Sev par pārsteigumu, Pīters pamodās piecos no rīta un nejuta nekādu paģiru. Būdams pārliecināts, ka salai jābūt jau redzamai, viņš nomazgājās, saģērbās un steidzās augšup uz kuģa priekšgalu. Gaiss bija rāms un vēss, jūra tumši zila un līdzena kā opāls, tajā peldēja mazi jūras putnu bariņi. Debesis bija blāvi pelēkzilas kā šaujampulveris, šur tur saullēkts tās bija iekrāsojis oranžas. Nedaudz pa labi pāris jūdžu tālāk zvilnēja Zenkali. Pusmēness forma ar vulkānu katrā ragā piešķīra salai ļoti neparastu izskatu. Agrā rīta gaisma visu salu vērta tumši zaļu, no vulkāniem un kalniem krita purpurmelnas ēnas. Vietā, kur viļņi plīsa gar pusnogrimušo koraļļu rifu, salu iežogoja baltu bangu kruzuļi, un katram vulkānam galvā bija spirgta rīta mākoņu cepure. Pīters kā apburts vēroja lecošo sauli padarām salas krāsas košākas un spožākas, jūras virsma zvīguļoja sudraba mirgā kā miljoniem zivju zvīņu.
Augšā uz tiltiņa parādījās kapteinis Papass, plati žāvādamies un kasīdams atpogātā krekla nepiesegto torsu. Viņa krūtis un vēderu klāja bieza, melna vilna kā lāča kažoks, mati uz galvas izskatījās izspūruši un sapinkojušies.
- Labrīt, - viņš auroja lejup, - kā jūtaties?
- Lieliski, - Pīters atsaucās, - labāk nemaz nevar būt!
- Grieķu dejas ir laba lieta, - kapteinis paziņoja, it kā atklādams lieliska līdzekļa noslēpumu, - laba lieta ķermenim. Redziet Zenkali, e? Skaista sala, vai ne? Mēs būsim ostā pēc divām vai trim stundām.
- Pēc trim stundām? - Pīters jutās pārsteigts. - Izskatās daudz tuvāk.
- Nē, nē, nav tik tuvu. Sala ir daudz lielāka, kad nonāk tai klāt, - kapteinis paskaidroja. - Vai gribēsiet brokastis, Fokstrota kungs? Esiet izsalcis?
Pīters pēkšņi apjauta, ka viņa apetīte sasniegusi milzu izmērus.
- Es ļoti labprāt paēstu brokastis, - viņš atkliedza. - Esmu traki izsalcis. Varētu apēst zirgu ar visiem ratiem.
- Nezinu gan, vai mums kas tāds ir, - kapteinis novilka, sa- drūmis par domu, ka kuģis varētu nebūt gatavs uz visu. - Pavaicājiet pavāram, labi?
Pēc stundas Pīters bija sakravājis mantas un stāvēja kuģa priekšgalā, lai vēlreiz pavērotu kuģa braucienu starp zemūdens klintīm, kuras cilvēkam, kam nav pazīstama lavierēšanas māksla, izskatās reizē aizraujošas, biedējošas un uzmundrinošas. Salas aprises nu bija kļuvušas lielākas, saulesgaisma skalojās tai pāri, rotādamās zaļajā lapotnē, kas klāja salu no pludmales līdz pat kalnu virsotnei. Zaļais, dzeltenais, koši sarkanais, rožainais, zilais un dzeltenais sajaucās tādā daudzkrāsainā ņirbā, kāda atrodama vienīgi tropos. Pusmēness formas pludmales vizēja visgarām piekrastei kā balti ziloņa ilkņi, ūdens šaipus zemūdens klintīm bija blāvi zils un pavisam caurspīdīgs, tā ka zem virsmas varēja skaidri saskatīt koraļļu ainavas. Pats rifs bija divdesmit līdz piecdesmit pēdu plats un vīdēja divu pēdu dziļumā zem jūras līmeņa. Uz šī sliekšņa jūra uzbangoja un tad, plūzdama pāri bārdasnaža asajai koraļļu malai, izšķīda šņācošās putās. "Andromada III" šūpojās milzīgajos viļņos un, garo, līdzeno bangu mētāta, līksmi pukšķināja uz priekšu paralēli putojošajam, krācošajam rifam, turēdamās apmēram astoņdesmit pēdu attālumā no neizbēgamas avārijas. Lai kādas būtu kapteiņa Papasa vājības, Zenkali rifu viņš pārzināja nevainojami. Viņš strauji stūrēja kuģīti gar rifa malu, līdz nonāca pie pārrāvuma garajā, viļņotajā putu paklājā. Pārrāvums nebija platāks par simt pēdām, un prāvās bangas ar biedējošu rēkoņu triecām tam cauri, lai pēcāk izšķīstu baltās putu krācēs un mazos vilnīšos gar rifa malu. Kapteinis stingru roku pagrieza "Andromadu III" un strauji stūrēja uz priekšu. Kuģis mirkli sagāzelējās un sadrebinājās viļņu savērptajos, zilajos mursku- ļos, tad atbrīvojās un ieslīdēja mierīgos, mirdzoši spožos lagūnas ūdeņos.
- Redziet, es esmu sasodīti labs jūrnieks, - kapteinis Papass no tiltiņa auroja, ļaujot sejā atplaukt platam, triumfējošam smaidam.
- Vēl vairāk nekā sasodīti labs, - Pīters atkliedza.
- Visi grieķi ir labi jūrnieki… labākie pasaulē. Mēs pietauvosimies pēc kādām piecām minūtēm, skaidrs? - Viņš pamāja Pīteram ar vareno roku un nozuda sīciņajā stūresmājā.
"Andromada III" aizpukšķināja pār dzidrajiem lagūnas ūdeņiem un drīz vien iestūrēja Mokerī līcī, kur atradās osta un Zenkali galvaspilsēta Dzamandzara. Viņi apbrauca zemesragu, uz kura kores gozējās rožaina akmens celtne -, pēc Pītera domām, tai vajadzēja būt pilij. Tad atklājās līcis, un viņš ieraudzīja ostas akmens molu; aiz tā pāri viļņotajiem pakalniem ar abiem attālajiem vulkāniem fonā pletās pilsētas daudzkrāsainās mājas. Mājas bija glītas, mazas dēļu būves ar salmu jumtiem, šur tur parādījās no koraļļu blokiem būvētas pamatīgākas ēkas. Katra māja bija nokrāsota atšķirīgā pamatkrāsā, un ainava kopā izskatījās tā, it kā kalna nogāzē starp bugenvileju sārtajiem gubu mākoņiem, koši zilajiem žakarandas kokiem un vietumis asinssarkaniem ziediem piebērtajiem tulpju kokiem būtu izmētāti daudzkrāsaini ķieģeli.
Pīters jutās apburts. Skats pārspēja vispārdrošākos sapņus. Viņš domāja - šī nu ir pilsēta, kas ir pilsētas vārda cienīga, tāda, ar ko lepoties, tik īpaša, ka to nevarētu sajaukt ne ar vienu citu vietu pasaulē. Viņš jau tagad jutās dedzīgi pieķēries šai vietai, kaut arī nebija to vēl pat paostījis, un viņš gan zināja, cik liela nozīme pilsētas novērtēšanā ir smaržai vai smakai. Taču arī smarža Pīteru nesarūgtināja, jo "Andromada III" drīz vien ar graboņu un plunkšķi izmeta enkuru, tad, ķēdes vadīta, pagriezās un nu bija droši pietauvota piestātnē. Siltais vējiņš uzvēdīja Pīteram Zenkali aromātu. Tas bija reibinošs maisījums, tik komplicēts, it kā krāsas persiešu paklājā būtu sākušas smaržot. Tur varēja saost palmu eļļu, kokosa eļļu, miljoniem ziedu smaržu, degoša koka smagnējo aromātu, ananasus, pa- paijas, mango un citronus, jūras sāli un svaigas zivis, maizi un noteku smārdu, ēzeļus, zilās debesis un rīta rasu, un vēl neskaitāmus citus aromātus, kurus Pīteram tobrīd nebija laika noteikt, jo viņu iztraucēja pēkšņi līdzās uz klāja uzradies liela auguma spīdīgs zenkalietis. Tas neapšaubāmi bija kāds varas pārstāvis, jo valkāja koši sarkanu fesku, baltus šortus, zilas pusgarās zeķes un brūnus zābakus, kas noviksēti spīdēja tikpat spoži kā seja. Rokā vīrs mazliet turēja savam tēlam mazliet nepiemērotu garu, tievu nūju ar iešķeltu galu; šķēlumā bija iesprausts salocīts papīra gabals.
- Masa, Foksglava kungs, laipni lūdzam, masa, - vēstnesis teica, eleganti sveicinādams.
- Paldies, - Pīters savaldzināts atteica, arī sveicinādams. Vēstnesis pastiepa uz viņa pusi iešķelto nūjas galu.
- Itā jumsim vēstule, masa, no masa Hanibals, - viņš paskaidroja.
Pīters piesardzīgi izvilka papīru no spraugas un atlocīja. Tā bija viena pati bieza papīra lapa ziloņkaula krāsā, aprakstīta kaligrāfiskā rokrakstā.
"Dārgais Foksglav," Pīters lasīja, "laipni lūdzam! Ne par ko neraizējies. Seko vīram ar iešķelto nūju. H."
Vēstnesis Pīteram plati uzsmaidīja.
- Masa nākt man līdz, - viņš teica. - Mēs braukt uz masa Hanibals māja ar karaliņš rati. Masa somas nosūtīs turpu.
Pīters apmulsis sekoja cilvēkam ar iešķelto nūju projām no kuģa un tālāk uz piestātni, kur gaidīja divas ietilpīgas, pītas rikšas, izskatā līdzīgas bambusa riteņkrēsliem, ar ražena auguma zenkaliešiem starp ilksīm. Pīters iesēdās vienā, vēstnesis otrā, un drīz vien viņi jau traucās pa pilsētas ielām. Nonākot priekšpilsētā, rikšas nogriezās platā, grantētā pievedceļā, līdz beidzot apstājās pie garas, zemas mājas starp milzīgiem banjana kokiem, kuru stumbri atgādināja melnas, masīvas, pa pusei sakusušas un kopā salipušas sveces. Vēstnesis uzveda Pīteru pa parādes kāpnēm un tālāk pāri plašai, vizošai verandai, kuru pildīja smagnēja smarža, kas plūda no miljoniem puķu vannas lieluma māla podos vai piekārtos grozos visā verandas garumā. Pie ieejas durvīm, ko veidoja divi milzīgi, smalkiem grebumiem rotāti lavas aizslietņi, vēstnesis apstājās un izņēma no kabatas sudraba svilpīti. Ar tās palīdzību viņš izstabulēja īsas, toties komplicētas fanfaras skaņas. Kamēr abi gaidīja, Pīters apbrīnoja kādus divdesmit milzīgus, zilus tauriņus, kas riņķoja kā no debesīm atrāvušies gabaliņi ap puķēm, reizumis apstādamies, lai iestiprinātos ar ziedu nektāru.
