Pilsēta pie Misūri, kas bija nodibināta tikai pirms astoņiem gadiem, vēl joprojām atgādināja lielu, arvien augošu izceļotāju bara apmetni. Viss bija improvizēts, primitīvs, kā no zemes izaudzis, bet viss arī jau kalpoja paredzētajam nolūkam: gandrīz vai vienā, naktī uzradušās vienstāva mājas un pagaidu pajumtes, kautuve, labības noliktavas krastmalā, ūdensvads, viesnīcas un krogi. Kuģi -spalgi svilpa, laivas krakšķēdamas glaudās pie piestātnes, lopi, dzīti uz kautuvi, māva. Ielas bija ļaužu pārpilnas, bārddziņi piedāvāja savus pakalpojumus pie atvērtajām durvīm, lieli veikali un mazas bodītes aicināja pirkt un mainīt. Bija dzirdamas daudzas valodas, angļu, franču, itāliešu, vācu, arī robežtautu valodas, kur eiropiešu valodas jaucās ar indiāņu dialektiem. Daudzi baltie cilvēki, ari melnie un daži sarkanādainie klaiņoja pa ielām, kas nevarēja lepoties ar tīrību. Tirgotāji ar kaklā pakārtām preču kastēm klaigādami slavēja savu mantu. Kautuvē, noliktavās un dzirnavās pie ostas, viesnīcās un apmešanās vietās, veikalos un krogos, bankās un maiņas kantoros strādāja neskaitāmi tūkstoši cilvēku, lai cik vien iespējams ātrāk izrautos no nabadzības un tiktu pie bagātības. Te nevienam nebija laika pievērst kaut kam uzmanību.
Tad pēkšņi drūzma galvenajā ielā mainīja virzienu un tempu. Pastiepās kakli, daudzi cilvēki palika stāvam, bērni raustīja mātes aiz svārkiem, lūdza tos pacelt uz rokām, lai varētu tālāk redzēt. Pircēji un apmeklētāji iznāca no viesnīcām un veikaliem, apstājās pie durvīm, klausījās un raudzījās vienā virzienā. Ielas vidū izveidojās eja, ko vienā mirklī norobežoja ciešas ļaužu špaleras. Cilvēki jau spiedās un grūstījās.
Ar vienmērīgām atstarpēm atskanēja trompetes pūtieni.
Laiku pa laikam kāda balss kaut ko ziņoja, kas pagaidām vēl nebija saprotams, bet drīz vien visiem kļuva skaidrs:
«Lielais, pasaulslavenais, vienreizējais cirks ar nekad neredzētiem, nebijušiem, nepārspētiem sniegumiem pagodina ar savu ierašanos ievērojamo pilsētu Omahu Mi- sūri krastā! Tūlīt tas uzcels savu milzu telti, šovakar notiks galā izrāde, pirmā, vienīgā un neatkārtojamā izrāde šinī pilsētā! Kā Jaunās Pasaules lielāko pasākumu cirks rādīs elpu aizraujošu sensāciju! Būs redzami lauvas, tīģeri, lāči, ziloņi, pērtiķi, krokodili, degunradži, roņi! Dāmas galva lauvas atplestajā mutē, tīģeris uz zirga, pērtiķis mežģīņu kleitā, muzicēs zilonis, ar bumbu rotaļāsies ronis! Kovboji un indiāņi rādīs vēl neredzētus meistarstiķus šaušanā, jāšanā un nažu sviešanā! Būs redzams slavenais uzbrukums pasta karietei. Liela godalga drosmīgiem vīriem: kurš no skatītājiem varēs jāt uz pasaulē ifiežonī- gākā ēzeļa un nenokrist no tā. Tas saņems desmit dolārus! Bez atvilkumiem. Cirka jātnieces dejos uz zirgiem, nepārspēti gaisa priekšnesumi uz stieples — bez aizsargtīkla! Trapeces, akrobātika! Klauni, klauni! Smieklos vai jānobeidzas!
Lēdijas un džentlmeņi, to jūs vēl nekad neesat redzējuši, to jūs nekad neredzēsiet! Nenokavējiet vienreizējo izdevību! Šodien te ir cirks, šodien un vairs nekad! Vislētākās cenas, vislētākās cenas! Nodrošinieties ar ieejas biļetēm iepriekšpārdošanā! Jau cilvēku simti, tūkstoši stāv pie mūsu kases! Pasteidzieties, pasteidzieties, nenokavējiet vienreizējo sensāciju!»
No jauna atskanēja trompetes.
Gājiena priekšgalā soļoja trīs ziloņi un gādāja, lai cilvēku mūris pa labi un pa kreisi atbrīvotu eju. Uz ziloņu platajiem skaustiem sēdēja zēni ar turbāniem galvā un asām nūjiņām rokā. Sekoja zirgi ar laistīgu ādu un vizuļojošu aizjūgu, vienam uz muguras stāvēja meitene baleta svārciņos. Klauni sēdēja pa divi uz viena ēzeļa un vērsās pie apkārtstāvošajiem ar saviem jokiem. No tāluma, no lielās telts laukuma, jau atskanēja lauvu un tīģeru rēkoņa, lāču rūkšana. Vienu būri ar krokodiliem vilka gājienā līdzi. Vēl sekoja kamieļi un poniji, un kādos ratos artisti. Kovboji ar sidraba sprādzēm un lieliem piešiem, ar šautenēm rokā zirgos noslēdza gājienu. Klauni meta priecīgi satrauktajā pūlī konfektes, un bērni plūkdamies ķēra tās.
Vakara izrādei panākumi bija nodrošināti. Tukla dāma ar zelta sprogām kases ratos pārdeva biļetes uz priekšu, reizē uz trim vakariem un divām pēcpusdienām.
Galvenās ielas skatītāju špaleras pirmajā rindā stāvēja piecas personas, kas, acīm redzot, turējās vienkop: divi baltie un trīs indiāņi. Viens no abiem baltajiem, ādas apģērbā kā vēršu gans, liela auguma, spēcīgiem kauliem, sarkanīgiem matiem» bija ņirdzīgi pasmīkņājis, kad «Uzbrukums pasta karietei» tika pasludināts kā svētku izrādes numurs.
— Nezin kā cirka direktors to sev iztēlojas, man gribētos redzēt, — viņš nomurmināja. Tad pagriezās pret augumā pagaro indiāņu zēnu, kurš stāvēja līdzās un līdz šim klusēdams un ārēji vienaldzīgs bija uztvēris šos raibos iespaidus.
— Uz ietiepīgā ēzeļa tu jau nu gan, Harka, varētu jāt. Varu derēt,, ka desmit dolārus tu iebāztu kabatā pirmajā vakarā!
— Vai iesim uz izrādi? — vaicāja otrs baltais cilvēks. Viņa apģērbs bija pašūts no ļoti laba auduma, lietderīgi un neuzkrītoši, kā cilvēkam, kurš ceļo jāšus.
— Uzņēmumam, kas te ieradies, liekas, tiešām ir ko rādīt. Vai tev, Harka, ir vēlēšanās noskatīties cirka izrādi?
— Jā, — sacīja zēns.
— Nu tad es pagādāšu piecas biļetes! — iesaucās Džims. — Es izlikšu, — viņš ar plašu vērienu piebilda, kad gleznotājs grasījās bāzt roku kabatā. — Vēlāk varam norēķināties!
Bija agra pēcpusdiena. Kamēr Džims spraucās uz cirka kasi, Dzeltenbārdis un Garais Šķēps devās uz viesnīcu, kur visi dzīvoja; gleznotājs gribēja atgulties un pārdomāt kādas gleznas sižetu, kas viņam stāvēja acu priekšā. Harka un Matotaupa kopā gāja — lēnākiem soļiem nekā Džims — uz lielo laukumu, kur patlaban cēla cirka telti. Telts celšana saistīja viņu uzmanību. Apbrīnojamā ātrumā, ievingrinātu roku, strādājot plecu pie pleca, tika pacelti milzīgie masti un izplāts jumta brezents. Bālģīmjiem telts celšanā bija lielāka prasme, nekā abi dakoti būtu varējuši ticēt. Divu stundu laikā telts bija uzcelta un iekšpusē ložas un manēža izrotāta ar purpursarkanu drānu, no vienkāršiem dēļiem ierīkotas augšupkapjošās sedrindas. Tas likās īsts burvju triks, kura noslēpums bija ātrums.
Telts aizmugurē atradās dzīvnieku skate. Gleznotājs bija jau iepriekšējā dienā, tiklīdz viņi bija tikuši pajumtē, iedevis kabatas naudu, tāpēc tagad indiānis varēja samaksāt sev un savam zēnam ieeju dzīvnieku skatē. Taču Harka neinteresējās ne par ziloņiem, ne lauvām, tīģeriem vai krokodiliem, kamieļiem vai roņiem un vismazāk jau par lāčiem, kuri, viņam likās, vairāk iederējās mežā vai prērijā, nevis krātiņā. Viņš tūlīt pat steidzās uz abām lielajām staļļu teltīm, kur bija novietoti zirgi, jo šeit viņš domāja ieraudzīt arī ēzeli, kam vakarā bija paredzēts izrādē spītēties. Šo dzīvnieku viņš būtu gribējis jau dienā labi apskatīt. Pirmajā teltī bija novietoti tikai zirgi. Tie bija lielāki par indiāņu pusmežonīgajiem mustangiem, stalti un rūpīgi kopti. To vidū bija daži, pie kuriem Ma- totaupa un Harka pakavējās, jo tie viņiem patika. Otrajā telts stallī bija novietoti poniji, zebras un četri ēzeļi. Harka devās pie ēzeļiem.
— Mēs te atkal satiksimies, — sacīja viņam tēvs. — Es tikmēr gribētu vēlreiz apskatīt zirgus.
Harka pamāja ar galvu, un Matotaupa aizgāja.
Zēns palika stāvam pie ēzeļiem, tomēr ne tik tuvu, ka tas varētu likties aizdomīgi. Viņš turējās mazliet nostāk. Visi četri ēzeļi stāvēja rāmi un vienaldzīgi savos aizgaldos pie siles. Viņi bija piesieti aiz iemauktiem. Dzīvnieki bija vienāda lieluma, vienādā krāsā, un pat spalvas zīmējums likās vienāds. Tie visi, šķiet, bija jauni dzīvnieki. Ar pirmo skatienu nevarēja noteikt, kurš no tiem būtu īpaši ietiepīgs — vai arī visi četri būtu spējīgi nomest jebkuru jātnieku.
Harka gāja mazliet tuvāk — no dzīvnieka pie dzīvnieka. Viens no sargiem kļuva uzmanīgs un uzrunāja zēnu. Tomēr Harka nesaprata, ko viņš teica. Zēnam bija nepatīkami pievērst sev uzmanību, tāpēc viņš izgāja laukā un sameklēja tēvu pie zirgiem. Indiāņi vēlreiz pagāja garām plēsīgajiem zvēriem, izgāja laukā no dzīvnieku skates un devās uz viesnīcu, kur viņi kopā ar gleznotāju un pārējiem ceļa biedriem dzīvoja. Šī viesnīca bija pilsētā labākā apmešanās vieta. Istabas vienkāršas, tanīs bija tikai gultas, vilnas segas, mazgājamais trauks un skapis. Zirgiem ērts stallis. Šajā viesnīcā bija pietura
steidzamā pasta ratiem, kas devās uz rietumiem. Te valdīja dzīva rosība, it īpaši viesistabā apakšējā stāvā.
Abi indiāņi atgūlās gultās un nogaidīja laiku, kad vajadzēja satikties, lai dotos uz cirka izrādi. Gleznotājs bija ieteicis iepriekš vēl kaut ko ieēst, bet abiem dako- tiem nebija saprotams, kāpēc cilvēkam bez mitas jāēd. Viņi taču nupat kā ēduši pusdienas! Tāpēc viņi ļāva Dzel- tenbārdim vienam pašam ēst vakariņas un satikās tikai vakarā ar viņu un Garo Šķēpu pie viesnīcas durvīm. Ieradās arī Džims un izsniedza biļetes. Viņš bija ieguvis veselu ložu, kā viņš apgalvoja, ar ievērojamu uzcenojumu, jo izrāde jau bijusi izpārdota.
— Bet šīs vietas vēl bija dabūjamas? — apvaicājās gleznotājs.
— Tās kasiere bija rezervējusi labiem draugiem!
Gleznotājs vairs neko nevaicāja un samaksāja, cik Džims teica.
