Jau mirkli pēc karaliņa uzstāšanās tika izplatīts Zenkali Balss speciālizlaidums, un par neparastajiem jaunumiem uzzināja visi salas iedzīvotāji. Teikt, ka ziņa radīja traci, nozīmētu nepateikt neko: notikumu gaita izvērtās tāda, kādu pat Hanibals nebija paredzējis.
Ginkas, kas ilgu laiku bija droši un pašapmierināti dzīvojuši pārliecībā, ka viņiem vienīgajiem ir īsts dievs, jaunatklājumu uztvēra trokšņaini un kareivīgi. Fakts, ka viņiem ir dievs, bet fangoviem nav, līdz šim bija vienīgais veids, kā mazākajai ciltij pierādīt savu pārākumu. Ginkas uzskatīja, ka sāncenši rīkojušies negodīgi, atgūdami ņirgu putnu, kas tik ilgus gadus ticis uzskatīts par izmirušu. Nu ginku vienīgais mierinājums - reliģiskā pārākuma sajūta - bija sagrauts. Tādēļ viņi jaunās ziņas uztvēra ar niknumu un nevilcinājās sarūgtinājumu izrādīt, skaļi saukdami visu šo lietu par krāpšanu un apgalvodami, ka nekāda ņirgu putna neesot. Viņi teica, ka laikraksts esot uzpirkts un paziņojums - tipisks piemērs fangovu patvaļīgajiem, negodīgajiem centieniem sabradāt kājām mazākuma vēlmes un smalkākās jūtas. Viņi apgalvoja, ka notiekošais esot jau tā pārlieku varenas tautas daļas veikla sazvērestība kuras mērķis - sagrābt vēl lielāku varu.
Savukārt fangovi vienmēr bija izjutuši tādu kā mazvērtību dieva trūkuma dēļ, tādēļ ziņu par ņirgu putna atgriešanos uztvēra ar pārlieku prieku un, diemžēl jāatzīst, diezgan pamatīgu devu bezkaunīgas augstprātības. Tādējādi nav brīnums, ka ginku attieksmi viņi neuztvēra īpaši labvēlīgi. Gan Dzaman- dzarā, gan visos apkārtējos ciematos, kur abas ciltis gadsimtiem ilgi bija sadzīvojušas nosacīti mierīgi, emocijas sakāpa aizvien augstākos viļņos. No sākuma tās izpaudās kā vienkārša zākāšanās, taču drīz apvainojumi kļuva tik ļauni un personiski, ka sākās kautiņi. Tie sākās samērā nekaitīgi - tika izsisti vairāki zobi un šur tur salauzts pa kādam degunam, taču nekā nopietna. Tomēr drīz vien nekārtības pieņēma draudīgākus apmērus, un Zenkali policija pēkšņi aptvēra, ka tai darba pilnas rokas. Gadiem ilgi policistiem nebija nācies nodarboties ar ko uzmundrinošāku kā retumis apcietināt kādu dzērāju vai sadzīt pēdas pāris nozagtām vistām, taču nu tie bija nokļuvuši frontes pirmajās līnijās. Zenkali policijas priekšnieks - Glāzgovas policijas bijušais superintendents Anguss Maktavišs sākumā jutās iepriecināts, ka "viņa puišiem" beidzot gadījies kāds nopietns darāmais. Viņš uzskatīja, ka beidzot būs iespēja parādīt salai sava ilggadīgā darba rezultātus. Salinieki nu sapratīs, ka nebeidzamie akrobātikas un cīņu paraugdemonstrējumi bez ieročiem, ko viņš bija organizējis saviem puišiem Bērnsa nakšu ietvaros, nav bijuši vien plikas izrādīšanās dēļ. Tie, kuri šo izrāžu dēļ par viņu ņirgājušies, nu dabūs trūkties. Diemžēl, kā jau tas bieži gadās, šķīrējtiesnesis, kas cenšas mesties pa vidu starp divām karojošām pusēm, nekavējoties kļūst par abu pretinieku vienprātīgu naida objektu. Gan fangovi, gan ginkas uz brīdi aizmirsa ķildas un klupa virsū policijai ar tādu nežēlību, ka Dzamandzaras slimnīca drīz vien bija pārpildīta ar kon- stebliem, kuru diagnozes variējās no lauztām kājām līdz sadragātiem galvaskausiem.
Tādējādi brīdī, kad "Indijas imperatore" iestūrēja ostā un Loamšlras vieglās kavalērijas brigāde, flotes orķestris un karalisko gaisa spēku sūtītā fiziskās instruktāžas grupa vislīksmākajā svētku noskaņojumā izkāpa krastā, viņi pēkšņi atklāja, ka pārvērtušies miera uzturēšanas spēkos. Zenkalieši viņus sveica nevis ar smaidiem un prieka saucieniem, bet gan nikni saviebtām sejām, apvainojumiem un daudziem neprecīzi mestiem akmeņiem. Karavīri par šādu situāciju jutās ārkārtīgi nomākti: viņi bija ar ilgošanos gaidījuši ceļojumu uz jauku salu, kur nāksies spēlēt vien "Dievs, sargi karalieni", reizēm pasalutēt un izklaidēties "Mātes Kerijas cālēnos", taču nu pēkšņi viņus apbruņoja ar steigā rekvizētiem atkritumu spaiņu vākiem un lika vajāt nepakļāvīgu ginku un fangovu barus pa Dzamandzaras ārkārtīgi karstajām ielām.
Seru Osbertu un sevišķi svarīgas militārpersonas raušus aizrāva uz gubernatora rezidenci un tur atstāja karaliņa personīgās miesassardzes uzraudzībā. Situācija gubernatora rezidencē kļuva zināmā mērā saspīlēta. Miesnieks fangovs ar gaļas cirvi pāršķēla galvu pavāram no ginku cilts. Rezultātā kulinārijas mākslu savās rokās pārņēma pavāra palīgs un pūlējās, cik sirsnīgi spēja, bet tik un tā viņa brūvētās maltītes saskaņā ar gubernatora rezidences standartiem bija šausminošas. Turklāt lēdija Emeralda, padzirdējusi par jaunumiem, bija pārliecināta, ka salinieki uzbruks gubernatora rezidencei un apēdīs viņas pērļu vistiņas. Nelielais pārpratums balstījās uz pavirši saklausītām ziņām, ka pie sacelšanās vainīgs kaut kāds putns, viņas gaišība vienīgi nebija uztvērusi sugu. Lēdija Emeralda tomēr nevēlējās riskēt un nolēma ievest savas pērļu vistiņas (skaitā vairāk nekā četrdesmit) nama drošībā un palaist savā vaļā viesistabā. Vispārējā juceklī šis fakts nekādi nemazināja Pītera aizkaitinājumu, kad nācās paciest muļķīgo situāciju un tēvoča, senilā un trauslā gaisa spēku maršala, nepievilcīgā, marinētam valriekstam līdzīgā brigadiera, sarkansejainā kontradmirāļa ar apaļām, zilām, apbrīnojami neizteiksmīgām acīm, un lorda Hammera (cik piemērots vārds [21] !) acu priekšā lavierēt ar pēcpusdienas kafijas servējumu cauri pērļu vistiņu mēslu laukiem.
Situācija itin visiem nemitīgi pasliktinājās. Gan katoļu, gan anglikāņu misionāri pēkšņi jutās vienā rāvienā zaudējuši savu uzticīgo sekotāju - lielākoties fangovu - uzmanību. Vienīgā, kurai atlika jelkāds no sekotājiem, bija cienmāte. Tēvs O'Mal- lijs un cienīgtēvs Bredstičs nolēma doties uz pili, lai izteiktu protestu, un uzstāja, ka cienmātei jādodas kopā ar viņiem, ko viņa ārkārtīgi negribīgi paklausīja.
- Riebīgi… tā ir zaimošana… šā putna pielūgšana, - tēvs O'Mallijs klāstīja karaliņam, un pieaugošajā sašutumā viņa īru akcents sabiezēja kā biezputra. - Jums - valsts vadītājam jārāda piemērs un jādara tam gals, jums tā tiešām jādara!
