Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Dienas vidus tveicē gaiss virmodams auda saulstarus zeltītā šķidrautā. Kritalu briksnājā, ko Melno kalnu nogāzē, pavasarim atnākot, bija sagāzusi vētra, tagad valdīja klusums. No vēja lauzto stumbru rētām dvesmoja sveķu smarža. Gaisā slējās sakņu mudžekļi, pie tiem vēl patvērās sausas zemes kukuržņi un izkaltušas sūnas pinkuļi. Ar saknēm izgāztie koki mira, bet turpat zāle un mētras tiecās pretī jauniegūtai gaismas plūsmai. Kukaiņi rosīgi tekalēja savās nebeidzamajās gaitās, bet bites sanēja un žužināja vienā laidā.
Vēj lauzas malā koku ēnā stāvēja lācis. Pa lapotnes un skujoto zaru starpām bija izspraukušies tikai pāris saules zaķīšu; tie rotājās uz lāča brūnā kažoka un mazajās ačelēs. Lācis samiedzās, apsēdās un rūpīgi nolaizīja vienu, pēc tam otru ķepu. Tad, dziļi ievilcis elpu, brīdi kaut ko apsvēra un no jauna paošņāja gaisu.
Beidzot tas piecēlās un sāka spraukties kritušo koku ņudzeklī. Kā paradis, lācis rāpjoties lika lietā savus garos nagus un veikli balansēja no stumbeņa uz stumbeni, un saule spoži apspīdēja viņa kažoku. Arvien apņēmīgāk lācis tiecās tuvāk milzu lielam vecam kokam, kas šīs postažas vidū bija saglabājies. Koka stumbrs bija apjomīgs, lapotne izpluinīta, miza rēpuļaina. Lapotnē klusiņām rotājās vējš, saule un ēna, bet visapkārt sijājās bites.
Jo tuvāk kokam jo lācis kļuva piesardzīgāks. Viņš nebija vairs nekāds jaunais. Pieredzes mācīts, lācis meta lokus ap savu mērķi, norausās no kāda stumbra, kas gulēja nokritis šķērsām, un iesvempās krūmāju un zaru vidū. Palēnām, līčuloču, it kā lāgā vairs nezinātu, kurp gribējis doties, lācis nāca kokam arvien tuvāk un tuvāk, bet pretī kārdinoši vēlās medus smarža.
Kādā dziļā zara caurumā bija atradusi sev mitekli bišu saime. Lācis dzīrās pamieloties ar medu, ko bites bija sanesušas ziemas krājumam. Kad ķepainis piezagās līdz koka stumbram un bitēm vēl nebija radušās nekādas ļaunas aizdomas, lācis aši izslējās visā augumā. Stāvēdams uz pakaļkājām, viņš iegrāba ar priekšķepu zara dobumā, tad izvilcis aizrautīgi ņēmās laizīt medu, kas lāsumoja zemē.
Un nu bites jau kaut ko samanīja. Vispirms satraukti izlidoja tās, ko kārumnieks bija ar ķepu iztraucējis stropā. Gandrīz vienlaikus klāt bija arī citas, tās, kas, apkrāvušās ar medu, lidoja uz dobumu, un tūdaļ vienā mirklī, iedarbojās kāds lācim nezināms sakaru dienests, jo no visām pusēm kā melns mākonis vēlās virsū bišu bari. Bites nāvi nepazīst un tāpēc, neko nevērodamas, metās ienaidniekam virsū un dzēla, kur vien tika klāt.
Lācis nikni vēcināja ar ķepām, galvenokārt pūlēdamies nosargāt acis. Taču mazie dūcošie uzbrucēji bija aši un veikli un samaitāja ķepainim visu mielošanās prieku. Lācis gan izķeksēja vēl vienu — pēdējo reizi pilnu ķetnu ar medu un aši nolaizīja to, taču bez īstas garšas, jo vienā laidā tika ielenkts un dzelts. Un tad lācis steigšus pameta kaujas lauku. Vingri pārmetās pāri stumbriem un, kaut arī viņa svars nebija nekāds mazais, lēca gandrīz tikpat izveicīgi kā vāvere, un beigu beigās ietika atkal mežā un ēnā. Saniknotās bites vēl joprojām neatkāpās. Lācis joza tālāk un, zariem brikšķot, lauzās cauri krūmiem.
Noskrējis metrus simt, tas pēkšņi palika stāvam kā pārakmeņo j ies.
Kamēr daļa bišu no viņa vēl neatstājās, priekšā pēkšņi iznira visnīstamākais no visiem ienaidniekiem — cilvēks.
Cilvēks dārdoši smējās. Lācim šķita, ka ienaidnieks draudoši rūc, un, viņu iebaidīdams, tas atbildēja ar niknu šņākšanu. Taču pretīgais radījums nepārstāja smieties. Tikmēr bites izmantoja gadījumu un no mugurpuses dzēla pinkaini jutīgās vietās. Tas nu lācim, kurš klusajā dienas vidū bija sagatavojies uz mielošanos, nevis uz briesmām, bija par daudz. Viņš pasitās sānis un metās, cik jaudas, pa mežu prom. Visneatlaidīgākās bites sekoja viņam vēl kādu ceļagabalu. Tad niknais kukaiņu bars līksmodams atgriezās savā stropā. Kritušās netika skaitītas.
Cilvēks noskatījās bēgošajam lācim nopakaļ un vēlreiz gardi nosmējās. Kad plēsoņa bija izzudis skatienam, cilvēks ieplāja sev pa lūpām, noteica klusiņām pats uz sevi «gatavais muļķis» un, paslēpies starp krūmiem un stumbriem, kādu brīdi vēroja vēj lauzas apkārtni nokalnē.
Kad cilvēks, kā rādās, pārliecinājās, ka nekas ne mežā, ne klajumā nav manāms kā vien viņš pats un dažādi dzīvnieki, viņš sakustējās tālākam ceļam. Ar piesardzību, ko meža biezokņos meistarīgi apguvuši mednieki un vajātie, viņš pagāja savus simt metrus cauri mežam vēj lauzas malā. Ik soli sperot, pie katras kustības viņš pārbaudīja, vai neatstāj kādas pēdas, un, ja tomēr tā gadījās, tad bez steigas tās iznīcināja. Aizsniedzis vēj lauzu, viņš spraucās cauri kritušajiem kokiem, sakaltušai lapotnei un izgāztajām saknēm vēl izmanīgāk nekā lācis. Arī viņš tiecās tuvāk vienīgajam koku milzenim, kurš bija palicis neskarts viesuļvētras postažā. Taču cilvēkam nebija nodoma izlaupīt medu. Viņš apgāja kokam apkārt un tuvojās no dobuma pretējās puses, aplūkodams patvēruma vietu, ko bija noskatījis, jau stāvēdams klajuma malā. Kāda koka lapotne ar nokaltušām un dažām vēl zaļām lapām, kāda cita koka sakņu pinums, kā arī krūmāji veidoja kaut ko līdzīgu lapenei. Vīrietis ielīda tur iekšā, sadabūja nazi un nedaudz apšķibīja zarus un sakņu pinumus, lai varētu brīvāk apgrozīties. Abus ādas maisus, kas viņam bija līdzi, un bisi viņš ierušināja visdziļākajā kaktā. Pēc tam pārbaudīja ar acīm, vai ir iespējams no paslēptuves aizkļūt pie resnā koka un tā lapotnē, un tūdaļ arī izmēģināja ceļu, kas likās vispiemērotākais. Pašā augšā, biezajā lapotnē, viņš arī atrada ērtu vietu uz kāda zara, kas vēl bija pietiekami stiprs un nešūpojās. Zara līgošanās varētu pievērst apslēptu ienaidnieku uzmanību. Cilvēks vienā mierā vērās no paslēptuves uz visām pusēm pāri koku galotnēm uz kalnu nogāzēm, pāri prērijām pie kalnu masīviem, kas, laistīdamies pusdienas saulē, pagaisa dūmakā ar savām smilšainajām un zālainajām krokām. Dienvidaustrumos viņš saskatīja tālumā tuksnesīgu apvidu un dīvainas klintis.
Satrauktās, vēl arvien nenorimušās bites traucēja vīrieti, bet arī ne vairāk, kā vien radīja īgnumu. Viņš nepakustējās, tikai šad tad viņa acis pavērās citā virzienā.
Augstu pāri mežiem meta lokus divi plēsīgi putni.
Dienas vidus miers, meža biezokņa klusums, koku galotņu nekustīgums nomierināja cilvēku. Būt vienam un zināt, ka tālu visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, tas bija šobrīd viss, ko viņš vēlējās.
Viņš palika koka lapotnē līdz pievakarei, sēdēdams tik nekustīgi, it kā pats būtu tikai koka zars. Kad saule sāka rietēt, viņš steigšus, nesakustinādams zarus, bez trokšņa norausās lejā un ielīda savā paslēptuvē.
Te viņš vispirms atraisīja vienu no maisiem, pagrāba nepilnu sauju kaltētas un samaltas bizoņu gaļas un sazelējis lēnām norija. Tad atļāvās sev malku ūdens no otra maisa. Tā bija viņa šīsdienas maltīte. Vairāk nebija vajadzīgs, jo viņš jutās spēcīgs un varēja kādu laiku iztikt ar mazāk barības.
Viņš nolēma ceturtdaļstundu atgulties un atpūsties. Un tikmēr domās kavējās pie sevis paša un savas līdzšinējās dzīves, ko mēdza visai reti darīt. Domāja tāpēc, ka cerēja — ar šo nakti dzīve pašos pamatos un uz visiem laikiem izmainīsies. Nē, tā jau nu gluži nebija. Tik ātri nevarēja viss mainīties. Bet lielajai pārvērtībai, pēc kuras nāks viss pārējais, vajadzēja iestāties šonakt.
Vajadzēja!