Pie cirka valdīja skaļa rosība un kņada. Spilgti iedegās lampas, un to gaismā sāka laistīties raibi vizuļi. Cilvēku pūlis, kas tiecās iekšā tikt, bija tik liels, it kā šurp būtu posusies visa pilsēta. Tagad, stundu pirms izrādes sākuma, Džimam jau vajadzēja izlietot krietni daudz enerģijas un nesaudzīgi darboties ar elkoņiem un pleciem, lai atbrīvotu ceļu pieciem cilvēkiem. Viņš nežēloja ne lāstus, ne jokus un sasmīdināja tiklab vīriešus, kā sievietes, kurus nupat vēl bija rupji pastūmis sānis, līdz beidzot izlauzās līdz ieejai cirka teltī. Divpadsmit kārtības sargi sarkanās frakās jau šeit, pirms biļešu kontroles, veidoja pirmo šķērsli. Viņiem bija ko noņemties, lai tik ilgi aizkavētu publiku, kas lauzās iekšā, kamēr iekšā ejošo biļetes bija pienācīgi izkontrolētas. Džims pazibsnīja ar savām zaļganzila- jām acīm vienam no kārtības sargiem un kaut ko tam pačukstēja, ko pārējie nesaprata. Bet tagad piecu cilvēku grupa paguva ātrāk paiet garām, un arī kontrole tos mirklī palaida iekšā. Džims palika stāvam pie kontroliera, lai palīdzētu tam grūtajā darbā, un tikai aši nosauca saviem ceļa biedriem ložas un vietu numurus, bet biļetes paturēja pie sevis.
Gleznotājs ložu atrada ātri. Viņš lūdza Harku un Ma- totaupu sēsties uz abiem priekšējiem krēsliem, pie pašas barjeras, kas sniedzās apkārt manēžai, un pats kopā ar Garo Šķēpu apsēdās aizmugurē. Vēl palika brīvas divas vietas.
Publika plūda iekšā. Telpa ļoti drīz piepildījās ar cilvēkiem, smakām un trokšņiem. Piemīlīgas jaunas meitenes piedāvāja atspirdzinājumus. Cirka kapela ieņēma vietu uz paaugstinājuma virs manēžas ieejas un uzskaņoja instrumentus.
Te pie ieejas teltī sākās skaļa vārdu pārmaiņa. Lamu vārdi, kā: bandīti, laupītāji, krāpnieki, vazaņķi, salašņas, ēzeļi, idioti, smerdeļi, ņergas, — bira drīz šur, drīz tur kā krusa, un, liekas, sākās arī kautiņš. Kārtībnieki, kas teltī ierādīja vietas, mēļās uz ieeju. Uz brīdi iestājās klusums. Tad kopīgiem spēkiem kāda grupa cilvēku, kas gribēja ietikt teltī, tika izmesti laukā un tur tā pārmācīti, ka droši vien vairs ir nedomāja nākt atpakaļ. Drīz pēc tam ložā ieradās Džims ar gaišsprogaino tuklo dāmu no kases ratiem un kopā ar viņu ieņēma abas vē! tukšās vietas.
— Kas tur bija noticis? — vaicāja gleznotājs.
— Nedzirdēta krāpšana, — paskaidroja Džims. — Atnāca seši huligāni, kas apgalvoja, ka nopirkuši mūsu ložas biļetes.
— Pirms tevis?
— Pirms manis! Tāda nekaunība. Nu, ar tiem tiku galā.
Sproggalve dāma smaidīja.
Gleznotājs nopūtās un nemēģināja pat iebilst pret šādām metodēm. Tam nebūtu nekādas nozīmes, par to viņš bija pārliecināts. Bet vajadzēja apsvērt, kā iespējami ātrāk tikt no Dzima vaļā.
Cirka kapela uzsāka bravūrīgu uznākšanas maršu. Ar- . tisti, kam būs jāuzstājas, soļoja apkārt pa manēžu. Atskanēja pirmie, vēl nedrošie, bet tomēr labvēlīgie aplausi.
Priekšnesumi sākās ar akrobātu uzstāšanos. Harka uzmanīgi sekoja visām veiklajām kustībām. Aplaudēt viņš nekad nebija mācījies un to nedarīja. Mūzika viņam likās pārāk skaļa. Viņš jau iepriekš priecājās uz zirgu priekšnesumiem un ar lielu interesi gaidīja indiāņus un kovbojus, kam arī te vajadzēja rādīt savu māku. Par to viņš domāja vēl vairāk nekā par tiepšu ēzeli. Gleznotājam bija rokā programma, un starp diviem numuriem, kamēr pārvietoja paklāju un artistiem nepieciešamos priekšmetus, viņš nolasīja to priekšā. Kovbojiem un indiāņiem kā svētku izrādes spožākajam priekšnesumam bija ierādīta vieta tūlīt pēc lielā pārtraukuma. Pirms pārtraukuma bija paredzēts apsolītais numurs ar ēzeli — kā pielikums klaunādei.
Savu prasmi rādīja cirka jātniece. Harka vēroja meiteni ļoti kritiski, jo jāšanā viņš nebija mācāms. Uz tik platas zirga muguras, tik vienmērīgā ritmā tam skrejot, protams, nebija grūti pacelties pirkstgalos vai arī nostāvēt uz vienas kājas. Uzlēkt zirgā meitene varēja tikai ar maza tramplīna palīdzību. Nez vai prērijā viņa to vienmēr stiepa sev līdzi? Bet viņa jau arī bija tikai meitene. Tāpēc nebija vērts par to lauzīt galvu.
Vairāk apbrīnas vērtas Harkam likās brīvās dresūras, kaut arī tās guva mazāku piekrišanu nekā smaidošā cirka jātniece. Atskanot vienīgi pātagas plīkšķim un aprautam uzsaucienam, vesela grupa cildeno zirgu rikšodami veidoja figūras, noliecās uz ceļiem, nogūlās, izlikās beigti un tad cēlās augšā. Un to visu bez jātnieka! Tas tik bija dresūras sasniegums! Harka apsvēra, ko vēl vajadzētu savam sainim iemācīt. Piemēram, izlikties beigtam varētu lieti noderēt.
Atskanot īpašam trompetes signālam, uznāca ēzelis. Ēzelim mugurā, turklāt otrādi, turēdamies pie astes, sēdēja jokaini izkrāsojies klauns platās drānās, ar niecīgu plat- malīti uz pakauša, rokās gari cimdi. Viņu saņēma smieklu šalts.
Klauns pacēla roku, lūgdams publiku nesmieties, un, kad viņu varēja sadzirdēt, sacīja — viņam liekoties, ka sēžot aplam, jo nevarot atrast ēzeļa galvu. Bet varbūt ēzelim nemaz neesot galvas, viņš lūdzot godājamo publiku to pateikt. Garais Šķēps čukstus tulkoja Harkam klauna sacīto. Skatītāji naivi pievienojās jokam un sauca klaunam, lai viņš pagriežoties otrādi.
— Kā? — vaicāja klauns, pielicis plaukstu pie auss, it kā lāgā nedzirdētu.
— Apgriezties! — rēca korī visapkārt cirkam.
— A, ak tā! Apgriezties! — klauns vairākkārt īsi pamāja ar galvu. — Paldies, paldies! Labi gan, apgriezties! To mēs tūliņ izmēģināsim, tūlīt. Apstājies, labais ēzelīt! — Tomēr ēzelis nepalika stāvam, bet rikšoja tālāk visapkārt manēžai, arī garām ložai, kur sēdēja Harka.
Klauns šūpoja galvu, publika smējās.
— Apgriezties, — jokdaris atkal sacīja, — nu tad griezīsimies! — Viņš pacēla kājas gaisā un tagad gulēja uz ēzeļa augšpēdus, un ar galvu pieskārās tā kaklam, bet asti nelaida vaļā, tad uzšūpojās atkal sēdus. — Tā neiet! Ko lai es daru?
— Griezies apkārt! — rēca publika.
— Jā, jā, griezties apkārt! — Klauns tagad nolieca galvu pret krūtīm, kā grasīdamies apmest kūleni uz ēzeļa astes pusi, bet nokrita manēžas smiltīs_ un zāģu skaidās. Nokritis viņš palika sēžam vaļā muti. Ēzelis arī apstājās, izstiepa kaklu un iebrēcās: «Iāāā!»
— Sēdies pareizi, — sauca publika labā omā. — Vai tu tagad redzi, kur ēzelim ir galva?
Klauns piecēlās, aši aizskrēja pie ēzeļa un ar rāvienu kā pieredzējis kovbojs bija tam mugurā. Bet ēzelis paslē- jās pakaļkājās, un jau atkal ērmoti apģērbtais jātnieks sēdēja smiltīs.
— Ka tevi! Sasodītais lopa gabals! Pagaidi tik! — Viņš izmēģināja to pašu trīs reizes, bet katrreiz tikpat neveiksmīgi. Tad viņš novērsās no ēzeļa, atmeta nicīgi ar roku un sacīja: — Nū nē, draudziņ, ar mani tev tas neizdosies! To tu vari ar kādu citu turpināt!
Klauns gāja no manēžas laukā un vēlreiz piedūra ar pirkstu pie pieres, un tad norādīja uz ēzeli, lai pateiktu, ka tas, nevis viņš pats ir traks.
Tiklīdz klauns bija prom, manēžā uznāca, tērpies ele
gantā frakā, dresētājs, kas bija demonstrējis zirgus, rokā viņam bija gara pātaga.
— Cienījamās dāmas un kungi! Te jūs redzat pasaulē vismežonīgāko ēzeli!
Sacēlās smieklu šalts, kas viņu pārtrauca. Viņš nogaidīja.
— Manas dāmas un kungi! Direkcija tur vārdu! Tas, kurš pratīs uz šī ēzeļa manēžā trīs minūtes ilgi jāt un nenokritīs, saņems desmit dolārus.
Tagad izcēlās tik nevaldāms tracis, ka, likās, telts balsti drebēja.
— Uz šitā rāmā lopiņa! Uz šitā spilvena! Uz ēzeļa! Cilvēki mīļie, jūs. varat rīkot konkursu! Viss cirks jās uz tā! Dāmām priekšroka!
Cilvēks frakā nogaidīja, kamēr troksnis aprimst. Beidzot viņš teica:
— Tātad, lūdzu! Bet paši uz savu atbildību!
Izcēlās apjukums un nemiers. Paziņas un draugi, ģimenes apspriedās savā starpā. Tad no pašas tālākās aizmugures atskanēja kāda jauna puiša balss:
— Lai iet, es sākšu, lai nezaudētu lieki laiku ar to mīļo dzīvnieciņu. Bet tos desmit dolārus lūdzu iepriekš deponēt! Tos es ievākšu pēc trim minūtēm!
— Laipni lūdzu, mans kungs! Paskatieties pats! — Cilvēks frakā paaicināja jauno drosminieku, kurš tikmēr bija nonācis manēžā, pie sevis, noskaitīja, viņam redzot, desmit dolārus un iedeva tos izrādes inspicientam, kurš stāvēja pie manēžas ieejas.
— Var sākt!
Puisis piegāja pie ēzeļa, kam nebija ne seglu, ne iemauktu, un zibenīgi uzsēdās mugurā. Ēzelis brīdi stāvēja kā akmens piemineklis, bet tad palēcās gaisā ar visām četrām, apsviedās un vārtījās smiltīs. Puisis vārtījās līdzās. Viss cirks dārdēja zobgalīgos smieklos.
Klusītēm sevī lādēdamies, neveiksmīgais jātnieks centās ātrāk pazust.
Bet interese tagad tikai īsti iedegās. Tīkotāji pēc desmit dolāriem jau stāvēja rindā. Ēzelim uzlēca mugurā nākošais. Ēzelis noauļoja vienu apli un tad tikpat veikli nometa jātnieku smiltīs kā pirmo. Skatītāji labpatikā rēca.
Harka, Matotaupa, Džims, Garais Šķēps un gleznotājs klusēdami un saspringti vēroja izrādi. Jāt viņi prata visi un, tikai izņemot gleznotāju, jāja lieliski. Indiāņi bija daudzkārt redzējuši, kā to dara, un paši iejājuši mustangus, Džims bija jau sacensībās, jājot ar mežonīgiem, vēršiem, guvis uzvaru.
Bet tas, kas te notika, viņiem likās kaut kas neredzēts. Ēzelis šķita kā ēzelis, čūska un tīģeris vienā dzīvniekā. Tas spēra, kāpās atpakaļ, vārtījās un likās apguvis sava veida salto mortale, ar kuru viņš katru jātnieku izveda no pacietības. Nākošajās divdesmit minūtēs viņš bija jau pievārējis desmit tīkotājus uzvarēt.
Publiku pārņēma satraukums. Tika slēgtas derības. Divus jātniekus, smagi savainotus, vajadzēja aiznest, jo ēzelis bija tos sakodis. Kāds ducis jāt gribētāju atteicās no nodoma izmēģināt laimi ar bīstamo dzīvnieku.
Kad piecpadsmitais atkal aizzagās atpakaļ savā vietā, ēzeli aizveda un ieveda citu, kas nebija noguris.
' — Tur jābūt kādam trikam! To viņi tam zvēram iemācījuši, — Džims klusiņām lādējās. — Tā neviens normāls dzīvnieks neuzvedas, tik viltīgs"var tikai cilvēks būt. Bet pagaidiet, es jums tomēr tos desmit dolārus atņemšu, krāpnieki tādi! Ar mani tas lopiņš tik viegli netiks galā! Kā būtu, Harka? Vai tu negribi pamēģināt?
