Pa to laiku, kamēr Sarkanais Džims noņēmās ar veltīgu zelta meklēšanu un joprojām atradās ceļā, lai beidzot tiktu pie bagātības, kādā nomaļā mazā kalnu ieplakā bija uzradusies dzīvība.
Bija nakts. Augšup snaigstījās kalnu ēnas; kā senu ģeoloģisku katastrofu drupas ar saviem klinšu akmeņiem tie spītēja tagadnei. To plaisās urdzēja ūdens strūklas, kas urdzējušas bez pārtraukuma kopš gadu tūkstošiem; kristāldzidrais ūdens tecēja, klusi burbuļodams, iešalkodamies ap nogruvušiem klintsbluķiem, un krākdams gāzās pāri stāvām sienām. Akmeņi, sūna un sīksti krūmi, vētru sakropļotu koku stumbri un zari, pa dienu uzsākuši sevī saules siltumu, tagad to dvesmoja gaisā, kas, liegi viļņodams, tumsā glaudās ap kalniem un zālainām nogāzēm. Kopā ar vēsmu apkārtnē vējoja vasaras smaržas — ziedu dvesma, sausas zemes un sacietējušu sveķu smārds. Lāči gulēja savās migās, putni koku lapotnēs, kukaiņi atpūtās savās slēptuvēs vai uz puķu kātiņiem un zem lapām.
Nedzirdami lidoja pūce. Vilki vairs negaudoja, tie bija paēduši. Jaunie vilcēni sparīgi auga un kā bīstama nākošā vilku paaudze snauda biezoknī, piespiedušies cits pie cita. Debesu jums liecās ar savu zvaigžņu klāstu pār klinšainajiem kalniem, pār mežiem un prērijām, kas pletās līdz kalnu pakājei.
Nomaļā augstienes ieplaka, kur ganījās divi zirgi, bija īsa, šaura un stāva. Strauts, kas tecēja tai cauri, klusi plūda pa kalnu pļavām dzidrs kā spogulis. Ieplakas galā strauta ūdens sašķīda pret klinti miljoniem lāsēs, kas zvaigžņu gaismā vizuļoja. Ar klusu šalkoņu, kā smīgalas lietum sijājot, tās slacīja gludos akmeņus. Augšgalā, kur ieplaka lieca_apaļu loku, strauts savā iztekā vēl bija tikai sīks avots. Udenš, neatradis īsto gultni, burbuļoja un irdzēja gan šur, gan tur, slacīdams zālāja saknes, sūnas un krūmājus, un deva patvērumu maziem dzīvniekiem. Pļava atradās kalnu ielokā, kas to pasargāja no vētrām un baroja strautu ar lietus un sniega lejup slīdošo valgmi. Tā bija šķietami pilnīgi sevī noslēgta maza auglīga paradīze. Taču zemē iespiedušās meža zvēru pēdas, kurās bija sakrājies ūdens, liecināja, ka vientuļā pļava tiek apmeklēta. Pēdas veda uz kādu klinšu taku, kas, lai gan šaura, ar drošu paļāvību vedināja no pļavas augšup uz kādu virsotni.
Abi zirgi skraidīja brīvi pa šauro iegrobi gar lejup plūstošo strautu, tomēr pavada tiem palika nenoņemta. Viens bija sainis, otrs sarķis. Abiem bija meža zirgu cildenais augums, un ganoties dzīvnieku kustības bija veiklas un graciozas. Rādījās, ka viņi ir kopā saraduši, jo turējās pastāvīgi vienkop un beigās palika pie mazā strauta stāvam līdzās, lai gulētu. Netālu no abiem dzīvniekiem zālē zvilnēja kāds indiāņu zēns. Viņš bija aizvēris acis un izstiepies garšļaukus uz bizoņādas segas. Izskatījās, ka viņš būtu pārgurumā meties gar zemi, un, kaut arī acis bija aizvērtas un šķita, ka viņš gulētu, elpa plūda nemierīgi un šad tad likās, it kā viņa acis kustētos. Tad noraustījās arī rokas. Viņš sapņoja un reizēm uztrūkās. Līdzās zālē pa tvērienam gulēja divstobrene, ievīstīta ādā, kas to pasargāja no mitruma.
Strauta augštecē, kādā vietā uz šaurās klinšu taciņas, no kurienes pavērās plašs skats uz kalnu nogāzēm un zemākajām ieplakām, šai vientuļajā pamestībā atradās vēl otrs cilvēks. Viņš vērās zvaigžņotajā naktī. Liela
auguma, slaiks, ar visu savu stāju liecinot par veiklumu un izveicību, viņš stāvēja pie kāda atklāta klinšu izciļņa. Auguma augšdaļa viņam bija kaila, uz pleciem vīdēja dziļas, kreveļainas nagu skrāpējumu rētas. Garos matus viņš bija sapinis bizēs, kas nokarājās abpus pleciem. No ādas maksts, kas viņam bija auklā pakārta kaklā, rēgojās laukā dunča spals. Nekādu citu ieroču viņam nebija. Nebija arī nekādu rotu, nedz spalvu, kas liecinātu par izcilu stāvokli.
Indiānis stāvēja nekustīgi; viņa acis atkal un atkal kavējās vienā un tai pašā virzienā tālu pāri pakalnu rindai, kas nosliecās līdz prērijai, tad uz mazo ieplaku, kur gulēja zēns, un uz kalnu galotnēm, pāri kurām mirgoja zvaigznes.
Viņš bija ilgi nostāvējis savā novērošanas postenī, kad austrumos debesīs sāka balsnīt pelēcīga gaisma. Uzvilnīja vējš, un šeit augšā tūlīt pat metās vēsi, vēsāks nekā naktī. Ievizējās rasas pilieni zālē. Debesis iegaismojās arvien vairāk, un pelēcīgajā krēslā ielauzās uzlecošās saules spožais zelts. Visas krāsas atguva savu košumu, pļava kļuva zaļāka, un strauts mirdzēja kā sidrabs, ēnas atkāpās kā izbiedēti rēgi. Debesu starojošos augstumos jau lidinājās kāds piekūns. Meža laucē, labu tiesu lejāk par ūdenskritumu, tikko tur aizsniedzās pirmais saules stars, kaut kas sakustējās. Starp kokiem parādījās briedis, mirkli palika sasprindzis stāvam, pēc tam ņēmās mierīgi dzesēt slāpes un ganīties.
Indiānis bija palicis klinšu ēnā. Taču beidzot saules stari trāpīja un sasildīja arī viņu. Vīrietis viegli izstaipījās, un apvaldītais spēks tikko manāmajā kustībā pilnībā izcēla šā cilvēka auguma skaistumu. Aizēnojis ar plaukstu acis, pusē pievērtiem plakstiem viņš raudzījās saulei pretī uz mežiem apaugušajiem pakalniem un prērijām. Viņam bija gaiši iebrūna sejas āda, melnas acis un melnum melni mati.
Viņš tagad sarosījās, nekur neatbalstīdamies ar roku, nokāpa pa šauro dabisko klinšu taku un noliecās pie avota padzerties. Tad lēnām devās no pļavas miklā ieloka uz šauro ieplaku, uz kurieni aiztecēja strauts. Viņš negāja pa zāli un miklo zemi, bet laipoja pa akmeņiem, kas gulēja zālē; kājas vieglajos mokasīnos spēra soļus droši.
Zirgi pieskrēja klāt, un viņš ar tiem apsveicinājās. Viņš piegāja pie zēna, kas vēl gulēja. Kamēr viņš to vēroja,
viņa sejas vaibsti pārvērtās. Gadus trīsdesmit vecā vīrieša inteliģentajā un labi veidotajā sejā vaigi bija iekrituši un mutes kaktiņi skarbi novilkušies lejup. Raugoties uz guļošo zēnu, viņa lūpās paplaiksnījās smaids un skatiens atmaiga. Smaidā tomēr jautās sāpīga smeldze.
Zēns pamodās un tūlīt pat pielēca kājās. Viņš izskatījās līdzīgs tēvam un tomēr arī atšķīrās. Zēna āda bija nedaudz tumšāka un, kaut arī viņš bija vēl ļoti jauns, sejas vaibsti jau bija asāki, piere augstāka. Viņš bija savam vecumam neparasti liela auguma, zēna muskuļi rotājās kā meža dzīvniekam.
Viņi nepārmij a vārdus, lai sasveicinātos. Zēns, tāpat kā tēvs, iedzēra malku skaidrā ūdens, pārlaida sainim glāstot ar plaukstu pār muguru, paņēma bisi un tad sekoja tēvam, kurš viņu veda pa klinšu taku uz novērošanas vietu.
— Harka, — indiānis klusiņām uzrunāja dēlu, kamēr abi nolūkojās lejup uz mežiem, — tu redzi meža pļavu tur lejā, kur strauts plūst uz ieleju. Tur, kur ir meža zvēru taka, es redzēju briedi.
Zēna sejā atplauka smaids.
Abi devās atpakaļ pie zirgiem, kas padzēruši no jauna ganījās.' Zēns plūca lapas un zāli, izraka pa saknei, lai kaut cik remdinātu izsalkumu, tāpat darīja arī tēvs. Mazliet ieēduši, viņi atgūlās saulē, bet neaizmiga. Zēns no jauna ietina bisi ādā; tā bija aļņādas meitenes kleita — ļoti skaista, izšūta sarkaniem un ziliem senlaicīgiem rakstiem. Zēnam pašam nebija nekāda apģērba, viņš jutās nepierasti, jo bija jau divpadsmit gadus vecs, taču vasarīgajā siltumā gluži patīkami. Meitenes apģērba gabalus, kas lieti noderēja, bēgot no apmetnes, viņš negribēja vairs nekādā gadījumā vilkt mugurā, ne garās ādas bikses, ne arī līdz ceļiem garo kimonoveida kleitu.
Indiāņi raudzījās zilajās debesīs, bet ne jau tāpēc, lai sapņotu. Viņi bija pamanījuši ērgli, kurš plati izplestiem spārniem ļāvās vēja strāvai. Radās iespaids, ka viņš nemaz nekustina spārnus. Putna lidojuma vieglums un drosme izraisīja abu vērotāju apbrīnu. Apkārtējie kalni, liekas, bija varenākā plēsīgā putna medību iecirknis. 'Vairāk nekā divas stundas tas lidinājās apkārt; piekūns bija pazudis.
— Kara ērglis! — pēc stundām ilgas klusēšanas ieminējās indiānis.
— Tā spalvām vajadzētu tev piederēt, tēvs.
— Ērgļa medības prasa daudz laika, Harka.
— Varbūt mums būs laiks.
Tēvs pasmaidīja par zēna atbildi tikpat aprauti un sāpīgi kā no rīta, zēnu modinot.
Abi palika visu dienu guļot zālē, vēroja ērgļa lidojumu virzienus, iegaumēja katru troksni, ko izraisīja ūdens, katru vēja locītu zāles stiebru, katru puķi, katru dūcošo kukaini, katru jaunās apkārtnes akmeni centās iepazīt ar dzirdi, redzi un ožu. Vakarā viņi atkal kopīgi devās uz novērošanas vietu, lai izpētītu tuvāko un tālāko apkārtni.