Cilvēks, kurš šim nodomam koncentrēja savu gribu, varēja būt divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecs. Cik īsti vecs, to viņš pats lāgā nezināja, jo viņam nebija dzimšanas apliecības un neviens rakstvedis pasaulē nebija ar savu parakstu apstiprinājis brīdi, kad šis cilvēkbērns ieraudzīja šīs pasaules gaismu un sāka brēkt. Ne viņš pazina savu tēvu, ne māti, nekad arī nebija neko tuvāku par viņiem dabūjis zināt, kas viņi bijuši. Pats agrākais, ko viņš atcerējās, bija krītoša koka brīkšķēšana. Toreiz viņš nobijās. Vēlāk viņu vairs nebiedēja ne krītoši koki, ne audžutēva lādēšanās, ne pērieni. Pavisam neskaidras atmiņas viņu saistīja ar gadījumu, kad viņš grasījās palīdzēt audžumātei, ko vīrs dauzīja tik nežēlīgi, ka likās vai nositīs. Sekas bija vienīgi tādas, ka audžuvecāki kopīgi metās viņam virsū un viņš tikko paglābās dzīvs. Tātad tā bijusi aplama rīcība, tādu secinājumu viņš izdarīja pats pēc šī piedzīvojuma un, lai vai kā, kopš tās reizes vairs nekad nejuta vēlēšanos kādam palīdzēt. Viņš ļoti agri iemācījās gāzt kokus, dzert degvīnu, smēķēt, lādēties, šaut un durt ar nazi. Reiz viņš bija piedalījies uzbrukumā pasta ratiem, kas uzturēja satiksmi starp Austrumiem un Rietumiem šai plašajā zemē cauri mežonīgiem apgabaliem. Toreiz viņš bija vēl pusaudzis un pirmo reizi mūžā redzēja cilvēkus dārgās drānās un daudz naudas vienā pašā makā, kuru paguva noslēpt, iekams pārējie laupītāji kaut ko manīja. Ar iegūto naudu viņš nozuda pats prērijā, nopirka no kāda pierobežas tirgotāja lielisku šauteni un kopš tā laika viens pats un pilnīgi patstāvīgi devās laupītāja gaitās. Ievērojamākais ķēriens tika, uzbrūkot kādam jātniekam — telegrammu un naudas kurjeram. Puisis jāja ar ātru un izturīgu zirgu un bija arī labi apbruņots. Taču jaunajam laupītājam laimējās mežā viņu pārsteigt un pievārēt. Iekams puisi nobeidza, pēdējo reizi savā mūžā viņš izjuta pret to kaut ko līdzīgu cilvēciskai līdzjūtībai. Puisis raudāja un izlūdzās sev dzīvību, teicās esam bārenis. Protams, citādi arī nemaz nevarēja būt, bīstamajos uzdevumos sūtīja gandrīz tikai bāreņus, lai nāves gadījumā nebūtu nekādu lielu klapatu. Tāpēc arī jaunajam laupītājam, kurš pats bija bārabērns, uz bridi sametās puiša žēl. Taču viņš spēji apklusināja savu sirdsapziņu un veica liktenīgo cirtienu. Kaut arī ar lielāko tiesu laupījuma un kredītpapīriem viņš nezināja, ko iesākt, arī pārējā daļa bija pietiekami prāva. Taču jaunais laupītājs neprata apieties ar naudu un vēl mazāk naudu pavairot. Dažādos zaņķos un krogos, spēlējot kārtis un dzerot, nauda aiztecēja starp pirkstiem kā ūdens, un viņš secināja, ka ir jauki būt bagātam, bet jēga naudai ir vienīgi tad, ja tā ir neaptveramos, neiedomājami lielos daudzumos, ko viena cilvēka mūžā nav iespējams notērēt.
Viņš bija tiklab dienvidštatu, kā arī ziemeļštatu karaspēku daļās vairākgadu pilsoņu karā pildījis izlūka pienākumus un tur kļuvis par legalizētu laupītāju, bet arī šis amats nebija ienesis pietiekami daudz.
Vajadzēja atrast zeltu! Kaut kur, kur neviens cits to nemeklēja un kur viņš viens pats varētu būt kungs pār neizsmeļamām zemes bagātībām.
Šonakt, šai pašā naktī tam vajadzēja beidzot piepildīties, vajadzēja tikt uz pēdām pasakainam zelta krājumam, pie kura vēl neviens cits nav piekļuvis, vismaz neviens baltais cilvēks!
Paslēptuves krēslā un novakares gaistošajā gaismā viņš aptaustīja savu parūku un apmierināts pasmaidīja. Seja bija gluda, bez bārdas, jo viņš mēdza rūpīgi skūties, tā bija vienīgā greznība, prieks, ko viņš sev atļāvās. Saule un vējš bija viņa ādu padarījuši līdzīgu indiāņa sejas ādai. Par parūku viņam noderēja labi apstrādāts dakotu skalps ar divām melnām matpīnēm. Tā bija kādas sievietes galvas āda, šo sievieti viņš bija nogalinājis. Kājās viņam bija mīksti aļņādas mokasīni.
Zirga viņam šeit nebija. To viņš bija pametis prērijā brīvi skraidelējam, lai varbūtējo sekotāju piemuļķotu un tas noticētu, ka jātnieks ir beigts, jo, pēc indiāņu ieskata, prērijā iztikt bez zirga bija spējīgs vienīgi miris vai arī prātu zaudējis cilvēks.
Par prātu zaudējušu viņu neviens, kas zināja viņa vārdu, vis neuzskatīja. Sarkanais vai Sarkanais Džims, vai arī Sarkanā Lapsa, lai kā viņu saukātu, bija ar savu drošo roku un aprēķinātāja prātu dažos apvidos jau slavens, kaut arī tikai divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs.
Šonakt viņš bija nodomājis piedzimt otrreiz, pirmajā reizē viņam bija laimējies ierasties šajā pasaulē vienīgi kā pēdīgam nabagam. Tagad viņš būs bagāts kungs.
Pasakaini bagāts kungs savā otrajā dzīvē!
Sarkanais Džims sakustējās, izlīda no paslēptuves un uzrāpās vēlreiz kokā, lai papētītu apkārtni. Vakars bija tikpat vientuļš un kluss kā diena.
Tad viņš nokāpa lejā un sagatavojās nodomātajam ceļam. Maisus ar gaļu un ūdeni, pat savu bisi viņš atstāja paslēptuvē. Rokām vajadzēja būt brīvām. Apdomīgi, bez mazākās steigas, arvien ar to pašu neatslābstošo uzmanību un piesardzību viņš virzījās starp kokiem, zariem, saknēm un krūmiem pa vēj lauzu augšup, kamēr nonāca mežā. Tagad viņš atradās metrus trīssimt augstāk, nekā sastopoties ar lāci. Iekams doties dziļāk gāršā, viņš vēlreiz atskatījās pa nogāzi lejup un saspringti klausījās.
Bija jau satumsis. No kādas lapotnes apakšas izplivi- nājās sikspārņi un sāka nedzirdami šaudīties apkārt. Citādi nekādas kustības.
Cilvēks zagās tālāk pa mežu augšup un turējās vairāk kreisajā malā. Apkārtne viņam labi pazīstama. Apmaldīties nebija iespējams. Mežainā nogāze kļuva vēl stā- v.ikd, un cilvēks vēl vairāk uzmanījās, lai neatstātu nekādas pēdas, kas dienā varētu būt redzamas nevēlamiem sekotājiem. Viņš gan bija pārliecinājies, ka visapkārt mežā nav nevienas indiāņu apmetnes, nav arī balto mednieku vai meža cirtēju. Taču biezoknī allaž jābūt piesardzīgam.
Bija jau pusnakts, kad Sarkanais Džims nonāca pie klinšainas sienas, kas slējās laukā no mežainās nogāzes un sniedzās pāri lejāk augošajiem kokiem. Klints augša bija tāpat apaugusi ar mežu. Sarkanais Džims rausās, augšā klintī. Viņš bija noāvis mokasīnus un rāpās basām kājām, īekrampēdamies ar kāju un roku pirkstiem, viņš lēnītēm vilkās pa klints izciļņiem augšup. Sarkanais Džims bija ļoti liela auguma, kas viņam šai gadījumā bija gaužām izdevīgi. Ar savām garajām rokām un kājām viņš spēja pa gabalu sataustīt un aizsniegt arī attālākos izcilnīšus un iedobumus.
Beidzot viņš bija galā. Nonācis pie alas ieejas, ko zināja pēc Bezzobu Bena aprakstiem, viņš pa to dzīrās ietikt iekšā. Tagad viņam vairs nebija prātā domas par bagāto kungu, par iespēju dzīvot zaļi, visas domas un griba bija koncentrēta katram nākošajam solim, ko viņš spēra.
Alā vairs nebija sevišķi jābaidās pamest pēdas. Tikai nevajadzēja pārāk varmācīgi apieties ar dīvainajiem klinšu ragiem, kas slējās augšup no alas grīdas un nokarājās 110 griestiem. Nedrīkstēja nolauzt to smailes. No tā varēja viegli izvairīties.
Sarkanais Džims virzījās samērā ātri uz priekšu. Alas grīda sliecās lejup, un no kalna dziļumiem lauzās augšup dārdoņa, par ko iebrucējam alā jau bija pietiekami labi zināms no Bezzobu Bena stāstījuma. Dziļi kalna iekšienē pa alas nozarojumiem gāzās lejup ūdenskrituma straume. Sis ūdenskritums bija tas, kurš pavasarī gandrīz kļuva liktenīgs Bezzobu Benam. Sarkanais Džims būs veiklāks, un viņu ūdens nespēs aizraut līdzi. Brīnums, ka Bens vēl bija ticis sveikā no alas viltīgajiem stiķiem. Tas glūniķis var pateikties vienīgi laimei, prāta tam necik vis nav. Nu jau viņš ir itin brangi iekārtojies savā bodes midzenī Niobrarā un nopelna savu naudiņu, neko daudz neriskēdams. Sarkanais Džims bija bezzobainajam ēzelim labu padomu devis turpmākajām mūža dienām. Bens nekad vairs nerādīsies alas tuvumā, par to Sarkanais Džims bija drošs.
