Ārā jau metās tumšs, vienā ritmā tinkšķināja un sisināja circeņi, gekoni smalkās balstiņās sasaucās "tok-tok". Gaiss bija silts, puķu smaržas un saules gaismas piesātināts, un jāņtārpiņi tumšajos krūmos vizēja kā opāli. Taču Pīters to visu nemanīja.
- Ko jūs ar to gribat teikt - viņa ir pie Lūjas? - viņš beidzot pārvaicāja.
- Tieši to, ko pateicu, - cienmāte atteica un cieši vērās uz Pīteru ar pūces acīm. - Viņa ir pie Lūjas - Lūja viņu vakar ceļā uz mājām nolaupīja.
- Kur viņa ir? - Pīters uzstājīgi noprasīja, pielēkdams kājās.
- Vai Lūjas mājā? Es to riebīgo, mazo nelieti nožņaugšu…
- Paga, paga, - cienmāte centās viņu nomierināt, - nestreb karstu! Viņa nav Lūjas mājā, un arī paša Lūjas tur nav, tāpēc rimsties, novāc sasodīti slepkavīgo izteiksmi no ģīmja un sadabū man kaut ko dzeramu.
- Piedodiet, - Pīters atvainojās un sagatavoja visiem dzērienus, turklāt aizkaitināts konstatēja, ka viņam trīc rokas.
- Bet tagad, lūdzu, pastāstiet, kādā elles caurumā viņa atrodas un kā jūs to visu zināt?
- Pirmām kārtām, - cienmāte iesāka, iedzerdama krietnu malku no savas glāzes, - viņai nekas ļauns nedraud, tāpēc vari neuztraukties. Un es to visu zinu, pateicoties šim te Leonardo da Vinči Braunam.
- Vai tad viņš nav jūsu dārznieks? - Pīters ievaicājās.
- Ir gan, - cienmāte apstiprināja, - taču vienlaikus ari viens no maniem labākajiem spiegiem.
- Spiegiem? - Pīters apjuka.
- Jā, - cienmāte atbildēja. - Es nojautu, ka visā tajā lidlauka padarīšanā man labāk turēt acis plati vaļā, tāpēc vairākus attapīgākos draudzes locekļus norīkoju izdibināt, kas īsti notiek. No Leonardo es uzzināju, ka tavs tēvocis un lords Hammers vairākkārt slepeni tikušies ar Lūju. Viņš bija dzirdējis seru Os- bertu un lordu Hammeru sakām Lūjam, ka ar ieleju nekavējoties kaut kas jādara, vai arī viņu līgums vairs nebūšot spēkā. Sers Osberts teicis Lūjam - "mani neinteresē, kādā veidā jūs dabūsiet tos nolādētos kokus un smieklīgos putnus prom no ielejas, bet jums tas jādara, turklāt ātri". Lūja krita panikā, tāpēc viņš devās pie tevis un mēģināja piekukuļot, vai ne?
- Pie joda, kā jūs to zināt? - Pīters pārsteigts noprasīja.
- Tavs puika Tulips arī ir viens no maniem informatoriem, - cienmāte ar apmierinātu spīdumu acīs paskaidroja.
- Dievs augstais, jūs esat vēl ļaunāka par komunistiem, - Pīters secināja.
- Daudz, daudz ļaunāka, - cienmāte lepni piekrita. - Es ticu Bībeles atziņām par velna izdzīšanu ar belcebulu, par aci pret aci un citiem sulīgiem teicieniem. Kristieši, pēc manām domām, kļuvuši pārlieku raudulīgi. Lai nu kā, es nolēmu, ka Leonardo jāpiekļūst Lūjam tuvāk, un viņam laimējās piebiedroties Lūjas mazajai huligānu bandai, kas izprovocēja nemierus un patiesībā vainojami Angļu kluba nodedzināšanā. Nu jā, Leonardo viņiem piebiedrojās - un labi vien bija, jo viņa un pārējo pirmais uzdevums bija nolaupīt Odriju. Lūjas banda nepārprotami par šo uzdevumu nepriecājās, jo visi Odriju pazīst un mīl, taču Lūja viņus tur tik ciešā iejūgā, ka nācās pakļauties. Viņi to aizveda uz vienu no mazajiem namiņiem kalnos, ko izmanto briežu mednieki. Lūja pats gāja ar Odriju aprunāties. Taču Leonardo vēl pirms tam izdevās pievērst sev Odrijas uzmanību un ar zīmēm apsolīt, ka visu man pastāstīs.
- Paldies Dievam, ka mums ir Leonardo, - Pīters dedzīgi iesaucās. - Vai viņš var mūs uz turieni aizvest?
- Jā, viņš mūs uz turieni aizvedīs, - cienmāte apstiprināja.
- Mēs ar kapteini Papasu iesim līdzi, ja tev gadījumā vajadzētu palīdzību.
Kapteinis Papass nokremšļojās.
- Es labprāt palīdzētu, Fokstrota kungs, - viņš paziņoja.
- Odrijas jaunkundze ir jauka meitene, jauka dāma, un tas melnais nelietis Lūja ir atļāvies par daudz. Es labprāt palīdzēšu jums tikt ar to bandubērnu galā, e?
- Paldies, - Pīters ar baudu teica. - Kad dabūšu viņu rokā, es šo izbarošu haizivīm.
- Nē, manuprāt, dzīvs viņš mums būs noderīgāks, - teica kāda balss.
Visi atskatījās un ieraudzīja durvīs stāvam Hanibalu.
- Hanibal! - Pīters iesaucās. - Jūs esat ieradies īstajā brīdī - vai zināt, ka tas cūka Lūja…
- Zinu, - Hanibals atteica, noņēma savu milzīgo pīto cepuri un apsēdās, - jūs visi aurojāt tik skaļi, ka es jau priekšnamā lieliski dzirdēju katru sīkumu. Labi, ka es neesmu Lūja.
- Mēs tieši grasījāmies doties glābt Odriju, - Pīters teica.
- Vai jūs arī nāksiet?
- Noteikti, - Hanibals apstiprināja, - bet ne tūliņ.
- Kāpēc ne tūliņ?
- Tāpēc, ka ne tūliņ, - Hanibals atteica. - Pulkstenis tagad ir septiņi, un šajā stundā ikviens godīgs zenkalietis ir noliecies pār grāpjiem un pirms pusdeviņiem šo nodarbi nebeigs, bet pēc tam godīgi liksies gulēt. Šo īpatnējo ēšanas paradumu zen- kalieši pārņēmuši no francūžiem. Ja tūliņ iesiet uz mednieku namiņu, jūs viņus visus sastapsiet mundrus un gatavus kaujai. Tāpēc prātīgāk būtu glābšanu atlikt līdz apmēram pulksten vieniem.
