Nākamās dienas rītausmā Tulips (viņa zobi no koncentrēšanās izskatījās vēl tālāk izvirzījušies uz priekšu) viņu modināja, atnesdams paplāti ar tēju un mango. Amoss soļoja puikam pakaļ un sekoja katrai viņa kustībai ar ērgļa skatienu. Abi klusi padeva labrītu un, basajām kājām nomierinoši klusi švīkstot pa flīžu grīdu, rosījās istabā, atvēra slēģus un izklāja Pītera drēbes. Debesis bija lapu zaļumā, ikviens Zenkali putns ar dziesmu sveica austošo dienu. Pīters apcerīgi pabrokastoja un jau pēc pusstundas ienira siltajā jūrā, nogūlās ūdenī ar seju uz leju un cauri nirēja maskai vēroja zivju skaistumparādi kristāldzidrajā ūdenī. Krāsas un formas bija tik brīnišķīgas un dzīvības mutulis zem viņa tik komplicēts, ka Pīters zaudēja jebkuru apjautu par laika ritējumu. Pēkšņi aptvēris, ka dzird kādu saucam viņa vārdu, Pīters pietrūkās sēdus un ieraudzīja ūdens- malā Odriju. Viņš aši peldēja atpakaļ un izbrida krastā.
- Es ļoti atvainojos, - viņš teica, steidzīgi slaucīdamies dvielī.
- Man pazuda laika izjūta… nekad vēl nebiju redzējis kaut ko tik pasakainu kā šīs zemūdens klintis.
- Apbrīnojami, vai ne? - Odrija piekrita un apsēdās smiltīs.
- Un visneparastākais ir tas, ka nekad neapnīk. Vienmēr var redzēt kaut ko jaunu. Baidos, ka uz mani pašu šis skats iedarbojas kā narkotikas. Man pat gadījies nokavēt pusdienas pie gubernatora, jo tobrīd nirdama biju aizmirsusi visu uz pasaules.
- Diez vai to var nosaukt par noziegumu - drīzāk par pašaizsardzību, vai ne? - Pīters prātoja.
- Ak, nē, - Odrija iebilda. - Man patīk pusdienot pie gubernatora. Manuprāt, viņa ekselence un viņas gaišība ir burvīgi ļaudis, tikai tādi pusjukuši. Pusdienu viesības var kļūt histēriskas. Es nekādā ziņā negribētu kādas no tām palaist garām. Vai Hanibals jau aizveda jūs iepazīties ar viņa ekselenci?
- Jā, vakar pēcpusdienā. Tas nudien bija piedzīvojums. Esmu pieradis pie daudz garlaicīgākām gubernatoru ģimenēm. Šis apciemojums atgādināja vizīti pie diviem susuriņiem leļļu mājā.
- Pastāstiet! - Odrija smaidot ierosināja.
Viņš aprakstīja vizīti pie gubernatora un, kad bija nonācis līdz lēdijas Emeraldas pēdējām replikām, Odrija ļāva atskanēt saviem dzidrajiem smiekliem.
- Dārgā lēdija Emeralda, - meitene teica, - viņa nudien dzīvo citā pasaulē. Ko jūs atbildējāt?
- Neko, - Pīters atzinās, - es tikko grasījos paskaidrot, ka esmu vecpuisis, kad uztvēru Hanibala skatienu - viņš pašūpoja galvu.
- Viņa nudien ir tik jauka un juceklīga, ka viņu nevar nemīlēt, - Odrija teica. -Vai jau satikāt adjutantu Digoriju? Hanibals viņu sauc par Austrālijas primitīvo instrumentu. Gandrīz tikpat bezcerīgs kā viņa ekselence un lēdija Emeralda. Kopā visi veido jauku trijotni.
- Nē, Digorijs man tika aiztaupīts, - Pīters atteica, - taču laikam gan manu darba pienākumu gaitā nāksies satikties. Sakiet, vai Zenkali aiz katra krūma slēpjas kāds dīvainis?
- Jūs vaicājat par cilvēkiem? - Odrija pārvaicāja.
- Jā, - Pīters apstiprināja. - Galu galā ne Hanibalu, ne karaliņu, ne gubernatora rezidences iemītniekus par ikdienišķiem cilvēkiem nenosaukt.
- Jā, tā ir gan, - Odrija piekrita, - viņi visi, salīdzinot ar vidusmēra standartiem, ir mazliet ekscentriski. Domāju, ka visumā to nosaka atrašanās uz salas, īpaši jau tādas kā Zenkali. Tā ir tāda kā "salinieku slimība", ko cilvēki saķer vietā, kur ikviena viņu rakstura dīvainība un vājība tiek pārspīlēta un daudz- kāršota. Šķiet, ka Zenkali šādus cilvēkus jo īpaši pievelk un tad ar sava īpatnējā siltumnīcas efekta palīdzību padara dīvainus un neatkārtojamus.
Odrija piecēlās kājās un notrausa smiltis no plaukstām.
- Šodien vēlos jūs iepazīstināt ar vēl dažiem vietējiem eks- centriķiem. Galu galā, tieši viņi piešķir salai garšu, - viņa paskaidroja.
- Nespēju vien sagaidīt, - Pīters atsaucās, - ja vien apsolāt man parādīt arī ombu koku.
- Protams, - Odrija apstiprināja.
Viņa brauca ar nobružātu, taču vēl gluži lietojamu mini- moku, un tā aizmugurē Pīters ieraudzīja novietotu grozu ar ēdieniem un mazu ledus kasti dzērieniem.
- Nodomāju, ka mēs varētu paēst pusdienas zaļumos, - Odrija paskaidroja, pamādama uz pārtikas krājumu pusi, - pie Matakamas upes ir jauka vietiņa.
- Ko, tā negantā Lūjas ielejā?
- Jā. Tā ir brīnumskaista vieta, varbūt skaistākā visā salā. Taču ilgi tā vairs nebūs, ja ieleju applūdinās, uzbūvēs milzīgu dambi un lidlauku, - Odrija nomākti paskaidroja.
- Es noprotu, ka jūs esat kategoriski pret šo projektu? - Pīters minēja.
- Jā, esmu gan. Jūs ziniet, šeit tiešām dzīvo vienkārši ļaudis, visi ļoti laimīgi un pārsvarā ļoti labi.
- Pat Lūja?
- Katrā paradīzē atrodas sava čūska. Nemēģinu apgalvot, ka salā mīt tikai svētie. Taču pašos pamatos šejienieši ir patīkami, mazliet ekscentriski un, ja vēlaties, bērnišķīgi. Tādējādi viss šis lidlauka projekts ir tas pats, kas uguņošanas raķešu kastes un sērkociņu novietošana labi iekārtotā bērnistabā. Domāju, ka Hanibalam ir taisnība. Vecajam velnam parasti izrādās taisnība. Lai nu kā, šobrīd nedomāsim par sasodīto lidlauku, bet gan izbaudīsim braucienu.
Viņi brauca cauri brīnišķīgai lauku ainavai. Todien Dza- mandzarā bija tirgus, un ceļš bija pārpilns ar zenkaliešiem, kuri nesa savas preces un dzīvniekus pārdošanai. Vecas, resnas sievas, ģērbušās košās, batikotās drānās, gāzelēdamās čāpoja pa ceļu, tik droši balansēdamas uz galvas milzīgus grozus ar mango, kokosa jamsu, ananasiem un papaijām, ka tie izskatījās kā pielodēti galvai. Jauni vīrieši stiepa garus, zeltainus cukurniedru stiebrus vai nūjas, kuru galos kā dīvaini, spalvaini augļi bija aiz kājām piekārtas vistu virtenes. Uzkumpuši garragu zebu vilka koka ratus, kas grabēja, zvārojās un sacēla rožainu putekļu mākoņus. Rati bija piekrauti ar groziem, saldajiem kartupeļiem, bambusa krēsliem, rīsa un cukura maisiem un sarkaniem māla podiem ēdiena gatavošanai. Vecīgi, sirmi gani, ietinušies koši sarkanos apmetņos, ar šķēpiem mudināja uz priekšu govju un kazu ganāmpulkus, bet aškājaini puišeļi ar stibu un mazu gludspalvainu, kustīgu un kareivīgu dzintar- krāsas suņu bariņu neļāva lopiem novirzīties no ceļa lauku leknajā zālē. Visi klaigāja, pļāpāja un mētājās ar jokiem. Grupiņas soļodamas dziedāja un, ja vien rokas nebija aizņemtas, spēlēja slaikas bambusa stabules, strinkšķināja divpadsmitstīgu valihas vai rībināja mazas, apaļas bundžiņas. Vecās, resnās sievas sulīgi ķircinājās un dalījās nepārprotami piedauzīgos stāstiņos, turklāt pašas smējās tā, ka tauki ļumēja vien. Slaidās meičas, stiepdamas smagas nastas, soļoja graciozi kā kumeļi un izskatījās peldam pa ceļu; viņas apmainījās piparotām asprātībām ar jaunekļiem un vērās viņos draiskām acīm, glāsmainām kā zīd- koka augļi. Krāsu vizma, balsis un instrumentu skaņas rožaino putekļu dūmakā plūda uz Dzamandzaras pusi.