Džims viens pats pārzināja šo apvidu.
Viņš bija aizsniedzis vietu, kur ūdens labajā pusē šāvās laukā no kāda stāva alas nozarojuma, šķērsoja galveno eju un dārdēdams gāzās dziļumā pa kreisi.
Sarkanais Džims šeit apstājās, apsēdās ūdens malā, noliecās un atsvaidzinājās, iedzēris kādu malku.
Ledussaltais ūdens garšoja gluži labi.
«Zelta ūdentiņš,» nodomāja Džims. Atelpas brīdis no jauna sarosināja fantāziju. Viņš atļāvās sev aizkūpināt pīpi. Mierīgi un ar apdomu, ar svaigiem spēkiem viņš grasījās ķerties pie sava nodoma pildīšanas.
Viņš izklaudzināja pīpi tā, ka tabaka sabira upē, pakāra pīpi no jauna aiz saitītes kaklā un piecēlās.
Vispirms viņš iztaustīja malu alas nozarojumam, kurš labajā pusē veda augšup un pa kuru gāzās lejup ūdens. Pārbaudes rezultāti nebija diezin cik uzmundrinoši. Pavasari ūdens straume plūda vēl bagātīgāk nekā vasarā un gadsimtos un gadu tūkstošos bija klinšu kanāla malas noslīpējusi gludākas par gludu. Ne roka, ne kāja nespēja tur rast atbalstu.
Ienācējs pagaidām atteicās no jebkura mēģinājuma šai vietā rāpties augšup. Viņš pārbrida alas galvenajā ejā pāri strautam, kas šeit bija sekls, un tad pretējā krastā no jauna iztaustīja augšupkāpjošās ejas sienu.
Ari šai pusē klints cilvēka augstumā bija gluda kā noslīpēta, ne mazākās atlauskas, ne kur pieķerties.
«Sasodīts, velna piesta, ne ala!» Virs nekliedza, tikai nošņācās un iebelza ar dūri pa gludo klints sienu.
Salīdzinājumā ar viņa temperamentu un citkārtēju dusmu izvirdumu šāda niknuma izpausme bija gaužām mērena un maiga. Viņš pats to tikko ievēroja, tā bija vienīgi sava veida reflektoriska kustība.
Viņš apsēdās no jauna un sāka pārdomāt.
Vai šī bija īstā vieta? Skaidrs, ka Bezzobu Bens bija grasījies te rāpties augšā. Kāpēc, to melnmatainais ēzelis ar visām savām bailēm no Sarkanā Džima nekad nebija tā īsti atzinies. Tas, ko viņš Džimam pateica, bija tikai izlocīšanās. Bet tas apstāklis, ka bezzobainais ēzelis izmēģinājies tik grūtu un šķietami bezcerīgu rāpšanos, norādīja, ka viņam ir kādas drošas vai vismaz ticamas ziņas par zelta atradni augšā, alas sānejā, pie strauta vai arī augšpus strauta. Sarkanais Džims pakavējās pie šī pieturas punkta un atcerējās vārdus, ko bija izmetis kāds pusē piedzēries indiānis. Ja toreiz izteiktajiem vārdiem vispār bija kāda jēga un sakars, tad tie attiecās uz šo te vietu alā. Protams, ļoti iespējams, ka Sarkanais Džims tikai tāpēc attiecināja iedzērušajam virsaitim izvilinātos vārdus un aprautos teikumus uz šo alas vietu, ka bija jau šo to dabūjis zināt no Bezzobu Bena. Var būt, ka nolādētajā, alām bagātajā kalnā bija vēl daudz citu šai līdzīgu vietu un Sarkanais Džims nebija vis savai laimei ticis tuvāk, bet atradās tālu prom no tās, gluži kā lācis, kam liek dejot, tiek vadāts aiz degunā ievērtās ķēdes aplī pa aplamiem gājieniem.
Visu kopā saņemot, pirmais, pie kā būtu jāķeras, jāpārmeklē grūti pieejamā alas eja, pa kuru gāžas laukā ūdens.
Viņš piecēlās, izvilka tomahauku un tādējādi, ar to pasniegdamies tālāk, vēlreiz iztaustīja gludi noskalotās sienas abpus straumes.
Taču viņš neatrada ne mazāko plaisu, ne arī izcilni, pie kā varētu pieķerties.
Tātad šādi tas nebija iespējams.
Vai vispār bija iespējams? Vai bija cilvēka spēkos tikt tur augšā? Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās pārgalvīgā mēģinājumā nobrāzties ar straumi lejā, kā tas pavasarī bija gadījies Benam.
Sarkanais Džimg vēlreiz apsvēra visu, ko bija dzirdējis no iereibušā indiāņu virsaiša. Viņš zināja katru vārdu no galvas, katru pusvārdu, katrā zilbē viņš bija ieklausījies un to iegaumējis. Bet indiānis bija runājis dakotu valodā, un vārdu krājums šinī valodā Sarkanajam Dzimām nebija diezin cik liels, tie aptvēra vienīgi ikdienišķās norises meža biezokņos un tur dzīvojošo cilvēku vidū. Nekādu precīzu aprakstu ar šādām valodas zināšanām viņš nebija spējīgs saprast, un, liekas, arī tādam, kas valodu labi pārzina, šis apraksts nebūtu bijis pietiekami skaidrs.
Varbūt viltīgais indiānis bija viņu pat tīšuprāt muļķojis, izlicies vairāk apreibis, nekā bija īstenībā. Kurš varēja izprast tādu sarkanādaino? Var būt, ka netīrelis dakots gribēja tikai izvilkt no Sarkanā Džima, kur tas nodomājis zeltu meklēt.
Varbūt tas ar savu bandu jau dzenas viņam pa pēdām!
Sasodīts!
Iespējams, ka viņam, Sarkanajam Džimam, nav atlicis tik daudz laika mierīgam izpētes darbam, kā viņš iecerējis.
Piķis un zēvele, velns un elle!
Vienmērīgā ūdens šalkoņa, ūdenskrituma dārdi alā ar skaņo atbalsi spēja īsā laikā uztraukt visrāmāko cilvēku.
Varbūt vajadzētu ar palēcienu uzsvempties līdz tai vietai, kur alas atzarojums sašaurinās un cilvēks var labajā un kreisajā pusē atsperties pret gludajām sienām.
Jā, tāda iespēja varētu būt.
Sarkanais Džims uzšķīla uguni un kvēlojoša skala
gaismā pavērās apkārt. Nupat apsvērtais plāns ari gaismā likās iespējams. Gaismā tas bija jo vairāk izpildāms. Tāpēc Džims ar dziestošo skalu aizdedzināja lielāku — ar darvu notrieptu, ko arī bija paķēris līdzi. To viņš nolika uz klinšu krants, seklās straumes malā, kas šķērsoja alas galveno eju, un vienlaikus nopētīja apkārtni, vai neredzēs kur pēdas, ko varētu būt pametuši Bezzobu Bens vai citi cilvēki, kas būtu šeit jau pabijuši, — piemēram, indiāņi. Tomēr viņš nekā tamlīdzīga nemanīja. Bezzobis vai nu nebija šai vietā aizdedzis uguni, vai arī nebija atstājis nekādas paliekas.
Tagad gaismā viņam likās savādi, ka ūdens spējis aizraut vīru pāri alas galvenajai ejai prom, dziļumā. Pat tad, ja lejuptraucošā straume kādu bija sagrābusi, — tad šeit, ja vien tas nav nevarīgs zīdainis, tam vajadzēja prast noturēties. Šāds apsvērums Džimu stipri iedrošināja. Varēja pamēģināt uzlēkt augšupkāpjošā sānejā, neriskējot tūlīt pat ar dzīvību. Viņš nolika nost visu, kas nedrīkstēja saslapt: šķiltavas, pīpi, tabaku.
Tad viņš lēca un patiesi viņam, paveicās alas atzarojumā iekrampēties ar ceļgaliem, pleciem, rokām un kājām. Ledussaltais ūdens plūda gar augumu lejup, skalojās pāri galvai, spieda uz pleciem. Viņš turējās krampjaini un centās ar izplestiem ceļgaliem tā piespiesties pie sienām, lai varētu atbrīvot vienu roku un tomēr neslīdēt lejā.
Vajadzēja pasteigties, jo ilgi šādā stāvoklī noturēties nespēs.
Tā … vaļā … tiktāl viss kārtībā.
Sarkanais Džims atbrīvoja labo roku un labo elkoni un sāka taustīt. Taču ūdens spēks bija varens, un pirksti pazemes strauta saltajā ūdenī jau sāka stingt. Ilgi taustīties nebija iespējams, vajadzēja atkal atsperties arī ar labo roku, citādi zaudētu balstu.
Un tomēr tas notika.
Sarkanais Džims bija ar kreiso ceļgalu mazliet paslīdējis, tikai centimetrus divus. Bet ar to jau pietika, lai zaudētu atbalstu. Viņš nespēja vairs turēties ūdenim pretī, tas izstūma viņu no alas sānejas laukā. Viņš izkūleņoja alas galvenajā ejā atmuguriski, uzbrāzās virsū klintij un grābstījās apkārt, meklēdams, kur pieturēties.
Tas nebija grūti. Rokas pietvērās pie klints, viņš piecēlās viscaur slapjš un taustīdamies rāpās laukā no seklā ūdens ātrāk sausumā.
Velna būšana! Sasodītā draņķa ala!
Ar darvu notrieptais priežu skals bija nodzisis.
Taču Sarkanais Džims nebija sevi ievainojis, nebija neko lauzis, nebija iedragājis galvaskausu. Viņš bija pie skaidras saprašanas. Viņam gan mazliet sala un no atsitiena sūrstēja mugura, bet to viņš nesamanīja.
Viņš dzīrās mēģinājumu atkārtot.
Vispirms viņš dāvāja sev pīpes dūmu, lai atkal pilnīgi nomierinātos. Viņš apsvēra, vai noriskēt ar vēl vienu skalu, taču atteicās no tā, jo domāja, ka tagad tiks galā arī tumsā.
