Kad Pīters nākamajā rītā izgāja brokastot, viņš ieraudzīja seru Lanselotu un godāto Alfu verandā tiesājam olas ar bekonu un milzu porcijas augļu. Kad Pīters bija apsēdies, sers Lanselots ķērās pie lietas.
- Situācija ir apbrīnojama, nudien, apbrīnojama, Foksglav, - viņš teica, vicinādams ar olu notrieptu nazi. - Iesaistīti tik daudzi faktori.
- Jā, ser, - Pīters piekrita. Viņš nepavisam nevēlējās sākt dienu, diskutējot par situāciju salā, taču nespēja to pateikt.
- Neparasti, gauži neparasti, - piebalsoja godātais Alfs, tiesādams mango mazas melones lielumā. - Es stāstīju seram Lanselotam par gaužām līdzīgu notikumu tajā laikā, kad es uzturējos Kumkvatā pie maharadžas. Toreiz problēmu radīja svētie pērtiķi - gandrīz vai varētu teikt, pērtiķi iegrūda spieķi ritenī, ko? Ha, ha!
- Tieši tā, - noteica sers Lanselots, pēc pamatīgām pārdomām nolēmis nesmieties. - Kā tiku teicis savam draugam Artūram Mendelam - jūs jau zināt, iekšlietu ministram, - ziniet, viņš nesen ieradās pie manis pavadīt nedēļas nogali kopā ar marķīzu Orkneju un lordu Belrojalu - es sacīju, ka situācija klust gaužām delikātā, kad politika sajaucas kopa ar reliģiju…
- Es tieši to pašu teicu Kumkvatas maharadžam, - godātais Alfs atkārtoja, tomēr bija skaidrs, ka lielu prieku tas viņam nesagādāja.
- īpašā padome sanāks šodien, vai ne? - vaicāja sers Lanselots.
- Jā, pusdivpadsmitos, - Pīters atbildēja.
- Vai sēde notiks parlamenta ēkā?
- Nē, pilī.
- Saprotu. Vai varam cerēt līdz pusdienlaikam uzzināt pārrunu rezultātus?
- Tā varētu gan būt, - Pīters atbildēja, - tomēr situācija ir tik sarežģīta, ka grūti nešaubīgi atbildēt. Varētu ievilkties ilgāk.
- Gluži pareizi, - sers Lanselots piezīmēja. - Ar svarīgu lēmumu pieņemšanu labāk nesteigties - labāk, tā sakot, steigties lēnām.
- Tieši tā, - godātais Alfs piebalsoja, - nudien, labi teikts.
- Ja atvainosiet, man tagad jāiet. Man jāpārliecinās, ka visiem jūsu ļaudīm klājas labi, un tad jāpagūst uz sanāksmi pilī, - Pīters aizbildinājās.
- Ak, vai tad jūs arī piedalīsieties sanāksmē? - sers Lanselots ar vāji slēptu pārsteigumu vaicāja.
- Karalis īpaši lūdza, lai mēs ar Hanibalu Olifantu piedalītos kā novērotāji. Parasti īpašās padomes sēdes notiek in camera[24].
- Ārkārtīgi interesanti, - sers Lanselots apcerīgi noteica. - Tādā gadījumā gaidīšu no jums pašas svaigākās ziņas.
Soļodams pāri verandai un tālāk cauri dārzam, Pīters joprojām dzirdēja godātā Alfa balsi.
- Tas viss man ļoti atgādina situāciju Riomuni, kad es reiz teicu Peligrozas hercogam…
Atstājis abus turpinām Debreta vai Gotas almanaha [25] spēlīti, Pīters ātri devās uz savu kabinetu un no turienes vēlāk aizbrauca uz vecu, viesu vajadzībām rekvizētu holandiešu plantāciju, lai pārliecinātos, vai pārējie viņa aizbilstamie jūtas labi.
Ieradies Pīters mazliet pārsteigts ieraudzīja plašajā, vēsajā verandā sēžam kapteini Papasu un kopā ar Sedriku Džugu baudām "Zenkali nektāru". Abi nepārprotami bija iztukšojuši puspudeli, un grādīgais jau bija paspēji iedarboties.
- 'alo, alo, alo! - Džugs klaigāja, - 'eku nāk Foksglavs, īstais čalis, ko gribējām redzēt! Kā vilku piemin, tā Foksglavs klāt, ko? Ha, ha!
Džuga tuklo, pelēko seju klāja sīkas sviedru lāsītes, un šķidrie, taisnie mati bija izspūruši. Viņš ļodzīgi pieslējās kājās, pār- streipuļoja pāri verandai un satvēra Pītera roku sirsnīgā skāvienā. Kapteinis Papass stingu skatienu palika nekustīgi sēžam pie galda.
- Nāk un iedzer, un ļauj man p'skaidrot, ko es t'gad prāto, - Džugs aicināja, plati smaidīdams un nespēdams īsti koncentrēt skatienu, - nāk un iedzer… "Zenkali nektārs"… burrrrī- nišķīga manta… lieliska manta… no tā mati augt uz krūtī… augt pa visu ķermeni.
Pīters pēkšņi iedomājās, kas Džugam vispār meklējams Zenkali. Nabaga vīrelis nepārprotami atšķīrās no pārējās grupas. Vēlēdamies uzzināt vairāk, Pīters ļāvās aizvilkties pie galda un tika nospiests krēslā.
- Ko t'dzersiet? - Džugs noprasīja, apsēzdamies arī pats un ar dziļu pieķērību blenzdams uz Pīteru. - Ko t'dzersiet? Vienalga, ko… es maksā… ko vien vēlaties… brendiju, rumu, džinu… tikai pasak… es maksā.
- Man vēl dzeršanai par agru, - Pīters atteica. - Ja atļauts, es labprāt iedzertu kafiju.
Džugs ļoti skaļi un skaidri nodeva pasūtījumu zenkaliešu stjuartam, jo vēlējās būt drošs, ka saprasts pareizi. Kad šis lingvistikas meistardarbs bija paveikts, viņš noslaucīja seju koši sarkanā mutautā, atzvēlās krēslā un ar starojošu smaidu pievērsās Pīteram.
- Cik jokaini, ka jums sanāc' ienākt tieši tad, kad es par jums runāju ar šo te kapteini. Jūs pazīst kapteini, vai ne? Mans foršs čoms.
- Jā, es gluži labi pazīstu kapteini, - Pīters teica un uzsmaidīja uzrunātajam. Kapteinis Papass tam atbildēja vienīgi ar īsu ahātkrāsas acu skatienu.
- Jā, es te stāstīj' kapteinim, kā varētu pal'dzēt jums tikt ārā no ķez's, va'ne? Es sagādās, kā to var saukt, atslēgu no stulbās problēm's, - Džugs turpināja, drebelīgu roku ieliedams sev vēl glāzi "Zenkali nektāra".
