158201.fb2 ??irsta jubileja - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

??irsta jubileja - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

UBAGA TARBA

Man vienmēr licies, ka vienkāršāk par vienkāršu ir savākt naudu tādiem pasākumiem, kuru iespaids uz planētas ir ap­šaubāms. Lielākā daļa dabas aizsardzības organizāciju dzenas pēc finansējuma kā izsalcis suns pēc kaula, un viņu cēlais mērķis ir izglābt kaut ko no bojāejas. Bet atliek vien vēlēties naudu atomzemūdenes, jauka nervu gāzes podiņa vai pāris atombumbu iegādei, kad nauda brīnumainā kārtā pati krīt klēpī.

Kā jau visas altruistiskas organizācijas, arī mēs sirgām ar fi­nansu mazasinību, un viens no maniem galvenajiem uzdevu­miem bija ar japāņu dejotājpeles fanātisko enerģiju šaudīties apkārt, cenšoties piesaistīt līdzekļus. Esmu nodarbojies ar šo nepatīkamo uzdevumu (man tas nepatīk un arī nepadodas, jo diemžēl neesmu apveltīts ar izspiedēja talantu), bet man palai­mējies iegūt bagātību pilnīgi negaidītās vietās un no apbrīno­jamiem cilvēkiem.

Esmu piedabūjis pilnīgu svešinieku - tresta locekli no Ka­nādas - ziedot simt tūkstošus mārciņu mūsu jaunajai rāpuļu mītnei, gluži vienkārši apsolot tādā gadījumā uzcelt labāko rā­puļu mītni pasaulē (jo viņš par esošo tikko bija žēlojies).

No kāda skolnieka esmu saņēmis vēstuli, kurai pievienots pasta pārvedums piecdesmit pensu vērtībā. Viņš atvainojās, ka ziedojums tik mazs (tā bija viņa nedēļas kabatas nauda), tomēr izteica cerību, ka tas palīdzēs.

Esmu saņēmis vēstuli no vecas pensionāres, kas sūtīja man divas mārciņas un teica, ka vēlētos nosūtīt vairāk, bet esot grūti atlicināt no pensijas. Taču viņa cerot, ka šis mazais ieguldījums palīdzēšot mūsu darbā.

Mums ir piezvanījis kāds advokāts no Kalifornijas un vai­cājis, vai esot sazvanījis Džeralda Darela "Noenkuroto Šķirstu"? Mēs toreiz teicām, ka atsaucamies arī uz šādu vārdu. Pēc tam viņš paziņoja, ka misis Nubela nomirusi un novēlējusi mums testamentā simt tūkstošus dolāru. Es šo kundzi nekad netiku sastapis, viņa nebija arī tresta locekle, tātad varējām tikai seci­nāt, ka viņa lasījusi kādu no manām grāmatām par Džērsijā veikto darbu.

īpaši spilgti man atmiņā palikusi kāda sevišķi grūta ziema. Toreiz biju tikko atlaidis pārvaldnieku un pats pārņēmis zoo­dārza vadību. Tuvojās Ziemassvētki, tomēr šis fakts sagādāja niecīgu prieku. Lielākajai daļai cilvēku tas laikam gan bija līksms laiks, tikai ne man. Toreiz tūristu praktiski nebija, laiks nelāgs - pat visenerģiskākie Džērsijas iedzīvotāji neuzdrošinā­tos doties ārā slapjdraņķī un vējā, lai pastaigātos pa zoodārzu. Šādā laikā dzīvnieku apetīte pieaug, rēķini par pārtiku sasniedz nebijušus apmērus un nākas lietot trīsreiz vairāk elektrības nekā parasti, lai turētu dzīvniekus siltumā. Šādā laikā dzīvnieki kļūst nomākti, jo nav cilvēku, uz ko skatīties un apbrīnot. Es vēroju savus uzticīgos darbiniekus, kas aukstumā nozilējušiem deguniem trīs pēdu dziļajā sniegā drebēdami pūlējās darīt savu darbu, un prātoju, vai spēšu tiem nedēļas beigās samaksāt algu. Tā bija, kā Šekspīrs tik apskaidroti izteicies, manu rūpju ziema; es uzvilku mēteli un devos uz pilsētu aprunāties ar ban­kas pārvaldnieku.

Man bija spēcīga, kaut, iespējams, paranoiska pārliecība, ka pavadu bankas pārvaldnieka kabinetā vairāk laika nekā zoo­dārzā. Man palaimējās, ka mūsu bankas pārvaldnieks, pretēji ci­tiem savas sugas pārstāvjiem ar krama sirdīm, bija burvīgs, jauks un saprotošs cilvēks. Ja banku pārvaldnieki pēc nāves nokļūst debesīs (pastāv baznīcas strīdi par šo jautājumu un arī par no­dokļu iekasētāju galamērķi), mūsu bankas pārvaldnieks noteikti sēdēs uz rozā mākonīša, apgādāts ar pilnībā izmaksātu arfu un spārniem, jo tajā drūmajā dienā viņš izglāba man dzīvību. Mēs veicām parasto apsveicināšanās procedūru ar to vētraino, neīsto draudzīgumu, kāds allaž sastopams zobārstu uzgaidāmajās tel­pās, bankas pārvaldnieku kabinetos un nāvinieku kamerās. Tad mēs apsēdāmies un izskatījām rēķinus. Tie bija tie paši skaitļi, ko tikām izpētījuši pirms desmit dienām, taču bankas pārvaldnieks labi tēlotā pārsteigumā secināja, ka tie nav mainījušies.

-      Hm… jā, - viņš murmināja, vilkdams ar pirkstu šurpu turpu pa skaitļu stabiņiem, it kā meklētu vēl arī kādu kļūdu. - Jā, tā izskatās, ka jums nedaudz pietrūkst naudas.

Es klusēju. Nebija nekā, ko teikt.

-     Kā izskatās, - pārvaldnieks turpināja, vērdamies griestos, -jums nepieciešami līdzekļi, lai izturētu šo… ēēē… patiesi grūto

ziemas dalu.

-     Divi tūkstoši mārciņu, - es teicu.

Viņš saviebās.

-     Jūs laikam gan nevarat… no jebkādiem avotiem… jā, sa­protu… nu jā, divi tūkstoši mārciņu, jā, liela summa, un… jūsu kredīta pārtēriņš mūsu bankā šobrīd ir… paskatīsimies… desmit tūkstoši mārciņu, jā, un nav nekādu iespēju, ka jūs…? Hm… sa­protu.

Pārvaldnieks brīdi pārdomāja. Tad viņš pievilka tuvāk mazu bloknotu un uzrakstīja kādu vārdu, adresi un telefona numuru. Norāvis lapiņu, viņš to it kā nejauši pastūma pāri galdam uz manu pusi. Tad piecēlās kājās un sāka staigāt šurpu turpu pa kabinetu.

-       Šajā salā, protams, dzīvo daudz cilvēku, kuri varētu… ēēē… jums palīdzēt, ja zinātu par jūsu bēdīgo situāciju, - pār­valdnieks teica. - Es kā bankas pārvaldnieks, protams, esmu devis klusēšanas solījumu, gluži kā to dara ārsti. Man nekādā ziņā nav atļauts izpaust kāda klienta vārdu, adresi un telefona numuru, ne arī izplatīt informāciju, ka tiem ir ievērojami lī­dzekļi. Žēl gan, ka tā.

Viņš apklusa un dziļi nopūtās par smago nastu, kādu tam neapšaubāmi uzkrāvis šis noslēpuma glabāšanas zvērests. Tad izslējās un kļuva priecīgāks.

-    Atnāciet pie manis atkal pēc pāris dienām, kad būsiet ticis skaidrībā par savām grūtībām, - viņš teica un, starojoši smai­dīdams, paspieda man roku.

Es atgriezos zoodārzā. Galīgi neprotu lūgt cilvēkiem naudu, pat ja tie ir man parādā, bet šis papīra gabaliņš mani nostatīja tādas problēmas priekšā, kuras atrisināšanai vēl mācību grāmatas nav sarakstītas un kurai es biju pilnīgi nesagatavots. Ko cilvēks parasti mēdz teikt, kad aukstā, nemīlīgā naktī pie­zvana pilnīgi svešam cilvēkam un prasa divus tūkstošus mār­ciņu? "Sveicināti, mans vārds ir Darels, un man ir problēma!" Tādā gadījumā mans sarunas biedrs iedomātos, ka viena no manām gorillām tobrīd dzemdē un es viņu uzskatu par izcilu veterināro ķirurgu. "Esmu no zoodārza, un man ir kāds priekš­likums, kas jūs pilnīgi noteikti interesēs…" - šis teiciens izklau­sījās tik pilns mājienu un slēptu domu, ka es to noraidīju tajā pašā mirklī. "Vai jūs vēlētos iemaksāt divus tūkstošus mārciņu mana kredīta pārtēriņa dzēšanai?" Tas izklausījās mazliet rupji un ar mafijas piegaršu. Visbeidzot, plaukstām svīstot un balsij aizkrītot, es apstājos pie versijas, ko pats uzskatīju par intriģē­jošu, tomēr nepārprotamu.

-     Ēēē, mans vārds ir Darels, - es teicu gausajai, cienīgajai balsij, kas man atsaucās. - Es… ēēē… zvanu no zoodārza. Man iedeva jūsu vārdu, jo esmu nonācis grūtībās, un man ļoti no­derētu jūsu padoms.

-      Jā, protams, - teica X kungs. - Kad jūs vēlaties mani satikt?

-    Vai tagad jums būtu ērti? - es vaicāju, jo sapratu, ka dzelzs jākaļ, kamēr karsta, kaut arī biju pārliecināts, ka galā čiks vien iznāks.

-    Protams, - viņš teica. - Vai atradīsiet ceļu? Gaidīšu jūs pēc pusstundas.

Ceļš pie X kunga pa svilinošo vēju, spēcīgajām lietus gāzēm un zibens šautrām atgādināja kādas Holivudas drāmas ekspo­zīciju. Trūka tikai Borisa Karlova, kas atvērtu durvis. Tā vietā mani ielaida pats X kungs. Viņš bija gara auguma vīrs ar lielu, rāmu seju, gudrām acīm un izskatījās nebeidzami šarmants un labvēlīgs kā liels, uzticams, pavecs, vasarraibumains medību suns. Viņš izteica līdzjūtību, ka esmu izmircis, paņēma manu mēteli un pamāja ar roku uz dzīvojamās istabas pusi, kur košās krāsās mirgoja televizors, bet nemanīju neko no noslēpu­mainā, fantāziju raisošā Dikensa laikmeta Ziemassvētku ka­mīna.