Otrajā reizē viņš nostājās tajā pašā samērā izdevīgajā vietā, no kurienes bija pirmajā reizē saņēmies lēcienam. Viņš atkal metās augšup, pat tika par plaukstas platumu augstāk nekā pirmajā reizē un atkal cieši iekrampējās starp sienām. Šoreiz viņš bez kavēšanās taustījās tālāk. Izplestie ceļgali viņu noturēja uz vietas; viņš lika lietā visu savu mežonīgo spēku. Aizturēdams elpu, viscaur ūdens apskalots, viņš stūmās gabaliņu augstāk, tad vēl gabaliņu. Viņu sagrāba neprātīgs prieks. Viņš tika uz priekšu!
Alas sāneja sašaurinājās, bet vairs nebija tik stāva.
Džims ātrā tempā, bez grūtībām tika uz priekšu par veselu metru.
Vajadzēja pietaupīt gaisu, ko pirmīt bija dziļi ieelpojis, jo šeit ūdens piepildīja visu šauro eju, te elpot nebija iespējams.
Eja atkal kļuva stāvāka. Gandrīz vai svērteniski tā veda augšup, un tāpēc ūdens plūda ar divkāršu sparu. Ar izmisīgu piespiešanos Sarkanais Džims, pretodamies šai varai, mēģināja uzstumties augstāk. Viņam arī izdevās vēl pavirzīties kādus trīsdesmit centimetrus uz augšu, bet tad viņš palika bezcerīgi ieķīlējies. Pleci un gūžas bija pārāk plati, lai sprauktos tālāk. Ar niknu piespiešanos viņš izstiepdamies nopūlējās pa stumties uz priekšu.
Veltīgi.
Pietrūka gaisa. Degunā un mutē ieplūda ūdens. Viņš sāka rīstīties. Zuda apziņa, un viņš vairs nesajēdza, kas notika.
Atguvies viņš sākumā tikai jauta sāpes. Jutekļi, izņemot jušanas nervus, vēl nedarbojās. Viņš nekā neredzēja, neka nedzirdēja, nejuta garšu, tikai viscaur sāpes. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš no jauna sāka apzināties, ka pats ir Sarkanais Džims.
Sarkanais Džims!
Tiklīdz atausa nojausma par sevi pašu, tūdaļ pazibēja nākošā doma, ka notikusi kāda nelaime. Kāda nelaime…
Viņš mēģināja pakustēties. Pirkstus bija iespējams pakustināt, ūn viņš sajuta, ka tie ir slapji. Vajadzēja atvērt acis. Viņš bija meža skrējējs un prēriju mednieks, un viņam vajadzēja atvērt acis, jā! Ar lielām grūtībām viņš pavēra plakstiņus. Galva dūca un neganti sāpēja.
Visapkārt valdīja tumsa. Šalkoja. Vai nu šalkoja ausīs, vai…
… vai šalkoja ūdens. Ūdens!
Sarkanajam Džimarn ar rāvienu kļuva skaidrs, kas noticis. Tiklīdz viņš spēja izdomāt vārdu «ūdens», rādījās, ka vispār tiek noņemts šķidrauts, kas bija klājies pār viņa atmiņu.
Kur viņš tagad atradās? To vajadzēja vispirms noskaidrot.
Bet ne vien galva, arī pleci, mugura, krusti, rokas un kājas neganti sāpēja. Viņš mēģināja piesardzīgi pakustināt citu pēc cita rokas un kājas, pagrozīt galvu.
Šķita, ka nav lauzts neviens kauls. Punus gan dabūjis, -sasitumus vai cik. Kāda tiem nozīme! Tos varēja viegli pieciest.
Bet kur viņš īsti atradās?
Acis vēl arvien redzēja neskaidri, tagad tās pamanīja tādu kā gaismas atspulgu. Vai tās varbūt bija halucinācijas? Pauris un smadzenes, liekas, dabūjušas smagāk ciest, nekā sākumā likās. Iespējams, ka viņš bija iedzīvojies- smadzeņu satricinājumā?
Sametās nelabi. Viņš vēma, atkal uznāca reibonis, un viņš no jauna zaudēja samaņu.
Otrreiz pamostoties, sāpes likās mazinājušās, bet viņš jutās ļoti vārgs, gaužām vārgs. Vismīļāk viņš paliktu uz vietas guļam, lai nomirtu, kaut arī apzinājās, ka ir Sarkanais Džims un nedrīkst mirt, vismaz pašam jāžēlo sevi, ja arī nav neviena cita, kas viņu apraudātu.
Citiem būtu viena nelaime no kakla nost, ja Sarkanais Džims izlaistu garu.
Šāds apsvērums viņu satrauca. Tie citi nekādā gadījumā nedrīkst tikt no viņa vaļā. Viņiem nebūs priecāties, ka Sarkanā'Dzima vairs nav un ka ar viņu vairs nav jārēķinās.
Viņš pats sevi uzpurināja. Viņš sajuta slāpes un izsalkumu, un viņam sala. Šalkoņa galvā bija mitējusies. Šalkoja vai nu kaut kur augšā, vai apakšā, vai līdzās.
Šalkoja ūdens, jā, ūdens, to taču viņš bija jau reiz noskaidrojis! Nu ir laiks paraudzīties, kas tur ir.
Viņš apvēlās no muguras uz vēdera un pašļūca sānis, jo pamats bija slīps, un ar labo roku uztaustīja ūdeni.
Džims kāri padzērās.
Tad viņš no jauna palīda sānis.
Kā tad īsti bija ar to gaismas atspulgu? Liekas, tā nebija pašapmānīšanās, bet īstenība.
Sarkanais Džims blenza uz tikko jaušamo dienas gaismas spīdumu. Kā burvestības neatvairāmi pievilkts, burvestības, kurai vēl neuzdrošinājās ticēt, Džims līda pa raupjo klinti līdzās ūdens plūsmai tuvāk gaismas staram.
Pēkšņi kaut kas ciets viņam trāpīja pa plecu. Iztrūcies viņš sastinga un to pašu brīdi ievēroja, ka visapkārt rībina akmens lietus. Sasodīts. Viņš ievilka galvu plecos, un viņam laimējās. Neviens akmens vairs viņu netrāpīja. Džims bija atkal spējīgs lādēties. Tiktāl nu viņš bija atguvies.
Bailīgi un piesardzīgi viņš līda tālāk, arvien tikai gaismas starojuma virzienā. Un, jo tuvāk, jo gaišāks. Tur vajadzēja būt izejai no kalna. Laukā! Kāda laime!
Vai nu pats nelabais, vai visi labie gari, varbūt viņa zvaigzne, varbūt pats kalns, lai nu kas arī būtu, kas noteic viņa likteni, tas bija viņam labvēlīgs. Viņam, Sarkanajam Džimam!
' Nē, pasaule tik lēti vis netiks no viņa vaļā. Tam vēl laika diezgan, un bija arī vēl šis tas paveicams.
Pēc tam kad viņš bija kādus piecus metrus parāpojis tālāk, situācija noskaidrojās pilnīgi. Viņš atradās kādā kalna dobumā, no kurienes apakšzemes strauts izlauzās brīvībā.
Jau atkal nobira akmeņu krusa, kurus ūdens bija parāvis līdzi no kalna iekšienes. Sarkanais Džims jau laikus ar rokām pasargāja pakausi un sprandu, kāda akmens lauska trāpīja tikai pa diviem pirkstiem.
Diezin cik omulīgi šeit vis nebija. Jāpagudro, kā tikt laukā.
Atvere, pa kuru apakšzemes strauts plūda laukā, bija šaura, tomēr ne tik šaura kā tas atzarojums augšgalā, kur Sarkanais Džims nebija varējis tikt uz priekšu. Ja ar varu spraustos cauri, o jā, ja ar varu spraustos uz priekšu, galva, pleci, gūžas …
Sasodīts, jau atkal akmeņu krusa! Bet šoreiz tā trāpīja tikai pa kājām. Gaužām nepatīkami.
Džims, kas ar galvu un auguma augšdaļu jau atradās ārā un tagad vilka laukā arī kājas, pamanīja, ka ir jau vakars. Kaut kāds vakars! Kas lai zina, vai viņš kalna iekšienē pavadījis vienu, divas, vai trīs un varbūt pat četras dienas. , •
Debesis zvēroja sārti zeltainos toņos. Koki vēl laistījās rietošās saules staros, kuru pēdējās šautras aizsniedzās līdz pašam strautam.
Neapzinīgi, aiz paraduma Sarkanais Džims pētīja, vai nav kur manāmas cilvēku pēdas. Nekā tamlīdzīga, tikai dažu meža zvēru pēdas, kam viņš nepievērsa uzmanību.
Džims padzērās vēlreiz, tad uzmanīgi, pastāvīgi turēdamies uz oļu joslas, ielīda krūmos un tur atgūlās. Pirmo reizi viņam atlika laika paraudzīties sevī. Viņš izskatījās kā skelets, novājējis, izkrities. Taču pats galvenais — viņš dzīvoja.
Viņš sameklēja maišeli ar kaltēto gaļu un, kaut arī tā nebija vairs sausa, bet gan izmirkuši, mazliet ieēda put- raino masu. Ēdiens labi gāja pie sirds. Pēc tam viņš aizmiga. Vajadzēja sakrāt spēkus, iekams atkal kaut ko uzsāka.
Rītam austot, viņš pamodās. Vēl arvien viscaur slapjš viņš nežēlīgi sala un ilgojās pēc uzlecošās saules siltuma. Viņš atkal mazliet ieēda kaltēto gaļu, noķēra kādu ķirzaku, kas bija uzdrīkstējusies tuvoties, apēda to un ēzdams nopētīja strautu. Apkārtējie akmeņi, no kuriem vienai daļai bija fantastiska forma, norādīja, ka akmeņu krusa laiku pa laikam izlido arī no kalna iekšienes. Aplūkojot atsevišķos akmeņus, viņā sarosījās cerība, kuru pats centās apslāpēt.