- Pilsētas ikmēneša tirgus diena, - Odrija paskaidroja, ar vienu roku prasmīgi vadīdama mašīnu, ar otru mādama sveicienus. Visi māja viņai, smaidīja un klaigāja: "Sveika, mis Odlij… labu ceļu, mis Odlij… Mis Odlija iet uz tirgu?… Labu ceļu, labu ceļu!"
- Vai tas ir vienīgais tirgus šajā apkārtnē? - Pīters vaicāja, kā apburts vērodams ļaužu straumes.
- Ak, nē. Ciematos tirgus notiek katru dienu, un neliels tirdziņš katru dienu darbojas arī Dzamandzarā, - Odrija paskaidroja, - bet šis ikmēneša tirgus ir tiešām īpašs notikums. Te var nopirkt visu - no govs līdz zemesriekstam, no misiņa gultas līdz mīlas eliksīram.
- Viņi visi izskatās tik tīri un kārtīgi, labi paēduši un pārtikusi - spoži kā zirgkastaņi, - Pīters atzīmēja.
Odrija smējās un spaidīja autotauri, iztramdīdama govis un kazas.
- Lielākoties viņi tiešām ir pārtikuši, - viņa piekrita. - Gandrīz ikvienam ir sava maza ferma vai kāds nebūt bizness. Vini, protams, nav bagātnieki, taču noteikti nav arī nabagi, ja salīdzina ar citu līdzīgu salu iedzīvotājiem. Un tas viss nudien, pateicoties amelas kokam, kas notur ekonomiku līdzsvarā. Baidos pat iedomāties, kas notiktu bez tā. Mēs atrodamies pārāk tālu, lai pasaulei par mums būtu kāda interese. ]a varam paši sevi nodrošināt, par to nav bēdas. Bet, ja nu pēkšņi mēs gribētu saņemt kaut ko par velti, pasaule par to neko nevēlētos zināt.
Kazu un govju brūnajā paisuma vilnī pēkšņi pavērās sprauga. Odrija prasmīgi ievadīja tajā mašīnas priekšgalu, un drīz vien viņi bija tikuši cauri, plaušām pildoties ar rožainajiem putekļiem, bet nāsīm - ar kazu kodīgo un liellopu saldeno aromātu. Odrija nogriezās no galvenā ceļa šaurā sānielā, tirdzinieku pūlis kļuva skrajāks, un viņi varēja virzīties uz priekšu ātrāk. Meitene brauca ātri, taču prasmīgi, viņas elegantās rokas nevērīgi turēja stūri. Viņai mugurā bija zili rūtains krekls, džinsu bikses un sandales, vaļējie mati plīvoja. Pīters vēroja Odrijas valdzinošo profilu un domāja par viņu.
- Deviņpadsmit gadu vecumā es Dublinas universitātē ieguvu mākslas zinātņu grādu, - Odrija smaidot stāstīja, un viņas vārdi dīvainā kārtā ielauzās Pītera domās. - Biju iedomājusies, ka esmu kaut kas vidējs starp Leonardo da Vinči un Pikaso. Biju visai talantīga, taču tik piesātinātā profesijā būt visai talantīgai nepavisam nav diezgan. Lai nu kā, kopš trauslā divdesmit gadu vecuma līdz pērnajam gadam es tērēju vecmāmiņas atstāto mantojumu - tas bija mazs, tomēr pietiekams, lai ar autostopu apceļotu visu Eiropu, tad Āfriku un mazliet arī Āziju. Tas bija brīnišķīgi. Tomēr, jo vairāk es redzēju, jo skaidrāk sapratu, ka nekad nebūšu Pikaso, tāpēc iemācījos samierināties ar tik daudz talanta, cik man ir.
- Kāpēc jūs atgriezāties Zenkali? - Pīters vaicāja.
- Te ir manas mājas. Tomēr īstais iemesls ir tāds, ka nomira mana māte, un es atgriezos pieskatīt, lai tēvs nenodzertos līdz nāvei vai nenomirtu badā, pārāk lielu uzmanību pievērsdams sasodītajam laikrakstam un aizmirsdams paša vēderu.
- Vai nožēlojat?
- Dieviņ, tētiņ, nē! Es mīlu Zenkali. Agrāk, kad vēl biju maza, man šī vieta gan patika, taču es to vienkārši pieņēmu kā normālu. Vienīgi atgriezusies sapratu, cik šī sala ir ekscentriska un brīva. Tagad mani no šejienes ar uguni neizsvēpēs.
- Vai jūs palīdzat tēvam izdevniecībā? - Pīters atkal vaicāja.
- Nedaudz, - Odrija atteica, - vēl es pasniedzu mākslas stundas vietējā skolā, kolekcionēju vietējo mūziku, mācu ģitāras un klavieru spēli, turklāt ar Hanibala palīdzību esmu uzsākusi nelielu, taču diezgan ienesīgu biznesu - tulkoju nezināmus zinātniskus dokumentus. Es brīvi pārvaldu sešas valodas, tāpēc šāds darbs man padodas.
- Dievs debesīs, jūs nudien protat likt lietā savas spējas! - Pīters ar apbrīnu konstatēja.
- Mans tēvs šajā ziņā ir fanātiķis. Viņš apgalvo, ka ikviena cilvēka pienākums ir izzināt savus talantus. Pasaulē ir tik daudz netalantīgu cilvēku, tāpēc jāizmanto jebkuras savas spējas, citādi, ziniet, tas ir noziegums - gluži kā neizmantot savu redzi, dzīvojot starp aklajiem. Es grasos jūs iepazīstināt ar dāmu, kura ne tikai liek savus talantus lietā, bet pat katrā izdevīgā mirklī izgudro jaunus.
- Kas viņa ir?
- Viņas svētība Džudīte Longnekere no Otrās atnākšanas baznīcas. Baznīcas galvenais sēdeklis atrodas Plogkīpsijā, Virdžī- nijas štatā Amerikā. Bezdievis Hanibals, dabiski, saukā viņu par Longnikeri, Danglblūmeri [17] un tamlīdzīgās necienīgās palamās, kuras viņai patīk. Mēs, pārējie, saucam viņu vienkārši par cienmāti.
Viņi bija nogriezušies no ceļa glītā pagalmā, kur atradās maza kotedža un tai līdzās - sīciņa baznīciņa ar sienām tikai pusaugstumā, tā ka draudze, baznīcā sēžot, varēja vērot apkārtējo ainavu. Pagalms atradās stāvas nogāzes pašā malā, un no tā pavērās skats lejup uz zaļajiem lauku plašumiem un amelas plantācijām, aiz tām jūra, gluda kā emalja, šļakstinājās gar krastu. Vēl labu gabalu tālāk stiepās lielais, baltais, kustīgais rifa putu kruzulis, un aiz tā - atklātā jūra tik intensīvi tumšzilā krāsā, ka izskatījās gandrīz melna. Pagalmā ap kotedžu un baznīcu nemanīja ne puteklīša. Pagalms bija pilns ar puķu dobēm, bet krāšņajiem ložņaugiem bija laipni atļauts lekni rāpties pāri mājai un baznīcai. Pie vienas no puķu dobēm gara figūra bezformīgā pur- purkrāsas satina kleitā, noliekusies kā celtnis, tobrīd apgrieza ziedošu krūmu.
- Labrīt, cienmāt! - Odrija uzsauca, apturēdama mašīnu. Garā, stūrainā figūra pagriezās. Sievietei galvā bija milzīga salmu cepure, ko vietā noturēja gara šifona lente un daudzas vecmodīgas cepuru adatas, kas sava uzdevuma pildīšanai likās iespraustas tieši viņas svētības Longnekeres galvaskausā. Pie cepures apmales bija ar kniepadatām piestiprinātas neskaitāmas salocītas papīra strēmelītes. Cienmātes garā, nopietnā, sapņainā seja zem šīs neparastās galvassegas bija glīti iedegusi brūna kā cepums, smalkās un izvītās krunciņās sagrumbo- jusies āda izskatījās tā, it kā sejai būtu cieši pielipis komplicēts zirnekļa tīkls. Šajās smalkajās mežģīnēs vīdēja divas lielas, saprātīgas, mirdzošas, tumšas acis, stingrs knābjveida deguns un plata, dzīvīga mute.
