Pilsēta Misisipi augštecē ar kviešu tirdzniecību un savām dzirnavām drīz vien kļuva bagāta. Tā auga tikpat ātri kā daudzas pilsētas pēc pilsoņu kara beigām, un tur bija saradies jau krietns skaits pārtikušu pilsoņu māju un villu.
Vienā no savrupmājām, kas piederēja kādai vecai dāmai un ko apņēma krāšņs dārzs, viens no logiem bija vaļā, tāpēc istabā ieplūda pavasara gaiss. Pie galda gluži viena sēdēja maza meitenīte un sasarkusi, nenovirzīdamās no līnijas, rakstīja burtnīcā glītrakstīšanas uzdevumu, visi burtiņi bija vienāda lieluma un uzspiedums sadalīts vienmērīgi. Pie atvērtā loga ziedēja puķes, skurbās smaržas pievilināta, dūca iemaldījusies bite, taču mazais meitēns ne ko dzirdēja, ne redzēja. Viņa rakstīja. Viņa pat nedzirdēja dobjos, gausos pulksteņa sitienus. Mazā nelikās zinis arī par balsīm blakusistabā. Viņai vajadzēja pilnīgi koncentrēties savam darbam. Vienu pašu reizi viņa nepacietīgi atmeta gaišo sprogu, kas nemitīgi krita uz pieres. Aiz satraukuma viņai pat nosvīda deniņi. Ja tikai viens pats burtiņš uzrakstītos greizi, tad uz cirku nedrīkstēs iet.
Tā bija noteikusi Betijas tante. Betijas tante nevēlējās ņemt Ketiju līdzi uz cirku, kaut arī Ketijas tēvs bija to atļāvis. Tāpēc tante pārbaudīs glītrakstu sevišķi prasīgām acīm, un, tiklīdz atradīs, kur pieķerties, tad meitenei būs jāatsakās no lielā prieka. Tēvs droši vien drīz atgriezīsies, viņš bija tikai izgājis pilsētā, un varbūt varēs Betijas tanv tes spriedumu atcelt, ja tas nebūs taisnīgs.
Punkts! Beidzot padarīts. Kētija aplūkoja glītrakstu un jutās pati ļoti apmierināta ar to. Nu viņa dzirdēja dūcam bites, putnus dārzā dziedam, pulksteņa sitienus un blakusistabā balsis gan čukstam, gan uzšvirkstam skaļāk. Betijas tantei bija ciemiņš, kāda seno laiku draudzene. Ketija atmetās pret krēsla atzveltni un sāka apsvērt, kādu kleitu vilkt, ejot uz cirku. Tēvs atnesīs biļetes ložā, tas ir skaidrs. Tēvs gan ne tuvu nebija tik bagāts kā Betijas tante, bet viņš to negribēja labprāt parādīt. Tā arī nebija viņa vaina, protams, ne. Vainīgi bija indiāņi, dakoti. Šie laupītāji un slepkavas bija iztaisījuši briesmīgu dumpi un nodedzinājuši vecmāmiņas fermu Minesotā, un par pašu vecmāmiņu tēvs nekad vairs nav varējis neko uzzināt. Ar šo ugunsgrēku ģimene bija kļuvusi nabagāka. To mazā Ketija zināja nevis tāpēc, ka būtu sevišķi interesējusies par naudu, bet tāpēc, ka Betijas tante to viņai katru mīļu dienu klāstīja. Betijas tante bija ļoti pārtikuša dzirnavu īpašnieka atraitne. Viņa bija bez mātes palikušo Ketiju paņēmusi pie sevis pēc tam, kad vecmāmiņa, kas līdz šim bija Ketiju audzinājusi, sacelšanās dienās aizgājusi bojā. Pēc Betijas tantes pārliecības, Ketija mežonīgo Rietumu fermā bija nepareizi audzināta, daudz ko vajadzēja par labu vērst.
Ketijas tēvs bija virsnieks, un pilsoņu kara laikā meitene viņu tikai reti redzēja. Patlaban viņš atveseļošanās nolūkā pavadīja ģimenē savu atvaļinājumu un drīz atgriezīsies no pilsētas. Viņam nebija iebildumu, ka meitene nāk līdzi uz cirka izrādi, protams, pēcpusdienas izrādi.
Bija piektdiena.
Betijas tante blakusistabā patlaban ierunājās ļoti skaļi.
— Ak tu ņem Duglasu līdzi pat uz vakara izrādi? Protams, viņš ir zēns, tas ir kaut kas cits. Bet mūsu mazā, maigā Ketija, kas jau pieredzējusi tik baismīgus skatus, viņu vajadzētu saudzēt. Es to tēvu nesaprotu. Protams, tā ir svinīga izrāde, vakarā divkāršas cenas. Tur ieradīsies labākā sabiedrība, tas esot slavens cirks. Bet kāda neprātīga ideja ļaut uzstāties tiem siu, tiem dakotiem, slepkavām un dedzinātājiem! Nemaz nešaubos, ka tāpēc ļaudis turp skrien. Un ja es iedomāju par zaudējumiem, kas cēlušies fermai sakarā ar ugunsgrēku! Ketija, tā sakot, ir tagad maza, mīļa ubadzīte, manas labdarības bērns, saproti. Un tagad nu jāiet skatīties šie cilvēki — ko es saku, cilvēki! — bandīti, kas nodedzinājuši fermu. Es uzskatu, ka tas ir galīgi neiespējami, pilnīgi neaudzinoši, un, starp citu, arī neticu, ka meitēns uzrakstīs savu uzdevumu pietiekami skaisti, lai būtu nopelnījusi šādu apbalvojumu … iedomājies tik, svinīgu galā izrādi par divkāršām cenām! Diemžēl mans māsasdēls ir izšķērdētājs, viņš neprot pielāgoties saviem sarukušajiem ienākumiem. Viņš atnesīs biļetes …
— Vai viņš tikai tagad aizgāja pēc tām?
— Kā tad. Ir jau arī vēl pietiekami laika. Iepriekšpār- došanā!
— Pēcpusdienas izrāde ir jau sen izpārdota, Betij. Tā ari nav neko daudz vērts, uz to nav ko iet. Aplaupīšanas iz mdc notiek vienīgi vakarā, ari vēl daži citi sensacionāli numuri. Katrā ziņā runa var būt tikai par vakara izrādi.
— Protams, tad tikai bez Ketijas.
— Duglass būs ļoti bēdīgs.
— Man arī žēl, Enna, bet nedrīkst bērniem vienmēr ļaut vaļu.' Principiem jābūt. Principiem! Tikai tā veidojas raksturi.
Mazajai, kas neviļus bija blakusistabā sarunu dzirdējusi, tecēja asaras pār vaigiem. Vismīļāk viņa glītrakstīšanas darbu saplēstu. Bet arī to viņa neuzdrīkstējās* jo tad Betijas tante stāstītu tēvam katru dienu, cik slikti viņa meita audzināta, un samaitātu viņam visu atvaļinājuma laiku. Lai arī cik maza Ketija bija, viņai neatlika nekas cits kā iepazīt dažādus cilvēku izturēšanās veidus un tiem pielāgoties.
Viņa pamanīja pa logu, ka tēvs atgriežas. Viņš bija vidēja auguma, slaiks. Uzvalks mugurā bija nevainojams, kaut arī jau valkāts: viņš bija ar to apgājies saudzīgi. Viņa gaiši zilās acis bija jau pa logu ievērojušas Ketiju, un viņa sejā pavīdēja smaids. Bērnam aiz prieka sāka starot acis, un tas centās aši noslēpt asaru pēdas.
Kad Ketiju pasauca blakusistabā, tēvs jau bija pasniedzis Betijas tantei puķes — un viņa pateicās, no sirds iepriecināta, bet tik klīrīgi, ka meiteni tas kaitināja. Enna Finlejas kundze šo to pakārtoja pie Ketes kleitiņas, kamēr Betijas tante ielika vāzē puķes. Zamuela Smita ierašanās un viņa labi apsvērtā laipnība, acīm redzot, uzlaboja abu padzīvojušo dāmu garastāvokli. Kopš tās šausmu nakts, kad Smits degošajā fermā vairs neatrada savu māti un tikai pēc ilgas meklēšanas — bērnu, viņa mati bija sniega baltumā. Balti nosirmojušie mati kontrastēja ar vēl pajauno seju. Cilvēkiem, kas nekad nebija piedzīvojuši tamlīdzīgu briesmīgu nakti, Zamuela Smita izskats likās interesants.
— Esmu dabūjis biļetes uz vakara izrādi, bet tās sola jums kaut ko vairāk, — viņš piebilda. — Man pat izdevās, Betijas tante, dabūt mums ložu blakus Finleju ģimenei, es satiku misteru Finleju pa ceļam. Tad bērni varēs sēdēt līdzās.
— Bet Zamuel! Vai es pareizi dzirdu? Tu taču nedomā Ketiju ņemt līdzi vakara izrādē?!
Sarunā iejaucās Finlejas kundze.
— Kāda jauka iedoma par blakus ložu!
— Protams, protams, Enna. Jauka. Es tikai gribu teikt —
Ketija … un … un šāds uztraukums vakarā! Bērns man negulēs visu nakti.
— Svētdienas baznīcas dievkalpojums sākas tikai pulksten desmitos, — nomierināja Smits. — Es dabūju zināt, ka tiks uzvests ļoti skaists numurs bērniem «Lorda dārzā», tas būs kaut kas Ketijai. Starp citu, viņa redzēs zirgus, viņa jau prot pati jāt.
' — Diemžēl, diemžēl! Bet kā tu vēlies, Zamuel, tu esi tēvs! Kaimiņu ložas mums ar Finleju ģimeni ir, protams, lieliska iedoma.
Pateicis pāris laipnu vārdu, Smits pameta dāmas atkal vienas un iegāja ar Ketiju blakusistabā, lai paskatītos viņas darbu.
— To tu patiesi esi labi paveikusi!
Ketija piesarka.
— Tu vismaz esi vienmēr taisnīgs, -7- viņa teica. — Es ļoti pūlējos.
— Bērns, vai tev nebūs bailes, kad uzstāsies indiāņi? Tad varbūt iesim pirms pēdējā priekšnesuma mājās. Varam to mierīgi neskatīties.
— Man nav bail, tēt, kad tu esi līdzās. Nepavisam nav bail. Tikai vienatnē man ir bail. Cirkā arī ņebūs tie ļaunie indiāņi, kas aizdedzināja mūsu kviešu laukus. Tie jau nedrīkst mūsu pilsētā rādīties. Ir taču arī indiāņi, kas ir kristīgie un labi cilvēki.
— Vai tu tā domā? — Zamuela Smita seja noraustījās, un uz brīdi tās izteiksme kļuva barga, kādu Ketijai tikai reti gadījās redzēt.
Tai rītā, kad pārtikušās atraitnes mājā norisa pārrunas par Ketiju un iešanu uz cirka izrādi, dzīve un rosība cirkā jau bija sākusies daudz agrāk. Matotaupa un Harka nupat kā bija nomazgājušies un apģērbušies, kad kāds gaidīts, bet šinī dienā tomēr necerēts ciemiņš uzradās pie viņu kulbas. Pa durvīm pabāza galvu Sarkanais Džims.
— Ē, nudien, te jau viņi abi ir! Tops un Harijs! Slavenie artisti, katra panākumiem bagātā numura gods un lepnums! Labrīt! — Viņš aizvēra durvis un mēģināja iedabūt savu milzīgo augumu mazajā telpā līdzās abienT indiāņiem. — Gribu jums tikai labi ātri šo to darīt zināmu: tā bodīte šite tomēr galu galā, liekas, izputēs. Esiet gatavi ceļam uz mežonīgajiem Rietumiem! Vislabāk būs, ja mēs jāsim visi trīs vienkop. Mums tikai .dažas dienas jānogaida. Šodienas kases ienākumus kredītbanka jau apķīlājusi. Tā ņian diemžēl aizsteigusies priekšā. Bet rītdienas un parītdienas ienākumi pieder man. Tad es atkal tikšu pie savas naudas. Nelieši man kopš pagājušā rudens nav atmaksājuši nevienu peniju. Bet nu man ir izpildraksts rokā un šie vairs nekur nespruks! Priecājieties, vecie draugi, ka rīt un parīt jūs strādāsiet manam laimīgajam noslēgumam. Un tad — heidī! — prom, prērijā, kur ir mūsu īstā vieta. Šodienas izrādei, protams, jābūt vienreizējai, nepārspējamai, lai rīt un parīt dabūtu atkal pilnu namu. Esmu direktora kungam un Frankam Ellisam šai sakarībā jau izteicis dažus spēcīgus un spožus priekšlikumus. Un nu lai jums labi klājas līdz pirmdienai!
Sarkanais Džims steidzās. Viņš pazuda, vēl iekams Ma- totaupa un Harka paguva kaut ko pateikt. Bet viņiem arī nebija tāda nodoma.
Kad abi indiāņi devās uz staļļu teltīm, lai apraudzītu zirgus un ēzeļus, viņi ievēroja vispār valdošu satraukumu un arī šur tur ļaudis stāvam un sačukstamies. Inspicients skraidīja ar jaunizgatavotiem plakātiem, kurus vēl katrā ziņā vajadzēja visur pilsētā izlikt.
Harka izpētīja, kas tikai viss šādā plakātā nav sasolīts:
«Sensācija sensācijās galā! Mahatma, pasaulslavenais indiešu zvēru dresētājs, ar kailām krūtīm stājas pretī mežonīgiem bengāļu tīģeriem.»
Tā?
«Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls, aizvelk balto lēdiju pie moku staba! Pasaulē neredzētas jātnieku sacīkstes! Meis- taršāvēji! Tiks trāpīgi šauts!» Tā.
«Lorda bērni. Jautrs darza skats.»
Laikam lai atvilktu elpu pirms slepkavībām un kautiņiem.
Harka juta, ka viņu sagrābj dusmas. Viņš jautāja pēc dresētāja, tas nebija ilgi jāmeklē, jo arī tas bija gribējis zināt, kur Harka atrodams. Abi satikās pie lauvu krātiņa. Strādnieki jau lika mēģinājumam režģu eju.
Dresētājam trīsēja rokas un kājas. Viņš bija tikai peld- mēteļa/ vienu piedurkni uzvilcis, un tas nemitīgi slīdēja nost no pleca. Viņš to raustīja, izrāva piedurkni no plecu vīles, beigās novilka mēteli un pārmeta pār virvi sprosta priekšā. Harka redzēja, ka viņam zem triko bija ķēžu krekls.
