Pirms diezgan daudziem gadiem, kad tikko biju nodibinājis trestu, es centos pierādīt cilvēkiem, kāda jēga nebrīvē pavairot dzīvniekus. Neizbēgamais viņu jautājums tad bija - "Cik daudzus tad jau esi atlicis vietā?", it kā runa būtu vienkārši par dažu dzīvnieku izaudzēšanu, viņu iestūķēšanu krātiņos, aizgādāšanu atpakaļ uz mītnes zemi un izlaišanu tuvākajā meža pudurī. Nekas nevar būt tālāk no patiesības.
Pavairošana nebrīvē ir problēmu pārpilns dabas aizsardzības pasākums, tomēr, tikko izdevies tās atrisināt un sekmīgi izpildīt mūsu daudzšķautņainās pieejas pirmo un otro stadiju, var visus spēkus veltīt trešajai stadijai - nebrīvē pavairoto dzīvnieku nogādāšanai savvaļā tajās vietās, kur šīs sugas izmirušas, vai jaunās vietās, kas atrodas netālu no sugu dabiskās izplatības areāla un kur ir piemēroti dzīves apstākļi, vai arī tādās vietās, kur endēmiskajai savvaļas populācijai vajadzīgs papildu dzīvnieku pieplūdums. Trešā stadija ir sarežģītākā no visām.
Nebrīvē pavairoto dzīvnieku atgriešana savvaļā ir sarežģīta tādēļ, ka tā ir pilnīgi jauna pieeja, varētu pat teikt - pilnīgi jauna māksla, un mēs mācāmies paša procesa laikā. Vispirms jāņem vērā, ka nav divu tādu sugu, kuru prasības būtu pilnīgi vienādas, tādēļ pirmām kārtām jāizpēta un jāņem vērā katras vēlmes. Otrkārt, nevar ņemt dzīvnieku, kas jau trešajā vai ceturtajā paaudzē dzimis nebrīvē, un vienkārši izgrūst to savvaļā. Pat atrazdamies barības ielenkumā, šis dzīvnieks visticamāk aizies bojā, jo ir pieradis, ka augļi vai cita barība pasniegta sasmalcināta vairākās bļodiņās. Tas būtu tas pats, kas pēc ilgiem gadiem izraut kādu miljonāru no viņa Ritz apartamentiem un likt gulēt parkā uz soliņa, segties ar avīzi un meklēt ēdamo atkritumu tvertnēs. Būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pie šīs domas pieradinātu.
Līdz šim ieviestās metodes ir pavisam vienkāršas, tomēr, kā jau teicu, viss process jāpieskaņo katram atsevišķam dzīvniekam un konkrētai vietai. Mūsu pirmie centieni palaist savvaļā Maurlcijas rožainos baložus ir piemērs tam, cik maz vajadzīgs, lai viss noietu greizi. Bijām nolēmuši pirmos putnus atlaist tādā kā "vidusposmā" - Pemplmūzas botāniskajā dārzā. Šajā plašajā teritorijā bija papilnam lapu un augļu, un, tā kā dārzā krustu šķērsu atradās daudzi piebraucamie ceļi, bija iespējams tiešā veidā sekot putnu kustībai un reakcijai. Mēs uzbūvējām īpašu putnu māju, kuras vienā daļā paredzējām turēt divus brīvībā atlaižamus baložus, un otrā daļā vēl divus, kuri, kā mēs cerējām, kalpos par pievilinātājiem un rosinās atbrīvotos putnus palikt dārzā.
Pirmos putnus mēs rūpīgi izvēlējāmies Blekriveras pavairošanas centrā, putnu māju un sprostu kompleksā, ko bija uzbūvējusi un ar kadriem nodrošinājusi Maurīcijas valdība, savukārt darbību finansēja galvenokārt mūsu trests. Kad putni bija iejutušies un pieraduši pie jaunajām mājām, pienāca lielā atbrīvošanas diena. Es šim lieliskajam notikumam par godu biju aizbraucis uz Maurlciju, lai pats personīgi atlaistu putnus brīvībā. Bijām nolēmuši, ka atbrīvotie vai vismaz brīvlaišanu guvušie baloži joprojām varēs izmantot putnu mājas par patvērumu; tur būs pieejams ari pastāvīgs barības daudzums līdz brīdim, kad putni nolems kļūt pastāvīgi. Noteiktajā dienā es ierados un milzīgi svinīgi - jo notikums bija tik nozīmīgs - parāvu auklu, lai atvērtu durtiņas un putniem atklātos ceļš uz brīvību.
Aukla pārtrūka. Iestājās apjukuma pilna pauze, līdz kādu aizsūtīja dabūt citu auklu. Tobrīd es izjutu dziļu līdzjūtību pret dāmām, kas, tērpušās savās labākajās drānās, vēl un vēlreiz triec šampanieša pudeles pret jeiuno okeāna laineru sāniem, taču bez rezultāta. Visbeidzot tika sadabūta aukla un putnu mājas lūka pienācīgi atvērta. Baloži uzvedās lieliski - viņi izlidoja no putnu mājas un sasēdās uz tās augšmalas. Mēs cerējām, ka putni izmantos brīvību un lidos prom kokos. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tie flegmātiski tupēja uz putnu mājas augšmalas, ne acu nemirkšķinot, un izskatījās pēc garīgi atpalikušiem eksemplāriem no amatiera taksidermista kolekcijas. Es no sirds vēlējos, lai šos putnus redzētu visi tie idiotiskie cilvēki, kuri melš niekus par ieslodzījuma nežēlību un brīvestības priekiem.
Šobrīd, to atceroties, jāsaka - nelaimīgā kārtā vietējā valdība bija vēlējusies, lai šī pirmā brīvē palaišana negūtu publicitāti, un tolaik šī prasība likās pilnīgi pamatota. Pemplmūzā mēs palaidām brīvībā pavisam vienpadsmit putnus, un visbeidzot tie saņēma dūšu un sāka izmēģināt brīvības garšu, izpētīdami plašos dārzus. Drīz tiem nācās sadurties ar citām briesmām. Mazi zēni ar lingām apstaigāja apkārtni, mēģinādami nomedīt parastās dūjas vakariņām. Nevarēja prasīt, lai viņi varētu saskatīt kādu atšķirību starp rožaino balodi un dūju - ja nu vienīgi viens no putniem ir treknāks un tādējādi vēlamāks medījums (patiesībā rožainā baloža gaļa garšo diezgan nepatīkami, šis putns ir neēdams). Kopā ar baložu uzticību, kas gandrīz robežojas ar plānprātību, rezultāts kļuva putniem liktenīgs. Vairākus baložus notrieca jauno mednieku nāvējošie ieroči. Atliek tikai minēt, vai kampaņas publicitāte būtu ko mainījusi. Vai šāda kampaņa būtu ietekmējusi zēnus ar lingām? To neviens nevar pateikt. Tomēr, par spīti mazajiem šāvējiem, vairāki putni sapārojās un perēja, kaut ari pameta tikko izšķīlušos putnēnus - droši vien tos iztraucēja cilvēki.
Pietiks, ja pateikšu, ka pirmais brīvībā palaišanas mēģinājums nebija izcili sekmīgs, tāpēc mēs noķērām putnus un nogādājām atpakaļ Blekriverā. Tomēr mēs no šā "mēģinājuma" bijām daudz ko iemācījušies. Putni nelidoja tūlīt pat prom zilajās tālēs, bet gan palika atbrīvošanas vietas tuvumā, kur varēja baroties, līdz pierada pie apkārtnes. Tad viņi sāka baroties gan ar vietējiem augļiem un lapām, gan arī eksotiskajiem - šis fakts bija nozīmīgs, jo eksotiskie augi bija pārņēmuši Maurīcijas mežus, kuros putniem kādu dienu jāatgriežas. Visbeidzot, mēs bijām pierādījuši, ka nebrīvē izaudzēti putni spēj vairoties brīvībā un to arī dara.
Tāpēc ar lielu paļāvību plānojām nākamo soli: īstu palaišanu brīvībā attālā Maurīcijas nostūrī, ko dēvēja par Makabija mežu. Mēs vēlreiz uzbūvējām putnu mājas un ievietojām tajās putnus. Šoreiz dažiem baložiem pirms atbrīvošanas piestiprināja sīciņus radio raidītājus, lai mēs varētu viņus izsekot, jo sameklēt putnu botāniskajā dārzā ir viens uzdevums, bet Makabija biezajos mežos un dziļajās ielejās - pavisam kas cits. Dažas dienas pēc atbrīvošanas putni nelidoja pa noteiktiem maršrutiem. Daži izlidoja ārpus raidītāju uztveres zonas un nerādījās pat vairākas nedēļas, laiku pa laikam tomēr mīklaini atgriežoties. Citi lidoja prom mežos, tomēr katru dienu atgriezās savās putnu mājās, lai ieturētu papildu maltītes. Vēl citi aizlidoja tikai dažus simtus pēdu no mājām un tur ari palika mēnešiem ilgi. Ar laiku kļuva skaidrs, ka putni pielāgojušies dzīvei brīvībā un ar katru dienu kļūst patstāvīgāki, izvēlas tos augļus un lapas, kas tiem garšo vislabāk. Mēs tomēr joprojām nodrošinājām papildu barību rezervei, jo nevēlējāmies, lai sezonas augļi savvaļas apstākļos pēkšņi izbeigtos un putni tā dēļ ciestu badu. Laikā, kad rakstu šo grāmatu, divi no atbrīvotajiem baložiem atgriezušies pie barības platformām kopā ar saviem jaunuļiem. Ar zināmu piesardzību varam teikt, ka jaunā kampaņa bijusi sekmīga.