- Hei, sveicināti! - cienmāte atsaucās. - Pie joda, es tieši par tevi iedomājos, un te nu tu esi. Un kas ir tavs mīļotais? Pastāsti nu cienmātei! Tu zini, ka es neciešu noslēpumus, nespēju tos noturēt pie sevis. Zini, tas patiesībā ir viens no iemesliem, kāpēc es nevarētu būt katoliete. Nē, nē, tas nav priekš Džudītes. Es izspruktu no vecā, mazā biktskrēsla un izpļāpātu noslēpumus pa visu salu, pirms vēl nabaga grēcinieks pārgājis mājās. Nav jau tā, ka man būtu kaut kas pret katoļiem, nabaga dvēselēm. Nē, nē, viņi ir lieliski veidoti - vienkārši trūkst dažu sastāvdaļu. Taču man gan šķiet, ka nav pareizi apgrūtināt mācītāju ar tādu gūzmu svešu noslēpumu - es gribu teikt, staigāt apkārt pa visu kopienu, zināt visus neķītros noslēpumus un nedrīkstēt pastāstīt citiem - ak Kungs, tas tak nav cilvēkam pa spēkam - tas, manuprāt, noved tieši pie reliģiskām grēmām.
Runādama viņa bija rosīgi pienākusi tuvāk, apskāvusi Od- riju un cieši saspiedusi Pītera roku savās brūnajās, sarepējušajās plaukstās, un nu vedināja abus uz mājas pusi, nedodama viesiem iespēju pateikt ne vārda. Pīters apdullis prātoja, kādi gan izklausās sprediķi.
- Leonardo da Vinči! - viņa uzsauca zenkalietim dārzniekam, kas turpat pļāva mauriņu. - Nāc šurp un pabeidz cirpt šo krūmu, esi tik labs. - Viņa uzkāpa verandā, nevaldāmi mētādama rokas un kājas.
- Nāciet iekšā, nāciet iekšā, - viņa aicināja, - nāciet un apsēdieties. Es sadabūšu kaut ko dzeramu. Bēthoven, Bēthoven - kur tu esi? Bēthoven!
Cienmāte iesteidzās virtuvē un pēc pāris minūtēm triumfēdama atgriezās. Viņai līdzi nāca ļoti resns maza auguma zen- kalietis, kas gandrīz nebija redzams aiz milzīgas paplātes ar dzērieniem.
- Ruma punšs ir īstā lieta, - cienmāte paziņoja, rosīgi darbodamās ap paplāti. - Nekas nav tik labs kā ruma punšs.
Viņa salēja dzērienus glāzēs, tad apsēdās un dedzīgi paliecās uz priekšu.
- Nu, - viņa iesāka, - stāstiet nu… Tu noteikti esi tas jaunais puisis?
- Pīters Foksglavs, - Odrija paskaidroja. - Es viņam izrādu salu, un šeit ir mūsu pirmā piestātne.
- Tu gribi teikt, ka atvedi viņu šurp, pirms anglikāņi un katoļi paguvuši jaunekli samaitāt? - cienmāte noprasīja. - Tas nudien draudzīgi no tavas puses, Odrij, nudien. Manā biznesā bieži negadās, ka potenciālais jaunpienācējs tiek atgādāts kā uz paplātes, pirms vēl iemests priekšpusdienas malciņš.
Pīters ieķiķinājās.
- Esmu pārliecināts, ka jūs spētu mani pievērst jebkurai ticībai, - viņš teica.
- Varam mēģināt, varam mēģināt, - cienmāte nodudināja, malkodama dzērienu. - Stāsti nu, vai tev patīk Zenkali? Tu esi ieradies pēdējā brīdī, lai to vēl pagūtu apskatīt.
- Pēdējā brīdī? - Pīters pārvaicāja. - Ko jūs gribat teikt?
Cienmāte pacēla garu, kaulainu rādītājpirkstu.
- Šī sala ir nolemta, - viņa aizkapa balsī paziņoja. - Nolemta un nolādēta, un tā vien šķiet, ka nav nekādas iespējas no lāsta izvairīties.
- Jūs domājat par to lidlauku? - Pīters minēja, jo bija apradis ar domu, ka visā Zenkali laikam gan ir tikai viens sarunas temats.
- Es domāju par lidlauku, - cienmāte ļaunu vēstošā balsī apstiprināja. - Ja tas tiks uzcelts, mēs visi būsim nolemti.
- Vai nu tā būs, cienmāt. Tu runā vēl nelādzīgāk nekā Hanibals, - Odrija pārmeta.
- $is ir viens no retajiem gadījumiem, kad mēs ar Hanibalu esam vienisprātis. Tā kā viss šis posts tiešām šķiet fait accom- pli[18], esmu prātojusi par pēdējo iespēju no tā izvairīties, - cienmāte atteica. - Tici man, Odrij, esmu pārliecināta, ka labajam dievam arī jābūt pret šo iedomu, jo viņš piebāž manu galvu ar vistrakākajām idejām. Kā tu zini, man te ir maza, toties ļoti uzticīga draudze. Un es esmu iedomājusies, ka varbūt varētu no tās izveidot mazu partizānu grupiņu un kopā mēs varētu sabotēt lidlauka un dambja celtniecību. Paturot šo mērķi prātā, es pasūtīju dažas grāmatas, no kurām smelties idejas, un nu man atsūtījuši dažus tiešām ģeniālus eksemplārus.
Cienmāte piecēlās un kā liela, ļodzīga spāre aiztraucās uz istabas kaktu, no kura atgriezās ar klēpi grāmatu.
- Paskat vien, man te ir lieliska informācija. "Hitleriskās Vācijas slepenais aģents" - tajā ir vairāki vērtīgi padomi par tiltu spridzināšanu. Un te ir vēl viena - "Franču pretošanās kustības Rosinjola". Vai zinājāt, ka tējkarote cukura benzīna bākā var būt mašīnai vēl kaitīgāka par sievieti pie stūres? Un, lūk - grāfa Marvrofalkona "Piecdesmit spiegošanas un sabo- tāžas gadi". Ļoti daudz par neredzamo rakstu - tas mums gan nepalīdzēs, toties viņš devis pirmklasīgu Molotova kokteiļu recepti un teicamus "piesūcekņu" mīnu rasējumus. Kapteinis Papass man apsolīja sagādāt visas nepieciešamās sastāvdaļas īsti kvalitatīva šaujampulvera izgatavošanai, un es tā domāju, ka ar Tā Kunga palīdzību mēs viņiem varētu likt pamatīgi trūkties par pašu naudu.
Pīters blenza uz cienmāti. Izklausījās, ka viņa runā nopietni.
- Vai jūs, hmm, jau esat to apspriedusi ar Hanibalu? - viņš apvaicājās.
- Vēl ne. Taču esmu uzrakstījusi viņa zināšanai piezīmes par šo projektu, - cienmāte dedzīgi paskaidroja un nemierīgi paraudzījās apkārt. - Tā, kur ir mana kartotēka - debesu vārdā, kur es liku savu kartotēku?
- Tur, uz krēsla, - Odrija norādīja. Pīters nodomāja, ka meitene visu uztver apbrīnojami mierīgi.
- Ak, nudien, - cienmāte iesaucās un, paķērusi savu milzīgo cepuri, sāka to griezt uz rokas kā karuseli. - Paskatīsimies, paskatīsimies… aha, te ir džema recepte, ko vēlējās lēdija Emeralda… iepirkumu saraksti… un kas tas? Ak, jā, mans rītdienas sprediķis… lūk, te ir! "Zenkali sacelšanās plāna konspektīvs izklāsts". - Viņa noņēma papīra lapiņu no cepures un pasniedza Pīteram.
- Nodod to Hanibalam, - viņa izrīkoja, - un pasaki viņam, ka mani partizāni būs gatavi kaujai pēc mēneša. Un, ja viņam zināms, kur dabūt labas un lētas rokasgranātas, lai dod man ziņu.
- Es to katrā ziņā izdarīšu, - Pīters nopietni nosolījās un rūpīgi noglabāja vēstījumu kabatā.
Kad viņi beidzot bija tikuši atpakaļ mašīnā un, cienmātei mājot atvadu sveicienus, izbraukuši no pagalma, Pīters pagriezās pret Odriju. Meitene sirsnīgi, nevaldāmi smējās.
- Tā, paklausieties uzmanīgi, Damjēnas jaunkundzi - viņš bargi iesāka.
- Es ļoti atvainojos, - Odrija izdvesa, - bet jūs izskatījāties tik satrūcies. Kaut jūs būtu redzējis savu sejas izteiksmi!
- Nu, un ko citu jūs gaidījāt? - Pīters sarūgtināts noprasīja. - Neesmu radis tērzēt ar evaņģēlistiem, kuri piedāvā partizānu karu kā problēmu atrisināšanas paņēmienu. Viņa taču to visu nedomā nopietni?
- Ak, jā, cienmāte vienmēr visu domā nopietni. Tas nenozīmē, ka viņa tā arī rīkosies, tomēr visu izplānos un taisnīgas lietas labā liks lietā visas savas zināšanas, ja Zenkali kādreiz vajag kaut ko uzspridzināt, cienmāte tūlīt būs klāt ar padomu un zinās pateikt precīzi vajadzīgo dinamīta daudzumu, lai uzspridzinātu gubernatora rezidenci vai kas nu acumirklī būtu spridzināms. Cienmāte nekad neko nelaiž zudumā. Ziniet, kad viņa reizi divos gados ņem atvaļinājumu, tad nebrauc vis mājup kā visi citi mācītāji. Viņa dodas uz kādu vietu, kaut ko tur iemācās un atgriezusies visu iemāca zenkaliešiem.
