Nākamajā dienā un turpmākās divas nedēļas Pīters rāvās melnās miesās. Viņš vienā laidā traucās šurpu turpu starp pili, Hanibala māju un gubernatora rezidenci, sagatavodams visu nepieciešamo līguma parakstīšanai starp Zenkali gubernatoru un Lielbritānijas valdību. Saskaņā ar šo līgumu salai vajadzēja pārvērsties par nozīmīgu militāru objektu. Visu procesu sarežģīja tas, ka karaliņš par varītēm vēlējās padarīt pasākumu pēc iespējas krāšņu un ceremoniālu. Viņam esot tik maz iespēju uzvilkt teicami pašūtās uniformas, tādēļ viņš nevēloties palaist garām tādu spožu izdevību. Lielbritānijas valdība sūtīja šurp no Singapūras veselu armijas bataljonu, flotes orķestri un trīs sakarīgi nesakarīgus militāristus, kuriem pienācās pārstāvēt trīs dienestus: brigādes komandieri, vecīgu admirāli un gandrīz senilu eskadriļas komandieri. Pīters jutās stipri pārsteigts, jo par Viņas Augstības pārstāvi bija izvēlēts viņa tēvocis sers Osberts, kuram vajadzēja ierasties kopā ar lordu Hammeru no "Hammeršteina un Gallopa" - pasaules mēroga būvniecības firmas, kurai, kā likās, neizbēgami tiks uzticēta aizsprosta, lidlauka un flotes ierīču būvniecība. Ceremonijai, kurai pēc idejas pienācās būt pavisam vienkāršai, bija piekabināts tik daudz detaļu un protokola nianšu, ka rezultātā darba apjoms izvērtās pamatīgs. Gubernatora adjutants Digorijs Finns - jauns, slaids puisis ar rožainiem plakstiņiem un smilšu krāsas matiem - drausmīgi stostījās, pastāvīgi visu aizmirsa un pie mazākās nepatikšanu ēnas krita histērijā. Pītera darbu tas neatviegloja it nemaz.
Tā Pīters strādāja veselas divas nedēļas, un šā posma beigās viss bija gana labi sagatavots: guļamistabas aizrunātas, vakariņas, dejas un parādes noorganizētas, gubernators uzrakstījis dažādas runas un izmēģinājis tās spoguļa priekšā, karogi izmazgāti un atsvaidzināti; zenkaliešu orķestris mēģināja savu repertuāru vismokošākajā veidā, bet viens no karaliņa gvardiem nejauši rāva vaļā lielgabala zalvi un izšāva pils sienā pamatīgu caurumu, par ko valdnieks krietni saniknojās. Visa Zenkali likās tuvu nervu sabrukumam. Tajā pašā laikā galvenajā elektrības ģeneratorā bija ielīdusi kobra pašnāvniece, un radītais īssavienojums atstāja salu bez strāvas uz veselām divdesmit četrām stundām, iekams atradās kāds pietiekami drosmīgs elektriķis, kas izvilka čūskas līķi. Rezultātā sagatavotais saldējums izkusa un daudzas no valsts banketam paredzētajām smalkajām ēdmaņām sabojājās. Kapteinim Papasam šā iemesla dēļ nācās lieku reizi traukties uz Džakartu pēc svaigiem produktiem. Palicis bez gaismas, vesels bars govju pa ceļam uz tirgu Dzamandzarā sāka auļot un reizē iebrāzās oficiālajās teltīs, sabradāja un izraustīja tās visapkārt, turklāt atstāja tādā stāvoklī, ka divdesmit pieciem mazgātājiem vajadzēja ņemties piecas dienas, iekams atkal izdevās visu pienācīgi notīrīt. Ap to laiku, kad priekšdarbi bija galā, Pīters juta nepārvaramu nepieciešamību pēc atelpas, tāpēc piezvanīja Odrijai.
- Vai vēlies kopā ar mani doties pārgājienā un izpētīt dažas ielejas? Jūtu, ka mans veselais saprāts varētu neizturēt, ja nedošos kalnos un uz laiku tur nepaslēpšos.
- Jauki, - viņa atteica. - Kad tu vēlies doties pārgājienā?
- Iebraukšu pie tevis rīt no rīta, - Pīters atbildēja. - Ap astoņiem, labi? Divdesmit četras stundas mēs varam pārtikt no konserviem un vēl paņemt līdzi krietni daudz augļu.
- Es izcepšu labi lielu pīrāgu, ņemsim arī to līdzi, - Odrija apsolīja. - Negribu lielīties, bet mani ceptie pīrāgi ir izcili.
Tikko beidzis runāt ar Odriju, Pīters grasījās spēcināt sevi ar kādu dzērienu, kad parādījās Amoss.
- Lūdzu, masa, - viņš ziņoja, - masa Drūms atnākt.
Pīters novaidējās. Sapratis, ka gan karaliņš, gan Hanibals ir
pārāk aizņemti, lai viņu pieņemtu, Drūms bija savu uzmanību vērsis uz Pīteru un ar grāmatnieku starpniecību katru dienu sūtījis viņam zīmītes ar lūgumu pieņemt vai zvanījis pa telefonu ar to pašu lūgumu.
- Nolādēts, - Pīters noteica. - Ak, lai nu būtu, es viņu pieņemšu. Ved Drūma kungu iekšā, Amos.
Pīters ziņkārīgi nopētīja Drūmu, kad tas sāniski ienāca istabā. Drūms bija pavisam sīciņš, gluži kā kroplīgs skolas puika. Viņam bija šauras izrieztas krūtis, kaulainas kājas un mazliet līka mugura, kāpēc viņa galva slīga uz priekšu kā maitas putnam. Profesora mati bija gari, taukaini un blaugznu pilni, izvalbītās acis ļoti blāvas, ūdeņaini zilas, acu kaktiņos sakrājušies pūžņi, turklāt ik pēc noteikta brīža viņš šņaukājās. Raustīdamies un zemodamies viņš krabja gaitā pārgāja pāri istabai, pavēra bālās lūpas un rēgainā smaida parodijā atklāja dzeltenus, apdru- pušus zobus. Drūma neglītās kājas pa daļai sedza pusgaras bikses, un pārējo ķermeni - nevīžīgs sporta krekliņš un pelēka tropu jaka, kas reiz bijusi balta. Jakas izspīlētās kabatas izskatījās pēc bezdelīgu ligzdām, jo bija piebāztas ar dīvainu lietu jūkli - kārbām, lupām, mazu ķeramo tīklu un auklas rituļiem. Pīters iedomājās, ka vēl nekad nav redzējis kādā cilvēkā vienkop tik daudz nepievilcīgu detaļu. Viņš ar piespiešanos satvēra Drūma pastiepto lielo, mazliet miklo roku ar netīriem nagiem.
- Foksglava kungs, esmu aizgrābts, - apmeklētājs teica. - Ļoti laipni, ka piekritāt ar mani tikties. - Viņš nošņaucās un noslaucīja degunu ar roku. Profesora balss bija spalga un nazāla, vārdus viņš izrunāja ar profesionāla akadēmiska lektora pedantisko, augstprātīgi laipno precizitāti.
- Jā, patiesi priecājos jūs satikt, - Pīters teica, pārsteigts par šā cilvēka šausminošo šarmu. Drūma āriene bija likusi viņam domāt, ka profesors ir ātri aizkaitināms.
- Vai apsēdīsieties un kaut ko iedzersiet? - viņš apvaicājās.
- Ļoti laipni, - Drūms teica, pazemīgi apsēdās un savija kājas kopā kā efejas stīgas. - Es neatzīstu alkoholu. Nē. Tomēr neliecieties traucēties, Foksglava kungs. Nē. Ja uzstājat, es iedzeršu augļu sulu.