Tās ir lieliskas ziņas divu iemeslu dēļ. Kampaņa pierādīja, ka vairākās paaudzēs nebrīvē dzimuši putni spēj pielāgoties dzīvei savvaļā, un, droši vien tas ir vēl svarīgāk, - mēs bijām iemitinājuši putnus ārpus rajona, kas vienmēr dēvēts par Baložu mežu. ŠI ieleja atradās dziļi kalnu mežos, un to veidoja maza eksotisko kriptomēriju koku audze. Visa zināmā baložu populācija (1978. gadā droši vien mazāk par divdesmit pieciem putniem) ligzdoja tieši tur. Situācija, kad visi putni ligzdo pāris akru lielā teritorijā, protams, ir ārkārtīgi bīstama, jo bezbēdīgs ievestu pērtiķu bariņš vai cits tikpat bezbēdīgs primāts - cilvēks ar bisi - vai arī spēcīgs ciklons būtu varējis uz visiem laikiem noslaucīt rožainos baložus no zemes virsas. Tomēr savvaļas putni stūrgalvīgi liedzās ligzdot kādā citā vietā. Šis fakts patiesi atbilda teicienam par visu olu glabāšanu vienā grozā, bet līdz ar jaunās kolonijas izveidošanu Makabija mežā mēs cerējām, ka putni pieķersies jaunajai vietai un uzsāks ligzdošanu tur. Kad šis uzdevums bija paveikts, mēs varējām turpināt koloniju dibināšanu citās piemērotās vietās visur Maurīcijā, lai tad, ja ar sākotnējo savvaļas koloniju notiktu kas nelāgs, mēs nezaudētu visu sugu.
Gluži cita veida problēma parādījās saistībā ar Valdrapa vai kailsejas ibisiem, jo tie par varītēm vēlējās ligzdot uz zemes tieši tajā vietā, kur pletās pilsēta. Šie ibisi ir lieli putni, kuru tumšās spalvas iezaigojas, kad tās skar saules stari. Tiem ir kailas sejas, gari, tumši koraļļsarkani knābji un parasti mazliet aizvainota sejas izteiksme. Ibisu vokālais repertuārs ir plašs un komisks, tas sastāv no visdažādākajām klepojošām, švīkstošām, ņurdošām skaņām un arī tādiem trokšņiem, kas izklausās precīzi kā Latīņamerikas zemēm raksturīgā atkrēpošana. Kādreiz šā neparastā un ārkārtīgi noderīgā putna izplatības areāls bija plašs - no Turcijas un Vidējiem austrumiem pa visu Ziemeļāfriku un tālāk praktiski visur Eiropā, tie ligzdoja pat tik tālu ziemeļos kā Alpu kalni. Viduslaikos jaunos putnus uzskatīja par delikatesi, ar ko atļauts mieloties tikai augstmaņiem, kaut gan es nebūtu pārsteigts uzzinot, ka daži tuklie putnēni pamanījās nokļūt arī visnabadzīgāko zemnieku grāpjos. Vissenākās rakstiskās atsauksmes par šo neparasto putnu attiecināmas uz sešpadsmito gadsimtu un nāk galvenokārt no Zalcburgas, kur putns aprakstīts kā mežu krauklis. Karalis Ferdinands un Zalcburgas arhibīskaps 1528. gadā izdeva vairākus šā putna aizsargāšanas likumus (visticamāk, tie noteica, ka aristokrāti drīkst ēst jaunos putnus, bet zemnieki ne), tomēr likumi izrādījās neefektīvi.
Kailsejas ibisu es saucu par noderīgu putnu tādēļ, ka tas, līdzīgi citiem spārnainiem, bija dabisks kaitēkļu daudzuma regulētājs, kas ēda kaitīgo kukaiņu kāpurus, tāpat arī vardes, mazas zivtiņas un sīkus zīdītājus. Iztēlojoties lielo putnu un atceroties, ka tam ir līdz pat četriem putnēniem, jāsaprot, ka to uzturēšanai pie dzīvības jāpatērē ievērojams daudzums kukaiņu kāpuru. Savulaik putnu atgriešanos savās no mūžseniem laikiem zināmajās ligzdošanas vietās cilvēki uztvēra kā ziņu par pavasara iestāšanos, tādēļ ibisu atgriešanās nozīmēja svētku sākšanos - īpaši mazajā Turcijas pilsētiņā Birisekā. Taču vēlāk tika izgudrots nelāgais līdzeklis DDT un, kā vienmēr bijis un notiek ari mūsdienās, tas tika lietots pa labi un pa kreisi. Rezultātā cieta ibisi, jo tika piesārņota viņu barība. Ibisi pārliekas medīšanas dēļ jau bija padzīti no savām senajām ligzdošanas vietām Eiropā, un to skaits strauji saruka arī Vidējos austrumos un Ziemeļāfrikā. Patiesībā Birisekas kolonija bija vienīgā, kas vēl saglabājusies austrumos, taču pilsēta strauji pletās plašumā. Daudzām jaunajām mājām, kas bija saceltas visapkārt ibisu ligzdošanas vietām klintīs, bija plakani jumti, uz kuriem māju iemītnieki vasaras neciešamā karstuma dēļ mēdza gulēt. Lieki teikt, ka gulētājus nepavisam neiepriecināja ievērojams gvano daudzums, ko uz jumtiem mēdza atstāt putni (kuri, galu galā, bija te ieradušies pirmie). Tādēļ viņi putnus šāva un nomētāja ar akmeņiem, bet ibisi, kas reiz bija svētku vēstneši, nu kļuva par apgrūtinājumu. Turcijas valdība velti centās putnus aizsargāt, taču cilvēku nebeidzamie uzbrukumi no vienas puses un insekticīdi no otras šo pēdējo koloniju austrumos pamazām iznīcināja. Šīs grāmatas rakstīšanas laikā austrumos vairs nav neviena savvaļas putna. Vienīgās zināmās kailsejas ibisu savvaļas populācijas ir mazas, trauslas grupiņas Marokā, Alžīrijā un Saūda Arābijā.
Tikai sagadīšanās pēc ibisi tika turēti nebrīvē gan Insbrukas, gan Bāzeles zoodārzos, un no šī pēdējā mēs ieguvām putnus, kuri kļuva par mūsu plaukstošās kolonijas sākumu. Satelītkolo- nijas tika izvietotas Edinburgas, Česteras un Filadelfijas zoodārzos, mēs bijām arī finansējuši putnu māju būvniecību Marokā, kur turēt nebrīvē izaudzētos putnus no mūsu un citu Eiropas zoodārzu kolekcijām, jaunie, putnu mājās izperētie putni bija paredzēti atlaišanai savvaļā - tai vajadzēja notikt rūpīgi izraudzītās vietās. Mēs jau plānojām līdzīgas programmas arī citās Ziemeļāfrikas vietās. Saskaņā ar ēģiptologu apgalvojumiem, tieši kailsejas ibiss varētu būt bijis pirmais putns, ko
Noass izlaidis no šķirsta. Būtu tik aizkustinoši, ja šo putnu savvaļas koloniju varētu nodibināt uz klints netālu no, piemēram, Luksoras - tad kailsejas ibisi varētu lidināties starp milzīgajiem, senajiem pieminekļiem gluži kā toreiz, kad šos pieminekļus vēl tikai sāka izcirst masīvajās klintīs.
Ibisu palaišana brīvībā mums vēl jāizmēģina, taču pirms vairākiem gadiem, kad tikko bijām uzsākuši baložu programmu, mēs bijām gatavi izmēģināt veiksmi ar citu sugu, šoreiz ar zīdītājiem - ar radījumiem, ko sauc par Jamaikas hutijām. Šai programmai bija visas panākumu iezīmes, taču vēlāk notikušais pierādīja, kā šķietami vienkāršā un neapšaubāmi realizējamā projektā var gadīties negaidītas kļūmes, ja zaudējam modrību.
Hutijas ir grauzēji, kuras sastopamas vienīgi Kārību salās. Ba- hamu salās, Kubā un Jamaikā mitinās atšķirīgas sugas. Jamaikas hutijas, ko vietējie sauc par coney, ir brūnganzaļi dzīvnieki pun- durpūdeļa lielumā un izskatās gluži kā prāvas jūrascūciņas. Tās ir vienīgie lielie šīs salas vietējie zīdītāji, kas izdzīvojuši, kaut arī kādreiz to bija pārpārēm un tie bija galvenais pārtikas avots vietējiem iedzīvotājiem un vietējām Jamaikas žņaudzējčūskām. Tomēr pārmērīga medīšana, izmantojot modernos ieročus, un mežu iznīcināšana šiem dzīvniekiem draud ar iznīcību. Savas pirmās hutijas - Džona Krova kalnos noķertus divus tēviņus un mātīti - trests ieguva 1972. gadā, pateicoties kādas tā līdzdalībnieces atbalstam; vēl astoņus dzīvniekus kolekcijai pievienoja 1975. gadā. No šiem dzīvniekiem nebrīvē tika iegūti pirmie hu- tiju mazuļi, un nākamo desmit gadu laikā sešdesmit vienā metienā piedzima deviņdesmit pieci mazuļi. Atbilstoši mūsu principam - neturēt visas olas vienā grozā - deviņpadsmit no tiem mēs pavairošanas nolūkos aizdevām sešām citām kolonijām četrās dažādās valstīs.