Ar nožēlu viņš secināja, ka starp tiem nav neviena zelta graudiņa.
Pirmām kārtām viņš negribēja patlaban redzēt ne strautu, ne sasodīto alu, bet atgriezties paslēptuvē vēj- lauzā pie bises un saviem krājumiem. Jācer, ka tur nebūs jau ieradušies šādi tādi okšķeri.
Saulei lecot, Sarkanajam Džimam bija skaidrs arī turpmākais plāns. Viņš necentīsies vairs trešo reizi spraukties alas ejā, kas izrādījās nepieejama. Ļoti iespējams, ka šādam mēģinājumam būtu arī izredzes uz panākumiem, ja varētu paņemt līdzi darba rīkus un vienu vai divus biedrus palīgā. Bet tieši to Džims vis negribēja. Viņš nolēma doties uz savu paslēptuvi un no turienes pārmeklēt kalnu visapkārt, vai tomēr nav rodama vēl kāda cita pieeja «sasodītajai alai».
Viņš apņēmās nesteigties un tikt ar nodomāto pasākumu viens pats galā. Jo tad, kad viņš atradīs zeltu, tas arī piederēs viņam vienam pašam.
Sarkanais Džims ļodzīgiem ceļiem ļoti apdomīgi, ļoti lēnām un ļoti piesardzīgi zagās cauri mežam. Arī tagad viņš iznīcināja visniecīgākās pēdas, kādas gadījās pamest.
Ticis no jauna pie vēj lauzas un ieraudzījis klajumu ar kritušajiem kokiem spilgtajā pēcpusdienas saulē, siltajā, virmojošajā gaisā viņš dziļi uzelpoja. Viņš uz brīdi apstājās, pārliecinājās, ka arī šeit nekur nav manāmas jebkādas cilvēku pēdas, un tad, līzdams un rāpodams starp koku stumbriem, zariem, saknēm un krūmiem, nonāca pie vecās paslēptuves. Tā bija pilnīgi neskarta.
Labi, tiktāl ir labi.
Sarkanais Džims atgūlās un mazliet ieēdis nogulēja no pusdienas laika līdz nākošās dienas rītam. Kad viņš pamodās, tad jutās samērā atspirdzis.
Viņš uzrāpās šmaugajā kokā līdzās dabiskajai lapenei un no augstākā zara, kuru spēja sasniegt un kurš nesašūpojās, vērīgi lūkojās pāri klajumam, mežam un uz tālo prēriju.
Neviena cilvēka, viss mierīgi, dziļa vientulība.
Sarkanais Džims bija nodomājis izmantot dienu. Viņš izlēja ūdeni no maisa, ko viegli varēja piepildīt no jauna, paņēma to un arī maisu ar kaltēto gaļu, tāpat arī bisi un munīciju līdzi un iznīcināja savas apmetnes pēdas, kas prasīja labu tiesu laika.
Kad beidzot bija ticis ar visu galā un vairs pats nesaskatīja nekādas pēdu pazīmes, viņš izzagās no paslēptuves un vēj lauzas un devās prom mežā.
Tuvākais mērķis bija tālu augšā kāda apslēpta izeja no alas nozarojuma, kur viņš pavasarī bija pārsteidzis Bezzobu Benu. Pēc sastapšanās šajā alas nozarojumā viņi bija kopīgi izkāpuši laukā pa klinšu spraugu, kas starp sūnām un saknēm paviršai acij palika apslēpta. Abu saruna nebija noritējusi gluži draudzīgā garā, jo Sarkanajam Dži- mam vis nepatika, ja kāds cits jaucās pa viņa iecirkni, taču galu galā viņš tomēr Benu nenobeidza. No Bezzobu Bena stāstījuma Džims zināja, ka šis alas nozarojums, pie kura ieejas Džims tagad stāvēja, veda uz apakšzemes ūdenskritumu, kurš bija pavasarī Benu un pirms dažām dienām Džimu aizrāvis sev līdzi. Šeit līst iekšā nebija nozīmes. Arī vēl kāda otra nozarojuma eja Džimam nekā nedeva, jo, pēc Bena izteikuma, kalna iekšienē tā savienojās ar pirmo un tātad arī veda uz bīstamā ūdenskrituma vidu.
Šai ceļā nekas nebija panākams. Bet, ja šai sasodītajai un velna apsēstajai alai bija divi nozarojumi, kāpēc nevarētu būt trīs vai četri? Sarkanais Džims lēnā gaitā devās cauri mežam meklēt tos. Viņš atkal bija uzlicis galvā parūku.
Līdz vakaram viņš neko neuzgāja, kas būtu uzmanības vērts. Mēnešiem vecās pēdas, ko bija pametusi indiāņu nometne, kas atradusies klajumā pie dienvidu nogāzes, viņu neinteresēja. Viņš zināja, uz kurieni pavasari devusies Oglalas ģints, kas šeit pārlaidusi ziemu. Uz dienvidiem pie Zirgu strauta bija aizceļojusi šī mednieku kopa, kas sevi dēvēja par Lāču ,cilti. Tas bija noticis laikā, kad
Sarkanais Džinis pārsteidzošā veidā sastapās alā ar Benu. No šiem indiāņiem Sarkanajam Džimam nebija bail. Viņš nedomāja, ka Lāču cilts vasaras vidū cerībā uz priekšā stāvošajām lielajām bizoņu rudens medībām pametīs ar sievietēm un bērniem tagadējo apmetni pie Zirgu strauta. Bet nebija izslēgts, ka cita cilts daļa nonāk apvidū, kur klaiņo Sarkanais Džims. Melnie kalni bija dakotu senie medību lauki, un ikvienam baltajam vajadzēja šeit būt piesardzīgam. v
Džims arī turpmāk, ik soli sperot, bija bezgala piesardzīgs. Kad saule sāka rietēt, viņš uzkāpa augstā kokā netālu no indiāņu agrākās apmetnes un atkal vēroja mežu un prēriju, kuru arvien vairāk un vairāk uzskatīja par savu valstību.
Tā pagāja šī un arī turpmākās dienas. Sarkanais Džims dzīvoja slēpdamies un meklēja to, ko nespēja atrast. Viņš nemedīja, bet pārtika vienīgi no sava krājuma un dzīvniekiem, ko varēja noķert, nepametot nekādas pēdas. Viņš ķēra arī zivis strautā, kas izplūda no kalna dziļumiem un burbuļoja lejup pa meža nogāzi dienvidrietumu pusē. Bija jau pagājušas vairākas nedēļas, kad Džimam atkal reiz strauta malā izdevās pamieloties ar jēlu foreli.
Maltīte bija sātīga, un aprimušais kuņģis radīja sen neizjustu apmierinājumu. Reizēm viņu bija sagrābušas neskaidras bailes, ka, ilgi un veltīgi meklējot, viņš var vēl zaudēt prātu. Katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij ik uz soļa, pie katras kustības uzmanīties; katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij vienas un tās pašas domas: zelts … ala … ūdens … indiāņi; katru rītu sākt ar jaunām cerībām un katru vakaru noslēgt atkal vienu meklējumu posmu ar lielāku, arvien lielāku vilšanos; šāda dzīve, ja tā ilgi velkas, spēj novārdzināt arī stipru cilvēku. .
Sarkanajam Džimam vajadzēja sev ļaut kādu stundu, mierīgas atpūtas un labi visu apsvērt. Pēc kārtīgajām brokastīm viņam radās sajūta, ka atpūtas brīdis un mierīgas pārdomas varbūt dos vairāk nekā atjaunota nedēļām ilga satraucoša meklēšana. Tā nu viņš aizmanījās lejup gar strautu uz upi, kas līdzīgi lentai vijās ap kalna pakāji. Pa oļiem, kas vietu vietām krastmalā sakrājušies, viņš varēja soļot bez bažām, jo nebija jābaidās, ka pametīs pēdas, un Džims izbaudīja šo relatīvo brīvību.
Diena bija skaista.
Viņš apsēdas un, samiedzis acis, vērās saulstaros, kas rotājās pa koku starpām. Un ļāvās pārdomām.
Bezzobu Bens bija pavasarī nezin no kurienes saņēmis ziņu, ka šinī kalna pusē alas ejās rodams zelts. No kurienes ziņa saņemta, viņš neatzinās. Sarkanais Džims bija pavasarī uz labu laimi, zinādams, ka šeit ir sazarotas alas ejas, reiz šai apvidū atnācis. Nenoteiktās baumas, ka Melnajos kalnos iespējams atrast zeltu, bija atvilinājušas viņu šurp. Taču tiklab Benam, tā arī Džimam pavasarī visa meklēšana nedeva nekādus panākumus, un Dzims bija Bezzobu Benu sparīgi un noteikti padzinis no šī apvidus. Džimam klaiņojot gar ceļa strādnieku un mednieku barakām un nometnēm pie jaunās dzelzceļa līnijas, tur no jauna paklīda baumas par zeltu Melnajos kalnos. Kāda daļa dakotu — Lāču cilts — zinot par to kaut ko vairāk. Apbrīnojami liels zelta olis it kā glabājoties pie šiem indiāņiem, kas Sarkanā Džimā acīs bija īstie nejēgas un nekam nederīgi slaisti, radīti vienīgi par postu mežiniekiem un prēriju medniekiem. Džims bija devies ceļā pie Lāču cilts, ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem pierunājis virsaiti izdzert kausu brendija un šādā reizē dabūjis dzirdēt- vienu otru vārda drumslu un mājienu, ar kuriem, kā nu redzams, nekas nebija iesākams. Iespējams, ka iedzērušajam sarkan- ādainim bija vēl pietiekami saprāta apzinīgi Džimam samelot. Šādas bažas aizdomu pārņemtajam cilvēkam uzbruka arvien no jauna. Kurš varēja teikt, ka pazīst indiāni pilnīgi? Lai vai kā, bet pasākums neveicās tā, kā Džims bija cerējis. Ar pilnu vēderu siltajā saulītē sēdēdams, viņš bez steigas, kā atpūzdamies izgrūda visus lāstus, kādus vien savā laupītāja mūžā bija samācījies, un no jauna iegrima pārdomās.
