1984. gads kļuva par mūsu divkāršo dzimšanas dienu, jo tad apritēja divdesmit pieci gadi kopš zoodārza dibināšanas un divdesmit viens gads, kopš tas pārveidots par Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu. Tādējādi mums svinību karstumā pienācās uzmest piesardzīgu skatienu līdz šim sasniegtajam.
Ko esam panākuši? Pirmkārt, es domāju, bijām pierādījuši, ka zoodārzs var būt un tam jābūt nozīmīgam zobratiņam kopējā dabas aizsardzības mehānismā. Ja pirms divdesmit pieciem gadiem dedzīgu dabas aizsargātāju klātbūtnē pieminēja dzīvnieku pavairošanu nebrīvē, viņi izvairījās no šā jautājuma apspriešanas un skaļi sāka apspriest ko citu, it kā sarunas uzsācējs būtu nepiedienīgā atklātībā paudis savu pārliecību, ka nekrofilija ir pilnīgi pieņemams līdzeklis, lai izsargātos no nevēlamas grūtniecības. Taču pirms trim gadiem IUCN laida klajā vēstījumu, kurā dzīvnieku pavairošanu nebrīvē uzteica kā būtiski nozīmīgu dabas aizsardzības līdzekli. Šis dokuments ir interesanta lasāmviela, jo gandrīz vārdu pa vārdam citē pavairošanas vadlīnijas, ko esam izmantojuši jau veselu gadsimta ceturksni un par kurām es tiku runājis kopš sešpadsmit gadu vecuma! Mūs iepriecina, ka šis dabas aizsardzības paņēmiens beidzot atzīts par cienījamu, taču kāpēc tam bija vajadzīgs tik ilgs laiks? Tomēr nav ko piesieties. Patīkami uzņemt savā pulkā tik ievērojamu papildinājumu, kaut arī ar lielu novēlošanos.
Mēs esam nodibinājuši apdraudēto sugu pavairošanas kolonijas ne tikai Džērsijā un dažādos piemērotos zoodārzos Eiropā un Amerikā, bet arī dzīvnieku dzimtajās vietās. Ar mūsu palīdzību iecerētas un īstenotas pavairošanas iespējas tādās vietās kā Brazīlija, Sentlūsijā, Maurīcija, Maroka un Madagas- kara. Šis pēdējais pavairošanas piemērs - ārkārtīgi sekmīga in situ pavairošanas kolonija mūsu gadījumā iezīmē interesantu novirzi no vispārējās normas, jo tajā ietilpst pasaules visretākais bruņurupucis - ķījkrūtis jeb angonoka, kura mūsu Džērsijas kolekcijā nav. Varbūt kāds parādīsies vēlāk nākotnē, taču šobrīd vissvarīgākais ir palielināt šo bruņurupuču skaitu, un mūsu komandas galvenais dabas aizsardzības speciālists Ma- dagaskarā Dons Reids ar šo uzdevumu ļoti sekmīgi tiek galā. Protams, mēs nenodarbojamies ar šo projektu paši vien, mums palīdz daudzas organizācijas, piemēram, Vispasaules dabas fonds, tomēr Lī ir visa pasākuma iedvesmotāja, un pašreizējā attīstības posmā to pamatoti var nosaukt par brīnišķīgu piemēru, kā šādus projektus klājas plānot un īstenot.
Mūsu nākamais nozīmīgais sasniegums ir miniuniversitāte - tās pilns nosaukums ir Starptautiskais mācību centrs dabas aizsardzībai un apdraudēto sugu pavairošanai nebrīvē. Cilvēki no jaunattīstības valstīm te mācās, saņemot stipendiju, un atgriežas mājās, lai ieviestu dzīvē pavairošanas programmas, ko esam iedibinājuši kopīgi ar viņu valstu valdībām.
Džeremijs nesen atgriezās no IUNC sanāksmes Kostarikā, kur priecīgs bija saticis divdesmit divus mūsu universitātes reflektantus no tik tālām zemēm kā Taizeme un Brazīlija; visi studenti dedzīgi interesējās par sasniegumiem viņu Džērsijas
Alma Mater un aizrautīgi vēstīja paši savus jaunumus, kā arī uzklausīja citu stāstījumus. Džeremijs teica, ka sajūta bijusi līdzīga lielas ģimenes kopāsanākšanai un esot bijis ārkārtīgi patīkami apzināties, ka trestā mācījušies un ierosmi guvuši tik daudzi jauni cilvēki no visdažādākajām zemes malām.
Mūsu mācību centrs tagad kļuvis par Lielbritānijas Kentas universitātes filiāli, tādējādi dodot iespēju studentiem iegūt Apdraudēto sugu menedžmenta speciālistu diplomu, kas ir pirmais šāda veida izglītības dokuments. Mums ļauts izmantot universitātes datoru resursus, tādēļ spējam ātri un efektīvi uzkrāt sev būtiskās zināšanas no visas pasaules. Turklāt 1989. gadā universitātē tika nodibināts jauns bioloģisko zinātņu institūts, un es jutos ļoti pagodināts, kad man lūdza atļauju saistībā ar to izmantot arī manu vārdu. Un tā šis institūts - pirmā šāda veida mācību iestāde Lielbritānijā - tagad saucas Darela Dabas aizsardzības un ekoloģijas institūts, saīsinājumā DICE. Manuprāt, šis saīsinājums ir ļoti trāpīgs, jo šajā grāmatā jau aprakstīju, ka dabas aizsardzība ir visīstākā laimes spēle [21] .
Tresta pārējie darbības virzieni gan Džērsijā, gan attālākās vietās attīstās vienlīdz sekmīgi. Mūsu zinātnisko pētījumu rezultāti par Džērsijas dzīvnieku kolekciju (un milzumdaudziem tās aspektiem saistībā ar veterinārmedicīnu, barošanu un pavairošanu) un sugu uzvedību un ekoloģiju savvaļas apstākļos ir pieejami bibliotēkās visā pasaulē. Mūsu izglītošanas centieni strauji paplašinās - gan Džērsijas skolēniem, gan Madagaskaras iedzīvotājiem, lai tie skolās un itin visur sabiedriskās vietās varētu redzēt lemūru un ķīļkrūšu bruņurupuču attēlus.
Mūsu darbu ievērojami atbalsta tresta biedri visā pasaulē, īpaši Ziemeļamerikā. Kā jau minēju, es uz ASV aizbraucu 1973. gadā, un ar Toma Lavdžoja un citu manu amerikāņu draugu nenovērtējamo palīdzību tika nodibināts Starptautiskais brīvās dabas aizsardzības trests. 1986. gadā Saimons Hikss palīdzēja izveidot Kanādas brīvās dabas aizsardzības trestu. Šo divu organizāciju izveidošana ne tikai paplašina Džērsijas tresta darbības loku, bet arī ļauj mūsu atbalstītājiem Amerikā un Kanādā gūt nodokļu atlaides, maksājot biedru naudas un sniedzot savus dāsnos ziedojumus, kas abi atbalsta tresta pūliņus dabas aizsardzībā visā pasaulē.