1972. gadā, kad mūsu jaunā, lieliskā hutiju mītne bija gandrīz pabeigta, man piezvanīja viena no tresta pilnvarotajām - Flēra Kaulza. Viņa pastāstīja, ka gaidot ierodamies ciemos Holivudas zvaigzni Džimiju Stjuartu un viņa sievu Gloriju un grasoties tos atvest uz Džērsiju. Es vienmēr paturēju acīs iespēju gūt kādu labumu, tāpēc apvaicājos, vai Stjuarta kungam labpatiktos atklāt mūsu jauno hutiju pavairošanas mītni, tādējādi sagādājot trestam zināmu publicitāti. Saņēmu atbildi, ka viņš būšot par to iepriecināts.
Norunātajā dienā es devos uz lidostu sagaidīt slavenības. Stjuarts ar savu viegli grīļīgo kovboja gaitu, ar tīkami piesmakušo balsi un stiepjošo intonāciju izskatījās gluži tāds pats kā uz ekrāna. Glorija bija daiļa sieviete - lieliski kopta, kāda vien bagāta amerikāniete var būt, nebeidzami šarmanta, taču vieglais spīdums viņas acīs brīdināja, ka šī dāma pavisam vienkārši var kļūt par kādu no mistera Vudhauza slavenajām tantēm [18] , ja vien kaut kas nenotiek viņai pa prātam. Viņa bija no tām ēteriskajām personībām, kādām maitres d'hotel acumirklī izrāda lojalitāti un verdzisku padevību. Kamēr mēs ārpusē pie lidostas gaidījām, kad Džons piebrauks mašīnu, un par šo to pļāpājām, Džeimss Stjuarts pēkšņi nozuda. Vienu mirkli viņš bija turpat līdzās - garš, izstīdzējis, pieklājīgi smaidošs -, bet nākamajā brīdī bija izgaisis klusi un nemanāmi kā dūmu mutulis. Likās neiespējami, ka tik dižs vīrs (visās šā vārda nozīmēs) varētu izčibēt tik zibenīgi, ka neviens to pat nepamana.
- Kur ir Džimijs? - Glorija pēkšņi apsūdzošā balsī noprasīja, it kā mēs būtu nolaupījuši viņas vīru. Mēs visi bezrūpīgi pavērāmies apkārt.
- Varbūt viņš iegriezies miera ostā, - es minēju, izmantodams šo amerikāņu teicienu, kas mani allaž sajūsminājis.
- Viņš tur iegriezās jau lidmašīnā, - Glorija teica. - Kur gan viņš nozudis?
Izslēdzis miera ostu no iespējamo slēptuvju saraksta, es neparko pasaulē nevarēju iedomāties citu vietu, uz kurieni Stjuarts varētu būt devies. Glorijas pieaugošais satraukums arī man lika justies neomulīgi. Vai viņš būtu nolaupīts? Es jau tagad spēju iztēloties analfabētiskos preses virsrakstus: "DŽEIMSS STJUARTS SAGRĀBTS HUTIJU BALLĪTĒ - SLAVENS AKTIERIS NOZUDIS NO ZEMES VIRSAS GLUŽI KĀ DZĪVNIEKI, KO VIŅŠ DEVIES APCIEMOT." Tā nebija gluži tāda publicitāte, kādu vēlējos trestam.
Tajā brīdī Džons piebrauca automašīnu.
- Vai man iet un pateikt Stjuarta kungam, ka mašīna ir klāt? - viņš vaicāja.
- Kur viņš ir? - mēs visi reizē vaicājām.
- Ārā uz skrejceļa aplūko lidmašīnu, - Džons paskaidroja.
- Ejiet un dabūjiet viņu rokā, - Glorija izrīkoja. - Viņš nav no lidmašīnām atraujams.
- Kā viņš tur tika klāt? - es brīnījos, jo Džērsijas lidostas drošības dienests darbojas stingri.
- Vai vari iedomāties kādu aizturam Džeimsu Stjuartu, kad viņš to pazinis? - Džons vaicāja.
Drīz vien bēglis lēkšiem atgriezās pie mums.
- Ēēē… tur tāda smuka, maza lidmašīnīte, - viņš paskaidroja. - Jā, tāda maziņa, ļoti jauka. Tāda omulīga, vai ne? Jauka. Tādu vēl nebiju redzējis.
- Kāp iekšā mašīnā, Džimij, - Glorija teica, - tu visus aizkavē.
- Jā, jā, - Džimijs atsaucās, vai nu nejuzdamies vainīgs, vai nemaz neklausīdamies. - Priecājos, ka to ieraudzīju. Tāda jauka.
Kad bijām paēduši pusdienas, Džimijs ar milzu šarmu atklāja hutiju mītni, un apgalvoja, ka "hūtes" viņam patikušas jau kopš pirmās tikšanās reizes (apmēram pirms piecām minūtēm). Kad smagais uzdevums bija paveikts, mēs abus aizvedām vakariņās pie draugiem.
Ziemas dārzā iemalkojot dzērienus un vēlāk baudot teicamu maltīti, Džimijs izskatījās noraizējies. Man likās, ka viņu nogurdinājis garais lidojums - laika maiņa graujoši ietekmē visus. Kad vakariņas bija paēstas, mēs sapulcējāmies viesistabā, kur Džimijs uzmanīgi novietoja garo, grīļīgo stāvu milzīgā dīvānā. Viņa skatiens bezmērķīgi klīda pa istabu un pēkšņi apstājās pie kaut kā, kas viņu ieinteresēja.
- Hei, klaviere! - viņš iesaucās, blenzdams uz mazu flīģelīti istabas stūri.
- Džimij, nē, - Glorija brīdinoši teica.
- Jā, ser, klaviere, - Džimijs atkārtoja tik sajūsminātā tonī, it kā būtu izdarījis gadsimta atklājumu, - tāda maza maziņa klaviere.
- Džimij, nevajag, - Glorija vēlreiz brīdināja.
- Mazs meldiņš… - Stjuarts sapņaini teica un sāka sliet garo torsu augšā no dīvāna, viņa acīs mirdzēja fanātiska liesmiņa, - meldiņš… kāds bija tas meldiņš, kas man patīk?
- Lūdzu, Džimij, nespēlē klavieres! - Glorija izmisīgi lūdzās.
- Aha, zinu… "Kovboja Džo regtaims"… - Džimmijs tuvojās instrumentam. - Jā, serr, "Kovboja Džo regtaims".
- Džimij, lūūūdzu! - Glorija lūdzās, balsij aizlūstot.
- Jā, tāds jauks, jautrs meldiņš. - Džimijs apsēdās uz klavieru soliņa. Viņš pacēla vāku, un flīģelīša taustiņi uzsmaidīja platu krokodila smaidu.
- Tā - ēēē - paskatīsimies - ēēē, kā nu tur bija, - Džimijs murmināja, ar garajiem pirkstiem uzsizdams pa taustiņiem.
Mēs acumirklī apjautām divas lietas. Pirmkārt, Džimijam Stjuartam nebija ne mazākās muzikālās dzirdes, un otrkārt - viņš neprata spēlēt klavieres. Turklāt viņš no visa dziesmas teksta atcerējās tikai nosaukumu. Visus gadus, kad biju vērojis viņa nevainojamo tēlojumu uz ekrāna, es nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējis. Džimijs spēlēja pilnīgi greizi un tikpat greizi arī dziedāja, cenzdamies abus meldiņus savienot. Viņš savā aizsmakušajā, ķērkstošajā balsī vēl un vēl dziedāja dziesmas nosaukumu, atgriezdamies pie sākuma ik reizi, kad nodomāja, ka kaut ko izlaidis. Sajūta bija tāda, kā vērojot cilvēku bez rokām cenšamies pārpeldēt Lamanšu; tas bija līdz sāpēm smieklīgi, bet smieties mēs neuzdrošinājāmies, jo kinozvaigzne savu priekšnesumu izpildīja ar tādu lepnumu. Beidzot viņš šķita izvarojis "Kovboja Džo regtaimu" pēc sirds patikas un laimīgs par sasniegumu pagriezās pret mums.
- Vai jūs gribētu dzirdēt vēl kādu meldiņu? - viņš vēlīgi ierosināja. Man uzmācās kārdinājums pieprasīt "Zvaigžņoto Karogu", tomēr es apspiedu šo vēlmi.
- Džimij, mums jāiet, - Glorija uzstāja.
Un viņi aizgāja.
Noklausīties kādu slavenā Džimija Stjuarta priekšnesumu bija liels pagodinājums, taču es biju pārliecināts, ka viņa sieva tam nepiekrīt.