— Es šodien mēģināšu ne pa jokam, saproti? — viņš sacīja Harkam. — Nāc līdzi, man gribētos tevi redzēt pie režģu ejas lūkas. Tev vismaz pietiek prāta saprast, kad tā katrā ziņā jāver vaļā.
Harka klusēdams piebiedrojās, lai uzņemtos šo pienākumu. Arī viņa nervi saspringa.
Cilvēku nervozitāte pārsviedās arī uz zvēriem. Tie bija neuzmanīgi, nepaklausīgi, ietiepīgi. Pat visrāmākais lauva kļūdījās, apsēdās uz cita ķebļa un, kad viņam lika pārsēsties, rūca. Abi tīģeri ložņāja apkārt un vispār nebija piedabūjami ieņemt savas vietas. Dresētājs uzkliedza viņiem nevis tāpēc, ka apzinīgi būtu gribējis tos sakaitināt, bet tāpēc, ka pats bija aizkaitināts. Tīģeri šņāca, sita pa kārti un koda to. Arī lauvas bija ļoti nemierīgi, kaut arī to sliktā oma neizpaudās tik atklāti.
— Labi, labi, — noteica kāda balss līdzās Harkam. Zēns pacēla acis. Inspicients Franks Elliss uzradās blakus. — Var arī vēl' mazliet dzīvāk strādāt! — Viņš palika stāvam.
Dresētājs uzkabināja pātagu pie jostas un paņēma rokā pistoli. Norībēja šāviens. Dzīvnieki mēģinājumā nebija pie tā pieraduši. Viņi bija priecājušies uz savu rotaļu stundu un kļuva tikpat atriebīgi kā cilvēki, ja tiem sabojā vienīgo dienas prieku. Tīģeris pēkšņi pielēca pie dresētāja un uzsita ar ķepu pa roku, kas turēja pistoli. Dresētājs sagrīļojās, bet vēl noturējās uz kājām un uzšāva ar pātagu tīģerim. Tīģeris cīņaskāri šņāca.
— Labi, — noteica Franks Elliss.
Tīģeriene ložņāja aiz dresētāja muguras. Viņa lēnītēm kustināja astes galiņu, kas nozīmēja, ka dzīrās lēkt. Taču dresētājs tagad nedrīkstēja pagriezties atpakaļ, viņam vajadzēja paturēt acīs šņācošo, nikno tīģeri.
— Šurp šļūteni! — Harka sacīja inspicientam. — Un Tigrai tūlīt jātiek prom. — Viņš satvēra lūku, grasīdamies to pacelt.
— Liecies mierā, stulbais puika! — šņāca Elliss.
Dresētājs bija pistoli iebāzis kabatā un iecirtis ar nīlzirga ādas pātagu tīģerim pa degunu. Bet varēja noprast, ka zvērs nedomāja atteikties no uzbrukuma.
— Tigru man aizmugurē prom! — uzsauca tagad dresētājs pats.
Harka pretēji aizliegumam pacēla lūku. Lauvas tūlīt pat izskrēja laukā. Tīģerieni tas, šķiet, samulsināja, un pēkšņi tā izšķīrās un metās tiem pakaļ. Ja arī Harka būtu bijis tam sagatavojies, viņš nepagūtu vairs tīģerienes priekšā nolaist lūku, jo trīs dzīvnieku augumi, cieši saspiedušies, spraucās cauri ejai, kamēr dresētājs ar pātagas plikšķināšanu un pistoles rībieniem stājās pretī ietiepīgajam tīģerim. Beidzot dresētājam izdevās arī šo padzīt atpakaļ un laukā.
Zēns ļāva lūkai atkal noslīdēt. Dresētājs elsdams stāvēja krātiņā un masēja roku, kuru bija trāpījusi tīģera ķepa.
Elliss pievērsās Harkam. Zēns zināja, ka tagad tiks pamatīgi norāts, varbūt saņems smagu sodu, tomēr viņš raudzījās inspicientam acīs bez bailēm un nožēlas.
Elliss rotaļājās ar jājampātagu, no kuras nekad nešķīrās.
— Šovakar pēc izrādes tu pieteiksies pie manis! Bobs tevi izlutinājis. Tev nav nekas cits vajadzīgs kā pamatīgs pēriens.
— Šovakar pēc izrādes neviens vairs nepieteiksies pie jums, — Harka klusiņām noteica un gāja prom.
Inspicients kā apstulbis raudzījās uz zēnu.
— Ko viņš tur šļupstēja? — viņš vaicāja dresētājam, kurš patlaban nāca laukā pa krātiņa mazajiem vārtiņiem. Taču, atbildi nenogaidījis, piebilda: — Domājams, ka šovakar jūs strādāsiet labāk! Jūsu tīģeru grupa arī ir ieķīlāta. Ja mums nebūs pietiekami ienākumu, tad… jūs varēsiet . .. nu, to jūs pats varat iedomāties.
Dresētājs apsēdās kādā ložā. Viņš nogaidīja, kamēr inspicients pazuda un lielais režģu būris tika nojaukts, aizsmēķēja cigareti, kaut arī tas bija noliegts, un tad devās uz savu kulbu.
Harka meklēja tēvu un atrada to starp ratiem sarunā ar Dziedošo Bultu. Likās, ka abi bez vārdiem daudz vairāk pateica viens otram nekā ar tiem nedaudzajiem vārdiem, kādus viņi pārmija. Viņi sarunājās dakotu valodā, un Harka noprata, ka Dziedošā Bulta nodod Matotaupam kādu indiāņu trupas vēsti. Lai Matotaupa aizejot pie indiāņu vīriem. Ķērcošais menedžeris Leviss esot uz vienu stundu aizgājis uz kādu plītnīcu dzert brendiju. Viņš bija uzdevis Dziedošajai Bultai gādāt, lai inspicients nemana, ka viņa nav.
— Es eju, — sacīja Matotaupa, un vērsdamies pie
Harkas: — Vai tu vari nākt līdzi? Jeb vai to ievēros, ja tu nebūsi nekur atrodams?
— Tagad tam nav nozīmes.
Indiāņu trupa dzīvoja divās savās pašu kulbās, kas ar aizžogojumu bija atšķirtas no pārējām dzīvojamām kulbām. Staļļa puiši nelikās zinis, kur aiziet abi dakoti ar zēnu. Spriežot pēc miera, ar kādu viņi šķērsoja nožogojumu, katrs nodomāja, ka viņiem vai nu pavēlēts tur iet, vai vismaz atļauts.
Visa indiāņu trupa bez izņēmuma bija sapulcējusies vienā no abām kulbām. Te bija desmit pieauguši vīrieši, viens sirmgalvis, desmit sievietes un meitenes un pieci bērni. Cieši kopā saspiedušies, viņi bija satupušies vai arī stāvēja kulbā, kas bija tikai viena pati telpa. Guļam- segas viņi bija kārtīgi salocījuši un sakrāvuši kaudzē. Grīda bija tik tīra kā dzimtajā teltī.
Atnākušajiem palika maza brīva vietiņa. Harka aizvēra aiz sevis durvis.
— Te es esmu, — sacīja Matotaupa.
Vecākais panācās uz priekšu. Viņš likās vecum vecs. Varbūt jau pieredzējis savas simt vasaras. Viņš bija izkaltis. Sejas āda sagrumbojusies tūkstoš rievās un rievi- ņās, un īsti dzīvas raudzījās tikai acis. Droši vien viņš bija vēl vecāks par Havandšitu.
— Matotaupa, — viņš sacīja, — vai tavas ausis ir dzirdīgas? Es dzirdu Misisipi šalkojam un dārdoņiļ, ar kādu tās ūdeņi brāžas pāri klintīm. Vēl nav pagājušas desmit vasaras un ziemas, kopš es ar kanu laivu traucos pa straumi cauri aizai. Vai tava elpa jūt vējus, Matotaupa? Sniegs prērijās un mežos ir izkusis, zeme veldzē slāpes, zāle dīgst, un koku pumpuri raisās. Vai tavas acis spēj redzēt, Matotaupa? Tu šeit redzi desmit dakotu cilts karotājus. Viņi stāv atkal uz savas dzimtenes zemes. Bet viņi ir sagūstīti un pieveikti, kā mēdz sagūstīt un pieveikt vilkus un lapsas. Mūsu tēvi, mūsu brāļi, dēli un meitas, bēgdami no bālģīmjiem, vajātājiem, devušies uz mežonīgajiem ziemeļiem, uz Kanādu. Mēs tikām no viņiem atšķirti, bet gribētu viņiem sekot. Ceļš no šejienes nevar būt vairs tāls. Kādu padomu tu mums dosi? Mēs esam nemiera pilni, kā izslāpuši bizoņi, kas pēkšņi saož ūdeni.
— Ejiet, — Matotaupa nevilcinādamies sacīja.
— Bālģīmji mūs aizkavēs.
— Viņi to mēģinās, bet jums jābūt viltīgiem. Jūsu nav daudz. Naktī, pa izrādes laiku vai arī rītausmā jums va- jag apgriezt matus — gan ataugs! — jums jāuzvelk drēbes kā bālģīmjiem, un tad ejiet un izklīstiet. Jūs šo apvidu pazīstat un vēlāk viegli satiksieties.
— Mums nav tāda apģērba kā bālģīmjiem.
— Dziedošā Bulta to nopirks vēl šodien. Es viņam iedošu zeltu un sudrabu ar pērkonputna zīmi.
— Tad mēs gaidīsim, kad viņš mums atnesīs šādas drēbes.
— Hau. Bet arī man ir jautājums.
— Runā!
— Vai jūs arī šodien, pēdējā dienā, apkaunosiet dakotu vārdu un ļausiet bālģīmjiem ticēt, ka spīdzināt meiteni?
Pēc šī jautājuma valdīja garš klusuma brīdis.
— Kas mūsu vīriem jādara? — vecais beidzot vaicāja.
— Ko es pavēlēšu. Šodien, kad jūs apturēsiet pasta karieti un izvilksiet no tās meiteni, es jūs vadīšu.
— Hau, hau! Matotaupa darbojas kā mūsu virsaitis. Mēs viņam klausīsim!
Vecākais un Matotaupa kopīgi aizkūpināja pīpi, lai gan cirka teritorijā smēķēt bija stingri aizliegts. Bet Mato- taupam bija vēl tabaka un šķiltavas.
Kad pīpe bija izsmēķēta, Harka sarunājās ar zēnu, kas piedalījās numurā ar ēzeļiem. Matotaupa izsniedza Dziedošajai Bultai vairākus dolārus.
To darot, viņš ieklausījās neparastā troksnī: ārā, cirka teritorijā, bija jūtams liels satraukums. Cilvēki sāka skraidīt. Atskanēja saucieni. Likās, it kā tiktu kāds meklēts. Tāpēc Matotaupa un Harka aši devās no šejienes prom. Tomēr ceļš līdz aizžogojumam un arī laukums tā priekšā bija tukšs, un viņi varēja, nevienā nepamanīti, aizsteigties līdz staļļu teltīm. Te viņiem noskaidrojās satraukuma iemesls.
— Tīģeriene ir prom! Tigra ir prom!
Harka skriešus metās pie zvēru būriem, lai pats savām acīm pārliecinātos. Tik tiešām, Tigra nebija redzama. Tomēr būris bija aizslēgts, kā nākas.
— Kur ir dresētājs!? Ronald, Ronald!
Harka apsvēra. Dresētājs pēc mēģinājuma bija beidzot devies uz savu dzīvojamo kulbu, to zēns bija ievērojis. Var būt, ka tur būtu rodamas kādas pēdas, kas sniegtu tālāku izskaidrojumu. Kamēr zēns skriešus metās turp, Matotaupa palika stallī pie zirgiem. Ja tīģeriene brīvi skraidīja apkārt, tad bija jābaidās, ka tā var uzbrukt zirgiem. Tomēr arī abi mustangi vēl neizrādīja ne mazākās nemiera pazīmes, liekas, tie nejauta tuvumā nevienu zvēru. Pie plēsīgo zvēru smakas, kas sākumā zirgus satrauca, tagad jau viņi bija pieraduši.
Savādi šķita, ka nekur nebija rrlanāms Franks Elliss.' Citādi viņš pastāvīgi bija visur klāt. Bet laikam tagad viņš bija paslēpies direkcijas kulbā.
Gadījumā, ja tīģeriene jau būtu izbēgusi no cirka teritorijas, tad par to vajadzētu paziņot policijai. Kas tad izcelsies par traci! Jau tagad juceklis bija pietiekami liels, tāpēc Dziedošā Bulta varēja, neviena nepamanīts, aiziet no cirka uz pilsētu iepirkties.
Harka bija jau pie dresētāja kulbas. Ronalds, kurš tika pieskaitīts pie uzņēmuma zvaigznēm, apdzīvoja viens pats pusi no telpas. Zēns nospieda rokturi un, tā kā durvis atvērās bez pūlēm, iegāja iekšā. Viņš klusiņām aizvēra durvis aiz sevis un palika nekustīgi stāvam. Viņš stāvēja līdzās inspicientam. Uz nolaižamās gultas gulēja Ronalds — vēl arvien ar ķēžu kreklu mugurā. Viņš balstījās uz viena elkoņa. Līdzās gultā, kas kuru katru brīdi draudēja iebrukt, gulēja tīģeriene. Viņa bija uzlikusi vienu ķepu dresētājam uz krūtīm, turēja galvu izslietu gaisā un ļāva skurināt sev pakakli. Viņa bija samiegusi acis, un aste labsajūtā vēdinājās. Patlaban tā pagrieza galvu, jo dzirdēja ienākam Harku. Un reizē tās redzes lokā uzradās atkal Franks Elliss. Tīģeriene iešņācās uz viņa pusi. Cik lieliski zobi tai bija, spoži balti līdzās garajai, sarkanajai mēlei! Viņas šņākšanā bija jaušams mūžamežs un nakts.
Harka turēja galvu mazliet piešķiebtu un sānis uzlūkoja Franku Ellisu, kurš nebija garāks par zēnu. Elliss stāvēja nobālis, pat caurspīdīgs kā alabastrs. Likās, it kā viņa vaigos nebūtu ne pilītes asiņu.