Pīters ielēja sev gluži nepiedienīgi lielu porciju viskija un sagatavoja laimu sulu viesim.
- Man jāatvainojas, ka esmu izturējies tik izvairīgi, - Pīters meloja, - bet mēs visi tiešām krītam vai no kājām darba dēļ.
- Nav jāatvainojas, Foksglava kungs, - Drūms sacīja, pamācoši pacēlis garu, netīri aprepējušu pirkstu, - nepavisam nav jāatvainojas. Nē. Es saprotu, ka valdības rūpes nospiež pat vecu un pieredzējušu cilvēku plecus. Jā.
- Tātad, kāpēc jūs vēlējāties mani satikt? - Pīters noprasīja strupāk nekā bija vēlējies. Viņam nemaz nepatika izteiktais mājiens, ka viņš ir jauns un nepieredzējis. Drūms iesūca malku dzēriena un ar roku noslaucīja muti. Viņš noslēpumaini uzsmaidīja Pīteram.
- Mans lūgums, dārgais Foksglava kungs, ir pavisam vienkāršs. Vienīgais, kas jums jāizdara - un es zinu, ka jūs esat jauns un ietekmīgs cilvēks, tā sakot - valdības uzticības persona, - vienīgais, kas jums jāizdara, ir jāsagādā man īsa tikšanās ar Viņa Majestāti vai Olifantu. Jā. Kā jau esmu centies darīt zināmu, viņiem būtu ārkārtīgi svarīgs iemesls mani pieņemt. Jā. Patiesību sakot, Foksglava kungs, es nemaz nespēju atrast vārdus, lai pienācīgi aprakstītu tā jautājumu nozīmīgumu, ko vēlos ar viņiem apspriest. Nē.
- Nu, jūs jau zināt, ka viņi ir ļoti aizņemti, - Pīters pacietīgi skaidroja. - Varbūt jūs varētu man izklāstīt jautājuma būtību, un es spētu ar vienu no viņiem aprunāties. Es satieku abus katru dienu.
Profesora Drūma sejā parādījās dīvaina, viltīga izteiksme. Viņš atkal pacēla savu netīro pirkstu.
- Foksglava kungs, mana ziņa ir tik ļoti nozīmīga un svarīga, ka es nudien nevaru - mana zinātniskā pieredze neļauj to izpaust sīkam apakšniekam. Nē. Tam jānonāk tikai un vienīgi karaļa vai Olifanta ausīs. Es nevaru riskēt - zinātniskā pieredze man neļauj riskēt, ka šī informācija nonāktu nemācīta cilvēka rokās.
Pīters pēc dabas bija pacietīgs, taču viņam aiz muguras bija gara un nogurdinoša diena, tāpēc Drūma izrunāšanās viņu nokaitināja. Viņš gluži labi saprata, kāpēc profesors nevienam nepatīk un kāpēc visi cenšas izvairīties no satikšanās ar viņu.
- Vai zināt, profesor Drūm, - viņš sacīja, - ja jūs mani nepārprotami uzskatāt par neuzticamu personu, tad varu jums vienīgi ieteikt - uzrakstiet, kas jums sakāms, un dodieties ar vēstuli tieši pie karaliņa vai Hanibala. Man šī diena bijusi ļoti gara, tāpēc, ar jūsu atļauju, es tagad vēlētos paēst vakariņas un doties pie miera.
Viņš apņēmīgi piecēlās kājās, taču Drūms nolika savu dzeramo un pastiepa rokas.
- Foksglava kungs, Foksglava kungs, - profesors īdēja, - lūdzams, uzklausiet mani! Man noteikti nepieciešama šī audience.
Es nevaru uzticēt ziņu papīram - mana zinātniskā pieredze neļauj uzticēt ziņu papīram, kamēr neesmu pabeidzis eksperimentu un pārliecinājies, ka mana hipotēze ir nesatricināmi pareiza.
- Tādā gadījumā nogaidiet, kamēr eksperiments būs pabeigts, - Pīters strupi atbildēja, - tad visu aprakstiet un nododiet kādam, kas nav sīks apakšnieks.
- Skaidri redzu, ka jums nav zinātniskas izglītības, - Drūms aizrādīja.
- Nē, man ir tikai labas manieres, - Pīters atteica. - Ar lab- vakaru, profesor Drūm.
Drūms izstaipīja spalvainos lielus, pacēla dažas no kabatas izkritušas mēģenes un kārbiņas un piecēlās kājās.
- Jūs to nožēlosiet, Foksglava kungs, rūgti nožēlosiet, - viņš teica.
- Es varu vienīgi atkārtot, ko jau teicu: izstāstiet problēmu man vai uzrakstiet vēstulē, un es gādāšu, lai tā nonāk īstajās rokās. Neko vairāk es nespēju darīt.
- Ja kaut kas atklātos tuvākajās dienās - ja mans eksperiments beigtos - vai drīkstu jūs vēlreiz apmeklēt? - Drūms pazemīgi vaicāja, atbaidoši smaidīdams un konvulsīvi žņaudzīdams rokas kabatās.
- Protams, - Pīters negribīgi piekrita.
- Tādā gadījumā ceru, ka pagūsim laikā, - Drūms teica. Viņš noslaucīja degunu ar roku un pastiepa to Pīteram atvadu sveicienam.
- Man jums jāpateicas par laipnību un man veltīto laiku, - viņš teica un kā zagšus izslīdēja no istabas.
Pīters aizgāja nomazgāt rokas un ielēja sev vēl vienu viskiju, vēl prāvāku porciju nekā iepriekšējo. Viņš nolēma, ka gudrāk būtu piezvanīt Hanibalam un pastāstīt par Drūmu. Šī bija pirmā reize, kad viņš saskārās ar Zenkali telefonsistēmas kaprīzēm ārpus pilsētas robežām. Pēc klausules pacelšanas atskanēja pistoles šāvienam līdzīgs rībiens, kam sekoja dīvains dūcošs un burbuļojošs troksnis, it kā dūktu vannā iegremdēts bišu strops. Pīters uzgrieza Hanibala numuru, un kāds aizkapa balsi vaicāja:
- jā, masa, Foksglava kungs, kurš jūs gribēt runāt?
- Kas tur runā? - Pīters apmulsis vaicāja.
- Napoleons Vaterlo, masa.
- Vai Hanibals mājās? - Pīters noprasīja.
Sekoja ilga pauze, kuras laikā Pīters varēja saklausīt, ka Napoleons Vaterlo kādam kaut ko klusi vaicā.
- jēzus teic, Hanibals kungs nav ite mājās, masa, - Napoleons Vaterlo negaidot atbildēja.
- Jēzus? - pārvaicāja Pīters, kurš joprojām nebija pieradis pie zenkaliešu kristītajiem vārdiem.
- Jā, masa. Jēzus teic, Hanibals kungs aiziet pie gubernators rezidence, masa. Jūs grib, es jūs savieno ar gubernators rezidence? - Napoleons Vaterlo piedāvāja.
Pīters pēkšņi aptvēra, ka viņa telefona aparāta ciparu ripa nav lietojama un droši vien atrodas tur tikai skaistumam.
- Jā, - viņš rezignēti piekrita, - savieno ar gubernators rezidence.
Savienojums bija trokšņains, taču ātri un efektīgi sasniedza vispirms galveno policijas pārvaldi Dzamandzarā, tad zivju tirgu un visbeidzot - kāds triumfs! - arī gubernatora rezidenci. Hanibals atsaucās, un Pīters viņam pastāstīja par Drūmu.