Jauna dzīvnieka parādīšanās trestā vienmēr ir satraucošs notikums, īpaši tā ielaišana jaunajā miteklī un iespēja vērot tā iedzīvošanos. "Hūtes", kā mūsu jaunos iemītniekus tika nokristījis Džimijs Stjuarts, tomēr izrādījās drīzāk izņēmums no likuma. Kaut arī hutijas bija glīti, tukli dzīvnieki ar smagnēju ķermeņa pakaļējo daļu, kuras dēļ izskatījās, it kā tās valkātu pārmēru lielas bikses, viņām trūka cerētās dzirkstošās personības.
Hutijas izrādīja apmēram tikpat daudz dzīves prieka kā baznīcas vecāko bariņš kāda savējā bērēs. Bija tikai viena lieta, ko viņu izdarībās varētu kaut aptuveni saukt par ekscentrisku. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku, arī hutijas nebija rokasgrāmatās lasījušas savas uzvedības aprakstus, tādēļ nezināja, ka tām pieklājas dzīvot tikai un vienīgi uz zemes. Smagnēji un pilnīgi bez jebkādas izteiksmes tās rāpaļāja pa zariem savos būros un attu- pās pie pašiem griestiem - droši vien iztēlojoties sevi par bez- spārnu putnu baru. Tiesa, es novēroju jaunos dzīvniekus bieži spēlējam kaut ko līdzīgu "sunīšiem", bet šī rotaļa bija ļoti nosvērta un atgādināja korpulentu Viktorijas laikmeta bērnu spēlēšanos vienīgi tādēļ, lai izpatiktu vecākiem.
Kad trestā izaudzēto hutiju mazuļu skaits bija pietiekami liels, mēs sākām apdomāt jautājumu par dzīvnieku atgriešanu savvaļā. Mūsu toreizējais zinātniskais līdzstrādnieks Viljams Olivers aizbrauca uz Jamaiku visu sagatavot - izvēlēties piemērotu vietu (piemērotu no hutiju viedokļa, īpaši pasargātu no medniekiem) un iesaistīt pasākumā Kingstonas Hope zoodārzu. 1985. un 1986. gada laikā četrdesmit četras no mūsu Džērsijā izaudzētajām hutijām tika nosūtītas uz Jamaiku un iekārtotas īpaši hutiju ģimenēm būvētos būros Hope zoodārzā. Pa to laiku izraudzītajā vietā tika veikti plaši veģetācijas pētījumi, lai pārliecinātos, ka hutijām netrūks barības. Tad viņas tika aizvestas uz savvaļā atlaišanas vietu, katra ģimene atradās savā pagaidu mītnē ar īpaši konstruētu, pa pusei mākslīgu akmeņu krāvumu jeb coney alu. Pēc nedēļas vai divām, kad dzīvnieki šķita pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, žogs tika novākts, un katra grupiņa tika novērota līdz pat trim mēnešiem.
Pirmie novērojumu rezultāti bija ārkārtīgi uzmundrinoši. Sākotnējā posmā tikai trīs dzīvnieki nozuda, toties pārējie ātri kļuva patstāvīgi un jutās lieliski. Mēs pamatoti cerējām, ka savvaļā atlaišanai būs lieli panākumi. Tomēr, kad hutiju apdzīvotā teritorija tika apsekota pēc ilgāka laika, atradās tikai astoņas hutijas. Visi astoņi dzīvnieki (to skaitā divi šeit ieņemti un dzimuši) bija lieliskā formā. Toties pārējos neizdevās atrast arī pēc sešu nedēļu ilgiem meklējumiem. Nākamajā gadā atradās tikai divi dzīvnieki - viens Džērsijā dzimušais, otrs, kā likās, savvaļā radītais. Abi bija labā formā, taču pārējo hutiju atrašanās vieta kā bija, tā palika nezināma. Atrastie dzīvnieki bija pirms laba laika teicami pielāgojušies savvaļai un uzvedušies, kā jau hutijām pieklājas. Izvēlētā vieta likās ideāla - ar pietiekamu daudzumu pārtikas un mednieku neapdraudēta. Tādējādi mums nācās secināt, ka dzīvnieku nozušanā vainojama slimība vai savvaļas suņu un kaķu uzbrukumi. Tomēr mēs vārda tiešā nozīmē nebijām atmetuši cerību [19] , jo tobrīd sadarbojāmies ar hope zoodārzu, lai tajā nodibinātu pietiekami lielu pavairošanas koloniju un ar Vestindijas universitātes studentu palīdzību šos dzīvniekus vēlreiz mēģinātu atgriezt savvaļā.
Visas vilšanās, ar kādām gadās sastapties saistībā ar dzīvnieku nonākšanu savvaļā, vairāk nekā ar uzviju atlīdzina bridis, kad apvienotiem spēkiem izdodas sasniegt panākumus - tā tas notika gadījumā ar zeltainajiem lauvtamarīniem. Šie apburošie radījumi, mazākie no primātiem, kopā ar saviem tuvākajiem radiniekiem kalitriksiem dzīvo Brazīlijas piekrastes lietus mežos. Diemžēl šo īpašo lietus mežu nežēlīgi un bez apdomas iznīcina; atlikuši tikai koku puduri, kas reizēm pat neatrodas līdzās cits citam, tādējādi katrā puduri mītošie dzīvnieki ir izolēti un nevar atjaunot savas sugas ģenētiskos resursus, pārojoties ar sugasbrāļiem, kas mīt tikai dažas jūdzes tālāk. Kādreiz Atlantijas piekrastes lietus mežs aizņēma simt trīsdesmit piecus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Šobrīd atlikuši mazāk nekā pieci procenti šā meža platības, un arī atlikušo daļu nemitīgi nolīdzina ar cirvi, uguni un buldozeru. Meža sašķelšana noved līdz izmiršanas robežai ne tikai tamarīnus, bet arī citus dzīvniekus un augus, kas uztur šo neparasto ekosistēmu. Nocērtot tropu koku, tiek nodarīts tāds pats posts kā nopostot milzīgu pilsētu, jo tiek iznīcināti tūkstoši radījumu, kas dzīvojuši šajā kokā un tā apkārtnē.
Zeltainais lauvtamarīns ir varbūt pat visskaistākais zīdītājs pasaulē. Dzīvnieks ir mazliet lielāks par tikko dzimušu kaķēnu, tam ir ārkārtīgi gari "mākslinieka" pirksti un kuplas krēpes, kas izskatās gluži kā no zelta. Šis apbrīnojamais, vizošais kažoks iekļauj tamarīna seju kā pa pusei saslējušās krēpes, tā dēļ dzīvnieks izskatās pēc lauvas. Kā visi kalitriksi un tamarīni, šie radījumi kustas ārkārtīgi strauji un reizēm pārvietojas tādā ātrumā, ka nav iespējams kustībai izsekot ar aci. Zeltainie lauvtamarīni ir visēdāji, lielākoties tie pārtiek no augļiem un kukaiņiem, taču labprāt pamielojas arī ar koku vardēm un, kā nesen atklājies, var pat dienas laikā ierāpties koku dobumos un pievienot savai ēdienkartei tur miegā karājošos sikspārņus. Viņu balsis ļoti atgādina putnu čivināšanu, spalgos ķērcienus un treļļus.
It kā ar mežu iznīcināšanu vien nepietiktu, šie brīnišķīgie mazie dzīvnieciņi ir iecienīti arī kā mājas lutekļi un biomedicī- nas pētījumu objekti, tāpēc sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā man kļuva skaidrs, ka sugai draud briesmas. Tika aprēķināts, ka vēl atlikušajos meža pleķīšos mitinās ne vairāk par simt piecdesmit dzīvniekiem. Šo satraucošo situāciju savā grāmatā brīnišķīgi izgaismojis doktors Adelmars F. Kombra-Filho, Riodežaneiro primātu centra direktors. 1972. gadā tika organizēta konference, kuras laikā apspriests šo dzīvnieku nožēlojamais stāvoklis un mēģināts izvērtēt gan savvaļā, gan nebrīvē dzīvojošās populācijas. Bija nepārprotami skaidrs, ka ārkārtīgi nozīmīgi ir vienlaikus nodibināt populācijas nebrīvē un ķerties pie problēmas risināšanas savvaļā. Šis darbs bija sekmīgs, galvenokārt pateicoties doktores Devras Kleimanes pašaizliedzīgajam darbam. No 1972. līdz 1980. gadam zeltainie lauvtamarīni bija sastopami pavisam nedaudzos zoodārzos, pārsvarā Amerikā. Šie zoodārzi ļoti rūpīgi paplašināja savas mazās kolekcijas, un rezultāti bija teicami. Zeltaino lauvtamarīnu populācija piecu gadu laikā nebrīvē pieauga no simt piecdesmit trīs līdz trīssimt trīsdesmit dzīvniekiem - apmēram divreiz vairāk nekā savvaļā. Katru gadu piedzima piecdesmit līdz sešdesmit mazuļu, tādējādi bija izveidojusies pietiekami liela, stabila populācija, lai sāktu domāt par dažu nebrīvē audzēto eksemplāru palaišanu savvaļā. Šis projekts vainagojās panākumiem, pateicoties zoodārzu konsorcija izveidošanai šīs sugas pārskatam.