Visbeidzot, mēs esam sākuši saskatīt sava darba augļus - nebrīvē audzētie dzīvnieki sekmīgi atgriežas savvaļā. Tādi reti sastopami dzīvnieki kā rožainie baloži un zeltainie lauvtamarīni ierīkojušies uz jaunu dzīvi mežos un sākuši arī paši vairoties. Tā ir brīnišķīga sajūta - pēc daudziem rūpīga darba gadiem, veidojot pavairošanas kolonijas, ļaut dzīvniekiem atgriezties to īstajās mājās un redzēt tos laimīgus.
Tādējādi visi uzdevumi, ko sev izvirzījām tresta dibināšanas laikā, tiek risināti - daži sekmīgāk, citi ne tik sekmīgi, taču mehānisms vismaz strādā un ir gatavs uzņemt aizvien jaunus apgriezienus. Protams, ir patīkami uzklausīt apsveikumus, un viens no visjaukākajiem nāca no doktora Vorena Ailifa, Dalasas zoodārza direktora un kādreizējā Amerikas zoodārzu un akvāriju asociācijas prezidenta. 1988. gadā viņš, uzstādamies Dienvidu metodistu universitātē Teksasā, teica: "Ja cilvēkiem lūdz nosaukt labāko zoodārzu pasaulē, daži nosauc Sandjego, citi Bronksu. Bet, ja šo jautājumu uzdod ar zoodārziem saistītiem profesionāļiem, tie visi, ari zoodārzu direktori, nosauc Džēr- siju." Šāds kompliments no Atlantijas okeāna otra krasta, kur, naudas kalnu balstīti, darbojas milzīgi zoodārzi, ir nudien ievērības vērts.
Kā jau teicu, mums paveicies arī tajā ziņā, ka esmu sarakstījis grāmatas, kas iemantojušas popularitāti un palīdzējušas mums piesaistīt biedrus, atklājušas cilvēkiem dzīvnieku pavairošanas nebrīvē lielo nozīmi un atvērušas daudzas durvis, ļaujot man satikt cilvēkus, ar kuriem citos apstākļos nebūtu varējis iepazīties; tas bija skaidri redzams, kad plānojām savas jubilejas svinības.
Mūsu trests ir maza organizācija, tāpēc "puiši" (tā es, pašiem par nepatiku, dēvēju Džeremiju, Džonu, Saimonu un Toniju) pievakarē bieži nāk uz mūsu dzīvokli, lai kopā iedzertu pa glāzītei. Viņi to dara arī dienas laikā, ja mums apspriežami kādi svarīgi jautājumi, pirms sniedzam savus ierosinājumus direktoru valdei vai padomei. Šādā veidā mēs atsijājam labu tiesu pelavu no graudiem un aiztaupām daudzas stundas, kas sanāksmēs paietu debatēs. Ja es gatavoju ko ēdamu (man patīk nodarboties ar kulināriju), puiši sēž ap virtuves galdu, ja ne, mēs sēžam viesistabā; pusei puišu nākas sēdēt uz grīdas, papīri un piezīmes šķiet izkaisīti visapkārt pilnīgā haosā, tomēr patiesībā ir salikti precīzā kārtībā.
īpašos gadījumos - piemēram, kad piedzimis gorillas mazulis vai saderinājies zeltaino lauvtamarīnu pāris - mēs dzeram šampanieti; steidzos piemetināt, ka tas nāk no mana personīgā vīnu pagraba, nevis pirkts par tresta naudu. Šajā rītā mēs korķa izšaušanu griestos uzskatījām par pilnīgi pamatotu, jo tikko bijām saņēmuši ziņu par princeses Annas plānoto vizīti uz Džēr- siju, lai piedalītos mūsu jubilejas svinībās. Nu vairs atlika vienīgi visu pienācīgi izplānot.
- Princese piekritusi atklāt mācību centru, - Saimons teica, izstiepies uz paklāja un satvēris rokā šampanieša glāzi, - tas ir teicami. Ar to varētu sākt. - Kaut ari mūsu miniuniversitāte darbojās jau vairākus gadus, tā līdz šim nebija "oficiāli" atklāta, tāpēc mēs pilnīgi dabiski vēlējāmies, lai to izdarītu mūsu patronese.
- Un pēc tam? - es vaicāju, jo lielākā daļa pasākumu organizēšanas būs Saimona pārziņā.
- Pusdienas, - Saimons atteica. - Loti izmeklētai sabiedrībai. Tikai biedriem.
- Runas? - Džons minēja.
- Ceru, ka to teiks Džerijs un princese teiks atbildes uzrunu, - Saimons atbildēja.
- Ak, kungs, Saimon, tu zini, ka es neciešu runu teikšanu. Vai man tas tiešām jādara?
- Obligāti, - Saimons apgalvoja. - Nevar pieļaut situāciju, ka princese saka runu un tresta dibinātājs tikai klusē.
- Tikai dažus vienkāršus vārdus, - Džons uzmundrinoši piemetināja.
- Ja jau vārdiem jābūt vienkāršiem, tu man varētu tos uzrakstīt, - es ierosināju.
- Ja es tev kaut ko uzrakstu, tu tik un tā saki ko citu, - Džons sašutis aizrādīja.
- Tāpēc, ka tu neproti rakstīt, - es cirtu pretī. - Turpini, Saimon, ko darīsim vakarā?
- Vakaram man ir spoža ideja, - Saimons aizrautīgi iesāka, zilās acis zibinādams. Mēs novaidējāmies, un Džeremijs aizvēra acis, viņa sejā iegūla sāpju pilna izteiksme, vēl vairāk palielinot viņa līdzību ar Velingtonas hercogu, kad tas cietis sakāvi. Mēs zinājām, kādas mēdz būt Saimona spožās idejas.
- Mans ierosinājums, - Saimons turpināja, neņemdams vērā mūsu vienprātīgo šausmu izteiksmi, - ir svinībām noīrēt Go- rejas pili.
Šī spožā ideja pārspēja visu, ko līdz šim bijām no Saimona dzirdējuši. Goreja bija trīspadsmitajā gadsimtā celta pils, kas slējās virs skaistās, mazās zvejas ostas pusmēness formas līcī. Majestātiskie mūri šķita tikko celti, sienas, torņus un mūra robus nebija sapostījuši lielgabalu šāviņi. Pils izskatījās kā nupat uzslieta Holivudas vajadzībām, un prožektoru gaismā tā vien likās, ka uz mūriem kuru katru brīdi cēlā gaitā izsoļos Erols Flinns. Pils ir Džērsijas ievērojamākais objekts un atradās sera Valtera Relija pārziņā, kad tas 1600. gadā bija salas pārvaldnieks. Doma par tik varena īpašuma noīrēšanu bija valdzinoša, taču, kā es ar skumjām sapratu, nerealizējama.
- Noīrēt Gorejas pili! - Tonijs šausmās iesaucās. - Tu taču nevari noīrēt pili\
- Nu, ja īpašnieks zinās, kam tas vajadzīgs, viņš to varbūt pat atļaus izmantot bez maksas, - Saimons teica, ignorēdams šo piezīmi. - Un es domāju, ka viesībām jābūt viduslaiku stilā. Mēs, liekas, varētu uzņemt kādus divus tūkstošus cilvēku. Saģērbsimies viduslaiku tērpos, cepsim vērsi uz iesma un arī…
- Divus tūkstošus cilvēku! - Lī iekliedzās. - Kas viņus visus apkalpos?