— Palieciet tikai pavisam mierīgi stāvam, pilnīgi mierīgi, Ellis, — sacīja dresētājs. — Es jums patiešām neieteiktu kustēties, ne pašu mazumiņu ne. Dzīvnieks to pamanīs tūlīt un leks jums virsū, tad jūs esat pazudis •— un es diemžēl tikšu par vēlu klāt, lai jūs glābtu. Bet, ja jūs paliksiet stāvam kā sālsstabs, jums nekas nenotiks. Mēs varam šo laiku lietderīgi izmantot. Varu jums šo to pastāstīt. Bet, lūdzu, nekā neatbildiet, jo Tigrai jūsu balss nav pa prātam, katrs jūsu vārds musinās to uz kādu neparedzētu rīcību. Jā, ko tad es jums gribēju teikt: es
tiešām nezinu, kas izlaidis Tigru. Es,taču neesmu mēnessērdzīgs, ja es to būtu pats izdarījis, tad katrā ziņā atcerētos. Lai vai kā, tā ir atnākusi manā kulbā. Inteliģents dzīvnieks, vai ne? Iedomājieties tikai, ja tā būtu mūsu labākos zirgus saplosījusi, kas tās būtu par šausmām! Bet tā atnāca pie manis. Mežonīgais bengāļu džungļu tīģeris kā mīļš kaķītis! Vienreizēji, neiedomājami, sensāciju sensācija! Vai jums arī tā neliekas? Jums vajadzētu mazliet papētīt dzīvnieku psihi, Ellis, īstenībā jums nav par to ne mazākās saprašanas. Jūs gribat, lai dzīvnieki rēc, šņāc un atņirdz zobus, jo šādi pelnāt naudu, bet kāpēc dzīvnieki šņāc un kas tiem ir padomā, par to jums nav jēgas. Izpratnes par dzīvniekiem jums nav ne druskas. Šorīt, piemēra pēc, svītrotais kaķītis patiešām dzīrās man no mugurpuses uzbrukt un aizsūtīt mani pie senčiem, jo bija ļoti sakaitināts. Jūs tam neticat? Tāpēc ka nesajēdzat un pieņemat aplamus slēdzienus. Kā tad būs, vai uzvēdīsim šovakar tādu numuru, ko patlaban redzat? Es garantēju panākumus un uzstāšos ar «kailām krūtīm». Kā vēlaties, Ellisa kungs, kā vēlaties. Vēl atļaušos mazu padomu piebilst. Labāk neperiet vis šo indiāņu zēnu šonakt! Un nelieciet pērt, jo jūsu paša roka tikpat liksies šim nolūkam pārāk vārga! Nedariet to! Indiāņi sargā savu godu un ir atriebīgi, viņi ir tikpat neaprēķināmi kā jebkurš cilvēks,"
un jums, mans kungs, ir tikpat maz nojausmas par indiāņiem kā par tīģeriem. Tātad neaiztieciet zēnu! Viņš var jūs kādu dienu sašaut lupatās, un būtu žēl tik varena inspicienta, kāds esat jūs, turklāt vēl tieši tagad, kur banka apķīlājusi visus ienākumus. Starp citu, es no saviem dzīvniekiem nešķiršos. Ja kāds sadomās' mūs šķirt, notiks katastrofa. Es nedošu savus dzīvniekus neviena cita rokās. Esmu tos pieradinājis, kad tie atnāca no brīvības, kad tie bija jauni, mežonīgi un noskumuši. Mēs neesam šķirami, saprotiet! Es piedalījos jau sen šai cirkā, vēl iekams jūs kļuvāt par inspicientu. Esmu cirkā uzaudzis. Bet nu esmu pietiekami runājis un gribētu vēl mazliet atpūsties. Tigra, mans svītrainais kaķīt, iekārtojies ērti!
Harka klausījās un priecājās bez gala, kaut arī viņš nojauta, ka Ronalda risks ir liels. Arī Franks Elliss bija plēsoņa, viltīgs zvērs. Un reiz jau Ronaldam būs viņš jāatbrīvo. Nogalināt viņš inspicientu nenogalinās.
Laukā laikam situācija bija noprasta, jo Ronalds bija pietiekami skaļi runājis, lai ārpusē vismaz daļēji būtu sacīto sapratuši.
— Harij, manu zēn! — viņš žāvādamies izstaipījās. — Negribu tevi ilgāk, nekā vajadzīgs, aizkavēt, jo tu še piederi pie tiem, kas strādā. Tu vari mierīgi iet, Tigra vienmēr bijusi tev labvēlīga. Tu arī proti pareizi un mierīgi kustēties. Bet, lūdzu, Frank Ellis, nemēģiniet tikai izmantot gadījumu un arī izšmaukt pa durvīm! No» tā nekas neiznāks. Redziet, es neesmu nekāds necilvēks. Nemaz negribu, ka jums uzbrūk tā, kā jūs šeit stāvat — bez ķēžu krekla, kaut arī krūtis nav kailas. Es vēlu jums labu! Es tiešām nevēlos neko citu kā tikai vienu vienīgu reizi vienā mierā parunāt par manām darīšanām, pirmo un vienīgo reizi triju gadu laikā. Jums jau nekad nav bijis laika. Mana dzimtene, starp citu, nav Indija, mana dzimtene ir Šteiermarka. Skaista zeme. Nekad neesat par to dzirdējis? Es jums vēl mazliet pastāstīšu, lai ātrāk paiet laiks līdz izrādes sākumam. Kad šovakar pienāks brīdis manam nu-' muram, es paņemšu Tigru līdzi un ļaušu jums iet. Dzīvnieks zina savu laiku. Bet pirms izrādes pie labākās gribas tā nebūs no šejienes dabūjama prom. Nu tātad lai tev labi klājas, Harij!
Zēns, kāpdamies atmuguriski, vēra vaļā durVis. Kad durvis bija pietiekami plati, atvērtas, lai varētu izspraukties pa tām, .Elliss sakustējās. Tīģeriene šņākdama pielēca kājās, un inspicients no jauna sastinga uz vietas.
Harku laukā sagaidīja direktors, atsevišķo numuru menedžeri un vecais Bobs; pa gabaliņu bija sastājušies staļļa puiši un palīgi.
— Vai tas ir ārprāta gadījums? — direktors vaicāja, slaucīdams sviedrus no pieres.
— Nedomāju vis, — paskaidroja Harka. — Plēsīgo zvēru numurs tiks šovakar gluži citādi uzvests. Vēl ir pārrunas par atsevišķiem sīkumiem. Mēs tikai nedrīkstam atvērt kulbas durvis.
— Un inspicients?
— Tiklīdz sāksies jaunais plēsīgo zvēru numurs, viņš būs savā vietā. Tikmēr jums vajadzēs iecelt vietnieku!
— Paldies dievam. Plēsīgo zvēru numurs notiks! Tad jau viss ir kārtībā. — Direktors aizgāja.
Pie Harkas pienāca vecais Bobs.
— Pasaki man, zēn, tikai to — kādā veidā Elliss tur ticis iekšā?
— To es nezinu.
Viens no staļļa puišiem bija jautājumu dzirdējis.
— Pavisam vienkārši, — viņš sacīja. — Ronalds bija pabāzis galvu pa lodziņu un lūdza mani pasaukt Ellisu. Viņš gribot sakarā ar šīvakara izrādi pārrunāt kaut ko ļoti svarīgu. Tad Elliss iegāja iekšā. Bet, kā Ronalds jau pirms tam bija Tigru tur iedabūjis, to neviens nemanīja.
Staļļa puisis pagriezās, ieskrēja stallī, iemetās pie kāda zirga steliņģī un laida vaļā smieties tā, kā vēl savu mūžu nebija smējies.
— Elliss! — viņš pastarpēm elsoja. —- Ļautiņi, to viņam vajadzēja!
— Tomēr viens ārprāta gadījums, — secināja vecais Bobs, un smaidā viņa lūpu kaktiņi aizsniedzās līdz ausīm. — Esmu ziņkārīgs par šīvakara izrādi. Tas būs kaut kas vienreizējs! Ja Elliss iznāks no turienes dzīvs laukā, tad vēl viens tīģeris būs izsprucis brīvībā. Divkājains.
Harka saprata, ka veco Bobu māc tās pašas rūpes kā viņu.
Pēcpusdienas izrāde noritēja bez starpgadījumiem. Plēsīgo zvēru numurs un uzbrukums pasta karietei pēcpusdienas programmā nebija paredzēti, lai skatītāju pieplūdums būtu lielāks vakara izrādē ar divkāršām cenām.
Tuvojoties vakaram, mazā meitene Ketija tika skaisti saposta. Viņa pēc tā laika modes valkāja garas mežģīņu biksītes, svārciņus, kas sniedzās pāri ceļgaliem, vesti un blūzi ar baltu sastīvinātu apkaklīti. Jau nolikta pa rokai kapuces veida cepurīte ar garo lentas pušķi, kas sienams zem zoda. Bērns staigāja klusiņām uz pirkstgaliem, lai tikai vēl pēdējā brīdī ar kaut ko nesakaitinātu Betijas tanti. Tēvs rimti sēdēja uz krēsla, kas bija bez roku balstiem un pārvilkts ar zīda drēbi, un gaidīja. Tante vēl noņēmās pati ar savu tualeti. Viņa bija likusi sajūgt zirgus, un kariete stāvēja pie durvīm.
Kaut arī Betijas tante mēdza ilgi posties, viņa tomēr bija jau laikus gatava. Viņas sirds vairs neciešot nekādu steigu. Visam vajagot noritēt vienā mierā, tad viņa jūtoties vesela. Ketija ar savu mūžīgo rosīšanos esot nagla viņas zārkā. To gan viņa mēdza teikt tikai tad, kad Zamuela Simta nebija tuvumā.
Mazā ģimene iesēdās karietē, un abi zirgi — vecāki rāmi, rūpīgi kopti dzīvnieki — sāka rikšot. Kučiera bārda bija bālta, sprogaina, tā bija vaigu bārda ar kailu zodu. Ģimene nemaz nelikās dzīvojam pilsētā, kur mežonīgā tempā pieauga tirdzniecība un rūpniecība, un, kad Betijas tante braucot atklāja, ka atkal saceltas jaunas mājas, viņa sacīja:
-— Vai zini, Zamuel, es nejūtos šeit ziemeļos lāgā. Neesmu šeit nekad lāgā jutusies. Tā kā esmu tomēr viena un karš. drīz būs galā, laikam būs viss jāpārdod un jādodas tālāk uz dienvidiem. Ziema arī bija atkal neciešami auksta.
— Kā vēlies, Betijas tant, — Smits pacietīgi atteica.
Kariete pieturēja pie cirka. Kāds kalpotājs sarkanā livrejā piesteidzās un palīdzēja izkāpt Ketijai, jo par Betijas tanti jau gādāja Smits pats. Tas pats kalpotājs, ievērojis Smita rokā ložas biļetes, veda viņus cauri ļaužu pūlim, garām spilgtajiem plakātiem un kontrolei, kas pieklājīgi atkāpās, uz viņu vietām. Betijas tanti šāda apiešanās pilnam apmierināja, un viņa teica:
— Es jau sacīju, ievērojams cirks.
Ģimene bija starp pirmajiem skatītājiem, kas ieņēma savas vietas. Blakus loža vēl bija tukša. Betijas tante sameklēja lorneti un kritiski aplūkoja lampas, vai tās nevar izraisīt ugunsgrēku, tad vēl kritiskāk pārējos skatītājus, kas pamazām saradās.
— Finleji parasti ierodas par vēlu, — viņa sacīja. — Bet tā. nav Ennas vaina. Enna ir precīza. Bet viņas vīrs! Tas ir tik nepatīkami, ja cilvēki nav noteikti. Liec to vērā, Ketij! Arī tavs tēvs ir pati precizitāte. Tev viņš var noderēt par labu paraugu.
— Protams, Betijas tant, — Ketija Tātni atbildēja, taču viņas domas kavējās pavisam citur. No visām pusēm viņai bruka virsū jaunie iespaidi. Augstu gaisā teltī karājās stangas un virves, kuru nozīme viņai nebija saprotama. Uz koka sastatnēm virs manēžas ieejas atradās kapela, kas uzskaņoja instrumentus. Juceklīgās skaņas īsti izteica gaidas pēc kaut kā nezināma, kas vēl sekos. Kalpotāji sarkanās frakās skraidīja, ierādīdami vietas, skaistas meitenes piedāvāja saldumus.
— Nepērc, Zamuel, tos niekus, — aizrādīja Betijas tante. — Tie tikai bojā zobus.
— Kā tu vēlies.
Ketija ar bērna drošo instinktu nojauta, ka viņas tēvam nav gļēvs raksturs. Viņš tikai bija'noguris diskutēt par nenozīmīgiem jautājumiem. Arī domas kavējās pavisam citur, nevis pie Betijas tantes piezīmēm.
Taču Betijas tantei lāgā nepatika, ja viņai neko neiebilda. Viņa labprāt, ja vien zināmās robežās tika runāts pretī, demonstrēja savas runas spējas. Nupat jau bija apdraudēta viņas labā oma, kad, par laimi, ieradās Finleju ģimene un ieņēma vietu kaimiņu ložā.
— Vai mēs nesēžam pārāk tuvu manēžai? — vaicāja Finleja kungs, solīds cilvēks, kura finansiālās intereses bija saistītas ar dzirnavu uzņēmumiem. — Mēs jutīsim dzīvnieku un artistu sviedru smaku, pacelsies manēžas putekļi. Tas var nelabvēlīgi atsaukties uz tevi, Enna. Pieputējis gaiss tev taču kaitīgs. Padomā par savu astmu!
Kamēr Finleja kungs šādi sprieda, mazais Duglass, pāris gadu vecāks par Ketiju, jautri vaibstījās, it kā ieelpotu putekļus un šķaudītu, ko pamanīja tikai Zamuels Smits un Ketija. Meitene smaidīja, viņa labprāt smietos skaļi, bet Betijas tantes klātbūtnē tas būtu nepiedienīgi. Tantei bija radusies pateicīga tēma sarunai, viņa apspriedās ar Finleja kungu par labām un sliktām vietām cirkā, teātrī, tad attiecībā uz zemesgabaliem un vispār dzīvē. Finleja kunga attieksme pret Betijas tanti bija nopietna; viņa bija ieguldījusi naudu kādās dzirnavās, par kurām viņam bija liela interese; tantes personiskā un veikalnieciskā labsajūta mēdza ietekmēt viena otru.