Beidzot durvis atvēra zenkaliešu sulainis, tērpies spodri baltā livrejā ar koši sarkanu platu drēbes jostu. Viņš Pīteram starojoši uzsmaidīja un īsi palocījās.
- Labrīt, Foksglava kungs, - viņš teica. - nākt ite, lūdzu… masa Hanibals gaidīt.
Viņš pagriezās un Pīteram pa priekšu soļoja pāri platam vestibilam, kura sienas greznoja gari apgleznotā ķīniešu zīda gabali, kas vējā viegli kustējās. Zem tiem milzīgās ķīniešu vāzēs gozējās brīnišķīgas orhidejas gleznojumiem pieskaņotās maigās krāsās. Sulainis apstājās pie kādām durvīm, godbijīgi pieklauvēja un, galvu piešķiebis, ieklausījās.
- Ej prom! - no iekšpuses atskanēja šaušalīgs rēciens. - Ej prom, analfabētiskais pagāns! Aizvāc savu pagāna pakaļu no šīs sāpju un ciešanu mītnes un neliec manām acīm vēlreiz redzēt tavu nožēlojamo, melno pitekantropa ģīmi!
- Tas masa Hanibals, - sulainis ar zināmu lepnumu pavēstīja. Ne balss kareivīgās skaņas, ne uzkliedziena satura neiebai- dīts, viņš pavēra čīkstošās durvis un iebāza galvu spraugā.
- Vācies ārā… vācies ārā! - tā pati balss draudīgi rūca. - Vācies ārā, tu puņķainais civilizācijas pārpratums! Nelien te zemodamies man apkārt, cenšoties izpirkt savu vainu! Ja es nebūtu tik labsirdīgs un maigs, es uzskatītu par savu pienākumu nosūtīt tevi uz divdesmit gadiem spaidu darbos par slepkavības mēģinājumu, tu mēsls no visiem mēsliem!
Pīters prātoja, vai tiešām tā ir Hanibala Olifanta balss.
Sulainis pacietīgi nogaidīja, kamēr cilvēks istabā aprauj runas plūdus, lai ievilktu elpu, un tad teica:
- Lūgtum, masa, Foksglava kungs ierasties.
Mirkli valdīja klusums, tad balss iebaurojās no jauna.
- Tad nestāvi tur, slepkavīgais analfabēt, tūlīt pat sūti jauno masu iekšā, vai dzirdi?
Sulainis atrāva vaļā durvis un ielaida Pīteru plašā, fantastiskā, apmēram sešdesmit reiz trīsdesmit pēdu lielā istabā ar ārkārtīgi augstiem griestiem, pie kuriem kā melnas dzirnavas griezās platspārnu ventilatori. Pulēto koka grīdu sedza koši persiešu paklāji, kas droši vien maksāja veselu bagātību. Mēbeles pārsvarā bija tumša koka darinājumi no Kašmiras - ar griezumiem bagātīgi rotāti dīvāni un krēsli, augstās kaudzēs apkrauti ar daudzkrāsainiem zīda spilveniem. Sienas rotāja dīvainu masku kolekcijas, brīnišķīgas impresionistu gleznas, vēl vairāki ķīniešu gleznojumi uz zīda, tibetiešu lūgšanu dzirnaviņas, antīkas musketes, šķēpi, vairogi un vairākas bufetes, aiz kuru stikla durvīm vīdēja ziloņkaula grebumi un izsmalcināta keramika. Itin visur bija grāmatu skapji ar grāmatām visās varavīksnes krāsās; grāmatas bija arī kaudzēs izmētātas pa grīdu. Pašā istabas dziļumā atradās liels rakstāmgalds, nokrauts ar ļodzīgām dokumentu grēdām, žurnāliem un zinātniskām brošūrām. Gar vienu sienu pieci augsti divviru logi, kas sniedzās līdz pašai grīdai un veda uz verandu, aiz tās pletās zaļš maurs un ziedošu krūmu gobelēns, kas stiepās tālāk līdz ovālam, ar terakotas plāksnēm izklātam baseinam. Baseina centrā kā sudraba lilijas zieds saulē vizēja kādas astoņpadsmit pēdas augsta strūklaka.
Pie viena no atvērtajiem logiem atradās brīnišķīgiem rotājumiem klāts gaišas dzintara krāsas koka šūpuļkrēsls. Krēsla paroceņi bija veidoti kā divi filigrāni grebti pāvi, kuru izslietās astes aizmugurē savijušās kopā milzīgā vēdekļveida atzveltnē. Šajā elpu aizraujošajā krēslā, atzvēlies daudzkrāsainu zīda spilvenu gubā, sēdēja Zenkali karaļa un salas gubernatora padomnieks politikas jautājumos Hanibals Hūberts Hildebrands Olifants, ģērbies baltā kokvilnas kreklā ar platām piedurknēm un brīnišķīgu, batikotu gurnu jostu, kājās - sarkani zeltainas Javas čības ar uzliektiem purgaliem. Viņš bija mazs, ļoti drukns vīrs ar masīvu galvu, ko vainagoja tēraudpelēku matu krēpes.
Zem ērgļa deguna vidēja liela un kustīga mute ar lejup nolaistiem lūpu kaktiņiem, kas izskatījās vienlaikus jutekliska un sardo- niska. Virs čigāniski melnajām, humorpilnajām un augstprātīgajām acīm liecās lielas, ērkuļainas uzacis. Šā vīra personība pārņēma svešinieku spēji kā liesmojoša ugunskura svelme saltā naktī. Viņam līdzās atradās galds, uz kura stāvēja daudzas pudeles un liels sudraba ledus spainis. Visapkārt krēslam gulēja: buldogs, dalmācietis, īru vilkusuns, divi pekinieši, četri spa- nieli un grandiozu izmēru tibetiešu mastifs - tik milzīgs, ka Pīters to pirmajā mirklī noturēja par pieradinātu lāci.
Starp suņiem uz liela aprikožu krāsas spilvena, apskāvusi ceļgalus, sēdēja viena no daiļākajām meitenēm, kādu Pīters jebkad dzīvē bija redzējis. Pīters bija divdesmit astoņus gadus vecs, gana izskatīgs un apveltīts ar ievērojamu daudzumu nepiespiesta šarma, tādēļ spēja savu paziņu lokā saskaitīt labu tiesu sieviešu. Taču no šīs meitenes izskata viņam aizrāvās elpa. Viņa bija slaida, persiku krāsas āda saulē ieguvusi pulētas bronzas toni. Tumšie mati, kurus saturēja kopā vienkārša zelta saspraude, vieglos vilnīšos plūda pāri mugurai līdz viduklim, atgādinot mēnessgaismas pielietu upi. Deguns bija mazs un viegli uzrauts, klāts smalkiem vasaras raibumiņiem, pilnīgā mute izskatījās kā veidota smiekliem. Taču visievērojamākās bija meitenes lielās mandeļveida acis. Atrazdamās virs mazliet izciļņiem vaigu kauliem un zem tumšām, graciozi izliektām uzacīm, acis bija piesātinātā dūmakaini zilā, gandrīz violetā krāsā ar sīkiem, melniem raibumiņiem, kas lika tām izskatīties vēl lielākām. Pīters nodomāja - tagad vajadzētu atklāties, ka šī meitene ir vai nu precējusies ar kādu mūžam nosvīdušu, garīgi atpalikušu un sev pilnīgi nepiemērotu tēviņu, vai arī viņas elpa ir smirdīga un balss ķērcoša kā tirgus sievai. Hanibala Olifanta balss pēkšņi izrāva Pīteru no transa.
- Kad būsi beidzis tur stāvēt kā pēdējais idiots, iegremdējies Damjēnas jaunkundzes neapšaubāmās burvības dzīlēs, varbūt atļausies uzmest paviršu skatienu arī man, - viņš ierosināja.
- Ja vien neesi galīgi zaudējis kustības spējas, varbūt pienāksi tuvāk, lai man aurojot nav jāpārrauj balss saites?
Pīters ar pūlēm saņēmās un pārgāja pāri istabai tuvāk šūpuļkrēslam, kas viegli kustējās uz priekšu un atpakaļ.
- Nu, - Hanibals Olifants teica, pastiepis kreiso roku, jo labā bija iekārta saitēs, - nu, tātad tu esi Foksglavs? Sera Os- berta brāļadēls?
Veids, kādā Hanibals izrunāja šo vārdu, rosināja piesargāties. Viņš atcerējās, ka tēvocis šo cilvēku bija nicinoši nodēvējis par "to muļķi Olifantu", tāpēc nolēma izturēties piesardzīgi.
- Jā, ser, - viņš atbildēja, - taču ceru, ka mūsu attiecības tas nesabojās.
Hanibals uzmeta Pīteram asu skatienu, tad viņa acis iezibējās.
- Sauc mani par Hanibalu, - viņš pavēlēja, - tā dara visi.
- Paldies, - Pīters atteica.
- Sēdies, sēdies. Odrij, sadabū puisim kaut ko dzeramu, - Hanibals izrīkoja, ērtāk iekārtodamies spilvenos.
Meitene piecēlās kājās un iejauca Pīteram ruma kokteili. Pasniedzot dzērienu, viņa tik valdzinoši pasmaidīja, ka Pīters gandrīz izlaida glāzi no rokām. Hanibals vēroja šo skatu ar sar- donisku smīnu, viegli šūpodamies lieliskajā krēslā.
- Nu, tātad, - viņš atsāka, iemalkodams no savas glāzes,
- kāpēc sers Osberts, lai dievs viņu svētī, ir tevi šurpu atsūtījis?
Pīters izskatījās pārsteigts.
- Lai jums palīdzētu, protams, - viņš apjucis paskaidroja.
- Es tā sapratu, ka esat pieprasījis sev asistentu.
Hanibala uzacis saslējās kā balti, izpluinīti karodziņi.
- Tiešām? - viņš apvaicājās, pievērsies Odrijai. - Vai es izskatos pēc cilvēka, kuram vajadzīga palīdzība?
- Vēl pavisam nesen jums tā bija vajadzīga, - Odrija aizrādīja, un Pīters iepriecināts saklausīja viņas balsī vieglu īru akcentu. Hanibals novicināja ar apsaitēto roku.
- Idiotisks rīkojums aizliedz šeit lietot insekticīdus, tāpēc mūs no visām pusēm apsēdušas nejaucīgu kukaiņu ordas, kas izmanto šo imunitāti un visiem spēkiem cenšas panākt varu pār mums. Herberts Velss par šādu situāciju līksmotu līdz neprātam, dārgo zēn. Vēl šo pašu rītu istabā, gatavs slepkavībai, dūkdams ielaidās sirsenis - svītrains kā tāds pieķēdēts cietumnieks un apmēram divreiz lielāks par Spirit ofSt. Louis[11]. es saucu, lai tas neandertālietis, mans sulainis, nāk glābt savu saimnieku, bet tas muļķis ar tenisa raketi pienagloja draņķa kukaini man tieši pie krūtīm. Baidījos, ka tas man iedzels tieši sirdī, tāpēc mēģināju aiztraukt prom, un rezultātā šis man ietrieca savu harpūnu rokā. Tikai pateicoties šai meitenei, kurai ir nelielas zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, manu roku nenācās amputēt līdz elkonim.