— Pēc tevis.
— Pēc manis? Paklau — vai tu domā, ka Džims var nokrist no ēzeļa?
— Redzēsim!
— Pareizi, to mēs redzēsim! — Džims pārrāpās pāri ložas barjerai, pārskrēja šķērsām pāri manēžai un jau sēdēja uz ēzeļa, kas palika pilnīgi mierīgs. Džims glāstīja viņam kaklu, paplikšķināja, tad viegli piespieda ar kājām. Ēzelis sāka rikšot un izlaida vienu apli apkārt manēžai. Sarkanais Džims pamāja Harkam, bet Harka pretī nemāja. Džims, publikai aiz pārsteiguma klusējot, mudināja ēzeli iet soļos, tad palaida skriet riksī un auļos. Viņš jāja vienu minūti, divas, trīs — nē, trīs minūtes viņš nejāja. Pavisam negaidot brīdī, kad jātnieks nemaz tam nebija sagatavojies, arī šis ēzelis palēcās ar visām četrām un tad aizvēlās sāniski pa smiltīm, pastarpēm kampdams ar zobiem jātniekam.
Sarkanais Džims atkāpās.
Skatītājiem smejoties, Džims, sperdams garus soļus, devās atpakaļ ložā. Cilvēki, kas jau baidījās, ka ir kaut kādā veidā piekrāpti, tik ļoti priecājās par ēzeļa panākumiem, ka smējās līdz asarām.
— Nu, Harka, — Sarkanais Džims pikti uzsauca zēnam, — tagad tava kārta! Pēc manis!
Harka piecēlās, novilka visas drēbes līdz jostas vietai un lēnām aizgāja pie cilvēka frakā pieteikties.
— Lūdzu, manu zēn! Bet tikai uzmanies!
Harka bez steigas devās pie ēzeļa, aši uzsēdās tam mugurā un tūlīt pat apturēja visus parastos dzīvnieka mēģinājumus nomest jātnieku: celties pakaļkājās, spert, lēkt ar visām četrām un uzmest kaķa kūkumu. Ēzelis bija labi atpūties, un paša vingrojumi tam sagādāja baudu, bet arī Harka bija atpūties un ne sekundes daļu nenokavēja ar pretsparu. Cīņa starp ēzeli un jauno jātnieku norisa pa visu manēžu, šurp un turp. Skatītāji sāka izteikt savu piekrišanu. Tika noslēgtas jaunas derības par un pret ēzeli, par un pret indiāņu zēnu. Sarkanais Džims mierīgi noskatījās visu. Ēzeļa galvenajam trikam āri Harka nespēs pretoties! Zēns jau svīda, viņam metās aiz piepūles karsti. Divas minūtes viņš bija cīņu vadījis, tas šādā tempā likās ilgs laiks. Divas minūtes, vēl pusminūte… tagad jānāk izšķirošajam brīdim!
Skatītāji rēca, auroja, lēca kājās un mētājās ar rokām.
Harka paredzēja, ka pēdējā brīdī ēzelis izmantos savu galveno triku. Tad Harka varētu nolēkt, kā tas pieņemts parastā cīņā starp jātnieku un zirgu, un tūlīt pielēkt kājās. Bet to viņam neieskaitītu par uzvaru. Vai arī viņam vajadzētu palikt sēžam un ļaut, lai dzīvnieks valstīdamies Viņu dauza, spiež un droši vien arī kož… vai arī rīkoties savādāk?
Harka apsviedās uz ēzeļa un tagad sēdēja otrādi, tā, kā sākumā bija sēdējis klauns, un satvēra ēzeļa asti.
To pašu brīdi ēzelis palika rāms — un, kad Harka tam piespieda pie sāniem ar kājām, tas sāka paklausīgi kā jērs rikšot pa apli.
Vienreiz, divas reizes, trīs reizes.
Trešā minūte bija garām, bet Harka joprojām sēdēja dzīvnieka mugurā.
Skatītāji tagad gaidīja klusu ciezdami, tā sakot, vaļā mutēm, bet, kad trešā minūte bija galīgi un nenovēršami pagājusi, gaisu satricināja piekrišanas orkāns. Juku jukām kliedzieni, aplausi, kāju dipoņa.
Harka nolēca no ēzeļa, paplikšķināja tam pa kaklu, piegāja pie inspicienta, paņēma savus desmit dolārus un aizgāja atpakaļ ložā. Atri apģērbās un sēdēja,, it kā nekas nebūtu bijis.
Matotaupa tikai smaidīja. Gleznotājs un Garais Šķēps izteica savu apbrīnu. Džims lādējās un teica:
— Sasodīts! Puika ir viltīgs. Tad tāds bija tas dresūras triks, lai mežoni savaldītu. Vajadzēja man ar iedomāties!
Jāšanai uz ēzeļa sekoja lielais starpbrīdis. Daļa apmeklētāju aizplūda uz dzīvnieku skati, starpbrīdī tos vēlreiz rādīja. Džims izgāja ar gaišsprogaino kasieri laukā. Gleznotājs un Garais Šķēps palika ar dakotiem vieni paši ložā. Dzeltenbārdis vēl arvien apmierināti smaidīja, atcerēdamies, kā Harka bija ēzeli savaldījis.
Pēc kāda brīža ložā ienāca cilvēks frakā, kurš bija diriģējis zirgu dresūru un ēzeļa jāšanu, un, nosaucis gleznotājam savu vārdu, pieklājīgi apvaicājās, vai indiāņu zēns esot zinājis triku un varbūt jau kādreiz uzstājies cirkā. Dzeltenbārdis smiedamies apgalvoja, ka Harka ir pirmo reizi mūžā cirkā.
— Bet, ser, tas jau ir pārsteidzoši, tas ir neticami, tas ir dabas talants, kas atgadās pa simt gadiem reizi!. Pie kādas cilts zēns pieder, un kam ir tādas audzināšanas spējas?
— Pie dakotu cilts, mans kungs, un šeit sēž viņa tēvs.
Cilvēks frakā nopētīja Matotaupu, kā mēdz pirms lēciena uzmanīgi vērtēt jājamzirgu, kam atzīts smags raksturs — un tāpēc jārēķinās ar tā untumiem.
— Man ir liels lūgums. Vai jūs, ser, mani atbalstītu? — viņš vērsās pie gleznotāja.
— Atkarībā no tā, kāda veida lūgums tas ir.
— Mums ir nepatikšanas. Pieteiktā indiāņu grupa mums sagādājusi lielas nepatikšanas, tā gluži vienkārši palikusi pēdējā pilsētā, kurā mēs uzstājāmies. Laikam konkurenti būs to uzpirkuši. Cilvēki ir apbrīnojami negodīgi! Kad starpbrīdis būs beidzies un paredzētais numurs izpaliks, mēs būsim izgāzusies, būsim izpostīti! Ļaudis ir spējīgi izdemolēt solus un telti, tie iebruks kasē, un vispār ne iedomāties nevar, kas te notiks! Mums nepieciešams tātad, lai vai kas, indiāņu un kovboju numuru uzvest — vai saprotat? Kovboju te ir pietiekami, bet indiāņus, kas tiešām kaut ko spēj, ir grūti sameklēt, neiedomājami grūti.
— Jā, un kāds tam sakars ar mums te?
— Nu, es gribu teikt, puika prot jāt kā pats nelabais, to, protams, māk arī tēvs, par to nav šaubu! Es domāju, ka viņi prot arī šaut un mest laso. Būtu vajadzīgs mazs mēģinājums, pavisam īss iepriekšējs mēģinājums, un varbūt šis kungs jums līdzās ari piedalītos. Mani kungi, es lūdzu mani nepārprast, bet mēs esam pilnīgā izmisumā — ja ļaudis izdemolēs mūsu telti, mēs būsim izpostīti tieši tagad, kad ziema pie durvīm, un tikai jūs varētu mums palīdzēt. Jūs esat džentlmenis, es zinu, jūs sēžat ložā, lūdzu, ticiet man, es neuzskatu jūs par artistiem! Jūs to darītu joka pēc, un es tā arī pieteiktu… es jūs gaužām un ļoti lūdzu… Jūs nesaņemsiet algu, jūs neesat artisti, bet zēnam es pasniegšu dāvanu. Zēns jau tagad ir kļuvis par publikas mīluli, un tas būtu vareni, ja es pieteiktu vienu numuru ar viņa piedalīšanos.
Garais Šķēps pārtulkoja teikto Matotaupam un Harkam.
— Ser, es jūs pazemīgi lūdzu, pierunājiet savus sar- kanādainos draugus!
Garais Šķēps smaidīja tā, it kā būtu ar mieru paklausīt lūgumam. Matotaupa līdz šim nebija ne ar aci pamirkšķinājis.
— Kādas ir tavas domas, Matotaupa? — Garais Šķēps vērsās tieši pie viņa. — Mēs varētu šejienes ļaudīm uzvest kauju par lapsas asti — trīs šejienes kovboji, kas viņiem ir, pret mums trijiem. Tas būtu interesanti!
Matotaupa sarauca lūpas.
— Vai es drīkstu šim bālģīmim kaut ko vaicāt?
— Pats par sevi saprotams!
— Kāpēc viņš pieteica numuru ar indiāņiem un skaļi izkliedza pa pilsētu, ja taču zināja, ka trupa vairs nav pie cirka?
Cilvēks frakā samulsa.
— Dakotu virsaiti, tas ir veikals, to prasa veikals! Tā nu tas ir. Dakotu priekšnesums bija nodrukāts, man vajadzēja plakātus izsniegt, man vajag arī izsaukt to, kas plakātos rakstīts… bez tam indiāņu trupas menedžeris ir ceļā, lai tomēr viņus vēl dabūtu šurp. Var būt, ka viņam tas izdosies. Es ceru, ka tas izdosies. Vēlākais, līdz rītam trupa būs šeit. Būtu nepieciešams tikai šodien vienu pašu reižiizlīdzēt!
— Lai bālģīmis taču samaina secības kārtību un vispirms parāda lauvas un tīģerus, un vīru uz virves! Beigās uzstāsies viņa kovboji…
— Un jūs kopā ar tiem, virsaiti?
— To mēs pārdomāsim.
^ Matotaupas vārdi likās stipri noraidoši. Viņš būtu pateicis «nē», ja nebaidītos būt nepieklājīgs pret Garo Šķēpu.
— Es joprojām ceru! — iesaucās cilvēks frakā, — Mums pa ziemu ir laimējies piesaistīt pamatīgu publikas pievilcēju un kovboju, gados jaunu cilvēku, nepārspējamu. Viņš ir indiāņu un kovboju trupas vadonis. Ja viņš pirms izrādes beigām vēl atgrieztos, es viņu atsūtītu šurp. Viņam nespēsit pretoties.
— Kā viņu sauc?
— Bizoņu Bils.
Garais Šķēps paraustīja plecus. Viņam šis vārds bija svešs. Gaiļu kauju Bils tas nevarēja būt. Cilvēku ar vārdu Bils bija tik daudz kā smilšu jūras krastā.
Starpbrīdis tuvojās beigām. Kase pa starplaiku bija atvērta, gaišmatainā tuklā dāma sēdēja kases ratos.
Džims atgriezās ložā starojošu seju. Par savas labās omas iemeslu viņš neminēja ne vārda, un neviens arī pēc tā netaujāja. Garais Šķēps pastāstīja par sarunu ar cilvēku frakā. Džims skaļi uzplāja sev pa cisku.
— Ļautiņi, tas tik ir pamatīgi! Pamatīgi, es saku! Bizoņu Bils! To es pazīstu, esmu redzējis viņu pie mērīšanas darbiem vasarā. Traks puisis, tam ir nākotne. Vēl ļoti jauns, bet no viņa iznāks lietaskoks. Gribu redzēt, vai viņš atvilks indiāņus atpakaļ cirkā. Tie streikojot, kā es dzirdēju. Gribot saņemt algu.
— Kā tad tā, vai viņiem algu nemaksā? — Gleznotājs bija sašutis.
— Alga šā, alga tā, kā jau nu tas mēdz būt. Tiek norēķināts ēdiens, dzīvošana ratos, labās drēbes, kas nepieciešamas manēžā. Nekas daudz jau pāri nevar palikt. Bet gan jau tie atgriezīsies. Bizoņu Bils prot ar indiāņiem apieties.
Matotaupa lika sev pārtulkot Džima teikto. Lūdza to Garajam Šķēpam, jo baidījās, ka Džims dakotu valodā neatkārtos gluži visu, ko teicis angļu valodā. Garais Šķēps tulkoja visu vārds vārdā.
— Mēs neiesim šodien manēžā. Es esmu runājis, hau! — tas bija Matotaupas gala slēdziens.