- Ko, piemēram? - Pīters taujāja.
- Itin visu, ko uzskata par iespējami noderīgu. Viņa atklāja, ka no šejienes smiltīm var darināt gaužām glītu, zaļganu stiklu, tāpēc aizbrauca kaut kur iemācīties stikla pūšanu, un tagad vairākiem viņas draudzes locekļiem pieder maza stiklinieku darbnīciņa. Cienmāti neapmierināja visai neorganizētais paņēmiens, kā vietējie būvē mājas, tāpēc viņa aizbrauca uz Skandināviju un apguva vismodernākos kokapstrādes paņēmienus un saliekamo māju būvēšanu. Tagad viņas sekotājiem ir labākās mājas un mēbeles visā Zenkali. Cienmāte pati apguvusi visneparastākos darbus - prot izjaukt automobili vai kravas mašīnu pa detaļām un atkal salikt kopā, tad vēl viņa veselu gadu veltīja jaunu lauksaimniecības metožu apgūšanai. Viņa devās apgūt grozu pīšanas un bambusa krēslu darināšanas mākslu un atgriezusies uzsāka te arī šādu ražotni. Draudzes locekļi viņu dievina, un es nudien nesaprotu, kāpēc viņas draudze, salīdzinot ar citu reliģiju sekotājiem, ir tik maza. Katoļu ir visvairāk, tālāk seko anglikāņi, un nabaga vecajai cienmātei atliek tikai druskas.
- Kādi ir pārējie sludinātāji?
- Šausmīgi. Katoļus vada tēvs O'Mallijs, kas sprediķos piesauc uguni un sēru un visus mīlošā Dieva mūžīgu nolādējumu ikvienam, kas nepakļausies baznīcas likumiem. Anglikāņu baznīcas priekšgalā ir Bredstiču pāris. Pats Bredstičs ir uzpūtīgs snobs un dogmatiķis. Viņš necieš zenkaliešus, ož pēc anīsa un sit sievu. Sieva atkal nemitīgi ada un ir nodevusies neizprotamai labdarībai, piemēram, svētdienas skolā māca adīt krēsla atzveltņu pārvalkus. Nu gan beigsim runāt par misionāriem, labāk izbaudiet šos skatus. Mēs tagad esam uzbraukuši trīstūkstoš pēdu augstumā Matakamas vulkānā, un es grasos mums sarīkot pikniku ielejā, par kuru viss tracis sacēlies. Pieņemu, ka šī jums būs pēdējā iespēja apskatīt ieleju, pirms tā tiks applūdināta.
Kopš cienmātes nama atstāšanas ceļš bija līkumojis cauri amelas plantācijām un atsevišķiem tīrumiem. Tagad tas sāka līč- ločos kāpt augšup, un ar katru līkumu mežs kļuva biezāks un necaurejamāks. Šur tur mazos augļu un sakņu dārziņos vīdēja nelielas dēļu mājiņas. Beidzot pat šīs apdzīvotās vietas palika aiz muguras, un viņi brauca cauri pavisam biezam mežam.
- Es izlasīju ceļvedī, ka šis nav sākotnējais mežs, - Pīters ieminējās.
- Nē, te nekas oriģināls nav saglabājies, izņemot dažas krūmu sugas un amelas koku. Visi šie koki te ir ievesti: ban- jani, mango, palmas un sasodītā Ķīnas guava, kas aug itin visur un nomāc visu pārējo. Augļi ir garšīgi, bet pats krūms - traucējošs.
Aiz ceļa līkuma parādījās plats tilts. Odrija apturēja mašīnu tilta vidū. Kreisajā pusē augšup slējās sarkani zeltaina, kādas divsimt vai trīssimt pēdas augsta klints siena, un no klints virsotnes lejup kā mirdzoša matu pīne gāzās bieza, balta ūdens straume; klints vidū tā, atsizdamās pret izvirzījumu, uzplauka putu ziedā un tad, varavīksnes loka apvīta, turpināja plūdumu lejup divos mirdzošos ūdens savijumos. Klints pamatnē ūdens triecās pret milzīgiem, slapjumā vizošiem un ar lekniem, zaļiem augiem pārklātiem klintsbluķiem. Ūdens rēca un putoja starp akmeņiem, gaiss bija smalkas migliņas un dučiem mazu, taču precīzi veidotu varavīksnīšu pilns. Tālāk ūdens rūkdams vēlās zem tilta un pāri nākamajai augstajai klints sienai kā pēdējam pakāpienam, līdz beidzot gāzās ielejā.
- Šī ir Matakamas upe, - Odrija paskaidroja, pārkliegdama ūdens rēkoņu. - Augšējā ūdenskrituma galā to grasās aizdambēt.
Viņi turpināja braucienu, un drīz ceļš iztaisnojās un veda līdztekus upes plūdumam ielejā. Pēc neilga brīža Odrija nogrieza mašīnu no ceļa un apturēja zem kokiem upes krastā.
Viņi izsaiņoja ēdienus un dzērienus un apsēdās ūdens malā. Upe šajā vietā bija plata un dziļa, tā plūda starp klintsbluķiem, kas bija gludi kā kapakmeņi, apauguši ar zaļu sūnu un dzeltenām savvaļas begonijām. Brīnumskaisti zivjudzenīši kā zilas un koši sarkanas liesmas šaudījās ēnā zem zariem, kas liecās pāri krastam; gaiss bija putnu dziesmu, kukaiņu dūkoņas un varžu žēlabainās guldzināšanas pilns. Viņi sēdēja zālē, kuru kā mazas zvaigznītes greznoja fuksīna sarkanas puķītes četrlapu āboliņa formā.
- Kāda krāšņa vieta, - Pīters ieteicās, notraukdams zaļu spāri no savas sviestmaizes. - Neticami, ja kāds varētu vēlēties to iznīcināt.
- Progress, - Odrija īsi atteica, dalīdama cāli. - Ir ļoti svarīgi to visu izpostīt, lai mums būtu vairāk elektrības un krāsaino televizoru, kuros redzēt, kāda īsti izskatās pasaule.
- Es joprojām neesmu apguvis ģeogrāfiju, - Pīters atzinās. - Kāds ir šīs ielejas izvietojums?
Odrija iegrāba sauju zemes un izveidoja no tās uzkalniņu.
- Tas ir Matakamas vulkāns, - viņa paskaidroja. Tad paņēma kociņu un iezīmēja konusa vienā malā līku līniju. - Šī ir ieleja, kurā mēs šobrīd atrodamies. Ja jūs tagad iztēlotos to kā mugurkaulu, jūs tai līdzās kā ribas redzēsiet daudzas mazākas ielejas, - viņa turpināja un iezīmēja galvenajai līnijai abās pusēs vairākas smalkākas svītras. Zīmējums tagad stipri vien atgādināja mazliet līku zivs asaku. - Kad viņi šo te applūdinās, - Odrija turpināja, norādot uz mugurkaulu, - arī šīs ribas applūdīs. Tātad patiesībā visa apjomīgā, skaistā kalnu ainava pilnīgi izzudīs.
- Kas atrodas visās tajās sānu ielejās? - Pīters turpināja izvaicāt.
- Nekas. Es gribēju teikt - tās nav apdzīvotas. Daudzās no tām laikam gan var nokļūt tikai ar helikopteru, un daudzās ir ļoti grūti nokāpt, ari augsne tur nav laba un tādējādi no lauksaimnieciskā viedokļa, tiklīdz mežu izcirtis, aramkārta nozudīs. Dambja aizstāvjiem tas, protams, ir lielisks arguments: viņi grasās applūdināt tikai "neizmantojamu", tas ir, lauksaimniecībai nederīgu zemi. Par savvaļas dzīvniekiem vai estētiku neviens nav iedomājies.
Pabeiguši maltīti, abi atlaidās zālē un cauri trīsuļojošajiem lapu ornamentiem vērās zilajās debesīs. Reizumis kokos iešal- ca silta vēja brāzmas un no neredzamiem, trausliem ziediem augstu galotnē lejup bira ziedlapiņas.
Pusstundu vēlāk viņi novietoja mašīnu Dzamandzaras pievārtē un nolīga karaliņa ratus, lai pa cilvēku pārpilnajām ielām nokļūtu pie mazas mājiņas līdzās centrālajam laukumam. Pie mājas sienas bija piestiprināta iespaidīga plāksne ar uzrakstu "ZENKALI BALSS - VIENĪGAIS PATIESĪGAIS LAIKRAKSTS SALĀ". Pīters nodomāja, ka šāds apgalvojums ir savāds, jo šis te bija vienīgais laikraksts. Mazā, pieblīvētā kabinetā viņi satika Saimonu Damjēnu. Patiesīgā laikraksta redaktors bija gara auguma, spēcīgas miesas būves vīrs ar tādām pašām neparastām acīm kā meitai un sapinkojušos matu ērkuli, kas bija košs kā lapsas kažoks ziemā. Viņš nepārprotami bija ilgi un aizrautīgi, kaut arī ne visai saprātīgi sviķojis.
