Auka trieca plūstošās smiltis pa zālaino stepi. Smilšu putekļi virmodami cēlās augstu gaisā, tad nogūlās krokās kā jūrmalas kāpas. Zem smilšu masām izzuda ielejas un pakalni, veidojās jaunas ieplakas un pauguri, tie savukārt sagriezās virpulī, lai nokristu kaut kur citur. Gaiss savā trauksmainajā skrējienā gaudoja. Diena satumsa, smilšu mākoņi izdzēsa sauli. Dzīvnieki un augi bija nevarīgi, pakļauti vētras trakošanai un noslāpšanai zem smilšu blīvas.
Bija sākušās rudens vētras, kas plosīja zemi katru gadu.
Kad, naktij iestājoties, gaisa vērpetes aprima un visas smiltis, ko vētra bija vēl parāvusi sev līdzi, nosēdās, mēness un zvaigznes nolūkojās uz bezgalīgajiem smilšu viļņiem, kam, liekas, nebija nekādas saskares ar dzīvi
un kas drīzāk atgādināja aizvēsturisku ainavu vai ari kādu svešu planētu. Mēness mestā gaisma un ēnas bija viss, kas. šajā smilšu jūrā redzams.
Kad mēness debesīs pacēlās mazliet augstāk un gaiss palika joprojām tik rāms, it kā ne vēsmiņa nebūtu pūtuši, šur tur smilšainajā nāves jūrā bikli sarosījās vēl saglabājušās dzīvās būtnes. Izrausās ārā daži bizoņi — noputējuši dzelteni, akli, kurli, putekļu pilnām acīm un ausīm, gandrīz jau noslāpuši putekļos. Dzīvnieki purinājās, sprauslāja, berzēja smilšu pieputināto galvu gar priekšējām kājām, trīņājās cits gar citu un, kad bija spējīgi atkal kaut ko saskatīt, ilgi noraudzījās uz pārvērsto, izmirušo zemi. Kāds bija atguvis balsi un dobji bauroja. Taču atbalsi nedzirdēja. Bars bija izklīdis, un iespējams, ka mazais bizoņu pulciņš bija vienīgais, kas palicis pie dzīvības. No pieciem dzīvniekiem, kas šajā bariņā ietilpa, diviem bija lemta nožēlojama nāve, vētra bija tos virpuļu virpuļiem aizrāvusi pa gaisu, un to kauli bija sadra- ' gāti. Trīs, kas vēl spēja kustēties, spiedās cits pie cita un palika pa nakti kopā vienuviet. Nākošajā rītā tiem sāksies lielais meklējumu ceļš — kur rodams gals jaunajam plūstošo smilšu tuksnesim, kur rodama zāle un ūdens. Tak pašā agrajā nakts stundā, kad bizoņi rausās laukā, to darīja arī vēl citas dzīvas būtnes. Kāds pakalns uz savas platās, lēzenās muguras dienvidu pusē bija pacēlis milzīgu smilšu kravu, toties tā stāvajā ziemeļu nokarē smilšu klāsts bija samērā plānāks. Te, smilšainajos viļņos, varēja saskatīt tādus kā augumus, smiltis sakustējās, it kā zemi paceltu kurmis un grasītos līst laukā. Rosība tūlīt pat paātrinājās, smiltis pajuka, tika nomesta sega, un tad gandrīz vienlaikus parādījās divi zirgi un divi cilvēki. Zirgi stampājās ar kājām, purināja krēpes, šķaudīja un sprauslāja, arī cilvēki nopūlējās atbrīvoties no smiltīm. Tomēr viņi bija mazāk smilšu apdraudēti nekā bizoņi, jo tiklab cilvēkiem, kā arī zirgiem bija vismaz galva ap- , klāta ar bizoņādas segu un līdz ar to pasargāti elpošanas un maņu orgāni.
Arī šī mazā grupiņa palika pa nakti tai pašā apvidū, kur bija pārlaiduši viesuļvētru.
Bizoņi un cilvēki nevarēja viens otru redzēt. Viņi bija pārāk tālu viens no otra. Smilšu vētra bija izpostījusi milzīgus apgabalus.
Arī abi cilvēki, vīrs un zēns, lūkojās tālē. Viņi apgāja apkārt uzkalnam, kas viņus bija paglābis, tad no dienvidu puses rausās augšā smilšu sanestajā kāpā. Tas nebija viegli. Viņi iegrima, sperot katru soli, un pavirzījās uz priekšu tikai tad, kad nogūlās un rāpās augšā uz visām četrām. Beidzot viņi atradās augšā un raudzījās visapkārt uz bezgalīgajiem smilšu viļņiem.
Auka bija beigusi trakot. Nekādas briesmas vairs nedraudēja. Abiem vajadzēja tikpat gulēt smiltīs vai nu augšā, vai uzkalna pakājē, tāpēc viņi mierīgi palika pa nakti jau iekarotajā virsotnē un turpmākās stundas gulēja pārmaiņus. Zirgi izturējās rāmi, kaut arī nebija piesieti. Iepriekšējā vakarā, vēl iekams sākās viesuļvētra, viņi bija ganījušies un dzēruši, tāpēc nekas tos nespēja aizvilināt pastaigā pa smilšu kāpām. Instinkts bija tos brīdinājis par briesmām, un tie bija tagad priecīgi, ka palikuši dzīvi.
Uz rīta pusi abi indiāņi jau bija nomodā. Saule, kas iepriekšējā dienā ar dīvaini blāvo gaismu bija pieredzējušos cilvēkus brīdinājusi par aukas tuvošanos, un tāpēc indiāņi bija varējuši sagatavoties briesmām, tagad ar savu mūždien jauno dzidrumu un svaigumu pacēlās pār posta pārņemto zemi. Šai rītā daudz labāk nekā naktī bija iespējams pārredzēt tāles.
Matotaupa un Harka raudzījās visapkārt, līdz mustangi lejā pie pakalnes sakustējās. Dzīvnieki kaut ko sajuta.
Matotaupa piesedza ar plaukstu acis no saules, lai labāk redzētu. Zēns skatījās tai pašā virzienā. Pa gabalu no pakalna, uz kura abi gulēja, kaut kas kūņojās, un mirušās zemes nāves klusumā viņi pēkšņi saklausīja cilvēku balsis, kaut arī tikai kā tālas, tikko uztveramas skaņas. Var būt, ka tur sasaucās vīri, kas cits citu meklēja vai arī uzmundrināja.
Indiāņi neko viens otram neteica, jo katrs no viņiem zināja, ka otrs ir ievērojis to pašu. Pamazām viņi spēja saskatīt kādus desmit, divpadsmit cilvēkus, kas bija izslē- jušies kājās; pa gabalu tie gan izskatījās mazi, tomēr neapšaubāmi tie bija cilvēki. Tie, liekas, staipījās un locījās, mēģināja skriet, bet tas laikam nepadevās, jo, to darot, viņi pazuda līdz pusei, it kā būtu zemē iegrimuši. Vietās, kur smiltis bija augstu sadzītas, tās smagumu neturēja.
Matotaupa un Harka kādu laiku ar patiku vēroja, cik neveikli lielākā daļa šo cilvēku izturējās.
— Jāsim turp! — Matotaupa beidzot nolēma. — Var būt, ka reizē ar šiem vīriem smiltīs palikusi arī kāda daļa munīcijas. Palūkosim, kas tie tādi ir, bet savus vārdus tiem neteiksim.
Abi indiāņi nošļūca pa plūstošajām smiltīm atkal lejā un bez starpgadījumiem nonāca pie zirgiem, kas viņus priecīgi apsveica. Viņi sakāpa zirgos, paņēma segas, pārtiku un ieročus līdzi un vadīja zirgus, viegli piespiežot kājas pie mustangu sāniem. Palēnām, pastāvīgi metot līkumus, viņi jāja uz priekšu. Matotaupas pieredze un mustangu iedzimtais instinkts- palīdzēja atrast vieglāko ceļu. Harka vēroja un mācījās.
Kad indiāņi bija pienākuši vīriem tik tuvu, ka varēja sasaukties un pietiekami skaidri visu saskatīt, viņi pieturēja zirgus.
— Hē! Ho! — viņiem skaļi vilnīja pretī.
Matotaupa tomēr nekustējās no vietas, gaidīja klusēdams un tikai pacēla gaisā roku bez ieroča par zīmi, ka viņam nav nekādu naidīgu nodomu.
Vīri, no kuriem daži likās ievainoti, skaļā balsī sarunājās, bet indiāņi nesaprata, ko viņi saka. Matotaupa un Harka reizē pamanīja kaut ko, kas viņus ļoti ieinteresēja. Trīspadsmit vīru vidū atradās kāds sarkanādainais. Da- koti pūlējās saskatīt, kādai ciltij viņš varētu būt piederīgs, taču netika skaidrībā.
Indiānim bija kājās ādas bikses, bet krekls no drēbes, līdzīgas tai, no kadas bija Melnajam Sproggalvim nodriskātais apģērbs. Ap kaklu viņam bija apsiets raibs lakats. Galva kaila un kājas basas. Harka klusībā jutās sarūgtināts, ka sarkanādainais var būt tik nevīžīgs. Nez no kurienes šis indiānis cēlies?
Viens no bālģīmjiem, kuri slampāja stulmu zābakos pa grūti izbrienamām smiltīm, pasauca pie sevis indiāni ar kaklautu, un pēc garām pārrunām, kurās baltais lietoja daudz vārdu, bet indiānis maz, abi tuvojās Matotaupam. Viņi laipoja pa smiltīm kā stārķi pa purvu.
Matotaupa un Harka pieturēja zirgus un arī vēl tagad nekāpa zemē.
Bālģīmis, kurš nāca šurp, nebija ne tik liels un stiegrains kā Sarkanais Džims, ne arī tik slaiks kā Tāllidojuma Putns. Viņš bija vidēja auguma, platiem pleciem un īsu kaklu. Kaut arī Harka bija jau pieradis pie priekšstata par gaišiem matiem un cepurēm galvā, viņam no jauna bija jābrīnās, cik dažādi mēdz būt,baltie. Arī sarkanādaina- jiem, kurus viņš atcerējās, bija zināma atšķirība augumā, taču tie visi bija slaiki un lieli. Bālģīmim bija mugurā biezs ādas vamzis, gari stulmu zābaki un cepure platām malām. Tāpēc smagnējais un druknais iespaids vēl pastiprinājās. Viņš sāka runāt un lika līdzās stāvošajam indiānim tulkot. Harka uzmanīgi klausījās un dažus vārdus saprata nepārtulkotus. Indiānis runāja dakotu dialektā — ne kā savā mātes valodā, tomēr veikli.
— Vienreizēji stulbs apvidus! Kā uz mēness! Laime vēl, ka pie debesīm karājas saule, vismaz var noprast, kur austrumi, kur rietumi. Vai jūs arī izlīdāt no smiltīm, ko? Tā vien rādās, ka lielajā Amerikas zemē nav nekā cita kā tikai smiltis. Par smilšu blusu vajadzētu pārtaptr par smilšu blusu! Kā lai godīgs cilvēks te dzīvo, kur lai dabū ko rīt un dzert? A? Vai jūs to varbūt zināt?
— Var gadīties, ka mēs atrodam ūdeni, var gadīties arī, ka ne, — Matotaupa lietišķi atbildēja. — Ja triju dienu laikā nesameklēsim, mēs aiz slāpēm nobeigsimies.