Ketija un Duglass trīsēja aiz satraukuma. Mūzika spēlēja bravūrīgo uznākšanas maršu, un artistu un dzīvnieku gājiens devās apkārt manēžai. Šī cirka parāde savdabīgā mūzikas ritma pavadībā, kas satrauca nervus, ietekmēja Ketiju un Duglasu tikpat spēcīgi kā pagājušā rudenī Harku. Bet varoņi, kurus Ketija un Duglass bija nekavējoties izvēlējušies, pilnīgi atšķīrās. Ieplestām acīm abi bērni blenza uz cirka jātnieci, kas baleta svārciņos, izrotājusies ar vizuļiem, ar mazo kroni gaišajos matos, smaidīja, sveicināja, meta gaisa skūpstus un baltajās zīda kurpītēs stāvēja uz pirkstgaliem uz baltā zirga platās muguras. Ketija tūlīt pat iedomājās sevi šinī lomā, un Duglass savukārt iztēlojās, ka viņš kā drosmīgs jātnieks uzlēktu uz zirga aiz mazās princeses. Augšējās rindās jau iešalkojās pirmie aplausi, un arī abi bērni aplaudēja.
— Ne tik skaļi! — brīdinot čukstēja Betijas tante. — Jauna lēdija vienmēr ir atturīga, izrādot savu piekrišanu, un sargās durties acīs!
Ketija, iztraucēta skaistajā sapņo juma, dusmodamās uzmeta lūpu. Bet tūlīt jau viņas uzmanību saistīja citāda veida atrakcijas, un Betijas tante jau bija atkal aizmirsta. Garām soļoja kamieļi un ziloņi. Uz skausta pirmajam zilonim sēdēja jauns dzinējs, kam bija galvā turbāns un rokā spieķītis, bet dzinējam priekšā tupēja mazs pērtiķī- tis, apģērbts kā meitene, svārkos, blūzē un ar galvas lakatiņu. Tas veikli atdarināja cirka jātnieci, kas jāja pa priekšu, cēlās pirkstgalos, māja un meta skūpstus. Visi bērni smējās, un tas bija kā signāls, jautrība pārņēma arī pieaugušos.
— Paskat! — uzsauca Ketija un neviļus pasniedzās pāri ložas sānu" malai, lai darītu Duglasu uzmanīgu ne vien ar vārdiem, bet arī uzsitot viņam pa roku.
Betijas tante satvēra Ketijas roku un nolika atpakaļ meitenes klēpī, kur, pēc viņas ieskata, tai bija rāmi jāguļ.
Bet Duglasam jau bija skaidrs, ko viņš gribētu redzēt. Parādē uzradās četri brīnumskaisti zirgi, divi meļņi un divi balti zirgi.
— Tīras arābu asinis! — murmināja Zamuels Smits.
Uz meļņiem sēdēja zēni vīriešu seglos, uz baltajiem zirgiem sēdēja meitenes dāmu seglos. Kā zēniem, tā meitenēm bija mugurā angļu jātnieku tērpi.
— Lorda bērni, — čukstēja Duglass. Ketija un viņas mazais draugs bija sajūsmināti. Bērni, tādi paši bērni kā viņi manēžā! Ketijas vaigi aiz priecīga satraukuma dega sārtos plankumos.
Viņi nemaz nemanīja, ka šai brīdī trīs krēslus, kas vel ložā bija tukši, aizņēma trīs kungi. Taču Betijas tantei tas nepalika nepamanīts, un viņa jutās gaužām apmierināta, jo tiklab šo kungu āriene, kā arī uzvedība atstāja uz viņu iespaidu, ko viņa novērtēja kā, izsmalcinātu.
Betijas tante tikai tad atkal pievērsās manēžai, kad skatītāju aplausi viņu iztraucēja no nupat izdarītiem secinājumiem. Cirka parāde bija jau atkal nozudusi no manēžas, tikai lielākais no abiem «lorda dēliem» vēl palicis vidū uz sava meļņa, kas cilāja kājas, un, kad zēns viegli pavilka pavadu un tikko dzirdami pamudināja, zirgs pacēlās stāvus un uz pakaļkājām apgriezās riņķī apkārt.
— Tas zēns ir augsta klase! — čukstēja viens no trijiem smalkajiem kungiem Smitu ģimenes ložā. — No viņa iznāktu labs augstās skolas jātnieks. Bet tam nepieciešams laiks, tas ir, kapitāls. Šim uzņēmumam mūsdienu prasībām nepietiek līdzekļu.
— Kāpēc viņš nenoceļ, cilindru, viņam tagad vajadzētu sveicināt, — izteica kritisku piezīmi otrs kungs.
— Zināma nedrošība, abās rokās pavada. Lai sasniegtu augstu klasi, zēnam vajadzētu nonākt citās rokās.
— Nedomāju vis. Sēž kā saliedēts ar savu zirgu. Precīza stāja, un nezaudē arī mieru. Tā ir režisora vaina. Vajadzēja zēnam iemācīt labas manieres.
To visu Betijas tante noklausījās ļoti apmierināta, bet Ketija to nedzirdēja. Viņa pati bija mācījusies jāt un ņe- redzēja neko citu kā vien bērnu, kurš manēžā dancināja zirgu, viens pats atradās uzmanības centrā un guva piekrišanu.
Duglass sevī apņēmās vēl gluži citādu jāšanas mākslu apgūt.
Jaunais jātnieks manēžā nostādīja zirgu uz visām četrām un izjāja laukā.
Kalpotāji, klaunu joku pavadīti, izritināja lielo, sarkano paklāju. Lēkšus ielēca manēžā akrobāti, virpuļodami apmeta gaisā salto uz priekšu un atpakaļ, lēca cits citam pāri, satvērās un veidoja piramīdas. Pats galvenais šai numurā bija temps, tikko skatītāji paguva aptvert, kas notiek, jau atklājās cits skats. Sekoja cirka jātniece, brīvā zirgu dresūra un «Skats skolā» ar mazo pērtiķīti. Ketijai vajadzēja klepot, jo viņa nedrīkstēja smieties tik skaļi, kā gribētos, par visu to, kā pērtiķītis Dolija izrīkojās pa skolu. Kad «skolotājs», kuru šai dienā tēloja vecais Bobs, beidzot apņēmās būt bargs, skolniece Dolija sēdēja viņam aizmugurē uz lielās tāfeles un atdarināja visas viņa piktās kustības.
— Piemīlīgi, bet pagalam nepedagoģiski, — piezīmēja Betijas tante pēc tam, kad gandrīz bija tiktāl aizmirsusies, ka iesmējās.
— Negribas ticēt, ka Ketija būtu spējīga šo skatu atdarināt, — Zamuels Smits viņu nomierināja, nepakustoties ne vaibstam sejā. Betijas tante pavērās viņā iesānis. Reizēm viņai nebija skaidrs, ko īsti Zamuels domāja.
Saziņā ar programmu, ko Finleja kungs bija dabūjis, pirms lielā pārtraukuma kā pēdējais numurs uzstājās «Lorda bērni». Kalpotāji ienesa pils fasādes un dārza skata dekorācijas. Ziemā, vissīvākās konkurences laikā, vecais Bobs bija patukšojis paša maku, lai piešķirtu savam numuram cienīgāku izskatu. Bērni ieradās atkal uz zirgiem — melnajiem un baltajiem. Visi nolēca no tiem; zēni bez citu palīdzības, abām meitenēm' kalpotāji paturēja kāpšļus. Meitenes nopogāja savu garo jājamo kleitu svārkus un tagad stāvēja zābaciņos ar atlokiem, garās mežģīņu biksītēs, ar blūzi un vesti mugurā, pēc auguma un izskata divas mazas «Ketijas», kamēr Duglass sevi pielīdzināja lielākajam no abiem zēniem. Bērni pastaigājās dārzā, tur ieskrēja četri ēzeļi bez segliem, bez iemauktiem, un, vienai no meitenēm pamudinot, visi sakāpa ēzeļiem mugurā.
— Cik pareizs novērojums! — nopūtās Betijas tante. — Meitenes pastāvīgi ir kūdītājas, un zēni tāpēc iekrīt.
Nevienam ložā nebija laika pievērsties sieviešu psihes analīzei, jo ēzeļi uzsāka labi ievingrināto tiepšanos un bērni nekļūdīgi atvairīja katru izlēcienu.
— Laba ideja' un labi iemācīts numurs, nav šaubu, — sacīja atkal viens no trijiem kungiem septītajā ložā. — Dekorācijai, protams, vajadzētu izskatīties pavisam citādai.
Ketijai un Duglasam, pašiem nemanot, aiz apbrīna palika mutes vaļā. Manēžā viss noritēja kā pa diedziņu; vecais Bobs tēloja sašutušo tēvu, ieradās, staļļa puiši, tie tika nomesti, lorda četri bērni smējās, apsēdās ačgārni uz ēzeļiem un vienā mierā izjāja laukā. Pateikdamies par aplausiem, viņi ieradās atkal uz skaistajiem zirgiem, melnajiem un baltajiem, uz kuriem tagad jāja bez segliem. Lielākais zēns atkal uzrāva zirgu pakaļkājās un turējās bez segliem, tikai piespiezdamies ar kājām.
— Vareni! — noteica Zamuels Smits skaļi.
Taču cilindru zēns ari tagad nenocēla.
— Viss ir tikai ārēji iemācīts, — čukstēja Betijas tante. — Patiesi laba audzināšana — kā tad lai nelaimīgie cirka bērai pie tās tiek!
Ketija no visa teikuma dzirdēja tikai divus vārdus: «bērni» un «nelaimīgie». Kāpēc šie bērni, kuriem tik trokšņaini aplaudēja, būtu nelaimīgi? Kāda vispār bija viņu dzīve? Kāda izskatījās viņu dzīves īstenība, kad viņi pameta manēžu un izzuda no skatītāju acīm? Kā viņi bija iemācījušies šādus trikus?
— Tēt, — ieminējās Duglass savam tēvam, solīdajam Finleja kungam. — Es gribētu iepazīties ar šo zēnu! Vai var?
— Nekādā gadījumā, manu zēn! Artistu salašņas un mēs — tās ir divas dažādas pasaules. Zēns gan uzvedas kā lords, bet nav tas.
Duglass jau bija reiz saņēmis līdzīgu atbildi, kad tēvs bija viņu sastapis sarunā ar vienu no cietumniekiem, kuri tika nodarbināti dzirnavās. Toreiz zēns ilgi pārdomāja saņemto atbildi. Šai reizē viņa iekšējā pretestība tēva nostādnei vairs nebija tik krasa. Droši vien tēvam taisnība, jo dzīvē tieši tā ir. Taču no vēl vienas piezīmes šajā sakarībā Duglass nespēja atteikties, citādi tā viņu noslāpētu.
— Ja viņa tēvs būtu īsts lords, tad varbūt viņš ar mani nesarunātos!
Duglass saņēma pļauku. Krietnais republikānis Finleja kungs pēc paraduma iesita ar plaukstas virspusi tik ātri, ka to neviens, izņemot Betijas tanti un Ketiju, nepamanīja. Ketija nosarka Duglasa vietā. Zēns spītīgi savilka seju. Viņa domas tomēr klaiņoja brīvi, un tāpēc viņš iztēlojās pavisam nejaušas un tomēr gaužām valdzinošas satikšanās ar lorda bērniem.
Pārtraukums bija sācies, un viņam radās izdevība klusiņām sarunāties ar Ketiju. Tas bija brīnumjauki — kopīgi ar mazo meiteni izdomāt stāstus. Viņa tiešām bija savam vecumam jau ļoti prātīga, tā viņš secināja.
Betijas tante mēģināja sadzirdēt, kas bērniem čukstus pārrunajams. Trīs_ svešie kungi bija aizgājuši un Finleja kungs ienācis ložā, tāpēc tantes uzmanību saistīja saruna ar viņu.
Manēžā konferansjē paziņoja, ka starpbrīdī iespējams apskatīt zvērus. Zamuels Smits izmantoja šo izdevību, lai pamestu ložu. Viņš paņēma līdzi abus bērnus.
Tikmēr Betijas tante izprašņāja Finļeja kungu. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka viens no «smalkajiem» kungiem, ārā iedams, pazinis Finleja kungu un atturīgi laipni sveicinājis. Tātad Finlejam vajadzēja zināt, kas šie kungi ir!
— Viens ir kredītbankas pārstāvis, — Finleja kungs apslāpētā balsī skaidroja Betijas tantei. — Pēc dažiem aprautiem teikumiem, ko es uztvēru, protams, pavisam neviļus, ziemā banka ir šajā cirka uzņēmumā iesaldējusi kādu naudas summu, un banka grasās to atkal atdabūt. Otrs kungs, liekas, ir Lielā cirka B & B menedžeris, var būt, ka viņu interesē apvienošanās… vai arī dažus numurus grib izmakšķerēt. Kas bija trešais, es nezinu. Es viņu nepazīstu, un viņš arī bija iegrimis dziļā klusēšanā.
Pie Betijas tantes pārnāca arī Finlejas kundze. Ložā, kur viņa sēdēja, uz ceturtā, piektā un sestā krēsla bija piemetušās personas, kas, pēc viņas ieskata, nelikās tādas, kas pelnītu uzticību: viens vīrieša indivīds un divas zīmīgas, bet nevarētu teikt, ka solīdas sieviešu personas. Šinīs pilsētās pie civilizācijas robežas nekur nevarēja justies drošs no salašņām. Varbūt lielais drosmīgā izskata cilvēks bija kaut kāds zeltracis, kuram trāpījies labs loms un kurš tagad bez liekām ceremonijām varēja sēsties ložā līdzās ģimenei, kam bija savi priekšteči. Finlejas kundze priecājās vismaz starpbrīdī tikt vaļā no šādas kaimiņu būšanas.
Patlaban tika uzstādīts lielais režģis plēsīgo zvēru numuram, kas paredzēts pēc starpbrīža, tika ienesti ķebļi plēsīgajiem zvēriem, noliktas savā vietā stīpas.
— Nezin vai tik trūcīgi režģi var mūs' nopietna uzbrukuma gadījumā pasargāt no Bengālijas tīģera, Enn?
— Bet, protams, cienījamās lēdijas, — ierunājās starpā nekulturālais drosmīgā izskata cilvēks kaimiņu ložā, kaut arī neviens pie viņa nebija vērsies. — Un, ja kāds plēsoņa uzvestos nepiedienīgi, tad es to, daudz negudrodams, nokniebšu. Esiet bez rūpēm!