- Ak, tas pretīgais cilvēks, - Hanibals noteica. - Man nebūtu iebildumu pret viņu, ja vien viņš nebūtu tik atbaidošs, jo profesionālā ziņā viņš ir ļoti gudrs. Bet viņam, saproti, ļoti patīk radīt noslēpumainību. Iepriekšējo reizi, uzsākdams šādu augstākās slepenības kampaņu un galīgi pārbiedēdams mani un karaliņu, viņš vienkārši gribēja paziņot sensacionālu vēsti, ka atklājis kādu zinātnei vēl nezināmu medūzu sugu un vēlas to nosaukt karaliņa vārdā. Es par viņu pārlieku neraizētos. Tomēr man žēl, ka viņš izturējās rupji pret tevi. Bet savu reizi viņš ir bijis rupjš pret mums visiem, tāpēc neredzu iemeslu, lai tu būtu izņēmums.
- Nu, es vienkārši iedomājos, ka par to pienāktos ziņot, - Pīters paskaidroja.
- Jā, viss kārtībā. Bet es te esmu ierauts ģimenes drāmā, tāpēc nespēju uztraukties par Drūmu, - Hanibals teica.
- Vai es varu kā palīdzēt?
- Nē. Patiesībā nevari. Lēdija Emeralda tikko atklājusi, ka viņai nepietiek palagu īpaši svarīgo viesu izguldīšanai. Es jau varu iztēloties, kā mēs visi guļam uz zirgu deķiem un iedzīvojamies niezes izsitumos, - Hanibals aizkaitināts atteica. - Nudien vēlos, kaut sasodītā Lielbritānijas valdība nebūtu tik skopa, apgādājot savu gubernatoru mītnes.
- Un vēl, es pāris tuvākās dienas nebūšu darbā. Grasos kopā ar Odriju izpētīt Matakamas ielejas.
- Labi. Vēlos, kaut varētu doties jums līdzi, tomēr man ir dīvaina, laikam gan nepamatota nojauta, ka jums labāk patiktu būt divatā.
Pīters iespurcās.
- Neapmaldieties ielejās - tu jau zini, tās nav pietiekami izpētītas un iezīmētas kartēs, un jūs atrast būtu elles darbs.
- Nē, es būšu piesardzīgs, - Pīters apsolīja.
Nākamajā rītā viņi abi ar Odriju aizbrauca kalnos. Laiks bija tik brīnišķīgs, ka telts nemaz nebija vajadzīga, pietika ar siltiem guļammaisiem, jo naktis, salīdzinot ar dienām, tomēr bija vēsas. Odrija bija nolēmusi, ka ar četriem maziem pīrāgiem būs vieglāk tikt galā nekā ar vienu lielu, savukārt Pītera mugursoma bija piebāzta ar visdažādākajiem konserviem, sērkociņiem, tēju un citu ekipējumu, lai tuvāko divu dienu laikā padarītu dzīvi pa- ciešamu. Pīters bija paņēmis līdzi arī divas tievas neilona virves un fotoaparātu. Diena bija dzidri zila, kā jau Zenkali parasts, un Odrija izskatījās īpaši valdzinoša. Ceļa malās mangusti at- tupās un ar interesi mazajās blēdīgajās sejās vēroja mašīnu traucamies uz priekšu pa sarkanu ceļu ap Matakamas plato sānu, un tad atkal iespruka pamežā. Reiz ceļam pārskrēja mazs savvaļas cūku bariņš - mazi, melni un tukli dzīvnieki ar resniem punčiem un plīvojošām ausīm. Cūkas kvieca un urkšķēja, un, mašīnai tuvojoties, izbijušās grūstījās.
Drīz viņi nonāca savvaļas plašumos, kur no galvenās Matakamas ielejas un upes uz visām pusēm atdalījās pietekas. Izpētījuši Pītera līdzpaņemto karti, abi ceļotāji nolēma vispirms šķērsot galveno ieleju un izpētīt trīs mazākās ielejas ziemeļu pusē. Lēkādami no akmens uz akmeni, viņi šķērsoja Matakamas upi - tas bija nedrošs pasākums, jo akmeņi izrādījās slideni un klāti ar augu paklājiņiem, kas turējās pie akmeņiem vienīgi ar trauslajām saknītēm. Zivjudzenīši satraukti trallināja par ielaušanos viņu teritorijā un pakrēslā šaudījās turpu šurpu. Otrā krastā iešana kļuva vieglāka, kaut arī šur tur vajadzēja lauzties cauri Ķīnas guavas stīgām, kas bija saaugušas biezas un taisnas kā pastaigu spieķi Viktorijas laikmeta priekšnama statīvā. Pīters rūpīgi iezīmēja taku, lai viņi varētu atrast ceļu atpakaļ. Šur tur mežs kļuva skrajāks, zeme bija kā nobērta ar sarkaniem ziediem blāvā fuksīna tonī, lielos puduros kā izārdīti grozi auga savvaļas avenāji, pilni ar rubīnsarkanām, sulīgām, taču pēc garšas pliekanām ogām mazu plūmīšu lielumā. Mazas, domīgas pelēkas dūjas ar bronzas krāsas raibumiem uz spārniem draudzīgi pa pāriem mielojās starp lapām un bija tik rāmas, ka turpināja ēst ari tad, kad Pīters un Odrija pienāca pāris soļu attālumā. Vietumis slējās indīgi zaļas palmas - šai vietai nepiemērotas kā meža vidū sasprausti pusatvērti dāmu vēdekli. Palmu garās, pluskainās lapas veidoja gludas, saules pielietas atpūtas vietas pūķu zaļām Phelsuma ķirzakām ar koši sarkaniem un ziliem plankumiem uz sāniem; elegantie, brīnumskaistie rāpuļi zvilnēja un, mazliet pacēluši galvas, uzmanīgi sekoja apkārt notiekošajam. Spraukdamies cauri biezākam mežam, Pīters un Odrija pakļuva zem augļu miziņu lietus, ko radīja smaragdzaļi papagailīši - saspiegdamies un gāginādami tie barojās augstākajos zaros.
Līdz vakaram viņi bija izpētījuši pirmo ieleju un atradās ceļā uz otru. Par nakts apmetnes vietu ceļotāji izvēlējās mazu, akmeņainu zemesragu. No mazā izcirtuma, kuru no trim pusēm ieskāva tulpju koki pilnos ziedos, pavērās teicams skats pāri meža galotnēm uz jūru tālumā. Viņi iekūra ugunskuru un mielojās ar līdzpaņemto ēdienu, kamēr norietēja saule. Debesīs platiem, tumšiem, ādainiem spārniem plandījās sikspārņi, kas bariem laidelējās kaut kur lejāk, lai trokšņaini mielotos ar savvaļas mango. Vēlāk uzlēca mēness, no bronzas sarkana tas izbālēja līdz prīmulu dzeltenam un beidzot aizpeldēja samta melnajās debesīs balts kā ledus.
Nākamajā rītā viņus jau mazā gaismiņā rupji pamodināja aizsmakuši kliedzieni un ķildas - vainīgs izrādījās makaku bars ar bezkaunīgām acīm un rožainiem dibeniem. Pīters žāvādamies un staipīdamies izlīda no guļammaisa.
- Labrīt, - Odrija teica. - Vai uzvārīsi tēju?
- Es to darīšu, - Pīters atbildēja, notupās līdzās apdzisu- šajam ugunskuram un mēģināja atgriezt to pie dzīvības ar sauju mazu zariņu. - Vēl vairāk, es grasos pagatavot desiņas, jo biju tik gudrs, ka paņēmu tās līdzi.
- Ģeniāls vīrietis, - Odrija ar apbrīnu komentēja, - turklāt vēl nekrāc.
- Esmu visu tikumu iemiesojums, - Pīters apgalvoja, mādams viņai ar konservu nazi, - tev gan vajadzētu zināt.
- Es varbūt noticēšu, kad būšu redzējusi tevi cepam desu, - Odrija sacīja un izslīdēja no guļammaisa.
