieleju nekāroja. Tagad valdībai to ieleju vajag, un Lūja to pārdos par veselu bagātību. Ja šitā rīkojas attīstības ministrs, tā ir blēdība.
- Jā, es saprotu, - Pīters domīgi noteica.
- Tā, - kapteinis Papass turpināja, aizvēris vienu aci un pacēlis resno pirkstu, - blēdība numur divi. Ja ļaudis grib būvēt dambi, viņiem jāaptaujā dažādas firmas un jāuzzina cenas, skaidrs?
- Jāizsludina konkurss?
- Kaut kas tādā garā. Un tad valdība izvēlas lētāko firmu, vai ne? Bet Lūja to darbu jau kādai firmai apsolījis. Tad nu Lūja izliksies, ka aptaujā visas tās firmas, un pēc tam teiks, ka šī te bijusi lētākā. Tā nav lētākā. Es zinu. Man ir draugi Džakartā, kas man to pastāstīja. Lūjam šitā lielā firma Anglijā maksā trakoti daudz naudas. Tā viņš tika pie naudas ielejai un dambim. Viņš ir viens sasodīti blēdīgs maita.
Kapteinis atzvēlās krēslā un sērīgi blenza uz Pīteru, diezgan nesekmīgi pūlēdamies izskatīties pēc godavīra, kas nekad mūžā tādu blēdību nemēģinātu īstenot.
- Bet, ja jau jums ir pierādījumi, kāpēc kāds to nepasaka karaliņam? - Pīters nesaprata. - Tas cilvēks galu galā ir attīstības ministrs, bet, ja sacītais ir tiesa, tad vienīgais, ko viņš attīsta, ir personīgais bankas konts!
- Ha! - kapteinis teica, domīgi bakstīdams zobus, - nav jēgas stāstīt karaliņam. Iespējams, viņš dabū naudu no Lūjas.
- Vai Zenkali no lidlauka būs kāds labums? - Pīters apvaicājās.
- Man no lidlauka būs labums, - kapteinis atbildēja. - Es piegādāšu cementu, ķieģeļus un visu ko citu celtniecībai, visādus konservus ēšanai un visādus mūzikas automātus jūrniekiem. Nopirku pavisam lēti piecdesmit mūzikas automātus Džakartā. Es tos pārdevu "Mātes Kerijas cālēniem".
- "Mātes Kerijas cālēniem"? - Pīters pārvaicāja. - Dieva dēļ, kas tie tādi?
- Tas ir bārs. Kā jūs to saucat Anglijā… krogs, vai tā? Atrodas Zenkali dokos. Visi jūrnieki iet uz turieni pēc dzeramā un smukiem skuķiem, saprotat?
Pīters apgalvoja, ka saprotot.
- Un, kad Zenkali būs lidlauks un saradīsies britu flote un gaisa spēki, jūrnieki un lidotāji bariem ies uz "Mātes Kerijas cālēniem" un klausīsies manus mūzikas automātus, dzers papilnam alu, ko es vedu no Džakartas, mīlēs papilnam meiču, un vēl es vedīšu penicilīnu ārstam. Lidlauks manam biznesam nāks par labu, saprotat?
Pīters atzinās, ka neesot varējis pat iedomāties, cik sarežģīts projekts ir tāds lidlauks.
- Labi, - kapteinis noteica, izstaipīdamies un nožāvādamies, - es nu iešu uz tiltiņu. Vēlāk pēc pusdienām kopā iedzersim, labi?
- Paldies, - Pīters teica, - man tas sagādās prieku.
Kad kapteinis bija aizgājis, Pīters devās augšup uz klāju, sameklēja pussabrukušu guļamkrēslu un izstiepās saulītē. Viņš sāka lasīt grāmatu, kuru bija nopircis tieši pirms aizbraukšanas no Anglijas. Tā bija iespiesta Singapūrā mazā metienā uz trausla rīspapīra un saucās "ZENKALI: FRAGMENTĀRS CEĻVEDIS PARASTAM APMEKLĒTĀJAM". Autors savu īsto personību bija paslēpis aiz segvārda "Mežāzis". Drīz vien kļuva skaidrs šādas piesardzības iemesls. Ja arī Pīters bija paredzējis, ka šis būs gluži ikdienišķs ceļvedis, viņa bažas izgaisināja jau pirmais ievada teikums.
