Mežos uz kalnu nogāzēm jau bija jaušama rudenīga noskaņa. Zemi klāja pirmās vītušās, trūdošās lapas.
Prērijās kalnu piekājē siltums dvesa no izkaltušās zemes, kas, mēnešiem ilgi pakļauta saules tveicei un sausiem vējiem, pletās pagalam izdegusi zem naksnīgajām debesīm.
Bija pusnakts. Debesīs pacēlās mēness sirpis, bet nakts spīdekļa vārgā gaisma neiespraucās koku starpā. Dziļā tumsā Harka, palicis pie zirgiem, gaidīja. Zirgi nebija piesieti. Zēns tos turēja aiz pavadas. Naksnīgajā mežā bija ļoti kluss, un Harka sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs kādu troksni. Taču nedzirdēja neko tādu, kas liecinātu par cilvēku tuvumu, nebija jaušama arī dūmu smaka.
Tie simt jātnieki, kurus bija paslēpis mežs, prata piesargāties. Harka gaidīja tēvu, kurš tagad kājām zagās pa mežu, lai izzinātu, kas tie par jātniekiem un kas tiem padomā. Varēja būt, ka jātnieku bars arī bija izsūtījis izlūkus, tāpēc Matotaupam vajadzēja ļoti uzmanīties. Viņa priekšrocība bija tā, ka viņš zināja- par jātniekiem, bet tie nekā nezināja par viņu.
Krūmos aizšvīkstēja zebiekste. Kaut kur, šķirdamies no dzīvības, iebrēcās putns, kuru tumsā bija pārsteidzis ienaidnieks. Tā bija mazo dzīvnieku cīņa, par kuru lielie dzīvnieki un cilvēki nelikās zinis. Abi mustangi, kurus Harka turēja aiz pavadām, ērti atgūlās zemē. Harka, neiz- laizdams pavadas no rokām, apsēdās līdzās. Dienā gulējis, viņš nejutās tagad noguris. Un nebija arī nepacietīgs, jo jau sākumā bija sagatavojies gaidīt tēvu vairākas stundas. Viņš pat jutās pārsteigts, kad tēvs atgriezās ilgi pirms rītausmas. Harka dzirdēja tēvu nākam, vēl iekams viņu redzēja. Ašā vienlaidus skrējienā Matotaupa steidzās šķērsām pār nokalni cauri mežam pie Harkas. Viņš necentās klusināt savus vienmērīgos lēcienus, liekas, viņam patlaban pats svarīgākais bija ātrums.
Nonācis pie zēna un zirgiem, Matotaupa apstājās un atlaidās līdzās zemē. Viņš smagi vilka elpu.
— Tie ir pani, — viņš sacīja. — Viņi izkrāsojušies ar kaujas krāsām. Zirgus atstājuši mežā. Ar ieročiem rokās viņi skrien garā rindā ziemeļaustrumu virzienā uz prēriju. Skrien, cik jaudas.
— Ko mēs darīsim?
— Pani izgājuši uz kara takas. Atstājuši savus mustangus mežā, tātad viņiem padomā slepens uzbrukums. Mums vajadzētu dabūt zināt, vai Lāču cilts vīri ir apbruņoti un sagaidīs tos neliešus ar ieročiem rokā. ^
— Vai jāsim?
— Mums jātiek ātrāk par pani. Laika vairs nav. Iespējams pat, ka arī ar mustangiem mēs nonāksim par vēlu. Pa mežu mēs, protams, kājām tiktu ātrāk uz priekšu nekā jāšus, bet, tiklīdz būsim prērijā, tā atgūsim to laiku, ko iepriekš zaudējuši. Nāc! Jāsim!
Kamēr Matotaupa šinī. un arī vēl nākošajā naktī bija ceļā, Lāču cilts teltis šķietami dziļā mierā stāvēja, kā stāvējušas Zirgu strauta krastā. Lielā sausuma laikā strauts bija sarucis par mazu ūrdziņu. Zāle visapkārt izkaltusi, un mazais mežiņš, kura ielokā atradās pļava ar teltīm, jau rudenīgi apvītis. Zirgiem trūka svaiga zaļuma, un tie neapmierināti stāvēja bariņā telšu apmetnes austrumu pusē- Apmetnes vidū, laukumā, pacēlās izrobots stabs. Laukums tagad bija tukšs, un stabs stāvēja kā par koku pārvērties mēms cilvēks. To apspīdēja tikai mēness gaisma, un ēna no staba sniedzās līdz burvja teltij. Rituālu dejās nostam- pātajā zemē ap stabu bija iemītas neskaitāmas jaunas pēdas. Iepriekšējā dienā vīri bijā ap stabu dejojuši kara deju. Tagad tie pārguruši gulēja. Nomodā bija vienīgi sargi pie zirgiem un trīs izlūki. Izlūki bija izsūtīti uz dienvidiem un novietojušies uz kāda pakalna, no kurienes varēja pārskatīt prēriju un brīdināt apmetni, ja tuvotos ienaidnieks.
Vienā no trijām lielajām teltīm, kas uzceltas pie laukuma, sākās paklusa rosība. Tā bija telts, kurā bija dzīvojis virsaitis Matotaupa. Ieejas priekšā atradās trofeju kārts ar ragainiem bizoņu galvaskausiem, ar lāču nagiem, skalpiem un ieročiem, kurus bija ieguvis šīs telts kādreizējais saimnieks. Turpat pie mietiņa stāvēja piesiets lielisks jauns melni brūns ābolains zirgs. Telts jumts bija izrotāts ar zīmējumiem — četrstūriem, kas apzīmēja četras pasaules puses un tika uzskatīti par sargājošām burvju zīmēm.
Šinī teltī sākās rosība. No pieciem cilvēkiem, kas tur gulēja, bija pamodusies meitene. Viņa.nebija pat atvērusi acis, iespējams arī, ka turēja tās ciet tīšuprāt, lai jebkurā brīdi varētu pateikt, ka tikai sapņojusi. Tomēr viņa piesardzīgi un apdomīgi satvēra mokasīnus un drēbes, kas atradās līdzās guļvietai, un paslepen zem segas apģērbās. Apģērbusies viņa vēlreiz pārvilka segu pār pleciem un, it kā būtu aizmigusi, nolika galvu uz kārklu pinuma, kas bija pārmests trijkājim un noderēja par tīkamu atbalstu galvai. Tagad viņa tomēr atvēra acis, paraudzījās visapkārt un klausījās. Pārējie četri gulētāji elpoja rāmi un vienmērīgi. Jaunākais brālis Harpstenā gulēja saritinājies, tā bija pazīme, ka viņš ir cieši aizmidzis, šešoka, kas bija ienākusi teltī par Uinonas otro māti, klepoja, bet nepamodās. Šonka, Šešokas piecpadsmit gadus vecais dēls, kuru viņa bija atvedusi teltī līdzi, nemierīgi grozījās segās un pa sapņiem kaut ko runāja. Ko viņš sacīja, nebija saprotams. Viņam vajadzēja būt krietni nogurušam, lai gulētu, jo iepriekšējā dienā viņš bija stāvējis sardzē, pie zirgiem.
Nebija skaidrs, vai Untšida, vecmāmiņa, guļ. Un, ja viņa arī gulēja, tad viņas miegs bija tik trausls, ka pie mazākā trokšņa, kas neiederējās telts ikdienā, viņa tūdaļ pamodās.
Meitenei nebija nekas ļauns padomā, lai gan neviens nedrīkstēja neko zināt par viņas nodomu. No Untšidas viņai nebija vajadzības kaunēties, pat arī ne tad, ja vecmāmiņa viņu atklātu.
Uinona klusiņām piecēlās un rūpīgi salocīja segu. Tad paspēra pāris soļu uz pavarda pusi, kur siltajā laikā ugunij ļāva izdzist. Viņa noliecās, iebāza roku pelnos un notriepa novājējušo seju ar pelniem melnu. Tas nozīmēja, ka viņa nolēmusi gavēt, visu dienu neko neēst.