— Tas ir tikpat droši kā āmen baznīcā, godājamais! Bet man nav nekādas vēlēšanās atstiept kājas, vai saproti? Uz kurieni tad jūs taisāties jāt?
— Vai baltajam cilvēkam ir svarīgi to zināt?
Pa sarunas laiku vēl seši vīri bija pieklumzājuši. Tie visi bija līdzīgi ģērbušies — izturīgās ādas jakās, ne bises, ne šautenes, liekas, vairumam nebija vai arī vairs nebija. Tomēr citiem bija revolveri, citiem pistoles.
— Indiāņu virsaiti, ko tu tik tūļīgi velc garumā! — nepacietīgi uzsauca druknais baltais, kas bija jau runājis. — Mēs visi sēžam peļķē. Mēs, trīspadsmit vīri, kas še esam, nemaz lāgā nezinām, kā esam šurp tikuši; viss norisinājās, maigi sakot, vētraini, ar kūleņu mešanu un salto mortale, man vēl joprojām pauris dun, un, kur palikuši pārējie divdesmit, nezina neviens. Varbūt arī nekad nedabūs zināt. Pieci no mums te ir savainoti, lauzti kauli, saspiesti locekļi, sadauzītas galvas. Mēs pārējie brīnāmies, ka esam dzīvi. Lai lijas vai vilki, vai jods viņu zina kas šai dieva pamestā zemē vēl mājo, mērī zemi tālāk. Mēs katrā ziņā esam nodomājuši ziemu citur pārlaist, un, kaut arī kompānijai būtu jālaižas dibenā… mūsu pēc! Laipni lūdzu!
— Kādai kompānijai?
— Es taču nevaru tev sākt visu stāstīt no gala, sākot
ar Ādamu un Ievu! Protams, ka grēkā krišana bija milzum liela aplamība, nebūtu tas gadījies, man tagad nevajadzētu strādāt. Bet tev nav nekādas jausmas par visu to. Var būt, ka jūs, sarkanādainie, nemaz neesat cēlušies no Ādama. Lai nu būtu kā būdams, kompānija ir kompānija! Kompānija — tā ir tā kompānija, kas grasās te uzbūvēt' tādu strēķīti dzelzceļa, un tāpēc mums jāmēra sliežu ceļš. Vai esi jau kaut ko par to dzirdējis, jā? Vasarā nevarēja sūdzēties, dzīve te bija zaļa, bizoņu simtiem, tūkstošiem, nemaz nespējām tos pietiekamā daudzumā nokniedēt, lai patīrītu gaisu. Man bija arī kalpotājs nēģeris, skaists nēģeris ar mazu puiku. Viltīgi lapsas tie bija, aizlaidās lapās. Mazais aizšmauca naktī, un, kas attiecas uz lielo, tad tur iejaucās tāds plikadīda no indiāņa, un man vajadzēja palaist šo, lai skrien. Bet lai nu paliek vecas lietas! Saki man labāk beidzot, kā mēs izķepurosimies te laukā no šīm cilvēku lamatām! Tu tik tūļājies un klusē. Šitā mēs tālu netiksim!
Matotaupa vēroja runātāju, kā bērns apbrīno neredzētu kukaini.
— Kur jūs gribat tikt?
— Indiāņu virsaiti, atklāti sakot, tas mums ir pilnīgi vienalga, kur mēs nonāksim, bet katrā ziņā kaut kur tur, kur var dabūt ko dzert un ko grauzt, iekams mēs nosprāgstam badā vai aiz slāpēm.
— Kur ir jūsu zirgi?
— To tu prasi savai vētrai, savai sasodītai, nolādētai velna vētrai! Tā viņus kaut kur aizrāva un nožmiedza. Kā es lai to zinu! Ja mēs vēl gribētu zirgus meklēt, mums būtu daudz darba. Nudien par daudz.
Matotaupa ironiski pasmaidīja.
— Nudien par daudz, — viņš atkārtoja bālģīmju valodā, kas no viņa lūpām skanēja svešādi. Tad viņš aicināja atkal indiāni ar kaklautu tulkot, kurš bija uzcītīgi un pacietīgi visu baltā teikto atkārtojis dakotu valodā.
— Kur ir jūsu bises un šautenes?
— Pie velna, puisi, pie velna un viņa augsti godājamās vecmātes! Varbūt vēlies vēl kādu izziņu? Mans vārds ir Bils. Es neesmu nekāds zemes mērnieks, bet gan pieredzējis izlūks, slavens no Aļaskas līdz Meksikai, uzvarētājs divdesmit četrās gaiļu kaujās, esmu divdesmit sešus gadus vecs, piedzimis un kristīts, vēl neesmu miris, bet nosprāgšanai tuvu, tāpēc ka šonakt sarijos daudz smilšu, jo
šinī nolādētajā zemē var gan dabūt smiltis, bet ne piliena brendija. Vai esi tagad apmierināts, ko? Ar ko vēl varu tev pakalpot, līdz tu beidzot izšķirsies mūs izpestīt no šīs smilšu kārbas?
— Par to mēs varētu apspriesties.
— Apspriesties, visuvarenais! Es tagad tev kaut ko teikšu skaidri un gaiši, tu, smirdīgais ņerga, sasodītais sarkanādaini! Vai nu tu mūs vedīsi laukā no šīs smilšu jūras pieklājīgā vietā, piemērotā godīgiem ļaudīm, vai arī mēs sadosim, kā nākas, pa sprandu tev un tavam utubungam.
Indiānis, kas pavadīja baltos, tulkoja vienaldzīgi kā mašīna.
— Pamēģini! — atteica Matotaupa, mierīgs kā klints.
— Tā jau nu nebija domāts. Kā lai tiek ar jums, sar- kanādainajiem, galā! Tātad īsi un aši — ko tu prasi?
— Munīciju.
— Paskat tik! Munīciju. Munīciju! Ja neko vairāk… Kāda kalibra? Bet pag, labāk papriekšu izpīpēsim apspriedes un miera pīpi. Citādi nevar būt drošs par kādu jūsu viltību. Miera pīpi — esi ar mieru?
— Mēs pīpēsim kopā.
— Pirmais prātīgais vārds, ko es dzirdu no tavas mutes, indiāņu virsaiti. Vai tu munīciju nelietosi, lai mūs aizlaistu uz viņpasauli?
— Nē.
— Goda vārds?
— Mans vārds ir mans vārds. Es nezinu, kas ir meli.
— Ak, svētā nevainība, gan tu vēl iemācīsies melot! Bet, ja līdz šai dienai vēl to tiešām neproti, jo labāk. Tātad, lūdzu, sasmēķēsim!
Matotaupa nokāpa no zirga un, to darot, piesardzīgi neizlaida bālģīmjus no acīm. Harka palika sēžam zirgā un paņēma arī sarķa pavadu.
Vīrs, kas bija sevi nosaucis par Bilu, apsēdās, Matotaupa apsēdās iepretī zemē. Svinīgajai ceremonijai indiāņa acīs bija niecīga nozīme, jo netika lietota šādam nolūkam paredzētā svētā pīpe. Bilam neienāca pat prātā pavaicāt pēc Matotaupas vārda, un viņš joprojām uzrunāja to ar «virsaiti», kā sava veida pieklājības frāzi. Ievilkuši dažas reizes pa dūmam, pēc daudziem abpusējiem apgalvojumiem par laba vēlējumiem un gatavību palīdzēt abi piecēlās. Matotaupa piegāja pie sava zirga, bet tam mugurā nekāpa. Bils gāja pie saviem ceļa biedriem un prasīja, lai ikviens savāc munīciju, kas pēc ieroču pazaudēšanas kļuvusi par lieku balastu.
Liekas, visi nebija ar šo darījumu mierā, taču Bils tos ar nerimtīgiem vārdu plūdiem pārliecināja. Matotaupa un Harka saprata tikai niecīgu daļu no visa tā, ko viņš vienā laidā apgalvoja un stāstīja.
Pa to laiku, kamēr bālģīmji savā starpā apspriedās, Harka vēlreiz pārdomāja visus vārdus, ar kādiem bija apmainījušies Bils un Matotaupa. «Smirdīgais ņerga» un «sasodītais sarkanādaini» bija teicis Bils, un Matotaupa bija uz šiem nekaunīgajiem apvainojumiem atbildējis tikai ar mierīgu stāju un ironiju, nevis ar nazi.
Kāpēc tā? Vecajam Antilopei vajadzēja mirt tāpēc, ka bija apvainojis virsaiti. Šis te Bils ar strupo kaklu un īsajām kājām un viņa indiānis ar ērmoto lakatu ap kaklu turpretī varēja tērgāt un tulkot, kas tik iešāvās prātā. Matotaupa izturējās tā, it kā tie būtu odi, kuru dzēlienus viņš nemana. Jādomā, ka tie bija gaužām nicināmi un nožēlojami radījumi, kas derīgi vienīgi, lai pagādātu Har- kas bisei patronas.
Beidzot Bils pienāca ar piecdesmit patronām. Viņš iedeva zēnam divas, un Harka pielādēja bisi. Kalibrs derēja.
— Visas! — Matotaupa strupi pateica.
— Kā tad citādi, ka visas! — attrauca Bils. — Protams, ka visas!. Visas! Bet tikai tad, kad jūs būsiet mūs aizveduši turp, kur var uzturēties tādi cilvēki, kādi esam mēs! Tas jums patiktu gan, iebāzt kabatā munīciju, tad ar saviem kleperiem spolēt prom, bet mēs te lai skaitām smilšu graudus, kamēr izlaižam garu. Nu nē, džentlmeņi, tā tas neies! Šitāds reizes rēķins neder.
— Visas!
— Bet ne jau te, es tev saku, un to saku es, Bils, kas jau uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās! Tiklīdz būsim atraduši dzīvības oāzi, tad — visas. Bet ne te, tuksneša vidū. v
Matotaupa deva mājienu Harkam sekot viņa piemēram un apsēdās smiltīs. Harka apsēdās līdzās.
— Ko tas nozīmē? — Bils ērcīgi iesaucās.
— Visas! Mēs te gaidīsim.
— Cilvēkbērns, virsaiti, tu gan esi stulbs! Vai tu domā, ka nenosprāgsi smiltīs?
— Protams. Bet tikai pēc bālģīmjiem. Mans dēls un es — mēs izturēsim slāpes ilgāk, jo mums ir pieredze.
— Elles ratā, piķis un zēvele, svētā vientiesība! Visīstākais prāta sajukums! Tā kaut ko es vēl neesmu piedzīvojis, kaut arī esmu uzvarējis divdesmit četrās gaiļu kaujās. Vai tu ar sajēdz, ka esmu saviem pretiniekiem nokodis degunu un sašķaidījis sejas un ka esmu slavens no Aļaskas līdz Meksikai! Man tu šādus pekstiņus vis nedomā taisīt! To tu vis nevari… tātad nudien nevari!
— Es to varu.
Bils krišus nokrita uz savas platās sēžamvietas smiltīs.
— Tu vari… Vai zini, ka tavs prāts ir no tevis atvadījies? Tāpēc man tevis žēl. Gribu izmēģināt, kā tas iedarbojas, kad jums iedod rokās piecdesmit patronas. Ļaunākā gadījumā mums ir pistole šaušanas gatavībā!
Viņš izvilka savu šaujamo un nolika sev priekšā patronu jostu. Harka savāca munīciju.