- Tiešām? - Pīters ieintriģēts pārvaicāja. Viņš pameta skatienu uz kapteini Papasu, kurš, kā likās, pat neelpoja un kura acis joprojām nemirkšķināja un neliecināja par jebkādām emocijām.
- Jā, - Džugs vaļsirdīgi atbildēja. - Man ir atslēga. Nezinu, ko jūs te par mani zin, Foksglava kungs, bet es, redz, esmu Džugs no "Džuga džungļiem". Labākais safari parks pasaulē, kaut arī es pats to sak'.
- Jā, es zinu, ka esat "Džuga džungļu" īpašnieks… - Pīters iesāka.
- īpašnieks un dibinātājs, - Džugs svinīgi piezīmēja, - to neaizmirst.
- Nekādā ziņā, - Pīters apsolīja. - Tomēr es īsti nesaprotu, kā tas mums var palīdzēt.
- Atrisinās jūsu stulbo problēm', - Džugs pašapmierināti atteica.
- Es jūs īsti nesaprotu, - Pīters apjucis atkārtoja.
- Paklau, - Džugs paliecās uz priekšu un ņēmās vicināt glāzi Pīteram gar degunu, - jums te ir problēm', va'ne? Nevar applūdināt tās draņķa ielej's to draņķa putnu dēļ, va'ne? Tā ir, va'ne? Un, ja neapplūdina tās draņķa ielej's, nevar tikt pie lidlauka. Saprot manu domu? Franči to sauc par cul-de-sač[26]. un man ir atslēga. saprot manu domu?
Pīters pamāja.
- Lūk, un te es parādās uz skatuv's… un arī jūs, - Džugs klāstīja. Viņš pameta skatienu apkārt un pieklusināja balsi. - Tas, ko es tagad stāstīs, ir visstingrākais noslēpums, skaidrs? Visstingrākais noslēpums. Jo mēs tak negrib, lai tie sasodītie dabas aizsar… aizsar… nu, tie tur uzzinātu, va'ne? Tad esi kā tētiņš un turi muti, va' ne? Ha! Ha!
Viņš iestiprinājās ar pamatīgu malku "Zenkali nektāra".
- Tā, - Džugs teica, noslaucīdams muti ar roku, - pastāstīs, kas man prātā. Ja jūs tiks vaļā no tiem putniem, tad tiks pie lidlauka, va'ne?
- Nu, zināmā mērā, - Pīters piesardzīgi apstiprināja.
- Pareizi, - Džugs piekrita, apspiezdams atraugu. - Redz, es ir īstais vīrs, kas jūsu dēļ tiks no tiem vaļā, skaidrs? Ne tikai tiks vaļā no putniem, bet sagādās tam jūsu kanibālu karalim labu naudiņu kabatā.
Viņš atgāzās krēslā, gausi pamirkšķināja Pīteram un impozanti pamāja ar galvu, tad vēlreiz iemalkoja nektāru.
- Jā, es visu izstrādāj's, - Džugs apgalvoja. - Gribu, lai jūs ietu un pastāstītu tam jūsu melnajam puisim, lai ne par ko nebēdā. Džugs par to parūpēsies, tā arī pasak'. Džugs visu nokārtos. Man vaj'dzīga tikai atļauja, es tad liksies iekšā tamā ielejā un visus tos sasodītos putnus noķers, un tad viņi visi nonāks "Džuga džungļos", pirms jūs vēl pagūs noskaitīt līdz trīs. Jā, es maksās piecus simtus par katru, tā ir laba cena, jums tas jā'tzīst. Ņemot vērā, kādā jūs ir ķezā, tam karaļzellim vispār vaj'dzētu maksāt man par to, ka es viņ' s ņem. Jā, patiesībā viņam vaj'dzētu lūgties, lai es vin's ņem. Nu, bet Džugs tā nerīkojas. Nē, nē. Taisnībai jābūt. Es nemaz negrasās noliegt, ka tie putni man sagādās smuku slavu un smuku naudiņu. Jā, esmu jau sacerējis sludinājumu: DŽUGA DŽUNGĻOS PAT IZMIRUŠIE IR DZĪVI! Kā jums tas tīk? Tas viņus iespaidos. Viņi nāks tūkstošiem - tūkstošiem!
- Bet jūs par tiem putniem neko nezināt, - Pīters iebilda, - jūs pat nezināt, ko viņi ēd.
- Ko šie ēd?… nu… viņi tak ir putni, va'ne?… laikam tak ēd to pašu, ko citi putni, - Džugs atteica un pavirši atmeta ar roku, norādīdams, ka jautājums nav diskusijas vērts, - laikam tak to pašu, ko strausi.
- Bet, ja nu viņi ēd kaut ko… kaut ko īpašu… kaut ko tādu, ko Anglijā nevar dabūt? - Pīters tincināja.
- Iemācīšu viņus ēst kaut ko tādu, ko var dabūt, - Džugs paziņoja, - tikai jāpaskolo, skaidrs? Pieminiet manus vārdus, kad būs gana izsalkuši, ēdīs visu ko.
- Un kā būs ar klimatu? - Pīters turpināja taujāt. - Atcerieties, te ir ļoti karsts. Ja nu viņi nevarēs paciest aukstumu?
- Nu, tad, - Džugs ieprātojās, un viņa nespodrās acis kļuva domīgas, - cik viņu tur īsti ir?
- Mēs saskaitījām piecpadsmit pārus, - Pīters atbildēja, - bet varētu būt vairāk.
- Trīsdesmit putni, va'ne? Nu, tīri dūšīgs cipariņš. Pieņem, ka puse nobeigsies pa ceļam uz Angliju. Nu, vēl tik un tā atliek piecpadsmit. Un pieņem, ka šie varētu izvilkt divas nedēļas. Tas nozīmē… - Džugs aizvēra acis, saverkšķīja seju un rēķināja galvā, - jā, nu… es tā domā, ja viņi izvilks divas nedēļas - es, vecīt, turklāt ceru, ka drusku ilgāk - ar pareiz' reklām', es tā pieņem, ka varēs iesist apaļus piecpadsmit tūkstošus, mierīgi.
Pīteram sametās šķērmi ap dūšu.
- Un ja visi ņirgu putni nobeigsies? - viņš noprasīja.
- Nu, mēs iztikām bez šiem, iekams jūs tos atrad', va'ne? - Džugs atteica. - Nav šaubu, ka varēsim iztikt arī turpmāk. Bet tā nu būtu sasodīta skāde, ja visi nobeigtos, sasodīta skāde. Nu, bet zvēru ķeršana ir riskanta, šaubu nav. Peļņa ir laba, bet tā lieta ir pagalam riskanta.
- Kādā veidā? - Pīters vaicāja, sagatavojies uz jebkādu atbildi.