- Mana nevainojamā desu cepēja slava sniedzas no Stambulas līdz Bangkokai, no Peru līdz Katmandu, - Pīters plātījās. - Tu riskē, mani nopeldama.
Ceļotāji negribīgi pameta izcirtumu un turpināja ceļu uz otru ieleju. Pusdienlaikā viņi to joprojām meklēja un sāka bažīties, vai ieleja bijusi atzīmēta kartē kļūdaini, vai arī viņi kaut kā pamanījušies to apiet. Bet tad viņi izlauzās cauri guavas biežņai un negaidot nonāca pie pēdas piecdesmit augstas klints malas. Klints bija gandrīz pilnīgi stāva un stiepās uz abām pusēm, cik tālu vien varēja saskatīt.
- Cik labi, ka es paņēmu virves, - Pīters teica. - Pa šo te tikt uz leju būs pavisam viegli - papilnam vietu, kur atbalstīt kājas.
- Tik vienkārši neizskatās, - Odrija šaubījās.
- Nē, es apsolu, tas būs viegli, - Pīters ar pārliecību apgalvoja. Viņš piesēja vienu virves galu pie spēcīga, jauna koka un otru pārmeta pāri klints malai. Virve nokarājās gandrīz līdz pašai zemei, nozuzdama krūmu biezoknī.
- Es laidīšos pirmais, - viņš teica, - tad tu nolaidīsi nesamos un nāksi pati. Neuztraucies, tikai skaties, kur liec kājas, labi?
- Labi, - Odrija atteica, pūlēdamās balsij piešķirt pašpārliecību. Klusībā meitene bija gluži iepriecināta, ka Pīters pieņēma kā pats par sevi saprotamu viņas spēju kaut ko tādu paveikt bez sievišķīgas histērijas.
Pīters pārmetās pāri malai un lēnām sāka laisties lejup. Kāju atbalstam vietu pietika, taču klints siena bija drupana, tāpēc vajadzēja rīkoties piesardzīgi. Viņš bija apmēram divdesmit pēdu augstumā virs zemes, kad liels klints bluķis, uz kura viņš bija droši balstījies, ar dārdoņu atrāvās no sienas. Trieciens bija tik negaidīts, ka Pīters palaida vaļā virvi. Odrija no augšas redzēja viņu ripojam lejup, atsitamies pret klints sienu un tad uz galvas ieveļamies krūmos un nozūdam skatienam.
- Pīter! - viņa sauca. - Vai ar tevi viss kārtībā? - Atbildes nebija.
Par laimi, guavas krūmu biežņa bija mīkstinājusi kritienu. Vienīgie gūtie ievainojumi bija brūce pierē, sasista potīte un nobrāztas ribas. Viņš gulēja krūmos, tverdams pēc elpas, un dzirdēja, kā Odrija no klints virsotnes viņu sauc, taču aizelsies nespēja atbildēt. Beidzot atguvis elpu, Pīters novaidēdamies pietrausās sēdus un jau grasījās uzsaukt Odrijai, ka nekas traks nav atgadījies, taču krūmi viņam līdzās iečabējās un starp lapām parādījās liels putns. Pīters blenza uz to, neticēdams savām acīm, jo tieši šo radījumu nekādi nebija cerējis ieraudzīt. Tas neapšaubāmi bija īsts, dzīvs ņirgu putns.
Kamēr Pīters tā apstulbis sēdēja, ņirgu putns viņu vēroja ar draisku aci, piešķiebis galvu uz sāniem, un paspēra pāris lēnu soļu uz klajuma pusi. Piešķiebtā galva un nogaidoši paceltā kāja piešķīra putnam izstīdzējuša, spārnota deju skolotāja izskatu. Putns izsmalcināti iztipināja no guavu biežņas un sabužināja spalvas, radot kāršu jaukšanai līdzīgu skaņu. Pīters ievēroja, ka putnam ir ļoti garas skropstas, ko tas paceļ un nolaiž pāri lielajām, līksmi zibošajām acīm. Putns nelikās ne pusi tik pārsteigts kā Pīters. Krūmos vēlreiz atskanēja īpatnējā, brāzmainā čaboņa, un klajumā satraukti un ziņkāri iznāca ņirgu putna mātīte, raidīdama īpatnējas, pītinošas skaņas, kas, ieraugot tēviņu, pārvērtās mierinošā bubināšanā. Mātīte piegāja pie drauga un aši pieglauda viņa kakla spalvas, gluži kā pārlieku gādīga sieva būtu sakārtojusi sava dzīvesbiedra kaklasaiti. Pīters sēdēja un vēroja putnus, un viņu pārņēma ārkārtīgs satraukums. Turpat viņa acu priekšā dudinājās divi putni, kurus uzskatīja par izmirušiem.
Tēviņš izgrūda dziļu, vibrējošu skaņu, it kā pagrabā kāds mestu kartupeļus čellā. Mātīte sakārtoja spalvas neiecietīgi kā veca dāma, kas iespiedusies Harrods lielveikala lifta durvīs, un atbildēja uz vira uzrunu ar pāris vārgiem, murrājošiem pīkstieniem. Putni laipni vērās viens otrā un tikpat laipni arī uz Pīteru. Tad viņi piegāja viens otram klāt, viegli sakrustoja knābjus kā paukotāji zobenus pirms kaujas un pēkšņi ņēmās tos klabināt - skaņa atgādināja nūjas klaudzoņu, kad to velk gar žogu. Kad tas bija padarīts, abi saslēja knābjus pret debesīm, aizvēra acis un ļāva skanēt melodiskai, ņirdzīgai dziesmai.
- Ha! ha! ha! - abi sauca, rīklēm tricinoties. - Ha! ha! ha!
Putni uz mirkli apklusa un paskatījās uz leju, tad mātīte izpildīja īsu, taču komplicētu menuetu, kālab gandrīz nogāzās uz knābja zemē. Kad šis rituāls bija galā, abi putni cieši lūkojās viens uz otru nepārprotamā kaislē, aši paklabināja knābjus, tad sāka klīst apkārt pa klajumu, maigi viens otram pītinādami un rušinādami lapas kukaiņu meklējumos.
Pīters notrauca sev pieķērušos zemi un sūnas. Putni viņu šķelmīgi uzlūkoja un panācās tuvāk. Nostājušies tikko pēdas attālumā, viņi nopētīja Pīteru ar dziļu interesi. Drīz vien tēviņš ar lietpratēja izskatu, ķā nogaršodams jaunu ēdienu, pasniedzās uz priekšu un izmēģinādams paknābāja Pītera bikses. Pīters pastiepa roku, abi putni sastājās viņam apkārt, satvēra knābjos viņa pirkstus un tos viegli paņurdzīja, tad paskatījās viens uz otru un maigi, melodiski komentēja: "Ha ha… ha ha!" Viņi izpētīja un knābāja Pītera bikses un kreklu, neatraudamies blenza viņam sejā un mirkšķināja tumšo acu garās skropstas.
Kad abi bija pārliecinājušies, ka Pīters ir nekaitīgs un viņu pasaulē mīļš viesis, abi atkal nozuda krūmos, sarunādamies ar zemu, vibrējošu skaņu sērijām.
Pīters atlaidās uz muguras un ļāvās pārdomām par šo neticamo piedzīvojumu. Viņš atkal dzirdēja Odriju saucam viņu no klints virsotnes, taču palika guļot un blenžot debesīs. Viņš saprata, ka jūtas kā cilvēks, kas iegriezies lētā grāmatnīcā nopirkt pastkartīti, bet pēkšņi tur atradis Gūtenberga Bībeli, vai arī uzgājis Stradivari vijoli atkritumu spainī. Taču patiesībā šis notikums bija vēl nozīmīgāks. Cilvēces vēsturē iespējams gadījums, ka varētu tikt uzrakstīta jauna Bībele, bet šie, tikko redzētie putni bija neatkārtojami. Kad tie nozuduši, viņus atjaunot vairs nav iespējams.