Uinona izgāja no telts pārliecībā, ka neviens nav to pamanījis. Viņa nebija ievērojusi, ka Untšida pamodusies noraudzījās meitenei nopakaļ, līdz viņa bija izslīdējusi pa telts spraugu laukā. Tur meitene palika stāvam un pavērās visapkārt pāri laukumam. Staba ēna vēl joprojām stiepās kā melns pirksts līdz burvja teltij. Pie mieta burvja telts priekšā karājās veca šautene un mazā, pītā maisiņā zelta olis. Uinona nopietni un domīgi aplūkoja abus priekšmetus. Viņas sejas izteiksme sastinga, zaudēja savu bērnišķību. Šis ierocis bija noslēpumainā pērkondzelzs, ar ko kāds pani bija nogalinājis Uinonas māti. Matotaupa bija šo pani nogalinājis, Uinonas vecākais brālis bija pērkon- dzelzi kaujā dabūjis savās rokās, bet burvis to pieprasīja par upuri sev. Šautenei bija sava vēsture, un iespējams, ka tā vēl nebija galā. Zelta oli Harka bija atradis pie Melnajiem kalniem, upes malā. Matotaupa to dusmās iesvieda
Ziemeļplatas ūdeni, Melnais Sproggalvis to atkal izvilka, un tad burvis paņēma sev ari šo oli. Reizēm-viņš to noglabāja savā teltī, reizēm izkāra ārpusē pie mieta, lai visi varētu redzēt. Taču nekad neviens nezināja, kad vecais burvju prātnieks kaut ko uzsāks un kāpēc viņš to dara.
Uinona ilgi nolūkojās abos priekšmetos. Tad viņa pavērās uz telšu ciemata viņu galu, tuvāk mežiņam, kur mazliet nostāk pacēlās kāda telts. Bija laiks ierasties Baltajai Rozei, ar kuru norunāts satikties. Baltā Roze bija viena no dvīņu māsām — Matotaupas brāļabērniem. Matotau- pas brāli bija saplosījis lācis. Uinona un Baltā Roze bija draudzenes, un šī draudzība pārdzīvojusi tiklab Matotaupas izraidīšanu, kā arī Harkas bēgšanu. Baltā Roze nekad nebija kaunējusies satikties ar izstumtā virsaiša meitu.
Telts sprauga, kuru meitene neizlaida no acīm, pavērās,
un laukā iznāca Baltā Roze. Arī viņas seja bija notriepta ar pelniem, jo draudzenes bija norunājušas gavēt. Tagad, saķērušās rokās, abas meitenes skriešus devās cauri meži- ņam pie strauta, kas lokā iekļāva telšu ciemu un mežiņu. Viņas apsēdās smilšainajā krastmalā. Nakts bija vēsāka par dienu, bet, kaut arī grērija atradās augstu, zeme vēl glabāja siltumu. Ūdenim"nebija vairs svaiguma smarža, tas dvakoja kā sastāvējies un tecēja gausi.
Rietumos klinšu kalnu grēda pacēlās pret tumši zilajām naksnīgajām debesīm kā melns siluets. Uinona lūkojās uz kalniem. Turp bija aizjājis tēvs un brālis, kad cilts padzina savu virsaiti.
Meitenes klusēja. Viņas bija izmeklējušas strautmalā laukumiņu, ko aizsedza krūmāji un ne visai augsts krasts, tāpēc tas nebija saskatāms ne no telšu puses, ne arī no zirgu ganāmpulka vietas. Meitenes gribēja pabūt divatā, jo viņām bija smaga sirds.
— Ko saka Untšida? — beidzot čukstus vaicāja Baltā Roze. — Vai viņa domā, ka mums uzbruks pani?
— Untšida klusē.
Baltā Roze nopūtās.
— Cetāns domā, ka viņi ieradīsies.
Cetāns bija septiņpadsmit gadus vecs, Sarkano Spalvu — lielo zēnu vadonis, viņš bija zaudējis tēvu un arī audžutēvu un dzīvoja pie atraitnes — Baltās Rozes mātes.
— Rudens medības uz bizoņiem vēl ir priekšā, un pani centīsies mūs padzīt pirms medībām. Tā viņš saka. Kā tu domā?
— Ko te līdz domāšana? Mums nav vairs virsaiša.
— Mums ir Vecais Antilope un Krauklis.
Uinona nolieca galvu.
— Protams.
— Ir labi, Uinona, ka mēs gavējam. Gari nav mums labvēlīgi. Mums jālūko ar tiem salabt, un Vakatankam, Lielajam Garam, jāzina, ka arī mēs gribam kaut ko darīt.
— Jā.
Meitenes atkal apklusa. Bet nevienai nebija velēšanās atgriezties teltī.
— Dzirdi! — pēkšņi iesaucās Uinona.
Baltā Roze ieklausījās, tad paraustīja plecus par zīmi, ka nekā nav dzirdējusi.
— Iesim atpakaļ ciemā, tas varētu būt kāds pani izlūks! — Uinona mudināja draudzeni. Bet tai pašā brīdi abas meitenes izbailēs parāvās atpakaļ, jo kāds cilvēks kā ķirzaka slīdēja pa zāli pie viņām. Baltā Roze jau grasījās iekliegties, bet Uinona aši aizspieda viņai muti.
Cilvēks, kas bija slepus piezadzies, tagad sēdēja līdzās.
— Harka! — Uinonai šķita, ka viņa aiz uztraukuma noslāps.
Zēns sāka runāt.
— Vai jūs zināt, ka pani tūlīt būs te?
— Nē. Kas…
— Klusē! Man jāiet. Jūs neesat mani redzējušas; vai sapratāt? Skrieniet uz teltīm un pasakiet Untšidai, ko esat dabūjušas zināt! Es esmu runājis, hau!
Zēns jau atkal bija pazudis. Meitenes kādu brīdi nespēja attapties, vai sapņojušas vai bijušas nomodā. Bet tad viņas saņēmās un skriešus metās uz telti «Četras pasaules puses». Ieskrējušas viņas reizē sauca:
— Pani nāk!
Visi gulētāji bija augšā. Neviens šobrīd nevaicāja, no kurienes meitenēm šī ziņa. Visi saprata, ka viņas bijušas laukā un tagad atgriezušās, tātad kaut ko dabūjušas zināt par ienaidnieku tuvošanos.
Piecpadsmit gadus vecais Šonka un pat mazais Harp- stenā tvēra ieročus un brāzās laukā no telts.
— Pani nāk!
Vienā mirklī ciems bija kājās. Vecais Krauklis, triju Kraukļu tēvs, stāvēja laukumā pie staba. Viņam vajadzēja vadīt kauju, un viņš skaļi deva pavēles. Karotājiem jāieņem vietas krūmājā, lai varētu ar bultām no aizsēga apšaudīt ienaidniekus, tiklīdz tie parādītos. Sievietēm un bērniem jāpaliek pie teltīm.
Uinona un Baltā Roze, cieši saspiedušās, stāvēja pie virsaiša telts ieejas un no šejienes vēroja visu notiekošo.
Viņas redzēja, ka no dienvidiem atgriezās trīs izlūki un pieteicās pie Kraukļa.
— No kuras puses tuvojas pani? — viņš jautāja izlūkiem.
— Mēs neesam tos redzējuši! — karotāji bija samul- suši.
— Jūs neesat… jūs neesat tos redzējuši? Acis. aklas, ausis kurlas? Kurš tad brīdināja?
— Mēs nezinām.
Vecais Krauklis sadusmots novērsās. Kā lai to saprot!
