Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, arī man saistība ar Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trestu sākās, vilcienā lasot tā dibinātāja Džeralda Darela grāmatu. Viņam piemīt spējas, kādas raksturīgas tikai nedaudziem autoriem, - izraisīt spontānu līksmības eksploziju, kas pārsteidz gan lasītāju, gan ceļabiedru, kurš neko nenojauš. Ēst sviestmaizi, lasot Darela grāmatu, tikai izraisa vēl lielāku apjukumu.
Tagad es saprotu, ka viņš izmanto vienīgi sev raksturīgu antropomorfismu, lai veidotu attiecības - un vienlaikus neizbēgami ciešas saites - starp lasītāju un citu sugu dzīvniekiem. Noprotu, kā viņš liek lietā savu neatkārtojamo talantu, lai sasniegtu savu daudzskait- līgo auditoriju, - un šo stratēģiju ar lieliem panākumiem viņš turpina izmantot arī citiem mērķiem.
Esmu vairākas reizes apmeklējusi Džērsijas trestu, un ikviens apmeklējums savā ziņā saistās ar interesantām atmiņām, tomēr neviens pēc nozīmes nespēj līdzināties apvienotajai jubilejai - tresta divdesmit pirmajai un zoodārza divdesmit piektajai gadadienai tūkstoš deviņi simti astoņdesmit ceturtajā gadā, kad man tika uzticēts atklāt Starptautisko mācību centru apdraudēto sugu aizsargāšanai un pavairošanai nebrīves apstākļos.
Grāmatā jūs lasīsiet, kā šā mācību centra absolventi palīdz popularizēt tresta darbību visā pasaulē, vēriena ziņā pārspējot biroja pieticīgās iespējas Normandijas salās.
Uzskatu, ka mūsu pienākums ir sargāt dzīvo pasauli, ko esam saņēmuši mantojumā, un rūpēties, lai mēs šo nenovērtējami dārgo mantojumu nododam nākamajām paaudzēm. Lai to paveiktu, tomēr jāsaprot, kāpēc tas nepieciešams un kas darāms. Sugu pavairošana nebrīves apstākļos jau pati par sevi nodrošina pētniecību, tāpēc šā centra pielāgošana publiskās izglītības vajadzībām uzskatāma par vienu no visnozīmīgākajiem sasniegumiem.
Es ļoti priecājos, ka Princeses paviljons Džērsijā sniegs vēl vienu šādu iespēju, un tādējādi katru gadu trīssimt piecdesmit tūkstoši apmeklētāju varēs apgūt tresta mērķus un filosofiju. Tikpat nozīmīgs ir zoodārza mācību kurss jaunattīstības valstu zoodārzu darbinieku izglītošanai, kā labi uzturētu dzīvnieku kolekcijas var sniegt savu ieguldījumu brīvās dabas saglabāšanā.
Arī šoreiz Džeralds Darels un viņa nelielā komanda, šķiet, spējuši atrast veidu, kā piesaistīt praktiski neaptveramas starptautiskas auditorijas uzmanību.
Lieki teikt, ka viens cilvēks vai pat viena organizācija to visu paveikt nevar. Taču uzdrošinos apgalvot - ja ikkatrs un ikviena ar bioloģiju saistīta organizācija darītu tikpat daudz, cik misters Darels un viņa trests, lai palīdzētu salāpīt mūsu panīkušo ekoloģiju, dabas aizsardzībā šobrīd būtu mazāk caurumu.
Ikviena Džeralda Darela grāmata ir gaidīšanas vērta. Arī šī nav izņēmums, un es ceru - tā pārliecinās daudz vairāk cilvēku, ka griba un labi pārdomāta darbošanās padara neiespējamo gluži vai ikdienišķu, un tad pat brīnumi vairs nešķiet tik nesasniedzami.