Matotaupa piekrītoši pamāja ar galvu un sēdās zirgā, arī Harka uzlēca savā sainī. Septiņi baltie, kas vēl bija spējīgi paiet, un indiānis ar lakatiņu ap kaklu pienāca pie jātniekiem. Pieci ievainotie, kas nespēja sekot, izmisīgi kliedza un lūdzās, lai viņus nepamet.
— Mierā! Mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs! — uzbrēca Bils, redzēdams, ka indiāņu vadonis vilcinās. Taču palicējus šis mierinājums neapklusināja.
— Nekad jūs neatgriezīsieties! Cņkas, nodevēji, nelietīgie … jūs…. jūs … gribat, lai mes nobeidzamies! Nepametiet mūs nelaimē, draugi, brāļi, biedri, lūdzu… lai…
Harka nespēja visu saprast, bet pēc noskaņas nojauta teikto. Viņš nepazina cilvēkus, kas tika pamesti nožēlojamai nāvei, bet dziļi nicināja tos, kas savus ceļa biedrus atstāja nelaimē.
Viens no nelaimīgajiem, kam bija smagi savainojumi, sadabūja savu revolveri un nošāvās, pielicis ieroci pie deniņiem; viņš bija uz vietas beigts.
— Šāda iespēja jums paliek vēl visiem! — Bils brutāli noteica. — Bet vispār mēs jau atgriezīsimies. Nevajag zaudēt cerību!
Viņš bija gatavs doties grūtajā ceļā.
— Uz priekšu! — viņš uzsauca Matotaupam.
Indiānis ar raibo kaklautu līdz šim bija izturējies pret visu notiekošo pilnīgi vienaldzīgi. Tagad viņš klusiņām sacīja Bilam un tūlīt dakotu valodā Matotaupam:
•— Uzmanīgi! Viņi šaus uz mums.
Tas bija signāls slepkavošanai. Seši vīri nomērķēja un ar vienu zalvi nogalināja savus sakropļotos ceļa biedrus.
Tādi ir baltie — domāja Harka. Nemūžam viņš negribētu pie tādiem dzīvot. Par piecdesmit patronām man jāpalīdz slepkavām tikt pie ūdens un pārtikas. Vismīļāk es tos pamestu nobeigties smiltīs. Bet Matotaupa ir savu vārdu teicis, un tā tas notiks. Jo mēs nemelojam.
Harka noskatījās, kā bājģīmju pavadonis indiānis savāca mirušo revolverus un tos kopā ar munīciju sabāza maisā, ko atrada pie viena no nošautajiem. Zēns pretīgumā novērsās. Gājiens sākās.
Saule bija rudenīgi glāsaina, bet gājiens pārāk nogurdinošs, vajadzēja mest neskaitāmus līčločus, lai apietu apkārt dziļajiem smilšu sanesumiem, tāpēc ceļš likās bezgalīgs. Baltie cilvēki, kas visi bija kļuvuši mazrunīgi, aiz pārguruma vakarā grīļojās. Izslāpuši un izsalkuši viņi aizmiga. Matotaupa un Harka sargājās rādīt savus pārtikas krājumus. Tikai krietni pēc pusnakts, kad visi bija
iegrimuši dziļa miegā, viņi mazliet ieēda. Tik daudz, lai dalītos, viņiem nebija, un neviens nezināja, cik tālu nāvējošās smiltis aizplūdušas.
Pēc pirmās dienas rāmā laika, kāds bija iestājies pēc viesuļvētras, nākošajā rītā sāka atkal pūst vējš. Uzvirmoja vieglas smilšu pūtes. Tās apgrūtināja redzamību un līdz ar to orientēšanās spēju un iešanu. Reizēm bija grūti noteikt saules stāvokli un tāpēc arī debesu pusi, kādā būtu jāvirzās uz priekšu. Smiltis līda acīs un smacēja elpu. Zirgi skumji kumuroja pa smilšu tuksneša viļņaino līdzenumu, un aiz tiem vilkās vīri. Taisnu virzienu nebija iespējams noturēt, tāpēc draudēja briesmas zaudēt jebkuru orientāciju.
Kādu laiku Bils murminādams lādējās. Beidzot indiānis ar raibo kaklautu aizrādīja, ka viņš velti iznieko elpu un vairāk, nekā nepieciešams, pavairo slāpes. Tad plātīgais lielībugailis apklusa.
Kad otrreiz pienāca vakars ūn nežēlīgajai smilšu jūrai nebija paredzams gals, sākās ķīvēšanās. Daži gribēja atpūsties, citi doties tālāk. Divi lamājās, ka indiāņi esot viltīgi bandīti un viņus aplam vedot. Bils, kaut ko purpinādams, īgņojās, un neviens nevarēja zināt, ko viņš nākošajā brīdī uzsāks. Visiem bija vēl revolveri un pistoles, un jebkurš strīds varēja beigties ar asiņainu izrēķināšanos, ja kādam no vīriem sāktu streikot nervi.
Noietajā ceļa posmā Matotaupa un Harka bija paguvuši novērot katra atsevišķā vīra spēkus, veiklību un raksturu. Prātīgākais starp bālģīmjiem likās kāds vīrs vidējos gados, kura matos jau vīdēja pirmie sidraba pavedieni. Harka bija viņu vispirms ievērojis tad, kad viņš nebija kopā ar pārējiem šāvis uz savainotajiem biedriem. Arī tagad viņš centās pārliecināt un pierunāt, lai nepadodas panikai, un lūdza saglabāt mieru. Vajagot, lai tur vai kas, vismaz stundas trīs atpūsties, kā to bija ieteikuši Matotaupa un indiānis, vārdā Tobiass.
Vīriem ļodzījās kājas, mēle lipa pie aukslējām, un nespēks vēlreiz guva uzvaru pār nervu saspīlējumu. Viņi nokrita smiltīs, un daži tūlīt pat aizmiga.
Matotaupa un Harka stāvēja pie saviem mustangiem, kas atkal un atkal ošņāja gaisu. Tobiass un vecākais baltais, kuru uzrunāja par «Tomu», pienāca pie abiem dakotiem.
— Kādas ir jūsu domas par mūsu situāciju, runājot nopietni vīru starpā? — jautāja Toms.
— Mēs neesam tālu no Niobraras. Dzīvnieki jau jūt ūdens tuvumu.
— Virsaiti, tas jau būtu… tas būtu… Glābiņš! Tik tuvu!
Matotaupas vietā ierunājās Tobiass:
— Tuvu gan, bet tur nokļūt nav tik vienkārši. Mums veicams ļoti smags ceļagabals, visgrūtākais no visa, jo jātiek pāri Lielajām Kāpām, un, ja vētra plosījusies arī tur, tad tas būs traks gājiens.
Matotaupa tam piekrita. Toms klusi nopūtās. Tobiass raudzījās visapkārt. Kad viņš pārliecinājās, ka visi seši vīri pārgurumā guļ ciešā miegā, viņš sāka arī tiem atņemt revolverus un pistoles. Toms un Matotaupa steidzās viņam palīgā.
Kad trīs no sešiem gulētājiem bija pamodušies, visi šaujamie ieroči jau bija indiāņu grupas un Toma rokās. Vēl tiem bija atlikuši tikai naži. Tie bija viņu vienīgie ieroči.
— Sasodītie zagļi! Slepkavu banda! Sarkanādainie nelieši!
— Un Toms ir uz vienu roku ar tiem! To mēs iegaumēsim!
— Esmu vienmēr teicis, ka Tobiass ir nodevējs!
— Lai velns jūs parauj! Ievest mūs strupceļā, tad aplaupīt un ļaut nobeigties!
Lamas pamodināja arī pārējos trīs gulētājus. Ar šausmās ieplestām acīm viņi vērās tumsā un rēca kaut ko nesakarīgu, kā baiļu pārņemti dzīvnieki.
Matotaupa, indiānis ar dakotiem neparasto vārdu Tobiass, arī Toms un Harka ar zirgiem pagāja no pārējiem tik tālu prom, ka tie nevarēja ar nažiem tuvoties, lai iepriekš tos neķertu lode. Revolveri un pistoles bija pielādētas.
— Miers! — Tobiass bargi uzsauca. — Mēs jūs nenogalinām un neaplaupām. Mēs neesam tālu no Niobraras, bet līdz turienei ir vēl, ko turēt. Mēs tikai pasargājam jūs no jūsu pašu'trakošanas. Jums ir vēl viena stunda atpūtai.
Ne tik daudz viņa vārdi, bet vairāk draudīgie revolveri lika vīriem pakļauties. Viņi no jauna atgūlās. Viņus mocīja slāpes, un viņi tagad sapņoja, raustījās un valstījās.
Stundas laikā, kad indiāņi un Toms vēl bija vienkop, viņu starpā izraisījās saruna.
— Tu pazīsti apvidu, — sacīja Matotaupa Tobiasam. — No tevis teiktā nopratu, ka tu to pazīsti laikam labāk par mani. Kāpēc bālģīmji tev tik maz uzticas? Kāpēc viņi neizvēlējās tevi par ceļvedi, bet iedeva man piecdesmit patronas dēlam, lai es tos vedu?
Jautātais izdvesa skaņu, it kā viņš smietos.
— Vai to tu nezini? Vai tu nesaprati, ko Bils sacīja vīriem?
— Nē.
— Viņi man neuzticas, jo domā, ka esmu gribējis, lai viņi smilšu vētrā nobeidzas.
— Varbūt tu to gribēji, — sacīja Matotaupa.
Indiānis, vārdā Tobiass, klusēja.
Bija ļoti grūti vīrus pamodināt un dabūt uz kājām. Toms, Tobiass un Matotaupa kliedza uz pārgurušajiem, gribu zaudējušajiem, rāva tos augšā, stūma, līdz beidzot visi bija gatavi iešanai.
— Drīz būs ūdens! — sacīja Tobiass. — Drīz ūdens!
Tas bija burvju vārds, kas lika saņemties vēl pēdējiem spēkiem.
Vējš pūta vēl arvien un virpināja smiltis, pēc triju stundu smaga gājiena izmisums no jauna lauzās uz āru nevaldāmā niknumā. Vīri palika stāvam.
— Mēs ejam nepareizi!
— Griežamies apburtā lokā!
— Maitas purni! Utainie sarkaņādainie!
— Iesim atpakaļ!
— Liksimies garšļaukus līdz rītam!
Es ļautu, lai viņi skrien savai bojā ejai pretī, nodomāja Harka. To tie ir pelnījuši. Bet Matotaupa apsolījis viņus vest, un dakots nekad nemelo.
— Ejiet, vai arī es jūs visus apšaušu! — Tobiass sacīja tik vienaldzīgi, it kā pasūtītu kausu alus.
Drausmīgi lādēdamies, vīri stampāja un grīļojās uz priekšu.
Indiāņi domāja, ka vējš nakts pēdējās stundās vēl pastiprināsies, bet tas nenotika. Gluži otrādi, vējš pieklusa un beigās aprima pavisam. Smiltis nosēdās, un redzamība atkal atjaunojās. Visi palika brīdi stāvam un lūkojās zvaigznēs, lai no jauna orientētos. Drīz noskaidrojās, ka viņi iet pareizajā virzienā.
Bils iekaucās kā suns, kas atradis savu pazudušo saimnieku.