"Zenkali," Mežāzis vēstīja, "ir viena no burvīgākajām, stulbākajām, mulsinošākajām, muļķīgākajām un apburošākajām salām, kādu man jelkad bijis tas prieks apmeklēt. Mana dzīve bijusi veltīta idiotisku salu kolekcionēšanai, un varu atzīties, ka nekad vēl nebiju saskāries ar tik lielu plānprātību miksli tik mazā teritorijā. Pietiek jau ar to, ka, ieradies Zenkali, es aizgrābts ieraudzīju gandrīz visus galvaspilsētas iedzīvotājus sapulcējušos centrālajā laukumā. Viņi bija sanākuši, nevis kādu reliģisku vai politisku motīvu vadīti, bet gan vienkārši ar dziļu interesi blenza, kā ugunsdzēsēju komanda ārkārtīgi krāšņās uniformās un ķiverēs diezgan haotiski centās apdzēst savu ugunsdzēsēju mašīnu, kura kaut kādā neizprotamā veidā bija pamanījusies aizdegties un liesmoja pilnā sparā. Kopš tā brīža esmu nodzīvojis Zenkali vairāk nekā divdesmit gadu un, kaut arī ugunsdzēsēju mašīnas ugunsgrēkam līdzīgas izpriecas sala vairs nenodrošināja, tā ļāvusi man neskaitāmas reizes ieskatīties apbrīnojamos cilvēka dabas noslēpumos un sagādājusi daudzus pārdomas raisošus piedzīvojumus."
Pīters sprieda, ka pēc šāda ievada pašam ceļvedim klātos būt kaut kam īsti neparastam.
"Zenkali sala atrodas uz dienvidu saulgriežu loka - tieši perpendikulāri iedomātajai robežlīnijai starp Indijas un Kluso okeānu, koordinātas - 77 grādu garums, 20 grādu platums. Laimīgā kārtā tā atrodas ārpus ciklonu un viesuļvētru apgabala un tādējādi bauda mierīgu eksistenci, ja salīdzina ar pārējām salām šajos ūdeņos. Vienkārši izsakoties, Zenkali ir divi gadalaiki: karsts un ļoti sauss. Abiem ir tendence saplūst kopā atkarībā no pasātu stipruma, taču parasti no janvāra līdz jūnijam tur ir karsts, savukārt visus pārējos mēnešus - ļoti karsts. Sala ir simt jūdžu gara un platākajā punktā - divdesmit piecas jūdzes plata. Pēc formas tā atgādina apgāztu lielo C burtu, tās topogrāfijā dominē apdzisušie vulkāni Timbalu un Matakama, no kuriem pēdējais ir lielākais un ar krietni lielu krātera ezeru virsotnē. Jūrasbraucēju vispārzināmais seksuālais izsalkums jau agrīnajos pasaules apgūšanas laikos mudināja arābus (kas pirmie atklāja šo salu 1244. gadā) šo pauguru dēļ nodēvēt savu atradumu par Hūriju [7] krūšu salu. Portugāļi, kuri sekoja arābiem pa pēdām 1464. gadā, nebija tik poētiski un nosauca to vienkāršāk - par Divu krūšu salu. Holandieši, kas pārņēma varu uz salas 1670. gadā, vispār apliecināja nabadzīgu iztēli un nosauca savu guvumu par Hausfrau Klingle[8]. tas tomēr pierāda, ka arī viņi atzinuši salas ainavas bioloģisko ievirzi. Kad 1700. gadā holandieši salu pameta, to savā varā pārņēma francūži un droši vien nosprieda, ka nespēs uzlabot visu iepriekšējo piena dziedzeru uzskaites klāstu, tāpēc nodēvēja salu vienkārši par Isle de Poitrine [9] . visbeidzot angļi, kas pārņēma varu salā no francūžiem, 1818. gadā nokristīja to par Viesmīlības salu. Šobrīd sala atkal saucas sākotnējā pamatiedzīvotāju dotajā vārdā Zenkali, kas nozīmē vienkārši "Jaukā sala", - tāda tā tiešām ir."
Tālāk autors ņēmās dzēlīgi un kodolīgi aprakstīt salas dažādos iekarotājus.
"Nemitīgie ārzemnieku viļņi, kas okupēja salu, neatstāja aiz sevis praktiski neko, kas varētu būt vietējiem iedzīvotājiem noderīgs. Arābi ieviesa skaitāmos kauliņus, taču saliniekiem, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, nedz arī skaitīt tālāk par pieci, no šādas veltes īsta labuma nebija. Portugāļi mantojumā atstāja divus piekrastes fortus, kas ātri vien sabruka, un vietējo plūmju vīna darīšanas paņēmienu - tagad šo brūvējumu sauc par "Zenkali nektāru". Iedzert šo vīnu gandrīz nav iespējams, un, uzņemts pietiekamā daudzumā, tas postoši ietekmējot gan redzi, gan seksuālās spējas. Francūži atstāja dokus, kas ir gana pamatīgi un stipri, kā arī nebeidzami daudz recepšu, kā no vietējās faunas pārstāvjiem pagatavot ēdienu, - kaut arī lielāko daļu šo radījumu francūži paši pirms aiziešanas bija iznīcinājuši ar savām kulinārajām aktivitātēm. Holandiešu devums bija pamatīgi būvētas ēkas, kas šobrīd kalpo par gubernatora rezidenci, karaļa pili, administratīvo centru un parlamenta ēku.