Neviens no abiem negribēja otram atzīties, ka acis apvāršņa saplūstošajā dūmakā cenšas saskatīt vēl kaut ko citu nekā medījumu vai arī vakara krēslas iestāšanos. Neviens no abiem negribēja sev pats atzīties, kādas ilgas vērsa acis uz austrumiem, kad tur sabiezēja tumsa un rietošās saules krāšņums sāka izzust arī no mazās pļaviņas ieplakā, un tur iekrita ēnas. Bet abu domas kavējās pie teltīm, pie tālā Zirgu strauta, pie smailajām bizoņādu teltīm — tipi, kur tagad, sieviešu un meiteņu uzmanīta, uzliesmoja uguns un smaržoja pēc grauzdētām bizoņu ribām un gaļas viras, pie tipi, kurā dzīvoja Harkas māsa un tēva Matotaupas māte un sēroja pēc abiem izraidītajiem un izstumtajiem. Zēns redzēja atkal savu māsu Uinonu, kā viņš bija to redzējis slepenās šķiršanās pēdējā brīdī, pēc tam kad viņa bija atstājusi tam savas svētku drānas, lai viņš varētu nemanīts aizbēgt. Viņš atkal redzēja, kā viņa pārvilka segu pār seju, lai neviens neredz, ka viņa raud.
Matotaupa viegli pieskārās Harkam pie pleca, lai pamodinātu no domām, kuras viņš nojauta, jo tās bija arī paša domas, tad abi devās pie zirgiem, lai nu jau otro nakti pavadītu kalnu vientulībā. Te nebija sekotāju, bet nebija arī ne brāļu, ne draugu.
Kad viņi bija atgūlušies līdzās uz bizoņādas segas, Matotaupa sacīja:
— Naktī es piecelšos un aizlavīšos lejā uz meža klajumu, kur rītos briedis nāk dzert. Es gribu to nomedīt.
— Vai man jāpaliek pie zirgiem? — vaicāja zēns.
— Zirgi šeit ir drošībā. Es varu klinšu taku aizsprostot tā, ka tie vispār nespēs tikt prom. Un kas gan tos zags?
— Tātad es drīkstu tev doties līdzi?
Zēns drīz vien laidās miegā, un šai naktī viņu nemāca nekādi sapņi. Priecādamies par nākošā rīta medībām, zēns bija aizmidzis.
Kad tēvs viņu nakts vidū pamodināja, bija sveloši auksts, jo mazā ieleja atradās augstu kalnos. Zirgi pacēla galvas un vēroja savus saimniekus. Harka salocīja meitenes kleitu un paglabāja tanī savu mazo munīcijas krājumu. Bisi viņš paņēma līdzi; tā likās droša vienīgi paša rokās, paša acīm redzama.
Tēvs un zēns uzkāpa augšā pie avota, padzērās un ierīvējās ar sīvi smaržojošām zālēm, lai meža zvēri nejustu cilvēka tuvumu. Tad viņi iegriezās klinšu takā, kas bija vienīgā pieeja mazajai pļavai. Šaurākajā vietā, ko viņi sasniedza apmēram pēc piecdesmit metriem, Mato- taupa novietoja akmeni, kas labi iederējās pēc formas un viegli nenoslīdēs, tas, bija arī pietiekami liels, lai atbaidītu zirgus no šīs grūti pārejamās vietas. Abi mustangi bija šinī vietā jau minstinājušies, kad jātnieki pagājušajā naktī tos veda pa klinšu taciņu uz ieplaku.
Matotaupa kopā ar dēlu apgāja apkārt kalniem ziemeļos no paslēptuves un sasniedza nogāzi, pa kuru izgājušajā naktī bija tikuši augšā, Šeit nokāpšana nesagādāja nekādas grūtības. Viņi aši devās uz priekšu. Kad abi tuvojās meža laucei, ko bija no augšas redzējusi, tad sāka virzīties vēl piesardzīgāk, lai neaizbaidītu meža zvērus. Matotaupa ar roku norādīja zēnam uzrāpties kokā klajuma malā un no turienes novērot medības, kas tēvam bija padomā.
Harka iemetās zaros un veikli uzrausās līdz, zaru žuburam, kur bija iespējams kaut cik ērti ierīkoties un visu redzēt, pašam paliekot nemanītam. Viņš no šejienes vēroja tēvu, kurš drusku tālāk paslēpās krūmos.
Un tad vajadzēja pacietīgi gaidīt.
Ja abiem indiāņiem būtu līdzi bultas un loks, tad medības grūtības nesagādātu. Bet viņiem nebija nekā cita kā vien smailais nazis ar abpusēju asmeni, ko Harka bēgot bija paķēris līdzi un iedevis bez ieročiem padzītajam tēvam, un Harkas divstobru bise, ko viņam bija uzdāvājis Sarkanais Džims un ko tikai zēns bija iemācījies lietot. Ja viņš negribēja izniekot savu trūcīgo munīciju un ar šāviena blīkšķi satraukt visu apkārtni, tad tēvam vajadzēja briedi nonāvēt ar nazi, tāpat kā bija jau nogalinājis pelēko lāci. Matotaupas mednieka māka bija liela.
Zēns kokā sala un jutās neganti izsalcis, bet viņš aizmirsa visu, tiklīdz zvaigznes sāka bālēt un ar to pieteica nakts izbeigšanos. Viņš nolūkojās lejup uz mežu un pļavu, uz ļoti labi saskatāmām brieža pēdām, kurš mēdza te rītos nākt padzerties. Tālu visapkārt mežā valdīja klusums. Droši varēja sagaidīt, ka briedis ieradīsies arī šai rītā.
Harka klausījās un priekā notrīsēja, izdzirdis piesardzīgus soļus, zem kuriem tomēr nokrakšķēja sauss zariņš. Troksnis atkārtojās un tuvojās meža pļavai, acīm redzot, tieši tai vietai, kur bija paslēpies tēvs un Harka.
Tikmēr debesis metās gaišākas, tomēr saules stari vēl mežu neskāra. Vienīgi augstākās kalnu virsotnes uztvēra zeltītos starus; nogāzes un ielejas vēl slēpās ēnā un dūmakā.
Briedis tuvojās. Tas nebija varenais wapiti, bet baltas- tainais ar savdabīgi uz priekšu izliektu ragu vainagu. Lepns dzīvnieks ar divpadsmit žuburu vainagu. Vēl, liekas, briedis nenojauta briesmas, kas viņam draudēja. Viņš gāja pa paša iemītu taciņu cauri mežam. Pa gabalu no tā koka, kurā sēdēja Harka, viņš mirkli apstājās, pacēla galvu, skatījās un ošņāja. Kad briedis devās tālāk uz pļavu ar klusītēm burbuļojošo strautu, tas nonāca pie krūma, kur slēpās Matotaupa.
Tas bija brīdis, kad izšķīrās medību sekmes.
Indiānis zibenīgi izšāvās no krūma, lai uzbruktu, taču dzīvnieks bija kādu sekundes daļu ātrāk sajutis briesmas. Ar plašu lēcienu tas traucās prom uz pļavu. Matotaupa lēkšiem devās pakaļ. Brīvi dzīvojošie indiāņi, kuru kāju muskuļi, jājot bez segliem, skrienot un dejojot nogurdinošās kulta dejas, attīstījušies kā atlētiem, varēja īsās distancēs pat sacensties ar mustangiem.
Briedis šķērsoja pļavu; pēc vairākiem lēcieniem indiānis sāka dzīvnieku iedzīt. Brīdī, kad tas nedaudz aizkavējās, viņā pļavas pusē grasīdamies iesprukt mežā, Matotaupa uzmetās līdz pusei dzīvniekam mugurā un satvēra ar kreiso roku kreiso ragu zaru. Muskuļi aiz piepūles satūka. Ar labo viņš pacēla nazi.
Harka aizturēja elpu.
Ar neiedomājamu spēku Matotaupa atlieca brieža galvu atpakaļ. Dzīvnieks pacēlās pakaļkājās, bet, vēl iekams viņš paguva uzbrucēju nosviest, nazis iegrima tā kaklā. Dzīvnieks saguma.
Zēnam bija vēlēšanās uzgavilēt, bet viņš nomāca to, un ari Matotaupa triumfēja klusējot. Viņš bija izrāvis nazi no dzīvnieka kakla un turēja to paceltu gaisā, kamēr medījums gulēja pie kājām. Saules stari pāri mežu galiem ielauzās pļavā un apstaroja uzvarētāju.
Harka norausās no koka, pēdējos metrus krišus nokriz- dams, un tad metās pie tēva. Saskatoties abi izteica savu prieku un lepnumu.
Briedis bija nobeidzies. Tas bija indiāņiem lielisks un bagātīgs guvums. Matotaupa sāka tūlīt pat izņemt iekšas. Harka nevarēja palīdzēt, jo par abiem bija tikai viens nazis. Zēns darīja to, ko vēl nekad nebija darījis, — aiz izsalkuma dzēra asinis. Tēvs deva viņam to, kas bija tūlīt ēdams: smadzenes, aknas un sirdi. Vēl nekad Harkam nekas tā nebija garšojis. Kopš trim dienām viņš nebija nekā cita baudījis kā tikai ūdeni, lapas, zāli un saknes.
Kad izsalkums bija apmierināts, tēvs sacīja:
— Stiepsim nu visu augšā, pie mūsu zirgiem! — Viņš nogrieza brieža galvu un pasniedza Harkam. Smago dzīvnieka ķermeni viņš pacēla pats sev uz pleciem.
Atpakaļceļš un kāpšana kalnā bija nogurdinoša. Kāpums pa mežu stāvs un grūti izlaipojams, nesamais smagi spieda Matotaupas muguru. Viņš bija viscaur nosvīdis un tikai pats zināja, cik spēji pukstēja sirds. Pēdējo dienu badošanās un pārmērīgie satraukumi nebija taupījuši ari viņa spēkus. Taču viņš kaunējās padoties un paveikt mazāk, nekā bija pieradis darīt pats un ko no viņa bija pieradis sagaidīt zēns. Tāpēc viņš stiepa briedi augšup bez atelpas, likdams soli pie soļa, kaut arī reizēm likās, ka nupat, nupat būs jāsaļimst.
Tikai sasniedzot mežmalu, viņš apstājās un nometās zemē, lai atvilktu elpu. Arī zēns apsēdās un, apņēmis ar rokām ceļgalus, aplūkoja atpūtas laikā brieža ragus ar divpadsmit asajiem žuburiem.
— Ko mēs no tiem pagatavosim, tēv?
— Kā tev pašam liekas?
— Asie ragi noder dažādi. Arī tādus pašus varam jau izmantot par ieročiem pret dzīvniekiem un pat pret cilvēkiem.