Bet viņam bija kas cits darāms, nebija vaļas domāt par nevarīgiem izlūkiem un pētīt, kurš brīdinājis. Nupat jau atskanēja pirmie ienaidnieku kara saucieni, un tūlīt pat uz sausajiem krūmājiem sāka lidot degošas bultas. Ienaidnieks atradās uz ziemeļiem no strauta. Paši neapdraudēti, viņi varēja aizdedzināt krūmājus un prēriju strauta dienvidu pusē. Liesmām un dūmiem vajadzētu izdzīt karotājus no krūmājiem un sievietes un bērnus no teltīm tieši pani rokās. Neviens dakots neuzdrīkstētos brist pāri strautam, jo tūdaļ to ķertu pani bultu krusa. To visu saprata pat mazās meitenes.
Mežiņā jau sāka šaudīties pirmās liesmu mēlītes. Pie ūdens nebija iespējams piekļūt, jo pani bultas pārvaldīja strautu-
Daudzbalsīgā kaujas rēkoņa, kas tagad atskanēja no ienaidnieku puses, pārliecināja visus Lāču cilts piederīgos, ka pani ir lielā pārsvarā.
Vecais Krauklis spalgi svilpa kara svilpē, vīri ieklausījās, un viņš sauca:
— Pie zirgiem! Pie zirgiem!
Kaut arī pani rēkoņa bija apdullinoša, pavēli saprata.
Karotāji skrēja pie saviem mustangiem.
Zirgi atradās pļavas austrumgalā, un abas meitenes ar šausmām vēroja turpmākos notikumus.
Plandošās liesmas bija dzīvniekos iedzinušas paniskas bailes. Tos bija sagrābis nevaldāms satraukums. Vīriem, kas iespraucās tiem pa vidu, vajadzēja tūlīt arī sēsties mugurā, jo mustangi to vien gaidīja, lai tiktu laukā un auļotu prom. Suņu bars bija jau pāri strautam un pazudis naksnīgajā prērijā.
Pani, jādomā, bija ievērojuši, kas norisinās pie zirgiem. Tāpēc arī viņu pusē atskanēja kara svilpes spalgais aicinājums, un šo virsaitis auroja:
— Nelaidiet koijotus pie zirgiem! Nelaidiet pie zirgiem!
Paklausot virsaiša pavēlei, kāda pani grupa ielauzās no
austrumiem mežiņā, kas te gruzdēja un tikai vietumis uzliesmoja. Lāču cilts vīri šeit bija mazākumā un nespēja visur, kur pani iebruka, stāties pretī. Tāpēc pretī nospin- dza tikai nedaudz bultu, pani nokļuva pie zirgiem un uzsāka cīņu ar Lāču cilts karotājiem. Dzīvnieki aiz bailēm vai prātu zaudēja. Ienaidnieka karotāji iespraucās bara' vidū un cīkstējās ar dakotiem. Cits citu rāva no zirgu mugurām nost. Vīri gāzās un krita. Citi cīnoties saķērās un atkal atlaidās. Karotāji valstījās starp zirgiem, kas arī gāzās gar zemi. Daži vīri, pielēkuši kājās, skubināja savus zirgus, kamēr citi, satvēruši pavadas, turēja tos ciet, neļāva tiem skriet. Pretinieki uzbruka cits citam ar nažiem un vālēm, bet tikmēr liesmas krūmājā snaigstījās arvien augstāk. Dzīvniekus, kas bija atbrīvoti no visām saitēm, pārņēma tik nevaldāms trakums, ka cilvēki tos vairs nespēja savaldīt. Daži ar, citi bez jātniekiem, daži ar da- kotiem, citi ar pani mugurā izlauza sev ceļu un auļoja bara aklā pakļautībā pakaļ jaunajam ābolainajam ērzelim, kas bija telts priekšā izrāvis mietiņu un citiem dzīvniekiem pa priekšu vienā stiepienā laidās uz austrumu pusi.
Abu naidīgo karotāju virsaiši neapmierināti vēroja, ka šādā veidā liela daļa karotāju bezjēdzīgi izklīst pa prēriju. Abās pusēs atskanēja kara svilpes aicinājums atgriezties un pulcēties. Zirgus pagriezt atpakaļ nebija iespējams, tāpēc jātnieki skrējienā lēca nost un kājām steidzās atpakaļ pie savējiem. Paugurainajā apvidū un nakts tumsā tie sadalījās, vairs cits citam neuzbrukdami.
Meitenes redzēja, ka daži karotāji atgriezās cauri krūmājiem un steidzās uz laukumu pie Vecā Kraukļa pēc turpmākajām pavēlēm. Pagaidām nebija nekas vairāk panākts, tik vien, ka visi zirgi aizjoņojuši. Pani karotājiem jau tas bija ieguvums, ka Lāču cilts zaudējusi savus mustangus. Šo kaujas iznākumu viņi atzīmēja ar kopīgu triumfa saucienu, tā savukārt atklājot dakotiem savas atrašanās vietas.
Tikmēr uguns pletās arvien tālāk mežiņā. Tā bija bezvēja nakts, tāpēc liesmas nelauzās uz priekšu vēja ātrumā, taču saušņa kociņi, lapotne un zāle bija pietiekami labvēlīgi uguns izplatībai. Sievietes un bērni stāvēja saspiedušies kailajā ciemata laukumā un pie tuvākajām teltīm, jo šeit nebija zāles, kas uztvertu uguni, un vienīgi dūmi radīja briesmas. Viņi izturējās ļoti mierīgi. Ne drūzmēšanās, ne klaigas. Visi neviļus klausīja Untšidu, kas stāvēja līdzās abām meitenēm. Karotājiem, kas vēl uzturējās mežiņā, tagad vajadzēja to pamest, citādi tiem draudēja sadegšana. Viņi sapulcējās ap Veco Kraukli. Krauklis deva pavēli izlauzties pāri strautam pretī pani, kaut arī gaišajā apgaismojumā karotāji būtu pakļauti ienaidnieku bultām. Viņš pats dzīrās viņus vadīt šai izmisīgajā pasākumā.
Uinona juta, kā trīsēja Baltā Roze. Ja Lāču cilts vīrus uzveiks, tad pani viņus nogalinās un viņu skalpi kaltis pie ienaidnieku trofeju kārtīm telšu priekšā. Sieviešu un bērnu liktenis nebija zināms. Vai nu viņiem arī vajadzēs mirt, vai arī liks strādāt ienaidnieku teltīs un kļūt par to karotāju sievām, kuri nogalinājuši viņu tēvus, brāļus un vīrus. Uinona atbalstījās pret Untšidu, abas meitenes atrada pie viņas patvērumu kā pie mātes.
— Tēvs! Mans tēvs Matotaupa, ja tu būtu tagad te, — Uinona klusiņām runāja, — tad mums nemūžam nebūtu uzbrucis tāds posts.
— Tā ir taisnība, — kāda balss apstiprināja, un Uinona sarāvās, jo nedomāja, ka vel kāds bez Untšidas un Baltās Rozes varētu viņu dzirdēt. Viņa atskatījās un pazina cilvēku, kurš to bija teicis. Tas bija karotājs Čotanka.
Pie strautā degošā mežiņa priekšā kaujas saucienus nedzirdēja. Karotāji, liekas, vēl nebija devušies izmisīgajā uzbrukumā. Kaut kam vajadzēja notikt, ja visi negribēja sadegt vai dūmos noslāpt, vai arī kā bezpalīdzīgs laupījums nonākt pani rokās.
Un tad … nupat viņi devās uz priekšu:
— Hī-jip-jip-jip-hī-jāāāā!
Dakoti kliedza aprauti, piesmakušā balsī, ļ)ani zobgalīgi auroja pretī, un, kaut arī kliedzieni viļņiem vēlās turp un atpakaļ, meitenes šķita dzirdam, cik baismīgi iedūcās loki, palaižot gaisā bultas.
Dūmos aizcirtās elpa, un Untšida lika visiem nogulties zemē, lai vieglāk būtu elpot.