- Nu, piemēram, tā, - Džugs klāstīja. - Pērnajā ziemā mēs ieved' bariņu leopardu, skaidrs? Veselus desmit. Izmaksāja man smuku naudiņu. Mēs viņus visus sveikus un veselus atda- būj' "Džungļos", un tad, kā jūs domā, kas notiek? Tas muļķa kopējs - nu, šis pie mums strādāja pavisam īsu brīdi - šis, saproties, visus uz nakti ieslēdzis āra aplokā. No rīta viss bars bij' sniegā beigts. Kaut kas neticams, va'ne? Viss sasodītais bars bij' pagalam. Nē, meloju - divi vēl no rīta bij' dzīvi, bet tie nobeidzās dienas laikā. Jūs nevar ne iedomāties, kas par ņem- šanos ar tiem leopardiem.
- Kas notika ar to vīru? - Pīters skeptiski apvaicājās. - Vai jūs viņu atlaidāt?
- Atlaist? - Džugs uzmeta Pīteram nožēlas pilnu skatienu.
- Lai Dievs stāv klāt, viņa atlaišana mani izputinātu, la es to izdarītu, dabūt' arodbiedrības sev uz kakla. Nē, tā bija tikai maza kļūdiņa, ikvienam varēj' gadīties, un es tā sak', ka dzīvē vajag no kļūdām mācīties. Nē, jaunais Bērts tagad strādā pavisam labi. Bet, kā jau teicu, tie nolāpītie lopi ir viens riskants pasākums.
- To es saprotu gan, - Pīters sausi noteica, - bet viņiem vismaz nav arodbiedrību.
Džugs smējās par šo joku tik sirsnīgi, ka acīs saskrēja asaras.
- Arodbiedrības? Lopiem arodbiedrības! Ak, jēziņ, tas nu gan labs joks, un tik trāpīgs! Tad nu gan mēs visi būt' pamatīgā ķezā, va'ne? - viņš teica, slaucīdams acis savā košajā mutautā.
- Lai nu kā, es tos putnus noņemšu jums no kakla, un šis te kapteinis man viņus par labu cenu aizvedīs uz Džakartu. Es nu tagad grib, lai jūs šo te priekšlikumu nostāstīt' savam karalim. Pastāst' šim, ka es tos putnus ņem par pieciem simtiem uz knābja - viņam nauda, man visas problēmas, skaidrs? Un vēl pasak', ja es šos visus dabūs uz Angliju un uztaisīs peļņu, es tā domāju, es šim aizsūtīs vēl kādu prēmiju… nu, kādu maisu ar krellēm vai ko tādu.
Džugs atgāzās krēslā un rēcoši smējās.
- Jā, - Pīters teica un piecēlās, - jā, es nodošu jūsu priekšlikumu Viņa Majestātei, un esmu pārliecināts, ka viņš izrādīs dzīvu interesi. Bet tagad man jāiet un jāaprauga pārējie viesi. Paldies par kafiju.
- Bija jauki ar jums pagvelzt, - Džugs sirsnīgi teica, pastiepis roku, - jauki papļāpāt ar čali, kas saprot, kas i' kas.
Meklēdams pārējos grupas dalībniekus, Pīters aptvēra, ka nav vērts tērēt laiku un niknoties uz Džugu. Galvenais, lai Džugam nekādos apstākļos neļautu īstenot viņa veiklo gājienu un pārvest ņirgu putnus uz šausmu "Džungļiem".
Pārējos viņš atrada sauļojamies dārzā aiz mājas.
- Un tā nu es gribu teikt, - tobrīd apņēmīgi paziņoja Harps,
- ka mums Viņa Majestātei tas skaidri jānorāda, nudien, skaidri un nepārprotami. Mums jāliek viņam saprast, ka ar dabas aizsardzības kustību nevar jokus dzīt, nemaz ari ne…
Uztvēris Pītera skatienu, viņš aprāvās un strauji metās tam klāt ar izstieptu roku, atiezis lielos zobus platā, nevainīgā smaidā.
- Foksglava kungs, ser, cik jauki jūs satikt, - viņš iesaucās, satvēris Pītera roku savās plaukstās.
- Neļaujieties traucēties, turpiniet, - Pīters teica.
- Traucēties? Nē, nē, nepavisam… es te vienkārši pļāpāju ar puišiem un meitenēm, - Harps atrunājās. - Lūdzu, iedzeriet ar mums. Kā varam jums palīdzēt?
- Nu, svarīgāk gan, kā es jums varu palīdzēt, - Pīters teica.
- Esmu ieradies pārliecināties, ka esat ērti iekārtojušies, un noskaidrot, vai varu sagādāt ko tādu, kā jums kārotos.
- Tas gan varen laipni no jums, - Harps uzslavēja. - Mēs nevēlamies jūs nomocīt. Mēs saprotam, ka jūs esat ļoti, ļoti aizņemts cilvēks, ser, nudien, ļoti aizņemts.
- Nepavisam, - Pīters smaidīdams atteica, - tas ir mans darbs.
- Mums nudien neērti jūs apgrūtināt, - Harps atkal teica, izvilkdams no īsbikšu kabatas prāvu papīra lapu, - bet tā nu ir sagadījies, ka šorīt apstaigāju puišus un meitenes, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā, un rezultātā mēs te sastādījām nelielu sarakstiņu ar ierosinājumiem. Jūs jau saprotat, tie ir tikai ierosinājumi. Mēs priecātos uzzināt jūsu domas.
Nākamās stundas laikā Pīters centās tikt galā ar šiem dažiem ierosinājumiem.
Mis Elisone Grubvortija sūdzējās par tarakāniem, blusām, lapsenēm, naktstauriņiem un gekoniem savā istabā. Ādolfs Cvīberers plaši nopēla itin visu, uzsverot, ka Zviedrijā nekas tāds nekad nebūtu iespējams. Senjorita Marija-Roza Lopesa vēlējās jaunu slēdzeni durvīs, lai remdētu aizdomas, ka viesnīcas pārvaldnieks - zenkalietis plāno kādu nakti ielauzties istabā, izmantojot savā rīcībā esošo dublikātu, un izvarot viņu. Tā kā senjorita Lopesa bija septiņdesmitgadīga kuprīte, turklāt pagalam krunkaina, Pīters šīs bažas uzskatīja par visai nepamatotām. Un tomēr viņš centās apmierināt visus untumus un iedomas - sākot no Harpa vēlmes pēc vairāk ledus un rūpīgākas salātlapu mazgāšanas, un beidzot ar Rūdija Meinstollera kunga vēlēšanos uzzināt, kur viņš Dzamandzarā varētu salabot pulksteni. Šis skarbais Pasaules Dabas aizsardzības organizācijas pārstāvis acīmredzot uzskatīja, ka šveicietis ar bojātu laik- rādi varētu graut Šveices reputāciju.