- Jā, patiesi, jā, patiesi, - cienīgtēvs Bredstičs blēja, slaucīdams sviedrus no savas taukainās sejas, - nespēju nemaz izstāstīt, cik tam visam ir graujošs iespaids. Vakar uz sprediķi bija ieradušies tikai četri baznīcēni.
- Tas nudien ir necienīgi, - tēvs O'Mallijs atkārtoja.
Karaliņš atlaidās krēslā un mīlīgi blenza uz abiem. Tad viņš
paskatījās uz cienmāti, kura nebija bildusi ne vārda.
- Un kas jums sakāms, jūsu godība Longnekere?- viņš apvaicājās.
- Ak, pie joda, - cienmāte mazliet samulsusi atteica, - mani tas neskar. Es savai draudzei esmu atļāvusi darīt ar ņirgu putnu, kas ienāk prātā, ja vien tie nepamet manu baznīcu. Redziet, pēc manām domām, Dievs radīja ņirgu putnu, un pēc viņa vēlēšanās šis putns ir atgriezies. Ja kāds grib pielūgt putnu, tad viņš pielūdz Dieva radību, tātad, pēc manām domām, viņš pielūdz pašu Dievu.
- Tā ir elku pielūgšana, - tēvs O'Mallijs atcirta.
- Apzinīgam kristietim neklājas pieņemt tik necienīgu attieksmi, - iebilda cienīgtēvs Bredstičs. - Jūs mani pārsteidzat, cienīgmāt Longnekere.
- Tā ir īstenas ticības neķītra graušana! - tēvs O'Mallijs šņāca. - Tam jādara gals.
Karaliņš visu laiku bija zvilnējis baltā talāra kupenā, šos vārdus izdzirdis, viņš strauji pietrūkās sēdus.
- Es neuzdrošinos noteikt, ko jums klājas vai neklājas pielūgt, - viņš vēsi atteica, - mēs Zenkali kaut kā tāda uztiepšanu uzskatām par iedomību. Ko jūs teiktu, ja es izdotu pavēli, ka ikvienam ārzemniekam uz salas no šī brīža jāpielūdz ņirgu putns vai jādodas prom?
Tēvs O'Mallijs sarāvās, it kā karalis būtu viņam iesitis.
- Pēc visa, ko esmu te darījis un glābis tik daudz dvēseļu? - viņš noprasīja.
- Tas būtu… hm… ēēēē… briesmīgi reakcionārs solis, - Bredstičs noelsās.
Cienmāte veltīja karaliņam nožēlas pilnu smaidu.
- Pēc maniem uzskatiem, šī sala pieder jums, - viņa teica, — taču man būtu ļoti žēl, ja nāktos no šejienes aizbraukt.
Karaliņš ilgi vērās uz viņiem, tad nopūtās.
- Varat būt droši, ka tādu pavēli es neizdošu, - viņš teica, un misionāri atviegloti nopūtās.
- Un tomēr, - valdnieks turpināja, pacēlis milzīgo, rožaino plaukstu, - lūk, ko jums teikšu, lai jūs saprastu savu stāvokli. Ja vēlaties dzirdēt manu personīgo viedokli, es nedomāju, ka ir kāda nozīme tam, ko cilvēks pielūdz, ja vien pielūdzamais objekts nekaitē citiem. Pēc manām domām, viņas svētības Longnekeres attieksme no visām trim ir vispareizākā. Man nav ne mazākās vēlēšanās iejaukties savas tautas reliģijā, lai pieskaņotu viņu ticību jūsu diezgan miglainajiem priekšstatiem par dievību. Ja kādi no maniem pavalstniekiem vēlas sekot jūsu ticībai, viņiem ir dota pilnīga brīvība tā rīkoties. Viņiem atļauts arī ticēt jebkam pēc savas patikšanas, ja vien tas nerada grūtības Zenkali. Paturiet prātā: kas vienam dievs, otram var būt tikai pasaka, bet gan dieviem, gan pasakām ir sava vieta šajā pasaulē.
- Karaliņ, jūs esat asprātis, - cienmāte apmierināta uzteica.
- Paldies, - karaliņš majestātiski atbildēja.
Viņš piecēlās kājās par zīmi, ka audience beigusies; nomāktie katoļu un anglikāņu baznīcu pārstāvji kopā ar līksmi satraukto cienmāti devās prom.
- Nu, puiši, - kad viņi bija tikuši ārā no pils, cienmāte sacīja, vēlēdamās iekaisīt sāli abu pārējo brūcēs, - man nu jāsteidzas atpakaļ. Visi manas ticības piekritēji gaida… mums šodien ir lielais kora mēģinājums.
Šādā sarežģītā situācijā, kad ikviens cenšas jebkādiem līdzekļiem iegūt labāku stāvokli, cilvēki ir apmulsuši un gandrīz visi saskata ko ļaunu savā kaimiņā, turklāt pasāk ticēt visdīvainākajām lietām, kuras parastos apstākļos nemaz neievērotu. Tāpēc neviens īsts zenkalietis ne mirkli neapšaubīja kāda izplatītās baumas, ka visijiirgu putni ir noķerti un noslēpti - kas to būtu domājis! - Angļu klubā. Šā iemesla dēļ ļaunu nodomu pilns ginku bars (iznīcināšanas nolūkos) un spēcīga fangovu grupa (glābšanas nolūkos) iebruka Angļu klubā tieši tajā svētajā dienas stundā, kad tur uzturējās visi Zenkali mītošie angļi - malkoja atvēsinātus dzērienus, smagnēji flirtēja cits ar cita sievām, lasīja mēnesi vecus Punch un The Illustrated London
News, spēlēja biljardu vai kroketu, vai vienkārši sēdēja un žēlojās par vietējo nepieklājīgo izturēšanos. Par spīti zenkaliešu uzvedībai, ikviens ārzemnieks aiz augstā, nevainojami apcirptā hibisku dzīvžoga ap Angļu klubu tomēr jutās pasargāts. Lai ko arī zenkalieši pasāka ārpusē, šajā rūpīgi koptajā paradīzes stūrītī kluba locekļi jutās drošībā. Tādējādi viņus, gluži dabiski, pārsteidza glītā, augstā, sargājošā dzīvžoga noliekšana pie zemes kad iebruka ginku un fangovu dzīvā, vienotā lavīna.
Tabijam Foreskjū, regbija veterānam, kuram jau bija milzu muskuļi, bet praktiski trūka pieres, palaimējās ar kroketa nūju ielauzt paurus vairākiem ginkiem un fangoviem. Veseliem pieciem spēcīgiem abu cilšu zenkaliešiem nācās pielikt spēkus, lai viņu pievārētu un bez atmaņas stāvoklī ielidinātu ūdensrožu dīķī, kas veidoja kluba dārza kultūru.
Melāniju Trītu, trauslu vecmeitu, kas izplūdušās ūdens- krāsās gleznoja Zenkali dabu, kāds tuvredzīgs, pamatīgi iereibis fangovs iespieda stūrī un noskūpstīja. Šis piedzīvojums izteikti falliskos simbolos līdz mūža galam tika atspoguļots viņas gleznās.
Sandijam Šorām, cienījamam un turīgam amelas plantāciju īpašniekam, kāds nogrūda un sabradāja brilles, atstādams godājamo vīru gandrīz neredzīgu. Rezultātā viņš uzbruka kluba sekretāram Bilam Meloram ar kroketa nūju un nogāza to bez samaņas gar zemi, kļūdaini noturējis par kādu fangovu brašuli. Melora kundze - parasti tik miermīlīga sieviete, kas izklaidējās ar kroketa spēli un ievārījumu gatavošanu, tik ļoti pārskaitās par uzbrukumu vīram, ka metās neticamā galējībā un iebelza Šorām pa galvu ar piparmētru liķiera pudeli, iznākumā ne tikai notriekdama viņu no kājām, bet arī pamatīgi savainodama tam pauri.