Ko tagad uzsākt? Vai turpināt meklēšanu, kas nesolīja nekā daudz, vai arī vajadzētu vēlreiz pielabināties Lāču ciltij, it īpaši viņu virsaitim, kas, liekas, tomēr kaut ko zināja. Varbūt nevajadzēja vis tik ātri pazust no šī vīra telts pēc tam, kad bija dzirdējis norādījumus. Bet tie toreiz likās sākumam pietiekami — kas diemžēl izrādījies maldīgi —, turklāt Džimu tirdīja aizdomas, ka ap telti kāds ložņā un noklausās un, tiklīdz viņš tiešām kaut ko dabūs zināt, viņam uzbruks… Tāpēc viņš bija nakts vidū pa galvu pa kaklu laidies prom no Lāču cilts apmetnes.
Tā nu tas ir, nekad nevajag pārsteidzīgi reaģēt, pamatojoties vienīgi uz bažām un kombinācijām. Te nu viņš tagad sēdēja kā pēdīgais muļķis un neveiksminieks.
Tā tas nevarēja palikt! Vajadzēja kaut ko uzsākt, lai izlabotu savu aplamību. Zelta olis — tik liels kā lazdu rieksts — atrodoties Lāču cilts rokās. Velna būšana elles ratā! Viņš, Sarkanais Džims, skraidīja te kā negudrs apkārt un netika uz pēdām zelta atradnēm.
Tā, neapmierināts pats ar sevi,-sēžot un pārdomājot, saērcināts par nelabvēlīgu apstākļu sakrišanu, viņš neviļus pievērsa acis kādai smilšainai vietai upē. Viņš būtu tur labprāt izpeldējies, bet pārāk bīstami. Peldoties cilvēks ir pilnīgi neaizsargāts. Vajadzētu nolikt bisi, munīciju… nē, no šīs izpriecas jāatsakās, Taču smilšainā vieta viņam patika. Sabirzušie akmeņi daudzkrāsaini spīguļoja dzidrajā plūstošajā straumē. Šādās vietās Sakramentā Kalifornijā mēdza smiltis sijāt un atlasīt zelta graudiņus.
Sarkanais Džims piecēlās un, piesardzīgi sperdams soļus, aizgāja pa oļiem līdz smilšainajai vietai. Brīdi cīnījies pats ar sevi, viņš padevās, noliecās un ļāva smiltīm tecēt starp pirkstiem. Viņš negribēja sev atzīties, ka sirds dauzījās kā negudra un asinis pulsēja dzīslās. Deniņos dzīslas pietūka. Smiltis lēnītēm tecēja starp pirkstiem. Skatiens bija tām pievērsts kā šķēpa smaile, kas taustās pēc mērķa.
Sarkanais Džims apsēdās uz apaļi nogludināta klints bluķa, kura aizsegā bija sakrājušās smiltis. Viņš raudzījās saujā, kuru turēja mazliet saliektu — kā cilvēks, kurš grasās ar plaukstu pasmelt un padzerties ūdeni. Divu pirkstu starpā bija patvēries sīks zelta graudiņš. Sīks smilšu graudiņš, puteklītis tīra zelta! Cilvēks noņēmies raudzījās tajā. Viņš pats nezināja, cik ilgi bija tā sēdējis nepakustēdamies, atradums bija viņu piesaistījis kā magnēts dzelzs gabalu.
Beidzot viņš ieslidināja graudiņu krūšu kabatā. Zelts! Nu bija skaidrs, ka zelts rodams arī šajā kalna pusē, ne tikai ziemeļnogāzē, par kuru tik daudz tērgāts. Viņš, Sarkanais Džims, bija atradis sākumu jaunajai dzīvei. Acu priekšā slīdēja fantāzijas uzburtas ainas; viņš aizvēra acis, lai tās pilnām baudītu.
Te kaut kas traucējošs sasniedza ausis. Viņš tūlīt pat pilnīgi pamodās, klausījās un atvēra acis.
Dzirdētais troksnis kļuva tikai vēlāk saprotams. Prērijā bija zviedzis zirgs. Tas varēja būt savvaļas zirgs vai arī pieradinātais, varētu būt indiāņu jātnieks vai arī baltais. Ja Džims tagad gribētu runāt par laimi, tad vienīgi par to, ka bise un pārtika bija pie rokas un ka pats bija paslēptuvi pametis. Viņa kustības iespēju nekas neierobežoja,, un viņš bija pilnīgi neatkarīgs.
Ar vislielāko piesardzību Džims zagās prom no upes, cauri mežam pie kāda koka, kurā varēja viegli uzrāpties un no kura, likās, būs ērta vērošana. Viņš veikli uzkāpa un paslēpies glūnēja cauri lapotnei uz prēriju.
Velns un elle, sasodīts, ka tevi ārā! Jupis ratā…
Tālumā ziemeļpusē viņš ievēroja indiāņu pulciņu. Pagaidām vēl jātnieki un zirgi izskatījās tik mazi kā skudras, taču viņš spēja tos jau saskaitīt un pat atšķirt. Četrdesmit jātnieku karotāju, bez tam apmēram sešdesmit sievu un bērnu, visi zirgos. Pēc dažām minūtēm viņš jau ievēroja, ka pieciem no vīriešiem bija ērgļu spalvu galvas rota. Tik mazam pulciņam tas bija neparasti liels izcilu karotāju un virsaišu skaits. Tie, jādomā, bija dakoti. Kurp viņi tiecās?
Sarkanais Džims neizlaida viņus no acīm. Ja viņa skatiens spētu iznīcināt, tad visi indiāņi būtu noslaucīti no zemes virsas. Taču Zelta meklētāja naids bija nevarīgs. No jātnieku bara, ko Džims vēroja, atdalījās četri. Četri jātnieki nokāpa no zirgiem un pazuda vērotāja acīm zālē. Viņš nešaubījās, ka tie bija izlūki, kam vajadzēja izpētīt mežu, iekams tanī ienāk pārējie.
Labu veiksmi, izlūku darboņas, turiet vaļā acis un ausis! Savu ienaidnieku, vārdā Sarkanais Džims, jūs vis neatradīsiet! Tā šis cilvēks, nekustīgi sēdēdams kokā, sprieda.
Pēc kāda laika viņš no savas slēptuves pamanīja jaunu indiāni, kuram mati bija pāršķirti uz celiņa un sapīti bizēs; tas zagās gar krastmalu. Puisim bija rokā dakotu īpatnējā akmens vāle — linga. Viņa seja nebija izkrāsota. Tātad viņš nemina kara taku, bet bija saņēmis no vadoņa tikai parasto izlūka uzdevumu — kā nepieciešamu piesardzību nemierīgajos laikos.
Jaunais izlūks pazuda virzienā uz upes lejasgalu.
Indiāņu bars prērijā bija samazinājis gājiena tempu, tomēr nemanot pienācis tuvāk mežam un kalniem. Dži- mam nebija iespējams novērot, vai izlūki jau atgriezušies pie nodaļas vai ne. Bet no indiāņu izturēšanās varēja secināt, ka tie saņēmuši' nomierinošas ziņas. Viņi no jauna paātrinātā gaitā beidzot iegriezās mežā. Laikam viņi virzījās uz klajumu, kur pavasarī bija uzturējusies Lāču cilts.
Brīdī, kad jātnieki iegriezās mežā, Džims pazina indiāni, kas jāja priekšgalā. Cilvēks ar ērgļa spalvu vainagu bija Sēdošais Bizonis jeb Tatanka Jotanka, kā viņu sauca da- koti. Tā tikai trūka! Tieši šim vajadzēja vēl uzrasties, lai Sarkanā Džima neveiksme būtu pilnīga.
Džims palika tupam kokā. Kad indiāņus vairs nevarēja saskatīt, viņš ieklausījās katrā vismazākajā troksnī. Zirgu svirkstošā soļošana mežā bija apkārtējā klusumā tālu sadzirdama. Kad tā apklusa, Džims pamanīja pāri koku galotnēm paceļamies no teltīm tievas dūmu strūkliņas. Bars, kā jau viņš paredzēja, bija apmeties tai pašā klajumā, kur pavasarī dzīvoja Lāču cilts.
Kamēr dakoti un turklāt viens no viņu ievērojamākajiem vadoņiem atrodas tik tuvu alai, Sarkanajam Džimam jāpazūd.
Prom, jātiek prom — un tieši šajā dienā, kad viņš atklājis zelta putekļus …
Draņķi, pretīgie smerdeļi, nekam nederīgie indiāņi!
Viņš aizies, bet arī atgriezīsies, viņš, kas tik tiešām bija sarkanmatis, kaut arī valkāja melnu parūku.
Iestājoties naktij, Džims pameta savu novērošanas posteni un manījās vispirms prom ziemeļu virzienā, lai iespējami ātrāk tiktu tālāk no dakotiem. Zogoties cauri mežam, vienā laidā uzmanoties, nemitīgā gatavībā uzdurties kādam izlūkam, kuru vajadzētu maldināt, pēkšņi gadījās kāda gluži citāda — nemaz negaidīta sastapšanās.