- Neņemiet Hanibalu galvā, - meitene teica, pacēla rokās vienu no pekiniešiem un samīļoja, tā ka šunelis priekā ieņurdējās. - Viņš, bez šaubām, ir viens no nepatīkamākajiem cilvēkiem salā, un viņa pārspīlēšanas spējām nav robežu.
- īru zemnieki vienmēr bijuši nepakļāvīgi, - Hanibals noteica, sērīgi blenzdams uz meiteni. Tad viņš pievērsās Pīteram.
- Ta, tagad atzīsties, vai tavs pretīgais tēvocis nav sūtījis tevi spiegot…
- Paklausieties, - Pīters viņu pārtrauca, - es neesmu spiegs, ja tēvocis būtu man licis spiegot, manis te nebūtu.
- Nevajag apvainoties, - Hanibals mierinoši noteica, - bet tavs tēvocis tika šurp atsūtījis jau trīs tādus "asistentus", un man visus nācās raidīt prom, kad uzzināju, kādā nolūkā viņi te ieradušies.
Iestājās klusums.
- Tas ir taisnība, - Odrija klusi ieteicās. Pīters paskatījās uz viņu un nopūtās.
- Lai notiek, es zinu, ka mans tēvocis ir vecs nelietis, bet varat man ticēt, ka es neesmu viņa cilvēks un neatbalstu viņa uzskatus.
Hanibals viņam uzsmaidīja.
- Saproti mani pareizi, manu zēn. Tavs tēvocis ienīst iezemiešus. Es viņus mīlu.
Pīters atcerējās lamu straumes, kādas Hanibals bija lējis pār sulaiņa galvu, un nesatricināmo mieru, kādā zenkalietis tās bija uzklausījis. Hanibalam acīmredzot piemita īpaša, dīvaina iezemiešu mīlēšanas metode.
- Labi, - Hanibals omulīgi turpināja, - kad nu to esam noskaidrojuši, varam aprunāties. Saki, vai tev ir kāda īpaša interese par šo dieva aizmirsto, draņķīgi pārvaldīto, nigeru pārpilno caurumu?
- Jā, - Pīters apstiprināja. - Man ir draugs, vārdā Hugo Čarteriss. Viņš te nodzīvoja mēnesi un atgriezās mājās kā jucis. Varēja spriest, ka parastās tā sauktās tropiskās paradīzes ir tikai mīts - vienīgi šī ir īstā.
- Ak vai, patiesi, - Hanibals sērīgi novilka. - Es lieliski zinu, ko tu ar to gribi teikt. Arī es esmu pavadījis savu mūžu, meklēdams ideālu vietu - paradīzi zemes virsū, un kā tas beidzas? Galu galā nonāku šajā dieva aizmirstajā, aizaugušajā dīķī, sagūstīts kā tauriņš dzintarā uz ilgākiem gadiem, nekā gribētos atcerēties.
- Tās ir blēņas, un jūs to lieliski zināt, - Odrija teica.
- Blēņas? - Hanibals noprasīja. - Kur tu rauj šādus izteicienus? Kāpēc blēņas?
- Izteicienus es iemācos no jums, - Odrija smaidīdama aizrādīja, - un blēņas tāpēc, ka jūs dievināt šo vietu un visus, kas te dzīvo, un ne par kādu naudu nedzīvotu kaut kur citur.
- Varētu domāt, ka tiešām kāds maksā. Patiesībā man te jāvelk dzīvība kā pēdējam nabagam un izmisīgi jācenšas savilkt galus kopā, - Hanibals klāstīja, pārlaizdams skatienu plašajai istabai.
- Bet kas vainas dzīvošanai Zenkali? - Pīters ieinteresēts vaicāja, jo izklausījās, ka Hanibals runā nopietni.
- Itin viss! - Hanibals visaptveroši apgalvoja.
- Muļķības! Neklausieties viņā, - Odrija pievērsās Pīteram. - Viņš ir bagāts kā Krēzs, viņam nav jāstrādā, tāpēc viņš tikai diskutē par intrigām un manipulācijām, kas te notiek. Viņam piemīt visas levantīniešu augļotāja īpašības un instinkti. Turklāt viņam patīk žēloties. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad viņš pārstāj žēloties.
- Redzi, kas man jāpacieš no vietējiem nepateicīgajiem radījumiem? - Hanibals noprasīja Pīteram. - Vari man ticēt, dārgo zēn, tu esi nonācis pašā pasaules malā, tādā elles nostūrī, kas Dantem pat sapņos nav rādījies. Vietējie nepārprotami vēl dzīvo akmens laikmetā, un, ja runājam par šejienes eiropiešiem, viņu garīgās attīstības līmenis ir tikai pakāpi augstāks nekā vidējam kretīnam. Lūgtinlūdzu, nemēģini šeit sameklēt kaut ko kulturālu! Šī vieta ir tikpat intelektuāli attīstīta kā Hai- geitas kapsēta, turklāt divtik biezi apdzīvota.
- Nu, ko, - Pīters teica, - ja man šeit jāstrādā, tad labāk uzreiz dzirdēt pašu ļaunāko. Pirmkārt, ar ko man vajadzēs nodarboties?
- Ne ar ko īpašu, - Hanibals domīgi novilka. Viņš piecēlās, no jauna piepildīja savu glāzi un ņēmās staigāt šurpu turpu, ik pa brīdim ar kājas īkšķi pakasīdams kādu no snaudošajiem suņiem.
- Es tevi tūlīt aizvedīšu iepazīstināt ar karaliņu, tad iegriezīsimies gubernatora rezidencē paklanīties viņa augstībai. Formāla pieklājības vizīte, nekas vairāk - viņi vienkārši vēlas redzēt, vai tev nav četras acis vai tamlīdzīga iezīme, pēc kuras tevi vēlāk pazīt. Nekaitīgs pasākums. Taču situācija salā nepavisam nav nekaitīga.
Hanibals atkal apsēdās un sadrūmis ņēmās šūpoties krēslā. Pēdīgi viņš turpināja.
- Zenkali drīz iegūs pašnoteikšanos, par to nav šaubu. Kaut arī dažiem cilvēkiem to ļoti gribētos, šo procesu nevar un arī nevajag apturēt. No visiem iespējamiem redzes leņķiem, pašnoteikšanās te bija jau pirms vairākiem mēnešiem: viss lielums jau paveikts, un es to tik vien darīju, kā šūpoju kājas, šad tad šo to piepalīdzēju un gaidīju lielās dienas uzaušanu. Un te pēkšņi kaut kāds sasodīts stulbenis Vaitholā iedomājās par lidlauku. Vai esi par to dzirdējis?
- Vienīgi no kapteiņa Papasa, - Pīters atbildēja, - un izklausās, ka tā lieta nav tīra.
- Tieši tā, - Hanibals nošņācās. - īsi sakot, pēc visiem šiem gadiem, kad Zenkali no militārā viedokļa tika uzskatīta par pilnīgi nevērtīgu, viņi pēkšņi nolēmuši, ka šī ir ideāla vieta, kur uzbūvēt sasodīti lielu lidlauku un tādā kārtā ar novēlošanos domāt par krievu aizdabūšanu prom no Indijas okeāna. Nemaz neņemot vērā faktu, ka militāristu puiši mūždien cenšas slēgt ciet staļļa durvis tad, kad zirgs jau auzās, man personīgi neliekas, ka no lidlauka un visām ar to neizbēgami saistītajām padarīšanām salai būs kāds labums.
- jūs visu laiku to atkārtojat, bet nekad nepaskaidrojat, kāpēc, - Odrija aizrādīja.
- To grūti paskaidrot, lai mani nesāktu uzskatīt par vecu, konservatīvu briesmoni, kas stājas ceļā progresam un pārmaiņām - kā tāds pulkvedis Blimps [12] . apgalvoju, ka es tāds neesmu. Esmu pārliecināts, ka pasaulē par "progresu" runā pārāk liekulīgi, un nav pietiekami daudz cilvēku, kuri pasēž un nopietni padomā, vai lielākajā tiesā gadījumu progress īstenībā nav atpakaļrāpulība. Tomēr šā argumenta vārdā ļausim visai pasaulei uz brīdi pastāvēt pie ratiem un koncentrēsimies vienīgi Zenkali unikālajai situācijai uz Zemes - un Zenkali tiešām ir unikāla vieta. Kur gan vēl pasaulē varētu atrast vietiņu ar šādām īpašībām? Pirmkārt, tā ir tik nomaļa, ka pat mūsdienās visi to liek mierā. Otrkārt, te nav nekādu rasu nesaskaņu, ja neņem vērā šķēpu vicināšanu, kurai fangovi un ginkas reizēm nododas, vairāk aizstāvēdami savu pašcieņu, nekā cita iemesla dēļ, un kuru lielākoties izraisa garlaicība. Treškārt, te, par laimi, nav ne izrakteņu, ne naftas, tātad nekādi spēki nav ieinteresēti uzmesties mums par "aizstāvjiem". Ceturtkārt, te ir simtprocentīga nodarbinātība, ja atskaita neglābjamos dzērājus un večus, kas nespēj strādāt. Piektkārt, te nav smagās industrijas, un arī vieglā rūpniecība nav attīstīta, tātad nevilina šurp jūsējos, un mums te joprojām saglabājas lauksaimnieciska sabiedrība, kas saražo ne tikai pietiekami daudz ēdamā sev (ar dažiem sīkiem izņēmumiem), bet var pat mazliet eksportēt. Sestkārt un visnozīmīgāk, labais dievs ir atradis par iespējamu mums un tikai mums piešķirt amelas koku, no kura ceļas visa salas bagātība.
Hanibals atkal piecēlās un sāka nemierīgi staigāt šurpu turpu. Tad viņš apstājās, iedzēra pamatīgu malku un ar vienu kāju atbalstījās pret Tibetas mastifa masīvo augumu.
- Kas tiesa, tas tiesa, manu zēn, šajā salā ir tikai viena nozīmīga lieta, un tas ir amelas koks. Tas nodrošina mums tik ļoti nepieciešamo eksportu, tas ļauj mums turēt grāmatvedību kārtībā un nodrošina, ka ikvienam zenkalietim, kā teica Luijs XIV, ir savs cālis katliņā. Pateicoties šim ievērojamajam kokam, mēs praktiski nezinām, ko nozīmē ienākumu nodoklis, un arī importa nodoklis ir tik niecīgs, ka to var pat neņemt vērā. Katru gadu šis koks ļauj mums tā sabalansēt budžetu, lai visi salas iedzīvotāji gūtu maksimālu labumu.
- Tas viss ir ļoti labi, - Pīters ieminējās, otra kokteiļa iedrošināts, - bet vai, jūsuprāt, ir gudri visu salas nākotni balstīt uz vienu vienīgu koku?
- Kāpēc gan ne? - Hanibals noprasīja. - Paskaties uz Mau- rīciju: tā paļaujas gandrīz tikai uz cukuru. Pietiek ar vienu pieklājīgu ciklonu, lai visa salas ekonomika sabruktu. Te pie mums ciklonu nav un arī nebūs, ja vien pasaule nesāks griezties uz otru pusi. Tieši tāpēc es šo salu nosaucu par unikālu. Un, ja vien to liktu mierā, tā varētu plaukt un zelt. Taču, ja pieļausim šī stulbā lidlauka projekta īstenošanu, es nākotnē saskatu vienu vienīgu postu.