— Puiši, vīri, puikas, debess un elle! Mēs ejam pareizi! Mums viss ir kārtībā!
— Cerams, arī galvā, — Toms noteica pie sevis. Apziņa, ka virziens nav zaudēts, visus atdzīvināja. Nākošajās stundās iešana veicās labāk. Bet, kad smilšu tuksnesim nebija saskatāms gals, dūša visiem sašļuka no jauna. Ceļš tagad bija tik grūts, kā jau Tobiass sākumā bija paredzējis. Bet zirgi traucās par varēm uz priekšu. Viņi laikam sajuta tuvumā ūdeni.
Gluži negaidot ar vienu pakalnu grēdu smilšu tuksnesis izbeidzās. Vētras postošajai valstībai šeit bija gals. Zeme bija gan smilšaina, tai bija stepju un tuksneša raksturs, bet tā bija zeme ar grīšļu zāli, zeme ar cietu pamatu. Zeme, pa kuru varēja spert soli un neiegrimt, nevajadzēja līčločiem vienā laidā apiet kāpas, kas nespēja nevienu noturēt.
Desmit cilvēku gājiens uz brīdi apstājās. Vairumam bija sejā lasāma neticība, it kā viņiem būtu parādījies kāds labs gars, ko nespēj atzīt par patiesu. Vai viņi bija glābti?
Zirgi nebija vairs noturami, un Matotaupa un Harka palaida sarķi un saini brīvi. Kaut arī pārguruši, izslāpuši, mustangi tomēr sāka aulekšot, un nepagāja necik ilgi, kad jātnieki austošā rīta gaismā ieraudzīja blāvo, dzelteno Niobraras augšteces straumi, kas aiz vasaras sausuma, smilšu pieputināta, kūtri plūda uz leju. Ūdens! Ūdens!
Zirgi jau stāvēja krastmalā un dzēra, arī abi indiāņi sūca atspirdzinošo veldzi. Tikai tagad viņi atskārta, ko bija pārcietuši un ka viņu spēki tāpat bijuši pie beigām. Tēvs nemanāmi noskatījās uz zēnu. Pēc pagājušo nedēļu pārdzīvojumiem Harka bija vairs tikai ar ādu pārvilkts skelets. Viņa seja izskatījās kā novārdzināta piecpadsmit gadus veca zēna seja. Vaigu kauli izspiedās pāri iekritušajiem vaigiem. Skatiens bija ass, pat pārāk ass. Arī vēl pēc ilgi pārciestajām slāpēm un badošanās, un tikpat kā negulēšanas pēdējā laikā zēna kustības bija drošas, pat ar savu tiesu nevērības, kas pauda nicinājumu, no vēršanos no apkārtējās pasaulei un slēpa jebkuru jaunībai piemītošu spēju vai arī maigu jūtu izpausmi.
Abi indiāņi jau bija atspirdzinājušies un atgriezās no krastmalas, kad pienāca kājāmgājēji.
Viņi dzēra un nespēja mest mieru. Tad, neko lāgā nenorunājuši, likās gar zemi un gulēja nost. Arī zirgi gulēja. Baltie cilvēki vēl nebija ne ieminējušies par revolveru atdabūšanu. Bet indiāņi un Toms tagad klusēdami bāza tos viņiem atpakaļ kabatās. Gulētāji tikai nosēcās.
Matotaupa un Harka bija kopā ar saviem zirgiem atgū- lušies sānis no citiem. Tobiass un Toms gulēja pie pārējiem. Pēc tam kad tiešās briesmas bija pārvarētas, grupas no jauna sadalījās pēc viedokļiem, kas ikdienas dzīvē paliek noteicošie.
Abi dakoti negulēja ilgi. Klusā vienprātībā viņi pamodās gandrīz reizē un sagatavojās ceļam. Matotaupas solījums baltajiem cilvēkiem bija izpildīts. Viņš bija tos izvedis no smilšu tuksneša uz apdzīvotu zemi. Tālāk viņi varēja sev paši viegli līdzēt. Pēc Tobiasa apraksta Bezzobu Bena tirdzniecības apmetne atradās tikai divus upes līkumus tālāk uz austrumiem.
Matotaupas un Harkas aiziešanu ievēroja tikai nedaudzi. Tobiass neko neteica. Toms paskrējās abiem da- kotiem nopakaļ un vaicāja, vai viņi negribētu atdot izrakstīto meitenes apģērbu, kas viņiem ir līdzi. Viņam prērija esot līdz kaklam, esot nodomājis pilsētā atvērt mazu veikaliņu ar indiāņu retumiem. Abi dakoti uz šo jautājumu atbildi nedeva, un Toms ar nožēlu noraudzījās jātniekiem nopakaļ.
Matotaupa un Harka, kas jāja pa tēva pēdām, vadīja zirgus lejup gar upi. Matotaupam, liekas, bija nodoms palūkoties uz Bena apaļkoku māju. Jāt gar upi uz augšu tagad būtu tikpat neprātīgi, kā pašnāvībā doties, jo šinī virzienā, tāpat kā dienvidos, nonāktu plūstošajās smiltīs. Uz ziemeļiem, tuvāk Melnajiem kalniem, atradās dakotu zemes galvenie apgabali, kur Matotaupa nedrīkstēja spert soli un varēja tur rādīties, tikai pakļaujot sevi pastāvīgām dzīvības briesmām. Tāpēc atlika vienīgi jāt uz austrumiem, uz apaļkoku mājas pusi. Kas notiks tālāk, vēl netika izlemts — vai arī lēmums nebija izteikts skaļi. Arī Harka nezināja, kādā virzienā pēdējā laikā klīdušas tēva domas un kur viņš nodomājis pavadīt priekšā stāvošo ziemu.
Mustangi bija izturīgi, Padzēruši, pēc tam paganījušies kušķainajā zālē, viņi nesa savus jātniekus parastā ātrumā uz priekšu — gan soļos, gan auļos. Pēcpusdienā varēja jaust baļķu mājas tuvumu. Vispirms indiāņi saoda dūmus, pēc tam veselu gūzmu dvakas, kas ļāva nojaust daudz
;u un dzīvnieku vienkop. Vieglais austrumu vējš vē- smaķas šurp. Pamazām palielinājās arī pēdu skaits, jātniekiem trāpījās ceļā. Beigās viņu acīm pavērās … ,ats uz tirdzniecības apmetni.
Apaļkoku māja bija gatava, to klāja stingrs un labi darvots jumts. Ieeja no rietumpuses nebija redzama, pie mājas šaurās dienvidpuses pletās iežogojums. Iežogojumā stāvēja apsegloti un neapsegloti zirgi. Māja jau bija dzirdamības attālumā. Viņi dzirdēja suņu riešanu. Matotaupa ilgi nolūkojās uz tirgotāja apmetni. Beidzot viņš pamudināja zirgu un jāja turp. Harka viņam sekoja.
Kad abi jātnieki tuvojās apmetnei, viņiem riedami izskrēja pretī seši suņi. Tie bija suņi, kādus mēdza turēt bālģīmji, — lieli dzīvnieki ar nokarenām ausīm, līdz šim tādus asinssuņus izmantoja vergu apsargāšanai un ķeršanai. Indiāņi nelikās zinis par riešanu, un suņi, pamesti bez ievērības un nerīdīti, pat nedomāja kost. Matotaupa vēl nevarēja izšķirties, vai vest zirgus iežogojumā. Viņi abi apjāja apkārt mājai un žogam, aplūkoja zirgus, kas te bija novietoti, un ieklausījās daudzo balsu murdoņā, kas cauri sienām apslāpēti izskanēja ārā. Viņš vēroja bālģīm- jus un indiāņus, kas rāmajā rudens dienā bija apmetušies mājas austrumpusē, upes tuvumā, un tur slēdza tirdzniecības darījumus un dzēra degvīnu. Izdarīgajā un kustīgajā saimniekā tūlīt varēja pazīt Bezzobu Benu. Matotaupa un Harka pieturēja zirgus. Līdz šim tikpat kā neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Augu dienu svešinieki jāja gan šurp, gan prom. Bet viņi paši bija izdarījuši novērojumu, ko tagad dzīrās apspriest.
— Vai tu redzēji abus zirgus un mūļus? — vaicāja Matotaupa.
— Jā, iežogojumā. Garais Šķēps un Tāllidojuma Putns Dzeltenbārdis ir šeit! — Harkas balsī bija jaušamas priecīgas gaidas.
— Viņu zirgi un mūļi ir šeit. Varbūt viņi sēž baļķu mājā.
Tagad Matotaupa un Harka vairs nevilcinājās un novietoja arī savus mustangus iežogojumā. Tad viņi iegāja mājā.
Mājas iekšpuse nebija sadalīta, tā bija viena vienīga telpa. Rietumu platajā pusē bija iebūvēta durvju aploda. Te bija paredzēta vēl kāda piebūve, domājams, pieliekamais saimnieka krājumiem, kas tagad atradās kādā nostāk
stāvošā telti. Soli gar sienām, daži smagnēji galdi un ķebļi, kā arī pavards bija visa baļķu mājas iekārta. Pa šaujamlūkām iespraucās tikai nedaudz dienasgaismas, tāpēc Bens bija āķos pie sienas piestiprinājis divas degošas piķa lāpas, kas telpas krēslību atdzīvināja ar šaudīgu gaismu. Telpā no dūmu un degvīna smārda gaiss bija sa- dusējis. Harka ar pretīgumu elpoja šo smacīgo gaisu. Mājās, teltī, dūmu lūka bija darbojusies labāk.
Indiāņi, pieraduši visu ātri ievērot, tūlīt saskatīja gleznotāju un viņa pavadoni Garo Šķēpu. Abi, kā sava veida goda viesi, ēda pie maza galdiņa kreisajā aizmugures kaktā vieni paši, kamēr pie pārējiem galdiem cilvēki sēdēja saspiedušies. Matotaupa un Harka gāja abiem klāt.
Garais Šķēps kaut ko pačukstēja gleznotājam, un tas, acīm redzot, samulsis, piecēlās un kopā ar Garo Šķēpu panāca dakotiem pretī.
— Mūsu sarkanādainie draugi! — viņš sacīja pusē priecīgi, pusē vaicājoši. — Nāciet pie mūsu galda!
Pie kaimiņu galdiem sēdošie viesi šo sasveicināšanos palaida bez īpašas uzmanības, tikai daži to modri novēroja. Matotaupa un Harka apsēdās. Harka pirmo reizi mūžā sēdēja uz sola. Viņam šis sēdēšanas veids ar lejup nolaistām kājām likās gaužām neērts, tomēr viņš nelika to manīt un uzmanīgi klausījās vīru sarunās. Matotaupa īsos vārdos pateica, kāds liktenis viņu piemeklējis, un lūdza Garo Šķēpu to nepārtulkot te, kroga istabā, bet kādreiz atstāstīt Tāllidojuma Putnam, citiem nedzirdot. Tagad Matotaupa gribēja saukties «Slepenā Suņa» vai arī «Zirga» vārdā, un Harka būtu «Bizoņbulta». Harka juta, ka Garā Šķēpa acis viņu vēroja ar grūtsirdīgu līdzjūtību.
Bens jau bija veikli piesteidzies un saņēma no gleznotāja ēdiena pasūtījumu četrām personām. Gleznotājs apvaicājās par postījumiem, ko nodarījusi viesuļa un smilšu vētra, kuras trakošana izraisījusi visos neaprakstāmas bailes. Indiāņa vienzilbīgās atbildes sarunu nespēja uzturēt, un tā tikai ar grūtībām saistījās. Garais Šķēps ieminējās par naktsguļu.