Ap to laiku, kad Pīters ieradās Hanibala mājā, viņu bija pārņēmušas mokošas galvassāpes un vēl mokošākas slāpes. Hanibalu viņš atrada sēžam milzīgā šūpuļkrēslā garajā, košajā, ventilatoru vēsinātajā viesistabā. Suņu svītas ielenkts, Hanibals sēdēja pie galda, kas bija augstās kaudzēs apkrauts ar mapēm, vēl citas jūkļos gulēja uz grīdas. Hanibals cītīgi rakstīja, notu- pinājis brilles uz degungala. Pīteram ienākot, viņš pacēla acis, ne vārda neteicis, norādīja uz dzērienu galdiņu un rakstīja tālāk. Pīters ielēja sev dzērienu un apsēdās līdzās Hanibalam. Viņš sēdēja un malkoja dzērienu, līdz Hanibals bija pabeidzis rakstāmo, pārlasījis uzrakstīto, noņēmis brilles un pacēlis glāzi.
- Uz tavu veselību, - Hanibals teica.
- Priekā, - Pīters atsaucās.
Kādu brīdi abi dzēra draudzīgā klusumā.
- Nu, - beidzot Hanibals uzrunāja Pīteru. - Kas jauns?
Pīters iedzēra krietnu malku un tad izklāstīja Hanibalam
Džuga priekšlikumu. Hanibals rēcoši smējās un šūpojās milzīgajā krēslā.
- Rupeklis! - viņš jautri iesaucās. - Pretīgais, nekaunīgais rupeklis. Kanibālu karalis, ko neteiksi… dieva vārds, karaliņam tas patiks.
- Jūs taču negrasāties viņam to stāstīt? - Pīters satrūkās.
- Protams, stāstīšu, kāpēc ne? - Hanibals atteica. - Nabaga vecais zēns dienām ilgi nav dabūjis labi izsmieties… viņam tas neprātīgi patiks.
Pīters ielēja sev vēl dzeramo un apsēdās no jauna.
- Bet tās ir tikai tādas muļķības - tādi ļautiņi kā amerikānis
Harps un viņa nolādētais ledus, un tas iztapoņa šveicietis ar savu pulksteni, - viņš teica.
- Vai tu aptver, ka, noniecinādams amerikāņa ledu un šveicieša pulksteni, tu aizcērt šo vareno zemju kultūras saknes? - Hanibals svinīgi apjautājās.
- Ak, lai nu būtu, - Pīters smīnēdams atrunājās, - labāk pastāstīšu par to nelietīgo, mazo draņķi Lūju. Tas ir kas daudz svarīgāks.
- Par Lūju? - Hanibals noprasīja. - Ko tad viņš šoreiz sastrādājis?
Pīters pastāstīja par Lūjas vizīti un tās iznākumu. Hanibals iesvilpās.
- Viņš gan laikam nervozē, ja mēģinājis tevi piekukuļot, - viņš teica. - Tas nu gan bija muļķīgi. Diez vai kāds nav viņu piespiedis.
- Kurš, piemēram? - Pīters vaicāja.
- Pirmām kārtām jau tavs tēvocis, - Hanibals atteica. - Man nekad nav patikusi tā Siāmas dvīņu cienīgā saderība starp seru Osbertu un Hammeru, un, tiklīdz uzzināju, ka Lūja pazīst tavu tēvoci, es saodu pamatīgu blēdību.
- Jūs gribat teikt, ka mans tēvocis ir ieinteresēts lidlauka būvē? Ka arī viņam atlēks daļa peļņas? - Pīters neticīgi vaicāja.
- Ir notikušas ari vēl lielākas dīvainības, - Hanibals atbildēja. - Protams, mums nav pierādījumu… nekā tāda, ko varētu sniegt tiesā.
- Varbūt mēs varam iegūt pierādījumus? - Pīters ar entuziasmu vaicāja. - Ja jūsu aizdomas ir pamatotas, tas noteikti varētu pielikt punktu visai lidlauka idejai, vai ne?
- Neesmu pārliecināts, taču tas mums dotu brīvākas rokas, - Hanibals teica. - Taču nevaru iedomāties, kā lai dabūjam pierādījumus, ja vien tā nepatīkamā trijotne neiesoļo te iekšā un nepasniedz mums parakstītu atzīšanos. Lai nu kā, šobrīd mēs neko nevaram iesākt, tāpēc labāk paklausīsimies, kas sakāms īpašajai padomei.
īpašajā padomē ietilpa gan ginku, gan fangovu lielākie un mazākie virsaiši (divdesmit no katras cilts), un izšķirošā balss piederēja karaliņam. Ģērbušies koši krāsainos talāros, viņi ciešā lokā sasēdās ap garu, pulētu galdu. Karaliņš savā majestātiskajā purpurkrāsas talārā ar zelta izšuvumiem ap kaklu un aprocēm izskatījās lieliski. Vienīgā disonanse bija Lūja savā nevainojamā dienas uzvalkā un ar regbija kaklasaiti. Kad Hanibals un Pīters bija ieņēmuši savas vietas, karaliņš sāka sanāksmi.
- Sāksim ar to, - viņš teica savā dobjajā, dārdošajā balsī, kas lieliski noderēja retorikai, - ka šai īpašajai padomei jāsaprot pats galvenais: fangoviem nekādā gadījumā nedrīkst atņemt viņu jaunatklāto dievu, gluži tāpat kā ginkiem neatņemtu viņējo. Mums jāatrisina šāda problēma - gan ņirgu putns, gan ombu koks ies bojā, ja mēs ļausim turpināt ielejas applūdi- nāšanas plānus. Tomēr mēs parlamentā jau esam vienojušies, ka lidlauka projekts jāturpina. Tādējādi mums šodien jānolemj, kā uzbūvēt lidlauku, nekaitējot fangovu reliģiskajām jūtām. Sākumā es iešu apkārt galdam un lūgšu katru no jums izteikt savu viedokli. Pēc tam mēs apspriedīsimies.
Karaliņš lēni soļoja apkārt galdam un noskaidroja ikviena klātesošā personisko viedokli. Daži izteicās īsi un konkrēti, bet lielākā daļa daudzvārdīgi un izvairīgi, izteikšanās iespēju izmantojot vairāk kā tīksmināšanos par savas balss skaņu, nekā konkrēta risinājuma piedāvāšanai. Hanibals bez mitas nepacietīgi ņurdēja un reiz pastūma Pīteram uzskribelētu zīmīti: "Viņi visi runā tikai riņķī apkārt… es jau karaliņam teicu, ka tā būs. Bet es esmu devis viņam zināmu informāciju, lai vilktu laiku. Atgādini, ka gribu satikt to pielīdēju Drūmu."