- Pīter, Pīter… vai tu esi dzīvs? - Odrijas balsī jau ieskanējās izmisums. Pīters, joprojām pagalam apmulsis, piecēlās sēdus.
- Odrij… vai tu mani dzirdi? - viņš sauca.
- Jā… vai ar tevi viss kārtībā?
- Jā, lieliski. Klau, sadabū otru virvi, kārtīgi piesien pie koka un laidies lejā. Esmu atradis kaut ko neticamu.
- Tu dīvaini runā. Vai esi pārliecināts, ka tev nekas nekaiš?
- Jā, jā, - Pīters nepacietīgi attrauca, - nāc pie manis!
Pēc pāris minūtēm Odrija no debesīm nolaidās zemē.
- Tu mani pamatīgi pārbaidīji, - viņa pārmeta. - Kāpēc neatsaucies, kad es tevi saucu? Es jau nospriedu, ka būsi lauzis sprandu.
- Es biju aizņemts, sazinoties ar dažiem putniem, - Pīters atbildēja.
Odrija pablenza uz Pīteru.
- Ar pāris putniem?
- Jā. Ar ņirgu putniem.
Meitenes dzīvīgās, zilās acis iepletās neticami lielas.
- Ar ņirgu putniem? - viņa pārvaicāja.
- Jā, - Pīters apstiprināja, - ar īstiem, dzīviem, spalvainiem ņirgu putniem. Tie knābāja man bikses.
Odrija bažīgi vērās savā ceļabiedrā.
- Vai esi pārliecināts, ka neapdauzīji galvu? - viņa bažīgi noprasīja.
- Skaidrs, ka neapdauzīju, - Pīters apgalvoja. - Nāc, es tev parādīšu.
Satvēris Odrijas roku, Pīters viņu izrāva no krūmiem un devās putnu nozušanas virzienā. Viņi atrada abus apmēram piecdesmit pēdu tālāk riņķojam pa mazu klajumiņu, klīrīgi uzknābājam kukaiņus un omulīgi satrinkšķināmies. Odrija blenza uz putniem, neticēdama savām acīm.
- Svētais Pēter un visi apustuļi! - viņa beidzot noteica. - Tātad tu nesapņoji!
- īsts pieaugušu ņirgu putnu pāris, - Pīters lepni paziņoja.
- Pīter, tas ir neticami! - viņa izdvesa.
Ņirgu putni izrādīja par Odriju dzīvu interesi. Viņi jau bija sīki un smalki izpētījuši Pīteru, tagad pienāca Odrijas kārta: putni to nopētīja piešķiebtu galvu, uzmanīgi paknābājot viņas džinsus un pirkstus (ja nu tie izrādītos ēdami), un, pilnībā apmierinājuši savu ziņkārību, saklabinājās knābjiem, pavērās uz debesīm un korī noskandēja "Ha! ha!… ha! haf\ Odrija notupās un paklakšķināja pirkstus, aicinot putnus tuvāk. Abi nostājās meitenei līdzās uq aizvērtām acīm baudīja, kā Odrija kasa viņiem galvu, ar klusiem trinkšķiem nepārprotami pauzdami labpatiku.
- Vai viņi nav burvīgi? - Odrija vaicāja, priecīgi Pīteram uzsmaidīdama. - Un ir tik rāmi… gluži kā vistas!
- Tāpēc jau viņi tika izšauti, - Pīters secināja. - Nez, cik putnu šeit mitinās?
- Šī ir pavisam maza ieleja. Nedomāju, ka īpaši daudz, - Odrija prātoja. - Varbūt šie abi ir vienīgie.
- Ceru, ka tā nav, - Pīters noteica, pavērdamies apkārt.
- Izpētīsim šo vietu un tiksim skaidrībā, - Odrija ierosināja.
- Dievs augstais, paskaties! - Pīters pēkšņi iesaucās tik aizrautīgā balsī, ka nobiedēja gan Odriju, gan ņirgu putnus.
- Kas noticis? - Odrija pārsteigta noprasīja.
- Visi šie koki, - Pīters satraukts paskaidroja, - tie taču ir ombu koki!
- Ak kungs, patiešām! - Odrija piekrita. - Pīter, tas ir fantastiski. Paskaties vien… to ir dučiem! Šī ieleja laikam ir pilna ar ombu kokiem. Felugona nu gan būs priecīgs.
- Un Stella vēl vairāk, - Pīters piemetināja. - Šī lieta sacels pamatīgu satraukumu, kad visiem pastāstīsim.
- Manuprāt, labāk vispirms vajadzētu pastāstīt Hanibalam, - Odrija ieteica. - Iesim, izpētīsim ieleju - varbūt atradīsim vēl kādus putnus.
Ieleja bija apmēram pusotru jūdzi gara un pusjūdzi plata. Visā tās garumā līkloču tecēja upīte, kas vienuviet kļuva platāka un izveidoja mazu ezeru. Tā smilšainais un dubļainais krasts bija izraibināts ar desmitiem ņirgu putnu pēdu nospiedumu, taču pagāja labs laiks, iekams viņi sameklēja pašus putnus. Pamatīga ielejas izpēte prasīja vairāk nekā divarpus stundu, taču šajā laikā abi bija saskaitījuši četrsimt ombu koku un piecpadsmit ņirgu putnu pārus. Viņi atrada arī vēl vienu ceļu, kā nonākt ielejā. Pati ieleja bija gara un šaura, kā ar nazi izgriezta starp apmēram piecdesmit pēdu augstajām klintīm abās pusēs. Sekodami upes plūdumam, Pīters un Odrija nonāca pie plaisas klintī, pa kuru ūdens plūda laukā. Viņi iebrida plaisā, kas kļuva izvien šaurāka un šaurāka, līdz eja bija tikai tik plata, lai varētu izspraukties cauri. Tālāk bija redzama gaisma un dzirdamas ūdenskrituma šalkas. Izlauzušies cauri ložņaugu aizkaram, viņi redzēja, ka upe ieplūst daudzu mazu ūdenskritumu virknē lejup uz Matakamas galveno ieleju. No šīs vietas bija skaidri redzams, ka, applūdinot galveno ieleju, arī ņirgu putnu patvērums atradīsies zem ūdens.
- Kas tagad notiks? - Odrija ievaicājās, kad abi soļoja atpakaļ uz mazo ieleju un tālāk uz klinti, no kuras bija nolaidušies. - Droši vien putnus izķers un pārvietos kur citur, vai ne?
- Iespējams. Neesmu gan drošs, uz kurieni tos pārvietos. Taču es tiešām domāju, ka viņiem klātos labi jebkurā ielejā. Tomēr to vietu nāksies labi uzmanīt, lai nesāktos reliģiski trači.
- Reliģiski? Kāpēc reliģiski? - Odrija nesaprata.
- Nu, tas putns galu galā ir fangovu zudušais dievs, - Pīters paskaidroja, - ja nu vienīgi viņi nav kļuvuši tik sasodīti kristīgi un civilizēti, lai šo faktu ignorētu.
- Man ir tāda sajūta, ka šis atklājums izraisīs pamatīgu jandāliņu, - Odrija domīgi noteica.
Viņai izrādījās taisnība, taču tobrīd ne viens, ne otrs nespēja pat iedomāties, cik lielu jandāliņu sacels ņirgu putna atdzimšana.
Mijkrēslī viņi sasniedza Hanibala māju un sastapa saimnieku notiesājam pamatīgu porciju karija. Hanibals nolaida karoti un dakšiņu un blenza uz abiem steigšus iebrukušajiem, netīrajiem, izspūrušajiem viesiem.