-     Lūdzu, nāciet iekšā, - X kungs aicināja. - Mans tēvs te skatās televizoru. - Viņa tēvs izskatījās gadus astoņdesmit pie­cus vecs, tomēr varēja arī būt jaunāks. Viņš noteikti izskatījās uz pusi jaunāks, kā man likās, tātad mans novērojums varēja nebūt pareizs.

-    Vai mēs varētu parunāt privāti? - es vaicāju.

-    Kāpēc ne, - X kungs piekrita, - iesim manā guļamistabā.

-    Paldies, - es teicu.

Mani ievadīja ļoti mazā guļamistabā, kurā atradās milzum liela divguļamā gulta. Nekad vēl nebiju iedomājies, cik grūti ir apspriest pilnīgi jebkāda veida darījumu, atrodoties mazā ista­biņā, kur vienīgā sēdvieta ir divguļamā gulta. Mēs abi ar dzē­rieniem rokās apsēdāmies uz gultas malas kā šķīsts pārītis me­dusmēneša pirmajā naktī.

-    Nu, - X kungs atsāka, - kā varu palīdzēt?

Es viņam pastāstīju.

Viņš noklausījās, mani ne reizi nepārtraucis.

-    Protams, es jums palīdzēšu, - namatēvs teica, celdamies ie­liet man vēl dzērienu, turklāt gultas pamatīgo atsperu kustības sabīdīja mūs vēl tuvāk - it kā mēs sēdētu uz tramplīna. - Cik jūs vēlaties?

Juzdamies kā izspūrusi un gaužām nepievilcīga kurtizāne, kas tikusi pie viegla laupījuma, es ķērcošā balsī nosaucu summu. Parādījās čeku grāmatiņa, varas apziņā uzmanīgi nogludināta, lapiņā pedantiski ierakstīti maģiskās summas cipari - un tad es atkal biju brīvs ārā mežonīgajā ziemas naktī, un čeks sildīja manu kabatu. Šis cilvēks bija izturējies taktiski un apburoši un ne mirkli nebija licis man nojaust (pat tramplīnveida gultā), ka patiesībā neko nav man parādā. Lai šādos apstākļos izdarītu kaut ko tādu, vajadzīgs ārkārtīgi izsmalcināts takts. Par patei­cību es biju apņēmies nosaukt viņa vārdā pirmo mūsu orangu­tānu mazuli. Trīs mēnešus vēlāk mana X kunga vārds pēkšņi parādījās laikrakstu pirmajās lappusēs. Runāja, ka viņš izkrāpis godīgajiem Džērsijas iedzīvotājiem pamatīgu naudiņu, tāpēc būs spiests pavadīt zināmu laiku kādā no Viņas Majestātes vis­neveselīgākajiem cietumiem. Vēlējos, kaut būtu ar šo cilvēku iepazinies krietni agrak. Ne tikai viņa šarma, bet ari jauka lau­pīšanas stila dēļ. Es būtu varējis daudz ko no viņa iemācīties.

Manas Robiņa Huda karjeras (jo es ņēmu naudu no bagā­tajiem un devu to dabas aizsardzībai) laikā es daudz ceļoju un daudz ko piedzīvoju - vieni piedzīvojumi bija uzjautrinoši, citi ne pārāk, tomēr nekad nebiju iedomājies naudas meklējumos iesaistīt divas ārkārtīgi atšķirīgas zemes, un tomēr tās abas katra savā īpatnējā kārtā nesaraujami iesaistījās mūsu Džērsijā veiktā darba vēsturē. Viena bija pasaulē spēcīgākā un bagātākā - Amerikas Savienotās Valstis, bet otra - nabadzīga, attāla sala Indijas okeānā. Tieši šī pēdējā vispirms piesaistīja manu uzma­nību.

Tā atradās pie Āfrikas dienvidaustrumu krasta - milzīgs ze­mes gabals, tūkstoš jūdzes garš un platākajā vietā kādas trīssimt jūdzes plats, pēc izskata atgādinot slikti pagatavotu omleti. Šo vietu daiļskanīgi sauc par Madagaskaru, un tā ir ceturtā lielākā sala pasaulē. Bioloģiskā ziņā Madagaskara laikam gan ir viens no aizraujošākajiem zemes gabaliem uz šīs planētas. Tas tādēļ, ka tajās sensenajās dienās, kad kontinenti, iemantodami pašrei­zējo formu, tika kalti, dragāti un stumdīti pa zemes nokaitēto, putrai līdzīgo virsmu šurpu turpu kā papīra kuģīši pa dīķi, Ma­dagaskara atrāvās no mātes ķermeņa - Āfrikas - un kā gigan­tisks šķirsts ar augu un dzīvnieku kravu slīdēja tālāk prom uz leju un pa labi, līdz nokļuva pareizajā vietā. Tādējādi visi augi un dzīvnieki turpināja attīstīties izolēti un veidojās pilnīgi atšķirīgi no saviem radiniekiem kontinentā.

Gandrīz neviens no šīs neparastās salas dzīvniekiem nav sa­stopams nekur citur pasaulē, turklāt tie tur ir apbrīnojamā daudzveidībā. Šajā bagātajā, aizraujošajā salā dzīvo lemūri - no milzīgajiem, melni baltajiem strupastes indriem četrgadīga bērna lielumā līdz mazajiem peļu lemūriem, kas nav lielāki par sērkociņu kārbiņu; mitrenes golfa bumbiņas lielumā; visdažā­dākie ežveidlgie tenreki, no kuriem daži spēj vienā metienā laist pasaulē neskaitāmi daudz mazuļu; bruņurupuči gan kāj- soliņa, gan apakštases lielumā. Salā aug tik milzīgas un sarež­ģītas orhidejas, ka tās spēj apputeksnēt vienīgi mušas ar ārkār­tīgi garu smeceri, un pieticīgi, rozā ziediņi, kas palīdz ārstēt leikēmiju, kā arī milzum daudz citu bioloģisku brīnumu.

Diemžēl Madagaskara ir diezgan tipisks piemērs tam, kā mēs paši iznīcinām savu pasauli. Reiz šī sala bija biezi apaugusi ar mežiem, tajā bija liels skaits dažādu augu un dzīvnieku, bet nu tā virzās uz panīkumu. To pārmērīgi noganījuši zebu ga­nāmpulki (šos dzīvniekus tur kā sava stāvokļa apliecinājumu, nevis barības avotu) un noplicinājušas izšķērdīgās, iznīcīgās lauksaimniecības metodes, kas paredz izciršanu un dedzinā­šanu; abas šīs metodes piekopj cilvēki, kuru skaits nemitīgi pieaug, un rezultātā desmitkārt samazinājušies Madagaskaras meži, tā ka deviņdesmit procentu no tiem vairs neeksistē. Tas nozīmē ne tikai neskaitāmu koku un augu izzušanu, bet arī no tiem atkarīgo dzīvnieku iznīcību. Erozija maina, izžāvē un iz­vago zemi gluži kā vecums, kas padara cilvēka seju sausu un grumbainu. Lidojot šodien pāri Madagaskarai, var redzēt šo milzīgo salu noasiņojam, jo bez meža atstāto augsni izskalo upes un aiznes uz jūru. Platās laterīta straumes atgādina asinis, kas plūst no pārgrieztām vēnām un ierit Indijas okeāna zilajos ūdeņos.

Lieki teikt, ka Madagaskaras liktenis dabas aizsargātājiem ir ārkārtīgi nozīmīgs, jo, saglabājoties pašreizējam dabiskās vides iznīcināšanas tempam, simtiem unikālu dzīvības formu (dau­dzām no tām var būt milzīga nozīme cilvēku dzīvē) izzudīs tu­vāko divdesmit līdz piecdesmit gadu laikā, varbūt pat ātrāk.

Bet ir grūti darīt dabas sargu domas citiem zināmas, jo lasīt- prasmes līmenis Madagaskaras iedzīvotāju vidū ir zems un nabadzības līmenis augsts. Šausminoši apzināties, ka franči, ka­mēr bija pie varas salā, atvēlēja lielas platības rezervātiem, toties nedarīja neko vai gandrīz neko, lai šie rezervāti tiktu pienācīgi vadīti un organizēti; vēl vairāk, viņi nedarīja neko, lai liktu vietējiem iedzīvotājiem apzināties apbrīnojamo un svarīgo mantojumu - savu zemi. Vēl pavisam nesen vienīgais paņē­miens, kā vienkāršais cilvēks uz ielas varēja uzzināt par savas zemes neparasto faunu, bija aplūkot sērkociņu kārbiņas, kuras greznoja koši krāsaini un izplūduši dažu lemūru sugu attēli. Bija pilnīgi skaidrs - kamēr dabas aizsardzība Madagaskarā nav ievirzīta pareizajās sliedēs, ir ārkārtīgi svarīgi nodibināt pavai­rošanas grupas itin visiem Madagaskaras dzīvniekiem.

Mēs vienmēr bijām uzskatījuši, ka ir saprātīgi strādāt ar su­gām, kas radniecīgas apdraudētajām, šādā veidā apgūstot labā­kos paņēmienus dzīvnieku kopšanā un pavairošanā, tādējādi brīdī, kad izdotos iemantot apdraudētas sugas eksemplārus, mums jau būtu nepieciešamā pieredze. Tā, piemēram, melno lāču turēšana sniegtu pieredzi, kas varētu ļoti noderēt, ja mēs vēlētos izveidot daudz retāk sastopamo briļļu lāču koloniju. Tāpēc toreiz, kad izlēmām nopietni nodoties Madagaskaras faunas vākšanai un vairošanas koloniju veidošanai, mēs vis­pirms izvēlējāmies trīs īpaši neapdraudētu sugu dzīvniekus, kurus varēja viegli iegūt. Tie bija pundura ežtenreks, adatainais ežtenreks un katas lemūrs - viens no visskaistākajiem le- mūriem pasaulē. Tenreki ir īpatnēji, primitīvi mazi radījumi, kas kustas kā sīkas adatainas uzvelkamās rotaļlietas, rokās pa­ņemti, sagrumbo elastīgo pieres ādu pāri degunam īsti neap­mierinātā grimasē un vienā metienā laiž pasaulē milzum daudz mazuļu (lielākos metienus, kādi zināmi zīdītāju vidū, līdz pat trīsdesmit vienam mazulim). Tenreki parādās tikai naktī, lai barotos ar kukaiņiem, jēlām olām un gaļu. Tie ir ne­sabiedriski radījumi un pat visdzīvākajā iztēlē nevar tikt no­saukti nicināmajā vārdā par "mājas lutekļiem".