Kādā vecā izcirtumā, kas jau sācis aizaugt, bija savairojušies krūmāji, un Sarkanais Džims vilcinājās, vai lauzties tiem cauri vai arī zaudēt vairāk laika un apiet apkārt. Viņš nolēma vismaz kādu gabalu paspraukties pa krūmiem, jo zeme šeit bija noklāta ar senu oļu sanesumu, tāpēc pēdas nesaglabā. Var būt, ka nebūs nemaz tik grūti, kā sākumā liekas, izložņāt cauri šiem krūmiem un kociņiem. Viņš nogūlās uz vēdera un līda uz priekšu, nesakustinādams zarus, kas zem zvaigžņotām debesīm izskatījās kā silueta zīmējumi. Pa kreisi krūmos viņš ievēroja pirmajā brīdī kādu neizprotamu, blīvu, tumšu masu. Vēl iekams viņš tika skaidrībā, kas tas varētu būt, tā sakustējās kā ezis, kas atritinās, lai liktu lietā kājas un bēgtu prom. Protams, kustīgā masa bija krietni prāva, tāpēc salīdzinājums ar ezi nederēja. Sarkanais Džims ošņāja gaisu kā suns, viņam bija laba oža, un viņš saoda lāci. Tai pašā brīdī arī acīm nevarēja būt šaubu par to, kas tur bēga. Sarkanais Džims būtu labprāt no jauna ļāvis vaļu smiekliem, otro reizi redzot pinkaino kārumnieku klumzājot prom. Taču Džims sargājās pacelt balsi. Turklāt viņš jutās savā ziņā līdzīgs brūnajam laupītājam, kas laidās mukt cauri naksnīgajam mežam. Pekaini no medus izlaupīšanas bija aizbiedējis bišu spiets, un Sarkano Džimu no cerētā zelta guvuma padzina indiāņi.
Arī Sarkanajam Džimam- vajadzēja bēgt!
Viņš dzīrās ar pamatīgu līkumu doties uz Niobraru, paraudzīties uz Bezzobu Bena tirdzniecības punktu un tur ievākt ziņas, kas ir jauns prērijā un Klinšu kalnu apkārtnē.
Kad Sarkanais Džims bija jau dažas dienas ceļā un pa pusei apgājis apkārt garumā izstieptajam kalnam, viņam iešāvās prātā, ka pašreizējos apstākļos būtu izdevīgāk atkal iegādāties zirgu. Ne vien tāpēc, ka ar to varētu ātrāk ņn vieglāk tikt uz priekšu, bet vīrs bez zirga izskatās .nožēlojams un var izraisīt vienīgi līdzjūtību vai arī radīt aizdomas, un kā viens, tā otrs Džima nolūkiem nederēja. Lai sasniegtu mērķi, viņam jāatstāj spēcīga vīra iespaids un jāmodina uzticība.
Melno kalnu ziemeļos viņš tika uz dažu uzņēmīgu mednieku pēdām — un nakti viņam izdevās tiem nozagt vienu zirgu. Dzīvnieks nebija no labākajiem, bet arī ne slikts, Sarkanais Džims nolēma sākumam ar to samierināties. Ilgu laiku izticis bez ērtības, ko sniedz jāšana, viņš ar baudu laida pa prēriju auļos. Par pēdām viņš vairs nebēdāja. No apzagtajiem briesmas nedraudēja, jo tiem viņš bija paņēmis labāko zirgu, un Melno kalnu austrumpusē sadurties ar dakotu grupu nebija nekas bīstams, ja vien prata dakotu valodu un ar bagātīgiem runas plūdiem varēja pierādīt savus labos un miermīlīgos nodomus.
Jātnieks atrada neskaitāmas pēdas, kas norādīja, ka dakoti šķērsojuši šo apvidu, tomēr nesastapa nevienu indiāni, arī nevienu balto. Viņš netraucēti tuvojās kailajai, smilšainajai paugurainei, kurai cauri plūda Niobrara. Viņš izrīkojās tā, ka nonāca apvidū, kur, jādomā, bija apmeties Bens, nevis no rietumu, bet no ziemeļaustrumu puses. Džims negribēja, lai Bezzobu Bens nojaustu kaut ko par viņa piedzīvojumu Melnajos kalnos.
Viļņainā ieplaka nolaideni sliecās uz upes pusi, un jātnieks nenovērsās no tās. Jo tuvāk upei jo pēdu saradās arvien vairāk. Šķita, ka te valda dzīva satiksme, pie kam apzīmējums «dzīva» jāvērtē saskaņā ar mežonīgās prērijas apstākļiem. Pa ērti braucamo ieplakas pļavu virzienā uz upi un arī prom no tās veda jātnieku un pat kāda vēršu pajūga pēdas.
Bezzobu Bena tirdzniecības uzņēmums, liekas, jau nedaudz mēnešos kļuvis par tālas iedarbības pievilkšanas punktu.
Sarkanais Džims nesteidzās.
Ja šeit bija sākusies tāda apgrozība, tad tas varēja notikt tikai ar dakotu piekrišanu vai arī to klusu samierināšanos. Kaut kādā veidā Bens pratis nopirkt viņu labvēlību. Varbūt viņš tiem piegādāja ieročus, tomahaukus, nažus ar tērauda asmeņiem, vecas šautenes. Miera stāvoklis, kāds šeit pastāvēja, neapšaubāmi attiecās arī uz tādu miermīlīgi jāšus ceļojošu nabaga zelli, kāds bija Sarkanais Džims.
Pauguri, starp kuriem Džims jāja, atkāpās sānis, un ar rāvienu atklājās skats uz pļavām, kas nolaideni sliecās līdz upei. Bija pats vasaras vidus, un straume, kas pavasarī skalojās līdz pašiem pauguriem, tagad bija atgājusi atpakaļ mazās urdziņās, starp kurām rēgojās plati smilšu sēkļi.
Sarkanais Džims šķērsoja upes gultni, un acu priekšā pavērās notikumi otrpus upes.
Bens nebija slikts uzņēmējs. Džims tūlīt pat pazina melnmataino, kurš nelielā spēcīgu puišu bariņā tēloja pavēlnieku. Upes gultnes augšpusē, kas pavasarī droši vien bija pārpilna ar ūdeni, bet tagad viscaur izsusējusi, dienvidu krastā atradās neskaitāmas teltis, to vidū gulēja daļēji jau apstrādāti baļķi, un kāda apaļkoku māja jau bija pusē gatava. Skanēja cirvju klaudzieni, aprauti izsaucieni, parastā lādēšanās, sava veida pierasti īsi dusmu uzliesmojumi, kas atvieglo darbu. Dienvidrietumos pie smilšainajiem pakalniem bija apmetušies indiāņi, daži siu cilts dakoti, tiem miermīlīgi līdzās grupējās vēl daži brīvi dzīvojošie čejeni. Visi šie indiāņi neizskatījās pēc tādiem, kas piederētu vēl pie lielās brīvās tautas, tie bija droši vien no tiem, kas šur tur atšķēlušies, jo — to Sarkanais Džims saskatīja arī no tālienes — tie bija netīri un nekopti un uzjautrinājās, dzerot degvīnu. Degvīnu tie droši vien bija ietirgojuši pie Bena. Pret ko ietirgojuši, to Sarkanais Džims nespēja tik viegli noteikt, jo tā maiņas prece, kas no indiāņu rokām pārgājusi Bena īpašumā, nebija redzama. Tā droši vien atradās teltīs, kuras tirgonis bija sacēlis.
Sarkanais Džims nolēma tēlot uzpūtīgo. Šī loma padevās visvieglāk, jo atbilda viņa raksturam.
Tikko šķērsojis upi, viņš tūlīt tuvojās Benam.
— Hallo, vecais bezzobu līdēj!
Bens izņēma pīpi no mutes un nospļāvās.
— Ahoi, klīstošais bandīt! Vai nu reiz atkal parādies pie draugiem?
— Neko teikt, labi iekārtojies draugs tu esi tagad, mans bezzobu paziņa! Es biju tas, kurš tev ieteica šeit apmesties! Labs padoms! Ko tu man par to dosi?
— Labāk būtu zināt, ka tu lumzā pa Kanādu, nevis še. Bet, ja nu esi te, — iemetīsim kādu kraukšķīti!
— Sākumam der. Es nākšu!
Sarkanais Džims nokāpa no zirga, aizveda to mazliet nostāk no pārējiem zirgiem, kur zāle bija samērā sulīgāka, un piesēja. Tad viņš aizklumzāja atkal pie Bena un pavēroja darbus pie apaļkoku mājas, kuras stiprās sienas jau pacēlās līdz pusei.
— Jupis ar ārā, Ben, kur tu ķēri šos varenos baļķus?
— Nokrita no debesīm.
— Tā gan. Esi dažus spēcīgus puišus pieņēmis.
— Bez tiem neiet.
— Plostniekus un cirtējus.
— Plostniekus un cirtējus. Tā ir.
— Nāc iedod man patronas bisei! Šitai zortei tev jābūt, ja esi kam derīgs tirgonis.
Bens pameta acis uz ieroci, kam tika prasīta munīcija.
— Šitā kalibra man nav.
Sarkanais Džims aizsvilās:
— Ben, to es tev saku, nemal tik daudz tukša ar saviem bezzobu žokļiem! Dod šur, kas man vajadzīgs, tev tas ir! Es negribētu būt tavs ienaidnieks še, pie robežas.
Bens norūca kaut ko, bet piekāpās.
— Nu, tad nāc!
Abi iegāja vienā no teltīm. Te, sakrautas cita uz citas, stāvēja vairākas nelielas kastes.
— Ko tu ar to domāji? Būt mans ienaidnieks? — Bens īgni jautāja pēc tam, kad kopā ar Sarkano Džimu bija apsēdušies. — Dāvāts te netiek nekas.
— Bet mana draudzība ir kaut ko vērts, mans dārgais, un mans ienaids iznāktu tev vēl dārgāk. Tātad liec galdā, kas man vajadzīgs! Tas ir mans pēdējais vārds. Ja tas tev nepas, es varu iet.
-— Nelec nu uz pannas. Nav ko runāt par dažām patronām. Galvenais ir princips.
— Principu es tev tūlīt izskaidrošu, tu rīkļurāvēj. Tu samaksāsi par manu labo padomu, ar kuru tiki pie mantas, un samaksāsi par draudzību. Un, ja tā arī ir dārga, tad tomēr tev lēti tiks, jo tu esi un paliksi bezzobu ēzelis, kam nav jēgas ne par ko jēdzīgu. Tātad es saņemu šodien un vienmēr no tevis visu, kas man, pieticīgam prēriju medniekam, nepieciešams, un par to tu vari ar mani rēķināties. Šodien man nepieciešama munīcija, rītu zirgs, parīt varbūt jauna bise, labs nazis un aizvakar jaunas ziņas.
