Nedomāju, ka daudzi cilvēki sešu gadu vecumā spētu kaut cik precīzi paredzēt savu nākotni. Es pats šajā vecumā par saviem plāniem jau biju gana pārliecināts, lai darītu tos zināmus mātei, - proti, ka man piederēs pašam savs zoodārzs, turklāt augstsirdīgi piebildu, ka savā īpašumā piešķiršu viņai kotedžu. Ja mana māte būtu amerikāniete, viņa droši vien steigšus nogādātu mani pie tuvākā psihiatra; taču viņa bija samērā flegmātiskā, tāpēc vienkārši sacīja, ka tas, pēc viņas domām, bfitu jauki, un tad to visu teicami aizmirsa. Man vajadzēja viņai atgādināt, ka jau kopš divu gadu vecuma es piepildu sērkociņu kārbiņas un kabatas ar visdažādākiem sīkiem kustoņiem, kādi vien gadās ceļā, tādējādi virzību no sērkociņu kārbiņas līdz zoodārzam varēja viegli paredzēt. Tomēr jauki atzīmēt, ka savu solījumu esmu pildījis, un līdz savai nāves stundai mana māte tiešām dzīvoja manā zoodārzā - tiesa, nevis kotedžā, bet muižas ēkā.
Paskatīšanās pa mana dzīvokļa logu Les Augres Manor pirmajā stāvā ir process ar neparedzamām sekām un var sagādāt vielu pārdomām jebkuram psihiatram. Skatoties pa dzīvojamās istabas logiem, piemēram, aizmirstas pagatavot viesim džina kokteili, jo skatiens kā piekalts seko Prževaļska zirgu auļiem pa aploku, vērojot ar aizturētu elpu un cenšoties uzminēt, kurš no muskuļotajiem, rožaini brūnajiem dzīvniekiem sacensībā uzvarēs. Viesis pa to laiku var mirt no slāpēm un nesaņemt nekādu izskaidrojumu saimnieka pēkšņajam neviesmīlīgajam sastingumam.
Ēdamistabā notiek kaut kas vēl ļaunāks. Cepetis paliek pus- sagriezts, jo pusdienotāja skatiens izmaldījies pa logu un apstājies pie vainagdzērvju kāzu dejas. Mētādamas izstīdzējušās kājas anatomiski visneiespējamākajos leņķos, dzērves griež piruetes kā nosmulējušies, caurkrituši baletdejotāji, palecas augstu gaisā, par mīlas apliecinājumu izveicīgi žonglē ar žagariņiem un skaļi, tarkšķoši taurē.
Pieticība liedz atstāstīt, kas redzams pa guļamistabas logu, kad servali vairošanās sezonas karstumā gluži vai izraud sirdi no krūtīm, mīlā un kaislē skaļi spiegdami. Tomēr pats ļaunākais notiek, ja virtuvē gadās atraut skatienu no pavarda un palūkoties apkārt. Acu priekšā parādās pilns būris ar cekulainajiem paviāniem, piķmelnos un spīdīgos kažokos ar sārteni rožainiem dibeniem — precīzā sirds formā gluži kā uz Valentīna dienas pastkartēm, un visi nododas tādai orģijai, kādu pat visavangardiskākais romietis būtu uzskatījis par pārlieku kliedzošu un gandrīz pilnīgi nepieklājīgu. Šīs izrādes detalizētai vērošanai var būt graujošas sekas - piedegušas astoņām viesos ielūgtām personām domātas pusdienas. Reiz ar mani tā atgadījās, un es pārliecinājos, ka pat vislabākie draugi nav sajūsmināti par vārītām olām, ja pirms tam viņu kuņģa sula kūsājusi pāri malām izsmalcinātas piecēdienu maltītes gaidās.