Tieši tai brīdī noblīkšķēja divi šāvieni.
Tiem sekoja dziļš klusums. Vairs neatskanēja dakotu kara saucieni, un arī pani klusēja. Vienīgi vēl bija dzirdama, liesmu apņemto koku krakšķēšana un brikšķēšana.
Meitenes klausījās pavērtām lūpām.
Tad atskanēja pani vīru nikns spēju dusmu rēciens.
Noplīkšķēja vēl viens šāviens, šķietami no gluži citas puses1 nekā abi pirmie. Pani atkal apklusa. Šai klusumā, kas bija no jauna iestājies, pani aizmugurē, tumšajā prērijā, pacēlās divas vientuļas balsis:
— Hīrjip-jip-jip-hī-jāāāā!
Uinona, pazinusi balsis, aizspieda ar plaukstām acis un aiz pārmērīgas, elpu aizraujošas laimes gandrīz vai koda sev rokā, jo viņa tagad zināja, ka tēvs un-brālis ir tuvu.
Harkam bija noslēpumainā pērkondzelzs! Tam jābūt Harkam, kas šāva, un varbūt arī Matotaupas bultas jau spindzēja cauri tumsai un trāpīja pani, kas šādam uzbrukumam no muguras nebija sagatavojušies. Uinona dzirdēja arī auļojam zirgus. Matotaupa un Harka laikam sēdēja mustangos. Tāpēc viņi spēja tik ātri mainīt uzbrukuma vietu.
Vēlreiz norībēja divi šāvieni.
Tad pie strauta atskanēja Lāču cilts karotāju kaujas saucieni, un no kliedzieniem, kas attālinājās arvien vairāk, meitenes noprata, ka patlaban karotāji pāri strautam uzbrūk pani. Pani cīņas saucieni skanēja vāji, viņi bija izklīdināti.
Ienaidnieki baidījās no mazzawaki — pērkondzelzs. Protams, viņi baidījās no Harkas un Matotaupas! Dūmi smacēja Uinonu, karstums bija neciešams, un tomēr viņa bija paļāvības pilna un nedomāja vairs ne par nāvi, ne gūstu, bet tikai par uzvaru un savu cerību tikties ar tēvu un brāli.
Uguns pieņēmās spēkā, un liesmas pletās tālāk. Tomēr krūmājs nebija diezin cik liels un zāle augstajā prērijā bija īsa, tāpēc arī ugunsgrēks, tiklīdz uzliesmoja pilnā sparā, drīz vien bija visu, kās deg, aprijis. Kociņi, kas pirms brīža gaismoja nakti kā lāpas, jau sakrita pelnos, degošā pļava nomelnēja, un, vēja pūsmai pastiprinoties, dūmi izklīda. Uguns atkāpās no Zirgu strauta, krūmājiem un teltīm un ar lielu ātrumu traucās uz dienvidiem, kur pieauga par milzu prēriju ugunsgrēku.
Iespējams, tagad pani būs pārbijušies, ka uguns nepie- kļūst viņu teltīm dienvidos. Bet var arī būt, ka uguns draudi viņus nesatrauc. Lai apslāpētu prēriju ugunsgrēkus, kas laikus pamanīti —'un šo uguni vajadzēja jau no tālienes redzēt —, indiāņi prata aizdedzināt pretuguni. Tad gan pļavas visapkārt vairs nebija derīgas ganībām, bet cilvēki bija glābti.
Vēja pūsma savirpināja pelnus, kas meitenēm koda acīs. Tagad pār laukumu atkal nolaidās tumsa. Kopā ar visiem pārējiem Uinona un Baltā Roze saspringti klausījās, jo bija ne vien tumšs, bet arī kluss.
Uguns bija iznīcinājusi mežiņu, tāpēc sievietes un bērni varēja no laukuma pa telšu starpu redzēt prērijā tālu visos virzienos. Zvaigžņotās debesis liecās pāri tuksnešainajai un neauglīgajai zemei, par kuru cilvēki bija cīnījušies. Vienīgi dienvidos debesis joprojām kvēloja. Tur uguns vēl arvien darīja savu posta darbu.
Dīvainais klusums ieilga. Gandrīz vai likās, it kā abas pretinieku puses slēptos viena no otras. Varbūt pani atkāpās. Varbūt gatavojās jaunam uzbrukumam. Sievietes un bērni nespēja neko saskatīt, pat ne savus pašu karotājus.
Pēkšņi Baltā Roze izbijusies iekliedzās, jo, kā no zemes izaudzis, viņas priekšā nostājās ļoti garš karavīrs, kailais galvvidus un plīvojošā skalpa cirta nekļūdīgi liecināja, ka tas ir pani. Pielicis pie lūpām svilpi, viņš spalgi iesvilpās. Tā bija zīme karotājiem, ka jādodas uzbrukumā pašā ciematā. Bet, vēl iekams bija apklususi svilpes pēdējā skaņa, atskanēja arī dakotu kara sauciens, un līdzās pani nostājās vīrs, kas nebija augumā mazāks. Šā cilvēka auguma augšdaļa bija kaila, viņu negreznoja nekādas rotas, ne arī apbalvojuma spalvas. Mati viņam bija sapīti bizēs. Tas bija stalts milzis ar spēcīgu, pilnskanīgu balsi. Baltā Roze un Uinona pazina viņu tūlīt.
— Matotaupa! — viņas čukstēja.
Vēl nebija izskanējis dakotu kara sauciens, kad viņš jau atvēzēja savu vāli, un pani, ienaidnieka parādīšanās pārsteigts, sabruka pēc pirmā sitiena. Spalgs uzvaras sauciens ziņoja, ka pani virsaitis ir uzveikts. Dakots pacēla uzvarētajam ienaidniekam izkritušo svilpi un savukārt deva ziņu uzbrukumam.
Lāču cilts vīri steidzās šurp. Viņi nevilcinājās un nešaubījās ne mirkli, viņi sekoja tā vīra pavēlēm, kuram bija paraduši sekot un kurš bīstamā brīdī bija pareizi un veiksmīgi rīkojies.
Kauja tūlīt pat atvirzījās no ciemata laukuma un teltīm prom, jo tie pani, kas bija izrāvušies uz priekšu, tagad glābās bēgot. Samaņu zaudējušo virsaiti viņi aiznesa līdzi. Būtu bijis pārāk liels negods viņu pamest savam liktenim.
Laukā, prērijā, vēlreiz norībēja pērkondzelzs. Atkal bija dzirdami saucieni un abu zirgu aulekši, kas ļāva noprast, ka pani izklīst uz visām pusēm uņ vajātāji tiem seko.
Kad pēc šīs briesmu nakts beidzot atkal uzlēca saule, abas meitenes kopā ar pārējām sievietēm un bērniem stāvēja starp apkvēpušajām teltīm, pie pārogļotām pļavām, pašas noputējušas ar pelniem. Neviens vairs nebūtu varējis pamanīt, ka viņas, naktij iestājoties, bija teltī notriepušas seju ar pelniem, visi izskatījās viņām līdzīgi. Tagad prērija visapkārt nebija nekas cits kā milzu ugunskura izdega, tikai ziemeļos no Zirgu strauta bija redzama saulē sažuvusi zāle.
Nebija vairs ne miņas no karotājiem, kas cīnītos, bēgtu vai vajātu,-ne ienaidnieka, ne pašu ļaužu, tāpēc sievietes un bērni devās uz strautu, lai padzertos_un pēc iespējas notīrītos. Tad viņas pārbaudīja teltis. Arējā aplī dažas bija apdegušas, iekšējā aplī, pie laukuma, nekas nebija bojāts.
Burvja teltī bija dzirdamas dobjas skaņas. Burvis «runājās ar gariem».
Bise un zelta olis, kas karājās pie kārts telts priekšā, bija pazuduši.