Vēl šur tur salā atrodami vairāki ļoti glīti holandiešu plantāciju nami. Protams, tiem nav citāda pielietojuma, kā kalpot par eiropiešu mājokļiem, jo zenkalieši jau gadsimtiem ilgi dod priekšroku dzīvošanai savās teicamajās palmu lapu būdās (tās atgādina Borneo garās mājas) vai diezgan glītajos, no amelas koka dēļiem celtajos namos. Pastāv bažas, ka angļi pēc galīgās aiziešanas, kā parasti, atstās nemitīgu apjukumu, fanātisku aizraušanos ar kriketu un apņemšanos vienmēr svinēt karalienes dzimšanas dienu un Bērnsa nakti [10] , jo zenkaliešiem pašiem tamlīdzīgu svētku nav un pagātnē viņi guvuši gana daudz nevainīgas baudas, vērodami, ar kādu svinīgu nopietnību pārvaldītāji nododas abām šīm jokainajām nodarbēm."
Pīters ne jau pirmo reizi savas karjeras laikā prātoja - kāpēc gan eiropieši pastāvīgi uzmācas citiem ar saviem uzlabojumiem, kāpēc viņi ir tik pārliecināti, ka citām rasēm jāuzvedas uz mata tāpat? Kāpēc no visiem drūmajiem un nesaprotamajiem svētkiem uztiept nelaimīgajiem zenkaliešiem tieši Bērnsa nakti? Acīmredzot visas pārējās aktivitātes, kas varētu vieglāk novest pie izvirtības, misionāri bija iznīdējuši jau saknē. Droši vien nav pamata cerēt, ka Zenkali vēsturē ne reizi nebūtu parādījušies misionāri. Viņš uzšķīra ceļvedī nodaļu "Reliģija" un pārliecinājās, ka autors, tāpat kā viņš, izsaka vēlmi, kaut misionāri svešās teritorijās turētos sev noteiktajos rāmjos.
"Tā sauktajiem pagāniem vienmēr bijis nelaimīgais liktenis tikt tirdītiem un mulsinātiem ar iekarotāju reliģisko pārliecību. Zenkali iebrucēji, par laimi, bija pārāk aizņemti ar kariem un salas bagātību izmantošanu, lai pārliecīgi satrauktos par tās iedzīvotāju dvēseļu nemirstību. Arābi nepārprotami uzskatīja, ka zenkalieši Muhamedam būs drīzāk apgrūtinājums nekā vērtība, tāpēc nevarētu apgalvot, ka tie būtu atstājuši paliekošu iespaidu - ja neņem vērā, ka aiziedami no salas dažus visglītākos jaunekļus un jaunavas paķēra sev līdzi. Portugāļi uzbūvēja dažas baznīcas. Holandieši sacēla vēl vairāk baznīcu, taču neļāva zenkaliešiem tajās ienākt. Zenkaliešiem šī situācija gluži labi patika. Tajā laikā ginkas (mazākā cilts) pielūdza Tambaku - zivju dievu, ko personificēja delfīns. Delfīns, protams, ir zīdītājs, taču citas reliģijas ir tikušas galā ar vēl trakākām aplamībām. Pirms francūžu ienākšanas fangovu cilts pielūdza vietējo putnu, ko paši sauca par Tionamala, bet francūži - par l'Oiseau Moquerie. Vienkāršoti to varētu tulkot kā "ņirgu putns". Tomēr francūži, būdami katoļi un visai neiecietīgi pret citu cilvēku ticības vērtībām, ļoti drīz atklāja ņirgu putna izcilās garšas īpašības. Tādējādi ap laiku, kad, britu uzvarēti, viņi atstāja salu, ņirgu putns bija vārda tiešā nozīmē noēsts no zemes virsas, lai kā arī fangovi tam pretojās. Rezultātā ciltij uz kādu laiku nācās samazināt savas reliģiskās aktivitātes. Kopā ar britiem salā ienāca pārmaiņas. Kad eiropieši iekaro mazās salas, viņi atved līdzi kaitniekus no mājām - suņus, kaķus, žurkas, kazas, cūkas un tamlīdzīgus radījumus, kuri noposta un iznīdē vietējo faunu; misionāri tostarp novārdzina vietējos iedzīvotājus. Tomēr šajā gadījumā misionāri tiešām izrādījās, ja tā atļauts izteikties, dieva sūtīti, vismaz fangoviem. Kopš fangovi bija zaudējuši ņirgu putnu, ginkas pret tiem bija izturējušies ārkārtīgi nelaipni - cik nu mazākumā esoša ļaužu grupa to spēj - un plātījušies, ka viņiem vienīgajiem visā salā esot īsts dievs. Protams, šāda bezkaunīga lielīšanās noveda pie vairākām nepatīkamām sadursmēm, un daudzi ginku un fangovu drosminieki savas dienas beidza kā pikanti cepeši uz pretinieku galda. Taču ar misionāru ierašanos fangoviem radās iespēja mesties kristietības skavās un tādējādi pierādīt savu pārākumu pār gin- kām. Šobrīd fangovu cilts pārstāvji vienlīdz nododas katoļu un anglikāņu baznīcas ietekmei, un vēl saujiņa drosminieku pievienojušies īpatnējai amerikāņu sektai - Otrās atnākšanas baznīcai."