- Esmu vairāk nekā priecīgs tevi satikt, - Damjēns teica ar īra akcentu un pakratīja Pītera roku. - Esmu mūžīgs parādnieks ikvienam, kurš spēj uz veselu dienu aizdabūt manu velna atvasi prom no šejienes un tādējādi sagādāt man paradīzes mieru, brīvu no uzmācīgiem pārmetumiem.
- Es ārkārtīgi priecātos jums šādi pakalpot jebkurā laikā, - Pīters atteica.
Damjēns viņam uzsmaidīja. Viņam bija saplacināts deguns kā buldogam, un smaidot tas savilkās krunciņās.
- Iedzer kādu malku, - viņš aicināja, izlaizdams pirkstus cauri matiem un sapinkādams tos vēl pamatīgāk. - Vai esi kādreiz nogaršojis "Apendektomiju"? Trīs daļas "Zenkali nektāra", viena dala Curaēao, viena dala baltā ruma, viena dala vodkas un drusku zeltera, lai vairāk iznāk. Apsēdies taču - es tev vienu iemaisīšu tik veikli, ka nepagūsi ne acu pamirkšķināt.
- Nē, - Odrija stingri teica, - mēs nevaram palikt, tēt, mums vēl daudz darāmā. Ieskrējām tikai sasveicināties.
- Tiešām? - Damjēns novilka, un viņa sejā skaidri iezīmējās vilšanās. - Vai tiešām neiedzersi vienu mazu glāzīti? Maziņu kā puse žubītes olas, tiešām nē?
- Tiešām nē, - Odrija nepiekāpīgi atkārtoja. - Zinu tās tavas mazās glāzītes.
- Mans miesīgs bērns tā runā ar mani, - radītājs sāpināts noteica. Tad viņš pagriezās pret Pīteru. - Lai Dievs man piedod, bet pasaule, kurā meita liedz tēvam mazu glāzīti dzēriena, kad viņam mēle kalst no slāpēm, ir ļauna un nežēlīga. Nudien, ļauna un nežēlīga!
- Nemēģini pieglaimoties, - Odrija aizrādīja. - Tu jau esi izdzēris vairāk, nekā ietilpst žubītes olā.
- Zvēru! - Damjēna kungs ar zināmu piepūli apgalvoja. - Žvēru pie apustuļa Paula svētā kājas īkšķa, ka man starp lūpām nav ielijis vairāk dzēriena, kā nepieciešams, lai apslapinātu rūķīša zobu suku!
>
- Melis, - Odrija smaidīdama noteica.
- Melis… melis? - Damjēns pārvaicāja, it kā nespētu ticēt savām ausīm. Viņš atkal pievērsās Pīteram. - Tev noteikti ir sāpīgi to dzirdēt. Svētā Marija, Dieva māte - meita nosauc miesīgu tēvu par meli, turklāt viņš ir pats godīgākais un taisnprātīgākais Irs, kāds jebkad pametis Smaragda salu, lai nestu pasaulei patiesību un kultūru!
- Vai laikraksts sagatavots drukāšanai? - Odrija noprasīja.
- Neuzdod muļķīgus jautājumus. Protams, viss gatavs, - Damjēns apgalvoja, aizmirsis par savu nesaprastā tēva lomu.
- Nu, tad tev vajadzētu rikšot mājup un likties gulēt, - viņa meita lietišķi ierosināja.
- Protams, šai meitenei ir lieliskas idejas, - redaktors smaidīdams komentēja. - Tieši to es grasījos darīt, iekams jūs bijāt ieradušies.
Meitene piegāja pie tēva, noskūpstīja un papliķēja viņa vaigu.
- Ej mājās, vecais izvirtuli, - viņa izrīkoja. - Es vēl iepazīstināšu Pīteru ar Karmenu un aizvedīšu parādīt ombu koku, un domāju būt mājās ap astoņiem. Un nedzer vairāk, kā ietilpst žubītes olā, vai arī es tevi nogalināšu ar pašas rokām, vari man ticēt.
- jā, jā, tu tikai soli, - Damjēns noteica un saviebās. - Ak, jā, tas mazais dēlietis Drūms tevi meklēja.
- Ko viņš gribēja?
- Es īsti nesapratu - pati zini, kā viņš buldurē. Viņš apgalvoja, ka esot izdarījis svarīgu atklājumu, tāpēc viņam vajagot satikt Hanibalu vai karaliņu.
- Nabadziņš, tie abi bēg no viņa pa gabalu. Viņš esot tik garlaicīgs.
- Šis grib izmantot tavu ietekmi, lai piedabūtu Hanibalu viņu pieņemt. Apgalvoja, ka tas esot kaut kas ļoti svarīgs un atklājams tikai Hanibalam vai karaliņam. Piekodināja, lai tev to pasaku.
- Labi. Redzēsim, ko es varēšu izdarīt, - Odrija teica. - Paliec sveiks, godājamais radītāj.
- Lai labā karaļa Venceslasa [19] bārda pār tevi, mana meita, - Damjēns svinīgi nodeklamēja, - un pār visiem, kas tev līdzās.
Kad abi atgriezās karaliņa ratos, Odrija nopūtās, tad iesmējās.
- Nabaga tēvs, - viņa noteica. - Kopš mātes nāves viņš nav atraujams no pudeles. Es patiesi cenšos viņu pieskatīt, taču gadījums ir bezcerīgs.
- Tomēr iedzēris viņš ir tik burvīgs, - Pīters aizrādīja.
- Tur jau ir tā nelaime, - Odrija rūgti piekrita, - viņš ir tik sasodīti burvīgs, ka vienmēr panāk savu. Ak, lai nu paliek. Tagad es jūsu sabiedrību uztiepšu Karmenai, un pēc tam mēs varam doties apmīļot ombu koku. jums taču vēl nav kļuvis garlaicīgi?
- Kā gan kādam jūsu sabiedrībā varētu kļūt garlaicīgi! - Pīters protestēja. - Un, ja vēl kā bonuss jūsu sabiedrībai nāk iepazīšanās ar tik apbrīnojamu ekscentriķu kompāniju, garlaikoties varētu tikai īsts stulbenis.
- Nu, ja nu pēkšņi sametas garlaicīgi, tikai pasakiet, - Odrija noteica, - tādā gadījumā es aiz spītības aizvedīšu jūs uz Angļu klubu.
Karaliņa rati traucās pa šaurajām ieliņām, ko pildīja košās drānās tērpušos ļaužu pūļi un miljoniem smaržu bezgalība, ko veidoja cilvēku drūzmas smārds, īpašais tirgus aromāts, tikko mazgātas "svētdienas kārtas" svaigā smarža, tūkstošiem spīdīgu, lipīgu cukurotu augļu medus smarža, dzīvnieku izgarojumi - kazu uzbudinoši kaitinošais, govju saldenais, cūku pārmācošais, vistu spalvu putekļainais, pīļu mitruma pievilgušais. Augļu un dārzeņu smaržas varēja ieelpot kā orķestra mūziku - līčiju izsmalcināto vijoli, mango čellu, vīnogu klavieres, ana- nasu piesātinātās ērģeles un biezgalvaino kokosriekstu bungas. Pīters prātoja, ka neviens piedzīvojums nevarētu būt vēl aizraujošāks par traukšanos pa ielām šajos smieklīgajos braucamajos kopā ar brīnumskaistu meiteni un visu Zenkali smaržu un aromātu nāsīs (cilvēki nekavējoties deva rikšām ceļu, kā citviet pasaulē dod ceļu ātrās palīdzības mašīnām).
Beidzot viņi nonāca ostas rajonā un apstājās pie ēkas ostas galā, kas bija pārkārusies ūdensmalai. Tā bija zema divstāvu māja, celta gandrīz vienīgi no iznīcībai nepakļautā amelas koka sijām. Taču citi celtniecības materiāli rādījās laika zoba saēsti, tādēļ māja izskatījās sakņupusi kā trausla, veca sieviete pārāk lielā korsetē. Turklāt likās, ka ap 1800. gadu kāds bija mēģinājis ēku draudzīgi iedunkāt, tā ka nu tā bija pilnīgi zaudējusi līdzsvaru un noliekusies pār līča dzidrajiem, ūdenszāļu un zivju pilnajiem ūdeņiem. Mājai kā īpatnējs parazīts bija piestiprināts krāsains, apgaismots uzraksts - "MĀTES KERIJAS CĀLĒNI, DIB. 1925". Pīters un Odrija piegāja pie lielām, melnām, formu zaudējušām durvīm, kas izskatījās pēc kādas senlaiku pils ieejas biedējošā pazemes cietumā. Pie izkārtnes piespraustā mazā zīmīte sarkaniem burtiem vēstīja - "LAIPNI LŪDZAM, JŪTIETIES KĀ MĀJĀS. KUNGI PA KREISI, DĀMAS PA LABI. SPĻAUT AIZLIEGTS".