Sacēlās neiedomājams juceklis. Kroketa laukumu un zālāju, kas gadiem ilgi bija rūpīgi kopts, līdzināts un cirpts, zenkalieši un kluba biedri, pāri veldamies, vārda tiešā nozīmē uzara. Ma- četes, biljarda kijas, pudeles, koka vāles un kroketa nūjas neglābjami izārdīja rūpīgi klātās velēnas. Šajā brīdī kāds pārlieku enerģisks, ļaunvēlīgs ginka pielaida uguni glītajai, baltajai dēļu mājai ar plašām verandām. Uguns izvērtās kuplās liesmās, un viss nosvila kopā ar dzīvnieku galvu izbāzeņiem, vecajiem, iesietajiem Punch numuriem, nodzeltējušām kādreizējo, acīmredzami senilo kluba biedru fotogrāfijām un kartotēku, kas bija tik sarežģīta un samudžināta kā jebkuras mazas Eiropas valsts karaliskās dzimtas koks. Ap to laiku, kad policija, loamšīrieši un ugunsdzēsēji ieradās ievest kārtību, bija palikušas tikai nomelnējušas, kvēlojošas krāsmatas, toties apkārtne izskatījās tā, it kā puķu dobēs un zālājā enerģiski būtu kārpījies ūdens bifeļu bars. Abām Zenkali ātrās palīdzības mašīnām nācās reizes desmit braukāt šurpu turpu, līdz visus kaušļus nogādāja slimnīcā, kas nu bija tā pārpildīta, ka vienu no svinībām paredzētajām teltīm nācās rekvizēt, nojaukt un no jauna uzcelt slimnīcas dārzā. Tikpat pārpildīts izrādījās arī galvenais cietums, un vainīgos maznozīmīgākos pārkāpumos nācās atlaist mājās pēc tam, kad policija bija no tiem izdabūjusi svinīgu solījumu drīzumā atgriezties un izciest atlikušo soda laiku.
Gan ginkas, gan fangovi šo uzbrukumu dēvēja par ievērojamu uzvaru; to pašu apgalvoja kluba biedri, kas uzskatīja, ka arjergarda kauju un tai sekojošo uzvaru pienāktos godāt kā taktiskā ziņā vismaz līdzvērtīgu Dankērkas kaujai [22] .
Tad radās jauna neapmierinātība. Salā jau esošos militāros spēkus tagad papildināja Viņas Majestātes flotes kuģa Conrad ierašanās. Šī fregate jau ilgi bija kuģojusi, un tās komanda jo karsti ilgojās pēc priekiem "Mātes Kerijas cālēnu" skavās. Var iedomāties jūrnieku satraukumu un dusmas, kad viņi no miera uzturēšanas spēkiem krastā uzzināja, ka Karmena iesaistījusi visas meitenes streikā, protestējot pret ņirgu putna noslīcināšanu.
- Man vienalgha, ko citi sakha, mīļie, - Karmena bija atzinušies Pīteram un Odrijai. - Hes mīlu dzīvniekhus un nepieļaušhu varmācību, nekhādā gadījumā. Kad iedomājos, kā tie nabagha putniņi tiek noslīcināti, man ashinis sāk vārhīties, khā es te stāvu. Un manām meithenēm tāpat. Tāpēc hes viņām saku - meithenes, nekādus pakalpojumus kungiem, iekhams šis jauthājums nav atrisināts un visi nabagha muļķa radījumi izglābti.
Rezultātā militāro spēku niknums un vilšanās pieņēma tādus apmērus, ka viņi labprāt būtu noslaktējuši visus ņirgu putnus, ja vien zinātu, kur tos meklēt.
Kapteinis Papass atgriezās no Džakartas un atveda "Mātei Kerijai" sešas jaunas meitenes kontingenta papildināšanai (Karmena nekavējoties paslēpa tās no citu acīm) un veselu baru žurnālistu un televīzijas reportieru. Visi izskatījās zināmā mērā novārguši - Karmenas jauno dāmu papildspēki ceļojuma laikā acīmredzot nebija turējuši sveci zem pūra. Preses un televīzijas pārstāvju ierašanās tik lielā skaitā radīja naktsmītņu problēmu, ko Pīteram nācās atrisināt, rekvizējot mazu viesnīciņu "Uzlecošais mēness", ko vadīja vienīgā Zenkali dzīvojošā ķīniešu ģimene. Viesnīcas īpašniecei bija pilnīgi neticams vārds - Pinponšī Čanga. Pīteru uzjautrināja Odrijas paskaidrojums par īpašnieces kristītā vārda izcelsmi. No Honkongas ieradušies PinponšI vecāki nepratuši ne lasīt, ne rakstīt. Ieradušies Zenkali, viņi bija uzskatījuši par lietderīgu pievienoties protestantu baznīcai un, kad piedzimusi viņu pirmā meita, kā pieklājas, aizveduši bērnu nokristīt. Viņi vēlējušies meitenei dot vārdu Krizantēmas Zieda Saldā Dvēsele un lūguši savam izglītotajam kaimiņam uzrakstīt šo vārdu uz papīra strēmeles, ko pēc tam ar lielu saspraužamo adatu piestiprinājuši pie bērna sedziņas. Diemžēl tolaik protestantu mācītājs bijis pavisam nesen ieradies salā un vēl neapguvis pidžinvalodu. Viņš vaicājis lepnajiem vecākiem, kā viņi nodomājuši bērnu saukt. Tēvs atteica - "it pin pon she", ar to gribēdams teikt, ka vārds ir pierakstīts pie sedziņas. Pirms vēl kāds paguvis mācītāju apturēt vai situāciju paskaidrot, bērns jau bijis nokristīts un kopš tā laika saucies Pinponšī. Drīz vien viņa kļuva tik lepna par savu vārdu, ka pati savu dēlu nokristīja vārdā Alberts Pinponšis Čangs.
Tā nu Pinponšī un viņas dēls Pinponšis iztīrīja un izberza savu mazo viesnīciņu un tika galā ar preses un televīzijas raibo brigādi. Daniels Brūsters bija slavens ar nebeidzami garu un ārkārtīgi garlaicīgu ceļojumiem veltītu televīzijas filmu seriālu, kas saucās "Pāri robežām ar Brūsteru". Viņš ieradās, ģērbies biezā tvīda uzvalkā un briežu mednieka cepurē, un viņam bija apaļa, neveselīgi bāla seja, blāvas acis, ļišķa eļļainais smaids un pārmērīgi lielas, sarkanas, miklas rokas. Operators Stīvens Blors bija resnvēderis ar īgnām, izvalbītām, acīm un cauriem zobiem, kurus viņš pārdomu brīžos mēdza skaļi un aizrautīgi izsūkāt. Par spīti nepievilcīgajai ārienei, viņš sevi uzskatīja par neatvairāmu dāmu acīs.
- Jums šeit ir jauki pupīgas dāmītes, kaut arī vispār šī ir īsta mēslaine, - Blors piezīmēja, kad kopā ar Pīteru brauca uz "Uzlecošo mēnesi".
- Tiešām? - Pīters vēsi atteica.
- Jā, nudien, - Blors apgalvoja, berzēdams plaukstas, - nudien, jauki pupīgas… paskat kaut vai uz to tur… labā! Varu derēt, ka viņa piesaista uzmanību, ko? Es vispār rīkojos pēc devīzes - tās mantas apkārt ir, cik uziet, un tikai muļķis gatavs par viņām maksāt.
- Stīvs ir īstais džeks, - Daniels Brūsters irgdams paskaidroja. - Viņš mūs visus te, BBC, smīdina līdz neprātam, vari man ticēt. Viņš ir jebkuras ballītes dvēsele, bet meičas gan jāpieskata, vai ne, Stīv?
- Jā, viņu visapkārt ir pa pilnam, - Stīvs apstiprināja, it kā runātu par slimībām.
- īstais džeks, - Brūsters lepni atkārtoja.
- Manuprāt, jums viesnīcā klāsies jauki, - Pīters teica, vēlēdamies mainīt sarunas tematu. - Tā ir maza, taču ērta. Saimnieki ir ķīnieši.
>
- Ceru, ka tur ir tīrs, - Blors kaprīzi novilka. - Zinu, kādi tie ķīnieši ir. Un tos mēslus, ko viņi ēd, es arī negribu.
- Ķīniešu virtuve ir slavena gadsimtiem ilgi, - Pīters piezīmēja.