Kapela jau spēlēja, augstais režģis publikas aizsardzībai pret plēsīgajiem zvēriem bija uzcelts. Lielie plēsoņas ienāca pa režģu eju un apsēdās uz viņiem norādītajiem ķebļiem. Tā bija jaukta, dresētājam ļoti grūti valdāma
plēsīgu zvēru grupa, četras lauvas un divi karaliskie tīģeri. Lai kairinātu skatītāju nervus, dresētājs kaitināja dzīvniekus ar aprautiem, asiem uzsaucieniem un ādas pātagas plīkšķiem. Zvēri atbildēja ar rēkoņu un, tiklīdz viņš tuvojās,.sita ar ķepu. Viņam bija līdzi gara kārts, ko viņš turēja zvēriem pretī un ko tie ar ķetnām sita. Kārts bija jau no daudzu ķetnu sitieniem un kodieniem vienos robos.
N — Bello! Bello! Uā… uā! Tigra! Tigra! Tigra!
Tīģeriene, atņirgdama varenos zobus, parādīja lielos ilkņus. Tā nerēca, tikai dusmodamās rūca. Nikni sita pa kārti un koda kokā.
Dresētājs nervozēja. Harka pamanīja uz nosmiņķētās sejas sviedru lāses. Pa režģu starpu kāds palīgs sniedza liesmojošu stīpu. Dresētājs lika visrāmākajam no visiem četriem lauvām lēkt tai cauri. Dzīvnieks vilcinājās, tad sagatavojies lēca garā stiepienā bez jebkādas piepūles cauri stīpai, to bija biedējusi tikai uguns.
Trīs pārējie lauvas aši sekoja tā piemēram.
Pēc tam dresētājs nolika pātagu, paņēma rokā lielu pistoli un izšāva gaisā. Dobji rūcot, karaliskais dzīvnieks aizgāja uz nolēcieņU ķebli. Dresētājs izšāva otru reizi un gandrīz apsvilināja dzīvniekam spalvu. Tīģeris lēca ar nevērīgu eleganci, kurā Harka likās nojaušam skumjas un
nicinājumu. Gluži citādus lēcienus tīģeris parādītu brīvībā! Mežonīgu apvidu valdnieks, tagad gūstā, aiz režģiem, ar pātagām un pistolēm tramdīts par prieku skatītājiem! Zēna sirds pukstēja līdzjūtībā. Medīt vajadzētu šādus dzīvniekus, nevis likt viņiem izpildīt bērnišķīgus lēcienus! Garajam Šķēpam jāapprasās, kur šādi tīģeri mājo.
Pēdējai pienāca kārta tīģerienei. Pārējie pieci plēsoņas jau sēdēja savās vecajās vietās, bet bija tramīgi un tikpat nervozi kā dresētājs melnajā zīda blūzē, zem kuras tas valkāja bruņu kreklu.
— Tigra… Tigra!… Tigra!
Tīģeriene dusmīgi rūca un atkal koda kārtī. Mūzika apklusa. Skatītāji gaidās saspringa. Cirkā valdīja klusums.
— Tigra! — Dresētājs ātri trīs reizes pēc kārtas izšāva. Iekaukdamās tīģeriene aizlēca līdz ķeblim. Dresētājs turēja kreisajā rokā liesmojošo stīpu, labajā pistoli. Dzīvnieks plaši atplestu rīkli rūca. — Tigra!
Rūkoņa tagad skanēja piesmakusi. Tīģeriene sagatavojās lēcienam, bet ne virzienā uz liesmojošo stīpu. Viņa lēca, dresētājs aši pieliecās, un dzīvniekš^pāri viņa skaustam atdūrās smiltīs.
Sievietes un bērni skaļi iekliedzās. Skatītāju — vīriešu vidū iegruzdējās nemiers. Harka tagad skaidri redzēja, cik iekrituši bija dresētāja izkrāsotie vaigi un cik drudžaini aiz uztraukuma spīdēja viņa acis.
— Tigra!
Dzīvnieks sēdēja smiltīs, uzmetis kūkumu un atņirdzis zobus. Tas klusi un draudīgi rūca. Dresētājs stiepa tīģerienei pretī kārti, bet viņa vairs nekampa to. Viņa neizlaida no acīm cilvēku.
Daudzas sievietes sēdēja, aizlikušas acīm priekšā plaukstas, lai neredzētu, kas tagad notiks. Harka ievēroja divus cirka kalpotājus, kas ar ūdens šļūtenēm stāvēja ārpus režģa. Bet viņš nesaprata, ko ar tādām šļūtenēm dara. Garais Šķēps steigšus paskaidroja. No ūdens plēsīgie zvēri baidās tāpat kā no uguns.
Tīģeriene otrreiz lēca virsū cilvēkam, un dresētājs otrreiz izvairījās. Dzīvnieks no jauna devās pie nolēcienu ķebļa, bet tikai uz bridi. Zvērs noslīdēja smiltīs un zagās pāri manēžai. Otro tīģeri un lauvas sagrāba nemiers.
Dresētājs kaut ko sauca, ko Harka nespēja saprast. Garais Šķēps tulkoja. Lai palīgi atverot lūku uz režģoto eju, tad dresētājs varētu dzīvniekus — vai vismaz dažus no tiem — izdzīt no manēžas. Taču inspicients noraidošu seju to aizliedza, un lūka palika aizvērta.
— Tigra! Tigra!
Dresētājs no jauna izstiepa uz priekšu degošo stīpu un satvēra pātagu. Viņš plīkšķināja un uzsita ar nīlzirga ādas siksnu. Visi četri lauvas uz ķebļiem, spiesti no cīņas atkāpties, rūca, atbalsodami pašapziņu, kas viņos nupat bija pamodusies. Taču otro tīģeri bija pārņēmis niknums, viņš nolēca smiltīs un kopā ar tīģerieni sāka mest līkumus, ap dresētāju. Ari šis tīģeris vairs nezvēla ar ķepu pa kārti.
Dresētājs lika sev no jauna pasniegt liesmojošo stīpu, pārdroši metās ceļā tīģerienei un izšāva.
— Tigra!
Dzīvnieks, šāviena sabiedēts un lodes skarts, izslīdēja cauri stīpai. Otrs tīģeris augstu palēcās gar režģi un ieķērās ar nagiem augšējā šķērsī. Sašūpojās viss režģis. Skatītāji šausmās iekliedzās, draudēja izcelties panika. Inspicients nemanot pamāja. Tīģeri skāra ūdens strūkla, un dzīvnieks tai pašā brīdī nokrita lejā. Skatītāji atvilka elpu. Kādu sievieti, kas raustījās krampjos un kliedza, kalpotāji neuzkrītoši izveda laukā.
Dresētājs, kurš tagad bija nodrošināts pret pārējiem dzīvniekiem, piespieda tīģerieni aiziet uz nolēcienā vietu. Viņš bija nolicis sānis pātagu un kārti un darbojās ar pistoli un liesmojošo stīpu. Dzīvnieks paklausīja un negribīgi lēca, kā paredzēts. Tūlīt pēc tam tas jau stāvēja pie izejas lūkas.
Uzbangoja piekrišanas vētra.
Harka redzēja,, ka dresētājs bija pārguris. Viņš tikko turējās kājās, tomēr palika stāvam manēžas vidū, klanījās un pateicās par aplausiem un piekrišanas saucieniem, kamēr kalpotāji no ārpuses atvēra lūku uz režģoto eju. Plēsoņas rikšoja laukā. Kalpotāji no augšas bakstīja ar spieķiem cauri režģiem, lai dzīvniekus pamudinātu.
Ari skatītāju vidū daudzi slaucīja sviedrus no pieres. Lielo režģi nojauca, un dresētājs, arvien vēl pateikdamies, devās prom. Ieskrēja klauni un dzina jokus. Harkam smiekli vairs nebija prātā. Viņš apņēmās nākošajā dienā aiziet u^ dzīvnieku skati un palikt ilgu laiku pie tīģeru sprosta.
Sekoja pēdējie akrobātikas priekšnesumi uz stieples un trapeces. Zēns jutās pārsteigts, redzot, kādu veiklību cilvēkam iespējams sasniegt. Gadījās, ka reiz vingrotājs uz stieples nejauši paslīdēja, bet vēl paguva ar roku pieķerties, tāpēc nenogāzās lejā.
Beidzot pienāca laiks noslēguma numuram. Bija jau pusnakts. Skatītāji tērgāja, smējās, ēda saldumus un dzēra. Harka nogaidīja, vai cilvēks frakā parādīsies vēlreiz, tad viņš saņemtu noraidošu atbildi. Matotaupa bija savu vārdu teicis, un viņa lēmums nebija grozāms. Vai mednieks, vārdā Bizoņu Bils, parādīsies? Vai viņš vispār bija atgriezies? Par šo cilvēku Harka interesējās vairāk nekā par kungu frakā, jo, lai gan tas savus skaistos zirgus lieliski dresēja, tomēr ar prēriju tam nebija ne mazākās saskares. Turpretī no Bizoņu Bila dvesa vēja un tālumu elpa, at- j ausma par brūn vilnaino baru, kas auļos uzvirpināja gaisā smiltis. Nevis manēžas smiltis, kas jauktas ar zāģu skaidām, bet smilšu mākoņi pār prēriju. Harka atcerējās bultas, kuras bija sabadījis bizoņa mugurā. Kopš tā laika viņam nebija vairs bijis' izdevības dzīties pakaļ kādam bi- zonim. Tagad bija rudens, lielo medību laiks. Bet viņš, Harka, sēdēja šeit teltī, kur nejuta vis bizoņu dvaku, bet staļļu smaku..
No manēžas durvīm pa loka eju aiz ložām nāca kāds cilvēks un apstājās pie ložas, kur sēdēja Harka. Zēns to dzirdēja gan, bet tīšuprāt neatskatījās, jo te nevienam nebija jādomā, ka viņš tam pievērš .uzmanību. Pienācējs nebilda ne vārda, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie manēžas izejas un ieejas. Harka, pavēries viņam nopakaļ, redzēja, ka viņam bija mugurā kovboja apģērbs.
— To mēs aizbaidījām, — sacīja Garais Šķēps. — Tu, mans vecākais brāli Tāllidojuma Putns, biji laikam viņam pārāk grezni ģērbies, Matotaupa pārāk lepns un Harka pārāk iecirtīgs. Viņi uzstāsies ar savu priekšnesumu bez mums.
— Bizoņu Bils tas nebija, — Džims konstatēja. — Ja viņš pats būtu atgriezies, bet pie mums šeit atsūtījis tikai kādu šķielaci kalpu mūs nopētīt, tad lai viņš necer, ka mēs uz šī āķa uzķersimies.
Atnācējs bija tikko pazudis manēžasJeejā, kad jau kapela atskaņoja tušu.
Iekšā ieauļoja grupa kovboju. Džims, kā paradis, plaukšķināja. pa ciskām un auroja:
— Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!
Nezin vai kādam no skatītājiem bija pazīstams šis vārds, kas pēc dažiem gadiem kļūs varen slavens, bet ar Džima izsaucienu pietika, lai visus pārliecinātu, ka šis vārds jāpazīst, ja grib būt lietpratējs robežas un mežonīgo Rietumu jautājumos, tāpēc dažas jaunu ļaužu grupiņas tūlīt piebiedrojās:
— Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!
Jātnieks kovboju priekšgalā, kuram šie saucieni bija domāti, bija lepni uzcirties — drēbes no vissmalkākās ādas, kājās garie zābaki ar atlokiem, un galvā cepure ar platām malām. Viņš māja sveicienus ar roku kā žēlīgs karalis savā karaļvalstī. Harka vēroja viņa seju. Tā bija skaista, šaura, deguns stipri izliekts, acis zilas. Viņam bija bārda, bet citāda nekā gleznotājam, tā auga uz zoda, un tad vēl ūsas. Ko tik tie bālģīmji visu neizdomā! Kovboji Bizoņu Bila vadībā sāka demonstrēt savu jāšanas māku. Nebija nekā tāda, ko Harka nezinātu, bet viņi jāja tiešām labi un šāva droši. Indiāņi nebija redzami.
Ar vispārēju troksni, pakavu dipoņu, zirgiem slejo- ties pakaļkājās, ar šaušanu un klaigāšanu izrāde beidzās. Publika dāsni aplaudēja.
Tiklīdz kovboju trupa bija prom, piecēlās arī skatītāji un spiedās uz izeju.
Pieci ložā sēdētāji palika sēžam un nogaidām, kamēr pūlis būs aizplūdis. Lampas jau tika dzēstas, kad arī viņi beidzot, iedami cauri tukšajai teltij, izkļuva laukā. Pēc lielās ļaužu drūzmas, mūzikas, trokšņa un visiem uztraukumiem tumšā telts, klusums un tukšums likās gluži neierasti. Manēžā staļļu puiši slaucīja uz lielām lāpstām mēslus kopā ar zāģu skaidām.
Laukā šur tur pulciņos stāvēja cilvēki. Lielākā daļa vēl negribēja iet mājās, bet iegriezties krogos. Sievas strīdējās par to ar vīriem. Bērni bija noguruši. Daži, mazākie, brēca.
Pēkšņi izcēlās tracis, kas visus apklusināja. Kāds, balsij aizraujoties, sauca policiju. Tūlīt pat cilvēki metās turp. Saskrēja pūlis.