- Ļoti labi, - Pīters sacīja, - bet ja nu Lūja centīsies piespiest Odriju izstāstīt patiesību par ieleju, kamēr mēs te nositam laiku?
- Tu domā, viņš varētu meitēnu spīdzināt? - Hanibals vaicāja. - Nekādā gadījumā. Neviens no Lūjas bandas to nedarīs. Vai man taisnība, Leonardo?
- Jā, masa Hanibals. Lūja teikt tiem visi nedarīt pāri Odlijas jaunkundzei, vai arī viņš visus noslānīt, - Leonardo nopietni paskaidroja.
- Nu, - Pīters negribīgi noteica, jo apzinājās, ka gaidīšana viņam plosīs nervus, - laikam jau jums taisnība.
- Tā, - Hanibals turpināja, - es tagad grasos dabūt tev no kakla nost abus ciemiņus, jo tu pats laikam gan nevēlēsies ierasties vakariņās un tev pilnīgi noteikti nepatiks, ja viņi te slaistīsies apkārt, vai ne? Tātad būšu klāt pusnaktī. Cik ilgā laikā var tikt līdz tai būdai, Leonardo?
- Nav tālu, masa, - Leonardo atbildēja, - tuvu cienmātes jaunkundzes mājai.
- Iebrauciet pēc manis, - cienmāte norīkoja, - mana māja ir pusstundas braucienā no šejienes.
Hanibals paskatījās uz Pīteru.
- Cik ilgā laikā var tikt līdz ņirgu putnu ielejai? - viņš noprasīja.
- Cik ilgā laikā? Atkarīgs no tā, pa kuru ceļu brauc. Ja pāri klintīm, kā to darījām mēs, tad paies apmēram puse dienas. Taču tur var nokļūt arī cauri plaisai zem ūdenskrituma. Tad no ceļa tur var nokļūt stundas laikā. Kāpēc vaicājat?
- Vienkārši gribēju zināt. Vai esi kādreiz vaicājis ceļu īram? - Hanibals taujāja.
- Nē, - Pīters apjucis atteica.
- Vari man ticēt, viss atkarīgs no izglītības, - Hanibals noteica, taču sīkāk neko nepaskaidroja. Viņš devās prom, paņēmis līdzi seru Lanselotu un godāto Alfu. Cienmāte kopā ar Leonardo un Papasu viņam sekoja.
Tieši pusnaktī atgriezās Hanibals kopā ar abiem viesiem - godātie kungi bija koši pietvīkuši un ne pārāk droši turējās kājās. Nolikuši abus gulēt, Pīters un Hanibals devās pie cienmātes. Nakts bija vēsa un tūkstošiem smaržu piesātināta, kanārijdzel- tenais mēness pielēja mežu ar spožu gaismu. Reizumis automašīnas uguņu gaismā kā dimanti iezibējās mangustu acis un tikpat ātri atkal nozuda, dzīvniekiem ienirstot pamežā. Tumšākos meža nostūrus greznoja jāņtārpiņu pulsējošās miriādes.
- Kā jūs sadzīvojāt ar viņa augstību un godāto Alfu? - Pīters ziņkāri ievaicājās.
Hanibals noķiķināja.
- Nebija slikti, - viņš atbildēja. - Tie abi vismaz ir neviltoti savā vēlmē darīt labu, tāpēc uz viņu nekaitīgajām vājībām pieklātos skatīties caur pirkstiem. Un tomēr vakariņu laikā man izdevās pārtrumpot seru Lanselotu, jo manā sevišķi svarīgo personu kontā bija par trim maznozīmīgām karaliskajām personām, astoņiem grāfiem, četrpadsmit seriem un septiņiem premjerministriem vairāk nekā viņējā. Seru Lanselotu tas tik ļoti iespaidoja, ka viņš aicināja mani saukt sevi par Lansu.
Pīters iesmējās.
- Izklausās pēc nekaitīga ekscentriskuma, - viņš teica, - jebkurā gadījumā labāk nekā klīrīga pašapmierinātība, kāda piemīt Danielam Brūsteram.
- Tā ir, - Hanibals kaismīgi piekrita. - Starp citu, vai paņēmi līdzi ieroci?
>
- Nē, nepaņēmu vis, - Pīters ar nožēlu atzina.
- Nu, varbūt labi vien ir, - Hanibals noteica. - Es paņēmu
savu mazo Smita-Vesona revolveri. Rada lielisku, skalu blīkški,
bet trāpīt ar to grūti. Taču viņi to nezinās.
Drīz viņi nonāca pie cienmātes mājas. Cienmāte, Papass un Damjēns bija ģērbušies aizsargkrāsas jakās un biksēs. Pašai cienmātei turklāt galvā bija milzīga, melna kovboju cepure un pāri plecam ādas patronsoma ar patronām. Padusē viņai bija iespaidīga bise un uz viena gurna - ļoti liels, draudīgs medību duncis.
- Jauki, jauki, mēs esam gatavi, - viņa iesaucās. - Saimon, varbūt ieliesi mums katram pa glāzei? Kamēr tu to dari, es aiziešu sadabūt bumbas.
- Bumbas? - Hanibals pārvaicāja. - Mierīgi, cienmāt, mēs taču negrasāmies sarīkot īstu karu!
- Hanibal, ir tādas reizes, kad tu izrādi inteliģenta cilvēka necienīgu muļķību, - cienmāte bargi aizrādīja. - Dieva dēļ, es jau nedomāju tādas bumbas, ar kurām uzspridzina cilvēkus, es domāju dūmu bumbas. Es sameklēju grāmatu ar nosaukumu "Simt triki, joki un blēņas jauniešiem", un tajā bija aprakstīts, kā izgatavot dūmu bumbas. Uzdevu kapteinim Papasam atvest no Džakartas izejvielas un tad saliku visu kopā garās mēģenēs no saviem krājumiem.
- Papas, tev gan vajadzēja būt prātīgākam un viņu neuz- kurināt, - Hanibals paskarbi aizrādīja.
- Protams, turklāt viņa ir visasinskārīgākā un kareivīgākā kristiete, kādu es jebkad esmu sastapis, - Damjēns piebalsoja, ieliedams visiem dāsnas porcijas brendija. - Varu apzvērēt - ja viņa būtu Iru katoliete, viņa ap šo laiku jau būtu nospiedusi Lielbritānijas valdību uz ceļiem un atguvusi mums Ziemeļīriju.
Parakņājusies kumodē, cienmāte sameklēja četras blāva stikla lodes un sabāza kabatās.