Beidzot pēc divu stundu ilgām nebeidzamām diskusijām un dzēlībām, kad cilvēki lēca kājās, bungoja pa galdu un visdemokrātiskākajā veidā mēģināja cits citu pārkliegt, karaliņš pacēla roku, pieprasot klusumu.
- jūs visi esat uzklausīti, un visu jūsu izteiktie priekšlikumi pierakstīti, - viņš teica un tēvišķīgi apveltīja klātesošos ar starojošu smaidu. - Es vēlos visiem pateikties par tik nopietnu pieeju šim jautājumam un tik prātīgiem un gudriem priekšlikumiem.
Viņš apklusa, uzlika brilles un pameta skatienu uz papīra lapu savās rokās. Tad atkal noņēma brilles un labvēlīgi uzlūkoja īpašo padomi.
- Lai cik gudri un noderīgi bija jūsu ierosinājumi, tie tomēr nepalīdz atrisināt problēmu. Tādēļ, ja atļausiet, es vēlos izvirzīt pats savu priekšlikumu, kas, manuprāt, varētu būt noderīgs.
īpašā padome apsēdās un vēroja karaliņu, valdnieka dižās personības hipnotizēti. Pīters pamanīja, ka vienīgi Lūja vēro karaliņu ar mazliet piemiegtām acīm un ar vienu trauslo pirkstu bungo pa galda pulēto virsmu.
- Un, tā, - karaliņš turpināja, - mums jāizdomā, kā glābt gan putnu, gan koku. Kā to vislabāk izdarīt? Pirmā doma, kas neapšaubāmi iešaujas prātā, ir tos pārvietot, ja jau pašreizējā atrašanās vieta nav pieņemama. Ja runājam par putnu, tad jāveic pilnīga tā vajadzību bioloģiskā izpēte, lai varētu izvēlēties piemērotu jauno dzīvesvietu. Koku pārvietošana būtu mazliet grūtāka un daudzkārt dārgāka. Kā jūs zināt, Amerikā ir izstrādātas nevainojamas metodes pilnībā izaugušu koku pārvietošanai, tādēļ iesaku izpētīt ombu koku pārvietošanas iespējas, lai tos pārstādītu turpat, kur pārvietosim ņirgu putnu.
Abas klātesošo grupas pāršalca sajūsmas pilna murmināšana. Vienīgi Lūja cieta klusu un tikai mazliet pavīpsnēja. Apspriedes laikā viņš nebija izteicis nekādus priekšlikumus, vienīgi paraustījis plecus un teicis, ka piekritīšot vairākuma lēmumam.
- Es, zināms, saprotu, ka šī programma būs lēna un dārga, taču es patiesi ticu, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Esmu pārliecināts, ka mēs no visām pusēm saņemsim finansiālu atbalstu šīs svarīgās glābšanas misijas īstenošanai, - karaliņš turpināja. - Tādēļ iesaku nodibināt ņirgu putna fondu un lūgt profesoru Drūmu nekavējoties sākt ņirgu putna bioloģijas un ombu koka pārvietošanas iespēju izpēti. Ceru, ka jūs visi atbalstīsiet šo problēmas apiešanas metodi?
Padomi bija tik ļoti aizrāvusi karaliņa novatoriskā pieeja, ka mirkli valdīja sastindzis klusums, bet tad visi pacēla rokas un ņēmās piekrītoši klaigāt. Viņi skatījās cits uz citu, plati smaidīja, māja ar galvu un smējās, it kā problēma jau būtu atrisināta.
- Jauki, - karaliņš sacīja, - tādā gadījumā padomes sanāksme ir beigusies, taču pēc, teiksim, diviem mēnešiem mēs sasauksim vēl vienu. Esmu pārliecināts, ka līdz tam laikam profesoram Drūmam būs mums kaut kas pastāstāms.
Viņš piecēlās un ieveda Hanibalu un Pīteru savos apartamentos; tostarp sajūsminātie, trokšņainie padomes locekļi izklīda. Karaliņa privātajā darbistabā gaidīja liels termoss ar
Lese-Majeste. Valdnieks klusēdams ielēja dzērienus, un viņi tāpat klusēdami pacēla glāzes.
- Nu, - karaliņš teica, iedzēris pirmo ar alkoholu bagātīgi aizdarītā kokosriekstu piena malku, - paldies Dievam par tavu spožo ideju, Hanibal. Izskatās, ka tā iedarbojās.
- Pārlieku uz to nepaļausimies, - Hanibals aizrādīja. - Mēs esam ieguvuši tik nepieciešamo atelpu, taču neko vairāk. Rēķins par ombu koku pārstādīšanu būs astronomisks, un ir iespējams, ka putni, ja tos pārvietos no ielejas, kaut kāda iemesla dēļ sāks nīkuļot un nobeigsies. Es paredzu, ka visa šī padarīšana radīs grūtības, iespējams, pat nepārvaramas. Taču mēs iegūstam pāris nedēļu, lai mēģinātu izdomāt alternatīvu - un tas, manuprāt, kaut ko nozīmē.
- Drūms būs laimīgs iesaistīties spēlē, - Pīters teica.
- Jā, - Hanibals piekrita. - Tiklīdz būsi iztukšojis glāzi, es gribu, lai tu traucies prom, sameklē Drūmu un atved uz manu māju.
- Lai notiek, - Pīters piekrita un izdzēra pēdējo malku. - Došos ceļā tūlīt pat. Ja Drūms būs atrodams, es viņu nogādāšu jūsu mājā apmēram pēc pusstundas, labi?
- Lieliski, - Hanibals atteica. - Man tieši pietiks laika iztukšot vēl vienu glāzi karaliņa nāvējošās dziras.
Kad Pīters sasniedza Drūma mazo namiņu Dzamandzaras pievārtē, viņu sagaidīja zinātnieka mājas saimniece - paveca un ļoti resna zenkaliete, kas paziņoja, ka Drūms iepriekšējā dienā, savācis savu kolekcionāra somu un ēdiena krājumus, devies prom un vēl nav atgriezies.
- Tu redzēt, uz kura puse viņš aiziet? - Pīters vaicāja.
- Nē, masa, es neredzēt, uz kura puse viņš aiziet, - dāma atteica, švīkādama kāju pirkstus putekļos. - Tā ir, masa Drūms man nekad neteikt, kur iet.
- Tu saki viņš paņemt gaļu līdzi?
- Jā, masa, daudz gaļas. Es to sacept, masa.
- Gana daudz gaļas divi vai trīs dienas?
- Nē, masa, - dāma noteikti atteica. - Divi dienas par maz, noteikti, masa.
Pīters nodomāja, ka vienīgais, ko varētu darīt šajā situācijā, būtu atstāt zīmīti.