- jūsu atbaidošais izsķats ļauj man secināt, ka esat tikko atgriezušies no sava pieaugušo skautu pārgājiena, - viņš komentēja. - Izskatās, ka jums nepieciešama pamatīga maltīte. Man, par laimi, ir aizdomas, ka pavārs vienmēr pagatavo tik daudz karija, lai pietiktu gan man, gan viņa astoņdesmit četriem radiniekiem, tādēļ pietiks arī jums. Tomba, lūdzu, uzklāj galdu vēl diviem ēdājiem.
- Hanibal, mēs izdarījām ārkārtīgi svarīgu atklājumu, - Pīters iesāka.
- Mēs atradām ieleju pie Matakamas upes… - Odrija satraukti iestarpināja.
- Pilnu ar ombu kokiem un ņirgu putniem, - Pīters turpināja.
- Pilnu ar kokiem un putniem… un viņi ir vienkārši lieliski! - Odrija nobeidza.
Hanibals stingi pablenza uz viņiem.
- Varu vienīgi secināt, ka jūs esat bijuši gana nesaprātīgi, lai dzertu "Zenkali nektāru", - viņš teica. - Jūs taču zināt, ko tā velna dzira nodara, vai ne?
- Hanibal, mēs runājam nopietni, - Pīters apgalvoja. - Tā ir patiesība. Mēs atradām kādus četrsimt ombu kokus un piecpadsmit pārus ņirgu putnu.
Hanibals vēlreiz nopētīja viņu sejas un saprata, ka jaunieši necenšas viņu izjokot.
- Jēzu, manas dzīves saule, - viņš noteica. - Pastāstiet man visu!
Kamēr Pīters un Odrija stāstīja par savu piedzīvojumu, ka- rijs neskarts atdzisa uz šķīvjiem. Kad abi bija beiguši, Hanibals viņus ieveda viesistabā un izklāja uz grīdas liela mēroga karti. Nolīkuši pār karti, abi sajūsminātie ceļotāji spēja parādīt apvidu, ko tagad dēvēja par Ņirgu putnu ieleju.
Hanibals nopētīja apvidu ar milzīgu lupu.
- Nelaime tā, ka sala pēdējo reizi pētīta ļoti sen un laikam gan ļoti pavirši, - viņš teica, - Un nevarēja gaidīt, lai piedzērušo pētnieku bariņš pazītu ņirgu putnus vai ombu kokus. Bet, ja esat pareizi norādījuši vietu, tad, applūdinot galveno Matakamas ieleju, arī šī vieta applūdīs. Tā, tā kā būtu teikusi cienmāte Ļurkabikse, te nu pats velns kaklu nolauzīs! Domāju, pirmām kārtām jādodas pie karaliņa un jāpastāsta viņam.
Viņš lieliem soļiem piegāja pie telefona.
- Ak, kungs, - viņš teica, - vai tas esi tu, Napoleon Vaterlo?
- Jā, masa Hanibals, - atsaucās rešņa, caururbjoša balss.
- Dabū man aši karaliņu pie trubas, dzirdi? - Hanibals kliedza.
- Jā, masa, - Napoleons Vaterlo šaubīdamies atteica. Izklausījās, it kā akā kurkstētu varde. Viņš aši savienoja Hanibalu ar ostu, gubernatora namu, ugunsdzēsēju depo un tad vēlreiz ar ostu.
- Dievs, - Hanibals novaidējās. - Vai joprojām nesaproti, kāpēc karaliņš ieviesa tās iešķeltās nūjas?
Visbeidzot ar tādu sprādzienu, ka telefons gandrīz sasprāga drumslās, savienojums ar pili tika dabūts, un karaliņš atsaucās.
- Atvainojiet par tik vēlu zvanu, - Hanibals teica, - taču Foksglavs un Odrija Damjēna izdarījuši neparastu atklājumu, un es uzskatu, ka tev pirmajam pienāktos to dzirdēt. Vai varam aizbraukt uz pili?
- Protams, - karaliņš atsaucās, - ja tas tiešām ir svarīgi.
- Manuprāt, tas būs īsts sprādziens, - Hanibals nopietni atbildēja, - taču pa telefonu labāk nerunāt. Mēs tūlīt būsim klāt.
Kad viņi nokļuva pie pils, tā bija spoži apgaismota. Visus trīs veda pa gariem marmora gaiteņiem, līdz beidzot tika atvērtas lielas dubultdurvis un viņus ielaida milzīgā viesistabā, kas bija pilna ar pamatīgi uzpolsterētiem dīvāniem un dīvainas formas Viktorijas laikmeta mēbelēm. Uz viena no dīvāniem, padarot to vizuāli pavisam sīciņu, gulēja karaliņš ar savu dēlu un mantinieku. Divus gadus vecais princis Talibuts lēkāja monarham pa vēderu un skaļi, līksmi spiedza, kad tēvs centās to kutināt. Uz cita dīvāna sēdēja karaļa sieva, princese Matisa, gara, slaida un ļoti skaista zenkaliete. Viņa piecēlās, lai sasveicinātos ar viesiem, parūpējās par dzērieniem un tad, paņēmusi pārlieku satraukto dēlu pie rokas, graciozi izgāja no istabas.
- Nu, - karaliņš iesāka, kad viņi bija palikuši vieni, - stāstiet savus jaunumus. Es nudien ceru, ka nebūsiet atklājuši vēl kādu medūzu. Vairāk par vienu manā vārdā nosaukt nevar.
- Nē, medūza tā nav, - Hanibals atbildēja, - kaut kas krietni vien svarīgāks. Šie abi bija devušies izpētīt Matakamas ielejas un atraduši vietu, kas pilna ar ombu kokiem un ņirgu putniem.
Sekoja ilgs klusums. Karaliņš blenza uz viņiem, acis iepletis.
- Jūs noteikti cenšaties mani izjokot, - viņš pēdīgi noteica.
- Nē, tas ir tiesa, - Pīters apgalvoja. - Zinu, ka izklausās neticami, bet tomēr tā ir patiesība.
- Piecpadsmit pāri, - Odrija piemetināja, - turklāt pavisam rāmi. Jums viņi ļoti patiks, karaliņ.
- Un kādi četri simti ombu koku, - Pīters piemetināja.
Karaliņš un Hanibals apmainījās ilgiem, zīmīgiem skatieniem.
- Vai jums šis atklājums nešķiet apbrīnojams? - Odrija pārsteigta noprasīja.
Karalis un viņa padomnieks reizē piecēlās un sāka staigāt šurpu turpu viens otram garām kā sargkareivji. Kaut arī Hanibals nebija maza auguma, līdzās raženajam karaliņam viņš izskatījās kā punduris. Staigādami viņi sarunājās, turklāt šķita, ka abi pēc kārtas cenšas uzsvērt ļaunāko.
- Būs lieliski dabūt atpakaļ jūsu veco dievu, - Hanibals teica.
- Tas sagādās problēmas ar misionāriem, - karaliņš iebilda.
- No otras puses, tas sarežģīs ielejas applūdināšanu, - Hanibals turpināja.
- To ieleju nedrīkst applūdināt. Pasaules viedoklis to nepieļaus, pat ja tu gribētu, - Karaliņš apgalvoja.
- Putnus var izķert un nometināt kur citur.
- Bet vēl taču paliek ombu koki. Nevar tos vienkārši izrakt un pārstādīt citur, - karaliņš aizrādīja.
- Ja neapplūdinās ieleju, Lielbritānijas projekts izgāzīsies.
- Jā. Un Lūja saķers iesnas, - karaliņš ar gandarījumu piekrita.