— Tev taisnība. Paskatīsimies, kam tie visvairāk noder un kur mums visvajadzīgāki. Piemēram, mums nepieciešami šķēpu uzgaļi. Kātus tūlīt pat sameklēsim un nogriezīsim. Vai vari vēl panest?
— Gan jau.
<— Lūki vajadzīgi, ar ko uzgaļus piestiprināt pie kātiem.
— Tam var noderēt arī brieža cīpslas.
— Cīpslas biju nodomājis izlietot lokam.
— Tad ir nepieciešamas arī bultas. Vai taisīsim bultu uzgaļus no kauliem vai akmeņiem?
— Atkarībā no tā, vai tev izdosies sameklēt piemērotus akmeņus. Paraugies visapkārt!
Indiāņi sēdēja pie strauta, kas sākās tur pašā augšā viņu paslēptuvē, izsijājās pāri klinšu sienai un, vēl nesasniedzis mežmalu, no jauna uzkrāja ūdeni tālu izkaisītā klinšu smeltnē. Līdz šim Harka bija sēdējis ar muguru pret kalnu, ar seju pret mežu. Tagad viņš pagriezās, nogūlās uz vēdera, atbalstījās uz elkoņiem, atspiedis zodu plaukstās. Harka aplūkoja akmeņu drumslas un saprata, ka tēvs ir jau te visu noskatījis. Zēns pacēla vienu otru akmeni asām malām, lai to labi novērtētu, un beidzot uzdūrās uz tāda, kas likās piemērots.
— Šis ir labs!
— Tādus tu atradīsi šeit vēl!
Harka piecēlās, lēnām pagājās visapkārt, nenovērsdams acu no sīkajiem akmeņiem. Pusstundas laikā viņš sanesa divas riekšavas akmeņu, kas bija piemēroti bultu uzgaļiem, daži bija tiem pilnīgi līdzīgi. Bez tam viņš bija atradis kādu lielu, plakanu, savdabīgu akmeni ar tik asām malām kā naža asmens un ļoti lepojās ar savu atradumu. Tēvs paņēma to rokā, pagrozīja un pārbaudīja malu asumu.
— Tas būs labs nazis, hau! Iespējams, ka ir tāds jau bijis.
Viņš atdeva akmens asmeni zēnam atpakaļ un piecēlās.
— Atpūties, — viņš teica, — es nogriezīšu kātus bultām, šķēpiem un nažiem un pameklēšu lūkus. Sameistarošu mums arī vāles.
Harka bija ar visu mierā, it īpaši ar to, ka drīkstēja tagad pats atpūsties. Nolicis galvu uz rokām, viņš pavadīja tēvu ar acīm, bet drīz vien acis aizkrita ciet, un viņš bija jau aizmidzis. Pēdējās dienas bija pārāk nogurdinošas bijušas.
Kad viņš pamodās, tēvs sēdēja līdzās. Harka, šķiet, bija ilgi gulējis, jo saule jau sliecās uz vakara pusi un tēvs bija daudz paveicis. Divi oškoka šķēpu kāti, materiāls diviem lokiem, daudz bultu un viens naža spals. Arī lūkus tēvs bija saplēsis. Jaunās vāles bija jau gatavas — katrai piestiprināts pie elastīga kārklu zara roktura akmens olas lielumā.
— To mēs visu ņemsim līdzi! — sacīja Matotaupa, pamanījis, ka Harka pamodies.
Zēns pamāja un ar lūkiem sasēja kātus kopā, lai varētu vieglāk nest. Akmeņus paņēma Matotaupa. Katrs nesa savu vāli.
Tad abi uzsāka grūto augšupkāpšanu. Matotaupa ar milzu piepūli stiepa briedi. Arī Harkam bija smagi, lielāko tiesu neērti nesami priekšmeti, kas ļoti kavēja iešanu, un viņš nožēloja, ka paņēmis līdzi bisi. Tomēr tagad nekas cits neatlika, vajadzēja vien to atkal stiept atpakaļ. Bija jau vēla nakts, kad abi beidzot sasniedza klinšu taku, kas veda uz viņu patvēruma vietu. Paklausot tēvam, Harka gāja pa priekšu, lai vispirms noliktu saišķi ar ieroču kātiem un bisi. Kaut arī zēns bija pārliecināts, ka pa viņu prombūtnes laiku nekas pārsteidzošs nevarēja atgadīties, viņš tomēr atviegloti uzelpoja, kad šaurajā vietā ieraudzīja neizkustināto akmeni un drīz vien arī zirgus, kas stāvēja līdzās pie strauta un tagad nāca zēnam klāt. Harka nolika zemē saini ar kātiem un bisi, lai aši atgrieztos pie tēva un paņemtu ragus. Beidzot abi kopīgiem spēkiem atnesa arī brieža ķermeni drošā vietā mazajā ielejā.
Vairs nebija tālu 1-īdz rītausmai. Tēvs un zēns nolēma pabrokastot. Viņi dzesēja slāpes, pēc tam Matotaupa no- dfrāja vienu brieža gurnu un izgrieza divus lielus gaļas gabalus. Harka izdauzīja ar akmeni tos mīkstus un izmēģināja jauno naža asmeni. Spals vēl lāgā neiegula saujā, bet nazis grieza labi, un viņš varēja ar to sagriezt gaļu šķēlēs. Par pārējo gādāja veselīgie zobi. Arī Matotaupa kāri ēda, un, kad abi paēduši vēlreiz padzērās avota ūdeni, viņi pārguruši nogulēja dziļā miegā līdz pusdienas laikam.
Pamodušies viņi jutās kā no jauna piedzimuši, jo varēja tūlīt pat sākt darboties. Matotaupa novilka briedim ādu, sadalīja liemeni, izlobīja no tā cīpslas abiem lokiem, atdalīja ragus no galvaskausa un nokasīja kaulus, kurus dzīrās apstrādāt. Harkam vajadzēja vienu daļu gaļas sagriezt strēmelēs un izkārt kaltēties, pārējos gabalus ievīstīt brieža ādā un norakt zemē priekšdienām. Harka darīja, kā likts, bet savā prātā nodomāja, ka tas ir sieviešu darbs, ko citkārt darījušas vecmāmiņa un māsa. Untšidus un Uinonas tēls šai brīdī viņam stāvēja acu priekšā kā dzīvs, taču ne vairs tik sāpīgu ilgu apņemts. Saule spīdēja gaiši, Harka bija paēdis, un viņā no jauna pamodās veselīga un spēcīga cilvēka drošā paļāvība.
Vajadzēja atrast kādu iespēju, kā pierādīt telšu ciematam, ka Matotaupa nav nekāds nodevējs, ka burvis viņu melīgi apsūdzējis. Tad Matotaupa un Harka atgriezīsies mājās kā izcili mednieki un drosmīgi karotāji un pārējie viņus sagaidīs, dziļi nožēlodami notikušo.
Harka pacēla acis un vēroja, kā tēvs lieca loku, uzvilka un nostiprināja cīpslu. Arī tēvs šodien izskatījās možāks un jautrāks. Sagādāt jaunus ieročus — tas bija īstais uzdevums medniekam! Ieroči bija viņa darba rīki.
Visiem akmeņiem nebija vēlamās bultu uzgaļu formas. Harka sāka vienu akmeni atskaldīt. Akmeņus pazīdams, viņš zināja, kā akmens «audzis» un kurā vietā tas atšķelsies, apstrādājot vienu ar otru. To viņam tēvs bija jau agrāk iemācījis.
Visa diena un arī nākošā pagāja, izgatavojot ieročus. Beidzot bija tiktāl, ka abi indiāņi bija nodrošināti ar nažiem, šķēpiem, bultām un lokiem.
Pāri palika kauli un atkritumi. Matotaupa paķēra kādu kaulu un sāka to apstrādāt. Harka ar izbrīnu redzēja, ka rodas maza figūra, līdzīga ērglim.
Ērglis bija agrā rīta stundā atkal lidinājies pāri kalnu galotnēm.
— Mūsu nākošais darbs būs, — sacīja Matotaupa, — šeit izrakt bedri patvērumam. Saule vienmēr nespīdēs. Šodien uzsāksim abi kopā. Rīt tu strādāsi tālāk viens pats un es došos no jauna medīt.
— Ērgli?
— Nē, ērgli ne. Tam ir skaistas spalvas, bet maz gaļas. Mums nepieciešams vēl vairāk gaļas, lai nepiedzīvotu pārāk daudz bada dienu. Par spalvām domāsim vēlāk… vai arī pie gadījuma.
Abi izvēlējās nodomātajai alai piemērotu vietu pie dienvidu nogāzes. No ziemeļiem to aizsargāja kalni.
Kāda klinšu atradze mazliet iestiepās pļavas dienvidu nogāzē un sniedza aizsargu arī no rietumiem. Stūrī starp šo klinti un nogāzes stāvumu viņi sāka rakt. Piemērotu darba rīku nebija. Tomēr ar akmeņiem un ragu žuburiem varēja izcelt velēnu un rakt dziļāk.
Nākošajā dienā Harka, kā bija norunāts, strādāja viens. Bedre bija pietiekami dziļa, lai tanī apsēstos, bet Harka gribēja tik dziļu, ka tanī varētu arī izstiepties, un tāpēc raka vēl. Beigās viņš atkal uzdūrās uz klints, bet tad bedre likās arī jau pietiekami dziļa un liela. Bedres malas zēns nolīdzināja un aplika ar akmeņiem, kurus atstiepa šurp. Smagākā problēma bija bedres nosegšana. Pagaidām viņš bedres augšgalam pārstiepa pāri bizoņādas segu.
Tad Harka, ierosījies jaunajā mājoklī, atpūtās un tagad pirmo reizi iedomājās par saviem Lāču cilts draugiem un rotaļu biedriem: par jaunāko brāli Harpstenā, vecāko draugu Cetānu, allaž jautro Melno Sproggalvi, kurš bija kopā ar savu tēvu izbēdzis no vergošanas pie bālģīmjiem, atcerējās visu zēnu baru no Jauno Suņu kopas, kurus bija vadījis Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve Bi- zoņbultu Šāvējs Lāču Mednieks.
Tik daudz vārdu jau bija virsaiša dēls izpelnījies 110 saviem biedriem. Nezin kā viņi tagad to sauktu? Vai vispār kāds uzdrīkstas viņu pieminēt? Un, ja viņi klusē, jo baidās no burvja, kurš 110 viņiem vismaz domā par Harku?
Šeit, augšā kalnos, šai mazajā ielejā, pie bedres viņi visi varētu vairākas dienas pavadīt kopā un lieliski rotaļāties.
Harka aprāva šo domu gaitu un pavērās gaisā, kur no jauna riņķoja ērglis. Neatlaidība, ar kādu lielais laupītāju putns lidinājās pār mazo kalnu iegrobi, zēnam sāka likties neparasta. Vai tuvumā būtu kāds laupījums, ko ērglis noskatījis un gaida izdevīgu brīdi, lai mestos zemē? Vai varbūt brīnās par jaunajiem iedzīvotājiem, kas ielauzušies viņa medību novadā, par abiem zirgiem un cilvēkiem?