- Viesmīļi, - Saimons paskaidroja, juzdamies pārsteigts, ka Lī pati nav radusi atbildi uz tik vienkāršu jautājumu.
- Kur tu grasies viņus dabūt? Visā salā tik daudz viesmīļu neatrast, - Džeremijs aizrādīja.
- Mēs viņus ievedīsim, - Saimons atbildēja, aizrāvies ar šo ideju, - vienkārši atvedīsim ar lidmašīnu.
- Un kur viņi gulēs? - Džeremijs aizkaitināts nerimās.
- Teltīs, - Saimons atteica, - mēs pils dārzā uzcelsim teltis.
Es skaidri iztēlojos veselu baru īgnu portugāļu un spāņu viesmīļu, ģērbušos Elizabetes laikmeta tērpos ar kruzuļotām apkaklēm un spalvām rotātās cepurēs, lietum gāžot, ložņājam pa teltīm.
- Un kā būs ar tualetēm? - vaicāja Tonijs - mūsu galvenais administrators un veterinārs, kurš vēl vakar bija pavadījis vairākas nepatīkamas stundas, risinādams ar dāmu tualeti saistītu problēmu, tādēļ bija tendēts saskatīt netīkamas nianses.
- Jāizrok atejas bedres, - Saimons nekavējoties paskaidroja.
- Kas tās izraks? - Džeremijs vaicāja.
- Brīvprātīgie, - Saimons teica.
- Un ja nevienu brīvprātīgo neatradīsim? - Džeremijs nerimās.
- Liksim viesmīļiem izrakt, - Džons ierosināja.
- Un kur tu domā ņemt vērsi? - vaicāja Tonijs, ļaujot gūt virsroku savas esības veterinārajai pusei.
- Nopirkt, - Saimons atteica.
- Veselības aizsardzības organizācija neatļaus visapkārt pilij rakt atejas bedres, - Džeremijs aizrādīja.
- Nemaz nerunājot par higiēnu - tās taču smird, - Tonijs ar baudu piebilda.
- Labāk banketu ar zaļumiem nekā apdegušu vērsi, - es teicu, aplami citēdams Bībeli.
- Bankets arī būs, - Saimons klāstīja, neatlaizdamies no savas idejas, - briežgaļa un tamlīdzīgas lietas.
- Mēs varētu izkausēt kādu drusku svina un no torņiem uzliet uz galvas saviem nemīluļiem, - Džons pakalpīgi ierosināja.
- Svins ir šausmīgi dārgs, - Džeremijs aizrādīja, uztverdams šo ierosinājumu nopietni.
Jutu, ka sanāksmes vadība man slīd ārā no rokām, tāpēc atkorķēju vēl vienu pudeli šampanieša.
- Paklau, - es iesāku, - doma par pili ir aizraujoša, tomēr problēmu bez sava gala, un man nav ne mazākās vēlēšanās skaidrot, kāpēc uzņemu princesi pilī, kur vējš gaudo un lietus plīkšķ vien, visur mētājas puscepti vērši, no torņiem līst kausēts svins un vesels bars ārzemju viesmīļu žēlojas, ka netiek novērtētas viņu bikšu klapes vai arī ka tās bijušas neērtas.
- Tu gribi teikt, ka mana ideja tev nepatīk? - Saimons nomākts noprasīja.
- Teicama ideja, bet to mēs īstenosim citreiz, - es atteicu. - Mii/i gan ir kāda ideja. Kā būtu, ja sarīkotu tādus kā dzīvnieku svētkus un ielūgtu visas mums zināmās slavenības, kas saistītas ar dabas aizsardzību, un tad katrs varētu pastāstīt, cik dzīvniekiem ir liela nozīme vinu dzīvē?
>
Saimons atplauka.
- Tu domā kaut ko līdzīgu izrādei? - viņš uzvedinoši jautāja. Redzēju fanātisku liesmiņu no jauna iedegamies viņa acīs.
- Nu, jā, - es nedroši piekritu. - Domāju, aktieri un aktrises varētu lasīt dzeju par dzīvniekiem, varbūt uzvest kādu baleta gabalu, piedabūt Jehudi Menuhinu nospēlēt kaut ko līdzīgu "Dzīvnieku karnevālam" - nu, tādā garā.
- Jā, jā, lieliski, - Saimons murmināja, blenzdams izplatījumā, it kā visu jau redzētu. - Mēs to sarīkosim Sentheljēras Fortrīdžentā. Tur ir milzīga skatuve un viss aprīkojums, apgaismošana, milzīgs filmu projektors, kvadrofoniska skaņa. Ak, jā, tas būs spīdoši. Lieliski!
Tā radās mūsu "Dzīvnieku svētki". Dalībnieku saraksts bija iespaidīgs un interesants, jo lielāko daļu šo slavenību es daudzkārt biju saticis iepriekš.
Dzejas lasījumiem es vēlējos divas atšķirīgas balsis - sievietes un vīrieša. No visiem teicamajiem aktieriem, kādus pazinu, vienam bija izcila balss - seram Maiklam Hordenam. Klausīties viņu bija kā izdzirdēt vecu, teicamu portvīnu iegūstam runas spējas - balss bija sulīga, skanīga un krāšņa. Es viņu nepazinu, taču zināju, ka viņš lasījis manas grāmatas un tās viņam patikušas, tāpēc ļoti priecājos, ka viņš uzaicinājumu pieņēma.
Par sievietes izvēli dzejas lasīšanai man nekādu šaubu nebija. Dinu Šeridanu es kvēli un nevaldāmi iemīlēju jau toreiz, kad pirmo reizi redzēju viņu tēlojam aizraujošajā filmā "Ženevjēva" par antīko automobiļu sacīkstēm no Londonas uz Braitonu. Vēlāk es viņu redzēju filmā "Maitasputni turp nelido", un viņa manu sirdi sagūstīja vēl pamatīgāk. Tomēr es zināju, ka Dina ir precējusies, un tādam taisnprātīgam un cienījamam cilvēkam kā es šis fakts liedza viņu sameklēt un nolikt savu sirdi viņai pie kājām. Vēl viens iemesls, protams, bija tāds, ka arī es biju precējies. Tāpēc, ne bez pūlēm, tomēr samierinājos ar dzīvi bez Dinas Šeridanas.
Un tad tieši pirms lielās jubilejas atgadījās divi notikumi. Es braucu uz Londonu un atklāju, ka no jauna uzvesta "Present Laughter" - ļoti jautra luga, ko sarakstījis mans vecais draugs Noels Kovards, kurš vairākus gadus bija arī viens no mūsu pilnvarotajiem ārzemēs. Viena no aktrisēm uzvedumā, kā es sajūsmināts atklāju, bija arī Dina Šeridana, tāpēc nolēmu doties turp un, kā saka, skatīt savu elku vaigā. Lidojuma laikā es izklaidīgi šķirstīju žurnālu un ieraudzīju interviju ar mis Šeridanu. Visu to parasto, bezjēdzīgo jautājumu plūdos, kādus ikvienam neizbēgami uzdod šādu interviju laikā, parādījās arī jautājums: kādu kompanjonu viņa izvēlētos, ja būtu izmesta neapdzīvotā salā. Dina bija atbildējusi - Džeraldu Darelu. Es nespēju ticēt savām acīm.