Šajā mirklī uz klāja parādījās kapteinis Papass kopā ar diviem komandas locekļiem. Viens no viņiem stiepa guļamkrēslu, otrs - pārnēsājamu bāriņu ar visbagātīgāko dzērienu klāstu.
- Sveiki, Fokstrota kungs, - kapteinis teica, uzmanīgi novietodams savu iespaidīgo torsu krēslā. - Laiks iedzert pirms pusdienām, e? Gluži kā uz "Karalienes Elizabetes II", vai tā nav? Kā jums šķiet? Man te ir pilnīgi viss, nekautrējieties.
- Ēēē… paldies, - Pīters atteica. - Šķiet tā kā mazliet par agru dzērienam… man, lūdzu, vāju brendiju ar zelteri…. nē, nē!… vai manu, kapteini… es teicu vāju!
- Brendijs nāk par labu vēderam, - kapteinis apgalvoja, pasniegdams Pīteram glāzi ar brendiju piecu pirkstu augstumā, atšķaidītu ar tējkarotes tiesu zeltera. - Brendijs par labu vēderam, viskijs - plaušām, ouzo - smadzenēm un šampanietis - savaldzināšanas spējām.
- Kam nāk par labu šampanietis? - Pīters apjucis pārvaicāja.
- Savaldzināšanai, - kapteinis paskaidroja, saraucis pieri, - nu, ziniet… daiļu jaunu meiču savaldzināšanai… kad dzerat šampanieti no viņu biksītēm, kā grāmatās aprakstīts.
- jūs droši vien domājāt - no kurpītēm?
- Nu jā, arī no kurpītēm, - kapteinis piekrita, ieliedams savā glāzē prāvu devu ouzo un pievienodams tikai tik daudz ūdens, lai dzēriens ielāsmotos. — Iedzersim par jums un jūsu jauno darbu!
Viņi dzēra klusēdami, un Pīters prātoja, vai iespējams iedzīvoties aknu cirozē četrdesmit astoņu stundu laikā.
- Es domāju, ka jums patiks Zenkali, - kapteinis atsāka, iekārtodamies krakšķošajā krēslā. - Laba vieta dzīvošanai… labs klimats… labi cilvēki, jums patīk zvejot, e? Zenkali papilnam zivju… haizivis, barakudas, pat zobenzivis. Patīk medīt, e? Papilnam briežu, savvaļas kazu un mežacūku, jā, varat zvejot un medīt, kamēr krīt no kājām laukā.
- Kā ar vulkāniem? - Pīters apvaicājās. - Vai tajos vērts kāpt?
- Kāpt? - kapteinis Papass pārjautāja, pārsteigumā savilcis seju. - Kāpēc jākāpj?
- Nu, ziniet, kāpšana kalnos… viens no hobijiem. Es daudzkārt brīvdienās esmu kāpis kalnos Skotijā un Velsā. Tāpēc gribēju zināt, vai vulkāni ir labi kāpšanai.
- Vulkānos neviens nekāpj. Traki grūta padarīšana, - kapteinis atteica. Šāda iedoma viņā nepārprotami izraisīja riebumu. - Traki karsts. Nē, jums labāk zvejot un medīt, kā es jau teicu. Sameklējiet jauku zenkaliešu meiteni, un viņa visu sazvejoto un samedīto pagatavos ēdamu, ē?
- Neesmu pārliecināts, ka vēlos sameklēt jauku zenkaliešu meiteni.
- Tādu jauku zenkaliešu meiteni, e? Gatavo jums ēdamo, mazgā veļu, tur māju tīru, e? Un tad jūs saradītu labi daudz bērnu, vai tā? - kapteinis kārdināja, tēvišķīgi smaidīdams, un acīmredzot jau iztēlojās sevi sēžam liela spiedzošu, daudzkrāsainu bērneļu bara vidū. - Es pazīstu daudz jaukas zenkaliešu meitenes… dažas tiešām glītas… dažas pat vēl jaunavas, ja vēlaties, es jums dabūšu jauku meiteni no labas ģimenes… labu meiteni, ne jau sliktu, e? Ar lieliem pupiem, lai papilnam piena, ar ko barot bērnus?
- Paldies, - Pīters teica, šī laipnā piedāvājuma viegli samulsināts, - tad jau redzēsim. Es vēl pat neesmu tur nonācis. Saprotiet, nevajag sasteigt.
- Es jums visu nokārtošu, neraizējieties, - kapteinis ārkārtīgi pārliecinoši apgalvoja. - Es varu Zenkali visu nokārtot. Es tur visus pazīstu, un visi pazīst mani. Kas vien jums vajadzīgs, es visu nokārtošu.
Siltums un saule iedarbojās ļoti iemidzinoši, viļņu mirdzums žilbināja acis. Pīters atlaidās krēslā, aizvēra acis un atslābinājies klausījās jaunajā draugā. Kapteiņa rāmā balss cēlās un grima kā sulīgas čella skaņas. Saules siltuma un brendija piesūcies, Pīters aizmiga. Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņš satrūcies pamodās un atklāja, ka kapteinis joprojām runā.