- Parādi man masa Drūms istabu, mammīt, - viņš teica. - Es uzrakstīšu masa Drūms grāmatu, un tu viņam atdot, kad masa pārnākt mājā, saprati?
- Es saprast, masa, - mājas saimniece apstiprināja un ieveda Pīteru Drūma istabā.
Pīters pārsteigts konstatēja, ka, pilnīgi pretēji saimnieka izskatam, Drūma istabas bija nevainojami kārtīgas. Uz plauktiem bija novietotas zinātniskas grāmatas un biezas mapes ar kārtīgi uzlipinātām etiķetēm, garas rindas burku un marles būrīšu ar visdažādākajiem kukaiņiem; uz galda atradās liels, mirdzošs mikroskops un iekārta mikrofotografēšanai, viss metodiski sakārtots. Uz galda atradās arī piezīmju bloks, un tajā Pīters ierakstīja Drūmam adresētu lūgumu pēc iespējas ātrāk ierasties Hanibala mājā. Šo zīmīti Pīters pasniedza saimniecei, kura to drošības pēc iebīdīja starp masīvajām krūtīm un godīgi nosolījās nodot pēc piederības.
Nonācis atkal Hanibala namā, Pīters pārsteigts konstatēja, ka tur notiek preses konference. Preses un televīzijas pārstāvji bija lokā sasēdušies krēslos plašajā verandā, turēja rokās prāvas dzērienu glāzes un alkaini klausījās Hanibalā.
- Un tā, kungi, es vēlreiz apgalvoju, ka ņirgu putna un ombu koka otrreizējā atklāšana ir viens no šā (varbūt pat jebkura) gadsimta nozīmīgākajiem bioloģiskajiem atklājumiem. Galu galā - Dievu vis kuru katru dienu neatklāj.
- Kas izraisīja visas šīs jukas? - ievaicājās The Times žurnālists Haiberijs, kura seja no karstuma un Hanibala viesmīlības vizēja koši sarkana.
- No vēsturiskā viedokļa … - Hanibals iesāka un tad pamanīja ienākušo Pīteru. - Aha, Pīter - ielej sev dzērienu un pievienojies mums. Es patlaban cenšos ieborēt preses un TV puišiem mazliet patiesības un kultūras - ja tā var izteikties. Visai grūts uzdevums, tas nekas. Nav grūtāks par vienu no tiem darbiem, ko impērijas cēlājiem jāiznes uz saviem pleciem. Ko es tikko teicu… ak, jā, jukas. Nu, ziniet, no vēsturiskā viedokļa gandrīz ikviens jauns atklājums, ikviens jauns domu lidojums allaž ir radījis jukas, jūs, bez šaubām, atceraties, kā uzvedās ļautiņi Anglijas ziemeļos, kad tika izgudrota pirmā vērpjamā mašīna.
Tie preses pārstāvji, kas pārzināja vēsturi, izskatījās apjukuši. Hanibals staigāja apkārt ar spēcīga izskata dziras krūzi rokās un no jauna piepildīja glāzes.
- Bet kā tad paliek ar nemieriem? - vēlreiz apvaicājās Kūns no Reitera aģentūras.
- Tikai tāda skolaspuiku draiskošanās, - Hanibals bezrūpīgi atteica.
- Bet… bet… viņi taču nodedzināja Angļu klubu! - iesaucās Sibelijs no Reflector, it kā runa būtu par Aleksandrijas dižās bibliotēkas likteni.
- To jau sen vajadzēja sagraut, - Hanibals mīlīgi paskaidroja. - Šie ļaudis īstenībā izdarīja pakalpojumu angļu sabiedrībai, noārdīdami to veco, antisanitāro būdu. Ar apdrošināšanas naudas palīdzību tagad varēs uzbūvēt jaunu jauku namu - visu vienā hromā un stiklā, tādu, kas labāk atbilst Lielbritānijas tēlam.
- Jūs apgalvojat, ka tas viss ir tikai skolaspuiku draiskošanās, - nerimās Haiberijs, - bet slimnīcas ir pilnas ar ievainotajiem.
- Mīļais draugs, jūs ar savu pieredzējušā žurnālista nekļūdīgo precizitāti esat norādījis uz visa notikuma galveno būtību. Jūs minējāt ievainotos. Tieši tā. Kur gan vēl pasaulē šāda draiskošanās būtu beigusies ar tik vien kā pāris ievainotajiem? Neviena paša nāves gadījuma! Esmu vērojis regbija spēles, kuras beigušās ar daudz nopietnākiem zaudējumiem!
- Es tomēr palieku pie pārliecības, ka tādām "draiskulībām" ievainoto ir neprātīgi daudz, - Haiberijs draudīgi uzstāja.
- Dārgais draugs, esiet jel prātīgs, - Hanibals ar siltu smaidu viņu uzlūkoja. - Neaizmirstiet, kā teica spāņi - nesadauzot galvu, pie draiskošanās netikt.
Haiberijs ieklukstējās un pacēla glāzi.
- Vai tiesa, ka viens no šiem melnajiem izvarojis kādu no angļu lēdijām? - lūpas aplaizīdams, cerību pilnā balsī apvaicājās Sibelijs.
- Daudz piemērotāks apzīmējums personai būtu "zenka- lietis", - Hanibals aizrādīja. - Nē, es apgalvoju, ka nav noticis nekas trakāks par dūru cīņu, laižot darbā arī pāris šķēpu un kroketa nūju. Ļaudis bija pārāk aizrāvušies ar cīņu, lai domātu par seksu.
- Kā to uztvēra karalis? - vaicāja Kūns.
- Viņš bija ārkārtīgi sarūgtināts, - Hanibals atbildēja. - Valdnieks gadiem ilgi bija strādājis, lai tuvinātu ginkas, fan- govus un iebraucējus, tāpēc viņu, gluži dabiski, samulsināja šis muļķīgais un pilnīgi liekais vardarbības izvirdums.
- Vai tiesa, ka karalis ēd jums no rokas? - droši vaicāja Sibelijs.
- Karalis ir sešas pēdas un četras collas garš un sver astoņdesmit stounus, - Hanibals teica. - Man būtu krietni jānopūlas, lai piedabūtu viņu ēst man no rokas.
Visi sāka smieties. Preses konferencei raksturīgā saspringtā atmosfēra izzuda un pārvērtās kokteiļu ballītē ar Hanibalu labvēlīga, humorpilna un iejūtīga namatēva lomā.
- Ko nolēma īpašā padome? - vaicāja Kūns.
- Ziniet, - Hanibals teica, aizkūpinādams cigāru, - es uzskatu, ka viņi nonāca pie vislieliskākā šīs problēmas risinājuma.