- No otras puses, Lielbritānijas valdība par to laimīga nebūs. Viņi mēģinās tevi piespiest.
Kādu brīdi abi soļoja klusēdami.
- Protams, - karaliņš beidzot atkal ierunājās, - ir vēl viens paņēmiens.
- Kāds? - Hanibals noprasīja.
-Vienkārši nevienam neko neteikt, - karaliņš itin mīlīgi paskaidroja, - visu turpināt un ieleju applūdināt.
- Taisnība, - Hanibals noteica.
Pīters un Odrija lūkojās viens otrā kā valodu zaudējuši.
- No otras puses, - karaliņš prātīgi turpināja, - vai mums ir tiesības atņemt pasaulei daļu tās bioloģiskā mantojuma, kā arī seno dievu?
- Es personīgi neredzu tam ne mazākā attaisnojuma, - Hanibals atteica.
Karaliņš izgrūda garu, izmisīgu nopūtu.
- Tā vien rādās, ka mums vienkārši nāksies aizmirst labās manieres un upurēt Lūju, - viņš sērīgi teica, tad pievērsa viņiem plata, priecīga smaida rotāto seju.
- Tātad tu piekriti? - Hanibals pārvaicāja.
- Protams, piekritu, - karaliņš sašutis atteica.
- Jauki, - Hanibals atviegloti noteica.
- Bet, - karaliņš turpināja, kratīdams milzīgu šokolādes krāsas pirkstu, - būs briesmīgs tracis. Tu zini, Lūja ar to nesamierināsies. Mums visa šī lieta jāvada ļoti uzmanīgi, vai arī pēkšņi atklāsies, ka esmu izbalsots, un tad gan būs ķibele.
- Vai jūs vienkārši nevarat izdot pavēli? - Odrija vaicāja. - Jūs taču esat karalis.
- Diemžēl nevaru, - karaliņš atteica. - Es ļoti cenšos būt diktators, taču laiku pa laikam mums jāizrāda kāds nieks demokrātijas.
- Mans padoms - pārsteidz viņus nesagatavotus, - Hanibals ierosināja. - Galu galā, kaut ko tādu neviens nebūs gaidījis. Rīt no paša rīta izplati ziņu vietējai un pasaules presei, un es varu derēt, ka sacelsies tāds trādirīdi, ka neviens nespēs piespiest turpināt aizsprosta projektu.
- Tu nepazīsti Lūju, - karaliņš noteica.
Veselu stundu Hanibals un karaliņš turpināja soļot šurpu turpu, apspriezdami stratēģiju. Kad viss bija izlemts, viņi ķērās pie darba. Odriju norīkoja turēt tēvu nomodā visu nakti un sagatavot Zenkali Balss speciālizlaidumu. Karaliņa personīgajam sekretāram Amosam Gumbalū tika uzdots pārvarēt telefona sistēmas pretošanos un apzvanīt visus likumdošanas padomes locekļus, aicinot tos ierasties nākamās dienas pusdienlaikā uz īpašu sanāksmi. Vienu no grāmatniekiem aizsūtīja uz vietējo fotodarbnīcu Dzamandzarā, lai tur attīstītu Pītera fotografētās filmiņas, turklāt drošībai līdzi aizsūtīja karalisko gvardu. Hanibals un Pīters pa to laiku "uzcepa" paziņojumu presei, kuru nākamajā rītā pa telegrāfu nosūtīt Reitera aģentūras korespondentam Džakartā. Kad tas bija padarīts, viņi iegriezās Zenkali Balss redakcijā, lai piedāvātu savu palīdzību. Viņi atrada Dam- jēnu un viņa brigādi (tie visi bija fangovi) sajūsminātus līdz neprātam. Nosmulējušies ar tipogrāfijas krāsu, Damjēns un Odrija lika kopā pirmo lappusi. Apmēram desmitos vakarā sāka griezties iespiedmašīna, un drīz vien viņi ar lepnumu aplūkoja pirmo lipīgo Zenkali Balss eksemplāru. Ar sarkaniem burtiem salikts virsraksts vēstīja "SPECIĀLIZLAIDUMS", un tālāk sekoja paziņojums melniem burtiem, kuru Damjēns mežonīgā īru entuziasma uzplūdā bija sacerējis un salicis bez konsultēšanās ar citiem. Paziņojums bija nepārprotams, tomēr mulsinošs un mazliet noslēpumains. Zem milzīga ņirgu putna attēla bija rakstīts:
DIEVS ATKLĀTS NO JAUNA, PUTNS NAV AIZLIDOJIS!
Šis paziņojums vēlāk pievērsa visas pasaules uzmanību Zenkali.
Protams, ombu koka un ņirgu putna atklāšanai bija gana ievērojama bioloģiska nozīme, lai to padarītu publicēšanas vērtu. Bet, ja vēl pievieno papildu detaļas - proti, ka abi tikuši no jauna atklāti nomaļā ielejā, kuru turklāt visā drīzumā grasījušies applūdināt aizsprosta celtniecības dēļ, un putns turklāt izrādījies fangovu zudušais dievs, tad galu galā sanāca tāds stāsts, ko ikviena izdevēja acīs spētu pārtrumpot vienīgi pamatīgs pasaules karš. Ja vēl piebilstu, ka pēc divām dienām jāierodas tvaikonim "Indijas imperatore" ar karaspēka daļām, orķestriem un bruņoto spēku atbildīgām amatpersonām uz klāja, tad objektīvam vēstītājam situāciju Zenkali klātos aprakstīt kā vismaz "interesi piesaistošu".
Agri nākamajā rītā Odrija un viņas tēvs piebiedrojās Hani- balam un Pīteram, un viņi kopā devās uz Dzamandzaras parlamenta ēku. Zāle bija liela un brīnumskaista ar divos puslokos izvietotiem sarkaniem ādas sēdekļiem. Vietā, kur pusloki sanāca kopā, atradās jnilzīgs koka tronis ar baldahīnā izgrieztu delfīnu un ņirgu putnu. Baltās marmora grīdas sedza koši sarkani paklāji, un tādi paši koši sarkani aizkari biezās krokās klāja milzīgos logus. Visi četri apsēdās koka krēslos mazā galerijā, kas līdzīgi milzīgai bezdelīgas ligzdai pārkārās vienam telpas galam. Šīs vietas bija paredzētas īpaši svarīgām personām un preses pārstāvjiem.
Karaliņa sekretārs Amoss Gumbalū bija labi paveicis savu darbu, tādēļ zāle bija pārpildīta. Pa kreisi sēdēja fangovi, pa labi - ginkas. Lielākā daļa virsaišu bija ģērbušies tradicionālajos baltajos vai daudzkrāsainos talāros un mazās, bagātīgi izšūtās cepurītēs, tomēr daži valkāja eiropiešu tērpus. Viņu vidū spilgti izcēlās Lūja, kam mugurā bija izsmalcināts tumšzils uzvalks ar bāldzeltenu kreklu, tumši zila zīda kaklasaiti un blāvi dzeltenām getrām.