- Dievs debesīs, viņa vēlas būt izmesta uz neapdzīvotas salas kopā ar mani, - es teicu Lī.
- Kas tad? - mana sieva aizdomīgi noprasīja.
- Dina Šeridana.
- Kāpēc viņai tas vajadzīgs? - Lī atkal vaicāja noniecinošā tonī, kāds raksturīgs sievām.
- Tāpēc, ka esmu lielisks, uzticams puisis ar augstiem morāles principiem, - es paskaidroju.
- Ja viņa tā teikusi, tad pilnīgi skaidrs, ka viņa tevi nekad nav satikusi, - Lī iznīcinoši teica.
Bet Lī nespēja mani satriekt. Dina būtu varējusi izvēlēties to nekaunu Atenboro vai ākstu Pīteru Skotu, bet nē - vina izvēlējās mani. Tāpēc nopirku duci rūpīgi izvēlētu dzeltenu rožu, kuru ziedus nebija skārušas laputis, mušas, spīļastes, kapraču vaboles vai tamlīdzīgi kaitēkļi, un nosūtīju viņai aizkulisēs kopā ar kartīti: "Visskaļāk aplaudēšu tieši es. Vai varam satikties pēc izrādes?" Atbilde bija - "Jā".
Kovarda asprātība savienojumā ar Dinas spožo tēlojumu padarīja šo vakaru neaizmirstamu. Vēlāk, malkojot skotu viskiju viņas ģērbtuvē, es atzinos savā ilggadīgajā pielūgsmē, un mēs, par spīti Lī, nolēmām tikties bieži. Kad Dina to atstāstīja savam vīram Džekam, tas atsūtīja man zīmīti, kurā skarbos vārdos apsūdzēja mani sievas atvilināšanā, izmantojot pārspīlētus glaimus un dzeltenas rozes, un izsauca uz dueli Haid- parkā. Es izaicinājumu pieņēmu, vienīgi aizrādīju, ka man kā izaicinātajam pienākas ieroča izvēle. Es ierosināju šauties ar šampanieša korķiem no piecdesmit pēdu attāluma. Šādā veidā laimīgi sākās mūsu draudzība, un toreiz, kad meklējām aktrisi saviem Dzīvnieku svētkiem, nebija šaubu par Dinas izvēli.
Jehudi Menuhinu es pirmo reizi satiku Francijā, kur viņš bija ieradies viesos pie mana vecākā brāļa Larija. Mūsu mazais namiņš atrodas apmēram divdesmit piecas jūdzes no ciemata, kurā dzīvo mans brālis (divdesmit piecas jūdzes ir nepieciešamais attālums, kādā jāturas no vecākā brāļa), un mēs ar Lī braucām ieturēt pusdienas kopā ar Lariju un Menuhiniem - tas bija līksms notikums, jo Jehudi un viņa sieva bija apburoši cilvēki. Pusdienas ievilkās garumā, bija papilnam ēdiena un vīna; ap četriem mēs visi sākām ilgoties pēc gultas un sarunas gaitā sāka neskaidri iezīmēties vārds "diendusa". Par laimi, La- rija māja ir milzīgi liela, guļamistabu tajā papilnam, tāpēc mēs ar Lī vienu no tām izvēlējāmies un drīz vien bijām aizmiguši. Kad pamodāmies, izdzirdējām vijoles skaņas.
- Kurš tur spēlē gramofonu? - Lī vaicāja.
- Jehudi vingrinās, - es paskaidroju.
Mēs izstreipuļojām kāpņu laukumiņā un klausījāmies no netālās guļamistabas plūstam virtuoza uzburto saldo vijoles melodiju. Mani dzīvē no diendusas modinājušas visdažādākās skaņas - putnu dziedāšana, pērkona dārdi, strauta čalošana un ūdenskrituma zīdainās šalkas taču nekad - kaut kas tik brīnišķīgs kā tagad.
Protams, mēs ielūdzām Lariju un Menuhinus nākamajā dienā pie sevis pusdienās. Uzzinājis, ka Jehudi garšo lēcas, rīsi, zirņi un tamlīdzīgas ēdmaņas, es uzbūru milzu porciju īpaša Menuhina karija. Grasījāmies ieturēt maltīti iekšpagalmā pie garā galda. Bija paredzēts servēt milzum daudz dažādu piedevu, tāpēc Lī, vēlēdamās ietaupīt laiku galda klāšanai, rūpīgi sakārtoja karotes, dakšiņas, nažus, kausus un visu pārējo uz lielas paplātes. Viesi ieradās, mēs iedzērām kādu glāzīti, un tad Lī devās uz virtuvi pabeigt pusdienu gatavošanu. Pēc neilga brīža Jehudi sekoja viņai un vēroja manu sievu čakli rosāmies pa virtuvi.
- Ļauj tev palīdzēt, - viņš piedāvājās un, nenogaidījis Lī atbildi, satvēra paplāti ar galda piederumiem; pirms Lī paguva viņu aizturēt, mūsu viesis iznesa paplāti ārā pagalmā. Starojoši smaidīdams, viņš piegāja pie galda un sagāza visu paplātes rūpīgi sakārtoto saturu lielā, mirdzoši šķindošā kaudzē uz galda. Es ieraudzīju šausmu pilno izteiksmi Lī sejā, tāpēc apsēdināju Jehudi krēslā, iespiedu viņam rokā vēl vienu dzēriena glāzi un devos palīgā savai apjukušajai sievai izšķirot galda piederumu mudžekli.
- Es tik ilgi noņēmos ar kārtošanu, - viņa nočukstēja.
- Neņem galvā. Paskaties uz to visu no gaišās puses. Ne kura katra namamāte varētu lielīties, ka viņas galdu saklājis jehudi Menuhins, - es viņu mierināju.
Tā nu es uzrakstīju Jehudi vēstuli, un viņš, būdams augstsirdīgs un jauks cilvēks, atbildēja, ka ar prieku palīdzēšot mūsu pasākumam un kaut ko nospēlēšot kopā ar Džērsijas jauniešu
orķestri.
>
Nu mums jau bija slavens aktieris un ievērojama aktrise dzejas lasījumiem, orķestris un plaši pazīstams vijoļvirtuozs. Tomēr bija vēl daudz citu veidu, kādā dzīvnieku pasaule bagātina mūsu dzīvi, un tos visus es vēlējos parādīt. Piemēram, deja, dziesma, televīzija, glezniecība. Mūsu draugam Džeremijam Džeimsam Teiloram, kurš piekrita producēt uzvedumu, bija kontrakts ar Karalisko baleta teātri, un tā vadība, man par lielu prieku, piekrita atsūtīt mums daudzsološu studentu trupu, kas varētu piedalīties izrādē.