Kaut arī sākumā gadījās piedzīvot neveiksmes, mums drīz vien izdevās nodibināt plaukstošas kolonijas. Attiecībā uz adatainajiem ežtenrekiem pat pārlieku plaukstošas, jo dažu gadu laikā ieguvām vairāk nekā piecus simtus mazuļu. Viens no mūsu pundura ežtenreku tēviņiem, kurš ieradās pie mums jau pilnīgi pieaudzis, pārspēja visus zināmos šīs sugas ilgmūžības rekordus - nomirstot viņam noteikti bija vismaz četrpadsmit ar pusi gadu, kas tik trauslam un smalkam radījumam ir pil­nīgi neiedomājams vecums.

Mums veicās arī ar katas lemūriem. Šiem glītajiem dzīv­niekiem ir melni balts un pelnu pelēks kažoks ar rožainu vizmu, gara, eleganta, melnbalti svītrota aste un dzeltenas acis. Viņi izskatās gluži kā izkāpuši no Obrija Bērdslija* dīvaina zīmē­juma. Tie pārvietojas ļoti cēlā gaitā un astes tur lepni izslietas kā karogus. Katas lemūri ir īsteni saules pielūdzēji, un, tikko uz­spīd visniecīgākais saules stariņš, tie sasēžas tā gaismā, atspiež ķepas pret ceļiem vai izstiepj tās, saceļ galvas un ekstāzē aizvēr­tām acīm uzsūc dzīvinošo siltumu. Savam pirmajam katas le- mūru pārim mēs, ilgi galvas nelauzīdami, devām vārdus Pollija un Pīters (turklāt tā viņu nokristījām, pirms bijām saņēmuši dzīvniekus), un izrādījās pilnīgi skaidrs, ka šajā ģimenē bikses kājās ir Pollijai. Viņa kā īsta ragana nemitīgi izkomandēja na­baga Pīteru, grūda nost no ērtākajiem zariem, padzina no sau­lainākajiem stūrīšiem, spieda atdot viņai gardākos kumosus.

Tomēr izskatījās, ka šāda apiešanās Pīteram nāk tikai par labu, tāpēc mēs neiejaucāmies. Pollija, protams, bija īsta prima- donna - cēlā gaitā soļoja pa būri, gozējās saulē, augsti izslējusi ķepas, lai arī padusēm tiktu labums no ultravioletajiem sta­riem, vai eleganti dancoja, cenzdamās noķert tauriņus, kuri bija gana muļķīgi, lai ielidotu cauri stiepļu režģim. Ja Pollijai gadījās būt labvēlīgā noskaņojumā, viņa mums uzdziedāja - šis priekš­nesums bija tikpat satraucošs, cik nemuzikāls.

-    Nu, Pollij, skaistulīt, padziedi jel mums par prieku, - mēs lišķējām un pieglaimojāmies.

Pollija tad izstaipījās, saposās un domīgi blenza tālumā ar dzeltenajām acīm, it kā apsvērdama, vai šī publika ir viņas ta­lanta cienīga. Mēs vēl mazliet paglaimojām, un viņa pēkšņi uz­sāka dziesmu, cieši satvērusi zaru, kā dziedoņi saķer savu vēderu. Viņa atmeta galvu, plati atvēra muti un nodevās dziesmai ar kvēlu aizrautību kā īsta lemūru pasaules Marija Kallasa.

-    Ouū, - Pollija dziedāja, - aroū, aroū, aroū, arouū.

Te viņa ieturēja pauzi aplausu gaidās un tad uzsāka nākamo pantu.

-    Aroū, oū, oū, aroū, - viņa gaudoja, - aroū, aroū.

Dziesmas skaļums un griezīgums pilnībā atsvēra mazliet

monotonās vārsmas.

Mēs tā arī neuzzinājām, kad Pīters beidzot saņēma drosmi Polliju pavest, taču acīmredzot viņam bija palaimējies sievai tuvoties vienā no tās retajiem vājuma brīžiem, jo viņa mums visiem sagādāja pārsteigumu, laizdama pasaulē jauku vīriešu kārtas mazuli. Tas bija burvīgs mazulis ar milzīgām, saprātī­gām acīm un mazu sejiņu, smailām laumiņas ausīm un gariem locekļiem, kuru dēļ lemūrēns izskatījās gaužām novārdzis - tāds kā lemūrveidīgs Olivers Tvists. Sākumā šis apburošais mazulis vizinājās, izstieptām rokām un kājām stingri pieķēries

Pollijas vēderam, iegremdējis mazos locekllšus mātes vilnā. Mazliet paaudzies, mazais lemūriņš kļuva drosmīgāks un pārcē­lās vizināties uz Pollijas muguras kā sīciņš, melanholisks žokejs, kas jāj uz milzīga rumaka. Izpētījis pasauli, mazulis kļuva pašap­zinīgāks, un melanholisko izteiksmi viņa sejā nomainīja drais­kulība. Viņš uzdrošinājās pamest Pollijas muguru un izpētīt savas mītnes dažādos nostūrus, taču aši atgriezās drošībā mātes skavās, ja juta uzglūnam iedomātas briesmas. Lemūrēns izsmal­cināti dejoja un virpuļoja, sauļojās līdz ar vecākiem un atļāvās izmantot viņu astes par šūpolēm. Viņš pat iemācījās dziedāt kopā ar Polliju - spalgais, trīselīgais pavadījums ne mazākajā mērā neuzlaboja ne melodijas daiļskanību, ne vārdu daudzvei­dību.

Kad katas lemūri bija iedzīvojušies, mums palaimējās ie­mantot brūno lemūru bariņu no Komoru salas līdzās Madagaskarai. Tie bija lieli, vāji dzīvnieki ar blāvām acīm un aitas vilnai līdzīgu kažoku melnā un dažādu nokrāsu šokolādes un kanēļa brūnā krāsā. Viņi ļoti labi iedzīvojās, un pārsteidzoši īsā laikā vienai no mātītēm piedzima mazulis. Toreiz mēs guvām rūgtu pieredzi par zināmām psiholoģiskām problēmām, ar kādām nākas saskarties brūno lemūru tēviņiem, kad tie izbauda tēva priekus. Mazulis bija tikko piedzimis, kad tēviņš to atņēma mātei un nogalināja. Šāda slepkavīga attieksme pret paša bērnu bija liels šoks, un mums nācās izstrādāt aplinkus paņēmienus, kā turpmāk novērst lemūru tēviņu ļaunos no­lūkus. Mēs katrā būrī iebūvējām bērnistabu - tādu kā būri būri. Tikko bija skaidrs, ka tuvojas dzemdības, mēs ieslodzī- jām mātīti šajā telpā. Tādā veidā viņa bija atdalīta no tēviņa, tomēr tēviņš varēja sievu redzēt, saost un cauri smalkajam stiepļu režģim arī viņai pieskarties. Kas vēl nozīmīgāk, viņš va­rēja vērot mazuli piedzimstam un aprast ar domu, ka kļuvis par tēvu. Kad mazais lemūriņš bija iedzīvojies, mātīte atkal tika izlaista pie tēviņa, un tas uztvēra mazuļa klātbūtni kā kaut ko pašsaprotamu.

Kādu rītu mēs ar Džeremiju stāvējām pie brūno lemūru būra un kā apburti vērojām jauna pārīša noņemšanos ar vienu no saviem mazuļiem.

-     Ņemot vērā viņu vairošanās ātrumu, mums drīz nāksies apsvērt jaunu mājokļu nepieciešamību, - Džeremijs ieminējās.

-    Jā, - es teicu, - un tas būs stipri dārgi.

-    Zinu, - Džeremijs piekrita un tad domīgi piepilda, - būtu lieliski tikt pie vesela klājiena jaunu būru šiem lemūriem, vai ne?

-    Jā, būtu gan, - es piekritu.

Mazulis bezbailīgi no mātes astes aizšūpojās pie tēva, par ko saņēma sāpīgu kodienu un aizdancoja no soda drošā attālumā.

-    Apsveru domu doties uz Ameriku, - es teicu.

-    Uz Ameriku? - Džeremijs pārvaicāja. -Tu nekad neesi tur bijis, vai ne?

-    Nē, bet es apsveru ideju doties turp un nodibināt kaut ko līdzīgu tresta filiālei.

-    Naudas iegūšanas nolūkos?

-    Protams, - es atteicu, - galu galā tā vien liekas, ka pilnīgi visi brauc uz Ameriku pēc naudas. Neredzu nekāda iemesla, kāpēc lai es būtu izņēmums.

-     Nu, jā, tas laikam būs interesants ceļojums, - Džeremijs domīgi minēja.

Neviens no mums vēl nezināja, cik ļoti interesants šis ceļo­jums izvērtīsies.

Es nolēmu neizvēlēties lidošanu, jo uzskatīju, ka lidojums pāri pasaulei nesniedz nekādu priekšstatu par attālumu un daudz kas paslīd garām. Tāpēc devos pāri okeānam uz Ņu­jorku ar Queen Elisabeth II, un Amerikā lielākoties ceļoju ar auto vai vilcienu. Lieki teikt, ka visi sastaptie amerikāņi mani uzskatīja par jukušu, bet tolaik es pazinu tikai dažus amerikā­ņus, tādēļ mana apņemšanās vērot Ameriku no zemes bija ne­satricināma. Es biju vienojies par lekciju lasīšanu tik savstar­pēji attālās vietās kā Sanfrancisko, Čikāga un Ņujorka, tādējādi ceļojums bija sagaidāms ilgs un grūts. Nolēmu, ka man būs vajadzīgs kāds cilvēks, kas darbotos kā mans sargsuns un pie­skatītājs - atgādinātājs, kā tos tagad dēvē; kāds, kurš sekotu, lai viesnīcās ir aizrunātas istabas, vilcienu biļetes nopirktas, un tā tālāk, lai manā ziņā paliktu tikai rūpes par iespējami daudzu jaunu biedru piesaistīšanu trestam no lekciju apmeklētāju un viesmīlīgo saimnieku vidus. Šim nolūkam es izvēlējos senu draugu Pīteru Valleru, kurš vairākus gadus bija saistīts ar Ka­raliskās Koventgārdena operas kompāniju un nesen palīdzējis savam draugam Stīvam Ekartam nodibināt Londonā ameri­kāņu skolu. Pīters bija garš, tievs un glīts - pēc izskata ne vecāks par četrdesmit gadiem, kaut gan īstenībā daudz vecāks. Viņam piemita milzīgs šarms, un sievietes (īpaši padzīvojušās) viņu dievināja. Es uzskatīju, ka viņš varētu būt ideāls cilvēks, kas spētu mani pasargāt no valdonīgajām, vecīgajām amerikāņu matronām ar zilinātiem matiem, par kurām biju dzirdējis tik šausminošus stāstus; bažījos, ka manā ceļā varētu gadīties bries­mas, kādas ir gluži svešas cilvēkam, kas pieradis vienīgi pie sarežģījumiem, ķerot džungļos mežonīgus zvērus. Pīters izrādī­jās apburošs, mīlams ceļabiedrs, kas cītīgi rūpējās par manu labklājību, kaut arī gadījās brīži, kad viņa Džīvsam [6] raksturīgie pakalpojumi nesniedza gaidīto atbalstu.