— Paliksim pie mūsu zirgiem, — Matotaupa apņēmīgi noteica.
— Mazliet vēss naktī laukā, — sprieda gleznotājs. — Bet, ja nu jūs tur gulēsiet, vai nevarat pamest acis arī uz mūsu zirgiem?
— Jā.
— Esam jums par to ļoti pateicīgi. Te salasījušies visvisādi, kam nevar lēti uzticēties.
— Tirgotāju apmetnēs reti laupa, — piezīmēja Garais Šķēps, — viņiem jāgādā par labo slavu, jo citādi ļaudis nenesīs turp preces. Bet es nezinu, vai Bezzobu Bens ir šeit vēl stāvokļa noteicējs.
Harka jau bija ievērojis, ka Garajam Šķēpam nebija vairs ap kaklu skaistās kaklarotas no zelta un dārgakmeņiem, ko Harka un viņa biedri dzimtajā Lāču cilts ciemā bija tik ļoti apbrīnojuši. Viņš negribēja kārdināt zagļus un laupītājus. Viņš tagad arī jautāja gleznotājam, vai viņiem varbūt tāpat nevajadzētu gulēt pie zirgiem, taču Dzelten- bārdis pasmaidīja par šādu priekšlikumu — daļēji iecietīgi, daļēji kā lūgdams sevi atvainot — un paskaidroja:
— Vasarā es to, protams, vēl darītu, Garais Šķēp! Ne vienreiz vien mēs esam naktis kopā pārlaiduši prērijā. Vai atceries, kā tai reizē, kad kalnos satikāmies ar grizli un viņš mūs piespieda bēgt? Bet tagad ir rudens, naktis jau aukstas, un man ir kuņģa kaite, ar kuru man tomēr jārēķinās. Tāpēc palikšu mājā.
Garais Šķēps neko neiebilda, bet Harka nomanīja, cik nemierīgs un aizdomu pilns viņš bija, un pēc visa tā, ko Harka bija pieredzējis smilšu tuksnesī, arī viņu arvien vairāk sagrāba Garā Šķēpa neuzticība un nemiers. Pievērtiem plakstiem viņš vēroja sēdētājus pie citiem galdiem.
Laukā satumsa, un abi indiāņi gāja pie zirgiem, lai iekārtotos naktsguļai. Garais Šķēps arī devās laukā, lai iedotu segas, kuras veda sev un gleznotājam līdzi ar mūļiem. Harka nevarēja vairs atcerēties, kad viņam bijis tik daudz segu, un viņš gulēja līdzās sainim tik ērti, kā sen nebija gulējis. Matotaupa atgūlās blakus sarķim. Indiāņi atradās ar saviem zirgiem iežogojuma iekšpusē un nebija zirgus piesējuši, lai vajadzības gadījumā nebūtu lieki jākavējas.
Abi dakoti negulēja, tikai snauda, vaļējām acīm vērdamies naksnīgajās debesīs, toties viņu dzirde sasprindzināti uztvēra niecīgāko skaņu apkārtnē.
Pats pirmais notikums bija septiņu Garo Nažu ierašanās, kurus veda Tobiass. Viņi nelaida savus zirgus iežogojumā, jo tik daudziem te nebija paredzētas vietas, bet piesēja tos metrus divdesmit nostāk. Tobiass palika pie zirgiem un lūdza Tomam atnest kaut ko ēdamu. Matotaupa un Harka to varēja dzirdēt. Toms izpildīja indiāņu ceļveža vēlēšanos, kurš, jādomā, arī gulēs pie zirgiem, un tad iegāja mājā, kur, tiklīdz atnācēji sāka stāstīt un dzert, izcēlās neiedomājama jezga. Skaidri varēja dzirdēt Bila nebeidzamo tērgāšanu, kaut arī atsevišķi vārdi nebija saprotami. Indiāņi klusībā šaubījās, vai gleznotājs šādā troksnī varēs gulēt.
Pēc kāda laika iznāca saimnieks, it kā lai apraudzītu zirgus un suņus, bet tad apstājās pie Matotaupas un, liekas, grasījās uzsākt sarunu. Matotaupa labi ja atbildēja uz katru trešo jautājumu. Kad Bens saprata, ka ar aplinkiem neko nepanāks, viņš taisnā ceļā devās uz mērķi.
— Jūs meklē Sarkanais Džims! — Bens bija savos tirdzniecības darījumos tik daudz apguvis dakotu valodu, ka varēja mazliet sarunāties.
— Kas tas tāds? — vaicāja dakots, ne aci nepamirkšķinājis,
— Jūs taču esat pazīstami! Sarkanais Džims vai Sarkan- matis, vai kā nu viņu katrreiz sauc, viņš taču pie jums bijis! Puisis uz goda, ko? — Matotaupa tikai pasmīkņāja. — Viņš jūs meklē! Bija šeit, tad aizjāja uz rietumiem. Cerams, ka nebūs dabūjis galu smilšu vētrā. Bet neticu vis, jo Džims nav vakarējais. Nu, esat laikam krietni noguruši, tad jau ar labu nakti. Smalka pazīšanās ar to gleznotāju jums!-Smalka pazīšanās! Tam ir ko tērēt!
Matotaupas klusuciešana nebija izkustināma, Benam nekas cits neatlika, bija jāiet vien prom.
Ja indiāņi domāja un baidījās, ka dzērāju trokšņainā uzdzīve baļķu mājā nerimsies visu nakti, tad viņi maldījās. Jau samērā agri Bens un Bils, kuru balsis viņi pazina, gādāja par to, lai iestātos pilnīgs klusums. Iespējams, ka gleznotājs bija iedevis krietnu dzeramnaudu, lai tiktu pie nakts miera. Garais Šķēps vēlreiz iznāca pie zirgiem un lika arī noprast, ka tā tiešām noticis. Viņš, liekas, neattaisnoja gleznotāja rīcību, uzskatīja to par nesaprātīgu un reizes trīs izskaidroja abiem dakotiem, kur viņi abi ar Dzeltenbārdaini gulēšot, un piezīmēja, ka gleznotājam „esot svilpe, ar kuru varot spalgi svilpt. Tā skanot līdzīgi indiāņu kara svilpei.
Sniedzis šīs ziņas, kas liecināja par viņa arvien pieaugošo nemieru, viņš gāja atpakaļ pie Dzeltenbārža baļķu mājā. Tūlīt pēc tam iznāca Bens, piegāja pie Tobiasa un lika tam parādīt nošauto revolverus. Baltie, jādomā, pie brendija glāzes būs par to pastāstījuši. Bens piedāvāja cenu, ko Tobiass atzina par smieklīgu, pēc tam Bens svēti zvērēja, ka šāda veida laupījumu viņš vispār nemūžam nepirktu. Pametis Tobiasu stāvam, viņš vēlreiz atnāca pie Matotaupas un jautāja, vai tas nepirkšot vismaz divus revolverus kopā ar bagātīgu munīciju.
Matotaupa klusēdams pagriezās savās segās ar muguru pret Bezzobu Benu. Tad saimnieks pazuda apklusušajā mājā. Indiāņi dzirdēja, kā viņš no iekšpuses aizslēdza smagās durvis.
Matotaupa kā ieklausīdamies paslēja galvu augšā, bet, kad nekas nebija sadzirdams, piecēlās un kaut kur aizgāja. Harka noskatījās tēvam nopakaļ, bet no savas vietas varēja tikai īsu gabaliņu viņam sekot ar acīm. Kad Matotaupa pēc īsa brīža atgriezās pie Harkas un zirgiem, viņam rokā bija. cirvis, ar kuru pie mājas uz kluča tika sasmalcināta malka. Matotaupa paslēpa to pie sevis zem segas un, liekas, aizmiga. Harka bija noguris līdz nāvei. Viņu pārmāca miegs. Viņš nezināja,, cik ilgi gulējis, kad pēkšņi uztrūkās, izdzirdis skaņu, ko izsenis bija paradis dzirdēt par kara svilpes signālu. Zēnam jau bija rokā ieroči, kad viņš attapās, ka nav pamodināts dzimtajā teltī, bet līdzās /savam zirgam pie aizdomīgas baļķu mājas. Nakts bija klusa, arī mājā viss mierīgi, tikai vēl atskanēja pusē apslāpēts kliedziens. Matotaupa bija tikpat ātri kā Harka izlēcis no segām, un zēns jau ieraudzīja tēvu pie durvīm, kurās Matotaupa gāza ar cirvi un kuras krakšķē- damas lūza. Harka steidzās pie tēva. Viņš vēl paguva pamest acis uz Tobiasa pusi. Indiānis ar raibo kaklautu nupat kāpa mugurā zirgam un pilnos auļos laida uz ziemeļ- austrumpusi. Liekas, viņš piederēja pie tiem, kam nepatīk, ka tiek iejaukti konfliktos, gar kuriem tiem nav daļas.
Matotaupa ar dažiem cirvja cirtieniem bija durvīs izsitis caurumu, pa kuru varēja ietikt mājā. Harka, izšāvis ar savu bisi brīdinājuma šāvienu, tūlīt metās tēvam pakaļ mājas tumsā. Abi likās uz kreiso — tālāko kaktu, kur, viņi zināja, atrodas Garā Šķēpa un Dzeltenbārža guļvietas.
Jau ar pirmajiem dakota cirtieniem mājā sacēlās mežonīgs tracis. Harka pēkšņi atradās cilvēku jūkļa pašā vidū. Garā Šķēpa balss sauca palīgā. Matotaupa aiz ilgo gadu paraduma instinktīvi atbildēja ar dakotu kara saucienu:
— Hī-jip-jip-jip-hī-jāāāā!
Uz brīdi šis sauciens visus paralizēja. Ārpusē, apmetnē pie indiāņiem, kas bija atveduši preces uz baļķu māju, visdažādāko cilšu valodās sacēlās juceklīga bangojoša aurošana. Visi seši suņi rēja neatņemdamies.
Matotaupa jau, likās, bija ar savu cirvi, ko viņš atvēzējies turēja ar abām rokām paceltu gaisā, izspraucies līdz vajadzīgam kaktam. No turienes atskanēja priecīgs: «Matotaupa! Matotaupa!» Tas bija Dzeltenbārdis, kurš vislielākajā baiļu un satraukuma brīdī nosauca dakotu īstajā vārdā un apsveica kā savu glābēju. Harka nepaguva nopriecāties par tēva veiksmīgo rīcību, jo kāds bija satvēris viņa pērkondzelzs stobru un cīkstējās par ieroci, kuru Harka aizstāvēja visiem spēkiem. Uzbrucējs bija stiprāks, zēns ļoti izveicīgs. Tad viņu sagrāba no mugurpuses — un kāda balss, ko Harka domāja pazīstam, jo tā svepstēja starp bezzobu smaganām, brēca:
— Pazūdi bedrē!
Harku no mugurpuses satvēra divi vīri, viņš nespēja vairs kaut cik sekmīgi pretoties. Brutāli pārvarētu, viņu ar galvu pa priekšu iegrūda pagrīdes bedrē, un, dobji noklaudzot, virs viņa aizkrita lūkas vāks.