- … un tad es viņam saku: paklausies, tu, draņķi, neviens lai neiedrošinās saukt mani par blēdi! Un es viņu pagrābju un iesviežu jūrā… viņam nācās nopeldēt pusjūdzi, iekams tika sausumā, - kapteinis apmierināts klāstīja, - bet todien haizivju nebija, tāpēc viņam izdevās izpeldēt.
- Žēl gan, - Pīters teica, jo iedomājās, ka arī viņam pieklājas piedalīties sarunā.
- Mani neviens par blēdi nesauks! - kapteinis apgalvoja. - Nāciet… iesim tagad pusdienās.
Pēc bagātīgas maltītes, kuras laikā kapteinis turpināja cildināt Zenkali jaunavu labās īpašības un vēlreiz pārstāstīja dažādus asinis stindzinošus stāstus par to, kā izrīkojies ar dažādiem Zenkali iedzīvotājiem, kas uzdrošinājušies mēģināt viņu pārspēt, Pīters noguris aizvilkās uz kajīti. Tur bija smacīgi, taču kajīte bija vienīgā vieta, kur paslēpties no kapteiņa. Kā tas gadījies jau daudziem citiem, arī Pīters bija atklājis, ka grieķu draudzība un viesmīlība var kļūt nomācoša. Tāpēc viņš, par spīti karstumam, atkrita uz lažas un centās aizmigt, jo saprata, ka tas tomēr labāk, nekā par prieku kapteinim visu pēcpusdienu dzert vīnu un spēlēt kārtis.
Dažas stundas vēlāk Pīters ne dzīvs, ne miris pamodās no smaga miega. Apģērbies viņš grīļīgi aiztaustījās līdz klājam un sabruka savā guļamkrēslā, vēroja saulrietu un mēģināja apkopot domas.
Debesis rietumos bija oranžas ar sarkanām svēdrām, indigo zilajā jūrā vakara vējiņā vizēja dzelteni, zaļi un koši sarkani plankumi. Kvēlojošā, aprikozei līdzīgā saule tikko skāra horizontu. Tālumā viļņos kā spoži melnu šūpuļzirdziņu ganāmpulks cilājās delfīnu virkne, ieaužot mierīgajā jūrā putu kruzuļus. Abi albatrosi joprojām šķita piekalti kuģa pakaļgalam un planēja gaisā, ne reizi nesavēcinot spārnus. Parādījās zenka- lietis, kuru Pīters joprojām prātā dēvēja par Andromadu Trīs, smaidīdams savu plato, labvēlīgo smaidu un stiepdams pārnēsājamo bāru. Kā izrādījās, viņa pienākumu sarakstā ietilpa galvenā virsnieka, bocmaņa, stūrmaņa un bārmeņa amati. Pīters ielēja sev mazu mēriņu brendija, pievienojot zelteri un ledu, tad atlaidās krēslā, lēni malkoja dzērienu un vēroja, kā debesīs mijas krāsas, it kā saules apspīdētā peļķē pamazām izplestos eļļas kārtiņa, un kā ūdenī nu jau pavisam tuvu (viņš pat spēja saskatīt parādāmies garos purnus) kustas delfīnu spožās, muskuļotās muguras. Beidzot viņš atšķīra jauno ceļvedi un centās sameklēt, vai tajā atrodama vēl kāda informācija par šiem graciozajiem, brīnišķīgajiem dzīvniekiem. Viņš uzšķīra nodaļu "Dabaszinātnes".
"Pirms arābu ierašanās," klāstīja ceļvedis, "abas Zenkali ciltis sadzīvoja diezgan mierīgi. Galvenais iemesls bija tāds, ka sala bija svētīta ar izcili bagātīgu dzīvnieku valsti, tādējādi mednieks nekad nepārnāca mājās tukšā. Abu cilšu populācija, salīdzinot ar mūsdienām, bija pavisam maza; viena cilts norobežojās salas austrumu pusē, otra pavisam laimīga mitinājās rietumos. Pa vidu atradās tāda kā neapdzīvota teritorija, kurā fauna varēja dzīvot un vairoties, daudzmaz cilvēku netraucēta. Tur, piemēram, dzīvoja neskaitāmi milzu bruņurupuči, kuru skaits varēja būt desmitiem tūkstošu. Lieliskais, vērīgais franču dabaszinātnieks grāfs d'Armado apgalvoja, ka vietumis cilvēks varējis "nostaigāt gandrīz veselu ljē pa šo milzu bruņurupuču mugurām, ne reizi nesperot kāju uz zemes". To, ka šāds apgalvojums nav pārspīlējums, apstiprina ieraksti seno laiku kuģu žurnālos: kad kuģi piestāja Zenkali uzņemt ūdeni un pārtiku, jūrnieki sanesa uz klāja milzu bruņurupučus kā dzīvu pārtikas rezervi, gluži kā mūsdienās kuģi nodrošinās ar konservētu šķiņķi. Tādējādi no 1759. gada decembra līdz 1761. gada decembrim kuģos aizceļoja vismaz 21 600 bruņurupuču. Ņemot vērā tik neapdomīgu izlaupīšanu, nav brīnums, ka franču okupācijas laikā šie interesantie rāpuļi izrādījās pilnībā iznīcināti.