Papildus īpaši šim ceļojumam pasūtītajiem elegantajiem uzvalkiem es biju iesaiņojis bagāžā vairākus simtus tresta gada pārskatu (tas bija apjomīgs dokuments) un vairākus tūkstošus brošūru ar informāciju par tresta darbu. Tipogrāfiskas aizķer­šanās dēļ šī krava tika piegādāta pašā pēdējā mirklī, turklāt ie­saiņota nevis stingrās kartona kastēs, bet gan nemākulīgi savīs­tītos un ar auklu mudžekli pārsietos papīra saiņos. Pārsaiņo- šanai neatlika laika, tāpēc mēs ar Pīteru ieradāmies uz QE2 klāja kā tikko aplaupījuši čigānu apmetni un atstiepuši līdzi pašu neizskatīgāko laupījumu. Izmeklēti pieklājīgais un aristo­krātiskais vecākais stjuarts (kas izskatījās kā viens no Viņas Majestātes sūtņiem) lūkojās, lai mūsu čigānu saiņi tiktu droši noglabāti kuģa dzīlēs, un tad ierādīja mums kajītes.

Man par laimi, kopā ar mums ceļoja Pītera seni draugi - Margo un Godfrijs Rokfelleri un viņu divi bērni. Margo pa­skaidroja, ka viņi esot nabadzīgi Rokfelleri; viņa bija ārkārtīgi skaista sieviete ar daiļu, priekšlaicīgi nosirmojušu matu ie­skautu seju un zilām acīm, kas bija caururbjošas kā vanagam. Viņai piemita nebēdnīga humora izjūta un liels komiķes ta­lants, jo viņa spēja saviebt seju un runāt spalgā falsetā kā dažas no slavenākajām Holivudas marionetēm. Godfrijs izskatījās kā viņas pilnīgs kontrasts - masīvs, muskuļots vīrs ar platu, apaļu, labvēlīgu seju, nezūdošu smaidu un humorpilnām, miegai­nām acīm. Bērni bija burvīgs zēns un meitene - Pārķers un Ka- rolīna, kurus es neiedomājami kaitināju, dēvēdams par "maza­jiem roķiem".

Ceļojuma sākums ritēja gludi, un Godfrijs, kuram, kā izrā­dījās, kabīnē bija noslēpti neierobežoti skotu viskija krājumi, uzstāja, ka pirms maltītēm mums tur jāsapulcējas uz dažiem dzērieniem. Un tad laiks sabojājās. Nākamajā rītā gan God­frijs, gan Pīters nespēja piecelties no kojām. Tomēr man nebija daudz laika vaimanāt kopā ar sirdzējiem, jo pašam bija savas rūpes. Brokastu laikā pie manis pienāca elegantais, aristokrā­tiskais vecākais stjuarts un paziņoja nepatīkamo vēsti, ka mani čigānu saiņi nakts vētras laikā nelaimīgā kārtā izjukuši un visa bagāžas noliktava pārpludināta ar tresta informatīvo litera­tūru. Vecākais stjuarts apjautājās, vai es grasoties kaut ko darīt šajā sakarā. Doma par simtiem gada pārskatu un, Dievs vien zina, cik tūkstošu brošūru pārsaiņošanu bija šausminoša, taču man palīgā nāca Margo. Viņa pasauca "mazos roķus", mēs visi četri devāmies uz bagāžas telpu, bruņojušies ar laipnā vecākā stjuarta sagādāto ietinamo papīru un auklu, un pārlaidām skatienu postažai. Teikt, ka telpa bija pārpludināta ar tresta in­formāciju, nozīmētu novērtēt situāciju pārlieku maigi. Mēs drūmi ķērāmies pie darba. Darbojoties pagāja visa diena, taču beidzot pēdējais sainis bija ietīts un apsiets.

-     Nu ko, paldies Dievam, - Margo noteica, aplūkodama savas notrieptās rokas. - Tas tik bija darbs.

-   Toties kas par lielisku stāstu, ar ko citus pacienāt! - es aiz­rādīju.

-    Kas par stāstu? - Margo aizdomīgi noprasīja.

-    Stāsts par to, kā es šķērsoju Atlantijas okeānu ar QE2 vienā šaurā telpā ar trim Rokfelleriem, kuri saiņo manu bagāžu.

-    Es jūs iesūdzēšu, - Margo brīdināja. - Un neviens jums tik un tā neticēs. Neviens nedomās, ka Rokfelleri ir tādi muļķi.

Pēdējā naktī mēs sapulcējāmies Godfrija kajītē, lai iztukšotu vairākas pudeles šampanieša, ko viņš bija sagādājis, un nosvi­nētu mūsu ierašanos Ņujorkā. Šī lieliskā dzēriena iespaidā Pī­ters gremdējās atmiņās par jaunības dienām Vīnes baletskolā.

-    Disciplīna, mani mīļie, - viņš teica, saņēmis rokas un vēr­damies augšup, - disciplīna, jūs to nevarat iedomāties. Tik stingra, tomēr ir tā vērta.

-    Ko tu ar to gribi teikt? - Godfrijs vaicāja, izstiepies garšļau­kus uz kajītes grīdas kā krastā izskalots valis. - Nekādu dzerstiņu?

-     Nekāda alkohola, - Pīters šausmās stāstīja. - Stundām, stundām un vēlreiz stundām pie stieņa, kamēr tā vien šķiet, ka nolūzis kājas. Nogurdinoši līdz pēdējam.

-    Un tu to visu darīji bez neviena dzēriena? - Godfrijs neti­cīgi pārvaicāja.

-    Ne malka, ne piliena, mīļā sirds.

-     Ziedošanās, - Godfrijs skandēja, pievērsies man, - abso­lūta ziedošanās. Nesaprotu, kā var dejot bez neviena dzēriena.

-     Ko vēl jums vajadzēja darīt? - Margo vaicāja.

-     Nu, - Pīters teica, pamatīgi noplacinājis līmeni jau piek­tajai šampanieša glāzei, - mums lika dejot tādā mazā koka kastē, neatceros tās nosaukumu, lai būtu skaidrs, ka mums ir tikai maza vietiņa dejošanai un, ja iziet ārpus tās, tad jākrīt gar zemi.

-     Lika dejot kastē? - Godfrijs pārvaicāja. - Kādā kastē?

-    Nu, tādā plakanā, līdzīgi kā tas, - Pīters skaidroja, norādī­dams uz mazu, apaļu galdiņu, kas bija daļa no kajītes apmēbe- lējuma.

-     Bet tas taču nav lielāks par sombrero, - Godfrijs iesaucās, - uz tā nevar padejot!

-    Meksikāņi dejo uz savām cepurēm, - Margo aizrādīja, do­mīgi piepildīdama mūsu glāzes.

-     Bet Pīters nav meksikānis, - Godfrijs deva pretī, - viņš ir īrs.

-     Iri dejo koka tupelēs, - es teicu, lai visu vēl vairāk samu­džinātu.

-    Nu, īrs vai ne, es tik un tā neticu, ka viņš var padejot uz tā galda, — Godfrijs ar pārliecību paziņoja un iedzēra pamatīgu malku šampanieša.

Mums vajadzēja paredzēt, ka tuvojas nepatikšanas. Kuģis joprojām neveikli šūpojās no viena sāna uz otru, bet mēs šo efektu piedēvējām dzīvinošajam šampanietim, nevis laika ap­stākļiem.

-     Protams, es varu uz tā dejot, - Pīters apgalvoja, jo viņa spēju noniecināšana bija krietno vīru sadusmojusi. - Es jums parādīšu, kā mēs to darījām.

Viņš izstūma galdu kajītes vidū un domīgi to aplūkoja.

-    Man mugurā pārāk daudz drēbju, - viņš teica un ļoti cie­nīgi izģērbās, līdz palika apakšbiksēs.

-     Tagad saprotu, kāpēc baletdejotāja vārdam ir slikta pie­skaņa, - Godfrijs komentēja, - tie vienmēr steidzas sevi eksponēt.

-    Es neesmu eksponēts, - Pīters nikni atcirta, - vai ne, Margo?

-    Vēl ne, - Margo filosofiski atzina.

Pīters uzrausās uz galda un pacēla rokas virs galvas, salicis pirkstus graciozā pozā. Viņš pacēlās uz pirkstgaliem un šķel­mīgi uz mums paskatījās.

-     Uzdziediet kaut ko, - viņš ierosināja.

Labi pārdomājis, Godfrijs rāva vaļā mazpazīstamu "Riekst- koža svītas" versiju. Pīters ekstāzē aizvēra acis un ņēmās virpu­ļot, vairākas reizes izpildīja grand plies un pacēlās pirkstgalos, sagatavojies vēl vienam virpulim, kad pa kuģi ieblieza pama­tīgs devītais vilnis. Mūsu Ņižinskis ar ķērcienu novēlās no galda, rokas un kājas mētādams. Ar Pīteru notika tieši tas pats, kas ar putnēnu, kurš uz ligzdas malas vingrinājies lidošanā, tad zaudējis līdzsvaru un novēlies svešādajā, biedējošajā pasaulē. Gluži bālu seju viņš gulēja uz grīdas, satvēris augšstilbu.

-     Au! Au! Au! - viņš spiedza, šajā brīdī ļoti atgādinādams lemūru. - Au! Mana kāja! Esmu salauzis kāju!