Harka gāzās uz galvas lejā un iegrima ūdenī. Labi, ka zēns jau agrā bērnībā bija pieradināts pie bargām pārbaudēm, tāpēc viņš ari šinī brīdī, kad tika pārspēts ar viltu un atradās dzīvības briesmās, nezaudēja attapību. Viņš tūlīt sajuta, ka ūdenī atrodas galva un pleci līdz viduklim, bet kājas šaurajā spraugā nav vis ūdenī, bet karājas gaisā. Harka atspiedās ar rokām pa labi un pa kreisi pret sienām un, izlocīdams savu šauro zēna augumu, saliekdamies un izstiepdamies rausās augšā. Sienas pēc taustes likās esam no koka, tālāk, augstāk, laikam bija zeme. Viņam izdevās uzsvempties tiktāl, ka dabūja galvu virs ūdens, tad Harka dziļi ievilka elpu un izspļāva ūdeni.
Kas tā bija par bedri, kur laupītāji viņu iemetuši? Pilnīgi skaidrs, ka tā bija bedre ar ūdeni zem mājas grīdas, noslēgta ar vāku. Tāds kā akas caurums Bezzobu Bena mājā. Gaužām lietderīgi gadījumam, ja māja tiktu aplenkta. Taču Harkam stāvoklis bija bīstams.
No cilvēkiem augšā nekāda palīdzība nebija ^gaidāma, tie vienīgi turēs ciet lūkas vāku, lai viņš te lejā dabūtu galu. Ka tēvs kādreiz varētu nojaust, kur viņi Harku no- grūduši, tas bija tikpat apšaubāms kā tēva liktenis augšā baļķu mājā. Zēnam vajadzēja pašam tikt galā, pašam atrast ceļu, kā tikt laukā, vai arī viņš bija pazudis. Ko lai iesāk?
Harka tikai ar grūtībām turējās virs ūdens. Nebija ne mazākās iespējas apgriezties ar galvu uz augšu, šahta bija par šauru. Nezin cik dziļa akas šahta varētu būt? No kurienes pieplūda ūdens? Vai tas bija gruntsūdens? Vai šahta zem ūdens varbūt paplašinājās, tā ka tur varētu pagriezties?
Harka nolēma izmēģināt. Viņš bija ļoti labs nirējs un varēja ilgi noturēties zem ūdens. Tagad nu reiz tik cītīgi vingrinātai izveicībai vajadzēja izmisumā palīdzēt. Dziļi ievilcis elpu plaušās, zēns atbrīvoja rokas un kājas no sienām un ar izstieptām rokām uz priekšu laidās krist. Tas, ko viņš sataustīja, likās pārsteidzošs.
Samērā drīz viņš bija sasniedzis pamatu. Šahta līdz pašai apakšai palika samērā šaura, tikai tik plata, ka slaiks cilvēks varētu izspraukties cauri. Bet pie pamata šahta vēl nebeidzās. Ūdens šeit ieplūda no sāniem, un jaunais
nirējs sāka spraukties šahtas sānejā, kuras sienas pēc taustes likās darinātas no koka. Harka noprata, ka šinī virzienā sasniedzama upe, un, tā kā bija pietiekami ievilcis plaušās gaisu, lai spētu pāris minūšu izturēt, viņš sagatavojās pārdrošajam mēģinājumam doties te uz priekšu. Nevarēja zināt, Vai vispār būs kāda izeja… bet nekas cits neatlika.
Harka slīdēja kā zivs pa cauruli uz priekšu. Viņš strādāja, cik spēka. Ja tas vēl ilgi turpināsies, tad tikpat būs jānosmok. Bet varbūt tā nebija izbūvēta tikai par aku, bet_arī par bēgšanas ceļu, un tad jau vajadzētu izejai būt.
A . .. ā!
Harka atdūrās ar galvu pret savdabīga ūdensvada pusē aizsērējušo atveri. Te vajadzēja būt upei, te ceļš veda augšup! Ar pēdējiem spēkiem zēns izspraucās, cik vien ātri iespējams, laukā un izkļuva brīvē. Upes vidū Harka iznira un ieraudzīja virs sevis zvaigžņotās debesis.
Spļaudams ūdeni un dziļi ievilkdams elpu, viņš kādu gabalu papeldēja lejup, tad izkāpa no ūdens un vispirms izstiepās garšļaukus smiltīs, lai tiktu pie sajēgas.
Viņš ieklausījās apkārtējos trokšņos un apsvēra stāvokli. Troksnis pie mājas bija norimis. Suņi vairs tikai paklusu ņurdēja. Indiāņi apmetnē pie upes pļavā sēdēja vienkop un sačukstējās. Baļķu mājas durvju atliekas karājās vairs tikai eņģēs.
Kas gan noticis ar tēvu, ar Dzeltenbārdi, ar Garo Šķēpu?
Harka nolēma aiziet indiāņu apmetnē pļavā. Lai arī cik zemu būtu sarkanādainie krituši, indiāņu zēnu viņi ne- galinās nost. Iespējams, ka viņu vidū būtu daži, kas mācētu dakotu valodu un varētu viņam sniegt ziņas. Viņš no jauna ieslīdēja ūdenī, papeldēja vēl gabaliņu uz leju un izkāpa krastā. Kāda pakalna aizsegā, kas viņu apslēpa no mājas puses, viņš skriešus metās pie indiāņiem.
Tur vēl visi bija nomodā. Kad viņi noprata, ka zēns runā dakotu valodā, viņi noraidīja to pie dažiem vīriem, kam melnie mati bija pāršķirti uz celiņa un sapīti bizēs. Zēns klusēdams apsēdās pie tiem.
— Mēs tevi pazīstam, — pēc kāda laika ieminējās viens no viņiem. — Tavs tēvs ielauza durvis un igkliedza kara saucienu. Tagad bālģīmji viņu sasaistījuši tur, mājā, jo apgalvo, ka viņš grasījies nogalināt un aplaupīt Balto Burvi un Garo Šķēpu.
. — Ko dara Dzeltenbārdis un Garais Šķēps?
— Viņi aizstāv Matotaupu, bet veltīgi. Viņiem pašiem jāsargās skaļi runāt. Nauda viņiem palikusi.
— Ko lai es daru?
— Paliec te, mēs tevi paslēpsim. Savam tēvam tu pagaidām neko nevari līdzēt. Gaidi!
Pagaidām vajadzēja ar to samierināties.
Kad uzlēca saule, vīri iedeva viņam noskrandušas drēbes un raibu drāniņu, ko viņš apsēja ap pieri. Šādi apģērbies," viņš nedūrās acīs. Viņi arī pabaroja Harku, cik viņam vajadzēja. Tas nebija daudz.
Harka vēroja Benu. Viņš vēroja arī Garo Šķēpu un Dzeltenbārdi, kas brīvi gāja iekšā un ārā. Viņi bija izglābti, bet Matotaupa gulēja sasaistīts. Ka tēvs ir dzīvs, par to zēns ar savu draugu palīdzību pārliecinājās atkal un atkal.
Harka kala dažādus plānus, kā atbrīvot tēvu, bet visus atkal atmeta. Viņš neuzdrīkstējās pieiet pat pie Garā Šķēpa.
Tā pagāja trīs dienas.
Bens šai laikā nenāca indiāņu nometnē. Viņš bija piedāvājis ļoti zemas cenas, .kam indiāņi negribēja piekrist. Lai viņus pa vārdzinātu, viņš vairs nerādījās tiem acīs, jo cerēja, ka, tiklīdz būs izbeigušies viņu krājumi, tā viņi piekāpsies. Indiāņi turpretī gribēja augļotājam pierādīt, ka var gaidīt. Viņi gozējās saulītē, tad nejuta izsalkumu. Daži, jaunākie, sarīkoja arī spēles.
Harka noskatījās spēlētājos. Viņi bija nosprauduši divējus vārtus un dzenāja ar nūjām bumbu. Harka atcerējās, cik bieži viņš bija tā dzenājis bumbu ar Jaunajiem Suņiem, ar Sproggalvi, ar savu brāli Harpstenā, arī ar vecāko biedru Cetānu. Harkam radās priekšstats, it kā tas būtu noticis kādā pavisam citā dzīvē, it kā viņš vairs vispār nevarētu būt tas pats zēns, kurš starp Lāču cilts teltīm skraidījis kopā ar draugiem pakaļ bumbiņai. Un tomēr viņš katrreiz nemierīgi sarosījās, tiklīdz redzēja kādu neveikli spēlējam. Vismīļāk viņš būtu paņēmis spieķi un parādījis pārējiem, kāda ir īsta spēle. Bet to nedrīkstēja. Bens būtu viņu pazinis.
Trešajā dienā notika kaut kas jauns un svarīgs. Ieradās Sarkanais Džims.
Kaut gan viņu gaidīja ierodamies no rietumiem, viņš tuvojās baļķu mājai no austrumiem. Pēc kovboju
paraduma, viņš auļos piejāja tieši klāt pie mājas, kur durvju atvērumā stāvēja Bens, parāva zirgu pakaļkājās uņ savicināja savu platmali.
— Labrīt, bezzobu divkāji! — Viņš runāja tik skaļi, ka visapkārt varēja dzirdēt. — Kā zeļ veikals?
Atbildi negaidīdams, Džims nolēca no zirga, aizveda to iežogojumā un likās tur aiz pārsteiguma vai trieku dabūjis.
— Hoi! Hoi! Kas tad te ir sabraukuši! Šos dzīvnieciņus es taču pazīstu!
Bens bija viņam sekojis.
; — Tā gan, šos dzīvnieciņus tu pazīsti! Bet vasarā neparko negribēji atzīties, ka esi Matotaupas un viņa utainā puikas draugs.
— Ko tu tur muldi! Kur tie abi ielīduši?
— Puika noslīka …
— Tev laikam ir trāpīts ar cirvi pa pieri, ka prātiņš dabūjis tādu pašu caurumu kā tavas durvis! Ne vien zobi, bet arī acis tev izkritušas! Puika sēž tur pāri pie sarkanādaiņiem!
— Tur pāri… — Bens satrūkās.
-— Ahā! — smējās Džims. — Ļauna sirdsapziņa, kā mēdz skaisti sacīt, ko? Halloo! — Viņš salika plaukstas pie mutes. — Halloo! Harka Vilku Nāve Bizoņbultu Šāvēj!
Zēns piecēlās. Vārdi trāpīja viņam sirdī. Viņš pienāca pie Sarkanā Džima.
— Puisi, puisi, kāds tu gan izskaties? Ko dara tavs vecais, Matotaupa?
Harka lika visu uz vienas kārts.
— Manu tēvu Matotaupu Bens un pārējie bālģīmji tur sagūstītu. Viņi to apmelo, ka tas grasījies uzbrukt Tāl- lidojuma Putnam un Garajam Šķēpam, bet patiesībā viņš aizstāvēja Tāllidojuma Putnu pret laupītājiem un zagļiem.
Bens dzīrās izgāzt pār zēnu dusmas, bet Džims uzplāja ar savu smago roku viņam pa plecu tā, ka Bens saguma uz ceļiem.
— Ben, bezzobainais pretekli, vai es tūlīt neteicu, ka tev ir netīra sirdsapziņa? Jau pie tava pirmā vārda es to nojautu, kā bizonis nojauš prērijas ugunsgrēku. Tātad bez aplinkiem, ved mani tūlīt pie mana drauga Matotaupas!