- Man tā negaršo, - Blors paziņoja, - tos mēslus varat paturēt sev. Nē, es gan esmu pa pasauli padzīvojies un zinu, ka labu angļu ēdienu nevar pārspēt, lai ko arī citi teiktu. Zivis ar čipsiem… olas ar bekonu… steiki… visādas tādas lietas. Man tas viss ir labs diezgan. Es uzskatu, ka tas ir gana labs visiem. Man personiski tādas delikateses neinteresē. Neciešu tos ārzemju mēslus.
- Stīvs ir īsts anglis, - Brūsters cieņas pilnā balsī piezīmēja.
- Pasaulē ir gana daudz ārzemnieku, kas var tos mēslus ēst, un mums tas nav jādara, man tā šķiet, - Blors klāstīja.
Pīters prātoja, vai tiešām visu prieku, ko viņam sagādājusi ņirgu putna atklāšana, sabojās nebeidzams Bloram līdzīgu ļautiņu pieplūdums.
- Kad būsim iekārtojušies, es no tevis un tās meičas Dam- jēnas paņemšu interviju, - Brūsters teica, it kā solīdams kādu īpašu pagodinājumu, - un tad mēs ar Stīvu aizšausim uz ieleju un noskaidrosim visu par putniem un kokiem.
Pīters dziļi ievilka elpu un centās saglabāt pieklājību.
- Pirmkārt, neesmu pārliecināts, vai Damjēnas jaunkundze vēlēsies sniegt interviju, - viņš sacīja, - un, otrkārt, ielejas atrašanās vieta šobrīd tiek turēta stingrā noslēpumā.
- Bet ne jau no mums, ko? - Daniels Brūsters aizvainotā un pārsteiguma pilnā tonī noprasīja. - Kāpēc jāslēpj? Ar vienu manu programmu pietiks, lai padarītu Zenkali pamanāmu!
- Zenkali jau tagad ir pamanāma arī bez jūsu palīdzības, - Pīters atteica. - Lai nu kā, ja vēlaties apskatīt ieleju, jums nāksies tikties ar Olifantu vai karali.
- Esmu pārliecināts, ka viņi nepretosies, - Brūsters apgalvoja, - viņi noteikti ir redzējuši manus raidījumus.
- Šaubos, - Pīters noteica. - Mums te nav televīzijas.
- jums te nav televīzijas?
- Nav gan, un tas ir viens no salas dziļākajiem kultūras aspektiem, - Pīters atteica.
Atlikušo ceļa gabalu līdz viesnīcai viņi nobrauca, vēsi klusēdami. Pīters pēc tam atgriezās ostā un aizveda uz "Uzlecošo mēnesi" trīs preses reportierus.
- Ko jūs ar Damjēna jaunkundzi kopā darījāt kalnos, kad atklājāt putnus? - ar baudkāru interesi vaicāja Sibelijs no Daily Reflector. - Esat saderināti,vai kā? - Viņš bija līķa bāls vīrs ar ļoti gariem, taukainiem matiem un apgrauztiem nagiem.
- Vai kā, - Pīters strupi atteica, pie sevis nodomājis, ka necieš Sibeliju tikpat kvēli kā televīzijas vīrus. - Mēs gluži vienkārši pētījām ielejas, pirms tās tiek applūdinātas.
- Vai jūs tur arī pārlaidāt nakti? - Sibelijs dedzīgi noprasīja.
- Jā, - Pīters atbildēja un tūlīt pat savu atbildi nožēloja. Vēlāk viņš to nožēloja jo karstāk, jo viņa godīgā atbilde parādījās Daily Reflector pirmajā lappusē zem virsraksta "Kalnu mīlētāji atklāj putnus", un to, kā Hanibals atzīmēja, varēja izprast visnotaļ dažādi.
Pārējie divi reportieri - Haiberijs un Kūns - attiecīgi pārstāvēja The Times un Reitera aģentūru. Viņi izskatījās visai nekaitīgi, turklāt patiesi ieinteresēti un satraukti par ņirgu putna un ombu koka atklāšanu un, Pīteram par atvieglojumu, neizrādīja nekādu interesi par viņa seksuālo dzīvi. Drīz pēc tam, kad Pīters bija nogādājis presi vietā, viņa prātu aizņēma citas problēmas.
Tiklīdz "Indijas imperatore" pēc militāristu nogādāšanas Zenkali bija atgriezusies Džakartā, kuģim nekavējoties tika dota pavēle griezties apkārt un no jauna doties uz Zenkali, lai nogādātu turp nepieredzēti daudz pasažieru.
Šīs jaunās delegācijas vadītājs bija sers Lanselots Heverlijs- Egers, Pasaules apdraudēto sugu aizsardzības organizācijas (draugi to pazina ar vārdu WOPES[23]) vadītājs. sers lanselots bija kādreizējais lielo zvēru mednieks, kas tagad no šīs nodarbes ar nožēlu atteicies, dabaszinātnieks ar daudzpusīgām interesēm un smalks diplomāts. Viņš bija drukns, plikpaurains maza auguma vīriņš ar blāvi zaļām acīm, biezām, rūsganām ūsām un izteiktu sava svarīguma apziņu. Viņu pavadīja Pasaules Dabaszinātnieku tresta sekretārs, godājamais Alfrēds Klaters, viņš atgādināja apskurbušu kukaini-dievlūdzēju ar nodriskātu salmu cepuri galvā, un vienā padusē bija iespiedis kaudzi grāmatu par putniem, bet otrā - milzīgu misiņa tālskati.
Vēl tur bija Hairems F. Harps - Amerikas ornitoloģijas līgas prezidents, ģērbies koši sarkanā žaketē un baltās flaneļa biksēs. Šā vīra brūnā seja un baltie zobi šķita divtik lieli nekā dabā parasti sastopami, un savā resnajā kaklā viņš nēsāja pakarinātu tādu fotoaparātu daudzumu, kas pat tūristu no Japānas darītu skaudīgu. Aiz viņa, ģērbies slikti pieguļošā un nedaudz saburzītā baltā buru audekla uzvalkā, sekoja Sedriks Džugs, Lielbritānijas lielākā safari parka "Džuga džungļi" īpašnieks, kas titulētu personu un bagātu amerikāņu vidū izskatījās kā nepiemērotā sabiedrībā nonācis. Aiz viņiem krastā izkāpa vēl kāds ducis visdažādāko ļautiņu, kas tādā vai citādā veidā bija saistīti ar minētajām organizācijām. Telegrammā, kas brīdināja par viesu ierašanos, viņi bija nodēvēti par sekretāriem vai asistentiem.
Pīters bija nolaupījis Digoriju no gubernatora rezidences un licis pie darba, un nu adjutants, sasarcis un stostīgs, kā ganu suns šaudījās pa ostu, dzīdams viesus baros un puslokā nostatīdams apkārt Pīteram, lai viņš varētu visus uzrunāt.
- Dāmas un kungi, - Pīters teica, mazliet pacēlis balsi, lai pārkliegtu čalas, - mani sauc Pīters Foksglavs, esmu Viņa Majestātes valdības politiskā padomnieka Hanibala Olifanta asistents. Sveicu jūs Viņa Majestātes karaļa Tamalavalas III vārdā.
*
Sajūsmas pilnās čalas tūdaļ apravas, un Pīters turpinaja runu.
- Karalis uzticējis man jums teikt, ka viņš sirsnīgi sveic visus Zenkali un izsaka cerību, ka jums šeit ļoti patiks. Diemžēl, - Pīters turpināja, - ņemot vērā salā nesen radušos izteikti satraucošo situāciju, Viņa Majestāte vēlas nepārprotami paskaidrot, ka jūsu uzturēšanās šeit notiek uz katra paša atbildību, kaut arī mēs darīsim visu iespējamo, lai jūsu vizīte noritētu ērti un droši.
Vārdi "uz katra paša atbildību" kā čūskas šņāciens izskrēja cauri klausītāju rindām. Godātais Alfrēds Klaters, šausmās plati iepletis acis aiz milzīgajām brillēm raga ietvarā, strauji pievērsās sev labajā pusē stāvošam vīram, lai apspriestu satraucošo situāciju, un smagi iegāza ar teleskopu Sedrikam Džugam pa elkoni.