- Tā, - viņa noteica, vienā rāvienā iztukšodama glāzi, - vai esam sagatavojušies? Jauki, tad metamies prom un vedam nabaga bērnu šurp, lai viņa var nomazgāties un kārtīgi paēst.
Pabraukuši jūdzes divas pa ceļu, viņi, sekojot Leonardo norādījumiem, apturēja mašīnu zem milzīga banjana meža malā. Iedeguši kabatas lukturīšus, atbrīvotāji sekoja Leonardo pa šauru, līkumotu taku, kas aizlocījās starp lokiem un guavas krūmājiem mežā. Necik tālu viņi nebija tikuši, kad Papass apstājās un ar mačeti nocirta četrus jaunus kociņus, apdarināja tos parocīgās, sešas pēdas garās nūjās un pasniedza pa vienai Damjēnam, Hanibalam un Pīteram.
- Labi noderēs cīniņā, - viņš paskaidroja. - Iesit ar to vīram pa kājām, un šis nevarēs aizbēgt. Iesit pa galvu, un arī tad viņš nevarēs aizbēgt.
- Un kur manējā? - cienmāte sašutusi noprasīja.
Papass negribīgi izgatavoja nūju arī cienmātei, un viņa enerģiski sagrieza to sev ap galvu, gandrīz iebelzdama Pīteram pa pakausi. Viņi devās tālāk, un pēc apmēram trīs ceturtdaļ stundu gājiena Leonardo apstājās un notupās uz takas.
- Mēs tagad ļoti tuvu, masa, - viņš čukstēja un pavērsa sava kabatas lukturīša gaismu lejup, tā ka staru kūlis atdūrās pret taku. Tad viņš ar kociņu aši uzzīmēja takas putekļos shēmu.
- Ite ira māja, masa, - viņš skaidroja, - upes pusē. Mājā divi istabas. Tajā istabā ir Odlijas jaunkundze, un tajā četri vīri sargāt Odlijas jaunkundzi.
- Vai ir vēl kādi citi sargi? - Hanibals vaicāja.
- Jā, masa, - Leonardo atbildēja, - vēl divi sargi. Viens ira ite un otrs ira ite.
- Viss skaidrs, - Hanibals paziņoja, - mēs ar Saimonu grābsim ciet šo te, bet Pīters un Papass otru. Satiksimies pie būdas.
- Lai notiek, - Pīters atbildēja un kopā ar Papasu spraucās cauri pamežam.
- Un es? Ko es lai daru? - cienmāte aizkaitināta noprasīja.
- Nāc man līdzi, - Hanibals norīkoja, - un pacenties neizšaut man smadzenes ar to bisi.
Pīters un Papass cauri kokiem sekoja Leonardo. Viņiem nācās virzīties ļoti lēni, jo nedrīkstēja izmantot kabatas lukturīšus, turklāt pastāvēja liels risks uzkāpt uz kāda sausa žagara, kas lūstot saceltu troksni. Visbeidzot Pīters priekšā saskatīja nespodru gaismiņu, kas šūpojās un raustījās starp koku stumbriem. No sākuma tā viņu samulsināja, taču tad Pīters saprata, ka gaismas avots ir mazs ugunskurs, kas lieliski norādīja sarga atrašanās vietu. Leonardo apstājās un ņēmās čukstēt Pīteram ausī.
- Sargs sēdēt tur pie tas mazmazuguns, - viņš teica. - Vai gribat, lai es to piekaut?
- Nē, - Pīters elsoja, - tas vīrs laikam gan ir manējais.
Stingrāk sagrābis savu sitamo, viņš spraucās uz priekšu, ar
acīm nemitīgi sekodams ēnām, kas raustījās un kustējās ugunskura liesmu gaismā. Collu pa collai viņš lēni virzījās uz priekšu. Un tad kaut kas, ko viņš bija uzskatījis par aplauztu koka stumbeni, pēkšņi piecēlās un izrādījās ļoti liels, segā ietinies zenkalietis ar milzīgu šķēpu rokā. Par laimi, viņš stāvēja ar muguru pret Pīteru, taču staipījās un žāvājās, gatavs kuru katru mirkli pagriezties, tāpēc Pīters saprata, ka jārīkojas bez kavēšanās. Viņš paspēra trīs ātrus soļus uz priekšu, resnā nūja švīkstēdama pāršķēla gaisu un nolaidās upurim uz pakauša tieši tajā mirklī, kad tas griezās riņķi paskatīties, kas sacēlis dīvaino troksni. Milzīgais zenkalietis pārsteigumā iestenējās, nogāzās uz mutes zemē un palika nekustīgi guļam. Pīters juta, kā sitiena radītais satricinājums izskrien cauri viņa ķermenim.
- Labi, Fokstrota kungs, jūs tam bandubērnam pamatīgi trāpījāt, - Papass aizsmakušā čukstā uzslavēja, - ceru, ka viņš ir beigts.
- Ak, dievs, - Pīters šausmās iesaucās, - es ceru, ka nav!
Viņš satraukts nometās ceļos un uzlika roku uz sava sabrukušā pretinieka platajām krūtīm. Pīters ar atvieglojumu sajuta, ka vīrs joprojām elpo un sirds viņa masīvajā krūškurvī sitas. Šķita, ka sargs paliks bez samaņas labu laiku, tomēr Pīters nevēlējās riskēt. Viņš veikli saplēsa sarga apsegu stērbelēs un sasēja tam rokas uz muguras, pēc tam rūpīgi piesēja aiz kājām pie jauna kociņa. Mežā sev pa kreisi viņi sadzirdēja kliedzienu, ko aprāva zara lūšanai līdzīgs krakšķis. Nebija šaubu, ka Hanibals ar otru sargu ticis galā tikpat sekmīgi. Nu bija atlikuši tikai četri vīri pašā būdā.
Pīters pagāja garām mazajam ugunskuriņam, aiz kura mežs kļuva retāks, un nonāca ldajumā. Pāri klajumam vizēdama čaloja maza upīte, un tās otrā krastā vīdēja briežu mednieku namiņš. Māja bija diezgan prāva, un Pīters piesardzīgi apgāja tai apkārt, līdz ieraudzīja divas durvis un divus logus ar pamatīgiem slēģiem. Vienām durvīm priekšā aizšauta masīva bulta - aiz tām acīmredzot bija ieslodzīta Odrija, jo otras durvis bija vienkārši aizvērtas. Otrā pusē klajumam Pīters pamanīja parādāmies Hanibalu, Saimonu un cienmātes savādo figūru; viņš iznāca laukā mēnessgaismā un pamāja ar roku. Arī Hanibals pamāja, un visi trīs steidzīgi pāri klajumam piegāja pie Pītera un Papasa.