Betijas tante izvilka no somiņas pudelīti ar odekolonu un samitrināja sev seju — mazāk aiz bailēm no plēsīga: jiem zvēriem, vairāk aiz nepieciešamības norādīt uzbāzīgiem cilvēkiem, ka ieturama distance.
Harka iegāja mazajā telpā, kurU viņš apdzīvoja kopā ar tēvu, un tur arī sastapa Matotaupu. Zēns nometa nost jātnieka tērpu, noņēma grimu, atraisīja matpīnes, lai tās atkal brīvi krīt pār pleciem, un ielēca šūpuļtīklā, kur saritinājās kā ezis, kas visiem rāda tikai savas adatas. Jau nedēļām ilgi viņu katru reizi pēc izrādes ar ēzeļiem māca slikts garastāvoklis. Ezefi viņam nelikās vairs komiski, bet smieklīgi un paša apģērbs muļķīgs. Jāšana ar segliem un kāpšļiem prasīja piepūli un lielu uzmanību, jo to vajadzēja apgūt no jauna, šāds jāšanas veids prasīja gluži citādu līdzsvarošanu un citādu kontaktu ar zirgu nekā jāšana bez segliem, pie kādas viņš bija pieradis. Pēc tam kad numurs ar ēzeļiem bija bez gala mēģināts un pilnīgi noslīpēts, viņam negribējās vairs neko par to zināt. Likās pretīgi katru dienu atkārtot vienu un to pašu, un, kad cilvēki šinīs bālģīmju smirdīgajās pilsētās aplaudēja «lorda dēlam», viņš vismīļāk būtu norāvis cilindru, lai pierādītu, ka viņš ir virsaiša dēls un viņa vieta ir prērijā.
Šodien konfliktam kaut kādā veidā jāatrisinās, tikai Harka vēl nezināja, kā. Tēvs nebija neko vairāk teicis par to, ko nodomājis izrādes beigās uzsākt.
Tagad viņš sacīja:
— Sagatavojies, Harka Kramakmen, un aizej pie Ronalda! Tu esi viņam vajadzīgs.
Tas bija patīkams uzdevums. Harka uzvilka savas ādas bikses, apāva mokasīnus un skriešus aizmetās uz dresētāja kulbu. Tur ieejot, viņš redzēja, ka situācija nebija mainījusies. Ronalds patlaban neveikli centās ar vienu roku aizdedzināt lampu. Roka vēl sāpēja no gūtā sitiena ar ķepu mēģinājuma laikā. Franks Elliss stāvēja atslējies pret sienu. Sviedri viņam uz sejas bija paguvuši nosusēt.
— Harij, — Ronalds teica, — pēc divdesmit minūtēm sāksies mans priekšnesums. Es uzstāšos pavisam jaunā veidā, tā būs improvizācija. Es šodien visu pamatīgi apsvēru, jo beidzot man reiz bija laiks un miers, un es to izklāstīju arī Ellisa kungam. Viņš, liekas, ir ar visu vienis prātis. Aizvelc tagad te, kājgalī, manai guļvietai priekšā aizkaru, lai Tigra vairs neredz Ellisa kungu. Tiklīdz aizkars būs aizvilkts, lai Franks Elliss tūlīt pat pazūd pa durvīm un pēc iespēļas nekur nerādās, kur Tigra varētu viņu manīt. Citādi es negalvoju par sekām. Uz dzīvnieku vairs nevar nemaz paļauties, to panākusi nevienādā apiešanās, uz ko mani pēdējos gados piespieda. Esmu to paskaidrojis Ellisa kungam. Arī cilvēks kļūst ļauns, ja brīžiem to glāsta un brīžiem tam uzbļauj. Tas tā — starp citu. Kad Franks Elliss būs paglābies drošībā, parūpējies, lai, atskanot pirmajam zvanam, šeit apkārtnē visi pazustu, arī staļļa puiši. Tad es viens pats aizvedīšu Tigru uz režģu eju.
— Labi.
Harka aizvilka aizkaru tik mierīgi, it kā mājā vērtu ciet telts ieeju. Tigra uzmanīgi vēroja zēnu, bet nepakustējās.
Tai pašā laikā, izmantodami starpbrīdi, Zamuels Smits ar Ketiju un Duglasu bija ceļā uz dzīvnieku apskati. Tiklīdz visi trīs bija tikuši laukā no Betijas tantes un Finleja kunga redzes loka, tā bērni, vairs neslēpdami savu prieku, trokšņaini pateicās. Vispirms viņi iēgāja staļļa teltīs, kur stāvēja ziloņi, kamieļi, ēzeļi un zirgi. Smits interesējās par zirgiem, un staļļa puisis, kurš bija kā negudrs smējies par Franka Ellisa iekrišanu, pamanījis labi ģērbto tēvu ar abiem bērniem, bija gatavs pakalpot ar izziņām. Viņš cerēja uz dzeramnaudu, jo bija saņēmis tikai niecīgu daļu no savas nopelnītās algas. Smits viņu mēreni atalgoja un galvenokārt gribēja kaut ko dabūt zināt par indiāņu trupu. Par to puisis neko daudz vis nezināja teikt. Viņš tikai daudzināja, ka noslēguiņa numurs šai vakarā noritēšot «vēl nedzirdēti un sensacionāli».
Ketija kautri apvaicājās, kur patlaban esot «lorda bērni».
— Nožēloju, mazā jaunkundz, nožēloju, bet direkcija stingri aizliegusi artistiem izrādes laikā sarunāties ar apmeklētājiem.
— Šeit valda patīkami stingra kārtība! — Smits atzinīgi noteica.
— Tā ir gan, mans kungs, tā ir gan. To panācis Ellisa kungs, mūsu inspicients. Viņš redz visu un neko. Es gribu teikt, ka parasti redz visu, bet šodien neko.
Smits izbrīnā paplēta acis, jo pēdējais teikums viņam šķita nedaudz juceklīgs un nesaprotams. Viņš pameta puisi, kurš viņam sāka likties pārāk pļāpīgs, un aizgāja ar bērniem pie būra ar pērtiķīti, kas noskumis sēdēja, ierāvies kaktiņā, jo šajā pavasara naktī Misisipi augštecē viņam bija pārāk auksts. Lauvu un tīģeru sprosti bija jau pa lielu gabalu nožogoti no publikas. Izrādei pēc pārtraukuma vajadzēja sākties ar plēsīgajiem zvēriem.
Skatītāju telpa atkal ļaužu pilna. Klusināta, gaidu pilna sarunu murdoņa pildīja lielo telti. Mūzika sāka grandēt mežonīgus ritmus. Pa. mazajām sprosta durtiņām manēžā ienāca Ronalds un rūpīgi aizvēra tās. Palīgi pie sprosta ejas un divi vīri ar ūdens šļūtenēm jau stāvēja savās vietās.
Dresētājam bija mugurā fantastisks apģērbs, kam vajadzēja atstāt eksotisku iespaidu. Kreiso plecu un krūtis sedza imitēta leoparda āda. Pie platas ādas jostas aizkabināta pātaga un pistole. Sandaļu siksnas krusteniski sasietas līdz ceļgaliem. Delnas locītavas un apakšdelms apsaitēti ar aizsargšinām. Galvā dresētājam bija ķivere ar spalvu kušķi galā. Režģu ejas sākumā, aiz lūkas, ar savām dzintardzeltenajām acīm jau glūnēja Tigra. Viņa skrāpēja ar ķepām režģi un, kad to parāva augšā, < aši ieskrēja manēžā. Viņai pa pēdām sekoja otrs tīģeris un ar mazu atstarpi visi četri lauvas. Lauvas^ paši — bez aicinājuma mierīgā garā uzlēca uz saviem ķebļiem. Tie šādi parādīja, ka ir labi pieradināti un dresēti. Visi trīs kungi septītajā ložā sarauca pieres, visi trīs vienlaikus, kaut arī aiz dažādiem iemesliem.
Tigra bija palikusi stāvam un šaubīdamās paskatījās visapkārt. Astes galiņš lēnītēm kustējās.
— He! Tigra!
Ronalds kā gladiatora sveicienā pacēla kailo roku. Tīģeriene tūlīt pat sarosījās un, ar vienu lēcienu pārvarējusi apmēram piecu metru attālumu, bija pie dresētāja, ko ar lēciena sparu un savu svaru pagāza gar zemi. Publikā atskanēja baiļu pilns kliedziens. Tīģeriene un cilvēks valstījās manēžas smiltīs; dzīvnieks bija apkampis cilvēku ar savām ķepām. Beidzot Ronalds klusi, nekustēdamies gulēja uz muguras zem milzīgā plēsoņas kaķa, nenovērsdams acis no tīģera acīm.
. No solīdo kungu pierēm nozuda krunciņas.
Mūzika apklusa. Valdīja nāves klusums.
Ar pavisam pēkšņu kustību, uz kura neviens nebija sagatavojies, Ronalds atsvieda tīģerieni, kas bija nagus ievilkusi, sānis. Divos lēcienos viņš bija pie ķebļa, ar rāvienu jau uz tā un līdakas lidojumā cauri stīpai, kas bija piestiprināta pie turekļa. Viņš nonāca lejā uz rokām, apmeta salto un cieši nostājās uz kājām, kad Tigra, noniecinādama ķebli, garā stiepienā, augstu uzlēkdama, izslīdēja cauri tai pašai stīpai. Kad viņa nonāca smiltīs, Ronalds tikai pašā pēdējā sekundes daļā paguva pašauties sānis.
— Tigra! — viņš, laipni paslavēdams, uzsauca.
Dzīvnieks pagāja kādu metru sānis un notupās zemē.
Manēžas otrā pusē šņāca tīģeris. Tā šai vakarā bija pirmā skaļā šņākšana un pilnīgajā klusumā skanēja baismīgi. Augšup uzrautās lūpas atsedza, tīģera ilkņu zobus. Ketija un Duglass nobāla. Tīģeriene atradās, no viņiem tikai pāris metru attālu, kaut arī aiz režģa. Betijas tante piespieda mutautiņu pie mutes. Uztraukumā viņai bērni nebija prātā.
Publikai neredzams, tālu manēžas izejas tumsā stāvēja Harka. Viņš redzēja tikai Ronaldu, un vienīgi viņš saprata, kā labad Ronalds uzsācis šo bīstamo spēli. Savu dzīvnieku un līdz ar to savas dzīvības labad. Viņš gribēja palikt pie saviem dzīvniekiem, kaut arī vajadzētu mainīt kungu un maizestēvu. Glaunajiem kungiem, kas sēdēja tur, tai ložā, vajadzēja uzveduma beigās teikt: «Izcila klase — tas vīrs mums der.» Apmēram tāpat kā Romas cirkā ķeizaram bija vara pacelt vai arī nolaist lejup īkšķi, tā arī šie vīri ložā ar koši sarkano apmali bija ieguvuši varu pār dzīvību un nāvi.
Ronalds bija atļāvies riskēt, kā to dresētājs pēc darba noteikumiem īstenībā nedrīkstēja darīt un kā to varēja atļauties tikai cilvēks, kurš apzinājās savu savdabīgo varu pār dzīvniekiem. Lēcienā caur stīpu viņam vajadzēja izlaist no acīm dzīvniekus, bet viņa kustību tās vienkāršā rakstura dēļ zvēri varēja uztvert kā bēgšanu. Iedarbība nebija pārprotama. Zvēri kļuva nemierīgi un pašapzinīgi. Viens no lauvām grasījās kāpt no ķebļa zemē.
— Bello! Augšā!
Bello brīdi pārdomāja. Bet tad, īgni ierēcies, uzlēca atpakaļ savā vietā. Astes kušķa svārstīšanās norādīja uz tālākām pārdomām.
Tīģeris bija otrreiz nikni nošņācies. Ko darīs Tigra, rotaļāsies vai uzbruks, tas vēl nebija skaidrs. Ronalds satvēra otru stīpu, ko viņam degošu pasniedza cauri režģim.
— Allez — hop!
Tigra lēca. Kā suģestēta viņa metās lēcienā, kas tai jau bija padomā, cauri degošajai stīpai, ko tā nīda. Vēlreiz atsperīgi lidoja pa gaisu skaistais, spēcīgais tīģera augums un apstājās smiltīs. Tīģeriene pagrieza galvu un auguma augšdaļu, viņa nenovērsa acu no dresētāja, šņāca, acis tai gailēja, aste svaidījās. Abu tīģeru šņākšana saplūda vienkop.
Skatītāji aizturēja elpu. Kapelas diriģents bija pagriezis galvu un raudzījās pār plecu lejup manēžā, kamēr viņa roka neapzinīgi turēja gaisā paceltu zizli.
— Takur! Takur! — Tas bija tīģera vārds.
— R-r-r-r-r-h-h …
— Takur!
Ronalds vēl nebija tvēris ne pātagu, ne pistoli. Ar kailām krūtīm, plikām rokām viņš paspēra divus soļus tuvāk šņācošajam zvēram.
— Takur!
Tīģeris piesardzīgi atkāpās soli atpakaļ, lai iegūtu telpu. Tas nozīmēja briesmas.
— Takur! Allez!
— R-r-r-r-h-h-h …
Šai acumirklī Tigra zibens ātrumā iecirta tīģerim ar ķepu spēcīgu pļauku. Tīģeris šņākdams grasījās uzbrukt, zvēri bija gatavi viens otram kost.
— Tigra! Takur! — Abi mazliet pašķīrās, un Ronalds iemetās vidū, paturēdams abus acīs. — Tigra! Takur!
Veselu minūti ilga mēmā cīņa par stiprākā gribas spēka uzvaru. Abi tīģeri un cilvēks to vidū izskatījās kā bronzā izlietas figūras. Tikai klusā, jpiesmakusī rēkoņa liecināja, ka zvēri ir dzīvi. Tad tīģeris padevās, viņa muskuļi atslāba, un viņš aizvēra muti.
— Tigra, •— vietā!
Tīģeriene pagriezās kā norāts bērns un uzlēca uz sava ķebļa.
— Takur! Allez!
Pavēle bija stingra, un nepaklausīt nebija nemaz iespējams.
Tīģeris uzlēca uz ķebļa un tad aši un viegli izmetās cauri degošajai stīpai.
-— Bravo, Takur, bravo!
Tīģeris aizslīdēja uz savu vietu.
Sekoja lauvu priekšnesumi, ko abi tīģeri uz saviem ķebļiem pavadīja ar rūkoņu un atņirgtiem zobiem. Kad Bello bija paveicis savu lēcienu cauri stīpai, tas pienāca pie dresētāja un glaudās gar ceļiem.