Pirms vairākiem gadiem es biju uzstājies bērniem veltītā televīzijas uzvedumā kopā ar dzīvespriecīgo Aislu Sentklēru. Mēģinājumu laikā viņa daudz runāja par mūsu aktivitātēm un šķita dziļi ieinteresēta par mūsu darbu - patiesībā pat tik ļoti, ka pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņa teica - ja jebkad nākotnē man ievajadzēšoties viņas palīdzību, lai tikai dodot ziņu. Biju dzirdējis viņas jauko, saldo balsi, un tā bija mani sajūsminājusi, tāpēc nolēmu, ka Aisla būtu ideāla izvēle, lai pārstāvētu dzīvniekus vokālajā mākslā. Es viņai piezvanīju, atgādināju doto solījumu un uzaicināju ierasties Džērsijā. Viņa teica, ka ļoti priecāšoties un pat zinot jauku, mazu dziesmiņu par zoodārzu.
Pēc tam pienāca brīdis pārdomām. Es prātoju, ko iesākt ar augiem. Galu galā dzīvnieki bez augiem nevarētu pastāvēt. Protams, bija tikai viens aurojošs, nevaldāms augu valsts aizstāvis -
Deivids Belamī. Tad man prātā iešāvās nerātna doma. Flan- derss un Svans savā teicamajā divu aktieru teātrī "At the dvop ofa Hat" [22] bija dziedājuši dziesmu ar nosaukumu "Nevienlīdzīgas laulības". Tā bija par sausserdi un tīteni, kas iemīlējušies, bet nevarēja precēties, jo viens griezās pulksteņa rādītāju virzienā, otrs - pretēji, tāpēc abi "izrāva saknes un nokalta". Ar kukuļošanas palīdzību piedabūju Aislu un Deividu nodziedāt šo dziesmiņu duetā - šī kombinācija bija gluži neticama, jo Deivida balss (esmu pārliecināts, ka šis salīdzinājums viņu neaizvainos) atgādināja romantiska valzirga mīlas aurus.
Izvēlēties dzīvnieku pārstāvi televīzijā nebija nekādu grūtību, jo kurš gan būtu labāks par Deividu Atenboro?
Pazinu Deividu kopš tiem laikiem, kad viņš vēl bija BBC iesācējs producents. Mūs iepazīstināja krogā, kur abi pavadījām omulīgu rīta cēlienu, diskutēdami par dzīvniekiem un ceļošanu. Pāris gadu vēlāk Deivids man piezvanīja un ierosināja kopā ar viņu veidot radio raidījumu par zoodārzu. Es ar prieku piekritu, un mēs norunājām tikšanās laiku.
Tajos laikos mums vēl piederēja Čamlijs un Lulū - šimpanžu pāris ar visai apšaubāmu tikumību. Kad devos apciemot Čamliju, viņš vispirms sveica mani ar histērisku rīta saucienu; maniakāli spiegdams, atsedzis zobus, Čamlijs šūpojās šurpu turpu pa krātiņu, tad apsēdās un ņēmās rūpīgi dalīt apelsīnu, seju savilcis tik koncentrētā izteiksmē kā slavens Hārlijstrītas speciālists, kas veic lobotomiju premjerministram. Lulū, kas lieliski apzinājās sava vīra nevainojamās manieres saskarsmē ar vājo dzimumu, nezaudēja ne mirkli: kamēr laulātais draugs bija aizņemts ar izrādīšanos, viņa piestūķēja muti ar vīnogām, sagrāba pēc iespējas vairāk augļu un uztupās tiem virsū cerēdama, ka Čamlijs to nepamanīs. Kad nu Čamlijs bija pabeidzis apelsīna secēšanu, viņš augli apēda un svieda Lulū ar mizu, parasti trāpīdams viņai pa pakausi. Čamlijs nebija īpaši veiksmīgs kriketa spēlētājs, taču viņa metienu precizitāte bija apbrīnojama. Šādā veidā informējis sievu par savu maigo pieķērību, viņš negaidot uzlēca tai virsū, iebelza pa pakausi un ķērcošu aizvilka viņu prom no paslēptās augļu kaudzītes. Tad viņš pats notupās, iestūķēja mutē banānu, sakošļāja putrā, iespļāva to saujā un ņēmās bakstīt ar resno rādītājpirkstu, it kā šķirotu monētas, ko iemest sīkpreču automātā.
Vienā ziņā uz Čamliju vienmēr varēja paļauties - viņš izraisīs maksimāli daudz apmulsuma. Vajadzēja man tikai parādīties tuvumā augstu stāvošu personu sabiedrībā, un Čamlijs vienā mirklī bija gatavs sadarboties. Viņš, likās, saprata, ka šie cilvēki ir nozīmīgi un ka no viņa tiek gaidīta vislabākā uzvedība. Kamēr Čamlijs novērtēja situāciju un izprātoja labāko stratēģiju haosa radīšanai, viņa acīs iedzirkstījās ļaunprātīgs mirdzums. Parasti viņš ņēmās iekaustīt Lulū, rāva viņu aiz spalvām vai nogrūda gar zemi un lēkāja sievai pa virsu. Čamlijs tā rīkojās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Lulū spēja spiegt skaļāk un griezīgāk par jebkuru šimpanzi, kādu jebkad biju dzirdējis, - skaņa bija kaut kas vidējs starp plānprātīgas vilciena lokomotīves svilpšanu un naža asmens švīkstināšanu pa šķīvi. Otrkārt, viņš bija atklājis, ka nekas tik pilnā mērā nepiesaista publikas interesi, kā mazs ģimenes skandāls. Pārliecinājies, ka iemantojis auditorijas nedalītu uzmanību, viņš turpināja uzstāšanos, izvarodams sievu vai notupdamies uz zara un ar lielu baudu nododamies vārdā nenosaucamam pašapmierināšanās aktam, tā ka klātesošās dāmas koši pietvīka un ņēmās vēdināties ar ceļvežiem. Vēlāk, kad visi daudzmaz bija zaudējuši uztveres asumu viņa mānīgā stinguma dēļ, Čamlijs mēdza atvemt pilnu sauju putrā sašķaidītu augļu un dāsni izsvaidīt šo velti pūlī, kas spiedzot un kliedzot muka prom no būra ar lipīgiem augļu gabaliem notraipītām drēbēm. Šāda pūļa izklīdināšana Čamlijam sagādāja īstenu baudu - viņš apzinājās, ka sasniedzis savu ambīciju augstāko punktu un neko patīkamāku dzīvē vairs nespēs panākt.
Kaut arī biju vadājis svarīgas personas pa zoodārzu jau daudzus gadus, pie Čamlija būra es tos vedu, allaž juzdams ārkārtīgu satraukumu, turklāt tas vienmēr izrādījās pamatots. Tādēļ arī man spilgtā atmiņā saglabājusies tā diena, kad Deivids Aten- boro ieradās zoodārzā veidot radio raidījumu.