- Vai viss kārtībā? - Hanibals čukstus vaicāja. - Vai tiki galā ar savējo?
- Jā. Viņš guļ tur, mežā, pamatīgi sasiets.
- Labi. Manējais pagriezās pret mani tieši tajā mirklī, kad lavījos klāt, un gribēja sacelt troksni, taču es šo laikus apklusināju. Vai dzirdēji kliedzienu?
- Tik tikko, - Pīters atteica. - Kā rīkosimies tālāk?
- Redzi, būdā nepārprotami ir divas atsevišķas istabas, tāpēc domāju, ka te mums noderēs cienmātes bumbas. Ja varēsim atvērt šīs durvis un iemest bumbas iekšā, viņi no pārsteiguma ieskries mums tieši rokās.
- Manas bumbas drīkst izmantot tikai tad, ja es pati varu tās mest, - cienmāte paziņoja.
- Labi, labi, asinskārā ragana, - Hanibals piekāpās. - Tā, Saimon, ja tu atvērsi durvis, cienmāte iemetīs bumbas istabā. Tad aizcērt durvis ciet un aizšauj bultu. Pēc piecu minūšu ilga ieslodzījuma šie vairs nebūs spējīgi cīnīties. Tad mēs viņus iz- vilksim ārā un noslānīsim.
- Tik lieliski neesmu izklaidējusies, kopš apguvu brīvo cīņu un džudo, - cienmāte atzinās Pīteram.
Viņi devās pāri izcirtumam pie būdas; tur Damjēns ieņēma pozīciju pie durvīm un uzlika roku uz durvju roktura.
- Gatava, cienmāt? - viņš čukstus noprasīja.
Cienmāte pa to laiku bija izvilkusi bumbas no kabatas un turēja tās savās lielajās plaukstās.
- Jā, serrr, visa gatava! - viņa pamāja ar galvu. Damjēns pacēla aizvirtni un plaši atrāva durvis. Tikko tās bija vaļā, cienmāte ielidināja visas četras bumbas istabas tumšajās dzīlēs. Atskanēja plīstoša stikla troksnis un mežonīgi baiļu kliedzieni. Damjēns ar troksni aizcirta durvis, un jau nākamajā mirklī pamatīgā bulta nogūlās tām priekšā. No būdas iekšpuses skanēja slāpētu kliedzienu kakofonija, klepošana un nemitīga, izmisīga dūru rībināšana pa durvīm.
Tikko bumbas bija iemestas, Pīters piesteidzās pie otrām durvīm un atvilka bultu. Viņš atrāva durvis - un aiz tām smiedamās stāvēja Odrija, sveika un vesela. Viņš satvēra meiteni rokās un noskūpstīja.
- Vai šodienai nolaupīšanu pietiks? - viņš beidzot apvaicājās. - Gribēju teikt, ka nevēlos tevi aizvilkt uz mājām pret pašas gribu!
- Mans varoni, - Odrija teica un, nopētījusi savus glābējus, sāka smieties.
- Nepateicīgā vellata, gluži kā vienmēr, - Damjēns pārmeta, noskūpstīdams meitu. - Mēs te riskējam ar savām dzīvībām, lai tevi glābtu, bet tu tikai smejies.
- Bet jūs visi izskatāties tik jocīgi, - Odrija taisnojās. - Un ko jūs nodarījāt maniem nabaga nolaupītājiem?
- Mēs viņus nogāzējām, - cienmāte ar labpatiku paskaidroja.
- Nogāzējāt?
- Cienmāte izgatavoja dažas bumbas, - Pīters atbildēja, - un mēs tās iesviedām tajā tur istabā. Tāpēc arī sacēlies tāds troksnis.
- Un tagad, dieva vārds, mēs grasāmies izlaist viņus laukā un pamatīgi noslānīt, - Damjēns piebilda, berzēdams plaukstas.
- Jūs nedrīkstat tā rīkoties! - Odrija īdzīgi iebilda.
- Kāpēc gan ne? - Pīters noprasīja.
- Mazie nabaga radījumi izturējās pret mani tik ļoti mīļi, - Odrija dusmīgi paskaidroja, - un es nepieļaušu nekādu slānī- šanu. Un, ja būsiet viņus tiešām nogāzējuši, es tev, cienmāt, nekad to nepiedošu. Tūlīt pat laidiet viņus ārā!
- Šī glābšanas misija laikam gan ir lielākā izgāšanās no visiem jampadračiem, kādi te pēdējā laikā notikuši, - Hanibals noteica.
- Jums nevajadzēja darīt viņiem pāri, - Odrija apgalvoja, - pietiktu, ja jūs te ierastos, un viņi būtu jums mani izsnieguši.
- Izsnieguši? - Hanibals neticīgi pārvaicāja.
- Protams!
- Bet kāpēc? - Hanibals nerimās.
- Tāpēc, ka viņi jūs jau gaidīja, - Odrija nepacietīgi paskaidroja. - Hanibal, jūs reizēm esat galīgi neapķērīgs.
- Bet kā viņi to zināja? Kas viņiem pateica?
- Es pateicu.
- Tu pateici? Dievs augstais! - Hanibals novaidējās. - Es padodos. Tātad mēs nesāmies šurpu kā desantnieku vienība vai slikti organizēta skautu ekspedīcija, bet viņi jau zināja, ka mēs nāksim?
- Protams! - Odrija atkārtoja. - Viņi nemaz negribēja mani sagūstīt, tas pretīgais, mazais rāpulis Lūja viņus piespieda. Nu gan aši laidiet viņus laukā, pirms neesat nogalinājuši.
Tikko Pīters atvēra durvis, pa tām izstreipuļoja četri zen- kalieši - visi vaidēja, kampa gaisu un aizgūtnēm klepoja, visiem pa seju straumēm plūda asaras. Viņi četrrāpus nogāzās gar zemi, spļaudīdamies un vemdami. No būdas mākoņiem vēlās ārā balti, smacējuši dūmi, kas pretīgi oda pēc puvušām olām un aizsērējušām notekām.
- Pie joda, cienmāt, ko tu tur biji salādējusi? - Hanibals noprasīja.
- Nu, pirmajai porcijai, kā likās, kaut kā pietrūka, - cienmāte atzinās, - tāpēc es recepti papildināju ar smirdbumbu sastāvdaļām, lai piešķirtu garšu.
- Es atsakos ticēt, ka tu vispār esi mācītāja, - Hanibals paziņoja. - Tu vairāk atgādini Salemas raganu.