- Ceru, ka Karmena ir šeit, - Odrija teica, atgrūzdama durvis. Aiz tām atklājās liela istaba, iekārtota kā bārs, kura īpatnējais greznojums ar spoguļiem, krāsainu strausa spalvu pilnām vāzēm, ķīniešu lukturīšiem un mazliet miglainiem, mušu aptraipītiem draisku, krinolīnos tērptu dāmu attēliem vairāk atgādināja nolaistu pagājušā gadsimta divdesmito gadu naktsklubu. Ap galdiem kā dūmu grīstes slīdēja desmit dažādu krāsu kaķi, šurpu turpu viegliem soļiem skraidīja pieci balti truši sārtām acīm un vairākas garspalvainas jūrascūciņas, pa grīdu vāļājās un elsoja četri nenosakāmas sugas suņi. Uz laktiņām klaigāja un kaut ko purpināja pusducis papagaiļu, kakadū un košu, spilgti zilu makao ar dzelteniem lokiem ap acīm. Vienā kaktā atradās liels būris, kurā ķildojās pārītis zaļganpelēku pērtiķu.
Telpu izraibināja galdiņi ar plastmasas virsmu, un pie viena no tiem sēdēja dīvaina kompānija. Vienā pusē saviebies nekustīgs kapteinis Papass ar prāvu alus glāzi rokā. Kapteinim pretī - Karmena Kerija. Tā bija maza, neiedomājami resna sieviete ar spoži melniem matiem, izvalbītām zilām acīm un perfektas formas muti, kas atgādināja sejā iegleznotu amora loku. Viņas deguns bija iežņaugts pensnejā, kas ar ķēdīti piestiprināts pie masīvās krūtežas. Matronai ap kaklu bija virkne tik prāvu pērļu, kādas neviena cilvēkam zināma austere, sevi ne- savainodama, nespētu dabūt gatavas; mazo, tuklo rociņu pirkstos samaukti vismaz seši gredzeni. Viņa bija iespīlēju^ies perlamutra rožainā zīda kleitā ar kuplām mežģīnēm. Karmenas āda bija gluda un tīra, un pirms tauku lavīnas uzbrukuma šī sieviete droši vien bijusi ļoti skaista. Viņa izplatīja ap sevi smalkuma un tīkama humora auru, kas viņu arī tagad vērta pievilcīgu un sievišķīgu. Tobrīd kapteinis Papass nikni vērās viņā, un arī Karmenas zilās, kapteinim pievērstās acis bija niknuma pilnas. Viņai priekšā atradās maza piparmētru liķiera glāzīte. Namamātes flamingo rožainie nadziņi nobungoja strauju, aizkaitinātu vakarjundu, tad atkal sastinga. Abi vērās viens otrā kā divi šaha spēlētāji, kas sastinguši pie neatrisināma gājiena. Viņa gari, drebelīgi ierāva elpu un ierunājās.
- Tā hes saku, - viņa teica liegā, aristokrātiskā balsī, - tā hes shaku, jhūs esat tikhai viens sasodīts grieķis.
Kapteinis samiedza mazās, melnās aci.
- Grieķis es esmu, - viņš piekrita, - par sasodīto vēl var pastrīdēties.
- Nevhiens, kas nav grieķis, neuzdrošhinātos pieprasīt tādu maksu par manu jauno dāmu pārvešanu. Nekad mūžhā, - Karmena noskaldīja. - Tā ir lhielceļa laupīšhana.
- Jūs gribat, lai savedu jums labi daudz ieleņu, - kapteinis Papass sarūgtināts iesāka, - un jums jāmaksā…
Karmena sabozās, vaigos viņai parādījās koši, apaļi plankumi.
- Nudhien, kapteini Papas! - viņa teica tik aristokrātiski saltā balsī, ka pat kapteiņa sejā pavīdēja vainīga izteiksme. - Mha- nas jaunās dāmas nhav ielenes, ja athļausiet!
- Nu, - kapteinis nosvērti novilka, - ja viņas nav ielenes, kas tad viņas ir?
- Khungu pavadones, - Karmena paskaidroja.
- Manās acīs tās pašas ielenes vien ir, - kapteinis paraustīja plecus, acīmredzami nevēlēdamies iegrimt semantikas purvā, - un arī samaksa tā pati.
- Nevhēlos jūs apvainot, kaptein, - Karmena paziņoja, - taču hes domāju, ka jhūs esat ghandrīz blēdis. Kā grieķim jums jāsaprot, kha negodīgums ne vienmhēr attaisnojas. Vai nekhad neesat dzirdējis vārdu "atlaide"?
- Protams, - kapteinis piekrita, - bet ne par ieleņu pārvešanu.
Atkal iestājās klusums. Abi vērās viens otrā kā divi cīkstoņi, kas nogaida mirkli, lai ar vienu veiklu rokas kustību nogāztu pretinieku uz paklāja. Karmena ar acs kaktiņu pēkšņi pamanīja Pīteru un Odriju un priekā spalgi iespiedzās.
- Hodrijas jhaunkundz! - viņa iesaucās. - Hodrijas jhaun- kundz, cik jauki! Tiešhām prieks tevi redzēt.
Viņa piecēlās un smaidīdama nāca tuvāk, dūdodama un klanīdamās kā balodis.
- Tik jauki, ka atnāci manhi apciemot, - viņa teica. - Ne- esmhu tevi redzējusi veshelu mūžību.
- Ceru, ka neiztraucējām, Karmen, - Odrija teica. - Vēlos tevi iepazīstināt ar Pīteru Foksglavu.
- Ļoti priecājos, - Karmena teica un pastiepa mazo, tuklo rociņu ar atstieptiem pirkstiem. - Vari mhan ticēt, tu mūs noteikti neizthraucēji. Es vienkāršhi sarunājos ar šo te kapteini. Viņš man mēģina uztiept pārmērhīgi lielu maksu par
dažu manu meithenu atvešanu no Džakartas.
- jaunas meitenes? - Odrija vaicāja. - Un kas notiks ar vecajām?
- Ak, viņas joprojhām strādā tepat, taču man vajhag vēl dažas, dārgā, jo te taisās būvēt lidlauku. Ak, jā, vist tie jūrhnieki, lidotāji un karavhīri! Hes nešaubhos. Manām tagadējām mheitenēm jau tagad darba pilnas rokas, ja saprothi, ko gribu teikt, apkalpjohot parastos klientus. Mums neapšhaubāmi vajadzēs palīdzhību. Negribētu dzirdēt ļaudis runājam, ka Mātes Kerijas cālēni nesphēj sagādāt pilnu apmierinhājumu. Man ghalu ghalā jārūpējas par savu reputhāciju. - Viņa aizgāja līdz bāram, turklāt mazās kājiņas zem garās kleitas kustējās tik veikli, ka gaita vairāk atgādināja slīdēšanu nekā iešanu.
- Ļauj jums piedāvāt khādu atspirdzinhājumu, dārgā, - viņa aicināja, - malciņu piparmēthru liķiera tev, un kaut ko nopietnāku kungam?
- Divus mēriņus alus, Karmen, - Odrija atbildēja. - Mēs nevaram ilgi uzkavēties. Iegriezāmies tikai tādēļ, ka es izrādu Pīteram salu, un iedomājos, ka viņam noteikti jāredz Mātes Kerijas cālēni.
- Nu prothams, dārgā, - Karmena piesarka un sadīžājās. - Neviena kulturhāla ekskursija pa salu nebūtu pilnīga bez iegriešanhās šeit. Un hes ceru, Foksglava kungs, ja jumhs kādreiz gadīthos justies nomāktā omā, jūs iegriezīshieties manā patvērumā vientuļniekiem un spēsiet remdēt savas rūpes piemērotu pavadoņu vidū.
- Paldies, - Pīters atteica. - Noteikti tā darīšu.
Karmena ielēja abiem dzeramo.
- Nu, - kapteinis Papass ierunājās, - man nu jāiets. - Viņš iztukšoja savu glāzi un noslaucīja putas no lūpām. Karmena uzmeta viņam vērtējošu skatienu.
- Iedzerhiet vēl mēriņu, - viņa piedāvāja. - Galu galhā, mēs vēl neesam vienojušhies.
- Trīsdesmit mārciņas par katru, - kapteinis noskaldīja, cirzdams plaukstu galdā.
- Desmit un ne penija vairāk, - Karmena atcirta.
- Divdesmit astoņas, ja garantējats man vismaz desmits, - Papass neatlaidās.
Pīteram tas izklausījās pēc vergu cenu apspriešanas.