Te bija īstā laupītāju putnu apmešanās vieta. Tālu nost no apdzīvotām vietām, nost no izceļotāju karavānu ceļiem, no steidzamā pasta transporta ceļiem, nost no plānotās dzelzceļa stigas atradās šī mazā, klajā kalnu ieleja, kur naktis ir aukstas un ziemā droši vien neciešami salst. Spriežot pēc pamestajām pēdām, kopš pavasara avotu un pļavu apciemojušas vienīgi aitas un putni. Iespējams, ka tagad tikai pirmo reizi te ielauzušies cilvēki.
Harka aplūkoja savu jauno nazi. Ļoti iespējams, ka tēvam taisnība, ja viņš domā, ka asmens bijis piestiprināts pie cita spala un nazis jau kalpojis kādam indiānim par ieroci. Tagad asmens bija ieķīlēts iešķeltā koka spalā un nostiprināts ar lūku saiti — primitīvs, bet noderīgs rīks. Asmens nebija no krama, bet kāda cita ļoti cieta akmens asām malām. Harka bija apmierināts. Kā gan šis nazis un gatavi bultu uzgaļi varēja gadīties akmeņu vidū lejā, starp klinti un mežu? Var būt, ka mežā kādreiz dzīvojusi kāda indiāņu grupa, tas varēja būt. Visvieglāk pārlaist ziemu koku pavēnī. Ziemā arī Matotaupam un Harkam vajadzēs pamest tagadējo patvērumu un nokāpt dziļāk lejā. Bet tam vēl laika gana.
Patlaban bija saulainas un rāmas dienas.
Harka ievēroja, ka zirgi kļuvuši nemierīgi. Viņi atspiedās uz priekškājām, kā grasīdamies spert, un sabāza galvas kopā, kā to mēdz darīt' dzīvnieki barā, kad tiem uzbrūk. Harka, joprojām vēl ar nazi rokā, uzmanīgi raudzījās visapkārt un saspringti klausījās. Beidzot viņš piecēlās un aizzagās līdz avotam un klinšu takai, paskrējās pa taku uz augšu līdz pašai novērošanas vietai un pavērās visapkārt. Visur, likās, valdīja dziļš miers. Tikai ūdens klusi guldzēja. Augstu gaisā ar izplestiem spārniem lidinājās ērglis.
Harka jutās neapmierināts, ka nespēja noskaidrot zirgu tramības cēloni. Dzīvnieki mazliet nomierinājās, tomēr raudzījās apkārt ar neuzticību. Kas tiem lēcies? Zēns nolika pa tvērienam visu veidu ieročus, kādi nu viņam jau bija. Loku un bultas, šķēpu, bisi. Visādam gadījumam bisi pielādēja. Nazi paturēja pie sevis. -
Ērglis bija pazudis. Vai tas ar savu aso redzi arī būtu pamanījis briesmas? Zēns vēlējās, kaut tēvs būtu te. Bet Matotaupa droši vien atgriezīsies tikai pret nakti, ja vien nepaliks dienas divas trīs prom.
Zirgi nomierinājušies atkal sāka ganīties, tāpēc Harka nodevās sākotnējam darbam. Viņam bija bultas ar akmens uzgaļiem un bultas ar kaula uzgaļiem, šaujot starpība bija liela, jo uzgaļi nebija vienādi smagi. Harka bija pieradis šaut ar bultām, kam kaula uzgaļi, tāpēc tagad gribēja pavingrināties šaušanā ar bultām, kam akmens uzgaļi. Viņš noskatīja pļavā kādu vietu viņpus strauta pie ziemeļu nogāzes, kurp nolēma šaut. Nostājies pie bedres un šaudams turp pāri, viņš manīja, ka nepieciešams pavingrināties, līdz iepazīs jaunās bultas, kā nākas, lai varētu trāpīt mērķī. Tiklīdz visas bultas bija izšautas, viņš skriešus metās turp, lai tās savāktu un atsāktu šaušanu. Arī tagadējais loks bija nepierasts. Cīpsla vēl svaiga un ne tik stingra kā bizoņstiegra. Harka pavadīja vairākas stundas šajos šaušanas vingrinājumos. Pēc tam atgūlies atpūtās pļavā līdzās izraktajai bedrei un aplūkoja abas brieža ragu
vainaga puses. Tās vēl nebija izlietotas. Matotaupa laikam vēl pats nebija skaidrībā, ko ar tām iesāks.
Harka satvēra šķēpu, kam bija kaula uzgalis, un izmēģinājās mešanā ar jauno ieroci. Tas zēnam padevās tūlīt tikpat labi, kā mājās bija mācījies ar tēva šķēpiem, viņš meta vairāk aiz patikas nekā aiz nepieciešamības trenēties. Pēc katra metiena vajadzēja šķēpam iet pakaļ, tāpēc viņš ļ nemitīgi kustējās. Beigās viņam slāpa un viņš padzērās ii tur, kur strauta ūdens bija visvēsākais un svaigākais, pēc tam apsēdās atkal pļavas nogāzē. Harka vēlreiz paņēma rokās ragus. Kad tēvs atgriezīsies, Harka viņam ieteiks, kā tos vislietderīgāk izmantot. Zēns sēdēja līdzās bedrei pie dienvidu nogāzes ar seju pret klinti, kas slējās pāri pļavai, tāpēc pievakara saule apspīdēja viņa muguru.
Zirgi bija aizskrējuši pie avota. Pēkšņi Harka dzirdēja tos nemierīgi mīdāmies un dzīrās pielēkt kājās, lai parau- dzītos pāri kalna atradzei un noskaidrotu, kas padarījis zirgus atkal tramīgus. Bet tai pašā acumirklī viņam pāri vai arī aizmugurē iešalkojās līdzīgi vētras brāzmai, vēl nekad Harka nebija tā kaut ko dzirdējis. Viņš nebija vēl celdamies paguvis izslieties, kad uz pleciem un pakauša uzbrāzās smagums, kas viņu nospieda atpakaļ zemē. Svelošas sāpes plecos un galvā lika noprast, kādās briesmās viņš atradās. Ērglis bija triecies uz viņu lejup, ieķēries ar nagiem plecos un ar savu aso un cieto knābi cirta Harkam galvā.
Ar spēku, kāds rodas nāves bailēs, zēns, vairākkārt apmetis kūleni, ar visu plēsoņu putnu vairākkārt apsviedās atmuguriski lejup pa pļavu. Putns bija palaidis Harku vaļā. Harka iekrita mazajā strautā, ka ūdens vien pašķīda, un rāpās no ūdens laukā. Viņš redzēja, ka ērglis, izplētis nagus, dzīrās no jauna uzbrukt. Gāžoties lejā, zēns bija vēl cieši turējis rokā vienu brieža ragu žuburu, to viņš tagad pastiepa pretī kā ieroci, lai atvairītu uzbrukumu. Tomēr spēcīgais putns, kura spārni pletās divu metru garumā, ir nedomāja atteikties no cerētā laupījuma. Viņš riņķoja ap zēnu, kam asinis tecēja pār pieri acīs, un Harka tikai neskaidri spēja kaut ko redzēt, turklāt no spēcīgajiem, knābja cirtieniem pa galvu viņam reiba. Harka tomēr labi apzinājās, ka vienīgā izeja ir aizstāvēties. Citādi viņš būs pazudis. Harka tāpēc turējās kājās un sparīgi vicināja ap galvu brieža ragus ar sešiem asajiem žuburiem. Ērglis pacēlās mazliet augstāk, acīm redzot, lai sagatavotos jaunam uzbrukumam. Harka noslaucīja ar kreiso roku no
sejas asinis, kas vēl joprojām lipinājās acis. Visa galva bija notriepta ar asinīm, un Harka grīļodamies pakāpās kādu gabalu pa zālaino nogāzi uz leju. Šo brīdi ērglis izmantoja, lai uzbruktu otrreiz. Harka no jauna izdzirda aizmugurē nošalcam spārnus, putnam strauji traucoties lejā. Zēns apsviedās un, ar abām rokām pacēlis brieža ragus, no visa spēka zvēla ar tiem uzbrūkošajam putnam. Liekas, viņš bija tam vai nu trāpījis, vai arī to uz brīdi aizbaidījis; Harkam šķita, ka ērglis būtu atkāpies. Viņš pacēla ragus no jauna,'bet zaudēja līdzsvaru un — šoreiz bez iepriekšēja nodoma — novēlās pa pļavas nogāzi lejā pie strauta. Ērglis tūlīt izmantoja savas priekšrocības un no jauna metās lejup. Harka nepaguva pietiekami ātri pielēkt kājās, bet vēl arvien turēja putnam pretī ragus ar asajiem žuburiem, tāpēc tas nespēja tā īsti ieķerties zēnā ar nagiem.
Ērglis tagad uzbruka no sāniem un iecirta nagus Har- kas rokā, lai knābtu deniņos. Harka iespieda seju zālē, lai vismaz pasargātu acis. Viņam nebija laika apsvērt, vai viss pagalam, tomēr pretošanās spēja zuda, un viņš nespēja vairs skaidri domāt.
Harka tomēr manīja, ka ērgļa nagi asiņainajā rokā nedaudz atlaidās un norisinājās kaut kas, kam viņš nezināja izskaidrojuma. Kaut kas ap viņu dārdēja, kaut kas smags iebelza pa kāju, un arī tā skaudri iesāpējās.
Zēns centās saritināties, sarauties, lai iespējami pasargātos no uzbrukumiem, un, kaut arī nevarēja vairs nekā redzēt un smadzenes tikai neskaidri reģistrēja to, ko uztvēra dzirde, viņš pēkšņi noprata, kas notiek. Viens no mustangiem bija piesteidzies un cīnījās ar ērgli par zēnu. Mustangs koda un spēra, gan cenšoties netrāpīt zemē guļošajam puisēnam, bet ne jau katrreiz tas izdevās.
Beidzot iestājās miers.
Harka gulēja strauta malā, pārguris no lielā asiņu zaudējuma un pusē apdullis no knābja cirtieniem pa galvu. Viņš vairs nekustējās. Līdzās stāvēja sainis un grūstīja zēnu ar purnu. Tagad pienāca arī sarķis. Dzīvnieki sabāza kopā galvas un stampāja ar pakaļkājām pa zemi. Viņi ļoti labi ievēroja, ka ērglis augstu gaisā vēl joprojām nebeidza riņķot. Vairākas putna krāšņās astes spalvas gulēja zālē. Tās bija izplēsis sainis.