- Bet kāpēc? - Odrija neatlaidās. - Jūs joprojām neesat mums pateicis iemeslu.
- Mana dārgā, - Hanibals atbildēja, - tu, šķiet, iedomājies, ka tas būs vienkāršs lidlauks, kas nodrošinās tev iespēju nedēļas nogalēs aizlidot uz Džakartu iepirkties. Tā nav - tas ir militārs projekts. Lai to sasodīto lidlauku vispār dabūtu gatavu, vispirms jāierīko pamatīga hidroelektrostacija. Tiklīdz mums būs droša elektroapgāde, tūlīt sāksies brēkšana pēc ražošanas, un tā nāks ar savām parastajām klapatām. Pašu lidlauku vajadzēs, tā sakot, barot un dzirdināt, un kā to, pēc tavām domām, ir paredzēts darīt? Izspridzinot sasodīti lielu robu rifā, lai te varētu piestāt un noenkuroties krietni lieli kuģi. Un tad vienā mirklī te būs Plimutas kuģu būvētava un liels lidlauks, kas pilns ar bumbvedējiem, un līdz ar to jebkādu briesmu gadījumā mēs kļūsim par ienaidnieka mērķi. Nerunājot nemaz par ko citu. Iztēlojies šeit slaistāmies piecus vai sešus tūkstošus nogarlaikojušos, vīrietības pilnu jaunu jūrnieku un lidotāju! Prātam neaptverama perspektīva. Nē, esmu pret šo projektu no sākuma līdz galam, taču baidos, ka neviens manī neklausīsies. Un, protams, tagad, kad riebīgais rupeklis Lūja ticis pie pīrāga dalīšanas, es vispār baidos domāt par sekām.
- Vai tiesa, ka viņš piesavinājies vienīgo ieleju, kurā var iekārtot hidroelektrostaciju? - Pīters vaicāja.
- Baidos, ka tā ir, - Hanibals drūmi atteica, - un es pats esmu vainīgs. Es tik ļoti biju nodevies karaliņa pārliecināšanai atteikties no visa šī projekta, ka nepadomāju par aizsardzību. Man vajadzēja karaliņu pierunāt noteikt salā zemes tirdzniecības aizliegumu - vismaz līdz tam laikam, kad šis jautājums būs skaidri izlemts. Bet tas nelietīgais suņanagla Lūja uz savu roku noslēdza vienu otru viltīgu darījumu. Protams, zemi viņš dabūja par sviestmaizi. Nevienam tās sasodītās ielejas nebija vajadzīgas. Tur neko nevar uzsākt - kaut vai tāpēc, ka tur pārāk grūti nokļūt. Un tā Lūja viņas dabūja pavisam lēti. Tomēr, tici man, tur vēl būs nepatikšanas.
- Kāpēc? - Pīters vaicāja. - Neskaitot parastos iemeslus?
- Kā tu varbūt zini, starp ginkām un fangoviem valda zināma greizsirdība. Redzi, draudziņš Lūja ir fangovs, un tās sasodītās ielejas viņš nopirka no ginku virsaiša Govsa Manalo- vobas. Dabiski, kad Govsa (viņš savā ziņā ir jauks, vecs nebēdnis) uzzināja, ka Lūja viņu apkrāpis par vairākiem simtiem tūkstošu mārciņu, viņš laimīgs vis nebija. Neviens krāpnieks nebūtu viņam pa prātam, bet tas izrādījās Lūja, un tad nu virsaiša mērs bija pilns. Ja mēs te sarīkotu publisko aptauju par visnepopulārāko personu salā, tad gan ginkas, gan fangovi nešaubīdamies balsotu par Lūju. Vienbalsīgi. Šim radījumam piemīt kaut kas tik atbaidošs, ka viņu padzītu pat no spitālīgo kolonijas. Viņš ir labākais pierādījums, ka attaisnojama jaundzimušo nogalināšana, un man piekrīt lielāka daļa zenkaliešu, ja ne pilnīgi visi.
- Kapteinis Papass stāstīja par kukuļiem, ko viņš saņēmis no firmas, kurai pienāksies būvēt hidroelektrostaciju, - Pīters ieteicās. - Vai tas varētu būt patiesība?
- Ļoti iespējams, - Hanibals piekrita, - tomēr baumo, ka neviens to lietu vēl nav izpētījis. Taču es nebrīnītos ne par ko, ja runājam par Lūju. Salīdzinot ar viņu, Jūdass Iskariots izskatās pēc Svētā Asīzes Franciska.
- Tad kāpēc tik neuzticams cilvēks ir attīstības ministrs? - Pīters nesaprata.
- Tā bija viena no karaliņa idejām, - Hanibals drūmi paskaidroja. - Viņam kā monarham ir apbrīnojams ķēriens uz politiskām manipulācijām, tomēr reizumis viņš nostrādā ko tādu, ka man mati ceļas stāvus. Kad viņš visiem par šausmām iecēla Lūju tajā amatā, es viņam vaicāju pēc iemesla, un viņš paskaidroja, ka vēloties visus blēžus paturēt redzeslokā un dot viņiem tik daudz varas, lai šiem neatmaksātos pārāk daudz rosīties pa kreisi un riskēt zaudēt darbu. Man jāatzīst, ka līdz šim Lūja spēlēja pēc noteikumiem, taču laikam jau kārdinājums kļūt par miljonāru bija pārāk liels. Lai nu kā, es saožu briesmas un esmu brīdinājis karaliņu, taču šaubos, vai viņš manu brīdinājumu ņems vērā. Kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņš ir ieņēmis galvā, ka lidlauks un ar to saistītās ķibeles nāks salai par labu un ka to visu atļaut ir viņa pienākums pret tautu. Reizēm viņš savu misiju ņem nopietni, bet tādos gadījumos vienmēr pieļauj kļūdas.
- Taču vēl trakāk, ja viņu pārņem humora izjūta, - Odrija ieteicās. - Atcerieties vien, cik daudzi jutās apvainojušies par grāmatniekiem!
- Grāmatniekiem? Kas tie tādi? - Pīters ieinteresēts noprasīja.
- Viens no viņiem šorīt tevi pavadīja šurp, - Hanibals paskaidroja. - Tāds kā karaliskais vēstnesis. Tas sākās tad, kad karaliņš izlasīja grāmatu par Āfrikas iekarošanas pirmsākumiem - tu jau zini, par Stenliju un Džonstonu, un tādā garā. Nu, lūk, izskatās, ka tie puiši izšķieduši labu tiesu laika, sūtīdami apkārt zīmītes iešķeltos mietos, un karaliņam tas tik ļoti iepatikās, ka viņš ieviesa šos te vēstnešus, katru apbruņoja ar iešķeltu nūju vēstuļu nogādāšanai un cilvēku pavadīšanai. Viņus nosauca par karaliņa grāmatniekiem, jo pidžinvalodā jebkurš aprakstīts papīrs ir grāmata. Izglītotāko zenkaliešu vidū tas sacēla lielu traci - viņi teica, ka šāda rīcība nozīmējot atgriešanos akmens laikmetā, ka tas esot kauna traips ikvienam civilizētam zenkalietim, un tā tālāk. Tu jau to meldiņu pazīsti. Man liekas, karaliņa atbilde bija visnotaļ izcila. Viņš atteica, ka eiropieši vienmēr ņirgājušies par krāsainajiem, jo tie neesot izgudrojuši riteni. Krāsainie toties esot izgudrojuši iešķelto nūju, tāpēc karaliņš uzskatot, ka ar šo mantojumu pieklājoties lepoties, nevis no tā kaunēties.
Tomēr karaliņa humora izjūta, lai cik tā aizraujoša un draiskulīga, var izraisīt grūtības. Vēl pavisam nesen ginkas mazliet sadrūma par zemes nodokļa tēmu. Vai zini, kad es uzzināju par karaliņa ierosinājumu atgriezties pie kanibālisma, lai tādā veidā sodītu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, es ātri vien ņēmu lietu savās rokās.
Odrija atmeta galvu un ņēmās pilnā kaklā smieties.
- Un ko jūs varējāt iesākt? - Pīters vaicāja.
- Nu, viegli tas nebija, - Hanibals atzina, pacēla rokās vienu no spanieliem un noskūpstīja uz purna. - Man nācās karaliņu ārstēt ar viņa paša zālēm. Redzi, es zināju, ka tas ir joks, bet visi citi uzskatīja par nopietnu priekšlikumu… tev vajadzēja redzēt, kas notika gubernatora rezidencē… tracis nav īstais vārds… viņa augstība gandrīz zaudēja prātu. Lai nu kā, es aizgāju uz pili un nospēlēju savu slaveno koloniālā virsnieka parodiju.
Viņš izlikās aizbāžam īkšķi aiz vestes un sakārtojam pensneju, un tad ierunājās spalgā, žēlabaini blējošā balsī, kādu no rīkles var izdabūt īsts Anglijā audzis un nevainojamu publiskas skolas izglītību guvis brits.
- Situācija kļuvuš nekontrolējam, - viņš blēja, - melnādainie kļuvuš nevaldām. Esgribteikt, gauži nelādzig šai pa- sauls malai, ne tā? Melnādainie mētā akmeņus un tā… viens vecs, melns muļķs vicinājuš sirpi un sevi pamatīg savainojuš. Esgribteikt, Zenkali tas gandrīz vai bijuš otrs indiešu dumpis. Un karaliņš izlicies, ka galīgi pārskaituš… tik ļoti pārskaituš, cik kāds viņa augumā to spējus… un draudējuš no jauna ieviest kanibālism. Nu un; esgribteikt, šajā brīdī tiešām laiks pieņē- muš prātā, vaitanetā? Izskaidrojuš vecajam karaliņam ētikas. Paskaidrojuš, ka nav nekas ļauns ietrāpīt vecam zēnam godīgos cīniņos vai pat piešāvuš drusku velnarutka viņa kausā, ja izdevība gadījuš, vane? Bet apēst savu pretiniek…ak vai, nē… pilnīgi neētisk… esgribteikt, pilnīgi neanglisk.
Hanibals, atmetis galvu, skaļi smējās pats par savu teātri, un viņa līksmība bija tik lipīga un lepnums par savu priekšnesumu tik bērnišķīgs, ka arī Pīters sāka smieties - gan par Hanibalu, gan kopā ar viņu. Pīters juta, ka šis dīvainais vīrs viņam sāk iepatikties. Viņa personība bija tik mainīga, ka bieži nācās grūti saprast, vai viņš runā nopietni vai vienkārši no jauna iegrimst sevā iecienītajā retorisko pārspīlējumu jūklī.
- Kā karaliņš to ietvēra? - Odrija vaicāja.
- Viņam traki patika. Viņš teica, ka tā esot labākā impērijas radītāja parodija, kādu viņš dzirdējis kopš ītonas beigšanas.
- Un kā palika ar to kanibālismu? - Pīters vaicāja.