Uinona un Baltā Roze. vēl ilgi palika kopā laukumā. Arī pārējie zēni un meitenes, lai arī cik noguruši, negribēja patverties teltīs. Četāns, iedams garām Uinonai, viņu laipni uzlūkoja un sacīja:
— Es pakāpšos pakalnā un paskatīšos, vai mūsu karotāji atgriežas visi… visi, kas karojuši … vai saprati?
— Es sapratu, Četān.
Vajātie un sekotāji, kas no Zirgu strauta vairs nebija saredzami, devās rietumu virzienā. Ne vieniem, ne otriem nebija zirgu. Tāpēc bēgšana un sekošana īstenībā bija izturības pārbaude vai arī sava veida paslēpes starp pauguriem kalnup kāpjošā prērijā, un izšķirošais te bija veiklība un spēja aši izlemt. Bieži ne vieni, ne otri nezināja, kur īsti atrodas pastāvīgi mainīgā kaujas līnija, reizēm savējie bija priekšā, reizēm aizmugurē, tāpat kā ienaidnieki.
Vienīgie, kam bija zirgi, — Matotaupa un Harka jāja ar saviem mustangiem tālu priekšā uz rietumu pusi, un neviens viņus vairs neredzēja. Matotaupa arī nekavējās un neskaidroja zēnam, kas viņam ir padomā. Viņš nemitīgi skubināja mustangu, un sainis sekoja sarķim pa pēdām. Harka klusībā gudroja par jājiena mērķi. Rietumos, mežos, atradās pani zirgi. Ja izdotos sargus padzīt vai pievārēt, tad varētu zirgus izdzīt prērijā, un pani būtu tāpat aplaupīti, kā tas bija noticis ar Lāču cilts ļaudīm. Vai, vēl labāk, pani mustangus varētu saķert Lāču cilts. Harka priecājās no sirds, ka Lāču cilts guvusi uzvaru pār pani. Ja viņš iepriekš bija spoži un aizraujoši iztēlojies savu paša lomu šinī kaujā, tad tagad, pēc notikušā, viņš vairs tikko iedomājās par to, ko paveicis. Tas likās pats par sevi saprotams, ka jāmetas virsū uzbrūkošajiem pani no mugurpuses, jāšauj ar briesmīgo pērkondzelzi, viņus pārsteidzot un samulsinot. Harka šai naktī bija pirmo reizi mūžā nogalinājis cilvēku. To viņš gandrīz vai neapzinājās, jo nebija cīnījies aci pret aci, bet no tāluma tumsā izšāvis un nogalinātos nebija ne redzējis, ne aizskāris. Harka zināja un bija drošs, ka Uinona un Untšida bija glābtas tiklab no uguns, kā arī no ienaidniekiem, un apzinājās, ka Matotaupa bija izcēlies ar savu drošsirdību un izšķirošā brīdī pārņēmis Lāču cilts vīru vadību. Jājot Harkam tēvs bija visu laiku acu priekšā. Saule bija jau sen uzlēkusi, spilgtajā dienas vidus gaismā Harka redzēja viņa sodrējiem notriepto muguru; tēvs bija naktī izrāvies uz priekšu pāri gruzdošajai, karstiem pelniem klātajai zemei un nokļuvis ciemata laukumā.
Kad Matotaupa un Harka beidzot sasniedza mežu, bija no jauna iestājusies nakts. Viņi apmetās pie kāda ūdens. Sasvīdušie, netīrie, izslāpušie mustangi dzēra neatņem- damies. Arī Matotaupa un Harka dzesēja nerimtīgās slāpes un nolikās garšļaukus, lai atpūstos. Šeit, mežā, bija vēsāks un mitrāks nekā izdegušajā prērijā un, kaut arī te bija jūtama trūdu vai arī rudens dvaka, tomēr atspir- dzinošāk nekā putekļainajā zāļu stepē.
Abi indiāņi dziļi atvilka elpu. Harku pārmāca miegs, bet tikai uz īsu brīdi, jo tēva nemiers viņu pamodināja. Zēns aiz noguruma vēl grīļojās. Matotaupa iebāza viņam mutē kādu kumosu un,' kad Harka bija to sakošļājis un norijis, vēl vienu, tad zēns atguvās un spēja klausīties.
Tēvs sāka paskaidrot savu nodomu.
— Mēs uzskatām sevi par Lāču cilts izlūkiem. Es gribu izpētīt, kā sadalīti posteņi pie pani zirgiem, cik sargu ir pavisam un kādā veidā mēs varētu atņemt pani zirgus. Tiklīdz man tas būs skaidrs, vai nu darīsim kas darāms, vai arī gaidīsim mūsu karotājus. Viņi droši vien min pani uz papēžiem, un pani nepieciešami zirgi, tas ir skaidrāks par skaidru.
Matotaupa lika Harkam kāpt zirgā un, sēžot uz saļņa, vēl nosnausties, bet pats jāja uz sarķa un saini veda līdzi aiz pavadas. Harka pukojās pats uz sevi un pārmērīgo nogurumu, bet nespēja tur neko līdzēt. Viņš tūlīt pat iegrima snaudā, kas kavēja rosīties domām, tomēr no zirga nokrist neļāva.
Harka atžirga pa īstam tad, kad Matotaupa apstājās. Vēl bija nakts un mežā pavisam tumšs. Tēvs atstāja Har- kas. uzraudzībā zirgus un atgādināja ne mirkli vairs negulēt, jo ienaidnieka sardze atradās pārāk tuvu. Harka saņēmās, apēda vēl mazliet gaļas un tad sēdēja modrām acīm. Matotaupa aizgāja un nebija vairs tumsā starp kokiem saskatāms un pat ne ievingrinātai ausij sadzirdams,
Harka gaidīja stundas divas, līdz tēvs atgriezās. Matotaupa nekavējoties sāka stāstīt un likās esam labā omā.
— Simts zirgu un. tikai desmit sargu! — viņš teica. — Sargi ir bezrūpīgi. Viņi nav katru atsevišķo zirgu piesējuši, bet tikai visus sadzinuši kopā un no zariem un saknēm sameistarojuši žogu. Tāds nedrošs žogs aizkavē tikai rāmu zirgu. Izbiedēts dzīvnieks izlaužas vai arī pārlec tam pāri. Mēs atņemsim pani karotājiem zirgus, vēl iekams tie būs atgriezušies, hau!
Atņemt pretiniekam zirgus bija prērijā parasts, vienmēr no jauna un dažādos veidos pielietots līdzeklis. Har- kam aizmirsās nogurums.
— Kā mēs izbiedēsim zirgus, tēvs?
— Ar uguni mēs varētu tos viegli satracināt, bet es negribu aizdedzināt mežu. Uguns plestos tālāk ^prērijā un iznīcinātu visas ganības, kas vēl atlikušas Lāču ciltij un bizoņu bariem, kam vēl jānāk. Vai tev ir vēl patronas?
— Daudz vairs nav. Divas vai trīs… es varētu ziedot.
— Tad šauj zirgu barā, tas ir vēl svarīgāk nekā šaut uz posteņiem. Zirgi sāks trakot. Ja mūsu karotājiem būs mudīgas kājas, redzīgas acis un veiklas rokas, tad viņi tur, prērijā, varēs sev dažus noķert.
— Labi.
Matotaupa veda Harku cauri mežam. Sarķi un saini vajadzēja ņemt līdzi, abus mustangus atstāt vienus bija pārāk bīstami. Tādēļ vajadzēja mest līkumu, kur viņi pēc iespējas paliktu apslēpti posteņu acīm. Matotaupa devās pa nokalni augšā un tad no augšas uz pani zirgu stāvvietu. Lai nevajadzētu tik garu žogu taisīt, pani bija sadzinuši zirgus pie klints sienas, kas nedaudz apaugusi pacēlās stāvus meža vidū. Augšā uz šīs klints sienas atradās divi sargi, pārējie astoņi bija sadalījušies lejā pie žoga, to Matotaupa bija noskatījis un pastāstījis Harkam. Matotaupa bija nodomājis abus sargus augšā padarīt nekaitīgus un tad nomest no klints kraujas zirgu barā.