Raidījuma programma bija pavisam vienkārša - mēs ar Deividu vieglā solī apstaigājam būrus, stāstīdami jocīgus atgadījumus par dzīvniekiem, kurus esam satikuši dažādās pasaules malās. Mūsdienās kaut kas tāds vairs "neietu krastā", jo auditorija pieprasa krāsainus apspriesto dzīvnieku tuvplānus. Taču tajās senajās, laimīgajās dienās, kad vēl darbojās antīkais radio, publika nebija tik prasīga. Pirmām kārtām vajadzēja izrādīt Deividam kolekciju, lai mēs varētu izvēlēties programmā iekļaujamos dzīvniekus un vienoties, kurš no mums par katru no tiem stāstīs. Tas bija Deivida pirmais apmeklējums, un, kaut arī zoodārzs vēl tikai spēra pirmos soļus, viņu bija neprātīgi savaldzinājuši mūsu kolekcijas dzīvnieki un nospraustie mērķi. Mēs tik ļoti bijām aizrāvušies, ka man, tuvojoties Čamlija miteklim, satraukums nebija ne prātā. Ieraudzījis pērtiķus, Deivids priekā iekliedzās un steidzās būrim klāt. Sagadījās, ka tieši tonedēļ mūs bija vārda tiešā nozīmē appludinājis eksotisku augļu birums. Šimpanzes bija skaļā sajūsmā rijuši savu bagātības daļu, un rezultātā augļi bija radījuši īstu haosu viņu gremošanas sistēmā. Rezultātā viņu būris bija, saudzīgi izsakoties, pārpilns ar visai lipīgām granātām. Čamlijs sajūsmināts ieraudzīja tuvojamies upuri, kas vai staroja nevainībā. Savācis divas pilnas saujas munīcijas, viņš nogaidīja, lai Deivids pienāk tuvāk barjerai, un tad ar nemaldīgu precizitāti raidīja metienus. Šāviņi trāpīja, tā sakot, pašā centrā, un Deivida nevainojamais, baltais krekls pārvērtās mēslos. Deivids stāvēja, kā zemē iemiets; tostarp Čamlijs, panākumu spārnots, raidīja vēl divas saujas munīcijas, kas sasniedza mērķi tikpat nekļūdīgi. Kad es beidzot attapos Deividu izglābt, viņš izskatījās pēc staigājošas mēslu čupas. Pārpārēm atvainodamies, es viņu steigšus ierāvu muižas ēkā, kur tas varēja nomazgāties, un aizdevu tīru kreklu. Iebaudījis sevišķi prāvu glāzi dzēriena, Deivids šķita mazliet nomierinājies, tomēr es ievēroju, ka visu atlikušo pastaigas daļu viņš tuvojās būriem visnotaļ aizdomīgi un pēc iespējas bieži ļāva man iet pirmajam.
Cerēdams, ka laiks būs gaisinājis šīs atmiņas, es piezvanīju Deividam, atgādināju, ka tā arī neesmu dabūjis atpakaļ savu kreklu, un izteicu vēlēšanos, lai viņš ierastos pie mums un demonstrētu apburošo sēriju no programmas "Dzīvība uz zemes" - šajā visaizkustinošākajā epizodē viņš sēdēja mežā, kalnu gorillu ielenkts. Lai pastiprinātu Deivida interesi, es pastāstīju, ka mūsu ilggadējais draugs Kriss Pārsonss (BBC dabaszinību nodaļas vadītājs tolaik, kad tika uzņemta šī programma) jau piekritis ierasties un tikt galā ar projekcijas tehniskajām problēmām. Deivids tūlīt pat piekrita un vārdu turēja, lai gan manu kreklu tā arī neatveda.
Tāpat kā dzīvnieki televīzijā, arī dzīvnieki mākslā problēmas nesagādāja, jo kurš gan tos varētu raksturot labāk kā Deivids Šeperds? Būdams brīnišķīgs gleznotājs, Deivids jau izsenis bija neprātīgi iemīlējis Āfrikas dabu, īpaši ziloņus. Dzīvīgie, apbrīnojamie biezādainu un citu dzīvnieku gleznojumi bija viņam sagādājuši pielūdzējus visā pasaulē, un arī savā darbā nopelnīto naudu Deivids ieguldīja paša izveidotā Āfrikas dzīvnieku aizsardzības fondā. Vēl pirms iepazīšanās ar viņu man tika stāstīts, ka ar šo cilvēku man noteikti jāsatiekas, jo mēs abi esot viens par otru trakāki. Kad satikāmies, es pieļāvu, ka pastāv zināma līdzība mūsu starpā, tomēr joprojām apgalvoju, ka Deivids mani pārspēj, jo es jau nu nebūtu tāds stulbenis, lai ar paleti rokā sekotu BBC filmēšanas grupai ar mērķi uzgleznot savvaļas ziloņa portretu. Neatminos, cik reižu šī smieklīgā un bīstamā procesa laikā filmētājiem nācās piedzīvot uzbrukumus, taču zinu, ka producents Kriss Pārsonss no Āfrikas atgriezās ar sirmām šķipsnām matos un vajāta cilvēka skatienu. Tomēr Deivids piekrita ierasties, parādīt filmas fragmentu, kurā redzams, kā viņu vajā zilonis, un pastāstīt par brīvās dabas nozīmīgumu vispār un mākslā jo īpaši.
Džonijs Moriss daudzus gadus bija televīzijas programmā "Animal Magic" tēlojis diezgan stulbu Viktorijas laikmeta zoodārza kopēju. Es viņu pazinu jau daudzus gadus - viņš bija pieklājīgs, jauks cilvēks, kuram piemita ievērojamas un neiedomājami komiskas mīmikrijas spējas. Reiz, kad Džonijs veidoja filmu Kornvolā, es viņam aizdevu savu suni (to arī sauca Džonijs) par uzskates līdzekli un minizvaigzni, tāpēc uzskatīju, ka esmu pelnījis, lai man atdarītu pakalpojumu. Džonijs teica, ka ar prieku ieradīšoties un savā parastajā zoodārza kopēja lomā pastāstīšot jocīgu atgadījumu par ziloni.
Viss likās daudzmaz nokārtots, tomēr Saimons joprojām skraidīja apkārt kā plānprātīgs. Vajadzēja pasūtīt viesnīcu, istabās novietot puķes un parūpēties par simtiem citu sīkumu. Meteoroloģijas skarbie fakti viņa darbu vieglāku nepadarīja. No rūgtas pieredzes mēs zinājām - ja vien kaut kur Atlantijas okeānā (piemēram, Folklendu salu apkaimē) gadās vētra, tā nenovēršami pagriezīsies uz Džērsijas pusi, lai sagādātu mums problēmas, ja vien kaut kur starp Dienvidpolu un Lamanšu parādās kaut viena miglas vērpete, kā pūkains tējas sildītājs tā ar apbrīnojamu precizitāti virzīsies tieši uz Džērsiju, lai tikai lidmašīnas nevarētu nosēsties. Parasti tas gadījās brīžos, kad mēs izklaidējām kādu garlaicīgu tipu, no kura izmisīgi vēlējāmies tikt vaļā, vai arī tad, kad gaidījām tuva drauga ierašanos. Šajā konkrētajā gadījumā pūta spēcīgs sānvējš, un pāris stundas pirms uzveduma Deividu Atenboro un vēl kādu īpaši nozīmīgu pasākuma sastāvdaļu vēji dzenāja šurpu turpu virs salas; pilots apgalvoja, ka nespējot nosēsties, Saimons savukārt uzstāja, ka viņam tas tomēr jāizdara. Galu galā lidmašīna nosēdās, pirms vēl Saimona rudie mati kļuva sirmi.