1978. gadā mēs saņēmām savu pirmo zeltaino lauvtamarīnu pāri un pievienojāmies konsorcijam. Mūsu zeltaino lauvtamarīnu ierašanās izraisīja pamatīgu sensāciju. Viena lieta ir redzēt šā radījuma zīmējumu vai fotogrāfiju, bet pavisam cita - skatīt pašu dzīvnieku vaigā. Sīciņie primāti, vizēdami kā zelta dub- loni, šaudījās pa būri tādā ātrumā, ka atgādināja lidojošus zelta lietņus. Spriņģodami apkārt un pētīdami jauno mājvietu, tie ņēmās korī čiepstēt, spiegt un čalot, it kā katrs no viņiem kā miniatūrs ekskursijas vadītājs stāstītu citiem, kur tobrīd atrodas un kam pievērst uzmanību.
Kad zeltainie lauvtamarīni bija iedzīvojušies, tie kalitriksu grupā nokļuva uzmanības centrā, jo pilnīgi noteikti bija paši spilgtākie un pievilcīgākie no šīs apburošās primātu saimes. Beidzot pienāca diena, kad mātīte sekmīgi dāvāja dzīvību dvīnīšiem (parasts metiena lielums šai sugai), diviem sīciņiem zelta tīrrad- nlšiem, kuri katrs varētu ērti ierīkoties mazā kafijas tasītē. Sākumā, kamēr abi bija ieķērušies vecāku biezajā spalvā un lieliski saplūda ar to, mazuļi bija gandrīz nesamanāmi, jo viņu sīkās sejiņas bija mazākas par piecdesmit pensu monētu. Augdami lielāki, mazie kļuva pārgalvīgāki un pameta drošo patvērumu, lai uz savu roku izpētītu būri, kaut arī bija gatavi jebkurā briesmu brīdī traukties atpakaļ drošībā vecāku skavās. Bija aizraujoši tos vērot saules gaismā vajājam tauriņus, kas bijuši gana neuzmanīgi un ielidojuši cauri būra režģiem. Pagriezieni, lēcieni, atspērieni un steigšanās pakaļ dancojošajiem kukaiņiem bija neticami graciozs baleta priekšnesums, turklāt tama- rlnu kažoki saules staros vizēja krāsu miriādēs - no smilšakmens sarkanā līdz blāvi zeltainam kā laulības gredzens. Kaut kāda iemesla pēc mans ierosinājums nosaukt mazos par Fortu un Noksu visās aprindās tika uztverts ar izteiktu pretestību, tāpēc es paliku mazākumā un biju spiests no šīs idejas atteikties.
Tostarp plāni nebrīvē audzētos zeltainos lauvtamarīnus pārcelt savvaļā turpināja attīstīties. Protams, tik plaša mēroga projektu vajadzēja uzsākt ar lielu rūpību un pievērst uzmanību visām detaļām. Vajadzēja veikt ekoloģisku pētījumu, lai novērtētu zeltaino lauvtamarīnu populāciju savvaļā, un, kad tas izdarīts, izraudzīties vietu mežā, kur nedzīvo zeltainie lauvtamarīni, bet kas ir piemērota nebrīvē audzēto dzīvnieku palaišanai. Vienlaikus tika izraudzīti piecpadsmit tamarīni no pieciem ASV zoodārziem un nosūtīti apmācībai uz Rio primātu centru. Dzīvnieks, kas, iespējams, jau trešajā paaudzē dzimis nebrīvē, ir pieradis pie noteiktām barošanas reizēm, un viņam nekad nav nācies pašam meklēt barību. Vissvarīgākais ir tas, ka nebrīves drošībā nav tādu plēsēju kā čūskas vai vanagi un ari pret homo sapieris dzīvnieki izturas kā pret laipnu, devīgu draugu. Tāpēc dzīvnieki, ja tie vēlas izdzīvot, pamazām jāpieradina pie skarbās dzīves realitātes mežos. Kādā brīdī tika atklāts, ka tamarīnus uztrauc un biedē koku zari, kas šūpojas. Labi konstruētajos zoodārzos, kur dzīvnieki līdz šim dzīvojuši, zari bija labi pienagloti, tādējādi zars, kas neiztur dzīvnieka svaru, sagādā tam uztraukuma pilnu piedzīvojumu, pirms tas iemācās pārvarēt šo problēmu. Zeltainajam lauvtamarīnam nācās iekļaut savā diētā tādus savvaļas augļus, ko viņi nekad nebija nogaršojuši; bija apbrīnojami redzēt, ka jaunākie dzīvnieki mācību apguva ātrāk un ierādīja vecākajiem, kas darāms.
Sākotnēji dzīvnieku palaišana brīvībā noritēja lēni, taču gan dzīvnieki, gan projektā iesaistītie cilvēki aizvien vairāk mācījās, un rezultāti galu galā bija sekmīgi. Kādā fotogrāfijā redzams nebrīvē izaudzēts dzīvnieks ēdam vardi - šāds kumoss viņam Vašingtonā nekad nebija ticis piedāvāts, tātad ir pierādījums, ka dzīvnieki iejutušies jaunajos apstākļos. Nākamajā fāzē bija paredzēts nebrīvē izaudzētos dzīvniekus salaist kopā ar savvaļas tamarīniem, un tā bija liela diena, kad nebrīvē dzimusi mātīte pēc pārošanās ar savvaļas tēviņu dzemdēja dvīņus. Ap to laiku mēs Džērsijā bijām tikuši pie vairāk nekā divdesmit pieciem zeltainajiem lauvtamarīniem un varējām piedalīties pasākumā ar pieciem saviem dzīvniekiem. Viņus kā vienu ģimeni izlaida brīvībā meža pudurī, kur nedzīvoja savvaļas tamarīni, un mēs ar lepnumu varējām teikt, ka mūsu grupiņa bija pirmā, kas projekta ietvaros radīja pēcnācējus, kuru abi vecāki bija gan dzimuši, gan auguši nebrīvē. Šis bija pierādījums (ja tāds vispār nepieciešams), ka, visām dažādajām disciplīnām strādājot vienotam mērķim, sugu pavairošana nebrīvē var notikt un notiek, un ar tās palīdzību mums varētu izdoties neskaitāmas sugas paglābt no iznīcības.
Es vienmēr atceros lielisko pikniku kopā ar Rodžeru Painu un viņa ģimeni kad otro reizi apmeklēju ASV. Tas, protams, bija Rodžers, kurš veicis tik daudz lielisku pētījumu par vaļiem un kuram pienākas pateicība par sērīgi brīnišķīgajām vaļu dziesmām, kuras tik daudzi cilvēki aizgrābti klausās un ilgojas uzzināt, ko šie milzīgie, neparastie dzīvnieki saka cits citam. Taču piknika laikā Rodžers man vaicāja, ar ko nodarbojas trests, un es centos izskaidrot mūsu mērķus un uzdevumus.
Visbeidzot Rodžers teica: - Domāju, ka saprotu jūsu domu - jūs viņus pavairojat, lai tie nonāktu šeit, ja vien vēl ir kāda šejiene, kur dzīvniekiem atgriezties. - Šādi viņš vienā kodolīgā teikumā iezīmēja vienu no mūsu programmas problēmām: ja vajadzīgs labāks apzīmējums, nosauksim to par "šejienes sindromu". Situācija ar Rodrigesas augļēdāju sikspārņiem ir tam lielisks piemērs.
Rodrigesa ir maza saliņa četrsimt sešas jūdzes uz austrumiem no Maurīcijas. Tās agrīnais apdzīvotājs Leguā šo salu aprakstījis kā paradīzi ar biezu mežu un brīnišķīgu radījumu pārpilnību. Tur dzīvoja solitārs - dīvains garkājains zemes putns, visai līdzīgs mūsdienu Āfrikas sekretārputnam. Milzu bruņurupučus tur varēja sastapt tādos daudzumos, ka nostāsti vēstīja - pa to mugurām esot iespējams nostaigāt veselu jūdzi, nesperot kāju uz zemes - gluži kā vecajā Anglijā vāvere varēja pa dzīvžogiem un mežiem veikt ceļu no Londonas līdz Aberdīnai, nenokāpjot uz zemes. Šajā tropu paradīzē dzīvoja arī trīs pēdas garš gekons, uz zemes ligzdojošs papagailis un daudz citu brīnumu. Šobrīd Rodrigesa zilajā jūrā zem svilinošajiem saules stariem guļ sausa, erodēta un izkaltusi, uz tās tik tikko var ieraudzīt kādu zaļumu, toties tur mitinās plaukstoša cilvēku cilts. Nozuduši garkājainie solitāri, zemes papagaiļi un milzu gekoni, pazudušas ar milzu bruņurupuču mugurām bruģētās ielas. Atlikuši vien daži niecīgi mežu pudurīši, no kuriem lielākajā -
Cascade des Pigeons - dzīvo zeltaino augļēdāju sikspārņu kolonija, kādi nekur citur pasaulē nav sastopami. Mēs ar Džonu Hārtliju apciemojām Rodrigesu 1976. gadā un no mazās kolonijas (simt divdesmit dzīvnieku) iemantojām astoņpadsmit eksemplārus pavairošanas kolonijas izveidošanai. Daži no sikspārņiem tika izmitināti Maurīcijas valdībai piederošajos aviārijos Blekriverā (turpat, kur tika turēti arī rožainie baloži), bet trīs tēviņus un septiņas mātītes mēs aizvedām uz Džērsiju. No šiem sikspārņiem mums izdevās iegūt deviņdesmit mazuļus un izveidot satelītkolonijas gan Lielbritānijā, gan Amerikā. Sikspārņu nu bija pietiekami daudz, lai sāktu domāt par to palaišanu savvaļā. Bet kur?