Tas vien mums vēl vajadzīgs, es nospriedu. No rīta jāierodas Ņujorkā - un mans sekretārs lauzis kāju.

Mēs sadrūzmējāmies ap savu kritušo varoni, ar varu lējām šampanieti viņa bālajās lūpās un mierinājām, ka šādā stāvokli cilvēkam nepavisam nav nepieciešamības pēc pēdējā svaidī­juma un, kas vēl svarīgāk, - kāja nepavisam nav lauzta. Pīters bija pamatīgi sastiepis augšstilba muskuļus, taču lūzuma ne­bija. Tomēr mežģījums bija tik nelāgs, ka viņam vajadzētu lik­ties slimnīcā, lai caurskatītu vainu ar rentgenu un saņemtu pa­līdzību. Tā nu, kad piestājām Ņujorkas ostā, manu bālo Džīvsu aizrāva ātrās palīdzības mašīna un man nācās vienam stāties pretī Ņujorkas briesmām.

Par laimi, manas pirmās tikšanās bija paredzētas tepat "Lie­lajā Ābolā" vai arī citās viegli sasniedzamās vietās, tā ka es va­rēju pats tikt galā; Pīters tostarp nīkuļoja slimnīcā un audzēja tik astronomiskus rēķinus, ka spēju vien priecāties par mūsu apdrošinājumu. Šķiet, ka medicīna Amerikā ir varen ienesīgs rekets, un atliek tikai brīnīties, kā mafija to vēl nav pārņēmusi.

Kamēr es uzturējos Ņujorkā, kāda jauna sieviete, kas dar­bojās in loco parentis[7], kamēr Pīters bija rīcības nespējīgs, bez mitas stāstīja man par kādu Dr. Tomasu Lavdžoju un par to, cik tas esot lielisks cilvēks. Viņas acīs tas bija īsta Dieva dāvana, un bija pilnīgi skaidrs, ka meiča pamatīgi viņā ieķērusies. Viņa stāstīja, ka cenšoties sarunāt man tikšanos, bet Lavdžojs esot tik ļoti pieprasīts, ka viņu noķert esot tikpat grūti kā mald- uguni. Tad kādu rītu mēs bijām pie Macy's veikala pēc iepirk­šanās, kad jaunā sieviete sajūsmā griezīgi iespiedzās.

- Skatieties, - viņa kliedza, - lūk, tas ir Toms Lavdžojs!

Es ieinteresēts paskatījos uz šo izvairīgo paraugcilvēku. Ie­raudzīju pa ielu uz mūsu pusi dejojošā solī tuvojamies trauslu, jaunu cilvēku ar izspūrušiem tumšiem matiem, tumšām acīm, kurās dzirkstīja humors, un mīļu smaidu pievilcīgā sejā. Pilnīgi spēju saprast, kas lika manas pavadones sirdij sisties straujāk. Viņš man tūlīt iepatikās, un izskatījās, ka arī es viņam patīku. Kad nu bijām nejauši noķēruši savu vienradzi, mēs viņu ievil- kām tuvējā viesmājā un ņēmāmies piepildīt ar alu; es pa to laiku izklāstīju, ko grasos paveikt Amerikā. Lavdžojs klusē­dams klausījās un deva man dažus teicamus padomus. Manas jūtas pret viņu kļuva vēl jo siltākas, kad atklāju, ka viņš ir viens no tiem reti sastopamajiem zinātniekiem, kas uztver savu darbu nopietni, tomēr spēj pasmieties gan par sevi, gan par citiem. Patiesībā tieši Toma fantastiskā humora izjūta mūs tik cieši sasaistīja. Darbojoties dabas aizsardzības jomā, cilvēkam atliek vienīgi raudāt, ja viņš nav spējīgs smieties, un kopā ar asarām nāk izmisums. Toms apsolīja mani apciemot, kad mans ceļo­jums būs galā, lai mēs varētu apspriest, kā sekmīgāk nodibināt tresta filiāli Amerikā.

Drīz vien arī Pīters izkļuva no slimnīcas, un mēs devāmies savā maratonā pa ASV.

Amerika bija fantastiska, un šā pirmā ceļojuma laikā gadījās daudzi svarīgi notikumi. Ņujorkā mēs ieradāmies pašā kar­stuma viļņa epicentrā - tik karstu un mitru gaisu es ārpus Rie­tumāfrikas nebiju piedzīvojis. Brūnais smogs zivīm līdzīgos gubu mākoņu vālos gulēja starp debesskrāpjiem, tā ka to smailes saules gaismā vizēja kā milzīgi cukurgraudi, toties vidusdaļa zuda smoga drūmajos vālos. Skats bija pilnīgi neti­cams un izskatījās gluži kā Reja Bredberija aprakstītā Marsa pilsēta. Es dziļi iemīlēju Ņujorku, kaut parasti man lielpilsētas nepatīk. Vēlāk mēs braucām uz Čikāgu - šajā pilsētā, kas mani atstāja vienaldzīgu, man bija paredzēts lasīt lekciju kādiem diviem tūkstošiem cilvēku, un te nu Pīters, vēlēdamies kom­pensēt savu baleta kļūmi, ņēmās man apkārt kā perētāja vista.

Taču, pārlieku aizrāvies ar sīkumiem, viņš izlaida no acīm kopainu. Tā nu mēs ieradāmies auditorijā, kas bija pilna ar inteliģentiem klausītājiem, un vienlaikus atklājām, ka filma par trestu palikusi viesnīcā. Es vispār esmu nervozs lektors, un šis fakts man nekādi nepalīdzēja. Taču ļaunākais Čikāgā vēl bija priekšā. Draugi bija laipnā kārtā sarīkojuši kokteiļu vakaru tiem no manas publikas, kuri varētu izrādīties dāsnākie zie­dotāji. Es stāvēju pie dīvāna, kurā sēdēja slaids, sirma izskata vīrs, kad man pēkšņi tuvojās diezgan atbaidoša dāma ar koši ziliem matiem, kara cirvim līdzīgu seju un tādu balsi, kas sa­šķeltu klintis jebkurās akmeņlauztuvēs.

-     Mister Djurol, - viņa spalgi vīteroja, - mani sauc Avens- pārka, un šis te ir mans vīrs. - Viņa ar īpašnieces žestu norādīja uz trauslo vīriņu man līdzās. Mēs palocījāmies viens pret otru. - Mister Djurol, - sieviete turpināja, - mēs ar vīru nobraucām divsimt piecdesmit jūdžu, lai šovakar noklausītos jūsu uzstāšanos.

-    jūtos pagodināts…, - es iesāku.

-      Divsimt piecdesmit jūdžu, - viņa runāja tālāk, neņem­dama vērā manu iejaukšanos, - divsimt piecdesmit jūdžu, un mans vīrs ir slims.

-    Tiešām? - es pārvaicāju, līdzjūtīgi pavērdamies uz Avens- pārka kungu, - man ļoti žēl.

-     Jā, - sieviete turpināja runāt savā šaušalīgi satricinošajā balsī, - viņam ir visaptverošs vēzis.

Bija ļoti grūti iedomāties, kā komentēt šādu paziņojumu. "Ceru, ka drīz būsiet vesels" nepavisam neizklausījās piemē­roti. Kamēr es lauzīju galvu, laimīgā kārtā parādījās Pīters un izglāba mani, aizraudams prom. Zināmā mērā viņš tādējādi izpirka savu vainu par filmas aizmiršanu.

No Čikāgas uz Sanfrancisko mēs devāmies ar vilcienu. Ku­peju mums ierādīja mazs, mūžvecs melnādains vagona pava­donis ar sniegbaltiem matiem - viņš izskatījās kā tikko izkāpis no "Vējiem līdzi". Man par sajūsmu, pavadonis attiecīgi arī runāja.

-    Ite ira jūsējs mājoklis, sēr, - viņš teica, - un jūs draugam ira ite blakām. Es tūlītās atnesīs jūs bagāžu, kungi.

Es zināju, ka starpsiena starp mazajām glītajām kupejām ir izņemama, tāpēc palūdzu mūsu pavadoni sienu izņemt, kad tas atgriezās ar somām.

-    Tūlītās, sēr, - viņš teica, pagrieza rokturus, un drīz vien mūsu rīcībā bija plaša kupeja ar divām gultām, divām izliet­nēm, divām kumodēm, diviem atzveltnes krēsliem un diviem lieliem logiem, pa kuriem apbrīnot garāmslīdošo Ameriku. Mums Čikāgā bija smaga diena, tāpēc uzskatīju, ka esam pel­nījuši kaut ko labu.

-    Un tagad, - es teicu, - mēs ar draugu vēlētos pudeli Korbel šampanieša.

-    Tūlītās, sēr, tūlītās, es jumsīm atnesīs, - pavadonis atsaucās.

Brīdī, kad vilciens slīdēja prom no stacijas un tuvojās

laukiem, vecais vīrs atgriezās, nesdams ledusspainītī jauki vēsu pudeli šā teicamā amerikāņu šampanieša.

-    Vai atvērt?

-     Jā, lūdzu, un nolieciet vēsumā vēl vienu pudeli - katram gadījumam.

-    Jā, sēēērr, - pavadonis teica, cīnīdamies ar korķi.

Kad biju nogaršojis šampanieti un atzinis to par labu, vecais vīrs ielēja mums vīnu, rūpīgi ievīstīja pudeli sniegbaltā salvetē un ielika to atpakaļ spainītī.

-    Vai tas viss, sēr? - viņš vaicāja.

-    Jā, paldies, - es teicu.

Pie durvīm pavadonis apstājās. - Atvainošanos, ka tā saku, sēēr, - viņš teica, savilcis seju platā baltzobu smaidā, - bet tas patiesi ir prieks, apkalpot džentlmeņus, kas zin, kā ceļot, jā, sēēr.

Kamēr mēs sēdējām un malkojām vīnu, es uzskaitīju Pī- teram priekšrocības, kādas saskatu ceļošanā ar vilcienu.

-    Tas nudien ir viens no labākajiem ceļošanas veidiem, - es klāstīju. - Kurš gan vēlas tikt iespundēts sardīņu bundžā div­desmit piecus tūkstošus pēdu virs zemes kopā ar baru cilvēku, kuri pilnīgi noteikti kritīs panikā, ja kas atgadīsies? Vilcienā viss ir pilnīgi citādi. Nenākas ieņurcīties embrija pozā, var staigāt apkārt. Ceļojums norit civilizētā ātrumā, var gaužām ērti vērot pasauli slīdam garām un baudīt servisu. Vēl jo vai­rāk, esam uz zemes un skaidri zinām, ka neviens pilots te ne­darīs zināmu uzjautrinošo faktu, ka labā borta motors aiz­dedzies un ka nav iemesla panikai. Ceļojums vilcienā, mīļais Pīter, varbūt ir lēns, toties drošs.