Tagad visas svarīgās personas bija nonākušas uz zemes un izvietotas dažādās viesnīcās; Saimonam vajadzēja tām sagādāt īpašas caurlaides uz gigantisko zāli Fortrīdžentā, jo princesi, protams, apsargāja vesels karaspēks. Saimons tik dedzīgi centās tikt galā ar visiem šiem daudzveidīgajiem uzdevumiem, ka aizmirsa sagādāt caurlaidi arī sev - rezultātā mūsu zvaigznes iekļuva zālē, bet pašu Saimonu drošībnieki aizturēja uz sliekšņa. Kādu brīdi viņš centās pārliecināt, ka ir pasākuma režisors, taču sargu sejas izteiksmes palika akmenscietas, viņi bija nepielūdzami. Bez caurlaides tikt zālē nebija iespējams. Visbeidzot, kad Saimons jau bija uz nervu sabrukuma robežas, kāds viņu pazina un ārkārtīgi negribīgi ielaida.
Beidzot svētki sākās. Atklājot pasākumu, es paskaidroju uzveduma mērķi: parādīt dzīvnieku nozīmīgumu uz šīs planētas un uzsvērt, kā dzīvnieki visdažādākajos veidos ietekmē mūsu dzīvi. Runas laikā man abās pusēs stāvēja Saimona burvīgās dvī- nītes (tolaik viņām bija četri gadi), ģērbušās rūpīgi darinātos dodo kostīmos - bažījos, vai tie prožektoru karstumā meitenes nenosmacēs. Pirms palaist abas nost no skatuves, es paskaidroju, ka dodo ir mūsu simbols un tādēļ pilnīgi pieļaujams, ka divi putni atrodas kopā ar mani uz skatuves, kaut arī tie diemžēl nevar veidot pāri sugas turpināšanai.
Vakars ritēja pilnā sparā, un bija skaidri redzams, ka mūsu zvaigznes gūst no piedalīšanās tādu pašu baudu kā skatītāji. Vērodams savus draugus ar tādu prieku un atdevi demonstrējam savus daudzveidīgos talantus, es pārdomāju šo dienu. Tā bijusi gara un sarežģīta, arī laiks nebija labvēlīgs. Ikreiz, kad mums laimējās uzņemt viesos savu patronesi, salu nekavējoties sāka pātagot skaudras vētras un lietus gāza tādām straumēm, kādas ārpus musonu zonas parasti nemaz nav piedzīvojamas. Tas, protams, nozīmēja, ka pēdējā mirklī jāpārkārto pasākumi un brīvā dabā ieplānotie jānotur telpās. Tomēr papildus nemīlīgajam laikam bija gadījušās vēl citas un trakākas nelaimes, par kurām man netika stāstīts.
Jāpiemin kaut vai gadījums ar Motabas galvu. Varētu domāt, ka karaliskās personas vizīte tāpat jau ir gana sarežģīts pasākums, tādējādi pilnīgi varētu iztikt bez gorillas galvas radītajām problēmām; taču, kā minēju šīs grāmatas sākumā, dzīve pusotra tūkstoša dzīvnieku sabiedrībā ik mirkli var sagādāt visdažādākos pārsteigumus. Jāpierod ar to sadzīvot vai jācenšas to pieņemt kā normālu dzīves sīkumu. Bet, ja gadās princesi neglābjami iesaistīt tracī ar gorillas galvu, uzmācas šaubas, vai dzīvē vispār valda taisnība.
Priecājos, ka es par šo notikumu neko nezināju, kamēr pavadīju princesi pa teritoriju, bet situācija bija šāda. Pa to laiku, kad iepazīstinājām princesi ar mūsu mācību centra daudzkrāsainajiem, daudzvalodīgajiem un no daudzām pasaules malām nākušajiem studentiem, lietus uz brīdi aprima, lai sakopotu spēkus. Pēc tam bija paredzēts iegriezties muižas ēkā, lai princese varētu parakstīties apmeklētāju grāmatā, un tad doties pastaigā pa zoodārzu - tai tieši vienpadsmitos vajadzēja beigties pie gorillu mītnes. Karaliskās personas vizītei bija jānorit ļoti precīzi, neierašanās pie gorillu kompleksa tieši vienpadsmitos varētu izjaukt turpmākos plānus.
Ričards Džonstons-Skots - neapšaubāmi labākais un piere- dzējušākais lielo pērtiķu kopējs pasaulē - bija novērtējis laika kaprīzes un nospriedis, ka nevēlas savus karsti mīļotos aprūpējamos izrādīt princesei samirkušus plašajā brīvdabas aplokā. Pērtiķus vajadzēja princesei parādīt iekštelpās. Ģenialitātes uzplūdā Ričards bija uzkonstruējis tādus kā "saliekamos džungļus". Viņš bija piekrāvis pērtiķu guļamtelpas ar mūsu ozolu, kastaņu un liepu zariem. Rezultāts bija iespaidīgs, un gorillas, ielaisti iekšā, bija rūkājuši un ņurdējuši kā vulkāni - šīs skaņas vienmēr liecina par gorillu apmierinātību.
Tobrīd princesi Annu ieveda muižas ēkā un nolika viņai priekšā apmeklētāju grāmatu. Mums vajadzēja ierasties pie gorillu kompleksa pēc četrām minūtēm.
Tieši šajā mirklī Motaba bija izprātojis ieķīlēt galvu starp režģiem virs gorillu guļamistabas. Šie režģi kalpoja diviem mērķiem - neļāva pārlieku darbīgām rokām noraut griestus un tika izmantoti par vingrošanas rīkiem, lai jaunie pērtiķi varētu šūpoties, karāties un maksimāli izkustēties. Motaba bija atradis vietu, kuri režģi bija mazliet platāki, un, protams, iebāzis spraugā galvu.
Ričards bija satraucies, tomēr ne vairāk kā Motabas vecāki - Nendija un Džambo. Gadījums nepatīkams arī neatkarīgi no princeses vizītes. Kā to šādos apstākļos būtu darījis jebkurš bērns, Motaba bija sācis spiegt un vaimanāt, tādējādi vēl vairāk uzbudinot savus vecākus.
Tolaik viena no brīvprātīgajām pie mums bija brīnišķīga, mīļa kundzīte no Velsas - misis Heivarda. Ievērojusi šo traci, viņa bija nolēmusi, ka labākais šajā situācijā būtu par Motabas nedienām informēt zoodārza direktoru Džeremiju. Protams, Džeremijs tobrīd atradies kopā ar karalisko delegāciju. Misis Heivarda izskrējusi no gorillu kompleksa, aizlēkšojusi garām rožainajiem baložiem un Palavanas pāvu fazāniem, izraisot pamatīgu sajukumu putnu sabiedrībā, tad, putnu trauksmaino skatienu pavadīta, pa uzbērto ceļu šķērsojusi flamingu dīķi, pa galveno piebraucamo ceļu aizsteigusies garām augstajai granīta sienai un, uztraukumā smagi elsodama, cauri piecpadsmitā gadsimta granīta arkai iemetusies pagalmā, kur viņu sagrābusi muskuļota roka un pret ribām atdūries revolveris.