Tāpēc viņš veda sarķi un saini ar Harku vēl augstāk par iepriekš minēto klinti un ar laso piesēja abus dzīvniekus pie kokiem tik cieši, ka pašu spēkiem tie nespēja atbrīvoties.
Lejā mežā atskanēja kliedziens, acīm redzot, kāda posteņa brīdinājuma sauciens; abiem dakotiem tagad, ja vēl cerēja panākt iecerēto, vajadzēja rīkoties ļoti ātri. Abi bija visu sīki apsprieduši, kā turpmāk darboties.
Drosmīgiem lēcieniem, kā meža kaķi, viņi- drāzās pa nogāzi lejup. Katram bez ieročiem bija vēl rokā pa akmenim. Tuvojoties klinšu sienas augšējai malai, viņi ieraudzīja ēnām līdzīgos sargu augumus, kas aši pazuda aiz koka un krūmiem, lai paglābtos no nezināmā, kas tuvojās. Harka mērķēja ar savu akmeni vienam no sargiem, kurš bija noliecies krūmos, bet tad atkal nepiesardzīgi pabāzis galvu laukā. Akmens trāpīja tā, ka sargs — vismaz patlaban— nebija spējīgs pretoties. Otro, kas glūnēja, paslēpies aiz koka, paņēma savā ziņā Matotaupa. Viņš pielēca tam klāt, vēl iekams tas paguva ķerties pie ieročiem, satvēra un pāri klints šķautnei iemeta zirgu barā. Harka darīja tāpat. Viņš satvēra akmens sviediena apdullināto vīru aiz kājām, aizvilka līdz nokarei un pārmeta pāri. Tad nomērķējis izšāva lejup zirgu barā un reizē ar tēvu izkliedza tumšajā mežā dakotu kaujas saucienu:
— Hl-j ip-j ip-j ip-hī-j āāāā!
Matotaupa bija uzgājis vietu, kur klints bluķi likās sa- dēdējuši un pietiekami vaļīgi, tā ka tos varēja viegli atlauzt. Viņš tos izkustināja un sarīkoja tādu akmens krusu, ka zirgi lejā sāka trakot. Spēcīgākā ērzeļa vadībā tie izlauzās no iežogojuma. Jādomā, ka posteņi lejā bija tikpat apjukuši kā dzīvnieki. Šāvienu pārbaidīti, neziņā par to, kas klints augšienē norisinās, redzēdami savus biedrus gāžamies lejup, viņi, acīm redzot, uzskatīja par labāku sēsties pirmajam tuvākajam zirgam mugurā un kopā ar pārējiem auļot prom pa mežaino nogāzi. Zirgu bars bija izkliedēts. Ar savu skaļo, baiļu izraisīto vareno di- poņu viņi sacēla kājās visu mežu, šķita, ka nokarē nakts tumsā uzradies spoks.
Abu dakotu panākumi bija tik pilnīgi, ka Matotaupa sāka skaļi smieties. Bet smejoties viņš paspēra neuzmanīgu soli un kopā ar atšķēlušos klints gabalu pats nogāzās pāri malai lejā.
Harka, redzot šādu kļūmi, ka tēvs pēkšņi pazūd dziļumā, nespēja novaldīt skaļus smieklus. Viņš tomēr nogūlās uz vēdera, pirmkārt, lai neatkārtotos tas pats un, otrkārt, lai redzētu, vai tēvs nav krītot savainojies. Viņš priecājās, redzot, ka Matotaupa lejā aši pielēca kājās un uzsauca:
— Labi! Nāc tu arī lejā!
Harka bridi pārdomāja.
— Nekā nebija! — viņš attrauca. — Tev neizdosies nākošo dakotu karotāju apvest ap stūri ar šādiem padomiem! Es iešu augšā pie mustangiem. Tur esmu vairāk noderīgs!
Tēvs piekrītoši smējās. Abu smieklos izlādējās milzīgais nervu sasprindzinājums.
Matotaupa apgāja klinšu sienai apkārt, uzkāpa pa nogāzi augšā un satikās ar Harku pie zirgiem, kas vispārējā troksnī bija kļuvuši nemierīgi un tagad apsveica savus saimniekus.
— Nu mēs esam paveikuši visu, kas mums bija paveicams, — sacīja Matotaupa, izšķīla uguni un aizkūpināja pīpi. — Atliek vēl tikai izpētīt, ko darīs pārējie.
— Lai to redzētu, mums jādodas atkal lejā prērijā, — domāja Harka.
— Tas mums jādara.
Arī Matotaupas sejā tagad, pēc negulētajām naktīm, bija skaidri manāmas nervu sasprindzinājuma pēdas. Blāvajā rītausmā Harka redzēja, cik dziļi dobumos iegrimušas tēva acis.
— Vai tu gribi vispirms izgulēties, tēvs?
— Nē. Pēc tam.
Matotaupa izsmēķēja pīpi un tad piecēlās kājās, ne tik ātri un veikli kā parasti, bet tomēr bez grīļošanās. Indiāņi sēdās zirgos un ļāva, lai tie paši meklē ceļu lejup. Šai ziņā uz pusmežonīgajiem mustangiem varēja pilnīgi paļauties.
Kad abi jātnieki izjāja no meža un nonāca pie tālo pļavu sākuma, viņi neredzēja nekā cita kā vien izbēgušo zirgu krustām šķērsām pamestās pēdas. Arī nedzirdēja nekā tāda, kas būtu uzmanības vērts. Matotaupa sameklēja augstu koku, no kura vajadzētu pavērties skatam tālumā, un sāka rāpties augšā. Harka, nespēdams novaldīt ziņkāri, piesēja zirgus un rāpās nopakaļ. Sēdētājiem koka lapotnē pavērās plašs skats. Abi reizē viņi pamanīja divas tievas dūmu strūklas, kas stīgoja augšup prērijas paugurainajā līdzenumā.
— Tie var būt vienīgi Lāču cilts karotāji, kas tagad apmetušies pie ugunskura un pirmajā atpūtas vietā izbauda savu uzvaru, — sprieda Matotaupa. — Viņiem ir pani zirgi. Mēs iedzinām tos viņiem rokās. Bet pani, liekas, ir jau aizbēguši atpakaļ uz saviem ciemiem. Nekur nekas nav no viņiem manāms. Droši vien ari viņi notvēruši kādus auļojošos mustangus, bet nedaudz, nedaudz. Jo tur, pavisam tālu, — vai redzi, tur, — ganās vēl brīvi mustangi. Tie ir tie, kurus neviens nav varējis noķert.
Matotaupa gausi, ar savdabīgu apdomu norāpās no augstā koka lejā un palika tur stāvam, lai uztvertu pēdējā lēcienā Harku. Abi neko nerunāja, jo tas, kas tagad viņiem bija padomā un kas pēc tam notiks vai arī nenotiks, pārāk dziļi skāra viņu dzīvi un izšķīrējs lēmums bija par daudz tuvu, lai to spētu apspriest.
Viņi jāja uz austrumiem bez mazākās piesardzības, uz pirmā — lielākā dakotu nometnes ugunskura pusi.
Tuvāk piejājot, viņi ieraudzīja dažus vīrus, kas bija uzkāpuši uz plakana pakalna, jādomā, lai vērotu nācējus. Matotaupa nebija maldījies. Tie bija Lāču cilts karotāji, kas viņus sagaidīja. Drīz vien viņi jau pazina atsevišķus cilvēkus, Veco Kraukli, tā vecāko dēlu un Veco Antilopi. Kopā ar šiem vadoņiem bija vēl vienpadsmit karotāju. To vidū ari Cetāns, lai gan šī bija tikai viņa septiņpadsmitā vasara un karotāja nosaukums viņam vēl nepienācās. Taču pani vajāšanā viņš bija piedalījies.