Tikko biju izteicis šos vārdus, sajūtām tādu grūdienu, it kā vilciens būtu ietriecies ķieģeļu sienā. Mūsu glāzes laidās pa galdu stepa dejā, izšļakstīdamas saturu, bet loga gleznā parā­dījās lieli koka un metāla gabali. Vilciens drebēdams ar grie­zīgu troksni apstājās.

-    Vai tas, tavuprāt, kaut kam uzskrējis virsū? - Pīters ner­vozi apvaicājās.

-    Muļķības, - es stingri atteicu, - vilcieni nekam neuzskrien virsū.

-    Bet te ir Amerika, - Pīters aizrādīja.

-    Taisnība, - es piekritu. - Iesim paskatīties.

Mēs piebiedrojāmies citiem pasažieriem un devāmies uz priekšu, kur mūsu lepnā lokomotīve sērīgi stāvēja, ietinusies tvaika šallē. Izrādījās, ka gigantiska kravas mašīna ar tikpat gi­gantisku piekabi bija uzdrošinājusies sacensties ātrumā ar mūsu vilcienu un šāvusies pāri pārbrauktuvei. Neizskatījās, ka šādai slepkavnieciskai bravūrai bijis kāds iemesls. Pati mašīna bija tikusi pāri, bet vilciens ar visu sparu bija ietriecies piekabē. Par sadursmes spēku liecināja fakts, ka biezais tērauda aizsarg- stienis lokomotīves priekšgalā bija liekts kā spageti. Stāvoklis bija tik nopietns, ka mums nācās trīs stundas gaidīt, kamēr ieradās cita lokomotīve. Tā bija pēdējā reize, kad es stāstīju Pī- teram par ceļošanas ar vilcienu jaukumiem. Manuprāt, viņš bija tik laimīgs, ka atbrīvojies no vilciena briesmām, ka, iera­dušies Sanfrancisko, mēs nobraucām labu gabalu no stacijas, pirms es atklāju, ka viņš aizmirsis visu manu garderobi vienā no mūsu kupejas kumodēm.

Visbeidzot, kad biju iemīlējis Sanfrancisko un izjutis rie­bumu pret Losandželosu - tai dots visnepiemērotākais vārds, kāds vien iedomājams -, es gatavojos savam pēdējam priekš­nesumam neiedomājami ekskluzīvā un dārgā lauku klubā, kurā nav iespējams iestāties, pirms neesi ticis pie sava pirmā miljona. Šī likās piemērota vieta, kurp doties ar ubaga tarbu. Tur bija pilns ar amerikāņu nouveau riche [8] ; sievietēm bija violeti mati, plēsējputnu kakli un sīciņas, nodevīgas rētiņas, kas palikušas pēc pēdējās sejas ādas savilkšanas operācijas un ko nespēja slēpt ne īstais, ne mākslīgais iedegums. Viņas bija apkārušās ar dārglietām kā Ziemassvētku eglītes un staigājot šķindēja kā mūzikas kastītes. Nodomāju - ja vien spētu aizvi­lināt kādu no viņām krūmos un nolobīt visus gredzentiņus, ar to laikam gan pietiktu tresta uzturēšanai vairākus gadus. To­mēr mani džentlmeņa instinkti bija pārāk spēcīgi, lai es ķertos pie tik viegla un ātra paņēmiena, kā iegūt līdzekļus dzīvnieku aizsardzībai.

Visiem šim sievietēm piederošajiem vīriešiem, kā likās, bija seši vai astoņi stouni [9] liekā svara, rešņas balsis, kurām tembru piedevusi pastāvīga rīkles skalošana ar viskiju, un uzpūtīgas, purpursarkanas sejas kā milzu zīdaiņiem, kas cieš no autiņu radītajiem izsitumiem. Viņi braukāja apkārt elektriskās golfa mašīnītēs ar pušķotiem jumtiem, lai neriskētu zaudēt svaru. Itin visur Amerikā es biju saticies ar apburošiem, civilizētiem un ārkārtīgi devīgiem un laipniem cilvēkiem, tāpēc tāda šausmu kolekcija bija, maigi izsakoties, nepatīkama. Grasījos ar savu lūgumu pie šiem citplanētiešiem vērsties pēc vakariņām. Vakariņas sekoja pēc tik pamatīgas un nebeidzamas dzeršanas divu stundu garumā, kādai līdzīgu reti kad biju piedzīvojis. Palūdzu skotu viskiju, un man rokā iespieda kaut ko līdzīgu nelielai puķu vāzei ar puspinti dzēriena, četriem gabaliem ledus - katrs no tiem spētu nogremdēt "Titāniku" - un tējka­roti sodas ūdens, kurā gluži nejauši bija iemaldījušies trīs vai četri burbulīši.

Līdz vakariņu sākumam mana potenciālā publika bija jau krietnās burās. Vakariņu laikā, protams, pie katra ēdiena tika pasniegti piemēroti vīni, un visbeidzot tam sekoja brendijs zupas terīnes izmēra kausos. Man līdzās sēdošā sieviete (viņu vilka pie zemes gluži pieklājīga Kroņa dārglietu imitācija), acīmredzot rūpēdamās par veselību, pārtika tikai no dzērie­niem, ar ēdamo tikai rotaļājās. Tās pāris frāzes, ar kurām viņa vērsās pie manis, tika izteiktas, kā likās, vienā no krāšņākajiem un nesaprotamākajiem Viduseiropas dialektiem. Es māju ar galvu, smaidīju un atbildēju ar "jā", "tiešām?", "ak tā?" un tam­līdzīgiem inteliģentiem komentāriem. Tad pienāca mans lielais brīdis. Cilvēks, kas bija noorganizējis šo smago pārbaudījumu, piecēlās kājās un, drosmīgi pūlēdamies pārkliegt pēcvakariņu sarunu murdoņu, teica īsu, pilnīgi nesadzirdamu iepazīstinā­šanas runu un tad diezgan grīļīgi apsēdās. Tas bija norādījums man. Es piecēlos. Visi pārtrauca sarunas un platām acīm blenza uz mani.

Es vērsos ar savu sirdi plosošo lūguma runu pasaules dzīv­nieku labā pie bara visnepievilcīgāko zīdītāju, ar kādiem man jebkad bijusi darīšana. Kamēr turpināju runu, dzirdēdams sev abās pusēs sākamies svelpjošas sarunas, es saklausīju līdzās dī­vainu troksni. Palūkojies apkārt, nepavisam nejutos pārsteigts, kad ieraudzīju, ka ar Kroņa dārglietām apkārusies dāma (kuru acīmredzot bija atslābinājis mans tīkamais angļu akcents) ir aizmigusi un dārglietu svars iespiedis viņas nejūtīgo galvu šķīvī, kas nelaimīgā kārtā joprojām bija pilns ar treknu zemeņu suflē. Viņas seja atdusējās rožainajā lavā, kas bija apņēmusi viņas nāsis. Sievietei gārdzoši elpojot, zemeņu suflē jautri burbuļoja, un izklausījās, it kā kāds censtos caur salmiņu iesūkt biezu saldējumu ar augļiem.

Es priecājos par iespēju ne tikai tobrīd apsēsties, bet arī nā­kamajā dienā pamest šo smalko klubu; biju kļuvis bagātāks par neiedomājami dāsnu summu - simt dolāriem.

Bija ļoti svarīgi paspēt uz agro Ņujorkas reisu, jo mani tur jau gaidīja radio, televīzijas un preses žurnālisti, ari lekcija. Tāpēc torīt agri, paēdis brokastis un sakravājis mantas, es iešļūkāju Pī- tera istabā, lai pārliecinātos, ka viņš nav aizgulējies. Viņa bro­kastu paplāte atradās gultā, bet pats Pīters nekur nebija redzams.

-    Kur tu esi? - es uzsaucu.

-   Šeit, mans vismīļais Džerij! - atskanēja vārga balss no van- nasistabas.

Es pagriezu galvu pret durvīm un ieraudzīju Pīteru gluži pliku stāvam vannā un spiežam sev pie krūtīm lielu dvieli. Viņa sejā vīdēja ārkārtīgas šausmas.

-    Kas noticis? - es noprasīju, jo Pītera uzvedība mani pama­tīgi apstulbināja.

-    Paskaties, - viņš noķērkstēja, rādīdams uz leju.

Es paskatījos. Pa viņa kāju lejup plūda pamatīga asiņu straume, veidojot vannas dibenā sarkanu lāmu.

-    Augstais dievs! Ko tu esi izdarījis?

-    Es nezinu, - Pīters murmināja. Izskatījās, ka viņš tūlīt sāks raudāt. - Laikam būšu sagriezies ar zīmoggredzenu, kamēr slaucījos.

-    Tā, nāc, apgulies gultā un ļauj man paskatīties, - es teicu un mazliet nežēlīgi nodomāju, ka Pīters gan būtu varējis no­gaidīt ar sevis uzšķēršanu, kamēr grafiks nebūtu tik ļoti sa­springts. Viņš apgūlās gultā, un es atklāju, ka gredzens glīti pārgriezis pamatīgu vēnu tieši tajā viņa ķermeņa daļā, kur nav iespējams uzlikt žņaugu, ja vien nevēlējos pārvērst savu draugu un palīgu par soprāna solistu zēnu korī. Prātoju, kā lai aptur asiņošanu, kad mans izmisušais skatiens apstājās pie brokastu paplātes. Uz tās atradās sālstrauciņš. Es aši noslaucīju asinis no savainotās vēnas un izbēru prāvā sālstrauciņa saturu uz brūces. Rezultāts nebija gluži tāds, kādu biju iedomājies. Uzreiz parā­dījās visi baleta treniņu rezultāti. Pīters izsprāga no gultas ar tādu lēcienu, kas Ņižinskim nebūtu pa spēkam, izšķaidīdams asinis un sāli uz visām pusēm, gari, drebelīgi izkliegdams savas neiedomājamās mokas. Man nācās dzīties viņam pakaļ vai­rākus lokus apkārt istabai, pirms izdevās cietēju atkal noguldīt, bet to viņš darīja tikai tad, kad bija izspiedis no manis solījumu vairs neizmantot sāli. Protams, šī rosība bija aktivizējusi vēnu, un nu asinis no tās šļācās kā no strūklakas. Bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas steidzami jādara, lai Pīters nenoasiņotu līdz nāvei un mēs nenokavētu savu lidmašīnu.