Tikko parādījās arābi un eiropieši, arī lielākā daļa citu interesanto vietējo sugu (pārsvarā tie bija nekaitīgi un neaizsargāti radījumi, kas mita uz zemes) neizbēgami bija nolemtas iznīcībai, jo iekarotāji tās apšāva pārtikai vai izklaidei, iekarotāju ievestie dzīvnieki (suņi, cūkas un citi) tos iztramdīja un iznīcināja, kā arī izmainījās to ierastā vide - meži tika nolīsti, lai atbrīvotu vietu cukura plantācijām. Šis plāns gan, par laimi, nerealizējās, un plantācijās šobrīd audzē amelas kokus - salas galveno bioloģisko iztikas avotu (sk. nodaļu "Ekonomika") un vienīgo vietējo koku sugu, ko izdevās izglābt, kad eiropieši salā saveda jaunu augu un koku gūzmas, kas visas izrādījās vietējai florai kaitīgas.
Tā kopā ar milzu bruņurupučiem nebūtībā aizgāja lielais, iespaidīgais, uz zemes dzīvojošais krēslas papagailis (lielāks par prāvāko zināmo makao), piecu sugu bridējputni, mazs nelidojošs jūras krauklis (Galapagu salu sugu radinieks), desmit sugas koši krāsainu medusputniņu, kas atgādina Jaunzēlandē mītošus dziedātājputnus. No antropoloģijas viedokļa visskumjākais zaudējums bija ņirgu putns, kurš, kā jau minēts iepriekš, veidoja fangovu cilts reliģijas pamatus. Fangovi ticēja, ka šajā īpatnējā sugā iemiesojies putns-dievs Tionamala, tāpēc gan putns, gan tā ligzda un olas bija tabu. Francūži gan šo tabu neatzina, un, protams, fangovi jutās gauži nomākti, kad pavēlnieki viņu acu priekšā apšāva ņirgu putnu un cēla to galdā dažādos gardos kulināros veidos, īpaši tāpēc, ka dievs Tionamala, likās, nebija spējīgs izgāzt pār francūžiem savas dusmas, kā īstam dievam pieklātos. Vairāki mēģinājumi pārspriest šo jautājumu ar francūžiem vienmēr beidzās ar visdažādāko runasvīru pakāršanu par nepaklausību, un fangovi galu galā atmeta centienus pierādīt savu taisnību, un pēc pavisam neilga laika ņirgu putns aizmirstībā pievienojās milzu bruņurupucim, atstājot fangovus dziļi grūtsirdīgus.
Pēc izskata ņirgu putns laikam gan bija visīpatnējākais spār- nainis, kāds jebkad mitis Zenkali. Šis putns (daži uzskata, ka tas bijis rados ar Maskarēnu Rodrigesas salas solidāru) bija apmēram zoss lielumā ar garām, spēcīgām kājām, ar garu, mazliet līku knābi (gandrīz kā degunradžputnam) un lielu bruņu- kumpu uz tā. Mātītēm šis izaugums bija vien plāksnīte uz pieres. Spārni niecīgi un lidošanai nepiemēroti, un putns neapšaubāmi bija ārkārtīgi paļāvīgs, tāpēc pilnīgi dabiski kalpoja francūžiem par lielisku laupījumu, jo lidot nespēja, bet projām arī nebēga. Savos ziedu laikos ņirgu putnu bija gandrīz tikpat daudz cik milzu bruņurupuču, taču skaitliskais pārsvars salas dzīvniekus nespēja glābt. Fangovi viņu sauca par Tionamalu - dieva Tiomalas putnu. Francūži putnu dēvēja par l'Oiseau
Moquerie - ņirgu putnu, jo putna dziesma esot skanējusi kā mežonīgi, ņirdzīgi smiekli. No apbrīnojamā putna atlikuši vien pāris izbāzeņi Parīzē, vēl pāris Antverpenē, pieci vai seši izbāzti tēviņi dažādos citos pasaules muzejos, pusducis skeletu un saujiņa kaulu. Ļoti glīts izbāzts tēviņš izstādīts muzejā Dza- mandzarā.
Interesanti atzīmēt, ka vienlaikus ar ņirgu putnu izzuda arī ombu koks. Tas bija īpatnējs koks, kurā ik pēc noteikta laika posma nobrieda augļi, kas acīmredzot veidoja nozīmīgu ņirgu putna ēdienkartes daļu, Brīdī, kad top šī grāmata, nenokaltis palicis tikai viens ombu koks - par trīssimt gadiem krietni vecāks eksemplārs, kas aug botāniskajā dārzā Dzamandzaras apkaimē. Kaut arī tas bieži nes augļus, sēklas nekad neuzdīgst. Liekas, šis koks - neapšaubāmi retākais koks pasaulē - galu galā nokaltis, tā arī nedzinis atvases."