Zēns manīja, ka viņam metas arvien sliktāk un pamazām zūd spēki. Bet, kaut arī viņam bija nepārvarama vēlēšanās gulēt un nekā nedomāt un nezināt, viņā tomēr pamodās apslāpētā dzīvotgriba, vēlēšanās pretoties un izturēt. Asiņu zaudējums izraisīja slāpes, un slāpes kļuva tik mokošas, ka viņš juta nāsīs tepat līdzās urdzošā strauta smaržu. Viņš parāpoja kādu sprīdi, līdz varēja aizsniegt ūdeni ar muti, un tad ilgi dzēra neatņemdamies. Kļuva nedaudz labāk. Harka parausās atpakaļ. Viņš pataustīja sāpošo galvu, un plauksta tūlīt saslapa asinīs. Asinis vajadzētu apturēt. Bedrē vēl bija pāri palikušas lūku šķies- nas, bet kā lai turp tiek, īsais ceļa gabaliņš likās bezgala tāls. Viņš iemērca roku ūdenī un izslaucīja aizlipušās acis. No jauna ieraudzījis strautā atspoguļojamies zaļo zāli un saules starus, zēns atguva drosmi. Harka četrrāpus lēnām rausās pāri strautam un pļavas dienvidū nogāzei augšup līdz bedrei. Šoreiz tas prasīja lielāku piepūli nekā citkārt stundām ilga kāpšana kalnā. Vajadzēja atvilkt elpu, iekams viņš bija spējīgs ierāpties bedrē un sameklēt lūkus. Sataustījis uz galvas stipri asiņojošās vietas, viņš tās nosēja ar lūku šķiesnām. Tad, apņēmis ap sevi bizoņādas segu aizsardzībai pret plēsonīgo putnu, atkal iekrita pus- nemaņā.
Pusnomodā viņam iešāvās prātā, ka labākais ierocis aizsardzībai būtu šķēps. Šķēps bija daudz garāks par brieža ragu, no šķēpa baidījās visi zvēri.
Var arī būt, ka ērglis vairs neuzbruks.
Harka ilgi nogulēja, ievīstījies segā, cik īsti ilgi, viņš pats nezināja, bet beigās viņam atkal sāka stipri slāpt. Mazliet atmetis segas malu, Harka mēģināja orientēties. Saule apspīdēja mirguļojošo ūdenskritumu uz ielejas pusi, no austrumiem, tātad bija rīts, un viņš bija nogulējis bedrē visu nakti. Vai nu viņš bijis aizmidzis, vai arī varbūt bijis bez samaņas.
Virs ielejas ērglis no jauna meta lokus. Harkam bija. no viņa bailes, un viņš apskauda zirgus, kas, stāvēdami pie strauta, aizgūtnēm dzēra.
Zēns sadabūja šķēpu un, atspiedies uz tā, grīļodamies gāja pa pļavu pie ūdens. Viņš neuzdrīkstējās dzerot nogulties uz vēdera, jo baidījās, ka ērglis varētu atkal uzklupt un iecirsties mugurā. Tāpēc viņš nometās uz ceļiem un, ar vienu roku turēdamies pie stāvus zemē atbalstītā šķēpa, ar otru smēla ūdeni un dzesēja slāpes. Slāpes bija lielas, tāpēc dzeršana ieilga. Zēns ne mirkli neizlaida
plēsoņu no acīm. Ērglis pacēlās ļoti augstu gaisā, tad pēkšņi no jauna atskanēja svilpjošā šņākoņa.
Harka aizstreipuļoja līdz strauta vidum, nometās uz ceļiem, noliecās, cik vien zemu iespējams, un ar abām rokām satvēra šķēpu. Viņš negribēja to mest, bet grūst. Gatavošanās pretuzbrukumam ilga tikai dažus mirkļus. Plēsoņa laidās lejup. Harka redzēja milzīgos spārnus, na-, gus, bīstamo līko knābi. Putns lidojumā piebremzēja un plivināja spārnus. Viņam bija bailes no šķēpa. Harka aprautiem vēzieniem grūstīja šķēpu.
Sainis un sarķis, auļodami apkārt, svaidīja kājas kā negudri. Zirgi kā prātu zaudējuši mežonīgi lēkāja ,un spēra. Viņi instinktīvi apzinājās, ka šādi vajag izturēties.
Beigās ērglis atteicās no uzbrukuma. Plašiem, skaļiem vēzieniem tas cēlās augšup, arvien augstāk, līdz izzuda Markas acīm.
Cik viegli būtu bijis to uzbrukuma reizē nobeigt ar bultu! Taču novārgušais Harka, galvai reibstot un acīm vairs skaidri nerādot, nevarēja paļauties uz loku un bultu.
Viņš vēlreiz padzērās un ar grūtībām ierāpās atpakaļ bedrē, kur varēja ievīstīties segā. Bizoņādā pat ērglis nespētu iecirst nagus vai knābi.
Zēns paķēra vienu no brieža gaļas sloksnēm, kas bija paredzētas kaltēšanai, un košļāja to. Tad no jauna zaudēja samaņu.
Šādā stāvoklī viņu atrada tēvs, kad, naktij iestājoties, atgriezās ar medījumu. Viņš nometa zālē atnesto buku un divus j ēnotus, tad satraukts aprūpēja smagi ievainoto bērnu.
Pagāja piecas dienas, iekams Harka spēja pastāstīt, kas bija noticis. Šinīs un arī turpmākajās dienās un naktīs tēvs pastāvīgi uzturējās tepat. Ko ēst bija pietiekami, un arī darba netrūka, vajadzēja apstrādāt dzīvnieku ādas un kaulus, kā arī buka ragus, no kuriem Matotaupa pagatavoja vēl bultu uzgaļus un dunci. Vienu daļu nokasīto un izkaltēto ādu Matotaupa sagrieza strēmelēs un nopina laso. Neģēretā āda bija cieta, bet tomēr derēja.
Tiklīdz Harka atlaba,viņš jutās tēva sabiedrībā ļoti laimīgs. Apziņa, ka izbēdzis lielām briesmām, izraisīja prieku, un zēns apzinājās, ka tēva paspārnē ir drošībā.
Reizēm ērglis vēl bija redzams augstu gaisā.
— Kad es biju medībās, es novēroju, kur atrodas viņa ligzda. Viņš ir pārāk nekaunīgs. Ja gribam tikt pie miera,
mums viņš jānobeidz. Bet nav nekāda steiga. Tiec tikai tu ātrāk vesels un atgūsti spēkus, — sacīja Matotaupa.
Paredzamās ērgļa medības stipri veicināja Harkas samērā drīzu atveseļošanos, kad pirmo dienu grūtības jau bija pārciestas. Taču Matotaupa pacietīgi nogaidīja, līdz Harkas brūces bija sadzijušas un zēns atguvis savas darba spējas pilnībā.
Tikai tad viņš sāka gatavoties ērgļa medībām.
— Ir dažādas iespējas ērgli dabūt rokā, — viņš kādu vakaru sacīja dēlam. — Tu varētu ar savu pērkondzelzi šaut uz ērgli, bet tad tu bez īstas vajadzības izniekotu vienu no nedaudzajiem lādiņiem. Un mēs arī nezinām, vai tik lielā attālumā tu varētu trāpīt, jo neesi pie ieroča pieradis. Tikai nupat esi iemācījies to lietot. Un tad vēl, šāviena troksnis tālu dzirdams. Līdz šim mūsu tuvumā nav rādījušies nekādi cilvēki, ne ienaidnieki, ne draugi. Neesam kurinājuši ugunskuru, neviens nav varējis saost dūmus un mūs atklāt. Neviens mūs neatklās, ja vien nejauši neuzklīst mūsu tuvumā un neierauga pēdas.
— Kā mēs medīsim ērgli, tēvs?
— Ja tas nolaistos zemāk, es varētu no šejienes izšaut uz viņu ar bultu. Bet viņš tagad turas ļoti augstu. Tāpēc domāju, ka prātīgāk būtu uzglūnēt viņa ligzdai un nonāvēt to paša ligzdā vai arī kad tas no turienes izlido vai turp atgriežas.
— Tu teici, ka esi jau ligzdu uzgājis. Kur tā ir? Vai mēs varētu tuvu piekļūt?
— Nē, manuprāt, mēs nevarētu pavisam klāt tikt Šim ērglim ligzda nav vis kokā, bet uz klinšu izciļņa, kur grūti piekļūt. Es ieteiktu paņemt līdzi laso, loku un bultas, bez tam arī šķēpu.
— Un manu pērkondzelzi?
— Tā ir tava darīšana.
— Kad mēs dosimies ceļā, tēvs?
— Rītu agri no rīta. Paņemsim zirgus līdzi, jo lielu ceļa gabalu varēsim jāt un tā ietaupīt laiku.
Harka visam piekrita. Pēc tēva norādījuma viņš salika līdzņemšanai pārtiku piecām dienām. Viņi negribēja ceļā lieki kavēties, tāpēc ēdienam vajadzēja būt pie rokas.
Gaismai svīstot, indiāņi atveda zirgus un uzkrāva tiem segas ar pārtiku, un veda tos pa klinšu taku, līdz grūtākais ceļa posms bija pārvarēts. Tad uzlēca zirgos un līksmi jāja pretī rītausmai. Arī zirgi priecājās, ka netiek kavēti un drīkst izskrieties lielu ceļagabalu. Viņi bija labi atpūtušies, paēdušies labi augušo kalnu zāli, tāpēc jutās moži un gatavi piedalīties jebkurā pasākumā. Matotaupa jāja pa, priekšu pāri ielejām, nogāzēm, cauri mežiem, pāri akmeņu nogruvumiem. Arī Harka bija priecīgs par izdevību izjāties un redzēt kaut ko vairāk nekā tikai mazo ieleju augšā, kas gan deva patvērumu, bet lika sajusties gandrīz kā cietumā.
Pret vakaru abi jātnieki sasniedza kalngalu, no kura Matotaupa savās medību gaitās bija atklājis ērgļa ligzdu. Matotaupa un Harka nokāpa no zirgiem, ar laso palīdzību piesēja zirgus pie koka un kāpa uz klinšaino virsotni, kas solīja plašu skatu visapkārt. Kad viņi pēc stundas gājiena sasniedza augšu, jau metās krēsla un kalnu pasaule pavērās acīm rietošās saules brīnumainā un daudzkrāsainā mirgo jumā. Harka raudzījās visapkārt un drīz vien bez tēva norādījuma pats pamanīja ērgļa ligzdu.
Plēsoņa bija sev izmeklējis no lejas ļoti grūti pieejamu klints izcilni. Kalns, kur atradās ligzda, nebija pārmērīgi augsts, pat ne tik augsts kā virsotne, uz kuras abi indiāņi patlaban stāvēja. Bet tas bija ar daudzām plaisām, un pie vienas klints virsotnes austrumu pusē bija izVeidojies pakāpslis, kur ērglis bija sev atradis ligzdas vietu. Viņš bija turp sanesis pamatīgus zarus, tik resnus kā mazi koku stumbri. Uz šī laukumiņa varēja ļoti ērti uzlidot un apmesties. Patlaban ērglis nebija savā ligzdā.