— Neko teikt, labi izdomāts. Ko tas nozīmē, ka es varu ar tevi rēķināties? Palīdzēsi celt māju?-
— Paklau, Ben, ja tu esi traks, tad tevi vajag iespundēt vai arī nošaut! Tu vari ar mani rēķināties, tas nozīmē, ka es nenolaidīšu no kātiem tevi un tavējos, neaizdzīšu visus zirgus, nenodošu citiem bandītiem un šad tad iedošu pa labam padomam. Skaidrs? Un tagad beidzot krati laukā munīciju, vai arī es zaudēšu pacietību.
Bens paklausīja.
— Tā. Tas būtu kārtībā. Kas tev ir ko iekost?
— Jenota fileja.
— Kaut vai. Dod šur.
Bens pasteidzās - notēlot namatēvu, un Sarkanais Džims mielojās. Paēdis viņš piebāza pīpi. Bens grasījās iet no telts laukā, paskatīties, kā sokas darbi.
— Pag, pag, mans dārgais! Veltī nu vēl mazliet laika savam tik reti redzētam draugam Sarkanajam Džimam!
— Ko tad vēl? Vai tu neesi pieēdināms?
— Ar jaunām ziņām neesmu vis. Ko stāsta tavi indiāņi, no kuriem tu tur laukā esi atpircies ar draņķa šņabi,
ko var saost jau pa gabalu starp prēriju un kalniem?
— Smalka dzira, puis, smalka dzira! Man tikai rādās, ka tev ir nešpetns deguns. Ko tad lai šie stāstītu? Paši nekā nezina. Pagaidām zemē valda miers.
— Vai tas ir viss?
— Es jau zinu gan, kurp tu lenc, mūsainais bandīt. Bet, ja es būtu kaut ko dzirdējis par zeltu, tad pats to sen pievāktu!
— Bijis tik vienkārši.
— Tieši tāpēc, ka nav vienkārši, arī tu neesi vēl nekā dabūjis.
— Tu allaž zini par citiem vairāk, nekā tie zina paši par sevi! Kur tu ķēri, ka es nekā neesmu atradis?
— Neizskaties pēc tāda.
— Labi, ka tā. Bet vai tu neesi nekā dzirdējis par Sēdošo Bizoni?
— Par sarkanādaino burvju mākslinieku? Neko tādu, kas būtu runas vērts. Bet… — Bens sastomījās.
— Bet?
— Nāc, man jāpamet acis uz būvdarbiem!
Sarkanais Džims brīdi pārlika, tad piekāpās. Vajadzēja
būt pielaidīgam.
Bens un Džims bez steigas piegāja pie jaunbūves, kur vēl strādāja divi vīri. Sarkanais Džims aplūkoja māju, kāda tā bija paredzēta, taisnstūra stipra apaļu baļķu māja ar durvju caurumiem uz austrumiem un sienām bez logiem, tikai ar šaujamlūkām. Pie aizmugures platās sienas, acīm redzot, paredzēta vēl kāda piebūve.
— Nav smādējams, mīļais Ben. Un kā tu tiksi pie ūdens, ja sarkanādainie tevi gadījumā ielenc un apšauda ar degošām bultām?
— Var mājas iekšpusē izrakties līdz gruntsūdenim.
— Prātīgs darbs. Na, palauzi vēl mazliet galvu par būvi. Un padomā, kā būtu ar slepenu izeju uz upi!
Bens apstulba.
— Kāpēc slepena eja? Visdziļākā miera laikā? Esmu jau labi pazīstams tirgonis!
: — To es redzu. Kurš tev iedeva naudu?
— Kāda tev daļa?
— Nekāda. Negribu arī nekādu. Tas padara tikai atkarīgu. Bet, kas attiecas uz mieru, — tev, vecais, sēž putniņi galvā!
— Kā tā? — Bens iztrūkās. — Vai esi ko dzirdējis?
— Ja es uz to tikai gaidītu. Pašam vajag smadzenes kustināt, vecais ēzeli, kombinēt uz priekšu!
— Bet kāpēc tad šaus?
— Tu taču nedomā, ka dakoti paturēs zemi, kur viņi tagad medī bizoņus?
— Kāda man gar to. daļa?
— Ļoti liela. Tiklīdz dakotus aizskars, viņi kļūs neganti, par to tu vari būt drošs.
— Nu bet… jā… Bet tam vēl laika gana, un tad jau es pagūšu aizmanīties. Varbūt es maķenīt pacelšu cenas, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Nāc, pasēdēsim vēl mazliet teltī!.
— Var arī! — Sarkanais Džims sevī nosmējās.
Kad viņi abi no jauna sēdēja teltī, Bens pēkšņi iejautājās:
— Vai tu vari man iedot lielāku summu?
-— Es? Tev? Priekš kam?
— Iekams sākas karš. Ja es vēl aši šo to iepirktu, varētu noslēgt vienu otru darījumu. Un karā dakoti makbā labu cenu par šautenēm.
— Gatavais rīkļurāvējs! Griezies taču pie Bakeriko!
— Kas tas tāds?
: — Viens vīrs Meksikā. Bet to tu nedabūsi rokā. Lai paliek. Ar skaidru naudu tagad nav ko iesākt, neko no manis nedabūsi, vecais. Bet padomus, labus padomus vari saņemt.
, — Tukši vārdi! Zēl. Tu esi skopulis.
— Gudrs skopulis, bezzobu radījum. Vai esi manījis vienu aptaurēto, kurš kopā ar čejenu jādelē pa prēriju un mālē virsaišus?
, — Pavei, to trako Morisu?
— Jā. Vai pazīsti viņu? Viņš bijis še pie tevis, un tu viņu atkal palaidi vaļā?
— Viņš labi samaksāja.
— To ubagu naudu! Būtu viņu pakratījis, tad tagad nezinātu, kur naudu likt.
— Tu gribi teikt… tu taču nedomā …
— Es nedomāju, es tikai saku.
— Bet tas ir bīstami.
— Man ne.
— Tev … runa ir par mani.
— Nav ko gudrot, jo mākslinieka kunga ar lielo naudas muķi diemžēl nav vairs še. Kas citādi jauns?
— Traks gadījums!
— Un tas būtu?
— Tāds murgojums. Dakotu vidū esot kāda grupa, kurai esot zelts, un tās virsaitis zinot par milzum lieliem dārgumiem.
Sarkanais Dzims saausījās.
— Kāds virsaitis?
— Parastās blēņas, ko melš. Vārdu es neiegaumēju. Stāsta, ka ciltsbrāļi šo padzinuši, tāpēc ka dzērumā esot ko izmuldējies. Dēls viņu pavadot izraidījumā.
, — Zēnam taču ir tikai divpadsmit gadu.
— Ko… ko? Divpadsmit gadu? Tātad tu viņu zini, bandīts tāds?
Džims pukojās pats uz sevi. Kā viņam tas bija izsprucis! Benam nebija nekas jāzina par Džima piedzīvojumu indiāņu apmetnē. -
— Nepazīstu! — viņš meloja.
— Bet šo notikumu jau apspriež pie visiem nometņu ugunskuriem.
— Ko tad tu mani izprašņā? Vai šie abi nav pie tevis te parādījušies?
— Ko ta viņi še uzsāks?
— Izraidītajiem mēdz rasties vajadzība pēc munīcijas.
— Tiesa gan.
— Ja nu viņiem gadītos iegriezties …
— Tu gribētu tos vēlreiz satikt?
— Iepazīt!
—, Vēlreiz satikt. Tu jau viņus pazīsti.
— Ķēpausi. Tad man nevajadzētu tev par viņiem jautāt.
— Vai varbūt tieši tad?
— Tomēr ne. Es allaž runāju patiesību, liec to aiz auss!
— Tāds tu nu gan izskaties, vecais laupītāj. Še, es tev došu šķipsnu tabakas.
— Pieņemts.
Saruna vērtās nenozīmīga.
Kad diena sliecās uz vakara pusi un satumsa, Sarkanais Džims devās pie sava zirga, lai tur pārgulētu. Pēdējās dzirdētās ziņas viņu ļoti nodarbināja. Ja virsaitis, par kuru runāja, sava reibuma un neskaidrās pļāpības dēļ izstumts no cilts, tad bija izredzes vēlreiz tikt viņam klāt. No brīvi dzīvojošas cilts izstumts indiānis ir nelaimīgākais radījums pasaulē, jo brīvie indiāņi saliedēti savās ciltīs
visciešākām saitēm, ciešākām, nekā baltie to vispār spēj iedomāties un saprast.
Sarkanais Džims gulēja tikai dažas stundas un, kad viņš pirms rītausmas pamodās, tad aizjāja, neatvadījies no Bena. Viņš jāja dienvidrietumu virzienā uz nometņu pusi — pie dzelzceļa uzmērīšanas strādniekiem. Var būt, ka tur klīda kādas skaidrākas baumas par izraidītā uzturēšanās Vietu, ko Sarkanais Džims bija apņēmies sameklēt. Notikumi, kas noveda virsaiti līdz katastrofai, bija norisinājušies starp Ziemeļ- un Dienvidplakankalni pie Zirgu strauta. Sarkanais Džims to zināja pavisam, noteikti.
Cik labi, ka viņš toreiz bez kavēšanās aizbēga no virsaiša telts! Pēc tā, ko viņš tagad dabūja zināt no Bena, varēja secināt, ka tiešām bijuši kādi, kas slepus noklausījušies.
Kurš citādi būtu cēlis sūdzību pret virsaiti?
Sarkanais Džims paskubināja zirgu. Spriežot pēc izkaltušās prērijas, vasara jau sliecās uz rudens pusi. Ziemā sniega klātā, vētrām pakļautā plakankalne bija neapdzīvojama. Tas, ko Sarkanais Džims nodomājis, bija jāpaveic vēl pirms sniega.