- Manuprāt, iedarbojās sasodīti labi, ja ņem vērā, ka tās bija pirmās bumbas, ko es jebkad esmu izgatavojusi, - cienmāte mazliet īdzīgi apgalvoja.
Pīters un Odrija tostarp sniedza nabaga nolaupītājiem pirmo palīdzību. Pateicoties upītes ūdenim un brendijam no Dam- jēna negribīgi atvēlētās blašķes, zenkalieši drīz vien bija daudzmaz atguvušies, kaut arī joprojām elpoja diezgan gārdzoši un pamatīgi klepoja. Pīters aizgāja apraudzīt abus sargus - tie šķita zināmā mērā atguvušies un, kaut arī iedzīvojušies olas lieluma punos uz pakauša, visādi citādi nelikās daudz cietuši.
- Tā, - Hanibals teica, - ja nu esi apmierināta ar ziņu, ka neviens no pretējās nometnes nemirs, varbūt pastāstīsi, kas te galu galā notiek?
- Jā, bet vispirms dosimies uz cienmātes mājām, - Odrija atbildēja, - mums nav daudz laika, turklāt vajadzēs zvanīt uz pili.
Kad viņi bija atgriezušies misijā, Odrija, stiprinoties ar dzērienu, izstāstīja savus piedzīvojumus.
- Es biju muļķe, - viņa ar greizu smaidu atzinās. - Braukdama mājup, ieraudzīju pāri ceļam pārkritušu lielu baļķi un tam līdzās bezdarbīgi stāvam vairākus zenkaliešus ar mačetēm - viņi it kā centās dabūt baļķi nost. Es sagatavojos uz pacietīgu gaidīšanu, kad kokam otrā pusē piebrauca Garutara - jūs jau viņu pazīstat, Lūjas brālēns, kas vienmēr apgalvo, ka to ienīst, - un tad gāja vaļā klaigāšana. Tad Garutara pārkāpa pāri kokam, pienāca pie manas mašīnas un paskaidroja, ka esot aizsūtījis kādu pēc zāģa, tomēr paiešot vairākas stundas, iekams baļķi dabūs nost no ceļa. Viņš grasoties braukt atpakaļ uz pilsētu un piedāvājās mani aizvest.
- Un tu piekriti? - Hanibals noprasīja.
- Jā, un nepaguvu ne attapties, kad mašīna jau bija nogriezušies no ceļa mežā. Pretoties nebija nozīmes, turklāt es iedomājos, ka pakļaudamās es varētu uzzināt kaut ko noderīgu.
Pīters nopūtās un pavērsa skatienu pret debesīm.
- Nu, lūk, - Odrija turpināja, - kad ieradāmies būdā, tur jau gaidīja Lūja. Viņš savā virsjakā un tiroliešu cepurē ļoti atgādināja Gunga Dinu [27] . viņš izturējās ļoti pieklājīgi, tomēr pie- glaimīgi un draudīgi. Tiklīdz es pārstāju būt sarkastiska, viņš smaidīdams satrieca mani, izklāstīdams savus plānus.
Viņa apklusa, lai iemalkotu dzērienu.
- Lūja teica - ja es neatklāšot ielejas atrašanās vietu, lidlauka, aizsprosta un visi pārējie plāni izgāzīšoties un viņam nākšoties zaudēt daudz naudas. Viņš gan neesot atriebīgs, tomēr, ja tā notikšot, viņš paredzot, ka gadiem ilgi cietīšot visi, kurus es mīlu un cienu. Lūja teica, ka nevērsīšot draudus tieši pret mani, jo zinot, ka tas mani neuztrauks. Toties pastāvīgi mokoša apziņa, ka es nekad nezināšu, kurā brīdī briesmas draudēs maniem draugiem, pēc Lūjas domām, varētu mani iespaidot.
- Ļaunais, mazais nelietis, - Hanibals noteica.
Pīters neteica neko, tikai vēroja Odriju - viņas sejā sāka atspoguļoties kaut kas no pārdzīvotā.
Meitene uzmeta tam greizu smaidu.
- Es mēģināju Lūju apvārdot, - viņa turpināja, paraustīdama plecus, - bet nekas nelīdzēja. Es teicu - ja arī atklāšu ielejas atrašanās vietu un viņš to iznīcinās, nekāda labuma nebūs, jo visi zenkalieši sacelsies pret viņu. Lūja iesmējās sev raksturīgo briesmīgo, īso smiekliņu un teica, ka par zenkaliešiem nebēdājot ne tik, cik melns aiz naga. Tikko ieleja būšot iznīcināta, viņa misija beigšoties un viņš došoties uz Džakartu, kur nauda jau gaidīšot.
- Par to es nebiju iedomājies, - Hanibals ieminējās. - Tad, lūk, kāpēc viņš uzvedās tik pārdroši!
- Jā, - Odrija apstiprināja. - Pārdroši, taču pārliecinoši.
- Ko tu iesāki? - cienmāte vaicāja.
- Es pateicu, kur atrodas ieleja, - Odrija atbildēja.
Mirkli valdīja klusums.
- Ko tu izdarīji? - Pīters uzstājīgi pārvaicāja.
- Lai dievs tev, manis paša meitai, piedod! - auroja Damjēns.
- Odrij, dārgā, kā tu varēji? - cienmāte spiedza.
Vienīgi Hanibals nelikās satraucies. Viņa acis iezibējās.
- Manuprāt, Odrija rīkojusies tā, kā ir visvienkāršāk un visgudrāk, - viņš paziņoja. - Nu, īru Makjavelli, klāj vaļā!
- Jā, es tiešām pastāstīju, kurp jāiet, - Odrija smīnēdama apstiprināja, - izpalīdzot arī ar pāris nepareizām norādēm. Bet es viņiem atklāju garāko ceļu un īpaši aprakstīju, cik tur grūti nokļūt un cik sarežģīts ir ceļš. Lūju tas apmierināja, un es dzirdēju viņu sakām Garutaram, ka rītausmā došoties turp kopā ar trīsdesmit vīriem. Es teicu, ka būs vajadzīgas tikai kādas sešas vai septiņas stundas. Tā kā no Leonardo biju uzzinājusi, ka nāksiet mani glābt, es uzskatīju, ka tā mēs iegūsim mazliet laika.
- Teicami, - Hanibals uzslavēja, - noķersim viņu paša slazdā.
- Tieši tā, un zaglīga melnā pārspēšanai gudrībā jebkurā gadījumā vajadzīga īru meiča, kā es te stāvu, - Damjēns lepni paziņoja un apmierināts uzplāja cienmātei pa dibenu.
- Kāds ir tavs plāns? - Pīters vaicāja.