Abi indiāņi vēroja un nogaidīja, kamēr pilnīgi satumsa. Taču putns šai vakarā neatgriezās. Naktīs ērgļi nemēdz laisties. Tāpēc Matotaupa un Harka nokāpa atkal lejā pie zirgiem, lai nakti pārlaistu kopā ar tiem mežā.
Jau ilgi pirms rītausmas abi no jauna devās augšā uz virsotni. Kad viņi bija tur nonākuši, visapkārt vēl valdīja dziļa tumsa. Virsotņu vējš bija auksts, tas kļuva asāks un saltāks, kad iebalsnījās rītausma un bālganajās debesīs vēl tikai laistījās rīta zvaigzne un dilstošā mēness sirpis. Beidzot pāri apvārsnim pacēlās saule. Harka, kurš šo mostošās dienas mirkli bija jau tūkstoškārt pieredzējis, arvien no jauna par to priecājās, tāpat kā priecājās ziedi un lapas atveroties, kā priecājās dūcošie kukaiņi, arī meža zvēri, kam gaismā nav tik daudz jābaidās no uzglūnošajiem plēsoņām.
Ligzda bija un palika tukša.
Indiāņi nepavadīja visu dienu kalngalā. Viņi izmantoja
laiku un devās no jauna pie zirgiem, lai tad ar tiem aizjātu līdz plaisām sašķeltā kalna piekājei, kur augšā atradās ligzda. Zirgus, labi apslēptus, viņi no jauna piesēja, un tie cītīgi skrubināja krūmājus, bet paši aizzagās pie kādas kalna atradzes, kas pacēlās netālu no tās, kuru vainagoja ērgļa ligzda. Šī klints dienvidpusē bija kāpšanai parocīga un, kaut arī stāva, izveicīgam cilvēkam viegli sasniedzama. Abi indiāņi kāpa augšā un uzvilka pje laso piesietos ieročus, kurus,"kalnā rāpjoties, nebija iespējams paņemt līdzi. Viņi iekārtojās uz šaurās klints virsotnes pēc iespējas tā, lai no ligzdas būtu neredzami. Viņi gan nemaz nešaubījās, ka ērglis tos pamanītu, ja ielidotu ligzdā, taču, ja viņi paliktu nekustīgi uz vietas, tam nerastos nekādas aizdomas. Putni pirmkārt reaģē uz to, kas kustas.
Diena pagāja, iestājās vakars, bet ērglis ligzdā neatgriezās.
— Kaut kas būs atgadījies, — Matotaupa sacīja Markam. Viņi abi sēdēja iestājušās nakts zvaigžņu gaismā. — Kad es toreiz medību laikā vēroju šo ligzdu, ērglis ik dienas lidoja iekšā un ārā. Man jau toreiz radās vēlēšanās to pieveikt, bet negribējās tādēļ kavēties, jo zināju, ka tu esi tur palicis viens. Būtu es viņu nošāvis!
— Jā, tas būtu labāk bijis, — Harka pasmaidīja. — Bet . kas varētu būt atgadījies? Kāpēc viņš vairs nerādās?
— Var būt, ka viņš sadomājis sev uzcelt jaunu ligzdu. Kas to lai zina!
Abi indiāņi nogaidīja vēl trešo dienu. Bet, tā kā viņi nekur neredzēja ērgli arī lidojam, tad beidzot vīlušies atteicās no šī medību pasākuma un jāja atpakaļ uz mazo kalnu ieleju.
Kad, saulei lecot, viņi bija sasnieguši klinšu takas sākumu, kas veda uz strautu un pļavām, Matotaupa lika zēnam palikt pie zirgiem un pagaidīt. Viņš grasījās pirmais palūkoties, vai viņu patvērumā viss ir kārtībā. Harka apsēdās pie zirgiem zemē. Kaut arī viņš klausījās, tomēr tēva soļus nedzirdēja. Kājas mīkstajos mokasīnos spēra uz akmens nedzirdamus soļus.
Bet kaut ko Harkas auss uztvēra, skaņu, kuras izcelšanos viņš nespēja izskaidrot. Divas bites dūca, lidinādamās ap puķēm, kas ziedēja košās krāsās un arī smaržoja spēcīgi, Tālumā bija dzirdama kovārņu klaigāšana. Tas bija vienkārši un saprotami. Taču Harka izdzirda vēl kaut
ko, kādu apslāpētu troksni, it kā tiktu plosīta gaļa. Šo troksni viņš nespēja izskaidrot. Viņš sasprindzināja dzirdi.
Pēkšņi ausīs iesitās kāda klusināta skaņa, kas viņam kopš agras bērnības labi pazīstama, — loka dzīslas dziedošā spindzēšana, bultai aizlidojot. Vai tēvs būtu šāvis? Vai arī kāds paslēpies ienaidnieks? Harkam vajadzēja palikt uz vietas. Viņš nedrīkstēja pamest zirgus un skriet prom. Bet tagad viņš gaidīja ar saspringtu uzmanību.
Ilgi nebija jāgaida. Matotaupa atgriezās pa klints taku atpakaļ; pēkšņi viņš atradās pretī zēnam. Viņš smējās!
— Tēvs! Es dzirdēju tava loka dzīslu spindzam. Bet pirms tam izklausījās tā, it kā tiktu plosīta gaļa.
— Nāc, Harka, — sākumā bez zirgiem! Mēs varam mierīgi tos kādu brīdi atstāt vienus. Es gribu tev kaut ko parādīt!
Abi steigšus devās prom pa klinšu taku, Harka pa priekšu. Kad pavērās skats uz avotu un ieleju, zēns palika kā apstulbis stāvam.
Uz klints bluķa, no kura apakšas burbuļoja laukā strauts, sēdēja ērglis. Nagos tas vēl turēja gaļas gabalu, kuru, jādomā, nupat vēl bija ēdis. Ērgļa kreisajā spārnā bija iestrēgusi Matotaupas bulta. Pļavā, pie bedres, velēnu sloksnes, ar kurām indiāņi bija apseguši savus apraktos krājumus, bija uzplēstas un saplosītas. Visapkārt mētājās gaļas paliekas un kauli.
Te bija saimniekojis ērglis, kamēr-Matotaupa un Harka viņu gaidīja pie ligzdas!
Tagad arī zēns smaidīja.
Ievainotais putns cilāja labo spārnu un cīņas kārē stiepa aso knābi pretī ienaidniekam.
— Nu viņš nevar vairs tā, kā gribētu, — sacīja Matotaupa, — laupītājs tāds. Ej, Harka, atved zirgus!
Zēns devās atpakaļ un atveda mustangus, kas, nu jau trešo reizi šo ceļu iedami, bija pieraduši pie grūtā kāpuma un mierīgi ļāva sevi vest. Kad zēns no jauna palūkojās ielejā, ērglis vēl joprojām sēdēja ar nokārušos kreiso spārnu uz klints bluķa un atkal draudīgi izslēja pret Harku galvu un knābi. Acīm redzot, Matotaupa nebija putnu aizticis, bet patlaban centās noskaidrot, kas vēl palicis no krājumiem pāri. Zaudējums nebija tik liels, kā pirmajā acumirklī likās. Tikai viens no augšējiem gaļas saiņiem bija atplēsts un tā saturs daļēji apēsts, daļēji izkaisīts.
Harka saveda mazo noliktavu atkal kārtībā. Zirgi nikni valbīja acis uz ērgļa pusi, bet turējās pa gabalu.
Abi indiāņi ēda brokastis. Harka laiku pa laikam pameta iesānis acis uz savu spārnoto ienaidnieku.
— Varens makāns! — noteica Matotaupa.
'— Rijīgs, — sprieda Harka.
Kad indiāņi bija paēduši, viņi atgūlās zālē un vēroja ērgli. Putns mēģināja izraut bultu no spārna.
— Kā ievainots karotājs, — Harka beidzot secināja. — Bet tu neesi labi trāpījis, tēvs!
— Tev tā liekas? Es būtu varējis nogaidīt, līdz ērglis paceļas gaisā, un tad to nogalināt. Bet arī šādi nav slikti. Ērglis bija tikpat pārsteigts kā es.
Bija ļoti interesanti vērot ērgli. Viņš darbojās diezgan izveicīgi. Bulta bija iestrēgusi spārna locītavā. Putns, nevarēdams tūlīt atbrīvoties no tās, tagad ar knābi rūpīgi iztaustīja vietu, kur smaile iestrēgusi. Tā bija medību bulta bez atkarpes.
Ērglis pameta bultu, izlaida no nagiem gaļas gabalu, tikai pabīdīja to ar knābi tā, lai tas nenokristu no bluķa. Tad putns sāka skraidīt pa klints bluķi un mēģināja cilāt abus spārnus. Tas izdevās vienīgi ar labo. Pēc veltīgā mēģinājuma pacelties gaisā putns atpūtās un tad no jauna ņēmās ar knābi apstrādāt bultu.
— Gudrs gan, — secināja Harka.
Strautam tuvojās sainis. Ērglis no jauna draudīgi iz- slēja knābi, bet mustangs nelikās traucēties un, vienā mierā padzēries, rikšoja atpakaļ ganībās.
Ērglis atkal noņēmās ap bultu. Beidzot viņam izdevās galu izdabūt laukā. Bulta iekrita miklajā zālē. Harka pieskrēja un pacēla to.
Kad zēns sēdēja atkal līdzās tēvam, arī ērglis tupēja uz sava akmens tik rāmi kā klintī izcirsts. Gaļas gabalu viņš turēja nagos. Viens spārns bija piekļauts, ievainotais nokarājās.
— Viņš domāja, ka tu gribi gaļu atņemt, — paskaidroja Matotaupa.
Tiklab indiāņiem, kā arī lielajam putnam bija pacietības vai cik. Viņi vēroja viens otru augu dienu. Harka priecājās par putna spalvu krāšņumu.
Pret vakaru ērglis atkal sāka darboties ap ievainoto spārnu. Viņš atkal un atkal braucīja ar knābi pār ievainoto vietu.
— Paskaties, Harka, viņš grib spārnu ievilkt un izdziedēt.
— Iespējams. Bet tas prasa daudz laika.
Nakti indiāņi gulēja mierīgi. Viņi paļāvās uz savu zirgu modrību.
No rīta šķita, ka ērglis atguvis dzīvesprieku. Kad Harka un Matotaupa, padzērušies pie strauta, klusiņām sēdēja pie bedres, lielais putns sāka knābāt gaļu, kurā joprojām bija ieķēries ar nagiem. Harka noraudzījās viņā, līdz pēdējais kumoss bija notiesāts.
— Pagaidām viņš ir paēdis; bet ko viņš darīs, kad būs izslāpis? — Harka vaicāja tēvam.
— Tad viņš nokāps pie strauta.
Ērglis atkal visu dienu sēdēja nekustīgi kā statuja un tikai ik pēc dažām stundām pārbrauca ar knābi pār ievainoto spārnu. Indiāņi ar patiku vēroja putna darbošanos.
Trešajā dienā slāpes pievārēja putnu. Izpletis veselo spārnu, ērglis nolēca no akmeņa un malkoja strauta ūdeni.