Skaidrs, ka Rodrigesā sikspārņi atbalstu nesaņems. Paldies dievam, sākotnējā kolonija, no kuras mēs ar Džonu bijām iemantojuši dzīvniekus pavairošanai, nu bija pieaugusi līdz astoņiem simtiem sikspārņu, jo pēdējā laikā nebija plosījušās lielas, postošas viesuļvētras, un arī cilvēku iejaukšanās Cascade des Pigeons bija samazināta līdz minimumam. Tomēr uzskatīja, ka astoņi simti ir lielākais sikspārņu skaits, kāds Rodrigesas dabiskajos mežos spēj izdzīvot. Pat tad, ja pašreizējā mežu atjaunošanas programma izrādīsies sekmīga, paies daudzi gadi, līdz jaunizaugušie meži kļūs par sikspārņu mājvietu; ja arī būtu iespējams Cascade des Pigeons iemitināt vēl vienu koloniju, joprojām pastāvēja viesuļvētru problēma. Kad pāri mazajai saliņai trauksies nākamā postošā vētra un izraustīs Cascade des Pigeons kokus, kā norauj šalli no pleciem, - tas bija tikai laika jautājums.
Mēs bijām iedomājušies par Čagosu arhipelāgu apmēram tūkstoš jūdžu uz ziemeļiem no Rodrigesas. Šīs salas ir neapdzīvotas un atrodas iesāņus no ciklonu un pasātu parastajiem ceļiem. Droši vien tieši šā iemesla pēc sikspārņi nebija šīs salas sasnieguši ne lidus, ne viesuļa nesti un nebija tur nodibinājuši kolonijas. Šajā grupā bija trīs koraļļu salas, kas varētu kalpot par sikspārņu koloniju patvērumu, - Djegogarsija, Perosba- nosa un Salomona. Kādu laiku salās tika audzēta kopra, taču 1972. gadā kolonijas tika pamestas. Daļa kolonizatoru ierīkoto augļu koku un dārzeņu stādījumu pamazām pārgājuši savvaļā un varētu salās nometinātajiem sikspārņiem kalpot par pārtikas krājumiem.
Lieki teikt, ka Djegogarsija, tāpat kā daudzas jaukas salas, mūsdienās kļuvusi par militāro bāzi, un piekļuve tai ir stingri kontrolēta. Taču abas pārējās salas varētu uzņemt sikspārņus, kaut arī svešu radījumu nometināšana jebkādā ekosistēmā nekad nav prāta darbs. Skaidri redzams, pie kāda haosa tas noved, - vai runa ir par briežiem Jaunzēlandē, trušiem Austrālijā vai ēzeļiem Galapagu salās. Tomēr šajā gadījumā visa dabiskā veģetācija salās tikusi iznīcināta, lai atbrīvotu vietu koprai. Turklāt, tajās bija ievestas žurkas, kaķi, cūkas un kazas; tagad šie dzīvnieki kļuvuši mežonīgi un pastrādājuši visus iespējamos postījumus, ko šādi radījumi nodara jebkurai ekosistēmai. Tādējādi Rodrigesas augļēdāju sikspārņu ievešana situāciju nevarētu padarīt vēl ļaunāku, toties palīdzētu glābt sugas no izmiršanas un varbūt pat sniegtu ieguldījumu veģetācijas atjaunotnē.
Jau pierādīts, ka augļēdājiem sikspārņiem ir nozīmīga mežu "dēstītāju" loma, jo tie ir augu apputeksnētāji. Vēl vairāk - tie ēd augļus, kuru sēklas iziet cauri sikspārņu gremošanas sistēmai un kopā ar izkārnījumiem, sikspārņiem lidojot no vienas vietas uz citu, nokrīt zemē, uzdīgst, un tā konkrētā augļu koku suga izplatās tālā apkārtnē. Nav gudri pievienoties tiem daudzajiem cilvēkiem, kas nicīgā tonī vaicā par katru augu vai dzīvnieku - kāds no tā labums? Labums neapšaubāmi ir, kaut tas varbūt nav acumirkli saskatāms. Sikspārņu dārzkopības aktivitātes ievērojami palīdz citām dzīvības formām, ari cilvēkam.
Mēs lūdzām atļauju ierasties Djegogarsijas salā un saņēmām noraidījumu; valdība ierosināja pievērst uzmanību pārējām divām salām. Mēs tā arī darījām, cerēdami atrast patvērumu saviem mazajiem, zeltainajiem, lidojošajiem rotaļu lācīšiem, jo tieši pēc rotaļu lācīšiem šie sikspārņi arī izskatās. Ceram, ka tajā laikā, kad atradīsim šo patvērumu, tas nebūs pārvērsts par atombumbas izmēģinājumu poligonu. Pasaulē, kur nogalināšana šķiet svarīgāka par aizsargāšanu, viss ir iespējams.
Rodrigesas augļēdāji sikspārņi, šķiet, cieš no "šejienes sindroma", tomēr citi Indijas okeāna apkaimes iemītnieki no tā izārstējušies. Šis ir stāsts par Raundas salu, kas, es uzskatu, šobrīd ir mūsu ievērojamākais sasniegums: esam izglābuši salu un tās unikālos iemītniekus no pilnīgas bojāejas.
Kad mēs ar Džonu Hārtliju uzturējāmies Maurīcijā, nodarbodamies ar rožaino baložu kolonijas dibināšanu, manu uzmanību saistīja problēmas, ar kādām saskārās Raundas sala - trīssimt piecdesmit akru liels vulkānisks konusveida izvirzījums apmēram trīspadsmit jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Maurīcijas. Visneparastākais ir tas, ka uz šā niecīgā zemes pleķīša sastopamas vismaz divas ķirzaku, divas čūsku un vairākas augu sugas, kādu nav nekur citur pasaulē. Vēl vairāk, tā ir viena no ļoti reti sastopamajām tropu salām, kurā nedzīvo žurkas un peles, tā ir arī nozīmīga vairošanās apmetne dažādām jūras putnu sugām. Pirms daudziem gadiem Raunda bija tāda kā Maurīcija miniatūrā: salas kalnainās vietas bija biezi apaugušas ar cietkoksnes koku mežiem (piemēram, melnkoka), bet zemākās nogāzes klāja palmu savannas. Deviņpadsmitajā gadsimtā kāds muļķis bija iedomājies palaist salā kazas un trušus - kaitīgākos no visiem dzīvniekiem. Rezultāts bija tāds pats, kā ieslo- got aitu aplokā zobenzobu tīģeri. Ko nenoēda kazas, to piebeidza truši, un drīz vien cietkoksnes meži nozuda bez pēdām, palmu savannas izcīnīja arjergarda kaujas, un strauji erozijas skartā sala lēni, bet nenovēršami sāka slīdēt jūrā. Pirmajā apmeklējumā sala izskatījās kā grumbu izvagota, sarkandzeltena simtgadīga indiāņa pēcnāves maska, kur atlikušas tikai šur tur izkaisītas palmas, daži pandāni un nīkulīgs pamežs. Bija skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai glābtu rāpuļus, jo to dabiskā vide aizvien vairāk samazinājās. Mēs ar Džonu divas reizes apmeklējām salu, jo Maurīcijas valdība pilnībā piekrita, ka jāsagūsta rāpuļi pavairošanai nebrīvē - sākumā Džērsijā, vēlāk, iespējams, arī Maurīcijā. Mūs informēja, ka trušu un kazu situācijas risinājums tiekot meklēts.
Esmu vācis dzīvniekus ļoti daudzās pasaules malās, un ķeršanas process nekad nav bijis viegls. Taču Raundas salā rāpuļi līda vai no ādas ārā aiz vēlēšanās sadarboties. Telfēra scinki bija tik paļāvīgi, ka dedzīgi pievienojās mūsu piknikam, ko bijām sarīkojuši pandānu plaukstām līdzīgo lapu sagādātajā niecīgajā ēnā. Šie scinki ir lielas ķirzakas ar gludenām zvīņām iepelēka grauzdēta cukura krāsā, kas saulē zaigoja visās varavīksnes krāsās, smailām, saprātīgām sejām un biezām, melnām mēlēm. Tie bariem drūzmējās mums apkārt, rāpās mums klēpī, dalījās maltītē, izsmalcināti mielojoties ar vārītām olām, tomātiem un pasioniem, un malkoja alu un kokakolu no mūsu glāzēm tik pieklājīgi kā ciemata dāmu bariņš vikāra tējas viesībās. Mēs jutāmies kā nelietīgi nekauņas, kad maltītes beigās vienkārši uzlasījām savus uzvedīgos viesus un ar galvu pa priekšu sastūķējām mīksta auduma maisos - gluži kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis grāmatā "Alises piedzīvojumi brīnumzemē" iestūķēja tējkannā Susuriņu.