- Karaliņš var nosūtīt savus gvardus uz ieleju caur ieeju aiz ūdenskrituma, - Odrija stāstīja. - Mēs varētu būt klints pakājē labu laiku pirms Lūjas viru ierašanās. Un, kad viņi nolaidīsies no klints, mēs…
- Pamatīgi viņus noslānīsim! - cienmāte sajūsmināta iespiedzās.
Hanibals nosmīnēja un piecēlās.
- Es tūlīt piezvanīšu uz pili.
- Un es sagatavošu vēl dažas bumbas, - cienmāte ar baudu paziņoja, kad Hanibals bija izgājis no istabas.
- Ak, nē, cienmāt, ielejā nedrīkst mētāties ar bumbām! - Odrija iesaucās. - Varētu ciest putni.
Cienmātes seja apmācās.
- Vai jums tiešām vajadzētu nākt, cienmāt? - Pīters ievaicājās. - Tur galu galā var izcelties pamatīgs tracis, un es negribētu redzēt mācītāju iesaistāmies rupjā kautiņā. Tas nāktu par ļaunu baznīcas tēlam.
- Muļķības, - cienmāte atcirta, - esmu šajā lietā bijusi iesaistīta jau no paša sākuma un pilnīgi noteikti gribu redzēt, ar ko viss beigsies. Un es uzskatu, ka mazliet kareivīgas slavas ir tieši tas, kas baznīcai vajadzīgs.
Hanibals atgriezās.
- Atvainojiet, ka tik ilgi, - viņš teica, - bet tik vēlā stundā Napoleons Vaterlo un Jēzus nav savā labākajā formā.
- Ko karaliņš teica? - vaicāja Odrija.
- Viņa gvarde pilnā sastāvā pēc stundas gaidīs krustcelēs pa ceļam uz ņirgu putnu ieleju. Viņš bija laimīgs apzināties, ka tā būs Lūjas bojāeja, un lika nodot tev atvainošanos par kāda zenkalieša izturēšanos pret tevi kā arī uzslavu par taviem sasniegumiem.
- Tas, protams, ir jauki no karaliņa puses, taču nekādu sasniegumu vēl nav, - Odrija noteica.
- Bet būs, - Pīters apgalvoja.
- Noteikti, - Hanibals piebalsoja. - Un nu, cienmāt, sagādā mums labi daudz karstas kafijas, lai varam drīz doties ceļā.
Ar karaliņa gvardi viņi satikās noteiktajā vietā uz ceļa - apmēram ceturtdaļjūdzi no ūdenskrituma, aiz kura slēpās ieeja ielejā. Karaliņa gvarde bija elitāra vienība, vīri tai tika izraudzīti raženā augumā un ar biedējošu izskatu, un viņus bija komandējis kādreizējais gvardes komandieris kapteinis Sa- mervils - "Krakšķis". Viņš bija prasīgs, izdarīgs virsnieks un turēja mazo kaujas vienību lieliskā formā.
Kapteinis pienāca pie Hanibala un goddevīgi sveicināja. Vīri pa to laiku turējās miera stājā turpat netālu.
- Esmu vīriem izklāstījis uzdevumu, ser, - Krakšķis ziņoja, - ja iespējams, izvairīties no asinsizliešanas, un ieleja jāglābj par katru cenu.
- Pilnīgi pareizi, - Hanibals atteica, - turklāt pēc iespējas mazāk jātraucē tās miers.
- Tieši tā, - Krakšķis apstiprināja. - Esmu to īpaši uzsvēris. Starp citu, ser, vai… ēēē… dāmas arī nāks? Jūs jau zināt, tur var iet karsti. Tā nudien nav īstā vieta dāmām, ser. Tas ir vīru darbs.
- Skaidri redzams, ka jūs šīs dāmas nepazīstat, - Hanibals uzjautrināts teica. - Šī ir Damjēnas jaunkundze, viņa ir šīs ielejas atklājēja, savukārt viņas svētība Longnekere prot apieties ar bumbām labāk nekā kristiešu partizāne.
- Nu, kā teiksiet, ser, - Krakšķis noteica, joprojām šaubīdamies, vai tikai Hanibals viņu neizzobo, - tomēr ceru, ka viņas turēsies aizmugurē, patālāk no frontes līnijas.
- Uz manu personīgo atbildību, - Hanibals apsolīja.
Viņi ārkārtīgi piesardzīgi virzījās uz ūdenskrituma pusi - vispirms Pīters, tad Krakšķis un viņa vīri, pēc tam arī pārējie. Nelikās ticami, ka Lūjas vīri, kuriem tobrīd vajadzēja atrasties jūdzēm tālāk mežā, varētu viņus saskatīt vai sadzirdēt, taču neviens nevēlējās uzņemties risku. Kad ūdenskritums un šaurā ieeja ielejā bija sasniegta, Krakšķis sešus vīrus atstāja sardzē. Tad gvardi un raibais pavadoņu bariņš izspraucās cauri spraugai un, šļakstinādami ūdeni un klupdami tajā, iegāja ņirgu putnu ielejā. Tobrīd jau svīda gaisma. Blāvajā, pērļainajā pus- gaismā ombu koku zari bija rotāti ar miglas plīvuriem, bet vēlāk, kad vājā gaisma kļuva spilgtāka un no pērļainas vērtās prīmulu rožaina, viņi no visām pusēm sadzirdēja skanam ņirgu putnu viegli izsmejošās balsis - "Ha ha, ha ha".
Beidzot viņi sasniedza klinti, no kuras Pīters un Odrija bija pirmo reizi nolaidušies ielejā. Ja Lūjas vīri sekojuši Pītera atstātajām pēdām un Odrijas norādījumiem, tieši šeit vajadzēja laisties lejā arī viņiem.
Krakšķis rūpīgi izvietoja savu vienību, un pārējie iekārtojās tā, lai, nenokļūstot kaujas lokā, varētu vērot operācijas iznākumu. Rīts bija vēss, un Odrija drebinājās - pa daļai no aukstuma, pa daļai no satraukuma pilnajām gaidām un dīvainām bažām, ka Lūja ar kaut kādu gaišredzību varētu būt aptvēris, ka viņa to maldinājusi, un nemaz neierastos. Pēdējās miglas šķeteres viegli kā gulbja dūnas pacēlās debesīs, kas nu izskatījās skaistas un koši zilas.
- Drīz viņiem jāparādās, - Pīters nočukstēja, ieskatījies pulkstenī, - un es vienīgi bažījos, ka draudziņš Lūja nenāks lejā kopā ar visiem - es negribētu, lai viņš izsprūk sveikā.