- Klau, jaunekli, - asi ierunājās Hairems F. Harps, kura ma- sīvajā, brūnajā sejā atspoguļojās neslēpts satraukums, - ko jūs domājat, runādams par to paša atbildību… par to radušos situāciju… kāpēc mums par to nav stāstīts?… Vēlos zināt…
- Harpa kungs, lūdzams, mirkli uzgaidiet, - Pīters lūdza, pacēlis roku, - redziet, ņirgu putna atrašanas dēļ radušās dažādas reliģiskas problēmas, kas izraisījušas ievērojamas nesaskaņas starp abām Zenkali dzīvojošajām ciltīm.
- Reliģiskas? Reliģiskas? - Harps apmulsis pārjautāja. - Dieva dēļ, kāds reliģijai sakars ar ornitoloģiju?
- Šobrīd izskaidrošana aizņemtu pārāk daudz laika, - Pīters atbildēja, - taču vēlāk, kad būsiet iekārtojušies, jūs visi saņemsiet detalizētu pašreizējās komplicētās situācijas izklāstu.
- Bet kas tā par paša atbildību? - Harps neatlaidās. - Jūs minējāt risku. Vai jūs ar to domājāt briesmas, jaunekli? Es pieprasu atbildi. Kas te vispār notiek? Neaizmirstiet galu galā, ka mūsu vidū ir dāmas!
- Varu apliecināt, ka par visu ir domāts, - Pīters mierinoši skaidroja. - Lielākā daļa no jums dzīvos lielā mājā Dzaman- dzaras pievārtē, ko stingri apsargās karaļa personīgās apsardzes nodaļa un Loamšīras gvardi. Darīsim visu iespējamo, lai jūs uz mirkli nebūtu apdraudēti.
- Man tas nepatīk, man tas nepavisam nepatīk, - Hairems F. Harps auroja, - mēs, vīrieši, protams, par sevi parūpēsimies, bet ja kaut kas notiks ar šīm jaunajām dāmām… un, nezinu!
Viņš piepūta vaigus un pamatīgi izbolīja milzīgās acis. Tostarp "jauno dāmu" bariņš aizgrābti viņu vēroja.
- Ticiet man, - Pīters dedzīgi teica, cerēdams, ka viņa teiktais atbilst patiesībai, - te jau kļūst mierīgāk, un esam pārliecināti, ka pāris dienu laikā situācija būs no jauna normalizējusies.
- Vai te ir bijusi kāda asinsizliešana? - Harps uzstājīgi noprasīja. - Sakiet taisnību, jaunekli. Vai te ir vai nav bijusi kāda asinsizliešana?
Pīters smaidīja, cik apburoši un mierinoši vien spēdams.
- Nu, daži pauri tikuši ielauzti, - viņš ar nožēlu atzina, - bet neviena dzīvība nav zaudēta.
- Ielauzti daži pauri?- Harps šausmās pārjautāja. - Ielauzti daži pauri… ak, vai, dieva dēļ… hm… piedodiet, jaunās dāmas… dieva dēļ, vai tas nozīmē… ielauzti daži pauri… jaunekli, jums gan būtu jāzina, ka galvaskausa lūzums var ilgt visu mūžu!
- Manuprāt, Foksglava kungs vienkārši tā interesanti izteicās, - sers Lanselots. pirmo reizi ierunājās klusā, murrājoša balsī kā kaķis, kas draiskojas ap peli. - Esmu pārliecināts - mēs apzināmies, ka Viņa Majestāte karalis Tamalavala dara visu iespējamo, lai mēs justos laipni gaidīti un arī lai mēs saprastu, ka šajos nemierīgajos laikos visiem jāizturas piesardzīgi un nav jārada liekas grūtības. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Viņa Majestāte neļautu mums izkāpt krastā, ja uzskatītu briesmas par patiesi draudīgām.
Pīters uz mirkli spilgti iztēlojās karaliņu, kas torīt bija nikni teicis: "Šobrīd lieliski varētu iztikt bez tā dzīvnieku mīļotāju bara, bet mēs nespējam viņus apturēt, ja paveiksies, kādam no viņiem trāpīs ar šķēpu." Tomēr šajās atmiņās viņš nedalījās.
- Manuprāt, - sers Lanselots turpināja, nemanot pārņēmis situācijas vadību, - mums jādara tieši tas, ko Foksglava kungs mums iesaka, jo viņš noteikti lieliski pārvalda situāciju.
- Paldies, ser, - Pīters teica.
- jā, es ierosinu visiem doties uz namu, ko Foksglava kungs mums laipni sagatavojis, - sers Lanselots runāja tālāk un, plati smaidīdams, pagriezās pret Pīteru. - Es dzīvošu gubernatora namā?
Tas vairāk izklausījās pēc paziņojuma, nekā pēc jautājuma. Pīters norīstījās un dziļi ievilka elpu. Viņš bija brīdināts, ka sers Lanselots savu stāvokli dzīvē patiesi uztver nopietni.
- Baidos, ka tā nebūs, ser Lanselot, - viņš mierinoši atbildēja. - Redziet, ņemot vērā pašreizējo neparasto situāciju, gubernatora rezidence ir pārpildīta. Sers Adrians un lēdija Emeralda lūdza man savā vārdā jums atvainoties un paskaidrot, ka viņu ierobežotās telpas jau ieņēmuši Lielbritānijas valdības cilvēki, kas šurp atsūtīti risināt lidlauka jautājumu.
- Ak, - sers Lanselots izdvesa, ieguldīdams šajā vienzilbīgajā vārdā tik daudz pretīguma, vilšanās, neticības, sarūgtinājuma un ciešanu, ka padarīja to par izsauksmes meistardarbu. - Ak, lai nu būtu, šādos laikos mums visiem jāiemācās pieņemt grūtības ar cieņu.
- Jā. ser, - Pīters smaidīdams piekrita. - Jūs un godājamais Alfrēds Klaters būsiet mani viesi. Darīšu visu, kas manos spēkos, lai jūs justos ērti. Un tagad, - viņš aši piebilda, - ja laipni sekosiet, mūs gaida karaliņa rati.
Galu galā Pīteram izdevās visus veiksmīgi iekārtot. Sers Lanselots un godājamais Alfrēds izvietojās viņa nama verandā, katrs apbruņojies ar prāvu dzēriena glāzi. Pēc tam Pīters atvainojies paskaidroja, ka viņam jāpiedalās īpašā sanāksmē pilī.
- Pili? - sers Lanselots mirdzošam acīm parvaicaja, necenzdamies slēpt pārsteigumu. - Ak, jā. Tik vien. Tātad iesiet uz pili, ko?
- Kad mani aicina, es eju, ser, - Pīters nesatricināmi mierīgi atbildēja.
- Tik vien. Man ļoti gribētos satikt karali Tamalavalu, - sers Lanselots teica. - Esmu lielos draugos ar Penzansas hercogu, ar kuru viņš, ja nemaldos, kopā gājis skolā.
- Jā, jā, un es pazīstu lordu Grotingliju, kurš laikam gan ari gājis kopā ar viņu skolā, - piebalsoja godājamais Alfrēds, nevēlēdamies tikt pārspēts.
- Un es esmu arī labi pazīstams ar princi Umberto Čellīni, kuru karalis, domājams, pazīst, - sers Lanselots turpināja, izveicīgi pārtrumpodams godājamo Alfrēdu. - Esmu pārliecināts, ka Viņa Majestātei patiktu uzzināt jaunumus par saviem draugiem.
- Es noteikti par to ieminēšos, ser, - Pīters apsolīja. - Un tagad, ja atļausiet, man jāsteidzas.
Saspringtās situācijas dēļ karaliņš bija uz laiku atcēlis aizliegumu iebraukt pilsētas centrā ar motorizētiem transporta līdzekļiem, tomēr tos drīkstēja izmantot tikai valdības pārstāvji. Pīters brauca no policijas patapinātā lendroverā, tomēr drīz atklāja, ka Dzamandzaras iedzīvotāji tik ļoti pieraduši pie nekaitīgajiem karaliņa ratiem, ka nespēj pieņemt domu par bīstamo transporta līdzekļu ieviešanos viņu vidū. Pilsētnieki parastajā bezrūpīgajā manierē klumburoja pa ielām, mazos bariņos apstājās papļāpāt ielas vidū vai uzspēlēt kauliņus. Aizkaitinātajam Pīteram tas sagādāja pārvietošanās ātrumu, kas nepārsniedza karaliņa ratu tempu, ja vien viņš nevēlējās nogalināt pusi Dzamandzaras iedzīvotāju. Pamatīgi sanervozējies, viņš ieradās pilī ar pusstundas novēlošanos.