— R-h-h-h … — Tā bija Tigra.
Ronalds paburzīja lauvam krēpes. Skatītāju sastingušās sejas atmaiga. Šur tur pavīdēja pa apmierinātam smaidam. Tomēr Tigra bija citādās domās.
— R-h-h-h ….
— Vietā!
Tīģeriene atvilka atpakaļ ķepu, ar kuru jau grasījās kāpt lejā. Tomēr, cik nomanāms, viņa nebija ar radušos situāciju apmierināta.
Mūzika sāka atskaņot klusu valsi.
— Debess augstā, — Betijas tante izdvesa. — Tas ir lieliski! Kaut jel tikai ātrāk beigtos!
Ronalds pamāja, lai atver lūku. Dzīvnieki gāja laukā. Tikai Tigra vēl tika paturēta manēžā.
— Tigra! Nāc!
Tīģeriene pienāca klāt.
Ronalds viņu glāstīja. Mūzika atkal apklusa. Ronalds arvien vēl glāstīja zvēru. Viņš ļāva tīģera mēlei pieskarties rokai un tad ielika to zvēram mutē.
Harka vēl joprojām visu vēroja no tumšā stūra pie manēžas izejas. Līdz šim viņš bija stāvējis kā sastindzis. Kaut nu tikai tagad, šai acumirklī, nepakustētos arī neviens, cits. Ja zvērs satrūktos, tas varētu neviļus kampt.
Ronalds palieca plēsoņas apakšžokli atpakaļ un augšžokli pieturēja ar kreiso roku. Tad lēnām, pavisam piesardzīgi ielika galvu starp žokļiem. Tigra stāvēja rāmi.
Dresētājs izvilka galvu neskartu no tīģera mutes ārā.
— Bravo, Tigra, bravo! — Viņš nogūlās zemē un rotaļājās ar lielo kaķi.
Ketija un Duglass atelpoja, un tālu aizmugurē, kur viņu neviens neredzēja, sakustējās arī Harka. Mūzika atsāka spēlēt valsi. Aplausi sākumā ieskanējās kā vilcinoties, jo neviens nezināja, vai ar to netraucē, tad kļuva skaļāki, un tad Ronalds pielēca kājās un pacēla rokas sveicienam kā uzvarām vainagots gladiators, iešalcās aplausi, dipoņa un saucieni kā Misisipi dārdi, brāžoties pāri ūdenskritumiem.
— Pavisam izcila klase … — noteica viens no solīdajiem kungiem. — Šis vīrs mums katrā ziņā nepieciešams.
Vilcinādamās, negribīgi Tigra gāja laukā pa režģu eju.
Ronaldam vajadzēja divpadsmit reizes paklausīt izsaukumiem un vēlreiz ieaicināt arī tīģerieni. Tā nostājās viņam līdzās un, kamēr viņš pateicās par nebeidzamajiem aplausiem, pacēla galvu un ierēcās pret piekrišanas brāzmu ar tām dziļajām rīkles skaņām, kas naksnīgajos meža biezokņos pamodina zvērus un cilvēkus un liek tiem bailēs notrīsēt. Viņa ierēcās vēlreiz, līdz aplausi pārsteigumā nogaidot apklusa, tad viņa uzvaroši paskatījās visapkārt. Viņa bija nīstamos cilvēkus ar savu rēkoņu apklusinājusi.
Kad manēžā ar jautru klaudzināšanu, klauniem jokus dzenot, tika nojaukts režģis, Ronalds beidzot izgāja ārā. Viņš ieraudzīja Harku stāvam, mirkli atbalstījās pret zēnu, noteica «vinnēts» un grīļodamies, kā piedzēries devās uz savu kulbu. Harka viņam sekoja. Kad Ronalds gulēja uz paceļamās gultiņas, zēns viņam iedeva cigareti. Viņš labi zināja, kur Ronalds tās slēpj. Nogrimētā sēja bija iekritusi, sirds lēkāja kā negudra. Lēnām, pamazām elpa nomierinājās.
— Es atsūtīšu pie tevis veco Bobu, — Harka beidzot sacīja. — Man jāiet, mūsu numurs vēl .tikai sekos.
Zēns meklēja veco Bobu un beidzot atrada to kaktā pie Matotaupas. Abi tupēja, sabāzuši galvas kopā, un vājā lampas gaismā aplūkoja grāmatu ar tekstu un attēliem. Viņi bija tik ļoti iedziļinājušies šai nodarbībā, ka nevaicāja Harkam, kas viņu šurp atvedis, bet tikai pamāja, aicinot arī paskatīties attēlus, tāpēc zēns gribēja vismaz palūkoties, kas te redzams, iekams lūgs atļauju pateikt to, kas pašam sakāms. Viņš notupās līdzās abiem vīriem. Tā bija liela, ādas vākos iesieta grāmata ar zeltījumu un Harkam patika.-
Bildēs bija redzami indiāņi un bālģīmji, daži atbaidoši indiāņi un arī atbaidoši bālģīmji, daži indiāņi un daži bālģīmji, kas tūlīt pat izraisīja uzticību un draudzības jūtas. Harka vaicāja, kas grāmatu sarakstījis un zīmējis bildes, un saņēma atbildi, ka grāmatas sarakstītājs esot Kūpers un tas esot jau miris.
Šai grāmatā, kam virsraksts bija «Zvērkāvis», vīrs, vārdā Kūpers, stāstīja par sarkanādaino un bālģīmju kaujām austrumu mežos un zemēs ap ezeriem, no kurienes tagad sarkanādainie jau sen bija padzīti. Pēdējā bildē bija redzams pie koka piesaistīts vīrs un tam pie kājām sakurināts ugunskurs, tālāk kāds virsaitis un liels bars karotāju, vēl divas bālģīmju meitenes, kas sēž līdzās skaistai jaunai indiānietei, un aizmugurē, vēl vairāk aiz kokiem, zaldāti formas tērpos, kam rokā šautenes ar uzspraustiem durkļiem.
Kaut arī grāmata tūlīt pat piesaistīja Harkas interesi, viņš tomēr uzskatīja par savu pienākumu lūgt, lai vecais Bobs parūpējas par Ronaldu, un Bobs arī nekavējoties gāja turp. Harka palika ar tēvu divatā.
— Mums ir pietiekami laika, — sacīja Matotaupa. — Šodien tiks izpildīti visi numuri, programma ieilgs pāri pusnaktij, un būs vēl otrs starpbrīdis. Ļauj man tagad tev paskaidrot, kā mēs tēlosim. Esmu visu pamatīgi apsvēris. Sarkanais Dzims ir še. Viņš sēž sestajā ložā, tu viņu redzēji. Džims bija pie manis. Viņš grib Bizoņu Bila vietā uzstāties kopā ar mums, no tiem kovbojiem, kas vēl ir pie cirka, tikai daži kaut ko spēj. Ar tiem mēs strādāsim. Vecais Bobs pastāstīja man, kas te grāmatā rakstīts un kas attēlots. Šo stāstu pazīst arī daudzi skatītāji. Kaut ko līdzīgu mēs notēlosim, tas patīk bālģīmjiem, un mums nebūs jāzaudē cieņa. Tikai beigās nenāk vis Garie Naži, bet grupa kovboju. Daži no viņiem un daži no mums nokrīt smiltīs. Tad kovboju vadonis ar diviem trijiem labākajiem no saviem ļaudīm cīnās ar mums, ar mani un tevi, un varbūt ar Dziedošo Bultu vai kādu citu dakotu grupas karotāju. Cīņas iznākums vēl nav nosakāms, gan redzēsim, kas būs izveicīgāks. Mēs nenogalināsim cits citu un nesavainosim, bet šaudīsimies bez sava gala un mēģināsim notvert cits citu ar laso un sasaistīt. Tiks sacelti lieli putekļi, būs daudz trokšņa, un viss vilksies ilgi. Kas notiks pēc tam, es tev vēl nevaru pateikt, bet turi acis un ausis vaļā un ievēro katru manu mājienu. Seko allaž man!
— Jā, tēvs. -
Cirka teltī, kuras brezents fiakts vējā viegli piepūtās, bija iestājusies lielu notikumu noskaņa. Ikviens bija apmierināts ar to, kas viņam par divkāršo ieejas maksu līdz šim tika sniegts, un tika gaidīts vēl kas labāks. Franka Ellisa vietnieks bija frakā tērpies zirgu dresētājs, kurš rudenī starpbrīdī bija mēģinājis Harku salīgt. Viņam šai dienā nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās un, aizvietojot inspicientu, nekādi sevišķi pienākumi viņu nebija apgrūtinājuši. Priekšnesumi ritēja kā labi ieeļļoti rati pa iebrauktu ceļu. Pirmais īpašais vietnieka norādījums bija, lai visi kaut cik no darba brīvie staļļa puiši un cirka apkalpotāji uzturas gatavībā pie mietiņiem un virvēm, ar kuriem nostiprināta milzīgā telts. Vietējie iedzīvotāji, kas labi pazina laika apstākļus un vējus Misisipi upes augšgalā, bija pilsētā brīdinājuši no vētras.
Tikmēr manēžā iesoļoja ziloņi, tie atstāja iespaidu ar savu lielo augumu un spēku, apvienotu ar labsirdību un veiklību, un pārsteidza tieši ar šo kontrastu. Nevienam no dzīvniekiem nebija vairs ilkņu. Kāds programmas pieteicējs paziņoja, ka «uz vispārēju vēlēšanos» klātesošajiem bērniem atļauta jāšana uz kamieļiem un ziloņiem. Biļetes dabūjamas dzīvnieku apskates kasē. Duglass ar vienu pašu nepārprotamu acu skatu paziņoja tēvam, ka jāšot uz ziloņa.
— Meitenei tā kaut kas neklājas, — sacīja Betijas tante Kētijai. — Tu arī tikai notrieptos vien.
Ketija nekad nedrīkstēja runāt pretī; runāt pretī vecākiem cilvēkiem ir tikpat nepiedienīgi kā jāt uz ziloņa. Meitene nedrīkstēja, cilvēkiem redzot, raudāt. Raudāt atklātībā vispār nav pieņemts. Tāpēc viņa klusēdama sēdēja savā krēslā ar otro numuru, rokas, kā jau tas pienākas, salikusi klēpī, un gandrīz vai slāpa nost, tā viņu smacēja kamols kaklā. Lāči dejoja neaizrežģotā manēžā, tos vadāja aiz ķēdes, un tiem bija aizsieti purni. Roņi rotaļājās ar bumbu un balansēja to uz deguna. Uznāca atkal vecais Bobs un lika smieties pat Ketijai. Viņš bija manēžas vidū iekārtojis sev istabu: galdu, krēslu un augstu skapi. Viņš tēloja zinātnieku. Domīgi staigādams, viņš, pēc tam kad bija lietojis lielu mutautu, neiebāza to vis kabatā, bet ļāva tam nokrist līdzās skapim. Pēkšņi viņam uznāca šķavas, viņš meklēja mutautu un lūdza bērnus viņam pateikt, kur viņš to nozaudējis. No visām pusēm atskanēja saucieni; arī vakara izrādē skatītāju vidū bija ne mazums meiteņu un zēnu. Viņš atkal pielika plaukstu pie auss, beidzot attapās, teica: «O! O! Tik tālu prom! Ļoti sarežģīti!» — un, atskanot vispārējiem smiekliem, sāka pie- vilkdamies rāpties augšā pa skapja šauro sānu, tad pāri skapim ar dubultu salto nolēca zemē, tieši līdzās mutautam.
— O! O! Te jau tas ir! Pateicos!
Skatītāji smējās un aplaudēja.
— Kāpēc vienkārši, ja iespējams sarežģīti! — vācu valodā noteica kapelas diriģents pirmajam vijolniekam un pasmaidīja. Kapelas mūziķi bija no Aizpfalces, nabaga ļaužu bērni, kas paaudzēm ilgi pelnījās ar muzicēšanu.
Spēlēja nākošo valsi.
Kad no jauna iestājās starpbrīdis un līdz ar to Ketijai kritisks bridis, Zamuels Smits piecēlās, pamāja mazajai un paņēma viņu pie rokas.
— Lai zēns jāj, — viņš teica, — tas tev nemaz nav jāredz. Tas ir tikai maziem bērniem, kas nekad nav sēdējuši seglos. Paskaties — kādi sēdekļi tiek uzlikti? Tādos ari «lorda bērni» nekad nesēstos. Nāc, iesim abi vēlreiz apskatīt dzīvniekus.
Viņš sveicinādams uzsmaidīja Betijas tantei un aizgāja ar savu meitiņu, vienīgo visā pasaulē, ko mīlēja no visas sirds. Ketija bija pilnīgi ar tēvu vienis pratis. Žēl, ka Duglass nebija dzirdējis teikto, viņš jau bija ceļā uz kasi. Bet viņam nebija ne mazākā iemesla būt iedomīgam tāpēc, ka ļausies piekabināties sēdeklī pie ziloņa, gluži kā groziņš ar rokturi Betijas tantes elkonī.
Kad Smits ar Ketiju bija iznākuši no telts, viņš negāja viš pie dzīvnieku skates kases, kur bija rindā sastājušies zēni un meitenes, bet palika brīdi stāvam un ļoti nopietni sacīja savai mazajai meitai:
— Ketija, man kaut kas ar tevi pārrunājams, un es sagaidu, ka tu izturēsies kā liela meitene. Tu jau zini, ka šeit, cirkā, ir pieteikta uzstāšanās ar indiāņu trupu. Es neko daudz nedodu par šādām kliedzošām reklāmām. Tomēr plakāti apgalvo, ka visa trupa esot siu dakoti, un tas man jānoskaidro. Mums jāizturas kā detektīviem, mums abiem, un nedrīkstam palaist garām ne mazāko iespēju kaut ko uzzināt par tavas mīļās vecmāmiņas likteni.
Kad Ketija dzirdēja tēvu tā runājam, nepiepildītā vēlēšanās aizslīdēja no viņas, kā noslīd kapuce, kas pēkšņi atpogājas un nobrūk no pleciem, un viņa bija atkal tā pati mazā lielā meitene, kas tikai pirms pusotra gada bija pārdzīvojusi vientuļajā fermā nāves bailes.