Kapteinis Papass, kurš sēdēja turpat līdzās kā liels, drūmi saviebies lācis, pagrieza drukno augumu un pavērās Pīterā ar tādu kā apmierinājuma pilnu mirdzumu melnajās acīs.
- Neuztraucās, Fokstrota kungs, - viņš dobji atčukstēja, - ja viņš arī šeit mums izspruks, viņš netiks prom no Zenkali.
- Kā tā? - Pīters noprasīja.
- Viņš man samaksāja piecsimt mārciņu par aizvešanu uz Džakartu, - kapteinis īsi paskaidroja, - bet pēc visa, ko viņš nodarījis Odrijas jaunkundzei, es viņu nekur nevedīs.
- Vai gribat teikt - ja tas radījums nebūtu nolaupījis Odriju, jūs būtu pieļāvis, ka viņš izposta ieleju, un pēcāk pat palīdzētu tam tikt prom? - Pīters neticīgi pārvaicāja.
Kapteiņa acis iezibējās.
- Nē. Viņš bija gana dumjš un samaksāja uz priekšu. Tas vīrs neko nejēdz no biznesa. Neviens grieķis tā nerīkotos. Tas ir pretīgi. Tāpēc es būtu darījis zināmu šim te Hanibala kungam, ka Lūja grasās mukt. Tie viņu noķertu, un ieleja būtu glābta, - kapteinis paraustīja plecus.
- Un pieci simti? - apvaicājās Hanibals.
Kapteinis palūkojās uz viņu un saviebās.
- Vai domājat, ka es grasos atdot blēdim piecus simtus? - viņš nikni noprasīja. - Grieķi tā biznesu netaisa.
Pirms viņi paguva turpināt šos īpatnējās biznesa ētikas pētījumus, pēkšņi parādījās Krakšķis.
- Lūdzu, ser, vairs nesarunāties, - viņš teica Hanibalam. - Viens no maniem vīriem, kas dežūrē kokā, tikko deva signālu - viņi ir klāt.
Pīters paskatījās uz Odriju. Abi izjuta triumfu, ka Lūja tikko iekritis meitenes izliktajās lamatās. Cienmāte lēni berzēja rokas, un pat mūždien nesatricināmais Hanibals izskatījās saspringts. Vienīgi kapteinis Papass šķita bezrūpīgs - kā daždien cilvēks, kas cenšas izdomāt labāko piecsimt mārciņu iztērē- šanas paņēmienu.
Viņi dzirdēja klints virsotnē pulcējamies Lūjas vīrus, kas neapšaubāmi uzskatīja, ka ir vieni, - viņi sarunājās, smējās un uzdziedāja pa dziesmas pantiņam. Kad visi bija pienākuši pie klints malas, no augšas bija dzirdami trokšņaini strīdi, kā jāpiestiprina virves un kas kuram jānogādā lejā. Varēja dzirdēt Lūju dalām pavēles un dažu labu asi norājam. Lūjas vīri acīmredzami bija krietni vien bezbēdīgāki un nedisciplinētāki par karaliņa gvardiem, kuri sarāvušies nekustīgi tupēja krūmos klints pakājē. No klints augšas nostiepās pirmās trīs virves, un sasprindzinājums vērotāju rindās kļuva vēl pamatīgāks. Lūjas kohorta pamazām rausās lejup, stiepjot līdzi mačetes, benzīna kannas un visdažādākos šaujamieročus - no pašlādētājšaute- nēm līdz senatnīgām arābu kramenīcām, kas to nēsātājiem droši vien bija tikpat bīstamas kā ņirgu putniem. No klints nolaidās četrdesmit vīru un pļāpādami bariņā gaidīja ierodamies vadoni ar turpmākiem rīkojumiem. Kad Lūja pa virvi bija nolaidies ielejā, Pīters pārsteigts ievēroja, ka viņa kustības ir tik švītīgam, mazam cilvēciņam neticami izveicīgas un lokanas. Nolaidies lejā, Lūja baltā zīda mutautā klīrīgi noslaucīja rokas, sakārtoja cepuri un grasījās uzrunāt savus vīrus. Tajā mirklī vienotā puslokā izvietojušies karaliņa gvardi ar ieročiem rokās draudīgi izslējās no krūmiem un ielenca Lūju un viņa vīrus kā klusējoša, nepielūdzama siena.
Lūja mirkli likās sastindzis. Viņš vērās uz visām pusēm un aši pārlaida ar sārto mēli pār lūpām. Krakšķis iznāca soli priekšā.
- Karaļa vārdā - nometiet ieročus, - viņš teica drebošā balsī, lepns par labi padarītu darbu, - jūs visi esat arestēti!
Mirkli valdīja apstulbuma pilns klusums, tad visi Lūjas vīri nosvieda šaujamos, mačetes un degvielas kannas un metās atpakaļ pie klints, cīnīdamies, spārdīdamies un grūstīdamies, lai pa virvēm ātrāk uzrāptos klintī un aizbēgtu.
- Gvardi, uz priekšu, apcietiniet viņus! - Krakšķis no satraukuma spalgā balsī iekliedzās. Kā melns šļūdonis gvardi haki krāsas uniformās gāzās uz priekšu, un klints pakājē vienā mirklī sacēlās jandāliņš. Tā kā pretinieki bija nometuši šaujamieročus, gvardi rīkojās tāpat, toties vērsa pret spiedzošajiem, bēgošajiem vīriem savus īsos, taču spēcīgos stekus.
Lūja stāvēja kautiņa vidū uzcirties, sīks un briesmīgs. Pīters no sākuma iedomājās, ka Lūju būs tik ļoti satriecis negaidītais notikumu pavērsiens un visu viņa plānu sabrukums, ka viņš atzīs sakāvi un padosies, saglabādams atlikušās cieņas paliekas. Taču viņš kļūdījās. Lūja nogaidīja, līdz visi gvardi šķita aizņemti, savaldot viņa bandas histērisko pretošanos un sasienot viņus, un tad izmantoja savu iespēju. Viņš visu laiku bija stāvējis nekustīgi, tāpēc gvardi, tāpat kā Pīters, bija nolēmuši, ka tāda poza liecina par padošanos, un netika viņu pieskatījuši, visu uzmanību pievērsdami tiem, kuri nepārprotami centās aizbēgt. Lūjas ašais, blēdīgais prāts to bija paredzējis. Viņš pēkšņi sakņupa un pārsteidzošā ātrumā metās skriet starp ombu kokiem, taču nebija zinājis par Hanibala un pārējo klātbūtni turpat krūmos. Mirklī, kad Lūja metās skriet, Pīters pietrūkās kājās un centās aizšķērsot viņam ceļu. Lūja līkločiem skrēja starp kokiem un krūmiem līdztekus Hanibala un cienmātes slēpnim. Pīteram nācās grūti piekļūt tuvāk savam pretiniekam, kas izrādījās neticami ātrs skrējējs. Hanibals uzskatīja, ka Lūja ir likumīgs Pītera medījums, tāpēc nevēlējās iejaukties, tomēr nolēma vērst iznākumu Pīteram par labu. Tāpēc viņš pacēla noderīgo, Odrijas glābšanai Papasa izgatavoto nūju un, Lūjam skrienot garām, rūpīgi nomērķējis, svieda no visa spēka kā šķēpu. Nūja svilpdama pāršķēla gaisu un ar skaidri dzirdamu plakšķi trāpīja bēgošajam starp lāpstiņām, notriecot to gar zemi un aizsitot elpu.