Pīters nolaida grāmatu un, dzērienu malkodams, pāri gandrīz melnajai jūrai vēroja saulrietu, kas nu bija kļuvis zaļš un purpursārts, un domāja par ombu koku. Viņš bija dzirdējis par dzīvniekiem, kuri izmirst, un, kā jau vairums cilvēku, līdz šim bija to uzskatījis par dabisku procesu - kā dinozauru izzušana, kam ar cilvēkiem nav nekāda sakara. Tagad Pīters saprata, ka ir maldījies. Tomēr dīvainā kārtā viņš nekad nebija iedomājies, ka arī kokus un augus varētu piemeklēt dzīvnieku liktenis. Pirmo reizi viņš saskatīja kopsakarību: iznīcinot mežu, ar to pašu cirtienu tiek iznīcināti dzīvnieki, kas mituši mežā un tā apkārtnē. Iznīcinot dzīvniekus, tiek iznīcināts mežs, kas daudzos veidos bijis no tiem atkarīgs. Viņš ielēja sev vēl vienu mēriņu un turpināja lasīt.
"No cilvēku viedokļa vienīgā un vissvarīgākā suga Zenkali neapšaubāmi ir amelas naktstauriņš. Šis neparastais sfingu dzimtas pārstāvis lielā mērā atgādina Eiropas nektārputniņu sfingu. Tas ir liels, smagnējs kukainis, kura spārnu pletums ir četras collas. Līdzīgi savam Eiropas sugas brālim, šis naktstauriņš lido neticamā ātrumā un, gluži kā putns, kura vārdā nosaukts, spēj lidināties gan uz priekšu, gan atpakaļ. Viņa spārnu vēdas lidojumā vēršas ņirbā un kopā ar daudzajām spalvām līdzīgajām zvīņām, kas klāj drukno ķermeni, no pirmā acu uzmetiena dara šo radījumu vairāk līdzīgu putnam nekā kukainim. Līdzību nektārputniņiem vai kolibri vēl vairāk pastiprina neparasti garais smeceris, kas izstiepts var būt pat četras collas garš un izskatās pēc īpatnēja līka knābja. Augšējie spārni ir pelnu pelēki ar daudziem melniem un zeltainiem plankumiem. Apakšējie ir koši sarkani ar platu, melnu apmali. Šis ir vienīgais Zenkali dzīvojošais kukainis, kura smeceris ir pietiekami garš, lai iesniegtos dziļi amelas koka taurveidīgajā ziedā un to apputeksnētu, kas ir vitāli svarīgi salas ekonomikai (sk. nodaļu "Ekonomika"). Tiklīdz atklāja šo naktstauriņu saistību ar amelas kokiem, salā nekavējoties pilnīgi aizliedza insekticīdu lietošanu. Tas, protams, nāca par labu arī pārējiem kukaiņiem, un šobrīd Zenkali ir visdažādāko, reizēm arī kaitīgo kukaiņu apsēsta."
Pīters pēc norādes uzšķīra nodaļu "Ekonomika" - ne jau tāpēc, ka šis temats viņam būtu jelkādā veidā tuvs vai saprotams, bet gan tāpēc, ka vēlējās par salu uzzināt pēc iespējas vairāk. Viņš iepriecināts atklāja, ka Zenkali ekonomika ir tik ierobežota un nepārprotama, ka pat ekonomistam būtu grūti to padarīt nesaprotamu. Tā balstījās tikai un vienīgi uz amelas koku.
"Ņemot vērā visur pasaulē notiekošo, Zenkali sevi var uzskatīt par laimīgu, jo tur nav ne vērtīgu izrakteņu, nedz arī kaut pilītes naftas. Rezultātā te nav nekādu ražotņu, ja neņem vērā šādu tādu vieglo rūpniecību, taču arī šajā nozarē ražotņu ir maz, un tās ir nelielas. Tādējādi Zenkali var nosaukt par vienkultūras salu. Pagātnē bijuši mēģinājumi nodrošināt salu ar pašas cukurniedrēm, banāniem, ananasiem un tamlīdzīgām kultūrām. Tie visi cieta neveiksmi. Tad atklājās amelas koka neparastās īpašības, un tas nekavējoties kļuva par visas salas ekonomikas pamatu, no kura joprojām atkarīga Zenkali eksistence.