Hanibals īsos vārdos izklāstīja plānu, kuram piekritusi īpašā padome. Viņš nemitīgi uzsvēra, ka ideja piederējusi karaliņam, ņemot vērā padomes locekļu izdomu, kā arī ārkārtīgi delikāti norādīja - ja jau Lielbritānijai tik trakoti kārojas pēc lidlauka, tai arī jābūt gatavai segt prāvu daļu no ņirgu putna un ombu koku pārvietošanas izmaksām.
- Nedomāju, ka kaut kas tamlīdzīgs jebkad ticis īstenots. Vismaz nezinu neko tādu, lai minētu salīdzinājumam, - Hanibals klāstīja. - Būtībā mēs pārvietosim gan ņirgu putnus, gan viņu pierasto vidi.
- Kas tā būs par brīnišķīgu televīzijas reportāžu! - Brūsters ekstāzē iesaucās.
- Jā, es paredzu gan, ka televīzija visā pasaulē būs ieinteresēta, - Hanibals piekrita. - Esmu pārliecināts, ka mēs varēsim vienoties.
- Bet… bet… jums jāļauj man… es gribēju teikt, BBC veidot reportāžu! - Brūsters šausmās iesaucās. - Jūs nedrīkstat pieļaut, lai tiesības dabūtu kāds cits. Es gribu teikt, ka šī tomēr joprojām ir Lielbritānijas kolonija.
- Pēc pāris nedēļām mēs oficiāli iegūsim pašnoteikšanos, - Hanibals aizrādīja, - tomēr esmu pārliecināts, ka jūsu piedāvājums tiks ar sapratni novērtēts.
Visbeidzot preses pārstāvji devās prom, stīvu mēli neapvaldīti pauzdami pateicību.
- Fūūū! - Hanibals noteica, atlaizdamies šūpuļkrēslā. - Pasniedz man ko dzeramu, mīļo zēn. Man to nudien vajag. Atgriezies es visus šos kaitniekus atradu trokšņojam pie manām namdurvīm, tāpēc nācās šo to pastāstīt. Pat vārds pa vārdam citēdami, viņi nepārprotami rada pietiekami lielu jucekli, tādēļ jādod viņiem pēc iespējas mazāk izdevības likt lietā arī iztēli.
- Ļoti priecājos, - Pīters teica. - Tas man aiztaupīja darbu. Bet man tomēr nāksies uzstāties ar oficiālu ziņojumu presei, Zenkali Balsij un seram Lanselotam, vai ne?
- Jā, dari tā, - Hanibals teica, lieliem malkiem tukšodams glāzi. - Kas dzirdams par Drūmu?
- Viņš aizgājis kaut kur mežos. Atstāju viņam zīmīti ar lūgumu nākt šurp.
- Labi. Vai esi ēdis pusdienas?
- Nē, - Pīters atbildēja, pēkšņi sajuzdams pamatīgu ēstgribu.
- Tad ej mājās un paēd. Pastrādā pie paziņojuma presei. Ak, jā, pasaki seram Lanselotam un godājamam Alfrēdam, ka priecāšos, ja viņi šovakar atnāks pie manis vakariņās. Arī tu un Odrija, protams.
- Paldies, - Pīters atbildēja. - Es viņiem pateikšu. Viņi būs sajūsmināti. Šķiet, ka viņi jūtas mazliet atstāti novārtā.
Braukdams uz mājām, viņš iedomājās, ka nav redzējis Odriju jau divdesmit četras stundas - kopš liktenīgās tikšanās ar Lūju. Pīters pēkšņi saprata, ka viņam pietrūkst meitenes klātbūtnes, un pūlējās apvaldīties. Odrija bija burvīga meitene un lieliska sabiedrotā, bet, kā viņš pats sev apgalvoja, nekas vairāk. Viņš bija apņēmies palikt vecpuisī. Laulības iedomātie prieki kopā ar sievas šķendēšanos un slapju autiņu virtenēm nav radīti viņam. Viņš negrasījās strādāt melnās miesās, lai sieva iegrūstu viņu parādos, pērkot šinšillas kažokus. (Pīters īsti nesaprata, kāpēc sievai vajadzētu pirkt šinšillas kažokus, bet kaut kāda iemesla dēļ šāda rīcība viņa acīs, izņemot neuzticību, bija ļaunākais grēks laulības dzīvē.) Tomēr viņš tik un tā skums pēc Odrijas. Ar viņu kopā bija tik jautri. Viņš apņēmās piezvanīt Odrijai, tiklīdz nonāks mājās.
Mājās viņš atvieglots konstatēja, ka sers Lanselots un godājamais Alfrēds devušies nirt līcī. Tādējādi viņš varētu koncentrēties novēlotajām pusdienām un paziņojumam presei. Viņš tikko grasījās zvanīt Odrijai, kad abi pilošie viesi pārradās no jūras. Pīters nodeva Hanibala ielūgumu, un abi bija sajūsmināti.
- Tātad mēs beidzot tiksimies ar "pelēko kardinālu", - sers Lanselots ar labpatiku konstatēja.
- Manuprāt, Hanibalam šāds apzīmējums īpaši nepatiktu, - Pīters aizrādīja. -Viņš, protams, sniedz padomus, bet to pieņemšana vai noraidīšana ir karaļa zinā.
> > >
- Protams, protams, es saprotu, - sers Lanselots piekrita. - Pastāstiet, kā noritēja īpašās padomes sēde? Vai viņi kaut ko nolēma?
- jā, - Pīters atteica, - izdomāja kaut ko līdzīgu pagaidu spundei.
Viņš paskaidroja pieņemtā lēmuma būtību. Sers Lanselots sarauca pieri un savilka lūpas urskulī.
- Neesmu pārliecināts, vai WOPES šai idejai piekritīs, - viņš svinīgi teica.
- Nē, nudien nepiekritīs, - godājamais Alfrēds piebalsoja, izbolīdams acis aiz brillēm, - mana organizācija arī nē.
- Kāpēc, ser? - Pīters noprasīja, apspiezdams niknuma pilnu nopūtu.
- Nu, ziniet, mēs savā organizācijā rūpējamies, lai tiktu aizsargātas ne tikai dzīvnieku sugas, bet arī to dabiskā vide, - sers
Lanselots paskaidroja. - Šī te īpašās padomes doma par ombu koku pārstādīšanu un ņirgu putnu pārvietošanu citur ir pretrunā mūsu principiem. Mēs uzskatām, ka dzīvnieks jāsargā in situ, tā sakot. Nē, es kā WOPES priekšsēdētājs varu droši apgalvot, ka mūsu organizācija šo projektu noteikti neatbalstīs. Nāksies izdomāt kaut ko citu.
- Un W.N.T. nostāja, protams, būs tāda pati, - godātais Alfrēds apņēmīgi piebalsoja.