Smits devās prom uz direkcijas kulbu, kur strupi un pavēloši paziņoja vienam no kalpotājiem, kas pie viņa piesteidzās, ka viņam jārunā ar kādu no direkcijas; tā kā tobrīd visi bija ļoti aizņemti, tad kulbā nebija neviena cita kā vien Elliss, pie kura Smitu arī aizveda.
Zamuels Smits pieklājīgi sveicināja un, turēdams Ketiju pie rokas, aplūkoja apmēram četrdesmit gadus veco cilvēku, kurš stāvēja viņam pretī. Elliss bija nupat kā nosku-
vies, mugurā spodrs krekls un mati ar pomādes palīdzību gludi nosukāti. Seja gaļīga, bāla, neizteiksmīga. Pirkstā tam bija pārmērīgi liels zīmoggredzens. Bāli zilo acu skatiens klīda tramīgi apkārt.
Elliss. — Ar ko varu pakalpot?
Smits. — Atļaujiet, ka lūdzu kādu izziņu, kam nav nekāda sakara ar jūsu programmu.
Smitam, kā jau virsniekam, bija kundzisks tonis, kas iedarbojas uz tādiem kā Elliss pastāvīgi un nekļūdīgi.
— Lūdzu. — Elliss pūlējās ērto krēslu, uz kura viņš pats bija sēdējis, izvilkt no kakta.
— Pateicos, es jūs ilgi neaizkavēšu. Šāds jautājums: vai indiāņu trupa, kas pie jums uzstājas, ir siu dakoti?
— Protams, mans kungs.
— Vai jūs varbūt nezināt, no kāda cilts zara šie ļaudis ir — austrumu vai rietumu dakotiem, vispār no kurienes
tie nāk?
— Nepratīšu jums atbildēt, mans kungs. Cik es zinu, tad tie ir no dažādiem cilts atzarojumiem. Bet atļaujiet vienu acumirkli, es varēšu jums tūlīt sniegt noteiktākas ziņas.
Smits tagad tomēr apsēdās, Elliss izmetās laukā, ātri atgriezās un steigšus paziņoja:
— Es sameklēju tulku. Ja vēlaties papūlēties un, aiziet pie trupas — vai varbūt ataicināt vecāko šurp?
— Paldies, es iešu līdzi.
Elliss pasauca divus staļļa puišus par pavadoņiem, un, paņēmis katrā puse pa miesassargam — kā tirāns, kas baidās no atentāta, — viņš pavadīja Smitu un Ketiju līdz indiāņu trupas apmetnei.
Dziedošā Bulta uzturējās šeit menedžera Levisa tuvumā, lai pakalpotu kā tulks.
Par indiāņu pārstāvjiem bija atnākuši vecais indiānis un vēl divi karotāji, ļoti gara auguma cilvēki. Staļļa puišiem bija līdzi lukturi, gaisma šaudījās visapkārt.
Smits sāka runāt.
— Vai jūs piederat pie dakotu izcelsmes?
— Hau.
Vai kāds no jums nav pirms divām vasarām dzīvojis dakotu teltīs Minesotā?
— Hau. Ziemeļzvaigznes zemē.
— Vai tu pats, vecotēv?
— Hau.
— Vai tu esi redzējis Sarkano upi, mežus un ciematus tās krastos?
— Hau.
— Es meklēju savu māti, balto sievieti. Kopš pagājušās vasaras neesmu varējis to atrast.
Vecajam vīram acis bija joprojām plaši atvērtas, bet likās, it kā skatiens aizslēptos aiz stikla sienas. Acīm tagad trūka jebkādas izteiksmes.
— Kur baltā sieviete dzīvoja?
Smits aprakstīja fermas atrašanās vietu un izskatu. Vecais visu noklausījās, aprunājās dakotu valodā ar savu pavadoni, to Dziedošā Bulta nepārtulkoja, un tad sacīja:
— Mēs pasauksim mūsu dēlu, Lielā Vilka brāli.
Ketijai, klusībā klausoties, likās savādi, ka indiānis nenosauca tā cilvēka vārdu, kurš tiks pasaukts:
Dziedošā Bulta iegāja vienā no kulbām un drīz vien atgriezās ar aicināto. Smits īsos vārdos atkārtoja visu, kas bija sakāms par fermu, arī to, ka māja un lauki nodedzināti. Mazā meitene, ko viņš te turot pie rokas, esot bezpalīdzīgi klīdusi apkārt!
Indiāņi atkal aprunājās savā starpā, beidzot uz priekšu panāca ataicinātais, Lielā Vilka brālis.
— Es neesmu šo fermu, ne arī tavu māti un tavu meitu redzējis, — viņš teica. — Bet mans brālis Lielais Vilks ir man stāstījis, un to, ko manas ausis dzirdējušas, mana mēle tev pateiks. Es runāju patiesību. Šinī fermā nebija nevienas sievietes. Šinī fermā bija seši vīri, pieci lieli un viens mazāks. Mēs aizsūtījām pie viņiem sūtni, likām pateikt, lai viņi iet prom, jo viņi nav zemi no mums nopirkuši un mēs neesam arī to atdāvinājuši. Mūsu sūtnis tika ar kaunu un negodu izraidīts. Tad mēs jājām turp. Tā bija mūsu zeme, ko viņi bija paņēmuši. Viņi šāva uz mums, kad mēs nācām. Mūsu karotāji šāva pretī un nogalināja visus sešus vīriešus. Šāvieni pieaicināja citus bāl- ģīmjus, kas mūs apdraudēja. Uguns palīdzēja mums padzīt šos vīrus un iznīcināja fermu. Kad mūsu vīri devās tālāk, tie redzēja mazu meiteni, kas centās paslēpties. Tie ļāva viņai iet.
Smits un Ketija satriekti klausījās un iekšēji šausminājās.
— Tu teici «mēs», — ieminējās Smits. — Tad tu tur biji klāt?
— Nē.
— Lai nu kā arī tas būtu. Tu teici se§i vīri, pieci lieli un viens mazs. Mazais vīrs būs bijusi mana māte. Briesmu apdraudētajos laikos viņa staigāja biksēs; viņa labi šāva. Kas notika ar līķiem?
— To mēs nezinām. Uguns bija liela.
Smits nenovērsdamies raudzījās uz indiāņiem, garajiem, spokainajiem stāviem, kas luktura gaismā stāvēja viņam pretī. Ketija piespiedās pie- tēva. Kad klusēšana ieilga, Elliss vaicāja:
—- Vai jūs vēlaties vēl kaut ko Zināt?
— Pateicos. Nē. Ar to man pietiek.
Indiāņi tika aizsūtīti prom. Viņi gausi attālinājās, un menedžeris ķērcošā balsi kā dzinējs sauca kaut ko nopakaļ.
Smits jau dzīrās spēji pagriezties, kad viņam kaut kas iešāvās prātā, un kāja palika pusceļā pacelta. Viņš nolika pēdu vēlreiz pie zemes un, pusē vilcinādamies, pusē apņēmīgi jautāja inspicientam:
— Šis, šis ,.. Sēdošā Bizoņa dēls, ko jūs esat pieteikuši savos plakātos, vai tas neatrodas pie šīs grupas, ar kuru mēs nupat sarunājāmies?
— Nē. Bet, lūdzu, ja jūs vēlaties… — Franks Elliss nenogaidīja, vai kungs vēlas, bet nosūtīja vienu no saviem pavadoņiem meklēt. — To Hariju … tūlīt šurp!
Nepagāja necik ilgi, kad zēns bija sameklēts un atvests pie mazā pulciņa, kas viņu gaidīja. Bija grūti cirka teritorijas pustumsā saskatīt runātājus. Pūta vējš, un uzturēties laukā nebija patīkami.
— Tas tātad būtu Sēdošā Bizoņa dēls? — jautāja Smits, neapmierināts pats ar sevi. Viņam nevajadzēja te ilgāk uzkavēties. Var gadīties, ka Ketija saaukstējas; un ko gan tāds rietumu dakotu izcelsmes jaunietis varētu zināt par to, kas nodarbina Zamuela Smita prātus? Bet, ja šis indiānis tiešām pieder pie lielās virsaišu dzimtas — tā Smits sevi mierināja —, var būt, ka viņš tomēr varēs sniegt kādu izziņu, kas būtu nozīmīga armijas virsniekam. Militāra izskaidrošanās ar rietumu ciltīm vēl bija priekšā, par to Smits nešaubījās.
— Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls! — tikmēr Elliss pasteidzās iepazīstināt.
Indiānis, ko Smits pēc izskata novērtēja četrpadsmit piecpadsmit gadus vecu, gaidīja klusēdams. Ketija vērīgi un reizē bailīgi lūkojās ēnu apņemtajā stāvā. Nomācošās atmiņas bija pārāk jūtami atdzīvojušās. Smits sāka iztaujāt.
— Pie kādas cilts tu piederi?
•— Siu.
— Ak tu proti angļu valodu? Pie kuriem siu?
— Dakotiem.
— Kuriem dakotiem? Austrumu vai rietumu?
•— Rietumu.
— Pie kura rietumdakotu celma?
— Tetonu.
— Un kura no tiem?
— Oglala.
— Kur atrodas jūsu teltis?
— Netālu no Platas upes.
— Tavas ziņas ir precīzas uz apmēram tūkstoš kilometriem, — Smits ironiski piezīmēja.
— Tā tas ir, — atbildēja jaunais indiānis, nezaudēdams mieru.
— Vai tajā plašajā apvidū uzturas ari tavs tēvs Sēdošais Bizonis?
— Iespējams, ka Sēdošais Bizonis, bet mans tēvs nekādā gadījumā ne.
— Ko tas lai nozīmē? Sēdošais Bizonis tur, tavs tēvs citur? Es domāju, ka Sēdošais Bizonis ir tavs tēvs.
— Nē.
Elliss sakustējās tā, it kā viņu nupat trieka ķertu. Tad viņš mēģināja glābt situāciju:
— Zēns nepazīst sava tēva vārda anglisko apzīmējumu, tikai indiāņu.
— Nu tad pamēģināsim ar indiāņu apzīmējumu, —• Smits uzjautrināti un zobgalīgi noteica. — Vai tu esi Ta- tankas Jotankas dēls?
— Nē.
— Kas ir tavs tēvs?
— Indiāņu artists, ko baltie vīri iesaukuši par Topu, esmu kopā ar viņu šeit angažēts.
Franks Elliss vārstīja muti kā zivs sausumā un uz brīdi saruka gluži kā harmonikas, kas tiek saspiestas. Smits nobeidza sarunu, kas viņam šķita pilnīgi lieka.
— Cirkam jau laikam vienalga, vai nu par vienu krāpšanu vairāk vai mazāk, — viņš sacīja Ellisam, nicīgi pamezdams ar roku. Viņš tagad beidzot spēji pagriezās, kā bija sākumā domājis, paņēma Ketijas roku ciešāk savējā un sarāvās, kad bērns nošķaudījās. Mazā bija saaukstējusies, un vainīgs bija viņš. Neapšaubāmi, ka Betijas tantei būs ko aizrādīt.
Jaunais indiānis tikpat spēji un apzināti nevērīgi pagriezās kā Smits un neatskatīdamies devās pretējā virzienā. Elliss piepūtās kā harmonika, kurā no jauna ieplūst gaiss, un uzsauca Harijam nopakaļ:
— Tas vēl nāks klāt pie iepriekšējā! Sagatavojies uz kaut ko pēc izrādes!
Smits soļoja tik ātri, ka mazā ar grūtībām tika līdzi. Tomēr viņa pajautāja, vēl iekams viņi bija iegājuši teltī:
— Tēt?
— Jā, bērns? — Smits mazliet palēnināja gaitu.
— Vai tu dzirdēji? Ļaunais cilvēks grib nosodīt indiāņu zēnu, tāpēc ka viņš mums pateica taisnību, ka nav Sēdošā Bizoņa dēls.
— Nemaz neuztraucies, bērns! Indiāņiem ir bieza āda. Tie nepārdzīvo tik daudz kā tu, ja saņem pērienu.
Ka bērni tiek sodīti ar pērienu, tas tiklab Smitam, kā arī Ketijai likās pats par sevi saprotams. Viņi abi nenojauta, ka indiāņu bērnus vecāki nekad nesit.
— Tēt!
— Kas ir, bērns? — Smits jau bija kļuvis mazliet nepacietīgs.
— Tēt, vai tu nevari tam ļaunajam cilvēkam aizliegt, pateikt, lai nesit indiāņu zēnu? Bērnam taču vienmēr jārunā patiesība. Tā jau ir pareizi!
— Nāc tagad, Ketij! Es nevaru neko tam cilvēkam aizliegt, un indiāņi ir ļauni. Par kaut ko tie vienmēr pelnījuši pērienu.
— Varbūt tas tomēr ir netaisni, tēt! — Ketija klusiņām iebilda. Ketija neuzskatīja lielo indiāņu zēnu vairs kā piederīgu pie tiem, kuri bija nogalinājuši viņas vecmāmiņu, bet kā bērnu, ar ko apietas netaisni; viņa jutās vienprātīga ar šo zēnu, tāpēc ka Franks Elliss bija kaut kā līdzīgs Betijas tantei. Kaut arī Smits bija kā apmāts aiz naida pret indiāņiem, viņam zināmā mērā bija tāda pati taisnības izjūta kā mazajai, tāpēc, pieliecies bērnam, viņš, nomierinādams to un pats sevi, teica:
— Indiāņu puikas tēvs ir cirkā. Tātad mums nav ko jaukties viņu darīšanās — un nav mums arī tiesību to darīt.
Kad tēvs un mazā meitenīte atkal ienāca ložā, nākošais priekšnesums jau bija sācies; cita vingrotāju grupa rādīja savu māku. Smits apsēdās savā trešā numura krēslā septītajā ložā. Bet ne viņš redzēja vingrotājus, ne Betijas tanti, ne arī trīs kungus, kas saspringti vēroja izrādi. Viņš aizmirsa pat Ketiju un, pilnīgi nodevies savām domām, iegrimis sevī, redzēja tikai kādu vīziju: savu māti un tad liesmas. Tagad beidzot viņš bija notvēris šo indiāņu slepkavu bandu. Tie jāapcietina. Jautājums vienīgi — kad. Vai vēl šonakt, vai arī nākošajā rītā? Spriežot pēc reklāmas, cirks nodomājis palikt vēl divas dienas. Pēc šīsdienas panākumiem droši vien izrāžu skaits šai pilsētā tiks palielināts. Smitam bija laiks mierīgi apspriest ar policijas inspekciju nepieciešamo rīcību.