- Nu, viņš negribīgi piekrita no šīs domas atteikties. Es tiešām uzskatu, ka vienīgais iemesls šādai iedomai bija no vecvec- vecmāmiņas mantotā recepte - šķiet, savulaik viņa bijusi tāda kā vietēja mēroga Bītona kundze [13] . receptē teikts, "ņem piecus vēl siltus nokautus ienaidniekus…" vai tamlīdzīgi. Es aizrādīju, ka tā būtu slepkavība, bet karaliņš atteica, ka nebūtu vis, jo nebūtu taču pierādījuma - līķa. Reizēm viņš patiesi spēj izvest no pacietības.
- Tātad viss beidzās laimīgi? - Odrija vaicāja.
- Jā, - Hanibals apstiprināja, - kad vecais blēdis bija labi izsmējies. Taču es nebūtu pārsteigts, ja viņš pie šā jautājuma atgrieztos, jo ideja viņam traki patīk. Tas varētu notikt, kad viņi būs dabūjuši pašnoteikšanos. Tas droši vien būs viens no viņa pirmajiem rīkojumiem - vienkārši tāpēc, lai saceltu gubernatora rezidencē paniku. Karaliņam patīk gubernators, taču tīk arī likt viņam padrebēt. Un, protams, nabaga vecais zēns ir lielisks izjokošanas mērķis. Tikko viņu ieraudzīsi, neko savā dzīvē tik ļoti nevēlēsies, kā izāzēt, tātad vispār karaliņu nevar vainot.
- Ziniet, ja vēlaties doties uz pili, tad labāk dariet to tagad, - Odrija ieminējās.
- Jā, jā. Nesteidzini mani, sieviete, — Hanibals īgni atrūca. - Kur tas nolādētais slepkava?… TombaL. TombaL. TOMBAH Ak, te tu esi.
Sadzirdējis savu vārdu, Tomba bija uzradies starp mēbelēm tik biedējoši pēkšņi kā džins no pudeles.
- Masa saukt? - viņš apvaicājās.
- Protams, saucu, - Hanibals atrūca. - Masa Foksglavs un es iet uz pili, skaidrs? Ej sadabūt ratus, tūlīt!
- Jā, masa, - Tomba atteica un nozuda.
- Nāc, manu zēn, - Hanibals aicināja, aizkūpinādams garu, tievu cigāru, - mums jāiet… kur ir mana cepure… kāpēc visi vienmēr nobēdzina manas mantas?… Ak, te tā ir.
Viņš pacēla no krēsla lielu, nobružātu Viktorijas laikmeta tropu ķiveri un uztupināja uz savām ērkuļainajām krēpēm.
- Šurpu, mazie suņuki! - viņš pēkšņi iebaurojās. - Labais tēvocis Hanibals jūs izvedīs izstaipīt ķepiņas!
Suņi visi reizē pietrūkās kājās, ielenca Hanibalu kā vesela luncinošos astu jūra un ņēmās skaļi riet.
- Ko tu rīt darīsi? - Hanibals noprasīja, pārkliegdams kņadu.
- Es? - Odrija satrūkās. - Neko - kāpēc jautā?
- Izdari man pakalpojumu, - Hanibals nopietni teica. - Man ir šausmīgi daudz darāmā. Izved jauno Foksglavu pastaigā uz visu dienu… parādi viņam salu… iepazīstini ar apkārtni… tu jau zini etiķeti… jauniņais… vajag viņu palutināt… sievietes pieskāriens un tā tālāk.
- Es gan nezinu, vai Pīters to vēlēsies… - Odrija šaubīdamās iesāka.
- Es par to ļoti priecātos, - Pīters strauji atbildēja, - nevaru iedomāties, ko vēlētos vēl karstāk. Un es apsolu neuzdot pārāk daudz muļķīgu jautājumu.
- Nu, ja esat pārliecināts, ka labāk nevēlaties visu izpētīt uz savu roku… - Odrija teica.
- Nē, nē, jaunā vietā nekas nav labāks kā ekskursija ar gidu, - Pīters smaidīdams apgalvoja, - un esmu pārliecināts, ka jūs esat vispiemērotākais cilvēks, kas man visu izrādīs un visu paskaidros.
- Nu, nezinu gan, - Odrija noteica. - Vai astoņos no rīta būs labi?
- Teicami, - Pīters piekrita.
Ar sajūsmināto suņu baru cieši uz pēdām Hanibals lieliem soļiem šķērsoja vestibilu un nokāpa pa verandas kāpnēm, kur viņus gaidīja divi spēcīgi zenkalieši, sagatavojušies vilkt rikšas.
- Mēs braukt uz karaliņš māja, - Hanibals norīkoja vilcējus, iekāpdams vienā no rikšām, - skrien mudīgi, dzirdi? Citādi masa tevi nokaus.
- Jā, masa, es dzirdēt, - abi puiši smaidīdami atsaucās.
Pīters iekāpa otrā rikšā, un abi braucamie devās ceļā; suņi
elsodami un vaukšķēdami lēkšoja abpus riteņiem, vienīgi dalmācietis ieņēma vietu zem Hanibala rikšas. Spēcīgie vilcēji kustējās tik saskaņoti, ka abas rikšas līdzeni ripoja viena otrai līdzās kā saķēdētas.
- Kāpēc šos te braucamos sauc par karaliņa ratiem? - Pīters apvaicājās.
- Tie ir vienīgais transporta līdzeklis, kas atļauts pilsētā, - Hanibals paskaidroja. - Ļoti saprātīgi. Nodrošina nodarbinātību, lēti uzturami, turklāt samērā klusi un nepiesārņo gaisu.
- Jā, manuprāt, tā ir lieliska doma, - Pīters dedzīgi piekrita, - daudz labāk par sasodītajiem automobiļiem.
- Tieši tā, - Hanibals teica, - turklāt ir vēl viena īpaši svarīga priekšrocība: tie visi pieder karaliņam. Viņam ir monopoltiesības to ražošanā - rikšu fabriku vada viņa tēvocis - un šiem te vilcējpuišiem nākas maksāt karaliņam nodevu, ja atļauts tā izteikties. Viņus dēvē par karaliņa vilcējiem, un šo darbu, tāpat kā grāmatniekus, uzskata par ļoti prestižu amatu, jo tas saistīts ar karali. Šiem te puišiem, piemēram, jāiztur ļoti smagi pārbaudījumi, pirms tiem atļauts nopirkt karaliņa ratus un uzsākt biznesu. Viņiem pašā karstākajā dienas stundā rekordātrumā jānoskrien trīs jūdzes, nesot veselu centneru [14] kartupeļu vai citu dārzeņu, un beigās vēl jānogāž vērsis no kājām. Tici man, braukšanas eksāmens Anglijā pret kaut ko tādu nieks vien ir.
Karaliņa vilcēji bija pārgājuši vienmērīgos soļos, un rikšas, riteņiem klusi čirkstot sarkanajos ceļa putekļos, rāmi traucās pa lauku apvidu. Kreisajā pusē, kur līdz ceļiem savu koši sarkano ziedlapu jūrā stāvēja tulpju koku jaunaudze, Pīters cauri kokiem varēja saskatīt lagūnas zilos, gludos ūdeņus un tālāk balto putu kruzuļus, kas, šūpodamies kā baltu ziedu vītne vējā, iezīmēja rifa malu. Labajā pusē kalna robaino nogāzi izraibināja daudzas mazas, daudzkrāsainas dēļu mājiņas, katrai apkārt bija dārziņš un glīts bambusa žogs. Mazajos dārziņos pārpilnībā auga cukurniedres, kokospalmas, maniokas plušķainie krūmi, vīdēja saldo kartupeļu lielās, spīdīgās lapas un milzīgi, ēnaini maizes koki. Zem kokiem kazas sapītām kājām blenza viņos ar blāvām, caururbjošām acīm un aizkaitināti blēja, veseli bari vistu, pīļu un tītaru pameta ērtās putekļu vannas uz ceļa un ķērcot, spārnus plivinot un buldurējot sabēga krūmos.
- Skaista meitene, vai ne? - Hanibals apcerīgi ierunājās.
- Valdzinoša, - Pīters sajūsmināts piekrita. - Brīnos, kāpēc viņa nav precējusies.
- Pārāk daudz saprāta un īriskās stūrgalvības… turklāt šeit, izņemot mani, nav neviena, ar ko būtu vērts precēties. Un viņa rīkojas gudri, mani neizvēlēdamās, - Hanibals ieķiķinājās. - Viņas tēvs ir trakais īrs šī vārda senlaicīgajā nozīmē. Viņš vada Zenkali Balsi -vietējo laikrakstu, kas slavens ar dzēlīgiem ievadrakstiem un kurā ir vairāk tipogrāfisku kļūdu, nekā redzēts kopš Kenterberijas stāstu pirmā izdevuma. Vēl vakar pirmajā lappusē bija ievietota mūsu godājamā monarha bilde, kurā viņš redzams kopā ar divām viņa nomedītām asiņainām mežacūkām, un zem tās bija teikts: "Šīsdienas jubilāre Ama- zūgas kundze savā simt piektajā dzimšanas dienā kopā ar diviem dēliem". Iekšlapā tiešām bija nelaimīgās sievietes un viņas dēlu attēls, un zem tā paraksts vēstīja - "Pārgalvīgais mednieks, kas nekad nešauj garām". Ar tādu šoku pilnīgi pietiek, lai līdz simt sestajai dzimšanas dienai nenodzīvotu. Paldies dievam, mūsu monarham ir humora izjūta. Bet nabaga vecajam Damjēnam vienmēr gadās šādas ķibeles. Pirms kāda laika viņš samulsināja visu žēlsirdīgo māsu biedrību, publicēdams rakstu par Florensi Naitingeilu ar nosaukumu "Lēdija ar punu*.
Pīters iesmējās.
- Vai Odrija viņam palīdz? - viņš vaicāja.
- Jā un nē. Viņa mēģina to pierunāt ēst, nevis dzert, un pūlas gādāt, lai laikrakstā būtu pēc iespējas mazāk kļūdu. Bet, ja tēvs ir īrs un visi pārējie redakcijā zenkalieši, tāds darbs nav padarāms, - Hanibals atbildēja. Tad viņš ieraudzīja tuvojamies vēl vienu rikšu un novaidējās.
- Skat, tur brauc Zenkali melnā avs, draudziņš Lūja.
Rikšai nobremzējot un apstājoties, Pīters ziņkārīgi paskatījās uz cilvēku, kurš, kā stāsta, spēja izraisīt tādu naidīgumu. Lūja bija maza auguma, tikko piecas pēdas garš un ļoti tievs vīrs, kas izskatījās kā veidots no putna kauliem un plāna, brūna pergamenta. Viņa sejas izcilākās daļas bija liels, kumps deguns, iespaidīga, rūpīgi frizēta sniegbaltu matu sega un lielas, melnas acis bez jebkādas izteiksmes. Viņš bija ģērbies izsmalcinātā, gaiši pelēkā uzvalkā un baltā zīda kreklā, piedurkņu gali divu collu platumā vīdēja ap tievajām locītavām kā sniega aizsarg- valnis, uz vienas rokas saulē vizēja zelta pulkstenis. Viņa spoži nospodrinātās kurpes nepārprotami bija darinātas tikpat rūpīgi kā uzvalks. Pēdējo akcentu pielika veca Ragbijas skolas kaklasaite. Viņš savā rikšā noliecās uz priekšu, acis neizteiksmīgas kā kobrai, un pavēra lūpas pāris milimetru platumā, atklājot mazus, baltus kucēna zobiņus.