Dzesējis slāpes, putns saprata, ka atpakaļ, uz klints bluķa, nav iespējams tikt. Pēc diviem veltīgiem mēģinājumiem viņš atteicās no šī nodoma.- Tagad ērglis sēdēja pie strauta tik cienīgā izskatā, kāds vien klusā padevībā liktenim iespējams. Galva bija lepni pacelta, un acis joprojām zalgoja, putns nenoguris vēroja, kā tagad izturēsies abi indiāņi.
Harka meistaroja stabuli, ko dzīrās izgriezt no kāda cieta stublāja. Matotaupa pacēla acis pret debesīm un tad satvēra loku un bultu. Kad Harka to pamanīja, arī viņš pavērās augšup. Virs kalniem lidinājās divas lijas. Tās meta lokus arvien tuvāk mazajai ielejai, arī ērglis sāka tās vērot. Viņš sabozās.
— Lijas grasās uzbrukt klibajam ērglim, — sacīja Harka. — Nogalināt ar knābju cirtieniem un tad saplosīt, tāpat kā ērglis bija nodomājis izrīkoties ar mani. — Zēns nolika stabuli un turēja rokā trīs ērgļa astes spalvas, "ko mustangs bija ērglim izplēsis. Tās bija krāšņas spalvas.
Matotaupa, ielicis lokā bultu, otru turēja gatavībā, iekodis starp zobiem. Ērglis ar savām skadrajām acīm uzmanīgi vēroja visu, kas te norisinās, tiklab riņķojošās lijas, kā arī indiāņu kustības. Skaidri manāms, ka tas bija apņēmies lēti nepadoties.
Viena lija triecās lejup.
Ērglis spēcīgi cirta, un lija apmeta loku, lai ieķertos ievainotā putna mugurā. Lija sāka gaisā plivināties, un tai pašā mirklī Matotaupa izšāva bultu. Bulta trāpīja lijai krūtīs, un tā kā akmens nokrita pļavā.
Ērglis aplūkoja beigto liju un nikni plātīja knābi. Bet tad ļoti drīz atguvās, ka ir no ienaidnieka atbrīvots.
Otra lija neuzdrīkstējās vairs uzbrukt. Tā izzuda ziemeļu virzienā. Kad indiāņi ilgu laiku palika nekustīgi uz vietas, ērglis sadūšojās, aizkumuroja pie lijas, saknābāja beigto ienaidnieku un aprija. Putns bija atkal izsalcis. Paēdis tas no jauna ņēmās savu ievainoto spārnu braucīt ar knābi.
To darot, ērglis šad tad palūkojās uz indiāņiem, bet ne vairs tik dzedri un neuzticīgi kā līdz šim. Liekas, viņš bija sapratis, ka tie bija viņi, kas nogalināja liju.
Harku uzjautrināja doma, ka viņš varētu būt ērgļa sabiedrotais. Zēns pabeidza darināt savu stabulīti un pamēģināja pūst. Sākumā nekas lāgā nepadevās, bet beidzot viņam izdevās izvilināt dažas vienkāršas melodijas, kādas bija dzirdējis dzimtajā apmetnē.
Plēsonīgais putns ieklausījās.
Piesardzīgā spēle starp abiem cilvēkiem un dzīvnieku vēl turpinājās dienām ilgi. Harka tagad pūlējās pieradināt ērgli. Viņš tam pameta ādas sloksnītes un pusē apgrauztus kaulus. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams lielais putns pārliecinājās, ka šī mešana nenozīmē uzbrukumu, bet gan barību. Kad putnam bija radusies uzticība, tas sāka barību pieprasīt, pastiepdams' galvu, ar pavērtu knābi, tas notika tad, kad putns bija izsalcis vai arī redzēja cilvēkus ēdam.
Matotaupa vēl divas reizes devās medībās un atkal atnesa pietiekami gaļas. Kalnu meži bija bagāti ar medījumiem.
Atgriežoties otrreiz, indiānis ieraudzīja pārsteidzošu ainu — zēns sēdēja līdzās ērglim. Matotaupam tuvojoties, ērglis, greizsirdīgi atvairīdamies, plātīja knābi. Matotaupa smiedamies devās pie bedres, kur nokrāva savu guvumu.
Tagad ērglis arvien vairāk iejutās mazajā dzīvo būtņu sabiedrībā, kas vienkop mitinājās tālajā kalnu ielejā. Ērglis nu jau atkal varēja piekļaut ievainoto spārnu mugurai, un reizēm putns izpleta pat abus spārnus, taču lidot nemēģināja. Ērglis moži klunkuroja ar saviem spēcīgajiem nagiem pa pļavas nogāzi un kā likumīgu nodevu pievāca daļu no Matotaupas medījuma. Kādu rītu, kad Harka neuzmanījās, ērglis bija pie vācis zēna šķēpu un loku, acīm redzot, lai celtu uz klints bluķa pie strauta sev jaunu ligzdu. Ievainotais spārns bija jau tiktāl atlabis, ka putns iemanījās tikt augšā uz klints bluķa.
Harka mēģināja savus ieročus atdabūt. Taču ērglis aizstāvēja savu būvmateriālu un cirta ar knābi uz Harkas pusi, gan ne ļauni, bet apņēmības pilns neko vairs labprātīgi neatdot.
Matotaupam bija jāsmejas, redzot šīs domstarpības.
Harka, salicis rokas uz muguras, nostājās pretī klints bluķim un noturēja ērglim pamācošu runu. Visā iepriekšējā laikā zēnam bija ļoti maz izdevības runāt, jo tēvs allaž klusēja, un tāpēc Harka priecājās parunāties ar ērgli.
— Varenais ērgli, putnu virsaiti! — viņš to pieklājīgi uzrunāja. — Tu nolaupīji manu šķēpu un loku. Tas nav brāļu starpā parasts, un tev jāsaprot, ka tu nodari pats sev ļaunumu, ja atņem man ieročus, jo mēs esam sabiedrotie! Vai tad tu neredzēji, kā Matotaupa, mans tēvs, nošāva liju? Arī es būtu gatavs tev šādā veidā izlīdzēt. Bet tev jāuzvedas kā mūsu brālim, citādi būšu spiests tevi padzīt! Ja tu šeit izrīkosies kā laupītājs, tad mēs atcerēsimies, ka tu esi plēsoņa, liels plēsoņa, ka tu man uzbruki, knābāji un gandrīz nobeidzi. Tu grasījies mani aizstiept savā ligzdā un aprīt, kā varētu aprit prēriju suni, nevis Lāču cilts virsaiša dēlu no Oglalas dzimtas, kas pieder pie dakotu septiņu ugunskuru padomēm.
Kad Harka savā runā bija tiktāl ticis, mēmais klausītājs vēl joprojām nenovērsdamies raudzījās viņā ar savām asredzīgajām putna acīm. Harka pats, izrunājot pēdējos vārdus, iekšēji sarāvās, jo šinī brīdī kā slepenu naža dūrienu sajuta starpību starp to, kas tēvs un viņš bija vasaras sākumā un kas bija tagad, iestājoties rudenim. Lāču cilts virsaitis no drosmīgās un visu cienītās Oglalas dzimtas vai, tā sakot, «no ļaudīm, kas savu mantu izšķērž», no karotājiem, kas allaž bija tik bagāti ar medījumu un zirgiem, ka tika slaveni arī ar savu devību un izšķērdību, tāds bija Matotaupa bijis, cik vien ilgi Harka atceras. Kaut arī pavasarī bija jācieš bads un ikdiena bija nežēlīga un briesmu pilna, tagad atceroties Harkam tā likās lepna un prieka pilna dzīve. Tēvs virsaitis, un viņš, vecākais dēls, Jauno Suņu vadonis, četrpadsmit gadu vecumā jau priekšlaikus izraudzīts par Sarkano Spalvu
vadoni! Tādi viņi bija toreiz. Tagad tēvs bija izraidītais, nicināmais un izstumtais, kā nodevējs padzīts no savas cilts, tāpēc ka Havandšita, burvis, viņu apmeloja, ka viņš esot dzērumā nodevis noslēpumu par zeltu Melnajos kalnos Džimam Sarkanmatim.
Tēvs to nekad nebija darījis, nemūžam! Viņš nevarēja būt nodevējs. Un tāpēc, ka tēvs bija bez Vainas, Harka slepus sekoja viņam trimdā.
Tagad viņi bija divvientulībā nodzīvojuši vienu vasaru kalnos. Tā nebija slikta dzīve. Harkam patika būt ar tēvu kopā un doties medībās. Tomēr šāda dzīve bija iespējama vasarā, nevis ziemā un arī ne gadiem ilgi.
Matotaupam jābūt atkal virsaitim. Lāču cilts karotājiem jāsaprot, ka viņš nav vainīgs. Tas viņiem jāsaprot!
Šajās pārdomās nogrimis, Harka bija savu uzrunu ērglim pārtraucis. Tagad viņš paņēma stabuli, nospēlēja putnam dažas skaņas un tad mēģināja lēnā garā, neizrādot bailes, paņemt ieročus. Taču ērglis šo nodomu saprata tūlīt pat un cieši satvēra šķēpu un loku.
Matotaupa smējās, tomēr tie nebija aizvadīto dienu bezbēdīgie smiekli, kādi reizēm tika skanējuši šajā mežonīgajā nostūrī viņu kopīgajā slēptuvē. Ērglim teiktie vārdi bija skāruši arī Matotaupu un uzjundījuši atkal visu, kas likās pamazām nogulstamies aizmirstībā.
— Viņš tev nekā neatdos, — Matotaupa sacīja dēlam. — Tev vajadzēs sameklēt jaunu šķēpu, izgriezt jaunu uzgali un izliekt jaunu loku.
— Un var arī būt, ka ne, — Harka ietiepās. — Ērgļa spārns pamazām dzīst. Gan viņš reiz pacelsies gaisā. Tad es dabūšu savus ieročus atpakaļ.
— Viņš no augšas vēros, kā tu izlaupi ligzdu, un metīsies tev virsū.
Tēva pareģojums Harkas ausīm nelikās tīkams. Tomēr viņš pagaidām neko neiebilda, tikai noraudzījās, kā ērglis spodrināja spalvas, vispirms spārnu, tad astes spalvas. Liekas, putnam bija pienācis spalvu mešanas laiks, jo viņš izrāva sev dažas spalvas un palaida tās pļavā. Harka * aši uzlasīja trīs astes spalvas. Zēns sasēja tās, sameklēja ari tās, ko sainis bija ērglim izplēsis, un tad devās pie zirgiem. No abiem spalvu pušķiem Harka pagatavoja katram zirgam pa rotājumam pie pavadas. Karotājs vai ari tas, kurš grasās par karotāju kļūt — kā Harka —, protams, ne- sprauda sev matos ērgļa spalvas, ko ieguvis zirgs vai arī
kas uzlasītas, putnam metot spalvas. Taču par rotājumu zirgiem tās lieti derēja.
Matotaupa neko neteica.