— Tas man jāredz! — noteica Džims un pazuda burzmā. Abi dakoti un gleznotājs ar Garo Šķēpu palika stāvam un gaidām pie ieejas cirkā. Vēl neviens nesaprata, kas ir atgadījies.
Drīz Džims smīkņādams atgriezās:
— Izlaupīta kase! Tas tik ir joks, manas dāmas un kungi, vienreizēji, neiedomājami, kaut kas nebijis, jo nav palicis pāri neviens penijs. Nudien, vakara lielākā sensācija!
— Kur ir kasiere? — apjautājās gleznotājs.
— Nu, aizmukusi! Ko tad tu domāji? Atklājies, ka šī ir tāla lidojuma putniņš.
— Tātad viņa nav nogalināta?
— Kur nu! Nevajag vienmēr domāt to ļaunāko. Reizēm iziet arī citādi. Bet šis ir bijis vērtīgs ķēriens, par to nav šaubu. Pēc plēsīgo zvēru numura viņa bija jau izpārde- vusi četriem vakariem un trim pēcpusdienām. Tāpēc vien, ka cilvēki laukā dzirdēja rēkoņu un gribēja sev nodrošināt sensacionālo skatu nākošajai dienai.
Tad viss ienākums par četrām dienām ir prom?
— Visa nauda.
— Vai tad šī sieviete bija viena pati kases ratos? Neviens to neapsargāja?
— Pamatīgi apsargāja, protams. Kur nu, tādā pilsētā kā šī! Bet šie skatījās un klausījās vairāk uz to, kas notiek ārpusē. Kurš gan liēkas zinis, ja kasiere iziet brīdi laukā! Grābienam kasē, protams, vajadzēja būt zibenīgam. Iespējams, ka sardzi viņa bija uzpirkusi.
— Kā tagad cirks baros dzīvniekus, ar ko maksās cilvēkiem, par vietu… nezin vai uzņēmumam ir bankā rezerves?
— Kas man par daļu. Vai iesim uz viesnīcu?
Mazā grupa devās atpakaļceļā. Galvenā iela bija ļaužu pilna, te valdīja gandrīz lielāka rosība nekā dienā un vairums veikalu vēl arvien bija vaļā.
Kad Harka kopā ar tēvu atkal bija mazajā viesnīcas istabā atgūlušies uz vilnas segām, viņam gandrīz vai galva griezās riņķī. Bet viņš centās ātrāk aizmigt, jo nākošajai dienai viņam bija padomā daudz iešanu. Harka gribēja aiziet ne vien pie tīģeru būra, bet arī pārliecināties, vai indiāņi ieradīsies vai ne. Par kases aplaupīšanu viņam bija pašam savas domas, bet tās viņš neatklāja pat tēvam.
Naktī viņš gulēja slikti-— nevis tāpēc, ka būtu sanervozējies, bet viņu nomāca istabas gaiss, pie kā viņš nebija pieradis. Harkam šķita, ka pilsētā, viscaur pretīgi smako, bet visneciešamāk slēgtās telpās.
Nemiers mājā pamodināja viņu vēl pirms rītausmas. Viņš dzirdēja, ka pie kaimiņu istabas durvīm, kur gulēja gleznotājs un Garais Šķēps, stipri klauvēja, izdzirda īgno un nogurušo gleznotāja balsi, tad smagus soļus līdzās un divējas skarbas balsis. Pēc kāda laika balsis kļuva rāmākas — un divi vīri, smagi sperdami soļus, gāja prom. Nudien, neviens baltais neprata iet klusiņām.
Tūlīt pēc tam gleznotājs un Garais Šķēps ienāca pie abiem dakotiem. Gleznotājs saprata, ka indiāņi būs dzirdējuši troksni viņa istabā, un sāka tūlīt stāstīt,
— Bija ieradusies policija. Džimu, protams, bija redzējuši mūsu ložā kopā ar sprogaino gaišmati kasieri, un aizdomas krita uz viņu. Policija vaicāja, ko es par Džimu - zinot. Es nevarēju neko vairāk pateikt, tikai to, ka sīkumos viņš labprāt blēdās, lai tiktu pie dažiem dolāriem, bet nopietnos gadījumos sniedzis mums visai iespaidīgu palīdzību Bezzobu Bena baigajā miteklī. Starp citu, kā es dabūju no policijas zināt, Džims varējis uzrādīt kādā mazā privātā bankā šeit, pilsētā, diezgan ievērojamu kontu. Tāpēc policija izsvītrošot viņa vārdu no aizdomās turēto noziedznieku saraksta.
— Vai Džims ir šeit, mājā?
— Viņš sēžot lejā, krogā, un visus apdzirdot. Krodzinieks esot viņam tāpēc labvēlīgs. Rēķins aug. — Gleznotājs ironiski smaidīja. Viņš varēja iedomāties, ka šis rēķins tiks ieskaitīts viņa, nevis Džima kontā.
Miegs nu vairs nebija prātā. Garais Šķēps un abi da- koti pasūtīja sev istabā bagātīgas brokastis: gaļas zupu un ceptu gaļu. Bālģīmju pārējie ēdieni viņiem negaršoja. Ar šo maltīti dakotiem pietika visai dienai. Gleznotājs vispār negribēja nekā ēst. Viņš nejutās īsti labi un nolēma palikt gultā. Garais Šķēps bija noraizējies par viņu, beigās tomēr ļāvās pierunāties aiziet ar Harku uz dzīvnieku apskati, bet Matotaupa gribēja palikt pie gleznotāja. Harka gan lāgā neticēja, ka viņu jau tagad varētu ielaist, bet Garais Šķēps sacīja:
— Nāc, tiem tagad vajadzīga nauda. Gan mēs tiksim iekšā.
Cejenām izrādījās taisnība. Nebija vajadzīgas nekādas garas pārrunas, staļļu puisis par dzeramnaudu ielaida abus iekšā pa vārtiņiem. Viņš bija zēnu tūlīt pat pazinis. Agrajā rīta stundā, kad publika vēl netika ielaista, darbs cirkā ritēja pilnā sparā. Staļļi un būri tika saposti, plēsīgo zvēru krātiņi tīrīti ar šaurām garkātu slotām, ar kurām varēja pabraukt zem režģiem. Būri bija mazi, jo visi tika pārvadāti ar ratiem. Visi četri lauvas gulēja
līdzās cits pie cita vienā būrī, abi tīģeri blakus būrī. Dzīvniekiem nebija telpas, kur paieties. Tā nu tie gulēja un raudzījās ar savām lielajām, dzintardzeltenajām acīm pa šaurajām spraugām starp būra režģiem.
Harka vēroja tīģerieni. Garais Šķēps tikmēr' klaiņoja pa zirgu staļļiem. Viņš vēlējās apskatīt Bizoņu Bila sirmi.
Zēns palika nekustīgi stāvam pie virves, kas bija novilkta gar būri, lai atturētu skatītājus pienācīgā attālumā. Harka palika tik ilgi mierīgi stāvam un tik ilgi nenovērs- damies raudzījās uz tīģerieni, kamēr notvēra tās stingo skatienu. Viņa lēnītēm kustināja nagus, kurus gan bija ievilkusi, bet tomēr cilāja, kaut arī gandrīz nemanāmi.
Harka bija tā iegrimis klusā domu apmaiņā ar dzīvnieku, ka pat nepamanīja divus cilvēkus, kuri nostājās viņam aiz muguras. Viņš tikai ievēroja, ka tīģerienes skatiens novērsās un ietrīsējās viņas ūsu gali. Tāpēc viņš pagriezās atpakaļ. Aizmugurē stāvēja Garais Šķēps un dresētājs. Dresētājs bija apņēmis ap pleciem peldmēteli.
— Vai tu tomēr nāksi pie mums? — viņš jautāja. — Direktors un inspicients kā sadeguši sagatavot ar tevi grandiozu numuru. Tavs tēvs varētu pieprasīt lielu atalgojumu, ja mēs visi nebūtu vakar vakarā krituši nabadzībā. Direktors grasās izdarīt pašnāvību, un inspicients plēš sev matus. Sasodītie bezgoži laupītāji! Cilvēki mokās un strādā, un šie paņem un aizlaižas!
Dresētājs tagad, no rīta, bija bez grima. Harka raudzījās viņa pelēki bālajā sejā. Redzēja, kā raustījās viņa plakstiņi, redzēja viņa kalsnās rokas.
— Kāpēc tu kaitini dzīvniekus? — jautāja zēns. — Tie klausītu tevi daudz labāk un arī vairāk iemācītos, ja tu apietos ar tiem mierīgāk.
— Ak tā, tu to pamanīji? Bet man tie jākaitina katru vakaru, lai publikai par tās naudu kaut kas tiktu. Kādreiz jau izies greizi, es zinu, zinu. Ko tas līdz! Esmu pieradis pie lielās algas. Vai gribi noskatīties mēģinājumu? Es sākšu pirmais.
Harka pamāja.
Staļļu puiši jau sastādīja režģu eju. Plēsoņas pārņēma nemiers, tie zināja, ko nozīmē šī gatavošanās. Dresētājs un Garais Šķēps iegāja teltī, kur jau stāvēja lielais režģis. Tie gan mācēja ātri strādāt!
Dresētājs nometa peldmēteli un tagad stāvēja pie krātiņa durvīm vienkāršās biksēs un triko kreklā.
— Nāc, — viņš sacīja zēnam. — Tu vari mierīgi nākt iekšā. Nekas nenotiks! — Viņam bija rokā pātaga, bet nebija ne pistoles, ne kārts. Viņš atvēra krātiņa mazās durvis.
Harka nevilcinājās ne mirkli. Viņš sekoja dresētājam, kurš aizgāja līdz manēžas vidum un tur palika stāvam. Dzīvnieki rotaļājās cits ar citu, lēca uz ķebļiem, šļūca nost, vārtījās, priecīgi izkustēties. Pastarpēm tie pablenza uz svešo puiku, bet, tā kā viņš izturējās mierīgi un paļāvīgi, tad uzskātīja viņu par uzticības cienīgu. Rāmākais no lauvām, kurš jau divas reizes bija pieglaudies dresētājam, lai viņš paburza krēpes, piegrūdās tagad arī Harkam. Tīģeriene iesēcās, atklādama asos ilkņus.
— Viņa ir greizsirdīga, un tāpēc arī uz viņu nevar paļauties, — sacīja dresētājs un piegāja pie lielās, svītrainās kaķes. Tā — drīzāk pabaidīdama nekā aiz ļaunuma — kampa un vieglītēm kustināja šurp un turp savas garās astes galiņu. Dresētājs turēja augstu paceltu stīpu, un tīģeriene, smiltīs atspērusies, skaistā lidojumā izšāvās cauri. — Šādi tas būtu gaužām garlaicīgs numurs, — dresētājs teica Harkam.
Mēģinājums ar plēsīgajiem zvēriem ilga tikai pusstundu, jo nekas jauns netika mācīts, tikai atkārtoti vecie triki. Harka kopā ar dresētāju izgāja no sprosta.
— Tu esi dzimis cirkam, zēn, — viņš sacīja, aizslēgdams lielā būra durvis, lauvas un tīģeri paši, bez mudinājuma devās pa režģa eju. — Apdomā! Tā ir tava nākotne.
— Vai tu šovakar atkal kaitināsi zvērus un tik bezjēdzīgi liksi uz spēles dzīvību?
— Šovakar un katru vakaru. Tās ir manas beigas.
Harka vairs nekā neatbildēja. Klusu ciezdams viņš piebiedrojās atkal Garajam Šķēpam, kurš, stāvot pie režģa, bija sarunu tulkojis.
— Jaunas ziņas, — viņš sacīja Harkam. — Indiāņi tomēr nāks. Viņiem nav vairāk, ko ēst. Naudas viņiem nebija. Kas tiem cits atlika? Nu jau viņi jāj pilsētā iekšā, un, kā es dzirdu, ļaudis uz viņiem tā blenž, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši indiāņus. Stulba tauta.
— Pie kādas cilts pieder šie indiāņi?
— Pie dakotiem.
— Tad mēs varēsim sarunāties!
— Ja menedžeris mums atļaus. Vai tu zini, kas bija iegājis direkcijas vāģī un tagad visur ložņā pa cirku?
Džims. Viņš dodot direkcijai naudu grūtību pārvarēšanai. Par augstiem procentiem.
Garajam Šķēpam, runājot dakotu dialektā, vajadzēja daudzus vārdus un jēdzienus sīki aprakstīt. Vārdam «procenti» šai valodā apzīmējuma nebija.
Bija dzirdams, ka galvenajā ielā atkal skan trompete un saucēja spalgā balss. Jo tuvāk cirka teltij tuvojās gājiens, jo Garais Šķēps uzmanīgāk klausījās. Harka ievēroja arvien pieaugošu nepatiku viņa sejā.