- Hes garanthēju jums desmit, bet tikai tad, ja vedhīsiet par divpadsmit mārchiņām katru, - Karmena paziņoja. - jums taču nav viņas jābaro. Viņām būs pašhām savs ēdamais.
- Lētāk kā divdesmit piecas gabalā es nevedīšu, - Papass kaulējās.
- Kāpēc tu neizmanto zenkaliešu meičas? - Odrija vaicāja Karmenai.
- Dārgā, viņas ir burvīgas, - nama turētāja jūsmīgi paskaidroja, - precību gados, un tā tālāk, bet, ja runājam par perso- nīgho higiēnu - nu, esgribteikt, tas nav gluži tas, pie kā mēs esam pieradušhas un ko kungi saghaida. Smirdošas paduses un tamlīdzīghas lietas ļoti atbaida manus klientus. Saproti, es neko sliktu par viņām nesaku - viņas ir skaistas un dūšīgi strādā, taču viņas nav tīrhas, lai Dievs piedod. Un, vadot šādu te iestādhījumu, ātri vien jāsaprhot, ka tīrība te nāk tūlīt pēc godbijības, kā ļaudis saka. Vēl tikhai vakar man nācās atlaist vienu no meičhām - jauku mazulīti ar lielām acīm un dikti dedzīgu uz kungu iepriecināšhanu. Bet jau pirmais kungs man teica - Karmen, viņš teica, es domāju, ka viņa ir tiešām smuka mazhulīte, bet visu laiku šņauc degunu spilvendrānhā. Saproti, viņš ir tik ļoti jhūtīgs pēc dabas, ka tādi sīkumi nosit visu vēlēšhanos. Jā, šajā darbā katrs nieks jāņem vērā.
Kapteinis Papass plašā žestā iztukšoja savu kausu.
- Divdesmit mārciņas par katru, - viņš noskaldīja, - un ne penija mazāk!
- Norunāts, - Karmena paziņoja. Viņa piepildīja mazu vara mēriņu ar rumu un ielēja dzērienu kapteiņa tukšajā alus kausā.
- Līkop, dārgais, - viņa teica.
- Līkop, - kapteinis Papass atteica un izgrūda īsu, klusu, pašapmierinātu atraugu kā daždien grieķis, kas jūtas pametam kaujaslauku kā uzvarētājs.
- Tā, - Odrija ierunājās, iztukšojusi savu alus glāzi, - nu mēs zinām, ka bruņoto spēku vēlmes būs apmierinātas, tāpēc mums jādodas tālāk. -
- Vai tiešhām, dārgā? Ak, nu, labi, ja jāiet, tad jāiet. Klau, varbūt tu kopā ar jauko kungu atnāksi nākošphiektdien uz vakariņām? Tā ir mana dzimšhanas diena, un es rīkoju mazu pieņemšhanu. Neko īpašu - tikai saujiņa draughu, pāris dzērienu un padziedāšhana. Šis pats kapteinis apsolīja athnest buzuki - jūs taču tā izdarīsiet, kaptein, vai ne?
- Labām viesībām vajags grieķu mūziku, - kapteinis nopurpināja.
- Mēs labprāt ieradīsimies, - Odrija apsolīja.
Viņi izlavierēja cauri raibajam suņu, kaķu, jūrascūciņu un trušu baram un, papagaiļu atvadu klaigu pavadīti, no jauna iesēdās karaliņa ratos.
- Jūs mani apmulsinājāt, - Pīters teica. - Es jau nolēmu, ka mana sirds tagad pieder cienmātei, taču vēlāk sajaucāt man prātus, iepazīstinot ar Karmenu, manu sapņu meiteni.
- Karmena ir kaut kas īpašs, - Odrija piekrita. - Viņa ir gandrīz vai jaukākais cilvēks, kādu pazīstu. Ja vien vajadzīga palīdzība, Karmena un viņas meitenes tūlīt būs klāt. Pirms dažiem gadiem mums te bija riebīga masalu epidēmija, un pat tad viņa un meičas strādāja dienu un nakti, aprūpēdamas slimos, un par sevi nedomāja ne mirkli.
- Jā, tā vien liekas, ka viņa ir smags gadījums, taču ļoti jaukā veidā, - Pīters piekrita. - Kurp mēs tagad dosimies?
- Pie ombu koka, - Odrija atbildēja, - un pēc tam es jūs aizvedīšu mājās.
- Man ļoti gribētos apskatīt šīs ielejas, pirms tās tiks iznīcinātas, - Pīters ieteicās. - Vai kāds ir tās pamatīgi izpētījis?
- Nedomāju vis, - Odrija atteica. - Vienīgais cilvēks, kas turp mēdz doties, ir profesors Drūms.
- Kas viņš ir? - Pīters vaicāja.
- Profesors, kuru Lielbritānijas Lauksaimniecības ministrija atsūtījusi šurp ar uzdevumu veikt pilnu Zenkali bioloģisko analīzi. Tieši viņš atklāja amelas naktstauriņa nozīmīgo lomu. Tagad profesors cenšas noskaidrot, kur tas sasodītais kukainis vairojas, tāpēc auļo apkārt pa visu salu. Viņš ir dīvains puisis, taču ļoti gudrs.
- Ja es savāktu savu pārgājienu ekipējumu un visu noorganizētu, vai jums būtu vēlēšanās kopā ar mani nedēļas nogalē doties pētniecības ekspedīcijā? - Pīters vaicāja.
Brīdi valdīja klusums.
- Jā, - Odrija lēni atteica, - man tas patiktu.
- Es visu noorganizēšu un tad došu jums ziņu, - Pīters apsolīja. Viņš atlaidās sēdeklī un pēkšņi jutās gauži apmierināts ar dzīvi.
Pēc pusstundas viņi jau brauca pa ceļu prom no Matakamas un drīz vien nokļuva Dzamandzaras pievārtē, kur atradās Botāniskais dārzs. To bija ierīkojuši holandieši. Dārzs nebija īpaši liels, taču lieliski uzturēts, un tajā bija aplūkojama plaša Āzijas un Āfrikas koku un augu kolekcija. Koki un krūmi bija sastādīti kārtīgās rindās vai grupiņās, tos ieskāva ūdenskrātuves, pilnas ar ūdensrozēm un papirusu niedrēm. Šīs eksotiskās veģetācijas vidū gozējās zema neregulāras formas ēka, pie kuras uzraksts vēstīja "Dārza administrācija". Odrija pieklauvēja pie durvīm, un spalga balss no mājas dziļumiem aicināja ienākt. Istabā pie galda, ko gandrīz nevarēja saskatīt zem herbāriju, sēklu kolekciju un zinātnisku dokumentu kaudzēm, sēdēja ļoti mazs, ļoti resns vīrs ar spožu, pliku pauri. Viņš nēsāja milzīgākās brilles, kādas Pīters jebkad bija redzējis, to biezie stikli liecināja, ka nēsātājs ir gandrīz pilnīgi akls.
- Odrij - Odrij! Cik jauki, ka esi ieradusies, - iespiedzās mazais vīriņš, izveldamies no sēdekļa aiz galda un satverdams meitenes rokas. - Es tā priecājos tevi redzēt. Kā varu tev palīdzēt? - Viņš pastiepās^uz pirkstgaliem, resnais ķermenis ļodzījās un smieklīgās acenes zibēja vien.
- Pīter, šis ir doktors Mali Felugona… šis ir Pīters Foksglavs, es viņu atvedu paskatīties uz ombu koku, ja atļauts, - Odrija teica.
- Ļoti priecājos iepazīties, - Felugona sacīja, paspiezdams Pītera roku, - jūtos ļoti pagodināts, ļoti, ļoti iepriecināts. Protams, jums noteikti jāredz ombu koks. Nabaga radījums, viens pats pasaulē, vai ziniet, un viņam ļoti patīk ciemiņi.
Pīteram mazais vīriņš iepatikās. Felugona apbruņojās ar milzīgu atslēgu, viņi pameta ēku un devās tālāk pa platu, karalisko palmu ieskautu taku.
- Jā, jūs nevarat pat iedomāties, cik ļoti šim kokam patīk itin viss, ko darām viņa labā, - Felugona turpināja. - Protams, visiem kokiem tas patīk, bet šim vairāk par citiem. Viņš, piemēram, vienkārši dievina mūziku, un es laimīgā kārtā protu spēlēt flautu. Tāpēc ik rītu mans pirmais darbs - tā sakot, pirmais pienākums ir nospēlēt nabaga ombu kokam vienu vai vairākas melodijas. Šķiet, ka vislabāk viņam patīk Mocarts un Vivaldi. Baidos, ka Bahs viņam ir par sarežģītu.
Profesors abus aizveda līdz dārzā uzbūvētam milzīgam, no metāla sastatnēm veidotam aviārijam ar pāri pārstieptu moskītu tīklu. Felugona atslēdza aviārija durvis, un visi iegāja iekšā.
- Te viņš ir, Foksglava kungs, - Felugona aizžņaugtā balsī teica, - visvientuļākais koks visā pasaulē.