Viņu ieveda karaliskajā ēdamistabā, ko monarhs reizēm izmantoja konferencēm. Tā bija glīta zāle krēmīgi gaišā un zaļā krāsā, ar bronzas krāsas paklājiem un ģipša griestu rotājumiem. Sabiedrība bija pulcējusies milzīgā pusdienu galda vienā malā. Blāvi dzeltenā talārā ģērbies karaliņš sēdēja galda galā un, kā parasti, izskatījās milzīgi pašpārliecināts. Pa labi no viņa bija sakumpis Hanibals un, acis pievēris, smēķēja cigāru, pa kreisi - stīvi saslējies sers Osberts, ieskrūvējis monokli acī tik cieši, ka tas izskatījās kā neatņemama viņa ķermeņa sastāvdaļa. Seram Osbertam līdzās sēdēja lords Hammers - liels, drukns vīrs ar sodrēju melniem matiem un sārtu, apaļu zīdaiņa seju, kuras nevainīgumam liedza noticēt tikai asais lapsas skatiens. Lorda lielās, tuklās rokas bez mitas darbojās, būvēdamas dažādas konstrukcijas no piezīmju bloka, zelta zīmuļa, pelnu trauka, briļļu maka un cigāru etvijas. Visi pacēla acis, kad steidzīgi ienāca istabā Pīters.
- Aha, Pīter, - karaliņš platu smaidu sveicināja, - labrīt! Beidzot esi klāt… jauki, tad varam sākt.
- Labrīt, karaliņ, - Pīters teica, apsēzdamies līdzās Hani- balam. - Piedodiet, ka nokavēju, taču jaunpienācēju izvietošana prasīja pārlieku daudz laika.
- Ak, jā, - valdnieks drūmi piekrita, - bīstamais sers Lanselots. Nešaubos, ka drīz kaut ko no viņa dabūsim dzirdēt.
Atskanot sera Lanselota vārdam, lorda Hammera rokas aprima rosīties, un sers Osberts satrūkās.
- Sers Lanselots? - viņš asi noprasīja, ieskrūvēdams monokli vēl stingrāk un nomērīdams karaliņu ar tādu skatienu, it kā Zenkali valdnieks būtu nogrēkojies ierindnieks parādes laukumā. - jūs taču nedomājat seru Lanselotu Heverliju-Egeru, ko? Tas sasodītais radījums taču nebūs šeit ieradies?
- Vai jūs pazīstat seru Lanselotu? - karaliņš apvaicājās.
- Vai es viņu pazīstu? Protams, es viņu pazīstu! - sers Osberts kaismīgi atsaucās. - Tas puisis ir sasodīti liels traucēklis. Viens no tiem nolādētajiem, tukšprātīgajiem dzīvnieku mīļotājiem, kuri pastāvīgi visur jaucas iekšā un sagādā grūtības. Atliek tikai kaut kur iedurt zemē lāpstu, kad viņš tūlīt pat ir klāt ar visiem saviem sentimentālajiem līdzskrējējiem un ņemas stāstīt, ka šeit kaut kāda sermuļa, zebiekstes vai tamlīdzīga sasodīta kustoņa dēļ neko nedrīkstot būvēt, vai arī purvu nedrīkstot nosusināt, jo esot jāglābj kaut kāds atbaidošs, ložņājošs radījums. Kad es jums saku, tas cilvēks kavē progresu - viņš ir traucēklis.
- Baidos, ka viņš ieradies Zenkali tieši šo iemeslu dēl, - ka- raliņš teica. - Nepavisam nevar cerēt, ka tagad, kad no jauna atrasts ņirgu putns, sers Lanselots labvēlīgi izturēsies pret lidlauka projektu.
- Situācija ir absolūti smieklīga, - sers Osberts nīgri paziņoja. - Un nu vēl te iejaucas tas muļķis Heverlijs-Egers.
Lords Hammers smagi nopūtās.
- Vai varam tagad parunāt par lidlauku, Jūsu Majestāte? - viņš ievaicājās maigā, žēlīgi pīkstošā bērna balsī.
- Protams, - karaliņš labvēlīgi atteica. - Tomēr, lord Hammer, ja atvainosiet šādu izteikšanos, man jūsu klātbūtne Zenkali šķiet mulsinoša. Pirmkārt, mēs nezinām, vai būvdarbi vispār sāksies, un, otrkārt, par projekta veikšanu konkurss vēl nav izsludināts.
Mirkli valdīja klusums. Sers Osberts, juzdamies neērti, sagrozījās krēslā. Lorda Hammera tuklās rokas uzmanīgi pārkārtoja priekšmetus sev priekšā.
- Es, protams, saviem vīriem uzticos, tomēr tādu lielu un komplicētu projektu gadījumos man vienmēr patīk pašam visu aplūkot uz vietas, pirms slēdzam līgumu, - viņš beidzot atbildēja un pasmaidīja labvēlīgi kā bērns ar lapsas acīm.
- Saprotu, - karaliņš noteica.
- Ārkārtīgi slavējami, - Hanibals atgrūda.
- Tā, - sers Osberts teica, - domāju, ka nupat ir īstais laiks noskaidrot lietas būtību. Kad runa par tik nozīmīgu jautājumu, Viņa Majestātes valdību nedrīkst šādi vazāt aiz deguna. Pieņemiet manu padomu, applūdiniet ielejas. Jo ātrāk tas tiks izdarīts, jo ātrāk visi par to sasodīto putnu aizmirsīs.
Karaliņš uzmeta viņam saltu skatienu.
- Ja pareizi saprotu, tad ar "sasodīto putnu" jūs domājat seno fangovu dievu? - viņš apvaicājās.
Sers Osberts nosarka.
- Es tikai gribēju teikt… - viņš iesāka.
- Sakiet, ser Osbert, - karaliņš viņu pārtrauca, - kāda būtu jūsu reakcija, ja es ierosinātu sagraut Svētā Pāvila katedrāli vai Vestminsteras abatiju, lai atbrīvotu vietu lidlaukam?
- Tas nav gluži tas pats… - sers Osberts no jauna iesāka.
- Protams, protams, - karaliņš teica, - viens ir kaut kāda moru bara dievs, otrs - civilizētu balto cilvēku svētītas celtnes. Kā gan iespējams tās salīdzināt?
Iestājās īss, pārdomu pilns klusuma brīdis.
- Man jāinformē jūs, ser Osbert, un arī jūs, lord Hammer, ka lēmums šajā jautājumā jāpieņem Apvienotajā padomē, - karaliņš paziņoja. - Es neko nevaru uzsākt, iekams padome nebūs teikusi savu vārdu.
- Biju iedomājies, ka karalim pieder absolūta vara, - sers Osberts ieminējās, un viņa balsī tikko dzirdami ieskanējās izsmiekls.
- Ak, nē, - valdnieks smaidīdams atteica, - mēs ļoti cenšamies būt demokrātiski. Jūs noteikti vēl neesat aizmirsis, ser Osbert, cik ilgi jūsu valsts centās ieaudzināt zenkaliešiem demokrātijas principus? Jūs taču nevēlēsieties, lai mēs tos atmestu tāpēc vien, ka tie jums kļuvuši neērti?
- Kad jūs varēsiet darīt mums zināmu lēmumu? - sers Osberts noprasīja nikni dzalkstošām acīm.
- Parit, - karaliņš atteica. - Dodu savu goda vārdu.
Kad sers Osberts un lords Hammers bija aizgājuši, karaliņš ielēja visiem dzērienus, un kādu brīdi valdīja klusums.
- Ko, pēc tavām domām, Apvienotā padome nolems? - Hanibals beidzot ievaicājās un aizkūpināja cigāru.
Karaliņš izpleta brūnās rokas, it kā rādīdams burvju triku.
- Dārgais Hanibal, man nav ne mazākās jausmas, - viņš paraustīja plecus.
- Vai Lūja arī ir tajā padomē? - Pīters vaicāja.