- Kur tad nu jūs tā sataisījusies? - drošībnieks labsirdīgi apvaicājies.
- Pastāstīt misteram Malinsonam par gorillas galvu, - misis Heivarda iespiegusies.
- Ticams stāsts, - drošībnieks noteicis.
- Bet tā ir patiesība, - kundzīte elsdama apgalvojusi, - gorilla iespiedis savu nabaga mazo galviņu režģos, un tikai misters Malinsons var viņu glābt!
- Nu, viņi visi ir traki aizņemti ar to parakstīšanos, - drošībnieks paskaidrojis. - Nesatraucieties. Gaidiet šeit, kamēr šie iznāks ārā un tad varēsiet pastāstīt par savu gorillas galvu. - Pārliecinājies, ka sieviete ir tikai neapbruņota, nekaitīga vājprātīgā, drošībnieks iebāzis šaujamo atpakaļ maksti.
Tostarp situācija gorillu mītnē no sarežģītas kļuvusi pavisam traka. Savas atvases spiedzienu skubināti, Nendija un Džambo pūlējušies viņu atbrīvot, raujot lejup. Ričards šausmās iedomājies, ka vecāki, labu gribēdami, var salauzt Motabam sprandu, tāpēc steigšus meties uz kompleksa jumta un norāvis jumta lodziņu, zem kura Motaba karājies. Visi mūsu gorillas dievina Ričardu tāpat, kā Ričards dievina viņus, taču stresa brīžos lielie pērtiķi, tāpat kā cilvēki, mēdz uzvesties dīvaini. Kad Ričards norāvis lodziņu, Džambo milzīgā, muskuļotā roka un prāvā plauksta izšāvusies cauri režģiem, un Ričards atmuguriski novēlies uz jumta, tādējādi izvairīdamies no belziena, kas būtu notriecis no kājām pat Muhamedu Ali, nemaz nerunājot par vājākas miesas būves cilvēku. Kamēr Ričards atkal pieslējies kājās, Džambo aizslidinājis Motabu tālāk, kur Ričards to vairs nespējis sasniegt. Viņam nācies noraut vēl vienu logu, taču tas atkal atdūries pret gorillu tēva sargājošo roku. Ričards spējis vienīgi klusi un mierīgi sarunāties ar Džambo, kurš, būdams saprātīgs dzīvnieks, tostarp bija sapratis, ka raustīt Motabu nav pareizi, tāpēc ar vienu masīvo roku pieturējis sava mazuļa pēcpusi.
Lietum gāžot, Ričards ieraudzījis lietussargu rindu kā kustīgu sēņu dobi virzāmies pa uzbērto ceļu - tas nozīmējis, ka karaliskā procesija tūlīt būs klāt. Pēkšņi viņš pārsteigts konstatējis, ka Motaba vairs nerēgojas starp režģiem. Tēva milzīgās rokas balstīts, mazulis bija atradis to pašu vietu starp režģiem, kur bija varējis izbāzt galvu, un nu ievilcis to atpakaļ. Milzīgi atvieglots, Ričards norāpies no jumta un devies pārlūkot gorillu guļamistabu. Viņu pārņēmušas šausmas.
Stresa situācijās lielie pērtiķi vienmēr milzu apmēros ņemas tukšot gan zarnas, gan urīnpūsli; tā bija noticis arī šoreiz, tādēļ Ričarda rūpīgi veidotie "saliekamie džungļi" izskatījušies pēc mēslu kaudzes. Neko iesākt viņš vairs nav iespējis, jo karaliskā delegācija bijusi jau klāt. Kad viņš man nākamajā dienā visu pastāstīja, es prātoju, kā es būtu spējis uzturēt sarunu ar mūsu patronesi.
- O, jā, - es būtu teicis, - mēs vienmēr ļaujam saviem gorillām dzīvoties līdz ceļiem mēslos, šķiet, ka viņiem tas patīk. Un tas mazais zellis, kas tur karājas starp režģiem kā karātavās? Nu, gorillas tā bieži dara. Tas ir tāds kā… nu, tāds kā viņu paradums. Jā, nudien, ļoti savādi.
Par laimi, pateicoties Ričarda un viņa draugu apvienotajiem pūliņiem, šī drūmā saruna tika aiztaupīta.
Vēlāk īpašo, tresta biedriem rīkoto pusdienu laikā man, protams, nācās teikt runu. Tā bija viena no tām runām, kuru pabeidzis, runātājs vēlas, kaut vispār nebūtu to sācis. Kad biju izbārstījis publikā pēdējās banālās frāzes, es atviegloti atslīgu krēslā. Un tad mūsu patronese mani pamatīgi pārsteidza. Viņa piecēlās un teica burvīgu, glaimojošu atbildes runu, kuras beigās pagriezās pret mani un sacīja:
- Bet īpaši es sveicu cilvēku, kurš padarījis Džērsijas zoodārzu un Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu cienītus un apbrīnotus visā pasaulē, un kā pateicības zīmi ar lielu prieku pasniedzu viņam mazu dāvaniņu no zoodārza personāla. Nav nepieciešams paskaidrot, cik šī dāvana viņam nozīmīga, toties esmu pārliecināta, ka mēs visi labprāt pievienotu savu pateicību un laba vēlējumus nākotnei.
Viņa pasniedza man nelielu samta maisiņu. Atvēris to, es ieraudzīju mazu sudraba Bryant&May sērkociņu kārbiņu. Pirmā doma bija - kāpēc gan viņi man dāvina sērkociņus, ja skaidri zina, ka jau gadiem ilgi vairs nesmēķēju? Atvēris kārbiņu, es visu sapratu, jo iekšā atradās apzeltīta skorpionu mātīte ar mazuļiem. Tas, protams, atsauca atmiņā manā grāmatā "Mana ģimene un citi zvēri" aprakstīto epizodi, kad mans brālis Larijs pusdienojot nevilšus atvēra sērkociņu kārbiņu, kurā es iepriekš biju ieslodzījis skorpionu ar mazuļiem, - katrs var iedomāties, kāds tracis sacēlās pie galda un cik nepopulārs es kļuvu savas ģimenes lokā. Es pastāstīju publikai, kas atrodas kārbiņā, - lielākā daļa klātesošo bija grāmatu lasījuši un milzīgi uzjautrinājās par piemēroto dāvanu.
Vēlāk, vērodams Dzīvnieku svētkus, es jutu mazo, četrkantaino sērkociņu kārbiņu smokinga kabatā. Es nodomāju, ka esmu neparasti laimīgs cilvēks - man visapkārt ir draugi, kas palīdzējuši pārvērst manas bērnības sērkociņu kārbiņas lieluma zoodārzu par īstu organizāciju, kas var palīdzēt un arī turpmāk palīdzēs dzīvniekiem, kas pārvērš šo pasauli par tik apbrīnojamu vietu, kura mums visiem jāmīl un jāsargā.