- Hanibal, mans dārgais draugs, - viņš teica sirsnīgā balsī, kaut skatiens joprojām palika salts, - mans dārgais draugs, kurp dodamies?
- Labrīt, Lūja, - Hanibals ar sardonisku smīnu atteica. - Mēs dodamies satikt karaliņu. Vai tu nebrauc nepareizā virzienā? Manuprāt, divpadsmitos pilī būs īpaša sanāksme. Kā gan lai iztiek bez tevis?
- Tev, manu dārgo Hanibal, labāk par visiem citiem vajadzētu zināt, ka neviens nav neaizstājams. Taču es tur būšu. Es tikai braucu pakaļ dažiem dokumentiem, ko biju aizmirsis paņemt, - Lūja atteica un tad paskatījās uz Pīteru. - Jūs laikam gan esat Foksglava kungs, Hanibala asistents. Mani sauc Muramana
Lūja. Es labi pazīstu jūsu dārgo tēvoci. Priecājos iepazīties. Atvainojiet, ka šī jokainā transporta līdzekļa - mūsu monarha dīvainās humora izjūtas produkta - smieklīgie lietošanas noteikumi liedz man paspiest jums roku un apsveikt, kā pieklājas. Tomēr nākamreiz to noteikti izdarīšu. - Viņš pamāja ar tievo roku, un rikša traucās tālāk.
- Dievs augstais, - Pīters neviltotā godbijībā sacīja, - kāds pretīgs radījums! Man viņš liktos atbaidošs arī tad, ja es neko par viņu nezinātu. Ap viņu vējo tāda draudoši indīga gaisotne, un viņš ir tik nekustīgs - sajūta tāda, kā apvēršot akmeni un atrodot zem tā tupam mazu, melnu skorpionu.
- Labi teikts, - Hanibals sacīja. - Nu tu esi redzējis un novērtējis mūsu kaķi baložu barā, mūsu lapsu vistu kūtī, mūsu nāvinieku uzraugu. Vai tiesa, ka viņš pazīst tavu tēvoci?
- Vismaz tēvocis nekad nav par viņu stāstījis, - Pīters atbildēja.
- Hmm, dīvaini. Ļoti dīvaini, - Hanibals nomurmināja, tad atlaidās sēdeklī un, novilcis smieklīgo cepuri pāri sejai, likās aizmidzis.
Ceļš līkumoja apkārt un apkārt Dzamandzarai, līdz beidzot veda augšup zemesragā, kas veidoja vienu no Mokerī līča spārniem. Drīz vien viņi nonāca pie iespaidīgiem, no koraļļiem veidotiem vārtu stabiem, starp kuriem atradās kalti dzelzs vārti ar tajos iestrādātu Zenkali oficiālo emblēmu: centrā amelas koks, tam abās pusēs delfīns un ņirgu putns. Abpus vārtiem atradās sargbūdas, katrā no tām pa milzīgam zenkaliešu kareivim, kas bija ģērbies dzeltenos svārkos ar zelta tresēm, melnās biksēs un lielu, baltu tropu ķiveri galvā, virs kuras majestātiski šūpojās dzeltenas strausa spalvas. Militāro godību gan nedaudz mazināja tas, ka viens no sargkareivjiem notupies mētāja kauliņus, bet otrs vēroja rezultātu un urbināja degunu. Šautenes, pēc kurām acumirkli nebija vajadzības, atradās ieslietas sarg- būdās. Kad rikšas nogriezās ap stūri, abi sargkareivji necienīgā juceklī metās atgūt šautenes, tad nostājās miera stājā un ņēmās efektīgi stampāties ar kājām ceļa putekļos.
- Mēs atbraukuši satikt karaliņš, - Hanibals paskaidroja, - vārtus vaļā, puiši.
Sargkareivji atvēra vārtus, un rikšas ripoja uz priekšu pa līkumoto, milzīgu mango un banjanu ieskauto pievedceļu. Viņi nonāca pie pils - lielas, zemas celtnes no masīviem koraļļu blokiem gaiši rožainā krāsā, tā ka visa ēka atgādināja prasmīga konditora darinātu īpatnēju, brīnumskaistu torti. Nosvīdušie vilcēji elsdami apstājās, pils parādes durvis atvērās un parādījās pārvaldnieks koši sarkanā uniformā un feskā. Aiz viņa sekoja trīs vienkāršāki mirstīgie baltās uniformās.
- Labrīt, Hanibala kungs, - pārvaldnieks sveicināja, smaidīdams no vienas auss līdz otrai. - Kā klājas, masa?
- Man labi, Malapi, - Hanibals izkāpdams atbildēja. - Esi tik labs un aizved šos sasodītos suņus uz virtuvi, labi? Pielūko, nepārbaro viņus, citādi šie man apvems visus paklājus. Kur ir karaliņš? Esmu atvedis jauno masu Foksglava kungu iepazīties.
- Laipni lūdzam, masa, laipni lūdzam, - Malapi teica un palocījās pret Pīteru. - Karaliņš ir dārzā, Hanibala kungs, nāk šurp ite.
Viņš abus ātri ieveda pils lielajā, krēslainajā zālē, kas bija pilna ar dīvainiem, diezgan neinteresantiem portretiem, un tad tālāk saules pielietajā dārzā, ēku veidotā iekšpagalmā. Samtainos mauriņus visapkārt dobēm šeit veldzēja kādas divdesmit vai trīsdesmit mazas strūklakas, kas izsmidzināja mežģīnēm līdzīgu sīkpilieniņu miglu nekustīgajā gaisā, kas bija pilns tūkstošiem dažādu ziedu un krūmu smaržas. Zālē, izkaisītas kā konfeti, mielojās baltas dūjas, un vienā maura galā pašapmierinātības ekstāzē savas astes mirdzināja divi pāvi. Dārza centrā atradās no koraļļu bloku kolonnām celta pagoda ar resnu baļķu sijām, kas balstīja milzīgu bugenvileju ziedu segu fuksīna un sarkanā krāsā. Ziedi trīsēja un vizēja zem miljoniem tauriņu, bišu, vaboļu un citu kukaiņu svara. Šī ložņ- augu klāsta ēnā bija piekārts šūpuļtīkls, kurā ērti varētu iekārtoties četri vidēja auguma vīri. Taču visu tīklu bija aizņēmis viens vienīgs cilvēks - karalis Tamalavala Umbera III.
Kājās stāvot, karalis bija sešas pēdas četras collas garš un, būdams astoņpadsmit stounu [15] svarā, izskatījās pēc milzīga, šokolādes brūna vezumnieka zirga. Viņa lielā, laipnā seja vairāk atgādināja polinēzieti nekā afrikāni, lūpas bija platas, tomēr ne gaļīgas, deguns taisns. Viņa acis bija prāvas kā valrieksti, to lielumu vēl vairāk izcēla spodrie acu baltumi. Karalim galvā bija koši sarkana micīte, izšūta ar zeltainiem ziediem, un mugurā garš, plandošs, balts talārs ar mežģīņu kruzuļiem ap kaklu un piedurkņu galos un broderie anglaise ielaidumu priekšpusē, kopumā atgādinot Viktorijas laikmeta naktskreklu. Kājās viņam bija vienkāršas sarkanas ādas sandales, vienīgās greznumlietas - šaura zelta rokassprādze un vienkāršs zelta gredzens ar safīru cukurgrauda lielumā. Karalis zvilnēja šūpuļtīkla plašumos, vienu kāju pārkāris tā malai, un caur degungalam uztupinātām brillēm raga ietvarā lasīja The Times. Visapkārt kā sniega kupenas bija izsvaidīti laikraksti visdažādākajās valodās. Uz maza galdiņa līdzās šūpuļtīklam atradās ģeogrāfijas atlants, piecas vārdnīcas, šķēres, pildspalvas un liels piezīmju bloknots.
- Kā sviežas, karaliņ! - Hanibals bez ceremonijām iesaucās, kamēr abi pāri mīkstajam, mitrajam mauram soļoja uz lapotnes pusi. - Kā sviežas? Kā sviežas?
Karaliņš nolaida laikrakstu un uzstūma brilles uz pieres. Viņa seja atplauka mirdzošā prieka smaidā, un viņš centās izkļūt no laikrakstu jūras sev apkārt.
- Hanibal, blēdis tāds, tu esi nokavējies. Es jau domāju, ka nemaz neatnāksi, - viņš sauca dobjā, rešņā balsi. Viņš maigi satvēra vienu Hanibala roku savās milzīgajās ķetnās un saudzīgi paspieda.
- Atvainojos par nelielo nokavēšanos, - Hanibals teica, - pie visa vainīgs šis te Foksglavs… viņš man klāstīja savas mīlas dēkas.
Karaliņš pagriezās pret apmulsušo Pīteru un apžilbināja
vinu ar smaidu.
- Foksglava kungs, - viņš noducināja, izstiepis roku, - laipni lūdzam Zenkali.
- Esmu laimīgs te atrasties, Jūsu Majestāte, - Pīters teica, - un esmu pārliecināts, ka man jūsu karaliste ļoti patiks.
- Man diemžēl šķiet, ka no tīri seksuāla viedokļa jums šeit varētu likties nedaudz garlaicīgi, - karaliņš turpināja, - piekriti, Hanibal?
- Atļaušos aizrādīt, ser, ka, pretēji Olifanta kunga mājieniem, apmātība ar seksu nebūt neaizņem manas dienas.
- Ļoti žēl, - karaliņš nopietni aizrādīja, tomēr brūnās acis iedzirkstījās. - Man reizēm šķiet, ka tieši sekss ir tas, kā pietrūkst mūsu rāmajā eksistencē šajā salā. Bet, lūdzami, sēdieties un iedzeriet.
Karaliņš sadabūja glāzes un no termosa ielēja tajās biezu, baltu šķidrumu.
- Kā jums garšo? - viņš bažīgi apvaicājās, kad Pīters bija malku iedzēris un dziļi, trīsulīgi ierāvis elpu.
- Teicami, - Pīters aizsmacis atbildēja.
- Manis paša mazais izgudrojums, - monarhs lepni paskaidroja, - izsmalcināts maisījums no baltā ruma, ķimeņu liķiera, kokosriekstu krēma un piena. Lai cik to ari iedzertu, efekts uz mani ir graujošs, tāpēc jūtos spiests to nosaukt par Lese-Majeste.
Viņš atlaidās sēdeklī, novilka brilles atkal uz deguna, iedzēra malciņu un ļāva šķidrumam skaloties pa muti.
- Un tā, Foksglava kungs, es ceru, ka esat mums atvedis kādus jaunumus no ārpasaules?
- Baidos, ka nē, ser, - Pīters atteica. - Redziet, tieši pirms ierašanās šeit es uzturējos Barbadosā, un to gluži par pasaules centru nevar nosaukt.