Notiek arī kas vēl ļaunāks. Kādu ritu es izklaidēju pulciņu sagrabējušu un drebelīgu astoņdesmit gadus vecu dabas aizsardzības entuziastu, kas cītīgi iznīcināja manus saldā heresa krājumus. Jau grasījos ierosināt, ka laiks aplūkot dzīvniekus (kamēr mani viesi vēl nav zaudējuši pēdējās saprāta paliekas), kad pavēros pa logu un šausmās ieraudzīju pāri pagalmam caur pavasara puķēm lempīgā gaitā tuvojamies mūsu lielāko, mataināko un potenciāli bīstamāko orangutanu Džailzu. Viņš izskatījās pēc milzīga, staigājoša oranži blonda paklāja pie kamīna, un viņa gāzelīgā gaita stāstīja par jūrniekiem, kas daudzus gadus pavadījuši okeāna skavās un tikpat ilgi pārtikuši no ruma. Es biju nonācis sprukās, un veselu stundu nācās cienāt manus mūžvecos paziņas ar vēl lielākām saldā heresa porcijām, tā ka tie apreiba. Visbeidzot saņēmu labās ziņas - Džailzs esot sagūstīts un nogādāts savā likumīgajā miteklī, tā ka es varēju atbrīvoties no neprātīgi ielīksmotajiem dabas draugiem. Tomēr man asinis sastinga dzīslās no domas vien, kas būtu noticis, ja es viņus (turklāt dēmona dziras varā) būtu izvedis pagalmā tajā mirklī, kad tur iegrīļojās Džailzs.
Bet kāpēc gan vajadzīgs zoodārzs, man žēlabaini tika vaicājuši radi un draugi. Kāpēc tā nav cepumu fabrika, dārzniecība, ferma vai kaut kas tikpat drošs un cienījams?
Pirmā atbilde vienmēr bija - es nekad neesmu vēlējies būt drošs un cienījams, jo nevaru iedomāties kaut ko vēl garlaicīgāku. Otrkārt, es nudien nedomāju, ka vēlēšanās būt sava zoodārza īpašniekam ir kaut kas tik neprātīgi ekscentrisks, lai liktu tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem lūkoties uz mani kā uz pilnīgi gatavu ietērpties pirmajā - un varbūt pēdējā - trako kreklā. No mana viedokļa tas bija kaut kas pilnīgi skaidrs. Mani ārkārtīgi interesēja visas dzīvās radības, kas kopā ar mani apdzīvoja šo planētu, un es vēlējos mitināties šo radību tiešā tuvumā, lai varētu tās vērot, par tām un no tām mācīties. Kā vēl vienkāršāk piepildīt šādu vēlmi, ja ne nodibinot savu zoodārzu?
Tajā sajūsmas pilnajā laikā es, protams, nespēju pat iedomāties, cik daudz naudas un smaga darba jāiegulda šādā projektā, iekams sapnis kļūs par īstenību, tāpat arī neko nezināju par zoodārzu nozīmīgumu un to, kādiem tiem ideālā gadījumā vajadzētu būt. Savtīgumā es par zoodārzu uzskatīju lielu eksotisku dzīvnieku kolekciju, kas savākta vienuviet manam personīgajam priekam - tas arī viss. Tomēr, kļūdams vecāks un pietuvodamies savai vēlmei, es strādāju zoodārzos un vācu to vajadzībām dzīvniekus visā pasaulē. Tad arī sāku uz tiem lūkoties mazliet citādi nekā senākajā, nekritiskajā skatījumā.
Man bija gandrīz pilnīgi jauna koncepcija par zoodārza veidošanas mērķi. Par tā pastāvēšanas pirmo un galveno uzdevumu jākļūst dabas aizsardzības atbalstam - jāizveido dzīvotspējīgas apdraudēto sugu pavairošanas kolonijas, ja īpatņu skaits bīstami sarucis un dzīvniekiem nav iespējams pašiem tikt galā ar savvaļas skarbajiem apstākļiem. Šo mērķi nekādā ziņā nedrīkst uzskatīt (daži dabas aizsargātāji to jau darījuši) vienkārši par dzīvnieku ieslodzīšanu būros. Dzīvnieku kolonijas nebrīvē jāveido vienīgi to glābiņam no izmiršanas, turklāt jādara viss iespējamais, saglabājot apdraudēto sugu dabisko vidi un dzīvnieku populāciju tajā, lai varētu atlaist nebrīvē dzimušos dzīvniekus savvaļā, kad to izplatības vieta būs kļuvusi droša. Tāda, pēc manām domām, bija zoodārza galvenā pastāvēšanas jēga.