Ombu koks nepārprotami izskatījās īpatnējs. Sadugušais stumbrs bija apmēram desmit pēdu augsts, kādas astoņas pēdas apkārtmērā, masīvās, līkās saknes spiedās zemē kā dīvaina, mitoloģiska briesmoņa nagi. Miza bija pelēki un sudraboti svītraina, klāta ar dobumiem un rievām kā palielināts pumeks. Mazās, spoži zaļās lapas kā nefrīta bultu uzgaļi karājās pie resnajiem, savītajiem zariņiem, kas visi izskatījās vienāda garuma kā apcirpti. Pīteram šis koks pirmajā mirklī atgādināja lielu, zaļu, pūkainu saulessargu milzu garā kātā.
- Vai nav brīnišķīgs? - Felugona ievaicājās godbijīgā čukstā.
- Jā, - Pīters piekrita, kaut arī "brīnišķīgs" šajā gadījumā nelikās pareizais vārds. Koks nebija brīnišķīgs, taču neapšaubāmi personība, it kā tas būtu dzīvs radījums vai putns. Pīters paspēra soli uz priekšu un pārlaida plaukstu grubuļainajai, rēpuļainajai mizai, kas bija silta un raupja kā ziloņa āda.
- Ak, viņam tik ļoti patīk, ja kāds pakasa, pamasē vai paglās- ta, - Felugona teica. - Baidos, ka man nav bijis laika pievērst viņam tik daudz uzmanības, cik pieklātos. Ar visiem daudzajiem darbiem es varu viņu apraudzīt tikai kādas trīs vai četras reizes dienā, un viņam nudien pietrūkst intelektuāla uzmundrinājuma, kādu sagādā bieži apmeklējumi un domu apmaiņa.
- Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc viņš jātur šajā būrī? - Pīters apvaicājās.
- Kaitīgi kukaiņi, - Felugona to izgrūda kā neķītru lāstu, un viņa brilles iezibējās. - Kaitīgi kukaiņi, dārgais Foksglava kungs. - Viņš nervozi pavērās apkārt un pacēla resnu rādītājpirkstu.
- Kukaiņi ir mums visapkārt, lidinās, gatavi uzbrukumam, ja atkāpsimies kaut par collu, ja atvērsim šīs durvis kaut mazā spraudziņā vai, kā saka, plaisiņā, tie metīsies iekšā straumēm - nežēlīgi un postoši, ļaunāki par Čingizhana ordām, nežēlīgāki par Atillas armiju, varētu pat teikt, baismīgāki par romiešu leģioniem. Kopš mēs atklājām amelas naktstauriņa ekonomisko nozīmīgumu un bijām spiesti atteikties no insekticīdiem, mūsu rokas ir saistītas. Mums jāpaļaujas uz ikviena rāpojoša vai lidojoša kukaiņa žēlastību.
Felugona apklusa, noņēma brilles un ņēmās tās drudžaini spodrināt. Profesora acis bez šā palielinājuma pēkšņi saruka mazas kā kurmim, taču atkal atguva lielumu, tiklīdz brilles atgriezās uz deguna.
- Tāpēc, Foksglava kungs, mēs Stellu turam šajā te, - viņš turpināja, pamādams ar tuklo roku. - Mēs cenšamies nesaukt to par būri, jo tas diemžēl tik ļoti saistās ar nebrīvi, ierobežojumu, varētu pat teikt, nelietīgu ieslodzījumu. Nē, Stellai labāk tīk, ja saucam šo te par viņas buduāru.
- Saprotu, - Pīters svinīgi noteica. Viņš centās neskatīties uz Odriju.
- Viņa ir pēdējā savā dzimtā, - Felugona teica, - pēdējā savā dzimtā… Kad viņa nomirs, pazudīs - varētu pat teikt, aizies mūžībā -, pasaulei nāksies pārdzīvot neaprēķināmi milzīgu bioloģisku zaudējumu.
- Jā, - Pīters piekrita. - Doktor Felugona, es jūtos ļoti pagodināts, ka man ļauts satikties ar Stellu, nudien, ļoti pagodināts.
- Vienmēr laipni, vienmēr laipni, - Felugona atsaucās, starojoši smaidīdams. - Esmu pārliecināts, ka ari Stellai bija prieks jūs redzēt. Jūs jau zināt, Foksglava kungs, jaunas sejas. Baidos, ka vienmēr tie paši vecie apmeklētāji viņu pamatīgi garlaiko. Jums jāatnāk vēl kādu reizi, jā, jā, noteikti jāatnāk.
Joprojām klāstīdams par labvēlīgo terapeitisko ietekmi, kādu uz Stellas veselību un labklājību atstāj apmeklētāji, doktors Felugona viņus pavadīja līdz karaliņa ratiem un, pastiepies pirkstgalos, brillēm zibot, māja abiem nopakaļ. Pīters atlaidās sēdeklī un aizvēra acis.
- Padodos, - viņš teica, - pēc Stellas buduāra mani nekas vairs nepārsteigs.
Odrija iespurcās.
- Es jau domāju, ka jums patiks, - viņa teica. - Nemaz nepieminot interesi par Stellu, Felugona ir viens no maniem mīļākajiem tēliem salā.
- Nudien nesaprotu, kā jums izdodas savākt vienkopus tādu mīlamu plānprātiņu kolekciju, - Pīters apgalvoja.
- Tāda ir Zenkali. Manuprāt, viņi klaiņo apkārt pa pasauli kā Dieva nepieņemti un, beigu beigās nonākuši šeit, saprot, ka šī vieta ir tiem kā radīta. Piemēram, nabaga gubernators. Viņu gadiem ilgi dzenājuši apkārt pa pasauli no vienas nepareizas vietas uz citu, līdz kādam iešāvās prātā spoža ideja atsūtīt viņu šurp.
- Zenkali tādējādi tikusi pie sava sapņu gubernatora.
- Jā, vietējie viņu dievina, un viņš pats plivinās apkārt kā plānprātīgs naktstauriņš, atklāj dārzeņu izstādes, paplikšķina bērniem pa galviņu, un visiem liekas, ka viņš ir lielisks. Viņi godbijīgi uzklausa gubernatora runas.
- Dievs augstais, vai tiešām viņš uzstājas ar runām? - Pīters iesaucās.
- Protams, dučiem katru gadu, turklāt viņu mudina to darīt. Hanibals šīs runas sauc par verbālajiem aisbergiem, jo tikai
vienu desmito dalu no visa var sadzirdēt. Taču zenkalieši uzskata, ka viņu gubernators ir lieliskākais vārda meistars pēc Šekspīra.
Viņi brauca gar piekrasti atpakaļ uz Pītera māju. Rietošā saule iekrāsoja debesīs zaļas, koši sarkanas un aprikožu dzeltenas svītras, gaiss pēc dienas karstuma šķita vēss. Sievietes rindām vien atgriezās no upītēm ar izmazgātās veļas groziem vai arī no laukiem, pasitušas kapļus padusē un balansēdamas grozus ar augļiem vai dārzeņiem uz galvas.
- Vai ienāksiet uz kādu glāzīti? - Pīters ievaicājās, kad mašīna apstājās pie viņa mājas.
- Uz pavisam mazu brītiņu, - Odrija piekrita. - Man tiešām jāsteidzas mājup un jāpārliecinās, ka tētuks kārtīgi paēd.
Viņi iegāja spoži apgaismotajā viesistabā, un Amoss, tērpies nevainojami spodrā, bal^ī uniformā, plati smaidīdams, pienāca viņiem klāt, turēdams iešķeltu nūju ar zīmīti.
- Labvakar, masa, labvakar, Odlijas jaunkundz, - viņš sveicināja. - Masa saņemt grāmata no masa Hanibals.
- Labi, paldies, - Pīters teica, pieņemdams sūtījumu. - Pasniedz mums dzērienus, Amos, esi tik labs.
- Jā, masa, - Amoss atsaucās un nozuda.
Pīters atlocīja zīmīti.
Pīter!
Diemžēl sliktas ziņas. Tie idioti apstiprinājuši lidlauka projektu. Tomēr nav jēgas daudz prātot. Lūdzu, ierodies pie manis uz kara padomes sēdi rit pulksten astoņos. Daudz darāmā.
Pīters nolasīja zīmītes saturu Odrijai.
- Lai viņi nolādēti, - meitene teica, un viņai acīs sariesās asaras, - nolādēti, nolādēti, nolādēti līdz pasaules galam!
- Varbūt nebūs tik ļauni, kā jūs un Hanibals domājat, - Pīters neveikli ieminējās, nespēdams izdomāt, kā Odriju mierināt. Odrija vienā paņēmienā iztukšoja glāzi un nolika to uz galda.
- Būs vēl ļaunāk, nekā mēs domājam, - viņa atbildēja. - Man tagad jāiet. Visu labu. - Viņa aši izgāja no mājas un, pirms Pīters paguva sekot, iekāpa mašīnā un aizbrauca.