Mūsu nākamais mērķis bija saķert Gintera gekonus - astoņas collas garas, tuklas ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, vēdekļveida piesūcekņiem uz pirkstiem, melniem un pelnu pelēkiem lāsumiem klātu samtaini mīkstu ādu. Gintera gekoni nebija tik omulīgi kā scinki un labprātāk dzīvoja atlikušajās palmu savannās, pieķērušies kokiem apmēram stumbra vidusdaļā. Šo rāpuļu ķeršanai mums nācās izmantot sarežģītāku metodi - makšķerēšanu. Mēs bijām paņēmuši līdzi bambusa stiebrus, kuriem piestiprinātas smalkas neilona auklas cilpas ar slīdošiem mezgliem. Gekoni uzvedās ārkārtīgi pretimnākoši - tie tupēja pavisam rāmi, kamēr pārslidinājām cilpu pāri to galvai un tuklajam kaklam. Pēc tam atlika vienīgi nocelt gūstekņus no koka un iebāzt maisā. To vajadzēja darīt ļoti maigi un piesardzīgi - ja ķirzaka pēkšņā panikā sāktu raustīties cilpā, neilons varēja iegriezties kakla ādā, plānā kā zīdpapīrs. Mums tomēr paveicās, un mēs sabāzām maisā divdesmit scinkus un sešpadsmit gekonus.
Tālāk ķērāmies pie čūskām. Abu Raundas salā sastopamo sugu čūskas nav indīgas un ir attāli radniecīgas čūsku dzimtai, kurā ietilpst Amerikas tropu žņaudzējčūska, tomēr mūsdienās uzskata, ka tās veido atsevišķu dzimtu. Viena no čūskām ir olīvkrāsā ar gaišākiem raibumiem, apmēram trīsarpus pēdas gara. Dienas laikā tā gozējas sauso lapu vainagā, kas nokarājas līdz latānijas palmu pamatnei - savannā šo palmu vēl atlicis pavisam nedaudz. Šīs čūskas noķert ir pavisam viegli, jo tās vienkārši guļ un ļauj, lai tās uzlasa no lapām - grūtības sagādā vienīgi rāpuļu ieraudzīšana, jo čūskas guļ pavisam nekustīgi. Toties ar otras sugas čūskām mums nepavisam neveicās. Tās dzīvo zem zemes un ir daudz sarežģītāk atrodamas. Pēdējā šīs sugas čūska redzēta 1975. gadā - kopš tā laika par tām nekas nav dzirdēts, un pastāv bažas, ka šīs čūskas izmirušas. Mēs meklējām itin visur, tomēr nevienu neatradām un ar nožēlu samierinājāmies.
Atgriezušies Maurlcijā, konstatējām, ka ap trušu un kazu iznīdēšanas plāniem Raundas salā virmo neprāta kaislības. Valdībai bija paziņots, ka vienīgā iespējamā metode tik sarežģītā teritorijā ir indēšana, un tika izraudzīts strihnīns. Tā ir nelāga inde, bet diemžēl tajā laikā vienīgā iespējamā, jo strihnīnu varēja dienām ilgi atstāt kvēlojošajā saulē un tas nezaudēja savu iedarbību. Vēlāk, protams, tika atklāts, ka strihnīns būtu varējis noindēt arī rāpuļus, ne tikai kazas un trušus, tādējādi šā nāvekļa izvēle izrādījās vēl aplamāka. Tomēr tolaik strihnīns tika uzskatīts par labāko izvēli un Raundas salas iespējami ātrāka atbrīvošana no postošajiem zālēdājiem kategoriski nepieciešama. Tad kāds projektā iesaistīts cilvēks sniedza interviju presei un muļķīgā kārtā vispārējos vilcienos aprakstīja šo plānu; ar to pašu elle nāca vaļā.
Šo lietu uztvēra visdažādākās dzīvnieku aizsardzības biedrības Lielbritānijā un ņēmās riet kā histēriski suņi; viens no pārstāvjiem pat paziņoja seram Pīteram Skotam (viņš bija mēģinājis darboties kā vidutājs), ka labāk redzētu visus Raundas salas kustoņus izmirstam, nekā pieļautu viena vienīga truša nogalināšanu. Vietējā biedrība, kas aicināja aizsargāt Maurīcijas dzīvniekus no nežēlīgas izturēšanās un līdz šim bija atbalstījusi indēšanas kampaņu, tagad pārbijās, strauji apmeta kažoku otrādi un paziņoja, ka trušu un kazu indēšana būtu tikpat liela nežēlība un ka viņi darīšot visu iespējamo, lai to novērstu. Mēs velti centāmies cilvēkiem iestāstīt, ka, turpinot vairoties šādā tempā, truši un kazas vienkārši iznīcinās visus pārtikas krājumus un lēnā nāvē nobeigsies no bada, kas taču ir daudz mokošāks gals par ātru nāvi no indes. Kāda Anglijas dzīvnieku labklājības aizsardzības biedrība tiešām aizsūtīja uz salu snaiperi, kurš kādu laiku centās samazināt kazu skaitu ar bises palīdzību; mums par pamatīgu izbrīnu, tas viņam arī izdevās. Izbrīnu tas mums sagādāja tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ārkārtīgi tramīgi un galvenokārt mitinās vulkāna krātera malā, kas ir visgrūtāk sasniedzamā un bīstamākā vieta visā salā. Tomēr truši joprojām turpināja nemanāmi postīt, tā ka problēma palika neatrisināta.
Tieši šajā ārkārtīgi satraucošajā laikā notika kāds uzjautrinošs starpgadījums, kas mazliet atviegloja mūsu smago nastu. Cilvēks, kas trušu iznīdēšanas kampaņas sakarā mums Anglijā sagādāja vislielākās grūtības, bija kāds doktors Glenfids Balmorals. Tas pilnīgi noteikti nebija viņa īstais vārds, tomēr gana neparasts, lai aizķertos atmiņā. Mēs ar Džonu Hārtliju un manu draugu Vahabu Ovadaliju - Maurīcijas galveno mežu aizsardzības speciālistu - piedalījāmies konferencē Londonas zoodārzā; pārlaizdams paviršu skatienu dalībnieku sarakstam, es ieraudzīju arī šausminošā doktora vārdu. Biju pārliecināts, ka trijatā mums zināmā mērā izdotos vest doktoru pie prāta, ja vien mēs spētu parunāties ar viņu privātā gaisotnē. Mēs rūpīgi izplānojām, kā šo nolaupīšanu īstenot. Pirmkārt, es lūdzu toreizējam Londonas zoodārza zīdītāju uzraugam Maiklam Brambelam atļauju izmantot viņa māju, kas atradās netālu no konferences zāles Rīdžentparka kanāla malā. Tad kāda izcili augsta amatpersona stādīja mani priekšā doktoram. Viņš likās jauks, saprātīgs cilvēks, un mani pārsteidza viņa galējie uzskati par tā saukto "trusīšu asinspirti". Teicu, ka es un mani kolēģi vēlamies ar viņu kaut ko īpašu apspriest, un uzaicināju pārtraukuma laikā kopā ar mums Maikla mājā iedzert kādu glāzīti; doktors sajūsmināts piekrita. Diemžēl viņš izvēlējās tieši to brīdi, kad tika lasīta lekcija par lamantīnu pavairošanu, - šie dzīvnieki man bija ļoti mīļi, tomēr uzskatīju, ka Raundas salas jautājums ir ļoti svarīgs, tāpēc jāpiekāpjas. Tas bija viens no daudzajiem upuriem, kādus esmu nesis dabas aizsardzības vārdā.
Lai kā ari būtu, mēs aizvilinājām labo doktoru uz Maikla māju, dāsni salējām dzērienus, un drīz vien mūsu upuris milzīgas džina un tonika porcijas iespaidā pavisam atmaiga. Es sāku stāstīt par Raundas salas problēmu un tās milzīgo nozīmi pasaules mērogā. Labais doktors klausījās un piekrītoši māja ar galvu. Kad mana runas straume izsīka, kancelē kāpa Vahabs un paskaidroja, ka truši ir nolemti lēnai bada nāvei. Viņš uzbūra tik šausminošu iztēles ainu, ka mums visiem acis pieplūda asarām. Pēc tam cīņā metās Džons un nolasīja zinātniski pamatotu lekciju par Raundas salas bioloģisko nozīmi un uzsvēra, ka būtu noziegums atstāt to trušiem izpostīšanai. Visas mūsu uzstāšanās laikā labais doktors piekrītoši māja ar galvu un izmeta uzmundrinošas piezīmes - "pilnīgi pareizi - es piekrītu - jā, jā, tas tiesa." Kad beigu beigās mums aptrūkās sakāmā, viņš mūs pamatīgi pārsteidza, teikdams - "Bet es nudien nesaprotu, kāds tam visam sakars ar mani."
Es samulsis paskatījos uz viņu.
- jūs taču esat doktors Glenfids Balmorals, vai ne?
- jā, - mūsu viesis apjucis apstiprināja.
- No Zvēru un putnu aizsardzības biedrības?