Matotaupa un Harka soļos jāja tuvāk grupai. Visi bija dziļi nopietni. Harka meklēja Četāna acis un tās atrada. Jā, viņi bija un palika draugi.
Matotaupa pieturēja sarķi un Harka savu saini. Vēl arvien nebija skaidrs, kurš runās pirmais.
Vecais Krauklis čapstināja lūpas un, liekas, apsvēra vārdus, par kuriem vēl nebija skaidrībā, vai tos teikt vai neteikt.
— Mēs satiekamies šeit, svešos medību laukos, — viņš beidzot uzsāka, lai attaisnotu savu runas veidu un visu pārējo izturēšanos. — Kas jums ir sakāms?
— Nekas liels, — Matotaupa lepni atbildēja. — Kas noticis pie Zirgu strauta, jūs paši zināt. Divus no pani mustangu sargiem mēs pieveicām, pārējos kopā ar zirgiem aizbaidījām. Es redzu, ka jūs esat saķēruši sev zirgus.
Vecais Krauklis atkal čammāja lūpas pa tukšo.
— Vai ir vēl kas sakāms? — viņš beidzot vaicāja.
— Man nē, — Matotaupa attrauca spīvā balsī. — Ko sakāt jūs?
. — Tu esi kauju labi un pareizi vadījis, to es saku, — Vecais Krauklis runāja, gausi stiepdams vārdus. Viņš apsvēra katru vārdu. — Ko tu gribi no mums? Vai esi nācis, lai atdotu mums atpakaļ zēnu, kas piederas mūsu teltīs?
To izdzirdot, Harkam pārskrēja saltas tirpas.
Matotaupa, pārguris līdz nespēkam, bāls, sodrējiem notraipījies, ar vaļējām rētām, kam nebija vēl veltījis uzmanību, cieši ieskatījās runātājam acīs:
— Es neesmu Harku Kramakmeni Vilku Nāvi Lāču Mednieku ņēmis līdzi, tāpēc nevaru viņu arī atdot atpakaļ, viņš izšķir par sevi pats. Bet es gribu no jums dzirdēt patiesību! Gribu patiesību! Jums jāatzīst patiesība! Es neesmu vainīgs. Vai es esmu kaujā ar pani rīkojies kā Lāču cilts virsaitis?
Vecais Krauklis norūpējies nodūra acis.
Tagad izlēca priekšā Vecais Antilope.
— Šodien un vakar tu darbojies kā virsaitis, — viņš sauca, — to neviens nenoliegs! Bet vai tu arvien esi tā darījis? Tu neesi padzīts tāpēc, ka tev trūktu drosmes.
Drosmīgs tu esi, to zina visi Lāču cilts vīri. Bet, kaut arī drosmīgs, tu mūs esi nodevis, iemainījis pret burvestības ūdeni! Ar savu pļāpību tu esi mūs nodevis Garajiem Nažiem un savus paša karotājus pakļāvis zaimiem un izsmieklam! Nekad vairs tu nedrīksti spert soli mūsu medību iecirkņos. Mēs domājām, ka tu pakļauj ies vecajo spriedumam, tāpēc dāvājām tev dzīvību. Tu tomēr rīkojies pretēji lēmumam, un, ja es tevi sastaptu mūsu medību laukos, tad es tevi nogalinātu. Esmu runājis, hau!
Runātājs apklusa. Matotaupa ilgi nenolaida no viņa acu. Tad viņš pēc kārtas uzlūkoja visus. Bet neviens vairs nebilda ne vārda. Neviens pats vairs nepavēra muti. Neviens neuzdrīkstējās nostāties Matotaupas pusē, un Harkam šai brīdī likās, it kā viņš dzirdētu no ciema puses atskanam dobjo burvja bungu rībēšanu, kas visiem stindzināja mēles. Pat Četāns klusēja un kādu bridi vairījās Harkas acu, bet, kad skatieni tomēr sastapās, Četāna acis bija skumju pielijušas.
Matotaupa vēlreiz cieši uzlūkoja Veco Antilopi.
— Vai tas ir pēdējais vārds?
Vecais Antilope vairs neatbildēja, tikai nospļāvās.
— Tas ir tavs nāves spriedums, — Matotaupa sacīja lēnām. — Ņem to vērā un gaidi! Es nākšu.
Virsaitis pagrieza zirgu, un Harka viņam sekoja. Sākumā soļos un vēlāk vieglos rikšos viņi atgriezās pie kalnu mežainajām nogāzēm. Tur viņi apmetās pa nakti, ēda un gulēja. Klusēja Matotaupa, klusēja arī Harka. Pārguruši gulēja šai naktī abi, un, ja būtu ieradies kāds ienaidnieks, lai tos nogalinātu, tad šai naktī tas būtu viņiem vienalga. Jo viņu lielā cerība bija sabrukusi.
Turpmākajās dienās un naktīs Matotaupu apņēma baismīgs miers — un Harka neuzdrošinājās viņu uzrunāt. Bieži viņš pameta tēvu vienatnē, jo, likās, Matotaupam tas bija pa prātam. Zēns nogāja pa mežu lielu gabalu tālu, līdz kalnu korēm, kur vairs nebija meža un klinšu smalkne sniedzās lejup līdz kokiem. Vējš bija rudenīgi salts un stindzinošs. Šad tad Harka vērās augšā uz kalngaliem, kur slēpās mazā ieleja, un, jo biežāk viņš klaiņoja viens, jo vairāk viņu vilka turp, vēlreiz doties turp, kur viņi ar tēvu bija līksmi pavadījuši vasaru kā pavēlnieki pār kalniem un zvēriem.
Kādu rītu viņš redzēja virs kalna virsotnes paceļamies ērgli. Tad tas notika. Zēns skrēja, gandrīz vai lēkšiem traucās augšup kalnā — līdz tik ļoti pazīstamās klinšu taciņas sākumam. Viņš steidzās tālāk pa taciņu, kā to bieži bija darījis vasarā, un nonāca pie strauta un pļavas.
Ūdens plūzdams burbuļoja, zāle te vēl bija zaļa. Bedri, ko Harka bija izracis, neviens nebija aizskāris. Taču krājumi, kas bija atstāti, visi izvilkti no velēnu apakšas, izkaisīti un kauli apskrubināti. Ērglis, šķiet, bija vēl bieži sēdējis uz klints bluķa pie strauta, visapkārt akmenim mētājās atkritumi.
Harka iekrita zālē un šņukstēja. Nu ari viņš negribēja vairs valdīties, nu arī. viņš1 gribēja būt tāds, kāds ir ar savām sāpēm, vienu pašu reizīti, un to viņš varēja tikai šeit, kur bija gluži viens.
Harka palika te līdz vakaram.
Viņš redzēja ērgli lidināmies augstu gaisā, un patlaban, kad saule slīdēja uz rietu, kad kalnu kores Zeltojās un strauta ūdens laistījās kā varavīksne, plēsīgais putns atgriezās savā apmešanās vietā. Putns atlidoja pie savas ligzdas, ko bija novijis kalna galā ielejas dienvidpusē, un nolūkojās lejup uz zēnu. Laupījumu tas, liekas, bija atnesis sev līdzi, jo Harka redzēja un dzirdēja viņu knābājam.
Nakti Harka gulēja bedrē, kur bija pasargāts no nakts vēja. No rīta viņš pamodās nosalis stīvs. Pagriezies un palūkojies visapkārt, Harka ieraudzīja ērgli, kas bija uzmeties uz klints bluķa līdzās strautam. Zēns pameta viņam daļu no savas pārtikas, ko putns veikli pakampa un tūlīt aprija. Zēns aizgāja līdz strautam un padzērās, ērglis tāpēc nemaz nejutās traucēts. Viņš bija savu draugu pazinis.