— Ko tik tie visu nesamelo! — viņš sacīja. — Tu esot Tatankas Jotankas dēls, saņemts ciet, kad laupītāji uzbrukuši zemes mērītājiem, un šovakar atkal uzstāšoties. Tāpēc tikšot pārdotas vēl īpašas ieejas biļetes. Viņi, liekas, grib otrreizēju samaksu par labajām vietām un tā piepildīt kasi.
Garais Šķēps un Harka noskatījās, kā tika pievesti simtiem krēslu un solu un salikti ejās starp sēdvietām. Ja visas vietas būs aizņemtas, tad neviens nevarēs pakustēties.
Tad abi aizgāja uz poniju un ēzeļu stalli, kur vēl daudzi aizgaldi bija brīvi. Dakotu grupa ieradīsies ar zirgiem, zirgus viņi atvedīs šurp, un te varētu visvieglāk viņus neuzkrītoši novērot. Harka un Garais Šķēps paslēpās pie četriem ēzeļiem. Klauns bija viņus ievērojis, to abi zināja, tomēr nedomāja, ka viņš traucēs. Lielais, druknais cilvēks ar bērna seju bez sava ērmotā apģērba un grima vairs neizskatījās smieklīgs, bet laipni nopietns, tomēr pienāca klāt un, daudz negudrodams, ielīda salmos pie abiem.
— Bērns, — viņš skumji uzrunāja Harku. — Tu sabojāji manu triku. Kā tu varēji to atminēt? Nu esmu palicis bez sava numura! Ko lai iesāku ar ēzeļiem bez sava numura? Inspicients grasās mani „sviest laukā. . Lai es izdomājot jaunu triku, viņš saka. Tik ātri tas nav iespējams! Ko tu saki par šito? Klauns, zēns un mežonīgs ēzelis? Ar to taču varētu kaut ko iesākt!
— Kaut ko, bet ne «numuru», — iebilda Harka. Vārdu «numurs» viņš jau bija iegaumējis. Viņš pielika pirkstu pie lūpām, lūgdams klusēt, jo patlaban no āra nāca šurp indiāņi. Bija dzirdams, ka ārpusē tie pašķīrās, un tad jau arī pirmie nāca ar saviem zirgiem stallī. Tie neapšaubāmi bija dakoti, vīri, sievas un bērni.
— Tur ir viens, ko es pazīstu! — steigšus čukstēja
Garais Šķēps. — Mēs bijām kopā rezervātā. Es viņu uzrunāšu.
Garais Šķēps piegāja pie šī cilvēka, kurš pārsteigts un ne visai laipni pagriezās, kad tika uzrunāts. Bet tad viņš palika stāvam pie Garā Šķēpa un abi tērzēja, kamēr pie viņiem pienāca trausls, kalsns bālģīmis un sarunu pārtrauca.
— Kas tā par pļāpāšanu! — viņš spiedzīgā balsī uzsauca dakotam. — Kusties, mēģinājums sākas, tā jau ir pārlieku daudz laika zaudēts!
Indiānis pārtrauca sarunu un, neiebildis ne vārda, gāja, kā pavēlēts. Garais Šķēps atgriezās pie Harkas un klauna.
— Dakots, ar kuru es runāju, ir Dziedošā Bulta, — viņš sacīja. — Jau viņa tēvs tika nogādāts rezervātā. Viņam palaimējies tikt no turienes prom. Pārējie dakoti ir no Minesotas un pēc sacelšanās pagājušajā gadā nevarēja vairs bēgt uz Kanādu. Cirks ir viņus salīdzis, un tagad viņi ir tam pilnīgi pakļauti, jo prot tikai dakotu valodu un ir bez līdzekļiem.
Ne Garais Šķēps, ne klauns nedabūja zināt, kādas ir Harkas domas par visu to, jo zēns tikai pajautāja:
— Vai mēs noskatīsimies mēģinājumu? — un jau steigšus izgāja no staļļa laukā. Garais Šķēps un klauns ar nopietno seju un bērna.acīm viņam sekoja. Visi kopā apsēdās ierastajā ložā. Inspicients, stāvēdams pie manēžas ieejas, pamirkšķināja Harkam un Garajam Šķēpam. Zēnam nepatika inspicienta gaļīgā, bālā seja, un viņš novērsa acis.
Manēžā, kas nebija vairs norobežota ar režģi, sapulcējās dakotu grupas locekļi. Menedžeris, kurš nupat bija sakliedzis uz Dziedošo Bultu, vadīja mēģinājumu. Viņš klaigāja bez mitas, nedomādams, vai viņu kāds saprot, skraidīja un ar mīmiku un žestiem norādīja, kas pārējiem pēc viņa priekšzīmes darāms. Reizē ar zirgiem arēnā uznāca sievietes un bērni. Šeit nebija visi trupas zirgi, tikai
daži, izvēlēti. Sievietes aši uzcēla divas teltis, ko Harka atzina par īstiem tipi. Bērnus iesūtīja teltīs, kad manēžā ieauļoja indiāņu jātnieks un skaļā balsī izsauca vārdus, ko bez trupas locekļiem saprata vēl tikai Harka un Garais
Šķēps.
— Dakotu viri! — viņš sauca. — Bālģīmji mūs atveduši šurp. Viņi mūs piekrāpuši. Mēs esam viņu gūstekņi, kaut ari bez važām. Mums jāpaklausa uz vārda. Viņi mūs baro, kā mēs barojam savus zirgus, un viņiem ir rokā groži. Viņi pavēlējuši uzbrukt pasta karietei, sagūstīt kādu meiteni un to spīdzināt. Negods mums! Bet mums jātēlo bāl- ģīmjiem laupītāji un zagļi!
Pēc šīs uzrunas visi sauca: «Hau! Hau!» — un jāja aiz runātāja apkārt manēžai.
Pa manēžas ieeju iebrauca četrjūga pasta kariete ar nesalīdzināmi skaistākiem zirgiem, nekā jebkad bijuši pasta karietes aizjūgā. Dakoti ar mežonīgu rēkoņu satvēra pavadas, šāva ar pistolēm un izvilka no karietes meiteni, kurā Harka pazina cirka jātnieci. Viņu piesēja pie šauras dēļu sienas, ko cirka apkalpotāji jau bija nostiprinājuši, un kāds atbaidoši izkrāšļojies dakots svieda uz viņu nažus, kas katru reizi palika iedūrušies divus trīs centimetrus no meitenes auguma. Kad kokā iecirtušos nažu asmeņi izzīmēja visas meitenes auguma kontūras, dakoti, atkal rēkdami, nažus un cirvjus vicinādami, lēkāja apkārt pa manēžu.
Tobrīd no manēžas ieejas puses nopaukšķēja bises šāviens un kāda balss sauca angļu valodā:
— Kur ir notvertā lēdija? Uz priekšu, vīri, izlūki un kovboji, netaisnības atriebēji, mēs viņu atbrīvosim! •— Šāvienu sprakšķu pavadīti, kovboji iebruka manēžā. Indiāņi, vicinādami nažus, kā paredzēts, nokrita smiltīs,, un Bizoņu Bils pacēla meiteni uz sava sirmja un tad triumfa jājienā apauļoja trīs apļus.
Šī izrāde tika divas reizes atkārtota. Menedžeris ar trauslo, netikumos novājināto augumu spiedza, indiāņi paklausīja. Beidzot viss paveicās pēc inspicienta vēlēšanās. Gaišmatainā meitene bija aizkustinoša, indiāņi izskatījās atbaidoši, un kovboji darbojās, uzvarām vainagoti.
Harka sēdēja tukšajā cirka ložā, bet domās viņš te nebija. Viņa domas neklīda arī kaut kur tālu prom, neviens nespēja tās uzminēt. Viņš bija dzirdējis savas dzimtās valodas skaņas, to nerunāja vis svešinieki kā svešu valodu,
bet dakoti dakotiem. Ko viņš bija šai valodā izdzirdis! Tad sekoja kaunpilnā, muļķīgā izrāde, tika izsmieti dakotu paradumi un tikumi, cildināta ienaidnieku uzvara. Tas bija pārāk daudz, un zēnā nobrieda bīstama apņemšanās. Svarīgus lēmumus indiāņi nepieņem ātri un nemēdz par tiem daudz runāt. Ja Harkam tagad vajadzētu savas domas izteikt vārdos, tad viņš pieietu pie inspicienta un teiktu viņam vārdus, kādus Matotaupa sacīja Vecajam Antilopēm: «Tā ir tava nāve. Gaidi to. Es nākšu!» Taču Harka nebija patlaban prērijā, tāpēc savas domas paturēja pie sevis.
Tepat acu priekšā mēģinājums turpinājās.
Pēc «Uzbrukuma pasta karietei» sekoja kovboju uzvaras svētki, kur tika šauts un kā iepriekšējā vakarā demonstrēti jātnieku veiklības priekšnesumi. Inspicients atcerējās Harku un ar menedžera starpniecību apjautājās, vai zēnam neesot vēlēšanās piedalīties šinīs jātnieku spēlēs.
— Es pajautāšu tēvam, — atbildēja Harka, kā to Garais Šķēps bija sagaidījis.
Klauns atkal skumji pavērās ar savām bērnišķīgajām acīm jaunajā indiānī.
— Vai tu negribi piedalīties manā jaunajā numurā?
— Arī to mēs redzēsim.
— Vai tu proti lasīt un rakstīt?
— Jūsu rakstu zīmes ne. Tikai mūsu bilžainās zīmes.
— Es varētu tev daudz ko iemācīt, zēn. Vai tu esi jau kādreiz redzējis atlasu?
— Nē.
— Nāc līdzi manā kulbā. Šeit mēģinājumos vairs nekā jauna nebūs. Mums šodien jāsniedz nevis divas, bet trīs izrādes, lai tiktu pie naudas. Kulbā es parādīšu tev Amerikas karti.
Harka un Garais Šķēps gāja līdzi laipnajam un domīgajam cilvēkam. Viņš ieveda tos savā cirka kulbas istabā, kas bija praktiski iekārtota un kur valdīja priekšzīmīga kārtība. Uz plaukta gulēja dažas grāmatas, viena no tām bija atlass.
— Mani sauc par Bobu, — paskaidroja klauns. — Lai tu zinātu, kā mani uzrunāt! Un kā tevi sauc?
— Harijs?
— Harka!
— Labāk jau «Harijs», tas man padodas vieglāk. Paskaties, te ir karte! — Viņš atšķīra atlasu un sāka skaidrot. Tā kā viss bija atveidots zīmējumā, tad Harka saprata redzēto apbrīnojami ātri. Viņš vaicāja pēc Melnajiem kalniem, sameklēja kalnus, kur mājoja viņa draugs ērglis, un tad jau pats parādīja Niobraru, kuru dakoti sauca par Miniatajika-vsakpala. Viņš apvaicājās par cirka ieplānoto maršrutu un meklēja apvidu, kur apmetušies melnkājainie indiāņi. Garais Šķēps interesējās par rezervāta novietojumu, no kura tas bija ticis laukā.
Kad Harka kopā ar Garo Šķēpu beidzot atgriezās viesnīcā, tur viņus negaidīja nekādas labas ziņas. Gleznotāja stāvoklis bija pasliktinājies, un ārsts, kuru viesnīcas īpašnieks bija ataicinājis, nevēlējās uzņemties atbildību. Viņš ieteica gleznotājam tūlīt pat paņemt pajūgu un doties uz kādu lielāku pilsētu ar labi iekārtotu slimnīcu, jo esot iespējams, ka nepieciešama operācija. Liekoties, ka esot sastrutojums. Gleznotāju mocīja skaudras sāpes, un viņš nolēma sekot ārsta padomam. Viņš lūdza Garo Šķēpu pagādāt labu atsperu karieti un četrus spēcīgus zirgus, jo saimniekam vien viņš šinī lietā neuzticējās. Garais Šķēps nekavējoties aizsteidzās. Viņš likās ļoti satraukts.
Pārsteidzoši, bet Džims bija savu rēķinu pats samaksājis, ieskaitot visus dzērienus, kurus pasūtījis krogā, un tad, īsi atvadījies no Matotaupas un gleznotāja, aizceļojis nezināmā virzienā. Pirms tam viņš bija vēl aizrādījis, ka esot cirkā ieguldījis nedaudz skaidras naudas un varot Matotaupam vienīgi ieteikt tur pa ziemu pieņemt labi atalgotu nodarbošanos. Viņš esot direktoram aizrunājis abiem indiāņiem izdevīgu līgumu un kādreiz pa ziemu vēl iegriezīšoties paskatīties, kas notiekot šai uzņēmumā. Līguma uzmetums atradās pie gleznotāja. Svarīgākais noteikums tanī bija, ka indiāņiem iepriekš izmaksājama zināma summa.
— Cik savāds cilvēks, šis Džims, — sacīja gleznotājs. — Tik neizprotams.
Kad Garais Šķēps atgriezās un slimais vēl gribēja kādu stundu pagulēt, iekams uzsākt nogurdinošo ceļojumu, Ma- totaupa un Harka iegāja savā istabā. Viņi no jauna atgūlās gultās, un zēns klusītēm un skopiem vārdiem pastāstīja tēvam visu, ko bija pieredzējis mēģinājumā.