Tieši pusdienlaikā ārā pie parlamenta ēkas noskanēja fanfaras, pie kāpnēm piestāja karaliņa personīgie rati (lielāki par visiem citiem un bagātīgi izrotāti), un no tiem izkāpa pats valdnieks. Viņš bija ģērbies blāvā lavandas krāsas talārā un elegantās, melnās sandalēs ar zelta sprādzēm. Galvā viņam bija maza zelta krāsas cepurīte. Vienu roku rotāja gredzens ar milzīgu, četrstūrainu ametistu pastmarkas lielumā. Otrā rokā viņš nesa papīra rulli. Monarha seja bija gluda un mierīga, sejas izteiksme ne par ko neliecināja. Pīters nodomāja: karalis izskatās tik mierīgs un labi atpūties, ka bija grūti noticēt - viņš kopā ar Hanibalu pavadījis visu nakti nomodā, sacerot drīzumā nolasāmo paziņojumu. Viņš stalti un cēli iesoļoja zālē un pa sarkano paklāju devās uz troni. Visi piecēlās un paklanījās. Iedams karaliņš mazliet palocīja galvu pa labi un pa kreisi. Ikviena viņa gandrīz sešarpus pēdu garā auguma colla pauda majestātiskumu, un druknais augums izskatījās vairāk slīdam, nekā soļojam. Valdnieks uzkāpa pa troņa pakāpieniem, pagriezās pret zāli, pamāja ar galvu klātesošajiem un apsēdās. Zālē čaukstēja drēbes un čīkstēja krēsli, jo visi pārējie sekoja viņa piemēram. Pīters vēroja Lūju - attīstības ministra acis bija nekustīgas kā rāpulim, un ar vienu slaido pirkstu tas viegli bungoja pa ceļgalu. Pīters prātoja, kā Lūja uzņems jaunās ziņas. Mazliet pavilcinājies, karaliņš atvēra briļļu maku un uzlika brilles uz deguna. Tad viņš lēni attina saritināto paziņojumu.
- Vecais velns gan labi prot piesaistīt uzmanību, - Hanibals pačukstēja.
Karaliņš rūpīgi sakārtoja brilles un kādu mirkli cieši vērās tekstā sev priekšā. Klusums bija absolūts. Karaliņš noklepojās un sāka:
- Draugi, - viņš teica un nopētīja klātesošos pāri briļļu malai. - Draugi, šodien mēs esam sapulcējušies - esam tik negaidīti sasaukti kopā, lai es varētu darīt jums zināmus Zenkali ārkārtīgi nozīmīgus jaunumus. Tas, ko grasos tagad jums pavēstīt, ir kaut kas tik dižens, ka to nemaz nevar novērtēt par augstu. Noticis kaut kas tik svarīgs, ka neko līdzīgu neatrast visā Zenkali vēsturē. Patiesībā ir pilnīgi iespējams, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis visas pasaules vēsturē.
Šajā brīdī valdnieks noklepojās, izvilka mutautu un ņēmās rūpīgi spodrināt brilles. Klusums bija gandrīz sataustāms. Viņš no jauna uzlika brilles un pāri to augšmalai uzlūkoja zāli.
- Kā jums visiem zināms, - viņš skanīgi turpināja, - tajā nelaimīgajā laika posmā, kad salā valdīja francūži, fangoviem nācās ciest skumju zaudējumu - viņi zaudēja savu seno un dziļi pielūgto dievību Tiomalu, kas salā mita, iemiesojies ņirgu putnā. Neņemot vērā putna nozīmīgumu fangoviem, francūži ļāva savam kulinārajam entuziasmam pārspēt savu politesse [20] , un ņirgu putns drīz kļuva par vēsturi.
Karaliņš apklusa.
- Tā likās, - viņš piebilda.
Izvilcis mutautu, viņš vēlreiz nospodrināja brilles.
- Tajā pašā laikā, kad izzuda ņirgu putns, - viņš atsāka, - mēs zaudējām arī ombu koku - vēl vienu unikālu Zenkali sugu. Tādējādi francūžu kundzības laikā zenkalieši zaudēja divas no bioloģiskā viedokļa ārkārtīgi nozīmīgas sugas. Tomēr joprojām par vēl nozīmīgāku jāuzskata fangovu dievības zaudēšana, kas diemžēl noveda pie ievērojamām nesaskaņām starp fangoviem un ginkām, jo ginku dievs joprojām pastāvēja.
Monarhs atkal apklusa un cieši, bargi nopētīja zālē sēdošos ginkas, kuri sēdēja pavisam nekustīgi.
- Un tomēr, - karaliņš turpināja un kā svētīdams pacēla milzīgo roku ar plaukstu uz āru, - jaunumi, ko grasos jums pavēstīt, ir, maigi izsakoties, brīnumaini. - Viņš ļāva sejā atplaukt platam smaidam un apžilbināja ar to klātesošos.
- Ne ņirgu putns, ne ombu koks nav izzudis. Nē. Viņi joprojām ir mūsu vidū, - viņš paziņoja.
Visā telpā acumirklī sākās izsaucienu vētra. Fangovi nervozi pielēca kājās, izskatīdamies reizē neticīgi, sajūsmināti un histēriski, ginkas šņāca un, barā sapulcējušies, mētājās ar rokām. Karaliņš ļāva trokšņu kakofonijai turpināties apmēram minūti, tad pacēla milzīgo roku. Atkal iestājās klusumus.
- Ļaujiet man jums pastāstīt, kā tika izdarīts šis ievērojamais atklājums, - viņš teica. - jūs visi jau pazīstat Pīteru Foksglavu un Odriju Damjēnu. Viņi bija devušies izpētīt Matakamas ielejas un nokļuva kādā attālā, apslēptā ielejā, kur atrada ne vairāk, ne mazāk kā piecpadsmit ņirgu putnu pārus un četrsimt ombu koku.
Gaiss zālē iešalcās, fangoviem vienlaicīgi ievelkot elpu. Pīters vēroja Lūju un redzēja viņa acis samiedzamies pavisam šauras, rādītājpirksts rimās bungot.
- Un tagad, - karaliņš paziņoja, noņemdams brilles un pavicinādams tās, - kaut arī šīs ziņas gan no bioloģiskā, gan reliģiskā viedokļa ir ļoti nozīmīgas, es nespēju noslēpt faktu, ka tās izraisa arī problēmu. Nopietnu problēmu.
Viņš apklusa. Lūja nemanāmi pavirzījās līdz pašai sēdekļa malai.
- Problēma ir šāda. Ja mēs grasāmies turpināt ieplānoto dambja celtniecību, mēs nokļūsim lielās grūtībās. Es gribu teikt, aizsprosta celtniecības dēļ nāktos applūdināt ieleju, kurā mīt gan ņirgu putns - Tiomalas simbols -, gan arī ombu koks.
Lūja it kā sarāvās kamoliņā un kļuva nekustīgs kā negaidot uzrunāts kaķis.
- Šobrīd ceļā uz šejieni ir daudzi uzticami Zenkali draugi, lai kopā ar mums nosvinētu līguma parakstīšanu ar Lielbritānijas valdību. Tomēr pasākums ir ļoti sarežģījies. Mums rūpīgi jāizpēta situācija, pirms pieņemam galīgo lēmumu par aizsprostu. Taču tagad, kad šie cilvēki ir ceļā pie mums un svētki ir tik lieliski noorganizēti, mēs nevaram visu vienkārši atcelt. Tādēļ ierosinu izmantot situāciju un veltīt noorganizētos svētkus mūsu jaunatgūtajam dievam Tiomalam. Kad svētki būs galā, mēs varēsim izdomāt, kā vislabāk rīkoties ar aizsprosta projektu. Taču man jums jāatzīstas, ka es neloloju lielas cerības par projekta turpināšanu.
Karaliņš apklusa un svētlaimīgi pasmaidīja. Lūja bija krēslā nedaudz sarāvies kā maza, melna čūska pirms uzbrukuma.
- Un tagad, pēc trīs gadsimtu ilga pārtraukuma, - karaliņš teica, smagi piesliedamies kājās, - es atkal varu vērsties pie jums ar mūsu seno sveicinājumu un svētību.
Viņš uz mirkli apklusa un pārlaida skatienu telpai.
- Lai Tiomala ir ar jums! - valdnieks pērkondimdošā balsī iesaucās.
Tad viņš cauri sajūsminātajam pūlim, kas klanījās un vāvuļoja, majestātiski izslīdēja no telpas.