Piezvanīju uz reģistrācijas galdiņu - jā, protams, viņiem bija aptieciņa. Kas par nelaimi gadījusies? Es teicu, ka mans draugs sevi savainojis, un cerēju, ka viņi to noturēs par sagriešanos skujoties. Vai es varot nonākt lejā, lai paņemtu aptieciņu? Pro­tams, es to varēju. Pierunājis Plteru gulēt mierīgi, es metos lejā pa kāpnēm. Reģistratora galdu es sasniedzu reizē ar ķiķinošu, laimīgu amerikāņu pusaugu meiteņu bariņu, kas mani ieskāva no visām pusēm.

-   Žēl bija uzzināt, ka jūsu draugam gadījusies nelaime, - klerks teica, nolikdams uz galda kastīti ar medikamentiem. - Kurā vietā viņš sevi savainoja?

-     Es… ēēē… tā sakot… tā ir tikai skramba, bet, ziniet, stipri asiņo, - es paskaidroju.

Amerikāņu meitenes ar interesi vērās manī, viņu uzmanību bija piesaistījis mans akcents. Klerks atvēra kastīti, parakņājās tajā un izcēla rullīti leikoplasta.

-    Vai šis derēs, ser? - viņš pakalpīgi apvaicājās.

Tā kā man visapkārt drūzmējās nevainīgas jaunavas, es ne­kādi nevarēju paskaidrot, ka pie tās ķermeņa daļas, kuru es grasījos izmantot saviem žēlsirdīgās māsas vingrinājumiem, leikoplasts nelips klāt.

-    Es labāk paņemšu visu kastīti, - es teicu un pagrābu to no galda. - Tā, vai ziniet, būs daudz vienkāršāk.

-    Nu, jā, protams, ser, - klerks apjucis piekrita, - bet tā ir pilna ar zālēm.

-    Zāles pilnīgi noteikti ir lieliskas, - es teicu, piespiedis kastīti sev pie krūtīm un jau kāpdamies atpakaļ cauri jauno sieviešu sabiedrībai, - bet es vienkārši paskatīšos… liels paldies… atnesīšu atpakaļ.

Es iespruku liftā. Ticis drošībā Pītera istabā, es izpētīju kastīti; tā bija liela un piepildīta ar visiem cilvēkiem zināmiem ārstniecības līdzekļiem, izņemot asiņošanas apturēšanai domā­tos. Tomēr, rakņādamies šī dāsnā pārpilnības raga dziļumos, es ievēroju lielu aerosola pudeli ar uzrakstu "Jaunā āda". Es iz­mēģinādams to mazliet papūtu, un no balona izšāvās zirnekļa tīklam līdzīgs smalks, šķiedrots veidojums, kas sacietēja kā kristāla cukurs.

- Aha, tieši tas, kas vajadzīgs, - es teicu, lai iedrošinātu Pī~ teru, tajā pašā laikā prātodams, kas tas varētu būt. Es ar pirkstu uz mirkli apturēju asiņošanu un tad laidu darbā aerosolu. Iespējams, ka spiedu pārāk spēcīgi. Lai nu kā, aerosols izspēra pamatīgu tīmekļu mākoni, un nākamajā mirklī visi Pītera dzimumorgāni atgādināja vienu no Dienvidamerikas košāka­jām un interesantākajām putnu ligzdām. Asiņošana tūlīt pat aprima, bet es nemierīgi prātoju, vai tā būšana izžūstot nesa- rausies. Tomēr pēc pāris minūtēm nelikās, ka radušies kādi nelāgi simptomi, tāpēc es bez ceremonijām ievīstīju Pīteru viņa drēbēs, mēs steidzāmies uz lidostu un noķērām savu lid­mašīnu apmēram pusminūti pirms pacelšanās.

Atgriezies Ņujorkā, es turpināju sarunas ar Tomu Lav- džoju, un mēs izstrādājām formulu, kas palīdzēja Starptautis­kajam Brīvās dabas aizsardzības trestam kļūt par mūsu tresta līdzekļu piesaistīšanas atzaru Amerikā. Precīzāk izsakoties, es paskaidroju, kas Džērsijas trestam nepieciešams, bet Toms iz­strādāja meistarīgu plānu, kā pie tā nokļūt.

Ir reizes, kad piepildīt ubaga tarbu ir ļoti grūti, taču šajā ga­dījumā to līdz malām bija piebēruši brīnišķīgi un devīgi cilvēki, kurus es satiku Amerikā un kuri sapulcējās arī tad, kad es izziņoju Starptautiskā Brīvās dabas aizsardzības tresta dibinā­šanu, un kļuva par mūsu pirmo Direktoru padomi. Daudzu gadu laikā mums bija iemesls būt ļoti pateicīgiem saviem Ame­rikas draugiem, jo lielākā daļa mūsu nozīmīgo dāvinājumu un ziedojumu nākuši pāri Atlantijas okeānam, un bez šīs lieliskās palīdzības tresta attīstība nudien būtu bijusi lēna. Tomēr man noteikti jāpiemin, ka dolāri nebija vienīgais Amerikas lieliskais devums, un šajā bridi stāstā atkal atgriežas Madagaskaras le- mūri, šoreiz pilnīgi neticamā savedēju lomā.

Djūka Universitāte Ziemeļkarolīnā ir pamatoti slavena ar lielāko lemūru kolekciju ārpus Madagaskaras, un viņu panā­kumi pavairošanā un veiktajos pētījumos ir teicami. Tādēļ sa­ņemt vēstuli no profesora Fransuā Burlēra - viena no Francijas pazīstamākajiem primātu pētniekiem, mūsu Zinātnisko pa­domnieku komitejas locekļa - bija zināmā mērā šoks. Vēstulē viņš informēja, ka esot dzirdējis par Djūka Universitātes lielās lemūru kolekcijas izformēšanu līdzekļu trūkuma dēļ. Vai es uzskatot, ka trests kaut ko varētu darīt šajos apstākļos? Finan­siāli mēs, protams, neko palīdzēt nespējam, bet, ja briesmīgās ziņas par kolekcijas izformēšanu ir taisnība, mēs, domājams, varētu piedāvāt vienai vai vairākām sugām mājvietu. Tolaik es gatavojos no jauna mest makšķeri dolāru laimes akā, tāpēc piezvanīju mūsu jau nodibinātajai valdei Amerikā un teicu, ka pirms jaunā bandītiskā uzbrukuma sākšanas viņu valstij es vēlos apmeklēt Djūka Universitāti; valde ar prieku piekrita.

Saskaņā ar plānu man vajadzēja lidot uz Daremu, un tur mani sagaidītu daudzcietusī Margo Rokfellere, kuras "mazais roķis" Karolīna studēja Djūka Universitātes pēdējā kursā. Margo mani sagaidīja, kā parasti, kūsājot aizrautībā. Kamēr braucām uz universitāti, es īsos vārdos izstāstīju viņai par tās primātu kolekcijas nozīmīgumu.

-    ja jau tie ir tik sasodīti nozīmīgi, kāpēc universitāte viņus pienācīgi neapgādā? - Margo gluži loģiski vaicāja.

-    Nav ne mazākās jausmas. Varu vienīgi secināt, ka universi­tātes absolventi, kā jau parasti, ir vairāk ieinteresēti atbalstīt kole­džas futbola komandu nekā, viņuprāt, smirdošu lemūru bariņu.

-    Ja kolekcija ir tik ļoti nozīmīga, tā, manuprāt, ir necieņa, - Margo kareivīgi paziņoja.

Ieradušies mēs ieraudzījām ka izritināts sarkanais paklājs, un mūs apstāja profesoru pulks, kuri mums visu paskaidroja. Nākamās trīs stundas es biju savā elementā, lūkojos būros uz brīnišķīgajiem dzīvniekiem - sarkanapkakles lemūri bija koši kā karogi, katas lemūri tupēja rindās kā dekoratīvas frīzes, sifakas ar blāvi sudrabainajiem kažokiem un melnajām samta sejām ar lielajām, zeltainajām acīm, cieši satvēruši savas laktas, izskatījās gluži kā Viktorijas laikmeta bērna rotaļlietas - pērtiķi mieta galā. Tur bija langustu lemūri ar kažokiem dažādās šo­kolādes nokrāsās, blāvās acis piešķīra dzīvniekiem dīvaini plē­sonīgu izskatu; peļu lemūri lēkāja pavisam viegli kā dadža pūkas, likās, ka viņu valriekstu lieluma galvas sastāv vienīgi no milzīgajām topāza krāsas acīm un smalkām, ziedlapām lī­dzīgām ausīm. Mēs ieturējām pusdienas, kuru laikā sarunas vērpās vienīgi ap lemūriem. Redzēju, ka nabaga Margo šīs zi­nātniskās lavīnas priekšā nīkst ārā. Es pats mocījos ar garā ceļojuma radīto nogurumu, tāpēc nejutos labi. Pēc pusdienām sekoja vēl divas stundas gara saruna par lemūriem, un tad mēs ar Margo streipuļojām uz savu moteli, apdomādami ziņu, ka profesori savā vislielākajā sirsnībā tajā vakarā mums par godu noorganizējuši vakariņu viesības.

-    Nedomāju, ka es to spēšu izturēt, - Margo žēlabaini teica. - Man nebūtu nekas pretī, bet es nesaprotu ne pusi no viņu sacītā. Vai viņi vienmēr lieto desmitzilbīgus vārdus?

-     Jā, - es drūmi apstiprināju. - Tādējādi viņi demonstrē savu akadēmiskumu un to, ka nebrāļojas ar tādiem nemācī­tiem salašņām kā es vai tu.

-Ak, nesaprotu, kā es šovakar tās viesības izturēšu, - Margo vaidēja.

-    Tev nav jāiet, - es aizrādīju. - Tās viesības īstenībā ir do­mātas man. Man ir jāiet, bet tu vari izlikties, ka tev ir piemetu­sies plakanā pēda vai kas tamlīdzīgs.

-    Nē, saldumiņ, esmu tev visu laiku turējusies līdzās, es tevi pieskatīšu arī šonakt, - Margo paziņoja mocekles balsī.