- Mūsu konstitūcija noteic, ka tajos retajos gadījumos, kad svarīgu salas drošības un nākotnes jautājumu izlemšanai tiek sasaukta Apvienotā padome, tajā jābūt vienādam skaitam fangovu un ginku, - karaliņš paskaidroja, - tātad Lūja un viņa rokaspuiši veidos pusi komitejas.
- Vai vari viņus ignorēt? - Hanibals vaicāja.
- Baidos, ka varu vadīt, bet ne ignorēt, - karaliņš atbildēja. - Nē, baidos, ka šobrīd mēs neko izprātot nevaram. Mums jānogaida un jāizspēlē sava kārts, kad pienāks īstais brīdis.
Pīters atgriezās mājās, pagalam nomākts. Piebraucis pie mājas, viņš ar prieku ieraudzīja gaidām Odriju. Meitene pienāca klāt, aši viņu noskūpstīja un ieskatījās acīs.
- Dieviņ, tu gan izskaties noguris, - viņa teica. - Vai ieliet tev ko dzeramu?
- Labprāt, - Pīters atteica un atkrita krēslā, - un labi daudz. Kur ir sers Lanselots un godātais Alfs?
- Viņi vannasistabā pošas. Abi ir ļoti satraukušies, jo ielūgti pie gubernatora uz vakariņām, tātad šovakar viņi mums uz kakla nesēdēs. Es nodomāju, ka mēs varētu iedzert vēl pāris mēriņu, rāmi izpeldēties, tad ieturēt vakariņas, un tu agri tiktu gultā.
- Brīnišķīgi, - Pīters atbildēja, malkodams dzērienu.
Viņš patlaban stāstīja Odrijai par dienas piedzīvojumiem, kad, uzcirtušies vakara uzvalkos, ienāca sers Lanselots un godājamais Alfrēds.
- Ak, Foksglav, - sers Lanselots bezrūpīgi iesaucās, - jau atpakaļ no pils? Ko Viņa Majestāte lika pateikt?
- Ak… hmm… viņš sūtīja jums sveicienus, ser, un lika pateikt, ka ar prieku jūs pieņems, tiklīdz situācija kļūs mazliet mierīgāka.
- Teicami, teicami, - sers Lanselots nomurrāja.
- Spīdoši, - piebalsoja godātais Alfs.
- Tā, mums tagad jāiet, - sers Lanselots, starojoši smaidīdams, paziņoja. - Mēs ēdīsim vakariņas gubernatora rezidencē.
- Ak, ļoti jauki. Es ceru, ka jums tur patiks, ser, - Pīters atsaucās.
Kad viesi bija aizgājuši, Odrija ielēja dzeramo arī sev un apsēdās līdzās Pīteram.
- Kā tu domā, kas tagad notiks? - viņa vaicāja. - Vai varbūt tu tagad par to nevēlies runāt?
- Dievs vien zina, - Pīters drūmi atteica. - Nedomāju, ka tāds to spēj pateikt. Viss ir tik sasodīti sarežģīti.
- Bet viņi taču neapplūdinās ielejas?
- Viņi ir gana stulbi, lai izdarītu jebko, - Pīters teica. - Bet es tomēr nedomāju, ka applūdinās. Šobrīd grūtākais ir atrast kompromisu. Esmu par to ilgi lauzījis galvu, taču neko jēdzīgu nespēju izdomāt.
- Tev tagad vajag vēl vienu mēriņu un tad kaut ko ēdamu, - Odrija izrīkoja un piecēlās. Šajā mirklī parādījās Amoss.
- Lūdzu, ser, masa Lūja atnākt, - viņš saviebies ziņoja.
- Lūja? - Pīters apstulbis pārvaicāja. - Vai tu esi pārliecināts?
- Jā, masa, nudien, - Amoss stoiski apgalvoja.
Pīters paskatījās uz Odriju.
- Ko nu? - viņš klusi vaicāja.
- Nezinu, - viņa atteica, - bet esi piesardzīgs!
- Ved Lūjas kungu iekšā, Amos, - Pīters izrīkoja.
Lūja, ģērbies elegantās buru audekla biksēs un aplicis regbija kaklasaiti, rosīgi iesoļoja istabā; viņš mīlīgi smaidīja, taču acīs nemanīja nekādu izteiksmi. Viņš mazliet saminstinājās, ieraudzījis Odriju, tomēr turpināja iet pāri istabai un izstiepa roku.
- Dārgais Foksglav, Damjēnas jaunkundz, - viņš teica un viegli palocījās, - atvainojiet, ka iztraucēju.
- Nepavisam. Apsēdieties, lūdzu, un iedzeriet, - Pīters aicināja.
- Paldies. Ļoti laipni. Es iedzertu malciņu veca B&S, ja drīkstu, - Lūja atteica.
- Amos, brendiju un sodu Lūjas kungam, lūdzu, - Pīters izrīkoja.
Kad dzēriens bija ieliets un pasniegts, Lūja saņēma glāzi sīkajās plaukstās. Uzmanīgi piesargādamies sabojāt rūpīgi iegludinātās bikšu vīles, viņš sakrustoja kājas un cieši pavērās Pīterā ar savām piķa melnajām acīm.
- Atzīšos, Foksglav - es gan nevēlos izrādīt necieņu Damjēnas jaunkundzei, tomēr cerēju jūs satikt mājās vienu, jo jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, ir… teiksim, delikāts un privāts.
- Ja vēlaties, es iešu prom, Lūjas kungs, - Odrija laipni piedāvājās.
- Uzskatu, ka itin visu, ko Lūjas kungs vēlas teikt man, viņš gluži droši var teikt tavā klātbūtnē, - Pīters stingri paziņoja.
- Tieši tā, tieši tā, es arī tā uzskatu, - Lūja sacīja. - Sastapis jūs kopā, es saprotu, ka apspriežamais jautājums skar jūs abus.
Tāpēc priecāšos, ja jūs arī palikstiet, Damjēnas jaunkundz. Jūsu domas šajā jautājumā man ir tikpat svarīgas kā Foksglava uzskati.
Lūja iemalkoja dzērienu, izvilka no piedurknes zīda mutautiņu un izsmalcināti nosusināja lūpas.
- Jautājums, ko vēlos ar jums apspriest, kā jau jūs, bez šaubām, būsiet uzminējis, skar jūsu un Damjēnas jaunkundzes ievērojamo atklājumu, - viņš atsāka.
- Nu? - Pīters skarbi noprasīja. - Kas ir ar to?
- Patiesi ievērojams bioloģisks atklājums, - Lūja turpināja, - tāds, kas jums abiem dara lielu godu. Tomēr esmu spiests atzīmēt, ka tas ir kā koks ar diviem galiem.
- Kā tā? - Pīters atkal vaicāja.
- Ziniet, Foksglav, jūs esat saprātīgs cilvēks, un Damjēnas jaunkundze ir ārkārtīgi inteliģenta jauna dāma - starp mums runājot, šis atklājums, kaut arī bioloģiski nozīmīgs, jāatzīst, nespēj dot salai tik lielu labumu kā iecerētais lidlauks. Tādējādi būtu smieklīgi iedomāties, ka mēs ļausim tam nostāties ceļā salas attīstībai, kas galu galā ļoti daudz nozīmē zenkaliešu tautai.
- Jūs domājat, finansiālā nozīmē? - Pīters vaicāja.
- Protams, - Lūja apstiprināja, un viņa tumšās acis iezibējās, - tas padarīs salu bagātu.
- Un vienlaikus padarīs bagātu arī jūs, - Pīters aizrādīja.
Lūja, šūpodams glāzi rokās, atlaidās krēslā.
- Nemaz nemēģinu jūs maldināt, Foksglav, veco zēn. Es nudien grasos gūt nelielu finansiālu labumu no šā projekta, - Lūja svinīgi apliecināja. - Tāpat kā simtiem citu zenkaliešu. Izklausās neticami, bet pat tādi cilvēki kā jūs pats varētu ievērojami nopelnīt.
Lūja vērās Pīterā pāri glāzes malai. Pirms vēl Pīters paguva ko teikt, viņš turpināja runāt.