- Baidos, ka par to jums nāksies runāt ar karali, - Pīters teica, - tā bija viņa ideja. Bet patiesībā tas vajadzīgs, lai dotu viņam un Hanibalam iespēju atelpai un viņi varētu izdomāt kaut ko labāku - kaut arī Dievs vien zina, kas tas būs.
- Vai gribat teikt, ka īstenībā viņi nemaz negrasās īstenot šo neprātīgo projektu? - sers Lanselots noprasīja.
- Droši vien nāksies, ja neatradīsies cits paņēmiens, - Pīters teica. - Taču izdevumi būs milzīgi.
- Domāju, ka man vajadzēs par šo jautājumu atklāti un nopietni aprunāties ar karali, - sers Lanselots svinīgi teica, atkal savilkdams lūpas. - Tik bezatbildīga rīcība ar dabu - ziniet, tā ir peļama.
- Patiesi, patiesi, - godājamais Alfrēds noblēja, - pret da- basmāti nedrīkst izturēties bezatbildīgi.
- Nu, es to šovakar apspriedīšu ar Hanibalu, - Pīters teica, - bet tagad man jāpiezvana Damjēnas jaunkundzei.
Ar Napoleona Vaterlo laipno palīdzību patīkamo priekšnojautu pārņemtais Pīters vispirms tika savienots ar vietējo lombardu, tad ar gubernatora rezidenci, zivju tirgu un visbeidzot ar tādu čūkstoņu, it kā strāva vienlaikus būtu izlaista cauri trīs īpaši būdīgu gangsteru smadzenēm, taču galu galā - arī ar Zenkali Balss redakciju.
- Halo, Saimon? - Pīters teica. - Zvana Pīters Foksglavs. Vai drīkstu parunāt ar Odriju?
- Sveiks, Pīter! - atsaucās Damjēns. - Kā tu to domā - vai drīksti parunāt ar Odriju? Vai tad viņa nav kopā ar tevi?
- Kopā ar mani? - Pīters apstulbis pārvaicāja. - Nē, kāpēc jūs tā domājat?
- Nu, es zināju, ka vakar vakarā viņa bija aizgājusi pie tevis, un, kad viņa nepārnāca mājās, es gluži dabiski secināju, ka palikusi pie tevis pa nakti.
Pīters sastinga.
- Noskaidrosim situāciju, - viņš teica. - Jūs neesat redzējis Odriju, kopš viņa vakar nāca pie manis?
- Tieši tā, - Damjēns apstiprināja, - kopš tā brīža no viņas nav bijis ne vēsts. Nevaru iedomāties, kur viņa, pie joda, varētu būt, ja ne pie tevis.
- Man šķiet, es varu, - Pīters drūmi teica.
- Tava balss izklausās nešpetni savāda, - Damjēns satraucās. - Vai domā, ka viņai kas atgadījies?
- Nē, nesatraucieties, - Pīters mierinoši teica. - Es tikai apzvanīšu pārējos un tad atkal piezvanīšu jums, lai ko būšu uzzinājis.
- Lai notiek, - Damjēns negribīgi piekrita, - bet, ja tu atradīsi to palaidni, pasaki viņai, ka dabūs no manis pamatīgus piparus!
Pēc stundas Pīters ar Napoleona Vaterlo palīdzību, kaut arī šī palīdzība viņu kaitināja, bija apzvanījis gubernatora rezidenci, Botānisko dārzu, "Mātes Kerijas cālēnus" un visdažādākos angļu sabiedrības pārstāvjus, kurus Odrija būtu varējusi apciemot. Viņš nespēja sazvanīt vienīgi cienmāti, kuras telefons stūrgalvīgi klusēja. Visbeidzot Pīters, ārkārtīgi satraucies, piezvanīja Hanibalam un izklāstīja situāciju.
- Kā tu domā, kas noticis? - Hanibals vaicāja.
- Nezinu, - Pīters noraizējies atteica, - bet man tas nepatīk. Viņa varētu būt pie cienmātes, bet pārliecināts neesmu. Ja pie viņas Odrijas nav, tad prātā nāk tikai viens - Lūja.
Hanibals iesvilpās un bridi klusēja.
- Nedomāju gan, ka Lūja varētu rīkoties tik muļķīgi, - viņš beidzot sacīja. - Es gribēju teikt, nolādēts, viņš nevarētu rīkoties tik plānprātīgi. Dieva dēļ, mēs taču nedzīvojam Čikāgā!
- Toties viņš noteikti ir pietiekami lielā izmisumā, ja jau mēģināja mani piekukuļot, - Pīters atgādināja, - un aiziedams viņš bija ārkārtīgi nelāgā omā.
- Paklau, - Hanibals teica, - nedari muļķības. Dod man laiku izošņāt, tad es aizbraukšu pie tevis un mēs noturēsim kara padomi. Pa to laiku mēģini sadabūt rokā cienmāti.
- Lai notiek, - Pīters piekrita. - Bet es brīdinu, Hanibal, - ja vainīgs tiešām ir Lūja, es viņam apgriezīšu kaklu!
- Es tev palīdzēšu, - Hanibals noteica.
Pīters vēlreiz mēģināja sazvanīt cienmāti, taču neviens neatbildēja. Viņš aizkaitināts nosvieda klausuli un ņēmās staigāt šurpu turpu pa istabu, tad ielēja sev dzeramo. Viņa prāts griezās virpulī. Pīters nespēja piespiest sevi noticēt, ka Lūja, lai arī cik nepatīkams un izmisīgā stāvoklī nonācis, būtu spējīgs rīkoties tik muļķīgi un nodarīt Odrijai ko ļaunu. Bet kur gan viņa palikusi? Varbūt gājusi peldēties un sastapusies ar haizivi? Varbūt cietusi avārijā uz kāda nomaļa kalnu ceļa un šobrīd noasiņo līdz nāvei sadragātajā mašīnā? No šādas domas Pīteram izsprāga auksti sviedri, viņš ielēja sev vēl vienu mēriņu. Pēkšņi viņš ārā sadzirdēja nokaucamies mašīnas bremzes, tad atskanēja soļu troksnis priekšnamā un vairāku balsu saklaigāšanās, durvis atsprāga vaļā un istabā ielēkšoja bezgala satrauktā cienmāte ar sarkani pietvīkušu seju un pāri vienai acij nošķiebušos cepuri. Pīteram par pārsteigumu, cienmātei sekoja kapteinis Papass un Leonardo da Vinči Brauns.
- Ha! - cienmāte bez kāda ievada iesaucās, izstiepdama pret Pīteru garo pirkstu. - Tev sejā rakstīts, ka esi tikko atklājis viņas pazušanu, vai ne?
- Jā, - Pīters piekrita. - Kur viņa ir, cienmāt, vai jūs zināt? Cienmāte sabruka krēslā, noņēma cepuri un ņēmās ar to
vēdināties.
- Viņa ir pie Lūjas.