- Žēl gan, - karaliņš nopūtās. - Kā redzat, es cenšos neatpalikt no pasaules notikumiem ar laikrakstu palīdzību, taču tie šeit pienāk ar mēneša novēlošanos, un tā nu es vienmēr pēdējais uzzinu par jaunākajām ievērojamām slepkavībām vai valdību krišanām. Ticiet man, ir loti mulsinoši nosūtīt kādam valsts vadītājam pieklājības vēstuli un saņemt to atpakaļ ar piezīmi "adresāts nav atrodams". Cilvēki varētu nodomāt, ka es nopietni neinteresējos par pasaules notikumiem.
Hanibals iespurcās, taču neko neteica.
- Jūs ievērojāt, Foksglava kungs, ka es reizēm interesējos par pasaules presi, vai ne? Pārlasot šos cilvēces dokumentus, nevaru nenonākt pie slēdziena, ka tie, nepareizi citējot Lin- kolnu, sniedz vien niecīgu informāciju niecīgiem radījumiem. Vienīgais apmierinājums, ko gūstu no pasaules preses, ir kāds sulīgs kumosiņš manai piezīmju burtnīcai. Vēl tikai pirms mēneša lasīju lielisku rakstiņu par kādu vīru Surbitonā - es tur īrēju istabu, kad studēju Londonas ekonomikas skolā. Tas puisis bija gājis pa ceļu un pēkšņi zaudējis samaņu, kad viņam pa galvu trāpījis zaļš ledus gabals. Kurš gan tik veselīgā klimatā, kāds ir Surbitonā, varētu paredzēt, ka dabū pa galvu ar ledu? Pēc parastā ilgā neizpratnes perioda policija atklāja, ka šis ledus bijis sasalis urīns, kas nejauši izkritis no reaktīvās lidmašīnas. Sakiet nu, kurp veļas pasaule, ja cilvēku Surbitonā var nonāvēt viņa paša sugasbrāļu organiskie blakusprodukti? Tad vēl es Singapore Times lasīju, ka, saskaņā ar baumām, Gliemju Princis drīzumā precēšoties. Karaliskas personas pārvēršana par bezmugurkaulnieku ir pārkāpums, par kādu noteikti pieklātos sodīt ar ilgu ieslodzījumu, vai piekrītat? - karaliņš klāstīja.
- Ja tā notiktu, nabaga Martins Damjēns nekad vairs saules gaismu neieraudzītu, - Hanibals aizrādīja. - Domāju, ka redzēji savu portretu pirmajā lappusē?
- Jā, redzēju, - karaliņš atbildēja, plati smaidīdams, - absolūti burvīgi. Es aizsūtīju nabaga Amazūgas kundzei grozu ar augļiem un ziedus kā kompensāciju, un šis gadījums man deva iemeslu uzrakstīt Martinam vienu no niknākajām vēstulēm. Vēstule bija tik biezi noklāta ar zīmogiem, ka to tik tikko var izlasīt. Es viņam pat draudēju ar deportāciju. Brīnos, kāpēc viņš nekad neņem manas vēstules nopietni?
- Uzskati sevi par veiksminieku, ja viņš nevienu no tām nav publicējis, - Hanibals teica.
- Vēlos, kaut viņš tā izdarītu, - karaliņš sapņaini paziņoja, - vienmēr esmu ilgojies redzēt savus darbus publicētus.
- Viņš jau tāpat nodara gana daudz posta ar savām drukas kļūdām, - Hanibals drūmi aizrādīja.
- Ak, nepavisam, - karaliņš iesaucās. - Ja Zenkali Balsī nebūtu šī humora, es nekavējoties atteiktos no troņa. Piemēram, pirms pāris nedēļām es lasīju, ka "goda sardzi inspicēja karalis, ģērbies persiku krāsas satīna kleitā ar Briseles mežģīņu plīvuru un nesa krēmkrāsas hibisku ziedu pušķi. Līgavas māsas bija kaprālis Amibo Alims un seržants Gūla Masufa, kas arī saņēma sodu par uzdrošināšanos."
Karalis rēcoši smējās, atmetis galvu. Viņa milzīgais augums no līksmības drebēja.
- Uzklausiet manu padomu, Foksglava kungs, - viņš turpināja, slaucīdams asaras, - ja kādreiz tiksiet pie varas posteņa, uzticiet preses pārzināšanu īram un salikšanu zenkalietim. Rezultāts ir vienīgais, kas piešķir dzīvei jēgu.
- Cikos būs padomes sēde? - Hanibals vaicāja, ieskatīdamies pulkstenī.
- Ak, Hanibal, Hanibal, - karaliņš īgni atteica, - kāpēc tu man atgādini par darbu, kad man tik laba oma?
- Vai būs balsošana par lidlauku?
- Jā, būs, - karaliņš apstiprināja un uzmeta Hanibalam nervozu skatienu. - Sasodīts, Hanibal, es zinu, ka tev šī doma nepatīk, bet visiem citiem gan, un ko tad es lai iesāku? Galu galā, man jādomā par Zenkali nākotni, un visi uzskata, ka projekts nāks salai par labu. Piekriti taču, ka tam visam ir arī zināmas priekšrocības, vecais draugs! Ideja nevar būt pavisam slikta.
- Manās acīs tā lieta ir vienkārši smieklīga, - Hanibals stūrgalvīgi paziņoja. - Nevar gribēt, lai te uzrastos sasodīti milzīgs lidlauks un slaistītos tūkstošiem neaptēstu militāristu, kas izmaksātu vairāk nekā nopelnītu, lai Mokerī līcis būtu pilns ar karakuģiem, un vairāk par visu nevar gribēt, lai laimīga sala, kas spēj pati sevi nodrošināt, pārvērstos par nozīmīgu militāru objektu.
- Nu, es atzīstu, ka daži no taviem argumentiem ir vērtīgi, bet, neskatoties uz manām personīgajām jūtām, šim projektam ir ļoti spēcīgs atbalsts, un tu labi zini, ka tā vienkārši nevaru tam pretoties.
- Jā, un atbalsta kampaņu vada tas radījums Lūja, - Hanibals nikni teica. - Ar faktu par viņa atbalstu pietiek, lai manās acīs viss projekts izskatītos nevērtīgs.
- Vai esat ticies ar Lūju - attīstības ministru manā valdībā, Foksglava kungs? - karaliņš apvaicājās.
- Ne gluži, - Pīters atbildēja.
- Nē? Nu, tad jums palaimējies. Bīstos, ka man jūs jābrīdina - Lūja nevienam nepatīk, viņam nav ne šarma, ne uzticamības, un, ja vispār jānonāk saskarē ar blēdi, viņam vajadzīgs vismaz šarms. Nē, bīstos, ka Lūja nepavisam nav patīkams cilvēks. Patiesībā es uzdrošinātos teikt pat vēl skarbāk - viņš neapšaubāmi ir tās šķiras melnais, kas piešķir šim vārdam nelāgo slavu.
- Vai viņš tiešām nopircis to nolādēto ieleju? - Hanibals vaicāja.
- Baidos, ka tā ir, - karaliņš skumīgi atbildēja, - nocēlis mums tieši no degungala. Baidos, Hanibal, ka mēs zaudējam kontroli. Kā tu domā, ko mazais krāpnieks atbildēja, kad es viņam šo lietu pārmetu? Viņš apgalvoja, ka neko par darījumu neesot zinājis, ka to visu bez viņa ziņas nokārtojusi viņa sieva. Lai nu ko, bet nekaunības viņam netrūkst.
- Visa šī padarīšana ir ļoti nomācoša, - Hanibals noteica.
- Zinu, zinu, - karaliņš pieceldamies sacīja. - Bet tu jau saproti, ka neko daudz es nespēju ietekmēt. Galu galā, Hanibal, mēs varam kontrolēt notikumu gaitu un, ja būsim piesardzīgi, salu tie neiznīcinās. Tu zini, ka es tikpat dedzīgi kā tu vēlos, lai
Zenkali nenotiktu nekas ļauns.
- Protams, es to zinu, - Hanibals atteica, - patiesībā tu esi vienīgais, kas manī vēl vieš cerības.
- Tā ir, mēs pamanāmies no garlaicīgā valdīšanas procesa gūt arī labu tiesu jautrības, vai ne? - karaliņš smaidīdams teica. - Uz redzēšanos, Foksglava kungs. Ceru, ka jūs labi iekārtosieties un Hanibals jums pāri nedarīs. Man jūs jābrīdina, ka viņa pēdējais asistents bija spiests no šejienes aizbraukt nervu sabrukuma dēļ. Atnāciet vēl kādreiz mani apciemot.
- Ar prieku, - Pīters pateicās.
Karaliņš pasmaidīja un ar rokas mājienu norādīja, ka audience beigusies.
- Tā, - Hanibals teica, - tagad vēl īsa vizīte pie gubernatora, tad tavi dienas darbi būs beigušies un tu varēsi atpūsties. Domāju, tev gubernators un viņa kundze šķitīs apburoši ļaudis - ja nu vienīgi mazliet ne no šīs pasaules.
Viņa ekselence sers Adrians Blaits-Voriks bija mazs, plecīgs, diezgan panīcis vīriņš, kas izskatījās, it kā savas karjeras sākumā būtu pamatīgi iestērķelēts un tā arī nav spējis atbrīvoties no stīvuma. Viņa sejā rotājās sastindzis smaids.
- Foksglavs… Foksglavs… ja, jā, - viņš teica, paspiezdams Pītera roku. Viņš vairākas reizes noklepojās, tad ierunājās klusā, čukstošā balsī, kas izklausījās kā sīciņa cirslīša pārošanās pīkstiens. - Priecājos, ka esat mums piebiedrojies, manzēn… tiešām priecājos… jā, jā… mums te vajadzīgs ikviens palīgs… hmm… jā… diplomātija… takts… piesardzība un citas īpašības vajadzīgas… bet esmu pārliecināts, ka jums piemīt takts, manzēn… jūs man liekaties jauks, godīgs jauneklis… hmm… jā… tieši tāds, kādi mums vajadzīgi… zemes sāls… un tādā garā… hmm… jā. Priecājos, ka esat mums piebiedrojies.
- Paldies, ser, - Pīters atteica.
- Jā, Hanibal, dārgais draugs, dabūjiet mums kādu dzērienu… hmm… tā sakot… vai spēlējat bridžu, Foksglav?
- Nē, ser, diemžēl ne, - Pīters atbildēja.
- Ak… jā… nu… žēl, - sers Adrians ar nožēlu noteica. - Bet jums tik un tā jāatnāk uz pusdienām.
- Paldies, ser, - Pīters pateicās, ilgodamies pēc Hanibala sagatavotā dzēriena.
- Ceru, ka jums patiks Zenkali, - gubernators čukstēja. - Tropiskā paradīze… drīz te būs pašnoteikšanās, jūs jau zināt… vēl gan nav panākta… vecā kārtība mainās… hmm, jā… jauks, godīgs karalis… zemes, hmm… pat, ja… nu, viņš tur neko nevar darīt, nabaga zēns… ītona, jūs jau saprotat… nu, tik un tā zemes sāls… sāpīgi… bet tomēr… svarīgi… karaliene un valsts, nāciju sadraudzība… jā, nekad nepadoties, vai ne?