Otrkārt, zoodārzam jāpalīdz veidot sugu pavairošanas kolonijas to mītnes zemēs un jāmāca šo valstu iedzīvotājiem pavairot dzīvniekus nebrīves apstākļos un no jauna atgriezt savvaļā.
Treškārt, zoodārzam jāveicina cilvēku vēlēšanās iepazīt dzīvniekus gan savvaļā, gan nebrīvē un ar iegūtajām zināšanām jāmeklē sekmīgāki un ātrāki paņēmieni, kā palīdzēt dzīvniekiem neizzust no pasaules.
Pēdējais, taču ne mazāk svarīgais zoodārza uzdevums - veicināt dabas aizsardzības izglītību gan zoodārza atrašanās zemē, gan tajās valstīs, no kurām nāk apdraudētās sugas, gan arī visur citur, kur šāda izglītība īpaši nepieciešama.
Es ar šausmām atklāju, cik daudz zoodārzu nav labi. Nav
labi tādēļ, ka tiem trūkst īstu mērķu un tie eksistē tikai kā izklaides vietas. Vienīgais mērķis bija centieni uz dzīvnieku - zvaigžņu rēķina palielināt kases ienākumus. Dzīvniekus slikti baroja un lielākoties turēja sliktos apstākļos; ja arī tiem dzima mazuli, tas notika reti un vairāk nejaušības nekā plānveida pavairošanas rezultātā. Par plašo sugu klāstu tika veikti pavisam niecīgi zinātniski pētījumi, kaut gan par tām praktiski nekas nebija zināms, un mēģinājumi izglītot apmeklētājus šajos zoodārzos bija, maigi izsakoties, nožēlojami.
Kādā citā no savām grāmatām ("Noenkurotais šķirsts") es rakstīju, ka savulaik Florensa Naitingeila, iepazinusi šausmīgos apstākļus slimnīcās, neierosināja tās visas slēgt. Zinādama, cik nozīmīga ir slimnīcu loma, viņa ierosināja tās uzlabot. Es nekādā ziņā nemēģinu sevi salīdzināt ar šo bīstamo sievieti, taču tāda pati situācija pastāvēja (un joprojām pastāv) ar zoodārziem. Uzskatīju, ka zoodārzi kā iestādes paši vainojami pie savas sliktās reputācijas. Es ticēju, ka, pienācīgi vadīti, zoodārzi varētu būt nozīmīgi, teicamas iestādes zinātniskiem pētījumiem un izglītībai un - šobrīd vissvarīgākais - dzīvnieku pavairošanas centri nebrīves apstākļos, kas palīdzētu glābt apdraudētās sugas.
Tā nu, vienkārši izsakoties, es vēlējos vadīt zoodārzu saskaņā ar šīm vadlīnijām, kurām, pēc mana uzskata, vajadzētu sekot ikvienam zoodārzam. Es nepavisam nebiju drošs, vai tas izdosies, bet brāļi Raiti tāpat nezināja, vai spēs lidot, pirms nebija mēģinājuši pacelties gaisā. Mēs ari pamēģinājām, un tagad - pēc daudziem gadiem, ilgiem pūliņiem un daudzām kļūdām - esam pierādījuši, ka šī ideja ir dzīvotspējīga. Tāpēc ari šī grāmata ir nosaukta par "Šķirsta jubileju", jo tikko esam nosvinējuši divdesmit piekto dzimšanas dienu. Šis ir stāsts par dažiem no tiem daudzajiem piedzīvojumiem, kas atgadījās mūsu izaugsmes gados.