-    Ienāc manā istabā pirms došanās uz viesībām, un es tev ie­liešu jauku dzērienu, lai tev rastos viesību noskaņa, - es aicināju.

Vēlāk mēs ar skotu viskija pudeles palīdzību centāmies uz- mundrināties viesībām, un, kad ieradāmies viesību namā, mēs bijām pietvīkuši un pārlieku draudzīgi. Par laimi, pārējie pat­laban tukšoja jau trešo glāzi (tik lielās glāzēs dzērienus pa­sniedz vienīgi Amerikā), tāpēc mūsu izskats uzmanību nepie­saistīja. Visi profesori bija paņēmuši līdzi sievas, un tās runāja tikpat daudzzilbīgi kā viņu vīri. Nešķita, ka man vai Margo būtu kādas cerības izdzīvot, un es ieraudzīju raižpilnu iz­teiksmi viņas sejā. Arī es izmisis vēros apkārt, meklēdams kādu kaktiņu vai stūrīti, kur paslēpties, kad mans skatiens apstājās pie jaukas sievietes, kura sēdēja, kā manā jaunībā mēdza dēvēt, uz pufa, sildīja rokās dzēriena glāzi un izskatījās gaužām pie­vilcīga. Es uzmetu skatienu viņas negredzenotajām rokām, pa­vēros apkārt, vērdamies pēc kāda muskuļota, jauna cilvēka, kurš no visām porām izdala īpašnieka fluīdus, taču nevienu nemanīju. Viena no Amerikas pievilcīgākajām tradīcijām ir tāda, ka iespējams iepazīties ar pilnīgi svešam cilvēkam, nelie­kot tam šausmās paģībt. Tāpēc es devos pāri istabai pie jaunās sievietes.

-    Sveika, - es teicu, - es esmu Džerijs Darels.

-    Zinu, - viņa atteica, - es esmu Lī Makdžordža.

-    Ar ko jūs nodarbojaties? - es vaicāju, cerēdams nesaņemt atbildi, ka viņa ir saderināta ar vienu no profesoriem, bet saderi­nāšanās gredzenu atdevusi nopulēt.

-    Esmu studente, - jaunā sieviete atbildēja.

-      Ko studējat? - es turpināju izvaicāšanu, atkal jau cerē­dams, ka viņas priekšmets nebūs psiholoģija, kodolfizika vai septiņpadsmitā gadsimta beigu vēsturiskā drāma.

-      Dzīvnieku komunikāciju, - viņa atteica, - vismaz šajā priekšmetā es grasos iegūt doktores grādu.

Es apstulbis blenzu uz viņu. Es būtu daudz mazāk pārsteigts, ja viņa tikko būtu man paziņojusi, ka viņas tēvs bijis tīrasiņu indiāņu virsaitis, bet māte - marsiete. Dzīvnieku komunikācija bija tieši tas priekšmets, kas mani ārkārtīgi interesēja.

-     Dzīvnieku komunikācija? - es stulbi pavaicāju. - Jūs gri­bat teikt, tie svilpieni, ņurdieni, taurējieni un citi trokšņi, ar ko dzīvnieki savā starpā sarunājas?

-    Nu, tā varētu teikt, - viņa atteica. - Es divus gadus prak­tizējos Madagaskarā, pētot mežu iemītnieku radītos trokšņus.

Es blenzu uz jauno sievieti. Tas, ka viņa ir nenoliedzami pievilcīga, bija skaidrs, bet pievilcība un fakts, ka viņa studē dzīvnieku komunikāciju, pacēla šo jaunavu gandrīz līdz die­vietes augstumiem.

-     Neejiet prom, - es piekodināju, pieceldamies kājās. - Es piepildīšu mūsu glāzes, un jūs man pastāstīsiet par Mada- gaskaru. Es tur vēl nekad neesmu bijis. - Un tā nākamās divas stundas mēs tērzējām par Madagaskaru un dedzīgi strīdējā­mies par dzīvnieku komunikāciju. Nodomāju, ka mēs varbūt nebijām vienisprātis par itin visu, taču nekas netraucēja mūsu, tā sakot, divu zīdītāju saprašanos.

Pulksten desmitos mūsu namatēvs piecēlās kājās un teica, ka laiks doties vakariņās. Es biju domājis, ka ēdīsim vakariņas turpat, bet izrādījās, ka jābrauc uz restorānu. Lī vienīgā zināja ceļu uz šo dzirdinātavu, tāpēc viņa bija norīkota aizgādāt mūs uz turieni savā mašīnā.

-    Jauki, es braukšu kopā ar jums, - es stingrā balsī paziņoju, - tad varēsim turpināt sarunu.

Lī mašīna bija pavisam maza un kaut kāda neizskaidrojama iemesla pēc pilna ar sausām lapām un suņu spalvām. Mēs de­vāmies ceļā, mums sekoja tāda kā bēru procesija, kas sastāvēja no profesoriem un viņu sievām - visi bija ārkārtīgi jautrā omā un no visām pusēm ieskāvuši Margo Rokfelleri. Mēs ar Lī turpinājām sarunu un tik ļoti aizrāvāmies, ka pagāja labs laiks, pirms aptvērām, ka Lī izdarījusi nepareizu pagriezienu un nu brauca riņķiem vien, kamēr akadēmiskais "krējums" uzticīgi seko. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atradām pareizo ceļu un ar pusotras stundas nokavēšanos ieradāmies restorānā, kur mūs sagaidīja visai vēsi. Vakariņojot mēs ar Lī turpinājām sarunu, līdz apmēram divos no rīta viņa aizveda mani atpakaļ uz moteli.

Nākamajā rītā es pamodos un nebiju pārsteigts, ka mana galva pie vismazākās kustības plīsa pušu no sāpēm. Gulēdams nekustīgi, domāju par Lī. Vai man tikai alkohola skurbumā licies, ka viņa ir tik inteliģenta? Skaista - jā, bet vai inteliģenta? Piezvanīju doktorei Alisonai Džollijai, Madagaskaras studiju un lemūru burvīgo paradumu pētījumu vadītājai.

-     Sakiet man, Alisona, vai pazīstat meiteni, vārdā Lī Mak- džordža?

-    Jā, protams, - viņa atbildēja, - no Djūka Universitātes.

-     Ko jūs par viņu domājat? - es vaicāju un, elpu aizturējis, gaidīju atbildi.

-      Jāsaka, viņa ir viena no saprātīgākajām dzīvnieku ko­munikācijas studentēm, ar kādām man gadījies saskarties daudzu gadu laikā, - Alisona teica.

Nākamo problēmu nebija tik viegli atrisināt. Kā gan iespē­jams saistīt jaunas, pievilcīgas sievietes uzmanību, ja pats esi drukns, sirms un viņas tēva gados? Tādam cilvēkam, kas sek­mīgi vācis zīdītājus visos kontinentos, šī konkrētā gūstīšanas operācija šķita, maigi izsakoties, neiespējama. Tad es atcerējos vienu savu unikālo atribūtu - zoodārzu. Nolēmu, ka man no­teikti jāaizved viņa uz Džērsiju un jāizrāda sava vientuļnieka miga. Bet kā to izdarīt, lai nemodinātu viņā tumšas aizdomas? Šie sarežģījumi nodarbināja mani nākamās pāris dienas. Tad man prātā pēkšņi iešāvās lieliska doma. Es viņai piezvanīju.

-     Hallo, vai Lī Makdžordža? - es vaicāju.

-    Jā, - viņa atsaucās.

-    Zvana Džerijs Darels, - es teicu.

-    Es zinu, - viņa atbildēja.

-     Kā jūs to zināt? - es apjucis vaicāju.

-     Jūs esat vienīgais man zināmais cilvēks ar angļu akcentu, kurš varētu man zvanīt, - Lī paskaidroja.

-    Ak tā, - es noteicu, šīs loģikas apstulbināts. - Lai nu kā, es piezvanīju, jo man jums ir divas labas ziņas. Pirmkārt, esmu ieguvis aizdevumu, kas palīdzēs uzbūvēt zoodārzā tik nepie­ciešamo slimnīcu.

-    Lieliski, - viņa teica, - tās ir labas ziņas.

Es dziļi ievilku elpu.

-     Un otrā ziņa - kāda veca sieviete, tresta locekle, ir no­mirusi un ļoti laipni atstājusi mums savā testamentā naudu. Parasti, ja cilvēki ziedo naudu trestam, viņi skaidri norāda tās izmantošanas mērķi, bet šajā testamentā nauda novēlēta per­sonīgi man - izmantošanai pēc paša ieskatiem.

-    Saprotu, - Lī teica, - un ko jūs grasāties ar to iesākt?

-    Nu, jūs taču atcerēsieties, - es stāstīju, - ka ļoti vēlējos no­dibināt dzīvnieku uzvedības pētniecības centru un skaņu ie­rakstu studiju? - Vismaz tas bija taisnība.

-    Tātad jūs izmantosiet naudu šim ir mērķim. Tā ir lieliska ideja, - jaunā sieviete ar sajūsmu teica.

-    Nu, ne gluži tā, - es paskaidroju. - Naudas ir pavisam maz, centru ar to izveidot nevar, tomēr sākotnējiem pētījumiem par šā projekta dzīvotspēju pietiks. Tāpēc es iedomājos… mēs to varētu izmantot… lai nogādātu jūs Džērsijā. Jūs tad varētu mums sniegt padomus šīs lietas organizēšanā. Kā jums tāda doma patīk?

-    Izklausās fantastiski, - Lī lēni teica, - bet vai esat pārlieci­nāts, ka vēlaties mani par jūsu padomdevēju?

-      Pilnīgi pārliecināts, - es stingri atbildēju. - Ar savu pieredzi jūs esat vislabākā kandidatūra.

-     Ziniet, man tas ļoti patiktu, taču nevaru braukt pirms semestra beigām.

Tā nu viņa ieradās, apgādājusies ar pamatīgu skaņu ierakstu aparatūru, un sešas nedēļas pavadīja Džērsijā. Gluži kā biju paredzējis, viņa dievināja zoodārzu un tresta ideju kopumā. Kad sešas nedēļas bija pagājušas, es, zināmā mērā satraucies, bildināju viņu, un viņa, man par lielu pārsteigumu, piekrita.

Pēc dabas esmu pieticīgs cilvēks, tomēr savā dzīvē esmu sasniedzis kaut ko neapstrīdami unikālu un ar to ārkārtīgi le­pojos. Esmu vienīgais cilvēks pasaules vēsturē, kuru kāds ap­precējis zoodārza dēļ.