- Kā jums zināms, mums te ir īpaša padome. Teikšu vaļsirdīgi, veco zēn, es nezinu, kā lietas virzīsies. Ikviens pret šo pasākumu izturas pārlieku jūtelīgi un histēriski, un ir vairāk nekā iespējams, ka saspīlētā situācijā pat īpašā padome var pieļaut kļūdu un anulēt lidlauka projektu. Tas, protams, nozīmētu postu visai salai, īstu postu. Neviens šobrīd nespēj loģiski domāt, ir vairāk nekā ticams, ka pilnīgi nejauši problēmas risinājumam var tikt izvirzīts nepareizs lēmums. Tātad, kā būtu jārīkojas?
Šis jautājums nepārprotami bija retorisks, un Lūja pats steigšus turpināja, pirms vēl Pīters spēja kaut ko ierosināt.
- Man personīgi liekas, - Lūja teica un centās izskatīties labsirdīgs, - man personīgi liekas, veco zēn, ka visvienkāršāk būtu, tā sakot, novākt šķērsli. Kad šķērslis būs novākts, projekts varēs turpināties, kā plānots.
Mirkli valdīja klusums.
- Saprotu, - Pīters teica, - un kā jūs ierosināt rīkoties?
- Tieši to es vēlējos izstāstīt, - Lūja atklāja smaidā savus sīkos, baltos kucēna zobiņus. - Es, protams, nevaru sasniegt mērķi bez pilnas sadarbības ar Damjēnas jaunkundzi un jums, jo es nezinu attiecīgās ielejas atrašanās vietu. Taču nevienam no jums nekādā veidā nav jābūt iesaistītam. Ja vien es iegūtu vajadzīgo informāciju, es visas rūpes par pārējo procedūru uzņemtos pats.
- Ļaujiet man tikt skaidrībā, - Pīters teica. - Jūs vēlaties, lai mēs ar Damjēnas jaunkundzi atklājam jums ņirgu putnu ielejas atrašanās vietu, un jūs tad uzņemtos - kā jūs to formulējāt? - novākt šķērsli?
- Precīzi tā, - Lūja apstiprināja.
- Kā? - Pīters noprasīja.
Lūja eleganti paraustīja plecus un notrauca no ceļgala neredzamu puteklīti.
- Ir dažādi paņēmieni, - viņš atbildēja.
- Kādi paņēmieni? - Pīters neatlaidās.
- Uguns un šaujamieroči spēj būt ļoti pārliecinoši, - Lūja paskaidroja, - un var sagādāt pārliecinošus pierādījumus, ka ielejā iebrukuši ginkas un… ēēē… novākuši šķērsli.
- Un kāds man no tā labums? - Pīters atkal taujāja.
Lūjas acis iezibējās kā makšķerniekam, kam makšķeres kāta un auklas iedrebēšanās ļāvusi nojaust, ka zivs sāk uzmanīgi skrubināt ēsmu.
- Es, protams, zinu, kādu algu jums maksā, - Lūja glāsmai- ni teica, - tāpēc spēju saprast jūsu vēlmi, ja tā drīkst izteikties, pārvērst savu atklājumu naudā. Varat būt drošs, Foksglav, jums nenāksies uzskatīt mani par skopuli.
- Jā, bet tik un tā būtu jauki uzzināt, kā izpaudīsies jūsu devīgums, - Pīters maigi aizrādīja.
- Nu, teiksim… pieci tūkstoši mārciņu? - Lūja ierosināja.
Pīters skatījās uz attīstības ministru un smējās.
- Ko? Ņemot vērā summas, ko jūs grasāties izsist no tā lidlauka? - viņš nicinoši noprasīja. - Tā ir tikai cāļu barība. Un ko no tā visa iegūs Damjēnas jaunkundze?
- Tad varbūt varam vienoties par sešiem tūkstošiem katram? - Lūja teica, acīm zibot.
- Klausieties, Lūja, jūs ar to lidlauku grasāties nopelnīt vairākus simtus tūkstošu, vai ne? - Pīters vaicāja.
Lūja paraustīja plecus.
- Teiksim tā - ja darījums notiks, es būšu apmierināts, - viņš atteica. - Bet, Foksglav, mans piedāvājums nav skops, ņemot vērā, ka es uzņemos visu risku.
Pīters klusēdams sēdēja un skatījās uz viņu. Lūja tagad atgādināja pokera spēlētāju, kas zina, ka viņam ir papilnam dūžu. Viņš iztukšoja glāzi un uzmanīgi novietoja to sev līdzās uz galda. Tad viņš pieglaimīgi paliecās uz priekšu.
- Nu jel, Foksglav, veco zēn, - viņš teica, - es neesmu tas vīrs, kas izvairās no atbildes, kad kaut ko tiešām vēlas. Neviens mani nekad nav saucis par skopu. Kā būtu, ja es maksātu jums - un arī Damjēnas jaunkundzei, protams, - divdesmit piecus tūkstošus mārciņu par šo mazo noslēpumu, ko? Jūs nevarat teikt, ka šāda maksa nav taisnīga, vai ne? Un, ja viss noritēs, kā plānots, nākotnē varētu būt vēl kāds mazs atalgojums, saprotat? Ko teiksiet, veco zēn?
Viņš dedzīgi noliecās uz priekšu, viņa sudrabainie mati vizēja, melnās acis spoži zibēja, rādītājpirksts bungoja pa ceļgalu. Lūja bija pilnīgi pārliecināts par Pītera atbildi.
Pīters iztukšoja glāzi un piecēlās.
- Jūsu problēma, Lūja, ir tāda, - viņš laipni teica, - ka jūs esat uzcirties mazs moris, kam smadzeņu vietā ir kases aparāts. Jūs apsēdusi muļķīga pārliecība, ka ikvienam cilvēkam ir sava cena. Tad nu tā, veco zēn, es jums neatklāšu ņirgu putnu ielejas atrašanās vietu pat par divdesmit pieciem miljoniem, nemaz nerunājot par tūkstošiem.
Lūja sakņupa krēslā, viņa seja kļuva dzeltena kā līķim un acis liesmoja.
- Turklāt jāatzīstas, ka jūs man liekaties pretīgāks, nekā spēju to izteikt, - Pīters iekarsis turpināja. - Nudien nesaprotu, ko nabaga Zenkali nodarījusi, ka izpelnījusies tādu pundurīgu, ļaunprātīgu mazu kaitnieku kā jūs, kuru pēc tiesas un taisnības būtu pieklājies paklusām nožņaugt jau šūpulī. Taču varat būt pilnīgi pārliecināts, ka es darīšu visu, kas manos spēkos, lai panāktu, ka lidlauks nekad netiek uzbūvēts. Man būs liels prieks izjaukt jūsu riebīgo, mazo plānu. Tagad, lūdzu, ejiet prom. Damjēnas jaunkundze un es esam visai izvēlīgi sabiedrības ziņā, un jūsējo mēs esam pacietuši jau pārlieku ilgi.
Lūja piecēlās un devās prom. Pie durvīm viņš pagriezās atpakaļ. Viņa sejā joprojām vīdēja dīvainais, mironīgais blā- vums, taču acis vairs neliesmoja - tās atkal bija kļuvušas tumšas un neizteiksmīgas.
- Jūs nožēlosiet savu izturēšanos, Foksglav, jūs nožēlosiet šos apvainojumus. Neviens nedrīkst ar mani tā runāt. Un, pieminiet manus vārdus, es nevienam neļaušu stāties man ceļā - nevienam. īpaši jau tādai niecībai kā jūs.
Viņš izgāja no istabas, aizcirzdams durvis. Pīters saļima krēslā.
- Nu, vai zini, - Odrija teica, - tu gan proti iemantot draugus un ietekmēt cilvēkus!
- Jā. Man ir neskaidra nojausma, ka draugam Lūjam par mani vairs galva pārlieku nesāpēs, - Pīters smīnēdams atteica.
- Taču, nopietni runājot, nav nekāda prieks iemantot tādu ienaidnieku kā viņš, - Odrija noteica. - Kā tu domā, ko viņš iesāks?
- Ja viņš nezina, kur atrodas ieleja, viņš neko nespēj padarīt, - Pīters apgalvoja.
Te nu viņš pamatīgi kļūdījās.