Bens klusēdams paklausīja un devās kopā ar Džimu baļķu mājā. Harka gāja līdzi, neviens viņam to neliedza.
Mājā valdīja krēsla, bet pa atvērtajām durvīm ieplūda pietiekami gaismas, lai varētu visu bez piepūles saskatīt. Telpā atradās tikai daži vīri, kas tagad steidzās pazust. Bens veda uz kreiso — tālāko kaktu. Tur uz grīdas, saistīts ar laso, gulēja Matotaupa, viņš nespēja pakustēties. Taču acis viņam bija vaļā, un viņš paraudzījās uz savu zēnu ar skatienu, kas lika Harkas sirdij sažņaugties. Laikam tēvs bija domājis, ka viņš ir beigts. Harka, nevienam nejautādams, noliecās pie tēva un dzīrās atraisīt laso mezglus, bet tie bija pārāk cieši savilkti, un tāpēc viņš, daudz negudrodams, izvilka no maksts nazi un pārgrieza saites. Tas bija asmens, ko viņš bija atradis kalna akmeņu smelknē un kam tēvs bija iztaisījis spalu. Tas grieza lieliski.
Matotaupa izlocīja sastingušos locekļus, kuros bija aizturēta asinsrite un kas izraisīja skaudras sāpes. Tad viņš pēkšņi pielēca kājās. Viņš nostājās tā, lai varētu balstīties pret sienu, jo noturēt līdzsvaru vēl bija grūti.
— Matotaupa! sauca Džims pilnā balsī kā vienmēr. — Kādi bandīti bija tevi sasaistījuši, mans draugs! Saso^ dīta cūcība! Ben, tu esi īsts koijots! Ne vien tava āda ir kraupaina, bet arī tava sirds! Pazūdi un atnes mums kaut ko ēdamu! Bet neiekaisi tur indi, ļaunprātīgais viltnieki
Bens sapīcis aizgāja.
Harka nevēlējās klausīties Sarkanā Džima skaļajā runā. Cik atšķirīgi tā izklausījās tagad te un toreiz ciematā, kur Džims tika apbrīnots un kur ar viņu apgājās gandrīz vai kā ar virsaiti. Arī Bens paklausīja Džimam, bet Har- kam likās, it kā te laupītāju virsaitis izdalītu pavēles saviem laupītājiem. Zēnu bija pārņēmusi liela neuzticība pret visiem cilvēkiem, kāda rūgtā pieredzē mēdz iezagties sirdīs tiem, kas palikuši bez dzimtenes un aizsardzības.
Matotaupa ar grūtībām atsēdās pie galda kaktā, kur pirmajā vakarā bija sēdējuši gleznotājs un Garais Šķēps. Harka atsēdās līdzās. Džims bija uz bridi izskrējis nopakaļ Benam, lai sameklētu gleznotāju, un tāpēc īsu brītiņu abi dakoti palika vieni.
— Viņi gribēja no manis izspiest noslēpumu par zeltu, — Matotaupa klusiņām sacīja Harkam. Pirmos vārdus viņš tikai ar grūtībām nomurmināja, tad jau pamazām atguvās. — Viņi sacīja, ka spīdzināšot tevi tikmēr, kamēr es pateikšot. — Viņš vaicājoši uzlūkoja Harku.
— Tie bija meli, tēvs. Viņi grasījās mani nogalināt, bet es izspruku un paslēpos laukā, nometnē, līdz Sarkanais Džims mani pazina.
Matotaupa dziļi ievilka elpu.
— Tātad ir labi, ka es klusēju.
— Labi, tēvs.
— Tavu zelta oli es noriju, vēl iekams viņi to atrada. Viņi par to nekā nezina.
— Labi, tēvs.
Džims ilgi neatgriezās, arī Bens nebija redzams. Toties ienāca gleznotājs un Garais Šķēps, saminstinājās, tad, paklausot Matotaupas mājienam, apsēdās līdzās pie galda. Viņiem bija līdzi kaut kas ēdams un dzerams. Matotaupa izslāpis dzēra. Harka dūšīgi ēda. Visi meklēja vārdus, ar kādiem varētu sākt saprasties.
Tikmēr Džims bija Bezzobu Benu aizvedis sānis, tā ka neviens nespēja abu sarunu noklausīties.
— Ben, — viņš sacīja, — bezzobu maitas rijēj, es tev jau vienreiz teicu, lai tu nejaucies manās darīšanās, un tagad es, to saku tev otro un pēdējo reizi! Nepārbaudi manu pacietību tik nekaunīgā kārtā! Tam tev' nav īstā ķēriena. Tam tu neesi dzimis. Tu esi vienkārši stulbs — saproti? Melnie kalni ir mans medību lauks, un Matotaupa ir mans draugs. Ne jau tāpēc, ka viņš zina kaut ko par zeltu — neko viņš nezina, neko —, bet tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Tā es gribu un nemaz citādi! Tātad rokas nost, tavas un tavu nelietīgo draugu rokas no šī sarkan- ādainā un viņa dēla! Ja viņi vēlreiz ienāktu tavā bodītē — nekāda liela vēlēšanās viņiem vis nebūs to darīt —, bet ja nu, tad tu apiesies ar pienācīgo cieņu un par lētām cenām, vai arī es ap vilkšu ar nazi virs tavām ausīm apli un nomaukšu tavu melno galvas ādu. Vai saprati? Uzvedies beidzot tā, kā tev pienākas!
— Kā tad, bet es jau nemaz tas nebiju …
— Saturi žaunas, pataupi pats sev sakāmo! Tas notika tavā mājā, tātad biji arī tu, teV nav man ko liegties. Starp citu, tā jau arī bija muļķība, ka gribējāt aplaupīt gleznotāju.
— Tu jau pats pirms dažām nedēļām man ieteici, — Bens atkārtoja raudulīgi.
— Nemuldi! — Džims atvēzējās ar elkoni, it kā grasītos bezzobim gāzt pa seju. — Vai esmu tev kādreiz ieteicis taisīt muļķības? Uzbrukt gleznotājam tirdzniecības apmetnē! Vai tā kaut kas ir dzirdēts! Un tad vēl ar aizbildinājumu, it kā būtu karš. Kur tev prāts! Morisam Dzelten- bārdim ir sakari, viņš ir pazīstams, pēc viņa taujās, meklēs, ja viņš noliks karoti, tad sāksies brēka pa visām lielām pilsētām. Tā tas ir. Es domāju, tam tu vari kādreiz slepus iebraukt kabatā …
— Vairāk jau arī neviens negribēja.
Džims sāka smieties, smējās locīdamies, vēderu turēdams. Kad viņš bija atguvies, tad teica:
— Tu, Ben, esi tik aizkustinoši stulbs, ka man tas ķeras pie sirds. Tātad vairāk tu arī negribēji ar visiem saviem draugiem! Tad vajag veiklāk rosīties. Tagad jums nepaliek nekas cits kā vien sliktā slava. Jums vēl palaimējās, ka iejaucās indiānis un ar savu cirvi pasargāja jūs no lielākām. muļķībām. Vai naudu atdevāt atpakaļ?
— Nemaz jau nepaguvām to paņemt. Indiānis ar savu cirvi…
Džims atkal iesmējās.
— Jā, jā, indiānis ar savu cirvi. To tu nebiji vis gaidījis, bet viņš ieradās īstā laikā. Tā, un tagad bez naida pasniedz mums vienu lāča ķepu kā izlīgšanas maltīti!
— Vai brendiju?
— Dakots nedzer. Pagādā svaigu ūdeni!
Bens aizgāja, galvu šūpodams.
Sarkanais Džims palika viens un nicīgi un īgni noraudzījās melnmatainajam nopakaļ.
— Idiots, — viņš murmināja un tad domāja, savas domas skaļi neizteikdams: «Sasodītais ķēpausis sakaitinājis dakotu un padarījis to naidīgu un neuzticīgu. Man tagad jātēlo Matotaupas draugs, lielais draugs, varenais draugs, uzticamais draugs. Līdz varbūt rodas atkal izdevīgs brīdis, kad varēšu viņu tālāk iztaujāt. Muļķīgajām baumām, ka Matotaupam zināmi zelta avoti, jādara gals, citādi viņam pa pēdām sekos pārāk daudz dzinēj suņu. Viņam jābūt manam laupījumam, manam vien!»
Džims aizkūpināja pīpi un aizsnāja uz indiāņu apmetni, lai izprašņātu cilvēkus, cik Bens solījis par preci. Tiklīdz lāča ķepas būs izcepušās, viņš dosies atpakaļ baļķu mājā. Nekādā gadījumā nedrīkst izskatīties uzbāzīgs, tās indiāņiem nepatīk.
Viņš tomēr neizlaida durvis no acīm.
Tāpēc viņš redzēja iznākam Harku, kas iegāja pie zirgiem un aizveda tos pie upes padzirdīt. Drīz pēc tam iznāca laukā arī Matotaupa, paskatījās visapkārt un lēnām devās pie Harkas uz upes krastu. Sarkanais Džims vēroja, kā abi indiāņi apsēdās, bet zirgus nepiesēja. Viņš nepārstāja vērot, bet nekustējās no vietas, lai tēvs ar dēlu viņu nepamanītu. Sarkanais Džims nožēloja, ka nevarēja saprast, ko indiāņi runāja. Viņi sarunājās tik klusi, ka nevarēja dzirdēt pat viņu balsis. Tikai viņu izturēšanās liecināja par sarunu.
Bija vakars, saule rietēdama slīdēja pār ļoti tālo Klinšu kalnāju un izmirušajām smilšu kāpām prērijā. Niobraras ūdens negribīgi plūdināja līdzatnestās smiltis. Sarķis, ilgi neredzējis Matotaupu, bija pienācis viņam pavisam klāt un piebāza purnu pie Matotaupas pleca, kur vēl bija redzamas grizli nagu skrāpējumu brūces. Matotaupa laipni noglāstīja mustanga purnu un paplikšķināja tam pa kaklu.
— Kā tu domā, Harka Kramakmen? — viņš vaicāja.
— Mēs gribējām paskatīties, kā dzīvo bālģīmji. Nu, man liekas, to mēs esam redzējuši.
— Dažus baltos cilvēkus mēs esam redzējuši, Harka, tos, kas atrodas šeit, kur viņiem nebūtu nekā ko meklēt, jo šī zeme pieder dakotu ciltīm. Dzeltenbārdim laikam ir taisnība, ka bālģīmji savos pašu ciemos un mājās dzīvo citādi un ka tur daudzi no viņiem nekļūst par laupītājiem un slepkavām. Tā jau laikam tas ir. Bet es nezinu, vai mēs gribēsim dzīvot bālģīmju mājās. Mēs esam pieraduši pie brīvās prērijas elpas. Uz kurieni iesim?
— Tālu prom! — Harka ar rūgtumu atteica.
— Vai tāda dzīve kā Garajam Šķēpam un Dzeltenbārdim tev nepatiktu?
— Dzeltenbārdis var gleznot, un Garais Šķēps viņu apsargā, cik nu labi vai slikti to prot. Viņi zina, kam ir noderīgi. Bet ko mēs abi varētu uzsākt?
Matotaupa sarāvās.
— Varbūt mēs varētu kļūt par Sarkanā Džima pavadoņiem. Viņš mūs atbrīvoja, un viņš ir liels mednieks.