Pēc tam viņi divas stundas mierīgi nogulēja uz savām vilnas segām un kopīgi visu pārdomāja. Tā tiešām bija kopīga domāšana, jo izrietēja no tiem pašiem priekšnoteikumiem un raisījās no tām pašām izjūtām un priekšstatiem. Pēc divu stundu klusēšanas Matotaupa sacīja:
— Ne jau tev viņš jānogalina. Tu esi zēns. Es viņu nogalināšu, tiklīdz uzkritīs un atkal nokusīs sniegs. Hau.
Stundu vēlāk Garais Šķēps pasauca abus dakotus. Kariete jau gaidīja pie durvīm, un gleznotājs gribēja atvadīties. Slimība aizņēma visas viņa domas un biedēja. Viņš norija zāles, ko ārsts bija viņam parakstījis, un uzdzēra virsū pusglāzi ūdens. Valdīja nomākts garastāvoklis, kā tas mēdz būt, kad izjūk paredzētie nodomi.
— Manu solījumu, protams, šis nelaimīgais pavērsiens negroza, — sacīja gleznotājs. Viņš nervozi raustīja savu gaišo bārdu. — Pa ziemas laiku jūs esat mani viesi, Matotaupa un Harka. Mēs nevaram kopīgi ceļot pa štatiem, un es nevaru jūs simtiem reižu skicēt un gleznot, kā biju nodomājis. Bet man pieder neliela māja piekrastē, un tur jūs varat palikt, līdz es — cerēsim — atkal būšu pavisam Vesels. Tāpēc es jūs lūdzu, turiet savus zirgus gatavībā un jājiet līdzās manai karietei, kā to darīs ari Garais Šķēps. Drošāku pavadonlbu es nevarētu vēlēties.
— Garais Šķēps būs tev pietiekama apsardzība, un mēs negribam tevi apgrūtināt, — atbildēja Matotaupa ar viņam piemītošo cieņu. — Mēs paliksim pie cirka. Tur ir dakoti, ar kuriem varam saprasties. Mēs piemācīsimies vēl šo to klāt pie tā, ko esam līdz šim apguvuši, un redzēsim daudzas pilsētas. Bālģīmji nevar ar mums apieties kā ar suņiem, jo viņiem mums iepriekš jādod nauda, ar kuru mēs arī vieni paši varam doties tālāk.
Gleznotājs iebilda, bet vārgi, jo viņu māca sāpes un zirgi mīdījās mājas priekšā.
— Tā ir otrā reize, kad mēs atvadāmies, — viņš beidzot teica. — Pēc pirmās reizes mēs brīnumainā veidā nejauši atkal satikāmies brīdī, kad tava palīdzība, Matotaupa, bija ļoti nepieciešama. Ja mēs tagad, atkal šķiramies, kā tu esi nodomājis, tad es lūdzu atvadoties pateikt man kādu savu vēlēšanos!
Matotaupa izvilka no kabatas zelta oli, ko Harka bija atradis upmalā pie Melnajiem kalniem un ko Matotaupa, lai paslēptu, bija norijis.
— Šis spožais akmentiņš ir atkal te, — viņš teica. — Es gribētu to uzdāvināt Garajam Šķēpam viņa kakla rotai. Man nav labi turēt zeltu pie sevis.
Garais Šķēps paņēma zelta oli klusēdams, kā indiāņi mēdz saņemt dāvanas. Tad viņš nodeva Matotaupam nelielu, smagu naudas maku.
— Tāllidojūma Putns un es, Garais Šķēps, jau baidījāmies, ka jūs pametīsiet mūs tagad. Šis te ir atvadu sveiciens, ko mēs abi jums abiem dāvinām. Lai notiek, ka jūs gūtu vēl daudz slavas un jūsu vārdus prērijā un Klinšu kalnos, un bālģīmju pilsētās daudzinātu kā drosmīgu un taisnīgu karotāju vārdus. Es esmu runājis, hau.
Atbalstījies pret Matotaupu un Garo Šķēpu, gleznotājs gāja lejā pa kāpnēm, labi barotie zirgi karietes priekšā nepacietīgi mīdījās. Gleznotājs iekāpa, tika ievīstīts segās un ērti nosēdināts mīkstajā sēdeklī. Ceļa somas jau bija novietotas. Garais Šķēps iedeva viesnīcas saimniekam un kurpju spodrinātājam vēl dzeramnaudu un, Matotaupam dzirdot, atkārtoja, ka par istabu un barību abu indiāņu zirgiem samaksāts vienu nedēļu uz priekšu.
Visapkārt bijā sastājušies ziņkārīgie; dažiem vajadzēja palēkt sānis, jo kučiera pātaga nopliukšķēja un četrjūgs sāka ātri rikšot. Pakavi aizdipēja.
Garais Šķēps palaida savu zirgu auļos līdzi un veda gleznotāja zirgu aiz pavadas. Mūļi bija pārdoti viesnīcas īpašniekam.
Matotaupa un Harka vēl brīdi nolūkojās braucējiem nopakaļ. Kučierim līdzās sēdēja smagi apbruņojies pavadonis.
Kad abi dakoti atgriezās istabā, Matotaupa atvēra maku. Tanī bija zelta un sidraba dolāri. Harka nopētīja uz monētām iespiesto attēlu. Tas bija ērglis, kas turēja nagos zaru un zibens šautru.
— Pērkonputns!
Abi dakoti nenožēloja savu lēmumu palikt te. Lielākais šķērslis, pats pirmais pārvaramais šķērslis bija viņu nespēja tekoši sarunāties ar bālģīmjiem. Viņi gan saprata jau daudz no tā, kas tika angliski teikts, daudz vairāk, nekā ļāva citiem noprast. Tikai trūka iespējas vingrināties sarunā. To vajadzēja vispirms un galvenokārt apgūt, lai varētu stāties pretī tiem, no kuriem nebija gaidāma nekāda draudzība.
Kad Matotaupa un Harka vēl tai pašā dienā, kad gleznotājs un Garais Šķēps bija aizceļojuši, aizgāja pie cirka direktora, viņiem bija ilgi jāgaida.
Beidzot, kad Matotaupa panāca, lai viņus direktors un inspicients pieņem, inspicients paskaidroja, ka līgums nestājas spēkā, iekams viņi nav pārbaudīti. Matotaupa palika tikpat iecirtīgs, kāds bija sarunā ar Gaiļu Cīņu Bilu par munīciju, un beigās pārkaitinātais direktors uzbrēca savam inspicientam:
— Blēņas man te tiek pasniegtas, muļķības, bērnu buldurēšana! Kāpēc šos indiāņus vispār pie manis ielaida! Neviena numura, vēl pilnīgi negatavi — un ierodas te, pie manis, kā Poncijs Pilāts ar savu kredo! Ja jūs, Ellis, neprotat labāk strādāt, tad es slēgšu to bodīti ciet. Ko lai es vispār iesāku ar tādu nevarības iemiesojumu, kāds esat jūs!
— Vai mums vajag …
— Muti jums vajag turēt un pazust pa durvīm! Esmu nodarbināts ar kredīta jautājumiem! Kad būsiet tiktāl izgulējies, ka spēsiet to saprast, tad labrīt — bet pagaidām pazūdiet!
— Kamēr būsiet dabūjis kredītu un atguvis savu labo omu! — izsmējīgi atbildēja inspicients. Viņš bija personāla šefs, režisors un inspicients vienā personā, saņēma algu tikai kā inspicients un tā arī tika dēvēts, lai nedotu ieganstu prasīt lielāku algu. Un tomēr viņš bija direktora labā roka, dzīvoja drošā pārliecībā par savu neaizstāja- mību, un direktora ikreizējie nervozie izlēcieni viņam bija kā zosij ūdens.
Viņš izraidīja abus dakotus no kulbas, it kā viņi būtu tie, kas nepiedienīgā veidā te ielauzušies, un lika pasaukt Bizoņu Bilu. Divi staļļa puiši un trīs jaunāki artisti, kam vajadzēja piedalīties arī citos darbos, reizē aizmetās prom, lai dabūtu rokā meklēto. Viņš ieradās kopā ar Dziedošo Bultu un menedžeri, kura lamām pārbagātais runas veids bija nepatīkami iespiedies Harkas atmiņā. Bizoņu Bils uzvedās tā, it kā nevis inspicients būtu viņu pasaucis, bet viņš licis inspicientam ierasties uz pārrunām.
— Pārbaudīt indiāņus un, ja tie ko spēj, paturēt šeit! — sacīja inspicients ar tēlotu pārākuma apziņu un nelabvēlību pret Matotaupu.
Bils virpināja ūsas galu, noskatīja Matotaupu un Harku no galvas līdz kājām un lika Dziedošajai Bultai pārtulkot:
— Esiet sveicināti, mani sarkanādainie brāļi! Mēs kopā jāsim un šausim! Kur ir jūsu zirgi?
Harka atveda sirmi un sarķi, kas bija piesieti pie direkcijas kulbas, un abi dakoti devās ar Bilu un Dziedošo Bultu manēžā, kas tagad bija tukša. Bils lika atvest savu sirmi, kas bija lielāks un izskatīgāks par abiem pusme- žonīgajiem mustangiem, un sāka jāt kopā ar abiem dakotiem un Dziedošo Bultu pa apli, tad nometa zemē mutautiņu, ko Harka, auļojot zirgā, it viegli pacēla, apmierināts noskatījās, kā abi dakoti izlocījās zem saviem auļojošajiem zirgiem, tad uzrāva dzīvniekus stāvus, lai apturētu tieši pretī Bila zirgam.
— Šaušana?
— Ar uguns ieročiem vēl jāvingrinās, — atteica Mato- taupa.
— Loks un bulta?
— Jebkurā mērķī.
Bilam pamājot, kalpotāji ienesa dēļu sienu, kas bija noderējusi par spīdzināšanas stabu lēdijai un kam koks bija pietiekami mīksts, lai tanī iešautu bultu.
Matotaupa un Harka mērķēja un šāva.
Bils paberzēja bārdu un apslēpa savu apbrīnu par pilnīgi drošo mērķī trāpīšanu, kas te tika pierādīta.
— Pieņemti, — viņš tikai noteica. — Ar šaujamiem ieročiem, protams, vēl jāvingrinās. Ja jums tādi ir»
— Mums ir viena bise, un mēs nopirksim otru.
— Vai jums ir nauda? Tā jums jānodod! — ķērca menedžeris.
— Mums pēc līguma pienākas avanss.
— Ak tā? Bet vienalga. Jūs dzīvosiet ar indiāņu grupu. Nauda jānodod. Nedrīkst smēķēt, nedrīkst dzert un nekur iet. Par to man jāatbild. Mans vārds ir Leviss. Esmu jums, indiāņiem, menedžeris un Bila aizvietotājs.
— Mēs nedzīvosim ar trupu kopā un neko nenodosim. Mēs dzīvosim kā brīvie artisti. Esmu runājis, hau!
— Mans sarkanādainais brāli, tas nav iespējams, — iejaucās Bils. — Jums nav nekāda sava paša numura. Jūs piedalīsieties izrādē «Uzbrukums pasta karietei».
— Nē.
— Nē?
— Nē.
—- Tad es nevaru jūs izlietot.
— Mēs strādāsim ar Bobu, — sacīja Harka.
-— Ar veco Bobu?
— Jā.
— Him Kāpēc tad jūs likāt man sevi pārbaudīt?
— Joka pēc. Beigu apļus mēs varam jāt kopā ar citiem, — atteica Matotaupa. i
— Tā jā, hm. Nav slikta doma. Iesaistīšu jūs jau šovakar pat. Esiet gatavi! Tiklīdz es pamāšu, parādiet to ar mutautiņu un izlocīšanos zem zirgiem. Norunāts?
— Hau.
— Hall-oo! — Bils uzsauca Dziedošajai Bultai. — Aizved abus sarkanādainos džentlmeņus pie vecā Boba!
Bobs bija pie saviem četriem ēzeļiem stallī. Viņš laipni raudzījās pretī abiem dakotiem, it īpaši zēnam. Kad Matotaupa un Harka ar savu pavadoni bija pienākuši klāt, viņš jautāja:
— Nu, kā tad ir, Harij? Vai tev ir kas padomā jaunajam numuram?
— Jā.
— Jā? Harij… nāc pastāsti man tūlīt pat!
— Ir četri ēzeļi. Mums jābūt četriem bērniem.
— Četriem bērniem? Jā, bērni — tie vienmēr pievelk. Kas tiem jādara?
— Taviem ēzeļiem' komiskais ir tas, ka tie dresēti būt mežonīgi. Tāpēc tie ir daudz mežonīgāki par savvaļas ēzeļiem.
— Lieliski! Tev ir izpratne par komisko. Un kā tālāk?
— Mēs, četri bērni, jāsim uz četriem ēzeļiem.
— Jā, pāžu apģērbā brīnumjauki bērni, eleganti lorda bērni atrod ēzeļus pašu dārzā. Divi zēni, divas meitenes. Tu esi vecākais.