Harka klusībā apsvēra, vai tā nebūtu patīkama pārmaiņa, ja viņš nokāptu lejā mežā un akmeņiem piebārstītajā nogāzē sameklētu sev materiālu jauniem ieročiem. Vajadzēja tēvu turēt pie vārda. Matotaupam būtu šis gājiens jāatbalsta.
Tēvs arī neiebilda.
Un Harka gatavojās nākošās dienas gājienam, ko grasījās uzsākt vienatnē. Viņš nolika līdzņemšanai pārtiku, nazi un divstobreni ar munīciju. Tas neprasīja daudz laika.
Rītausmā Harka devās prom pa to pašu ceļu, pa kādu viņi kopā ar tēvu bija devušies brieža medībās. Palēk- šiem pa nogāzi uz leju zēns ātri tika uz priekšu. Orientēties svešā apvidū viņš bija iemācījies jau agrā bērnībā, tāpēc tagad ne mirkli nešaubījās, kā tālāk ejams.
Nonācis mežā, Harka nesāka klaiņot apkārt, bet nekavējoties gāja turp, kur, pēc tēva apraksta, auga oši. Sameklēt šķēpam noderīgu maiksti nebija viegli. Harka meklēja un pārbaudīja rūpīgi. Nogriezis izvēlēto kociņu, viņš to izmēģinādams vairākkārt meta kā šķēpu. Jā, tas bija piemērots kāts. Augšā, savā ielejā, varēs to pabeigt, kā nākas. Tad zēns sāka meklēt materiālu lokam. Tam jābūt elastīgam un stipram. Arī tā kaut kas bija atrodams. Radās jautājums, vai pameklēt vēl akmeņu smalknē uzgali šķēpam. Nepieciešams tas nebija, jo to varēja izgatavot no kaula tāpat kā iepriekšējos. Tomēr domas par atrasto akmens asmeni nazim kārdināja viņu vēlreiz pārmeklēt tai pašā vietā. Tāpēc Harka izgāja no meža un ar prieku pavērās atklātajās debesīs.
Augstu gaisā lidinājās putns. Ērglis! Harku tas ielīksmoja. Putns bija jau pilnam atguvis spēkus. Cik lieliskus lokus tas meta augšā, pie baltajiem mākoņiem! Vai ērglis būtu pacēlies, lai meklētu savu sabiedroto — Harku?
Zēns sekoja ērgļa lidojumam ar acīm. Putns sliecās uz dienvidrietumiem un cēlās arvien augstāk.
Tad negaidot ērglis mainīja virzienu un straujā lidojumā traucās no prēriju plakankalnes un mežiem prom, taisnā ceļā uz rietumiem kalnos iekšā. Putns izzuda no Harkas redzes loka.
Zēns mulsa neziņā. Kas bija ērgli iztraucējis mierīgajā lidojumā? Laupījumu, kas viņu aicinātu rietumu virzienā, tik lielā,attālumā tas nevarētu saskatīt. Nebija tā, ka ērgli kaut kas aizvilinājis, putns lidoja no kaut kā prom, tā domāja Harka. Kādas briesmas tas būtu varējis pamanīt? Kas varēja ērglim būt bīstams? Vai nu citi ērgļi, vai cilvēki.
Harka nolēma nemeklēt akmens uzgaļus, bet tūlīt pat atgriezties pie tēva. Viņš pakampa šķēpa kātu un klūgu lokam un tā, apkrāvies vēl ar pārtiku, kam vispār nebija paguvis pieskarties, devās, cik vien ātri iespējams, kalnā augšā uz mazo ieleju.
Bija agra priekšpusdiena, kad Harka sasniedza novērošanas vietu pie klints takas, tur viņš sastapa arī tēvu, kas raudzījās visapkārt. Harka nostājās līdzās tēvam un, tāpat kā viņš, vēroja no šīs izdevīgās vietas ielejas, priekškalnes un prērijas.
— Ko tu saki par ērgli? — vaicāja tēvs.
— Tas būs kaut ko manījis, no kā baidās.
— Tā ir. Dienvidaustrumos no šejienes bija redzams liels jātnieku bars. Tagad jātnieki iegriezušies mežā, un mēs nevaram tos vairs redzēt.
— Ko lai mēs darām?
— Paēdīsim un tad apspriedīsim, kas būtu uzsākams.
— Hau.
Harkam gaužām patika, ka tēvs ar viņu apspriedās kā ar līdzvērtīgu karotāju.
Abi indiāņi skriešus devās pa labi zināmo kalnu taciņu uz mazo ieleju. Zirgi mierīgi ganījās. Harka paņēma no klintsbluķa savu šķēpu un loku.
Matotaupa laipni pasmaidīja.
— Iespējams, ka tavs spārnotais brālis nemaz vairs šurp neatgriezīsies.
Abi indiāņi sātīgi paēda; kā jau visu šo laiku — viņi ēda jēlu gaļu. Harka bija pie tā pieradis. Paēduši un padzēruši avota ūdeni, abi apsēdās līdzās pļavā. ' — Tu dzirdēji, ko es teicu, — Matotaupa uzsāka. — Atsevišķus jātniekus nevarēju saskatīt, bet man liekas, tie bija sarkanādainie, jo jāja izvērsušies garā rindā cits aiz cita. Tie varētu būt dakoti, pani vai čejeni.
— Viņi mūs neatradīs.
— Nē, mūs viņi neatradīs. Bet varbūt mēs gribam viņus sameklēt? Ko tu par to saki, Harka Kramakmen Vilku
Nāve?
— Vai tu redzēji tikai jātniekus? Zirgus ne, kas vilktu
šļūces?
— Nē, zirgus, kas vilktu šļūces, neredzēju.
— Tātad tikai karotājus?
— Tā liekas.
— Cik daudz?
— Domāju, tā ap simt.
— Kas tiem mežā meklējams? — Harka skaļi prātoja. — Bizoņu baru, uz kuru medībām dotos simts karotāju, mežā nav, tikai prērijā. Lieli svētki vai arī plašas apspriedes, uz kurām varētu pulcēties simts karotāju, notiks tikai pēc rudens medībām, ne ātrāk. Ja tagad ceļā dodas simts karotāju bez bērniem un sievām, tad tiem ir prātā vai nu cīņa, vai laupījums. No kurienes jātnieki nāca un uz kurieni devās?
— Tie nāca no dienvidiem un devās ziemeļaustrumu virzienā.
— Tai virzienā atrodas Lāču cilts teltis. Var būt, ka tie ir pani cilts koijoti un nāk, lai uzbruktu dakotu teltīm. Mums vajadzētu to izpētīt, tēvs!
— Kāpēc? — Matotaupa aprauti vaicāja.
Harka nobāla un nodūra acis.
—: Es zinu, ko tu domā, — Matotaupa pēc brīža atsāka sarunu. — Tu tikai kaunies savas domas pateikt skaļi, kaut gan tās ir pareizas. Saki, ko tu domā! Tā pienākas vīriem.
Harka tiešām kaunējās, bet tai pašā laikā arī juta atvieglojumu.
— Es domāju tā, tēvs: pani būs dabūjuši zināt, ka tu esi izraidīts, un būs dabūjuši zināt, ka Saulrasa gājis bojā bizoņu medībās un tavs brālis Ašā Bulta lāča medībās. Lāču ciltij nav vairs kaujās īstenu vadoņu. Pani būs iedomājušies, ka var nesodīti uzbrukt mūsu teltīm. Tā viņi būs nodomājuši. Briesmās mūsu karotāji atjēgsies! Viņiem nokritīs kā zvīņas no acīm, un tie sapratīs, cik aplam izrīkojušies. Viņi vēlēsies savu kara virsaiti dabūt atkal atpakaļ!
— Tu domā? — Matotaupa nekustīgi raudzījās tālē. Viņam par seju pārlaidās ēna. — Gan jau redzēsim, vai mūsu karotāji pratīs tikt galā vai ari viņiem kāds palīdzēs. Padomes sapulce aizliedza man spert kāju dakotu medību laukos. Bet kāda man gar to daļa, ja kraupainie un plēsīgie pani koijoti uzbrūk un grasās nolaupīt mūsu sievietes un bērnus!
Harkam radās sajūta, it kā locekļus pāršalktu spēcīga strāva. Cik lieliskas izredzes! Izraidītie dotos palīgā Lāču cilts piederīgajiem, un karavīri, kurus apdraud pani, būs laimīgi atkal redzēt Matotaupu kaujinieku priekšgalā. Harka varētu kopā ar tēvu atgriezties tēva vigvamā pie sava drauga Cetāna, pie Sproggalvja, pie Harpstenā. Kā iemirdzētos Uinonas un Untšidas acis, ja Matotaupa un Harka, slavas vainagoti, atgrieztos atpakaļ!
Bet Harku iejūsmināja ne vien cerība, ka tēvu varētu attaisnot vai karā gūt slavu. Kāda pani šautene pavasarī bija nogalinājusi Harkas māti. Tagad, rudenim sākoties, pani dabūs zināt, ka Harkam ir divstobrene, un viņiem neizdosies Harkas māsu un arī Untšidu, viņa vecomāti, kas viņam bija kā māte, nogalināt vai aizvest no nometnes. Cik labi, ka pa visu vasaru viņš nebija izšāvis nevienu pašu patronu! Katra lode būs vēl ļoti nepieciešama.
— Kad sāksim iet, tēvs?
— Tagad kādas četras stundas pagulēsim un, kad ar to būsim turpmākajām naktīm spēkus smēlušies, dosimies ceļā. Mēs izmantosim tumsu, lai nemanīti tiktu mežā. Var būt, ka man tad izdodas šo karotāju baru noskatīt vēl pirms ausmas.
Matotaupa un Harka vēlreiz nolikās pļavā pa dienu no- gulēties. Kad viņi, vakaram iestājoties, pamodās, ērglis nupat kā atgriezās. Viņam nagos bija stingri apaļi zari, tomēr putns nenesa tos vis uz klints bluķi pie avota, bet uz klinšaino kalnu virsotni, kas mazo ieleju norobežoja no dienvidiem. Acīm redzot, tur ērglis bija nodomājis taisīt jaunu ligzdu.
Nolicis savu nastu un pavēries visapkārt, ērglis nolidinājās vēlreiz lejā uz klints bluķi un atpleta knābi. Harka nometa tam ēdiena atliekas. Putns apēda visu un tad aizlidoja uz virsotni, vēl iekams pilnīgi satumsa.
Pienāca laiks Matotaupam un Harkam doties ceļā. Viņi uzkrāva zirgiem tik daudz pārtikas, cik kopā ar pašiem jātniekiem tie bez grūtībām varētu panest. Paņēmuši ieročus, viņi uzsāka savu ceļojumu. Visa šī gatavošanās tik ļoti nodarbināja Harkas domas, ka, nogriežoties pa klinšu taku, viņš ne reizi nepameta skatienu atpakaļ uz mazo ieleju, kas tik ilgi bijusi viņa un tēva patvērums.