Zenkali laimīgā kārtā neskar cikloni un viesuļvētras, tādēļ tur ir ļoti stabils klimats. Tas ļauj vērtīgajam amelas kokam plaukt un zelt. Kā jau minēju iepriekš, amela ir vienīgais vietējais koks, kas pārdzīvojis eiropiešu iebrukumu, turklāt nekur citur pasaulē tas nav atrodams - šis koks spītīgi atsakās ieaugt jebkur citā pasaules malā, kur nav sastopami vienreizējie naktstauriņi, kas to apputeksnē, un tādējādi ievērojamais koks ir Zenkali monopols. Amelas koks šobrīd droši vien pārspēj palmu kā augs ar visplašākajiem talantiem. Koks izaug divdesmit vai divdesmit piecas pēdas augsts, stumbra diametrs ir apmēram divpadsmit collas. Stumbrs ir taisns un gluds, koksne kvalitatīva un stingra, tīkamā medus dzeltenā krāsā ar brīnišķīgu šķiedru. Tāpat kā sarkanais ciedrs, arī šis koks ir spējīgs pretoties kukaiņu uzbrukumiem, pat spēcīgie termīti tam neko nevar nodarīt. Tādējādi koksne ir ļoti piemērota gan celtniecībai, gan mēbeļu ražošanai. Turklāt koks aug tik blīvai koksnei neticami ātri un maksimālo augstumu sasniedz piecu gadu laikā, kaut arī pastāv uzskats, ka vislabākā kvalitāte ir septiņgadīgajiem kokiem. Garie, koši sarkanie taurveidīgie ziedi aug puduros, tiem piemīt spēcīga, bagātīga, neatkārtojama smarža (daži apgalvo, ka kaut kas vidējs starp rozi un neļķi), un pēc tiem ir liels pieprasījums smaržvielu tirgū. Pārstrādājot amelas koka augļus (tie mazliet atgādina purpursarkanu zemeņu ķekarus), iegūst eļļu, kas bauda atzinību kā viena no labākajām un vieglāk iegūstamajām, tādējādi to plaši izmanto visdažādākajās nozarēs - no precīzu instrumentu ražošanas līdz kosmētikai. It kā ar to vien nepietiktu, nesen atklāts, ka, izžāvējot un ķīmiski apstrādājot koka gaļīgās sirds formas lapas, no tām var iegūt aminefronu - drogu, ko izmanto visdažādāko medikamentu ražošanā. Tādējādi šis unikālais koks nodrošina četru atsevišķu ļoti nozīmīgu produktu ieguvi, tie visi nes Zenkali ļoti lielus ienākumus (patiesībā vienīgos ienākumus) un tātad nodrošina salai nākotni. Mazām tropu salām tāda laime negadās bieži."
Spēcīga, smagnēja ķiploku aromāta piesātināta elpa, kas plūda no dziestošās gaismas, vēstīja Pīteram par kapteiņa ierašanos. Kapteinis atlaidās krēslā un ielēja sev krietnu mēriņu.
- Mums šovakar būs īpašas vakariņas, Fokstrota kungs, - viņš apmierināti paziņoja, - grieķu vakariņas, skaidrs? Nosvinēsim nakti pirms ierašanās Zenkali, e? Dzersim un tad dejosim.
- Dejosim? - Pīters, mazliet satrūcies, pārvaicāja, jau iztēlodamies sevi, kapteiņa Papasa lāča skavās iežņaugtu, valsējam pa klāju.
- Dejosim, - kapteinis stingri atkārtoja, - dejosim grieķu dejas, e? Es jums iemācīšu grieķu deju… labāko deju pasaulē.
- Paldies, - Pīters noteica, samierinādamies ar gaidāmo alkohola un fizisko aktivitāšu pilno vakaru.
Viņam nenācās vilties. Kaut arī vajadzēja atzīt, ka vakariņas ir teicami pagatavotas, ēdiena porcijas bija neprātīgi lielas, un tās pavadīja šķietami nebeidzamas baltā un sarkanā vīna straumes, kādas nu pie katras delikateses pienācās. Kad ēšana bija galā, trīs jauni zenkalieši piecēlās un apbrīnojami prasmīgi laidās kādā grieķu dejā buzuki skaņu pavadībā, ko ar milzu kvēli un aizrautību spēlēja pats kapteinis Papass. Likās neticami, ka viņa sardeļveidīgie pirksti spēj no instrumenta izvilināt tik jaukas melodijas. Drīz vien vīna un draudzības apreibinātais Pīters apjēdza, ka apskāvis plati smaidošo zenkaliešu nosvīdušos bronzas krāsas plecus un ne gluži stingrā solī dejo pa klāju, kamēr buzuki vaidēja un trīcēja, bet kapteiņa rešņā balss aizplūda pāri mēnessgaismas pielietajai jūrai. Visbeidzot Pīters, zvērējis mūžīgu draudzību gan visiem zenkaliešiem, gan kapteinim Papasam, līksmi dziedādams, aizstreipuļoja uz koju. Izģērbdamies viņš pēkšņi iedomājās par ombu koku un acumirklī noskuma, ka spējis tik lieliski izklaidēties, kamēr šim kokam - vienīgajam izdzīvojušajam savas sugas pārstāvim - nav neviena savējā.
- Neviena, ar ko kopā padziedāt, - Pīters skumji prātoja, - neviena, ar ko padejot. Tas ir nežēlīgi.
Viņš izģērbies nosvieda drēbes uz grīdas un kails atkrita lažā.
- Nebēdā, vecais, labais ombu koks, - viņš, miegā laizdamies, nomurmināja, - Pīters Foksglavs, eskvairs, nāk tevi glābt.
Tobrīd viņam, protams, nebija ne jausmas, ka tieši tā arī notiks.