- Bravo, lielisks metiens! - cienmāte aplaudēja un priekā ņēmās lēkāt.
Lūja novēlās zemē, viņa seja bija pelēka un elpa plūda aizsmakušiem gārdzieniem. Viņu vienlīdz pamatīgi satrieca kā negaidītais, spēcīgais belziens pa muguru, tā Pītera parādīšanās. Aizelsies un izspūris Pīters pieskrēja klāt, viņam sekoja Odrija un visi pārējie.
- Foksglavs! - Lūja noķērkstēja, acīm ļauni ieziboties.
- Jā, dārgumiņ, - Pīters draudīgi apstiprināja, noliecās un uzrāva Lūju kājās, sagrābis aiz virsjakas, - un tā vien liekas, ka esmu tev, mazajam briesmonim, šo to parādā!
Rūpīgi nomērķējis, Pīters trieca ar dūri Lūjam pa žokli tā, ka tas sagrīļojās un smagi nokrita zemē; Lūjam pa seju tecēja asinis, acis liesmoja. Sitiena radītais trieciens nepatīkami caurstrāvoja Pītera rokas. Viņš šajā aperkotā bija ieguldījis visus pēdējo nedēļu uztraukumus un vilšanās un uzskatīja, ka tas izdevies lieliski.
- Tas nāca no manis, - Pīters teica, no jauna tuvodamies Lūjam, sagrābdams viņu aiz jakas atlokiem un uzraudams kājās kā lelli, - un te laikam būs viens no Damjēnas jaunkundzes.
Viņš pacēla dūri, lai vēlreiz iesistu sīkajam vīriņam, taču Lūja veikli kā uzbrūkoša čūska izrāva no piedurknes nazi ar plānu asmeni un trieca to Pīteram krūtīs. Pītera dzīvību izglāba mazā sudraba blašķīte, ko viņš bija aizņēmies no Damjēna. Viņš to bija ieslidinājis virsjakas krūšu kabatā, un tagad Lūjas naža asmenis,nepareizā leņķī izurbies cauri drānai, trāpīja pret sudrabu un atsitienā iedūrās augstāk, iešķeļot Pītera žokli no zoda līdz ausij. Pīters no pārsteiguma palaida mazo vīriņu vaļā un, palūkojies lejup, ieraudzījis uz jakas asiņu straumīti. Apstulbis viņš pacēla acis, un tieši tajā mirklī Lūja, atiezis mazos, baltos zobeļus asinīm notraipītajā sejā, no jauna metās Pīteram virsū, ar nazi tēmēdams pretiniekam vēderā. Pīters centās sakopot spēkus aizsardzībai, taču liela, brūna roka, ko klāja biezs melnu matu mežs, no mugurpuses sagrāba Lūjas roku kā skrūvspīlēs. Lūja sāpēs iekliedzās. Tajā pašā mirklī otra roka karatē sitienā ietriecās Lūjam sprandā. Lūja acumirklī sabruka un palika guļam kā lupatu lelle.
- Ha! - nodārdēja kapteiņa Papasa - masīvās rokas īpašnieka balss, pilna pretīguma. - Tas bandubērns pat neprot pareizi rīkoties ar nazi.
- Pīter, vai tev nekas nekaiš? - Odrija noprasīja, pieskrējusi klāt. Pīters pievērsa viņai pussarecējušām asinīm klāto seju, bet no brūces joprojām urdzēja asinis. Zobena cirtienam līdzīgais iegriezums no zoda līdz ausij bija pāršķēlis vaigu līdz kaulam.
- Nazis, - Pīters īsi paskaidroja, cenzdamies pasmaidīt. - Izskatās trakāk, nekā ir.
- Ja būtu trakāk, nekā izskatās, tu būtu beigts, muļķis tāds, - Odrija iesaucās un izplūda asarās. - Pie velna, kāpēc tu ļāvi sevi sadurt?
- Tāpēc, ka viņš ir uz pusi mazāks par mani, - Pīters asprātīgi paskaidroja.
- Nāc šurp un ļauj man apkopt brūci, - Odrija pavēlēja.
- Nē, nē, - elsodama piesteidzās cienmāte, - ļauj man. To labāk darīt rūpīgi, ja negribi, lai viņam paliek rēta līdz mūža galam.
Sadabūjuši mazu pirmās palīdzības aptieciņu, cienmāte notīrīja asinis abpus brūcei, tad pārlīmēja tai pāri divas šauras plākstera strēmelītes.
- Tā, dārgā, - viņa teica Odrijai, - tev tagad pēc iespējas ātrāk jānogādā viņš slimnīcā. Dakteris Mafūzi ir īsts lietpratējs darbā ar adatu - jā, ser, īsts lietpratējs. Viņš, protams, parasti nav tik prasmīgs, bet iedod viņam rokā adatu - nu, viņš piecās sekundēs padarīs puisi par Bajo gobelēnu [28] , tikai vēl divreiz skaistāku. Tā, ņem tēvu līdzi - gadījumam, ja Pīters noģībtu, un laidieties prom!
- Noģībtu? - Pīters aizkaitināts noprasīja. - Es negrasos ģībt. Es tikai gaidu, lai tas mazais nelietis atgūstas, un tad…
- Neko tādu tu nedarīsi, - Odrija stingri paziņoja. - Cienmātei taisnība.
- Atstāj Lūju mūsu ziņā, - Hanibals teica. - Manuprāt, apsūdzība slepkavības mēģinājumā viņu padarīs gluži rāmu.
- Āmen, - cienmāte nobeidza.
Tieši tajā mirklī no visām pusēm krūmos ņirgu putni sāka klaigāt "Ha ha… ha ha… ha ha…". Viņu mežonīgie, žēlabainie saucieni atbalsojās ombu koku birzīs, gluži kā rekviēms Lūjas sīkajam, starp lapām čokurā sabrukušajam ķermenim.