Pasildījies dienas vidus saulē, Harka devās uz klints taku, lai kāptu lejā, un šoreiz, iekams nogriezties, viņš brīdi apstājās un pameta mirkli atpakaļ ielejā, kas tagad — rudenīgi nemīlīga — paliks vienīgi par mājvietu ērglim. Cilvēkiem jāaiziet no šejienes, un, iekams uzkrīt sniegs un sākas ziemas vētras, arī ērglim jāsameklē sev cita apmešanās vieta.
Zēns steidzās lejup.
Tēvu viņš atrada tālu lejā mežā kopā ar abiem zirgiem pie maza ugunskura. Matotaupa neko nepārmeta, neko arī nevaicāja. Viņš sēdēja un nenoguris raudzījās mazajās liesmiņās, kuras allaž uzmanīgi piesedza ar pelniem. Kad
satumsa, Matotaupa lūdza Harku palikt pie zirgiem, kamēr viņš atgriezīšoties. Varot paiet divas vai trīs dienas.
Harka vēroja, kā tēvs greba ar nazi bultas kātu. Izraidītais iegrieza tanī četrstūrus — savas telts un burvestības zīmes. Katrs, kas to redzēs, zinās, ka tā bijusi Matota upas bulta. Tai bija kaula uzgalis un atkarpe kā kara bultām.
— Šī bulta nogalinās Veco Antilopi, — sacīja tēvs. Tad viņš kājām devās ceļā.
Kad nākošajā rītā pār Lāču cilts teltīm sāka svīst blāva gaismiņa, viss likās iegrimis mierā un klusumā. Zirgu strauta ūdens irdza tievā strūkliņā. Daži mustangi mēģināja krimst zāli izkaltušajā pļavā, kur tā vēl nebija izdegusi. Teltis vēl nebija pavērušās, neviena sieviete vēl nebija gājusi pēc ūdens, neviens zēns vēl nebija atnācis pie upes mazgāties vai atsvaidzināties.
Teltīs gulētāji tikai tagad sāka mosties. Uinona meklēja ar acīm Untšidu, kas cēlās pirmā. ~ Te vienā no teltīm atskanēja spalgs kliedziens. Uinona izbijusies redzēja, ka arī Untšida sarāvās. Šonka un Harp- stenā atmeta segas, it kā būtu atskanējis kara sauciens. Šešoku sagrāba klepus lēkme.
Untšidai un Šonkam nopakaļ no telts uz ciemata laukumu skrēja arī Uinona, lai redzētu, kas noticis. Pie Vecā Antilopes telts, kuru viņš apdzīvoja kopā ar saviem jaunākajiem dēliem, jau stāvēja daži vīri, kas stūma sievietes atpakaļ. Atsauca Veco Kraukli, kurš iegāja teltī. Viņš tur kādu laiku palika, tad klusēdams iznāca laukā un paaicināja burvi. Kad Havandšita iegāja teltī, jau viss laukums bija pilns ar cilvēkiem, kas gaidīja. Taču neviens no tiem, kas bija iegājuši teltī, nerunāja par to, ko redzējuši, un tāpēc neviens nekā nezināja.
Beidzot pienāca Vecā Antilopes vecākais dēls, kurš jau bija ieguvis karotāja godpilnās tiesības, un iegāja teltī, kur vēl atradās arī burvis. Pēc ilgāka laika Vecā Antilopes dēls iznesa kādu mirušo. Mirušais bija Vecais Antilope. Viņa krūtīs bija iestrēgusi bulta, kurā bija redzami grebumi. Ikviens tūlīt zināja, ka tā ir Matotaupas bulta. Bet, kā tas gadījies, to nesaprata neviens. Kad jaunākais dēls pamodies, viņš ieraudzījis tēvu guļam ar bultu
krūtīs, it ka tēvs vel gulētu aizmidzis, un zens aiz bailēm iekliedzies.
Sievietes un bērnus iesūtīja teltīs, un vīri meklēja pēdas. Pēdas meklēja visu dienu. Tikai vakaram iestājoties, ciemata iedzīvotāji beidzot uzzināja, kā viss bija norisinājies.
Matotaupa bija slepeni atnācis telšu ciematā. Viņš uzrāpies uz sava apvainotāja telts un pa dūmu atveri izšāvis bultu uz guļošo. Tas bija noticis pirms pusnakts, Antilopes brūce bija jau vairākas stundas veca. Tikpat nemanāmi, kā atnācis, Matotaupa bija arī nozudis.
Pie Vecā Antilopes telts atskanēja žēlabu dziesma. Burvis rībināja bungas savā teltī, un nogalinātā radi kliedzot zvērēja mežonīgi atriebties.
Kopš šīs dienas Uinona kļuva vēl klusāka un biklāka.
Untšidu neuzdrīkstējās skart neviens naidīgs skatiens, neviens nicīgi izmests vārds. Lepna un cildena viņa saglabāja savu zintnieces slavu, un pat Havandšita neko neuzsāka pret viņu.
Par visu to Matotaupa un Harka nekā nezināja. Bet viņi bija pārvērtušies, norobežojušies no ārpasaules iespaidiem kā ar bruņām, kas sacietēja arvien vairāk. Harkam tās bija vēl sīkstākas nekā tēvam, jo viņa gados noslēgšanās sevī ir vēl pretdabiskāka un prasa vēl lielāku piespiešanos.
Kad tēvs pēc viņas nakts atgriezās pie zēna, viņš tikai pateica:
— Viņš ir beigts, un visi to zina.
Taču Harka ievēroja, ka tēvs nebija bultu atpakaļ atnesis.
Drīz pēc tam abi posās ceļā.
— Pavērosim, kā dzīvo bālģīmji, — sacīja Matotaupa. — Tev nav vairs patronu bisei, un mums tātad vajag munīciju iemainīt. Mums jāsameklē arī ziemai mājoklis. Tu esi pārāk jauns, lai mirtu.
Harka nogrima pārdomās.
— Ko tu dosi baltajiem vīriem par munīciju, kas nepieciešama manai pērkondzelzij?
Matotaupa pavīpsnādams iegrūda roku jostas kabatā:
— Šo te!
Viņš parādīja zēnam zelta oli, ko zēns bija atradis upē Melno kalnu pakājē un kas beigās nonāca burvja rokās.
— Tas? No kurienes tev tas?
.— Havandšita nebija piesardzīgs. Kad es žagos uz teltīm, lai nogalinātu Antilopi, olis atkal karājās maisiņā pie kārts burvja telts priekšā. Es paņēmu to līdzi. Bet var jau būt, ka mums nemaz šis maiņas priekšmets nebūs jāizmanto. Gan redzēsim.
— Zeltu mēs Garajiem Nažiem nedosim. Es neesmu aizmirsis, ko tu man teici, tēvs, kad šo spožo akmentiņu iemeti upē. Un pani vecā bise?
— Lai paliek Havandšitam! Tā ir jau sarūsējusi. Lai viņš to patur!
— Un tava jaunā bise?
— Neviens no karotājiem nav to kaujā lietojis. Ta- tanka Jotanka būs toreiz paņēmis līdzi.
Kad Matotaupa sacīja «toreiz» — vārds skanēja tik rūgti kā žults. Tā bija diena, kad viņu izraidīja.
Harka vairs neko neprasīja. Viņš piecēlās. Zēnam vēl nebija īsti skaidrs tēva nodoms. Vajadzēja to pārdomāt. Ka bisei nepieciešama munīcija, par to nebija divu domu. Bet tad? Kad tā būs iegūta? Harka negribēja dzīvot pie bālģīmjiem. Vismīļāk viņš gribētu rudenī kopā ar tēvu medīt bizoņus un tad, labi apgādājušies ar pārtiku ziemai, patverties kādā alā.