- Tieši tā, jūsu ekselence, - Hanibals maigi drošināja, - jūs Foksglavam visu paskaidrojāt.
- Labi… labi…, - sers Adrians teica, - jums viņš jāatved pie mums pusdienās.
Tajā mirklī durvis atvērās un istabā kā maza uzvelkamā rotaļlieta ietipināja lēdija Emeralda Blaita-Vorika. Pirmajā mirklī Pīters apjucis nosprieda, ka dāmai mugurā ir maskuballes tērps, jo viņa no galvas līdz kājām bija ģērbusies zaļā. Zaļas bija ne tikai drēbes, zeķes un kurpes, bet arī mati izskatījās zaļgani kā sliņķa kažoks, ko iekrāsojušas tajā mītošās mikroskopiskās aļģes, Viņa bija apkrāvusies ar smaragdiem. Rokassprādzes, kaklarotas, piespraudes un medaljoni, lēdijai kustoties, klikstēja, šķindēja un skanēja. Viņa aši grozīja galvu kā putniņš, vērdamās sev apkārt. Vienā rokā viņa cieši satvertu turēja mazu, brīnišķīgi veidotu bruņurupuča bruņu klausāmo stobriņu.
- Ak… Emij… šis ir jaunais Foksglavs, mandārgā… jauks, godīgs… zemes… mana sieva, - sers Adrians iepazīstināja, vārgi pamādams uz lēdijas pusi kā cilvēks, kas cenšas izvairīties no trakokrekla.
- Kas viņš ir, dārgais? - lēdija Emeralda pārjautāja, pasmaidīdama un pamādama Pīteram ar galvu, un vienlaikus iesprauz- dama klausāmo stobriņu ausī (viegli tas nebija, jo nācās izvairīties no grezna smaragda auskara).
- Foksglavs, mandārgā, Foksglavs, - sers Adrians atkārtoja, paceldams balsi līdz neskanīgam spiedzienam. - Jauks… godīgs… tikko ieradies… priecājos.
- Poksdavs? Poksdavs? Kāds neparasts vārds! - viņas gaišība aplaimota iesaucās. - Tik dīvains - bez šaubām, sens angļu vārds. Runā, ka vecos laikos bakas bijušas izplatītas. Ja jūsu vārds būtu Poksčikens [16] , man tas neliktos tik jocīgs, jo šāda vārda izcelsme ir skaidrāka. Taču laikam jau dūjas var saķert bakas tāpat kā cāļi. Ļaudis teic, slimības nepazīst ticības, kārtas vai krāsas robežas. Kaut arī runā, ka eskimosi no tās slimības mirstot, vai ne? Vai varbūt tie bija sarkanādainie indiāņi? Lai nu kā, viens ir pilnīgi skaidrs - pērļu vistiņām tā nepielīp. Vai jums patīk pērļu vistiņas?
- Es tās dievinu, jūsu gaišība, - Pīters atteica.
- Viņas gaišība audzē pērļu vistiņas, - Hanibals daudz- cietuša cilvēka balsī paskaidroja.
- Man pieder daudz pērļu vistiņu, Poksdava kungs, - viņas gaišība turpināja. - Es tās audzēju. Pēc manām domām, šie putni ir ārkārtīgi saprātīgi - gluži kā spalvaini suņi. Atnāciet kādreiz man palīgā viņas pabarot, tad jūs redzēsiet - viņu izpratne ir gluži pārdabiska. Tev jāielūdz šis jaukais jauneklis pusdienās, Adrian, - lēdija Emeralda paziņoja vīram. - Mēs viņu tik reti redzam.
- Es viņu jau ielūdzu, mandārgā, - sers Adrians atčukstēja. - Jā, jā… viņš gan nespēlē bridžu… bet tas nekas… laipni lūgts… ļoti laipni.
Saruna ar seru Adrianu un lēdiju Emeraldu abu vienlaicīgās runāšanas dēļ veidojās izvērsta, taču ne gluži sakarīga, tāpēc Pīters atviegloti uzelpoja, kad redzēja Hanibalu iztukšojam savu glāzi.
- Man jāraugās, lai Foksglavs labi iekārtojas, ser, - Hanibals uzrunāja gubernatoru, - un jāpārliecinās, ka viņam viss kārtībā.
- Jā, jā, viss kārtībā… hmm, - gubernators piekrita. - Priecājos… jā… Hanibals zina, ka… hmm… saites, jā. Jums jāatnāk pie mums pusdienās, kad būsiet iekārtojies… jā.
- Jums noteikti jāatnāk pusdienās, Poksdava kungs, - viņas gaišība uzstāja, nesadzirdējusi vīra izteikto ielūgumu. - Es pierunāšu vīru, lai jūs ielūdz. Un jūs varēsiet pabarot manas pērļu vistiņas. Un neaizmirstiet atvest līdzi savu burvīgo, mazo sieviņu - mēs viņu tik reti redzam.
Pīters un Hanibals no jauna iesēdās rikšās un suņu bara pavadībā devās atceļā. Hanibals aizsmēķēja vienu no saviem garajiem cigāriem un, kā likās, vēlējās turpināt ceļu klusumā. Pīters atlaidās ratos un atslābinājās. Drīz viņi nokļuva uz piekrastes ceļa, kas veda gar Mokerī līča malu. Ceļš vijās cauri eglēm līdzīgo Austrālijas priežu audzēm, kas meta vieglu, robainu ēnu. Tālāk bija redzama plata, balta pludmale un lagūnas dzidrie, aicinošie ūdeņi. Laiku pa laikam mazi tiltiņi veda pāri seklām straumītēm, kas, ceļu šķērsojušas, vizēdamas un irdzēdamas traucās tālāk starp melnajām, spīdīgajām klintīm. Šur tur krastmalā sieviešu bariņi bija izklājuši zaļajā zālē izmazgāto veļu, kas krāsainībā atgādināja lielu puķu dobi. Rikšām traucoties garām, sievietes izslējās un māja ar tievajām, brūnajām rokām, smaidā zibināja baltos zobus un čivināja sveicienus kā papagailīši. Pludmalē bija redzami melnu kanoe laivu bariņi kā krastā izrāpušies delfīni, turpat, spožajās smiltīs notupušies, zvejnieki lāpīja tīklus. Pāri ceļam braucējiem pa priekšu šaudījās zaļas ķirzakas ar oranžām galvām, vēsās Austrālijas priežu audzēs čivināja un rosījās, putni. Pīters izbaudīja to visu un prātoja, ka vēl nekad jaunā vietā tik ātri nav juties laimīgs. Krāsas, smaržas, gaisotne, cilvēki - tas viss šķita pilnīgi kā viņam radīts.
- Šī te būs tava māja, - Hanibals pēkšņi ierunājās, norādīdams uz priekšu ar cigāru. - Tā ir maza, toties pašā pludmalē, un es nodomāju, ka tāda tev patiks labāk nekā kaut kur kalnos aiz pilsētas.
Cauri kokiem, gandrīz vai pašā ūdens malā Pīters varēja saredzēt vīdam zemu, baltu kotedžu.
- Izskatās pasakaini, - viņš teica, - nekad nebiju cerējis uz kaut ko tik holivudisku. Domāju, ka nāksies mitināties rupjā koka būdā pilsētas centrā, bez ūdensvada, un apkārt vēdīs
ēzeļu smaka.
- Tev būs gan ūdens, gan nosacīti elektrība, arī telefons, kas reizēm darbojas, un trīs kalpotāji tavu vēlmju apmierināšanai. Vajadzētu justies gana ērti, - Hanibals stāstīja, kamēr rikšas traucās lejup un apstājās mājas priekšā. Ēnainajā verandā parādījās trīs kalpotāji. Tukls maza auguma vīrelis ar brūnu, uzblīdušu seju, nebeidzami platu smaidu un jautrām acīm bija ģērbies baltā uniformā ar sarkanu drēbes jostu.
- Laipni lūgts, masa, laipni lūgts, - viņš teica, mīņādamies uz pirkstgaliem, it kā grasītos spēlēt tenisu. - Mans Amoss, masa, mans sulainis.
Viņš dedzīgi noliecās pār Pītera pastiepto roku.
- Tas puika, masa. Viņš sauc Tulips, masa, - Amoss norādīja uz četrpadsmitgadīgu šķielaci zēnu ar izvirzītiem priekšzobiem. Puišelis stāvēja, kautrīgi švīkādams putekļus ar kāju pirkstiem, un, acis nepacēlis, par atbildi uz Pītera sveicienu vienīgi pamāja ar galvu.
- Tas, masa, pavārs, masa, - Amoss turpināja iepazīstināšanu. - Viņš dikti labs pavārs, masa. Viņš sauc Samsons. Dikti labs pavārs, masa.
Samsons - garš, ārkārtīgi tievs un ļodzīgs vīrs, kas atgādināja novārgušu pēddzini, cieši pablenza Pīterā bez kādas izteiksmes sejā.
- Sveiks, Samson, - Pīters teica un nodomāja, ka šā vīra izskats neapšaubāmi ir slikta reklāma viņa kulinārijas mākslai.
- Laipni lūgts, Foksglavs kungs, - Samsons iebaurojās dobjā, aizsmakušā balsi kā profesionāls virsseržants, kas sasirdzis ar laringītu. - Mans Samsons, mans pavārs.
- Ēēē… jā, hmm, priecājos ar jums visiem iepazīties, - Pīters teica. - Un nu, Amos, vai mums šeit ir kas dzerams?
- Jā, masa, - Amoss smaidīdams atsaucās. - Mis Odlija visu sagādāt.
- Mis Odlija… vai viņš domā Damjēna jaunkundzi? - Pīters vaicāja Hanibalam.
- Jā, - Hanibals apstiprināja. - Odrija iekārto mājokļus visiem vecpuišiem. Sievietes pieskāriens un tamlīdzīgas padarīšanas.
- Nu, tad ienāciet un iedzersim, - Pīters aicināja. - Jūs būsiet mans pirmais viesis.
- Laikam gan mazs malciņš par ļaunu nenāks, - Hanibals piekrita, zvalstīdamies laukā no rikšas, - tāds kā mājas iesvētīšanas rituāls… patiesībā mans pienākums.
Cauri plašajai, ēnainajai verandai Amoss ieveda viņus garā, vēsā istabā. Vienā galā augsti logi līdz pašai grīdai veda uz citu verandu mājas aizmugurē, dārzā šalca Austrālijas priedes un kā sargkareivji koši sarkanās rindās stāvēja kannu lilijas. Tālāk vizēja pludmale un lagūnas blāvi zilie ūdeņi. Amoss atstāja viņus vienus un rosīgi atgriezās ar diviem putojošiem kausiem.
- Nu ko, lai veicas! - Hanibals pacēla kausu.
- Priekā! - Pīters piebalsoja.
- Jā, - Hanibals teica, pieiedams pie logiem un pavērdamies ārā, - nav slikta maza būdiņa… Pieņemu, ka tu te drīz jutīsies kā mājās.
Kā mājās? Pīters jau tagad jutās tā, it kā būtu nodzīvojis šajā mazajā namiņā visu mūžu.