Harka pievienojās tēlojumam:
— Bez tēva ziņas mēs kāpjam ēzeļiem mugurā. Ēzeļi sāk niķoties. Viņi niķojas visi četri reizē vienā un tai pašā veidā: bailīgi auļo, ceļas pakaļkājās, sper, uzmet kūkumu un lec gaisā ar visām četrām. Tam jābūt kā mežonīgai ēzeļu dejai. Bērni šos stiķus atvaira tādā pašā veidā un tikpat veikli.
— Kā cirka jātnieki. Jā gan. Tālāk, tālāk!
- — Tu esi tēvs, pienāc klāt, esi sašutis un izmisis. Ēzeļi parāda savu galveno triku. Mēs nolecam nost.
— Labi, labi! Tālāk?
— Tu pasauc staļļa puišus, tos visus ēzeļi nosviež nost. Bērni izsmej staļļa puišus. Es uzlēcu ēzelim mugurā otrādi, satveru asti, pārējie bērni dara tāpat, un tēva pārsteigto acu priekšā mēs mādami pametam manēžu.
— Pamatīgs numurs! Bet kur mēs ņemsim bērnus?
— Es sameklēšu indiāņu trupā.
— Cik ilgi jums jāmēģina?
— To es tev pateikšu rīt, kad redzēšu, ko pārējie bērni spēj.
Līdz ar to Matotaupa un Harka bija uzņemti artistu rindās.
Taču, kaut arī sākums bija tik veiksmīgs, turpmākās nedēļas un mēneši abiem bija ļoti smagi. Harkam vajadzēja pēc Boba pieprasījuma iemācīties salto mortale gan uz zemes, gan uz ēzeļa. Katru rītu viņam vajadzēja kopā ar divām meitenēm un vienu indiāņu zēnu stundām ilgi mēģināt jauno numuru, līdz ēzeļi nogura un bērniem vairs nebija spēka. Bērniem tikko atlika laika pārmīt kādu vārdu, kas neattiecās uz mēģinājumu. Tomēr viņi priecājās, ka var pabūt kopā. Harka bez tam vēl, kad bija iemācījies runāt angļu valodā, pēc paša vēlēšanās mācījās lasīt un rakstīt. Viņš katru dienu kopā ar tēvu vingrinājās šaušanā ar bisi. Tas bija abiem kaut kas cits nekā mēģinājums izrādes numuram. Tā bija vingrināšanās brīvībai, un šinīs brīžos viņu spēki auga augumā.
Abi kopīgi apdzīvoja pavisam niecīgu kaktiņu kādā kulbā; Bobs bija ar lielām grūtībām viņiem šo pašiem savu patvērumu izgādājis. Abi gulēja šūpuļtīklos, sarāvušies līki, jo izstiepties nepietika telpas. Viņi saņēma ēdienu, kas bija viņiem pretīgs un ko viņi bieži izvēma. Katru dienu, kad cirks neatradās ceļā, notika divas izrādes, bet no rītiem mēģinājumi. Dienā tikko atlika divas stundas atpūtai, un pa šo laiku abi dakoti apstaigāja pilsētu, kurā tobrīd atradās cirks.
Dzīve kļuva mazliet vieglāka, kad jaunais numurs ar ēzeļiem jau izdevās un četri indiāņu bērni, stipri nogrimē- jušies, tēloja četrus mazus angļu dižciltīgos. Bobs vienā laidā centās Harku pārliecināt, lai tas nogriež savus garos matus, kurus pastāvīgi vajadzēja slēpt zem galvassegas, gaišmataina parūka būtu daudz piemērotāka. Taču Harka izlikās nekā nedzirdam. Vecais Bobs atdūrās kā pret mūri un beidzot atteicās no sava nodoma uzspiest Harkam gaišmatainu parūku. Viņš baidījās, ka zēns ir spējīgs izrādes vidū to noņemt nost.
Kad Harka jau iztika ar mazāk mēģinājumiem, viņš divas nedēļas visu brīvo laiku, kas šādi bija iegūts, gulēja un atpūtās pēc pārpūles. Pēc tam viņš apciemoja savu veco paziņu zvēru dresētāju. Plēsīgo zvēru priekšnesums izpalika vairākas dienas, jo tīģeriene bija dresētāju ievainojusi galvā. Tagad šis priekšnesums bija no jauna pieteikts.
Bija agrs rīts, tāpat kā toreiz, kad abi sarunājās pirmo reizi. Krātiņi tika ar ūdeni noskaloti, un dresētājs stāvēja līdzās. Viņam bija galvā berete, tāpēc apsēju nevarēja redzēt
— A, jaunais lords! — Viņš apsveica Harku. — Atkal reiz žēlīgi apciemo vienkāršo mirstīgo?
— Vai tu šodien mēģini?
— Vajag. Bet es vairs vispār neuzticos šiem plēsoņām, pēc tam kad dabūju no tiem pa galvu un viņi oduši manas asinis. Kā tev klājas? Kāpēc tu nemaz neliecies zinis par saviem ciltsbrāļiem? Vai tad tie nabaga ļaudis arī nav vairs pietiekami smalki? Tu jau esi kļuvis patstāvīgs numurs! Turklāt — vēl kāds! Vai es tev toreiz jau tūlīt neteicu?
— Man neļauj pie citiem iet. Ari tēvam ne. Bērniem vienmēr jānāk pie manis.
— Kāpēc tā? Bils nemaz nav tik sīkumains.
— Viņiem ir bailes. Mani ciltsbrāļi pirms divām vasarām piedalījušies Minesotas sacelšanās cīņā. Tagad viņi ir tikpat kā gūstekņi.
— Kas nu par sacelšanos, blēņas! Tāpat kā mani tīģeri vēlētos izlauzties no krātiņa. Nekādas jēgas!
Harka pameta dresētāju stāvam. Zēns nevarēja ciest, ka par viņa tautas likteni runā šādā veidā. Viņš aizskrēja uz mazo kajītes veida skabūzīti, kur Matotaupa pētīja karti. Tēvs bija pārvērties. Harka to redzēja. Pats sevi viņš neredzēja. Mato- taupas acis pauda grūtsirdību, noslēgtību, šāda acu izteiksme mēdz būt sagūstītiem zvēriem un sagūstītiem cilvēkiem. Gandrīz katru dienu Harka viņu tagad sastapa sēžam pie ģeogrāfijas kartes mazajā telpā.
Zēns aptupās pie tēva kājām uz grīdas.
— Viņu ir pārāk daudz! — secināja Matotaupa.
Harka saprata, par ko ir runa. Viņi bija ziemā kopīgi
apskatījuši austrumu pilsētas un tagad nojauta, par cik bālģīmju skaits ir lielāks nekā sarkanādaino.
— Viņu ir pārāk daudz, un viņi ir netaisni, — sacīja Matotaupa. — Sarkanādainajiem jācīnās, citādi tiks viss nolaupīts, kas viņiem pieder: prērijas, kalni, bizoņi, barība un dzīvība.
Arī pilsētā, ari šaurajā kulbā, ari cirka teltī uzvēdīja gaiss ar jūtamu pavasara, palu ūdens, tālu vēju, atvilgušu pļavu smaržu. Mustangi jau nometa ziemas vilnu. Harkam vajadzēja tos pirms uzstāšanās sukāt un tīrīt. Mājās, pie Lāču cilts teltīm prērijā, neviens zirgus nēskrāpēja un nesukāja. Darot šo neierasto darbu, klusajā sarunā ar savu bizoņzirgu zēns ienīda cirku, ienīda manēžas apli, zāģu skaidas, telti, cilvēkus,-cirka smaku, parasto jezgu. Viņš juta sirmja un sarķa skumjas, juta viņu bezcerību un
smeldzi, jo viņi nevarēja auļot pa prēriju un nedzirdēja aicinošo saucienu uz bizoņu medībām. Menedžera spiedzīgā balss, inspicienta naidpilnā runāšana, Bila prasīgā izturēšanās iedarbojās uz Harku kā inde, kas bija jānorij un ko viņš labprāt būtu izspļāvis.
Šādā noskaņā viņš atrāvās arī no vecā Boba. Kādu dienu, barojot stallī ēzeļus, viņš sacīja Bobam:
— Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.
— Kā? — jautāja vecais Bobs un pielika plaukstu pie auss kā izrādē, kad vaicāja publikai: «Apgriezties?»
— Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.
— Harij, tu esi traks!
Harka nolika otrajam ēzelim sienu. Tas bija tas pats dzīvnieks, ar kuru Harka savā pirmajā cirka apmeklējuma dienā bija atklājis triku. Zēns nekā neatbildēja uz Boba piezīmi un darīja savu darbu.
— Es teicu, traks! Vai tu vismaz man atbildēsi?
— Kā lai es grozu savas domas? Mēs iesim prom!
Bobs nobālēja.
— Un mūsu numurs?
— To tu ar trijiem bērniem uzvēdīsi tāpat.
— Harij, tu esi traks, to es tev saku. Tas, ko tu te samuldēji, tūlīt tiks zināms Frankam Ellisam. — Franks El- liss bija inspicients. — Sabojāt šitādu numuru, kas publiku pievelk, kaitēt cirkam, mani izpostīt… uz to tiešām ir spējīgs tikai tāds nejēga, netīrelis indiānis! īstas nepastāvīgas čigānu asinis! Kam esmu tev iemācījis rakstīt un lasīt! — Bobs tagad bija tumši piesarcis. Bobs ātri aizsvi- lās dusmās un tad bieži pateica kaut ko tādu, kas nemaz nesaskanēja ar viņa labo sirdi.
— Vai man samaksāt tev par stundām? — Harka, dziļi aizvainots, vaicāja.
— Nemuldi! Protams, ka tu paliksi! Par to es parūpēšos! Tavs tēvs, cerams, būs prātīgāks par tevi!
Harka bija pametis ceturtajam ēzelim sienu un gāja prom. Kad vecais Bobs nākošajā rītā centās ar viņu izlīgt, zēns palika nerunīgs un nopietns.
Inspicients tomēr pagaidām neko nenojauta par šo ķildu. Cirka vadībai bija darba pāri galvai un daudz smagākas rūpes nekā Bobs un viņa mazais lords. Ziema bija aprijusi daudz līdzekļu, jo pastāvīgi bija nepieciešami .labi mājokļi, par kuriem vajadzēja maksāt augstu īres naudu. Rudenī saņemtos kredītus nācās pavasarī atmaksāt. Cirkam būtu jāgādā par ļoti lieliem dienas ienākumiem, ja tas gribēja izpildīt savas saistības par procentu samaksu un aizdevumu atlīdzināšanu. Satraukums, kas'bija pārņēmis direktoru, pārsviedās ari uz inspicientu un pēc tam uz visu personālu. Algas netika laikā samaksātas un turklāt bija vēl samazinātas. Pirmklasīgā vingrotāju trupa bija jau sev pagādājusi citu angažementu, kaut arī tas nenācās viegli. Bizoņu Bils bija otrais, kurš gāja prom. Viņš bija gribējis tikai pa ziemu patīkamu un ienesīgu nodarbošanos. Tagad viņš no jauna stājās darbā dzelzceļa būves sabiedrībā par izlūku un mednieku. Pilsoņu karš tuvojās beigām, un bija paredzēts, ka darbi tiks paātrinātā tempā turpināti. Strādniekiem prērijā bija nepieciešama pārtika, ar konserviem vien nepietika. Tas bija īstais laiks nesaudzīgām medībām. Tāpēc Bils aizgāja no cirka. Viņa vietā ari nevienu citu nepieņēma. Šī alga tika ietaupīta. 'Atbildību par indiāņu trupu pārņēma spiedzošais menedžeris viens pats. Viņš neprata apieties ar indiāņiem, un ik dienas notika kāda saskriešanās. Harka tagad varēja daudz vieglāk tikties ar saviem ciltsbrāļiem. Menedžerim Levisam trūka Bila asās acs.
Kaut arī direkcija centās savas grūtības slēpt, lai nesatrauktu kreditorus, tomēr ziņas aizsniedzās līdz pat pēdējam staļļa puisim — jau tāpēc vien, ka algas tika izmaksātas ar lielu novilcināšanu. Harka dabūja to zināt no zvēru dresētāja un darīja tālāk zināmu Dziedošajai Bultai, lai dakotu trupa būtu informēta par stāvokli.
Tas notika naktī pēc izrādes. Teltis jau bija nojauktas un sakrautas, rati braukšanas kārtībā. Matotaupa un Harka gulēja savos šūpuļtīklos.
— Mēs brauksim uz Mineapolisu, — Matotaupa sacīja dēlam. — Es to apskatīju uz kartes. Šī pilsēta atrodas Misisipi augštecē, Minesotā. No turienes mēs jāsim prērijā, mežos.
Harku sagrāba tik nevaldāms, atraisīts prieks, ka viņš nespēja izteikt ne vārda. Beidzot, kad viņi jau brauca un šūpuļtīkli vieglītēm svārstījās, viņš teica: Jā, tēvs!