— Bet kam mēs medīsim, tēvs? To, kas mums vajadzīgs, mēs nomedīsim paši — bez Sarkanā Džima. Pat bez pēr- kondzelzs, ko viņš man iedāvināja un ko bālģīmji, ar kuriem viņš ir draugos, atkal nolaupīja.
Pēdējie vārdi, ko Harka piebilda, izskanēja lēni un mokoši. Vienu brīdi viņš atcerējās, ka vasarā par šo pašu mazzawaki būtu bijis ar mieru atdot puspasaules.
— Ko tad darīsim, Harka?
— Man kaut kas patika no tā, ko pavēstīja Garais Šķēps, —- pēc nelielas vilcināšanās ieminējās zēns.
— Nu tad runā.
— Tas par melnkājiem. Melnkājiem, kas dzīvo tālu ziemeļos skarbajās prērijās. Siksikau ir drosmīgi, brīvi, tādi paši mednieki kā mēs, dzīvo teltīs tāpat kā mēs. Viņiem ir tādas pašas paražas kā mums. Viņi ir sirdīgi da- kotu ienaidnieki un nesamierināmi zemes laupītāju — bālģīmju ienaidnieki. Es gribētu jāt pie siksikau un tur, tiklīdz būs pienācis laiks, izturēt pārbaudi, lai tiktu par karotāju.
Matotaupa pārdomāja dzirdēto.
— Tev, Harka, ir lieli nodomi. Tavi nodomi nav slikti. Bet ceļš pie siksikau ir tāls, ļoti tāls. Nav arī viegli panākt, lai tiktu siksikau teltīs uzņemts, jo viņi ir tikpat spīvi un sevī noslēgušies kā dakoti. Tomēr esmu gatavs, tiklīdz iestāsies pavasaris, kopā ar tevi doties turp. Esmu runājis, hau! Kad sniegs, kas drīz uzsnigs, atkal nokusīs, kad atkal sazaļos zāle, kad bizoņi dosies uz ziemeļiem un cīruļi, saulei lecot, kā bultas šausies no zāles augstu^ gaisā un dziedās, tad jāsim abi pie melnkājiem. Tev jākļūst viņu vidū par spēcīgu puisi un varenu karotāju, no kā baidītos dakoti, kas mūs atstūma, un no kā baidītos Garie Naži, kas tiecas nolaupīt sarkano vīru zemes. Tas notiks pavasarī. Arī mana sirds atkal jūt spēku un prieku, Harka, kad es domāju par šo tavu plānu, kas tagad ir arī mans. Priekšā stāvošo ziemu mēs pārdzīvosim kopīgi, mūsu lielais nodoms mūs spēcinās.
— Kur mēs atradīsim pajumti, tēvs, ko mēs ēdīsim un ko ģērbsim mugurā, kad uzkritīs sniegs?
— Mums nav bizoņādas svārku, ne arī segu, ne telšu. Zāli ilgi klās sniegs, un ziemas vētras brāzīs tam pāri. Mums ir liels un labs plāns nākošajai vasarai un ziemai, Harka, bet pret šo ziemas laiku mēs neesam nemaz nodrošinājušies. Tas ir tiesa. Es domāju, izmantosim to, lai iegūtu lielāku pieredzi nekā līdz šim.
— Kādā veidā, tēvs?
— Tu jau kopš bērna kājas esi dzirdējis, ka mūsu karotāju cīņa pret bālģīmjiem ilgst simtiem vasaru un ziemu. Mūsu virsaiši ir veikuši daudzus lielus pasākumus, bet bālģīmji tomēr aizvien dziļāk iespiedušies mūsu medību laukos. Tu un es — mēs zinām, kā dakoti dzīvo un cīnās. Kā dzīvo un cīnās bālģīmji, to mēs redzējām pie robežas.
Bet es gribu zināt, cik daudz to bālģīmju īstenībā ir un kāds dzīves veids viņiem tālu prom savā zemē, kur viņi dzīvo un guļ mierā. Es gribu to beidzot redzēt pats savām acīm, nevis klausīties dīvainos nostāstos. Tāpēc es domāju tagad, pa ziemas laiku, kopā ar Garo Šķēpu un Dzelten- bārdi doties uz pilsētu. Vai tu nāksi līdzi?
Harka apsvēra.
— Tas arī ir plašs nodoms. Neviens no mūsu brīvi dzīvojošiem karotājiem un burvjiem nav novērojis bālģīm- jus viņu pašu alās. Bet vai mēs drīkstēsim tur medīt? Kā tad citādi mēs varēsim ēst un dzīvot?
— Tiklīdz gribētu, es varētu dabūt pietiekami zelta, lai atlīdzinātu Dzeltenbārdim par to, ko viņš mums dod. Bet varbūt mēs varam pie bālģīmjiem arī kaut ko derīgu paveikt un pārtiku sev sagādāt paši. Es negribu baltajiem vīriem darīt zināmu, ka man iespējams dabūt zeltu, un tas, ko varu dabūt, nav tik daudz, kā bālģīmji, liekas, iedomājušies. Zelta graudi, kas tur guļ, var mums dažu labu reizi izlīdzēt nestundā, bet arī ne vairāk. Var jau būt, ka iežos ir vēl vairāk zelta, bet to spēj iegūt tikai bālģīmji un arī nekad viens pats vien.
— Iesim, tēvs, paklausīsimies, ko saka Dzeltenbārdis!
Abi indiāņi uzsvilpa saviem zirgiem un lēnā gaitā devās
uz baļķu māju. Mustangi skrēja līdzi kā sunīši. Indiāņi aizveda zirgus vecajā vietā iežogojumā un paši iegāja mājā. Te smaržoja pēc ceptām lāču ķepām, tās laikam jau bija gatavas. Atskanēja smagi soļi. Ienāca Sarkanais Džims. Bens pasteidzās atnest ēdienu un nolikt uz mazā galdiņa kreisajā — tālākajā kaktā. Tur sēdēja arī Garais Šķēps un gleznotājs. Matotaupa un Harka apsēdās pie viņiem, un Džims neaicināts darīja to pašu. Viņam bija pilnas rokas mantu, bet, neko nepaskaidrojis, viņš nolika saini uz sola pie sienas.
Visi ēda. Bens bija izcepis nevis vienu, bet piecas ķepas un pagādājis svaigu ūdeni, kas šai apvidū un pašreizējā gadalaikā nebija viegli izdarāms. Viņš nolika uz galda ari krūku ar brendiju. Vīri un zēns ēda ar baudu. Pēc tam kad bija izkalts jauns plāns, kura mērķim, likās, bija vērts ziedot visus spēkus, un reizē radusies jauna cerība, Harkam pasaule atkal ieguva priecīgākas krāsas. Viņš nojauta, ka ari tēvam asinis rit straujāk. Kaut arī abi indiāņi fiziski izskatījās vēl tikpat nožēlojami un no-
skranduši kā pirms stundas, visi ievēroja, ka viņu acis ieguvušas citu izteiksmi un mainījusies izturēšanās. Pārējie pie galda nodomāja, ka tam par iemeslu ir garšīgā lāču ķepu maltīte, bet viņi maldījās. Iespējams vienīgi, ka indiāņiem lāču ķepas tagad garšoja labāk un iepriecēja vairāk, nekā tas būtu bijis pirms vienas stundas.
Pēc maltītes Džims, lai dzesētu slāpes, piedāvāja svaigu ūdeni, ko visi labprāt dzēra. Vienīgi viņš pats deva priekšroku degvīnam.
Kad visi bija krietni paēduši un padzēruši, Džims izkravāja mantas, ko bija uzmetis uz sola pie sienas.
Vispirms viņš pacēla gaisā divstobreni, ko Harka labi pazina.
— Zēn, tavs īpašums, ko es tev pie Zirgu strauta iedāvāju, šo bisi tev neviens nedrīkst atņemt.
Harka paņēma bisi. Iekšēji viņš jau bija no tās atteicies, tāpēc nesajuta tik milzīgu prieku, kādu Džims laikam bija sagaidījis. Harka arī nepateicās. Tērēt liekus pateicības vārdus nebija indiāņu paradums. Viņš tikai klusēdams paņēma ieroci.
Iespējams, ka Džims jutās vīlies, bet neizrādīja to. Viņš izkravāja lielo saini.
— Te! Divi bizoņādas svārki, labākus arī jūsu sievieši teltīs nav šuvuši. Tos es ietirgoju tur uz pļavas no sarkan- ādaiņiem. Vieni lieli — uzmēģini, Matotaupa, — der! Un šie te būs tev, Harka. Drīz būs ziema. Jūs nedrīkstat nosalt! Būtu žēl zaudēt divus tik brašus indiāņus. Tad — šeit labi izģērētas bizoņādu segas. Tās jūsu mustangi varēs vēl panest. Nez vai gribēsiet mūļus turēt.
Pa visu šo dāvināšanas akcijas laiku gleznotājs un Garais Šķēps izskatījās gaužām samulsuši.
— Tas būtu bijis mūsu pienākums jūs apdāvināt, — Dzeltenbārdis sacīja abiem dakotiem. — Jūs izglābāt mums dzīvību.
— Un naudu! — Džims bez kautrēšanās piebilda.
— Tātad vai mēs drīkstam tev par šīm mantām samaksāt? — gleznotājs vaicāja Džimam.
— Lūdzu, ja gribat — kāpēc ne?
Un Džims apmierināts iekasēja diezgan prāvu summu.
Harku tas pārsteidza, un Sarkanais Džims viņa acīs noslīdēja pakāpi zemāk. Droši, ka sarkanmatainais vīrs nebija indiāņiem tur, laukā, tik daudz par mantām samaksājis, cik tagad pats iebāza kabatā.
— Kas nu tagad notiks tālāk? — apvaicājās Džims un iekampa vēl vienu kaūsiņu degvīna.
— Mēs gribētu pa ziemu iepazīt kādu balto cilvēku pilsētu, — Matotaupa atklāti pateica un uzlūkoja gleznotāju.
— Neko teikt, lieli nodomi! — Džims tūlīt pat iejaucās sarunā, bet gleznotājs strupi noraidīja:
— Tas ir tāds gadījums, par kuru Matotaupam vajadzētu ar mani aprunāties! Es tevi ielūdzu, virsaiti, — viņš sacīja, vērsdamies pie dakota. — Pa ziemu man jāatgriežas pilsētā. Mēs esam nodomājuši rīt agri doties ceļā. Te mums vairs nekas nav darāms. Nudien, nekas vairs nav darāms šai laupītāju bedrē! Mēs jāsim lejup gar upi uz Misūri. Tur tagad pilsētas aug kā sēnes pēc lietus, un tur man ir pietiekami tipu studijām. Jā tev būtu vēlēšanās nākt līdzi, tad es ļoti priecātos.
— Mēs būsim rīt no rīta gatavi.
— Tas saskan ar maniem plāniem, — Džims nekaunīgi izmeta. — Vai jums ir kādi iebildumi, ja es līdz Misūri jums piebiedrojos? Vienam pašam doties ceļā nav lāgā.
Es labprāt līdz pilsētai gribētu būt lielākā sabiedrībā. Protams, ka jebkurā laikā aizstāvēšu arī jūs.
Gleznotājs būtu labprāt atteicies, bet Sarkanā Džima dīvaini striktā izturēšanās grozīja arī viņa apņemšanos.
— Ja jūs katrā ziņā vēlaties jāt līdzi, mums nav ko iebilst. -
— Nu tad norunāts. Rīt agri!