- Nē, nē, - doktors izlaboja, - no Cietspārņu aizsardzības biedrības.
Tas izrādījās nepareizais doktors. Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka eksistē divi doktori ar tik neparastu vārdu? Vislielāko sarūgtinājumu man sagādāja tas, ka biju palaidis garām lekciju par lamantīniem.
Tajā pašā laikā no retajām Raundas salas palmām tika ievāktas sēklas un sekmīgi uzdiedzētas Maurīcijas botāniskajā dārzā, savukārt mums Džērsijā izdevās ar ievērojamiem panākumiem panākt no Raundas atvesto rāpuļu vairošanos. Bija piedzimuši divsimt trīsdesmit pieci Gintera gekona pēcnācēji, trīssimt divdesmit septiņi Telfēra scinki un trīsdesmit viens Raundas boa čūskas mazulis - tas droši vien bija visievērojamākais sasniegums. Mēs bijām aizdevuši scinkus un gekonus pavairošanas koloniju veidošanai zoodārziem ASV, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Holandē un Kanādā, tādā kārtā nodrošinot stabilu populāciju nebrīvē. Protams, dažas boa čūskas tika nosūtītas uz Kanādas Rāpuļu pavairošanas fondu, kura īpašnieka Džefa Gahertija ārkārtīgi dāsnais ziedojums bija ļāvis mums Džērsijā uzcelt pašiem savu rāpuļu māju.
Nu mums bija gan palmas, gan rāpuļi, kurus nogādāt atpakaļ Raundā, un ceļā vairs stāvēja tikai šis nepievilcīgo iebrucēju bars. Mums bija "šejiene", kur no jauna ievest augus un dzīvniekus, taču "šejiene" vēl nebija sagatavota.
Kopš pirms daudziem gadiem apciemoju Jaunzēlandi, es pastāvīgi uzturēju kontaktus ar turienes Savvaļas dzīvnieku dienestu, kas varbūt ir pats labākais pasaulē. Vienā no savām vēstulēm es ieminējos par Raundas problēmu un lūdzu kādu padomu, jo zināju, ka Jaunzēlandes attālākajās salās arī bijušas briesmīgas grūtības ar žurkām un meža kaķiem. Dons Mēr- tons savā atbildes vēstulē teica, ka, iespējams, varēs šo mūsu problēmu atrisināt. Viņi esot ieviesuši kādu jaunu, īpaši zīdītājiem domātu indi, kas, atšķirībā no strihnīna, nesagādā sāpes, turklāt saglabā iedarbību dažādās temperatūrās. Dons vēl piebilda, ka Savvaļas dzīvnieku dienests varētu uzklausīt vina lū- gumu un ļaut Donam pašam un dažiem viņa kolēģiem paņemt atvaļinājumu, lai viņiem būtu iespēja sniegt mums savus eksperta pakalpojumus. Tas izklausījās gandrīz pārāk labi, lai būtu patiesi, bet pavisam drīz Dons un viņa draugi tiešām ieradās Maurīcijā, sev līdzi atvezdami, Dievs vien zina cik, nāvējošās indes, kā arī teltis, brezentus un citu nepieciešamu ekipējumu. Mēs zinājām, ka darbs būs ilgs, jo mūsu uzdevums - noindēt visus trušus trīssimt piecdesmit akru lielajā, mēness virsmai līdzīgajā teritorijā - nebūs viegls. Visu smago ekipējumu vajadzēja nogādāt Raundā ar helihopteru, jo nebūtu iespējams piebraukt ar laivām un uzstiept mantas gandrīz pilnīgi stāvajās klintīs. Līdzko viss bija sakravāts un mēs bijām gatavi doties savā nozīmīgajā misijā, salūza valdības helihopters, uz kuru bijām paļāvušies. Doma, ka varbūt nāksies pasākumu atlikt uz vēlāku laiku, dzina mūs izmisumā, tomēr labvēlīgais liktenis nāca talkā. Austrālijas jūras spēku ekskadras mīnu kuģis bija iegriezies Maurīcijā draudzības vizītē, un uz kuģa klāja atradās lielisks, jauns helihopters. Mēs drudžaini metāmies zvanīt Austrālijas sūtnim, kurš laipni atsaucās uz mūsu lūgumu un vēlēja jūras spēkiem mums palīdzēt. Viņas Majestātes Austrālijas kuģis "Kanbera" nogādāja Donu, viņa komandu, aprīkojumu, indi un ūdens krājumus sešām nedēļām uz Raundas salu (pašā salā ūdens krājumi nebija sastopami) un izkrāva visu kravu (dzīvo un nedzīvo) vienīgajā salas pleķītī, ko varētu nosaukt par līdzenu. Tad Dons un viņa komanda ierīkoja nometni un ķērās pie darba.
Vissmagākajos apstākļos viņi veica apbrīnojamu darbu un pēc sešām nedēļām bija iznīcinājuši, kā Dons uzskatīja, visus trušus. Lai būtu par to pilnīgi droši, viņi tomēr pēc gada vēlreiz ieradās salā. Iemesls bija pilnīgi skaidrs: ja būtu izdzīvojis kaut pusducis abu dzimumu trušu, visai indēšanai būtu bijis tikai ierobežojošas atšaušanas efekts, jo izdzīvojušie truši parūpētos par populācijas sprādzienveida atjaunošanu, un mēs atkal būtu nonākuši sākumpunktā. Tomēr nekur nebija ne miņas no trušiem, un Dons man nosūtīja dažas aizraujošas fotogrāfijas, kurās bija redzams, ka krunkainā, saplaisājusī un noplicinātā Raundas salas zeme jau pārklājusies ar trauslu, zaļu jauno dzinumu kārtiņu. Salai tika dota otra izdzīvošanas iespēja. Protams, darbs vēl nebija galā, jo vēl vajadzēja iestādīt palmas un, cerams, ari cietkoksnes kokus. Tomēr mēs ticam, ka piecdesmit gadu laikā sala jau ievērojami līdzināsies tai, kāda tā bija pirms divsimt gadiem, un sniegs drošu patvērumu saviem kādreizējiem īpatnējiem un neatkārtojamiem iemītniekiem.
Nesen mūs apciemoja ievērojamais aktieris Ričards Adamss, kurš sarakstījis neparasto bestselleru par trušiem ar nosaukumu "Watership Down". Džeremijs izrādīja viesim mūsu kolekciju un, kā jau parasti, arvien vairāk aizrāvās, stāstīdams par mūsu darbu un īpaši par tā plašo sazarojumu. Viņš dedzīgi stāstīja Adamsa kungam visos sīkumos par mūsu darbu Raundas salā, kad pieļāva kļūdu.
- Jā, - Džeremijs sajūsmināts klāstīja, - un, kad nu kazas bija izšautas, mums izdevās tikt vaļā no trim tūkstošiem tr… tr… tr… - Džeremijs sastomījās un apklusa. Kā lai pastāsta "Watership Down" autoram, ka esam iznīcinājuši trīs tūkstošus trušu, un vienlaikus neiemanto viņa nepatiku?
Kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Džeremijs arvien košāk pietvīka.
- Viss kārtībā, - Ričards Adamss miermīlīgi teica. - Nezin kāpēc visi domā, ka man tik ļoti patīk truši tāpēc vien, ka esmu par tiem sarakstījis grāmatu.
Tā trests ar Maurīcijas salas valdības atbalstu, ar Jaunzēlandes Savvaļas dzīvnieku dienesta un Austrālijas jūras spēku palīdzību izglāba Raundas salu. Kā es rakstīju Rodžeram Painam, mēs bijām izglābuši "šejieni", lai "viņus" varētu no jauna nogādāt mājās. Bet vēl svarīgāk - es uzskatu, ka ar šo sasniegumu mēs bijām pacēluši tradicionālo izpratni par "zoodārzu" augstākā pakāpē. Mēs ne tikai bijām nodemonstrējuši pavairošanas nebrīves apstākļos milzīgo nozīmi, vai tā notiktu Džērsijā, vai sugas dzimtajā vietā, bet arī parādījuši, kā "zoodārzs" var palīdzēt savu dzīvnieku dabiskās vides atjaunošanā un aizsardzībā.
Esmu pārliecināts - tas, ko paveicām Raundā, tiks izmantots par paraugu daudzās pasaules malās, kur sastopamas trauslas ekosistēmas un kur tās ir tikpat apdraudētas. Tāpēc ceram, ka esam pierādījuši zoodārzu progresu no nevērtīgas Viktorijas laikmeta zvērnīcas (kaut joprojām sastopami ļoti daudzi tādu zvērnīcu paraugi) līdz vērā ņemamam spēkam, kas palīdz izdzīvot citām dzīvības formām, ar kurām kopā mēs apdzīvojam šo pasauli. Uzskatām, ka tieši ar to jānodarbojas zoodārziem, īpaši bagātākajās valstīs; ja finansiālu iemeslu dēļ šie zoodārzi nespēj sasniegt tik daudz kā izdevies Maskarēnās [20] , tie, ja vien rūpīgāk ieskatīsies, ieraudzīs sev līdzās kādu Raundas salu, kurai spēs palīdzēt, jo to mūsdienās prasa neatliekamā vajadzība aizsargāt dabu.