No cirka kupola atskanēja artistu uzsaucieni. Viens apmeta salto gaisā starp trapeces stangu, no kuras viņš at- stūmās, līdz uztvērēja rokām, kurš, iekāries ceļgala locītavās, šūpojās šurp un turp otrajā trapeces stangā. Smits ievēroja notiekošo un attapās! Lēmums, ko viņš bija pieņēmis, padzina fantāzijas radītos tēlus.
Pa to laiku, kamēr skatītājus aizrāva gaisa vingrotāju priekšnesumi, Franks Elliss savu abu spēcīgo sargu pavadībā atgriezās direktora kulbā. Tur viņš sastapa pašu direktoru, kurš nebija gan tik sliktā omā kā inspicients, bet tomēr ļoti satraukts.
— Ellis! — direktors iesaucās, tiklīdz tas ienāca. — Mums jātiek skaidrībā, ko mēs īsti gribam. Izšķirošais brīdis tuvojas. Bankai radies labs iespaids, pārstāvim no B & B arī, — es pat nezinu, vai man teikt «diemžēl» vai «paldies dievam», jo viņš informē banku relatīvi labvēlīgi, bet, liekas, cenšas to izmantot tikai sava paša uzņēmuma labā. B & B grasās mūs, bez aplinkiem runājot, aprīt kā milzu haizivs krietnu kumosu, un jāvaicā, vai mēs jutīsimies labāk haizivs vēderā vai ari bēgot pa gabalu no tās. Tas ir, tā sakot, izšķirošais jautājums.
— Man tur nav nekādas daļas, — Elliss sacīja noraidoši, — esmu ierēdnis. Ko jūs man vaicājat!
— Ellis, jūs esat vienmēr bijis mana labā roka, perso- nālšefs, režisors un inspicients …
— … vārda pēc inspicients, atalgots kā inspicients ar divu mēnešu neizmaksātu algu.
— Ellis, nerunājiet muļķības! Kurš zina labāk par jums mūsu stāvokli! Es esmu par to, ka mums jāļauj sevi aprīt, pēc iespējas ātrāk un ar mazākiem zaudējumiem ienirt rīklē iekšā. Patstāvība jau ir jauka, bet mēs vairs nespējam turēties. B & B droši vien būs gatavs arī jūs kaut kādā veidā pieņemt. Kontrakti ar Ronaldu un veco Bobu ir jau droši, un, ja mēs nepasteigsimies, tad B & B paķers mums no deguna priekšas visus ienesīgos numurus —"un mēs abi sēdēsim ar klēpī saliktām rokām.
— Kā B & B var angažēt tik nevarīgu dresētāju, tādu noziedznieku, kāds ir Ronalds! Tas cilvēks taču ir sabiedrībai bīstams! Es prasu, lai jūs par šo gadījumu noturētu apspriedi. Viņš ievedams melnajā sarakstā! Tāpat ari Harijs. Nekaunīgais puišelis gluži vienkārši paziņo, ka neesot Sēdošā Bizoņa dēls, un apkauno mūs līdz nejēdzībai!
— Ellis, kas jums noticis, nesāciet nu runāt aplam! Jūs šodien neesat saprātīgs. Nervi streiko vai kas tamlīdzīgs. Liecieties gulēt! Ar labu nakti, man tūlīt pat jāiet turp, sākas pēdējais cēliens «Uzbrukums pasta karietei». Man jādzird, ko tie kungi ložā teiks par šo uzvedumu.
Direktors izmetās laukā, un Elliss atkal palika viens. «Stulbs vecis!» viņš murmināja, sameklēja paslēptuvē brendiju un iedzēra malku. Tad iebīdīja krēslu, ko bija nolicis Smitam, atkal atpakaļ kaktā un pats iezvēlās sēdeklī.
«It kā es to pacietīšu,» viņš domāja. «Šī divkājainā bes- tija, šis Ronalds, nelietīgais ķēpmanis. Pielikt mani, mani pie moku staba un atļauties sev kaut ko vervelēt! Un tad vēl šo pārņemšot B & B, varbūt maksās cirka zvaigznes algu un man būs pēc tam jāubago, vai varbūt šiem nav vajadzīgs arī inspicients. Jo man te vispār nedod nekādu iespēju demonstrēt savas ģeniālās spējas. Nu, pagaidiet tik! Elliss arī vēl nav uz galvas kritis.»
Viņš piegāja pie cita skapīša, sameklēja tur kādu paciņu un izlasīja uzrakstu: «Inde». — «Tas noder ne tikai žurkām, mans kungs!»
Cirka lielajā teltī skatītāju saspringtā interese par noslēguma izrādi «Uzbrukums pasta karietei» bija liela. Daudziem no skatītājiem pašiem bija gadījies piedalīties sadursmēs uz robežas, vai arī viņu piederīgie bija par tām stāstījuši, vai arī bija draugi, kas no Rietumu vidienes bija ceļā uz Tālajiem Rietumiem, kur tagad tika paveikts pēdējais ceļa posms pirmajam dzelzceļam cauri visai lielajai zemei. Pieteicējs darīja zināmu, ka kovboju numurs esot pilnīgi no jauna iestudēts un izraisīšot vēl nekad nepiedzīvotu sensāciju. Uzveduma dalībnieki esot visnotaļ pieredzējuši kovboji un slaveni indiāņu virsaiši. Tiekot lūgts no šāvieniem nebaidīties, godājamās publikas drošība esot jebkurā ziņā garantēta.
Tad mūzika nogranda tušu, un atkal sākās mežonīgā ritmu malšana. Garā rindā manēžā sāka uznākt indiāņi ar sievām un bērniem. Priekšgalā jāja Matotaupa uz sava sarķa, viņam līdzās dakotu trupas vecākais indiānis, kurš šodien pirmo reizi bija piedabūts iznākt manēžā. Tad sekoja pēc kārtas Lielais Vilks ar savu brāli, Dziedošā Bulta un pārējie vīri; otrā rindā, norobežoti no karotājiem, nāca sievas un bērni. Viņas bija pagatavojušas divējas šļūces, ari divus bērnus iebāzušas kažokādas maisos, kas, sasaistīti virs zirga muguras, nokarājās tam gar labajiem un gar kreisajiem sāniem. Zirgam rikšojot, maisi lēkāja tā, ka drīz viens no bērniem varēja paraudzīties pāri zirga mugurai, drīz otrs. Šāda šūpošanās bija līdzīga paslēpšanas rotaļai, kas garākos ceļojumos stundām ilgi uzjautrināja bērnus. Viena no sievietēm nesa bērnu uz muguras.
Publika klusēja un ar interesi vēroja gājienu. Mazā Ketija, indiāņiem uznākot, bija ļoti satraukta. Viņas plaukstas kļuva miklas no aukstiem sviedriem.
Indiāņi apmetās manēžas vienā malā, acumirklī tika saceltas - teltis, virs malkas pakārts katls, uzstādīta kārts ar sarkani iegrebtām indiāņu zīmēm. Netrūka arī četrstūra — četru debess malu simbola. Indiāņi likās vienā mierā atpūšamies, kad pēkšņi jāšus uz sirmja ietraucās jaunais indiānis, ko Ketija un Smits jau pazina. Viņš tikpat kā karājās zirgam kaklā un tagad, apturot pie kara virsaiša Matotaupas, parāva zirgu stāvus, to pašu brīdi nolēca un ziņoja dakotu valodā:
— Mūsu zemē laužas iekšā bālģīmji! Tie nav vairs tālu!
Sievietes un bērni nojauca teltis un paveica to tik ātri,
ka pat cirka izpalīgi atzinīgi pamāja. No jauna izveidojās indiāņu sievu gājiens, kas kopā ar bērniem pameta manēžu. Karotāji sagatavoja ieročus un turējās vienkopus rindā. Rinda stāvēja tā, ka skatītāji septītajā ložā varēja raudzīties jātniekiem sejā.
Ketija nenovērsdamās lūkojās uz šiem vīriem. Tēva pārrunas ar indiāņiem bija atsaukušas atmiņā visu, kas bija noticis tai vasarā pirms diviem gadiem. Viņa meklēja ar acīm starp jātniekiem vīru, ar kuru tēvs bija runājis. Viņa seja bija atmiņā iespiedusies tikai neskaidri, jo indiānis bija tumsā vāji apgaismots ar staļļu lukturiem. Tāpēc viņa atteicās no sava nodoma un raudzījās uz vīriem, tikai vēl kavēdamās domās pie smagā pārdzīvojuma pirms diviem gadiem.
— Tēt! — viņa pēkšņi sacīja, bet tik klusi, kā uzdves- mojot elpai, pat Betijas tante neko nemanīja. — Tas ir viņš!
— Kas, bērns?
— Tas, kurš mani toreiz bija jau pacēlis uz rokām un atkal nolaida, jo es tik ļoti kliedzu.
— Kurš? — Arī Smita balss trīsēja.
— Ceturtais, skaitot no kreisās puses.
— Nevis piektais?
— Nē, ceturtais.
— Piektais ir Lielā Vilka brālis, un ar to es runāju. Tas viņam blakus izskatās ļoti līdzīgs. Tam jābūt Lielajam Vilkam.
— Kas jums ir? —- Betijas tante norāja. — Palieciet mierā!
Smits, kurš bija pieliecies pie Ketijas, atkal iztaisnoja plecus. Viņam nevajadzēja vairs neko teikt, ne dzirdēt. Viņa acīs slepkavas bija atklāti.
Mūzika spēlēja ātri ripojošu ratu ritmā, un četrjūgs auļos ierāva manēžā pasta karieti. Matotaupa uzsvilpa, un to pašu brīdi jātnieki bija pie braucējiem. Četri pieklupa zirgiem pie iemauktiem un apturēja zirgus skrējienā. Divi iemetās no labās un kreisās puses karietē. Viens nocēla no bukas kučieri, jaunu lielu puisi ar sarkanīgi gaišiem matiem. Gaišmatainā lēdija brēca sirdi plosoši un skaļi. Kučieris turējās pretī ar vērā ņemamu izveicību un spēku, bet tad, kā to lietpratēji skatītājos tūlīt ievēroja, ļāvās labprātīgi sasaistīties. Viņu piesēja pie staba, viņš nemitīgi skaļi lādējās. Pavisam ticama, īsta un iespaidīga lamu vārdu virkne, kas nogranda pār sasodītajiem sarkanādainajiem laupītājiem un bandītiem, jaunos lietpratējus skatītāju solos atkal noskaņoja viņam par labu.
Dāma, kas bija veikli notēlojusi pusē paģībušo, attapās uz manēžas paaugstinātās apmales, kur uzvarētāji bija to pakalpīgi nosēdinājuši. Viņa sēdēja pretī septītajai ložai.
— Cirka jātniece, — sacīja Smits Ketijai, lai mazinātu meitenes satraukumu un atgādinātu, ka te viss ir tikai spēle. Tas sakaitināja Betijas tanti.
— Tev, Zamuel, pastāvīgi pietrūkst izlūzijas spējas.
Matotaupa piegāja pie sagūstītā kučiera, pavēlēja tam
klusēt, ko tas arī nekavējoties darīja, un tad paskaidroja tiklab angļu, kā arī dakotu valodā, lai saprastu indiāņu trupa un arī skatītāji:
— Kas jums meklējams mūsu medību laukos? Vai esat mums vaicājuši, ka drīkstat tur iet, vai esat kopā ar mums kūpinājuši svēto pīpi, vai esam noslēguši kādu līgumu?
Gūsteknis nekā neatbildēja.
— Tu klusē. Jūs esat ielauzušies bez mūsu atļaujas! Jūs esat šāvuši mūsu zvērus, esat paņēmuši mūsu zemi.
Mēs, sarkanādainie viri, negribam neko citu kā vien paši savu zemi un savas tiesības. Lai bālģīmji paliek tur, kur viņu zeme uņ viņu tiesības. Kurš pie mums ierodas laupīt, tiks nogalināts, kā tam ar laupītājiem jānotiek!
Dažus starp skatītājiem sagrāba nemiers. Kāda jauniešu grupa nosodoši svilpa. Kungi septītajā ložā atkal sarauca pieres,
— Šai runai, protams, no priekšnesuma jāpazūd, — aizrādīja B & B pārstāvis. Smits bija teikto sapratis un pamāja ar galvu. Dusmu sārtums bija viņam sakāpis pat pierē.
Harka lepni stāvēja manēžā līdzās tēvam. Lēdija uz manēžas apmales piecēlās savos garajos svārkos, pieskrēja pie drausmīgā virsaiša un lūdza apžēlot gūstekni. Virsaitis raidīja viņu prom, jo sievietei neesot ko jaukties vīriešu darīšanās, un no jauna pievērsās gūsteknim, kamēr lēdija nokrita uz ceļiem un, pacēlusi rokas pret debesīm, lūdza atstāt nelaimīgo dzīvu.
Matotaupa pavirpināja gaisā vienu no gūstekņa sarkanīgajām sprogām un solīja to ar sava cirvja asmeni piesiet pie staba. Viņš pienācīgi atkāpās gandrīz visas manēžas garumā un pasvārstīja cirvi rokā. Mūzika apklusa, un skatītājiem pārskrēja pār muguru šausminošas tirpas.
Matotaupa svieda cirvi. Virpuļojošo metiena tehniku ar šāda veida tomahauku viņš bija apguvis tikai pirms dažiem mēnešiem, jo pie dakotiem līdz šim bija lietota elastīgā akmens vāle. Bet viņš jutās jau pietiekami drošs, lai uzdrīkstētos mest.
Cirvis, apmezdams augstu līkumu un no jauna nolaiž-, damies, iecirtās tieši virs gūstekņa galvas stabā. Paceltā sproga bija nogriezta.
Jauno ļaužu grupa pašā augšā, uz pēdējiem soliem, goddevīgi svilpa, pēc tam aplausu vētra apbalvoja meistarīgo sviedienu. Abi pārstāvji no bankas un B & B cirka kaut ko sev atzīmēja. Direktors, kurš sēdēja tās pašas ložas sestajā krēslā, apmierināti smaidīja.
Matotaupa paņēma savu cirvi, un sagūstītais izmantoja gadījumu, lai pateiktu, ka jūtoties pagodināts būt tik ievērojama siu dakotu virsaiša gūsteknis. Virsaitis atbildēja:
— Bālģīmi, šī ir tikai spēle, jebkurš mūsu zēns ir izveicīgāks par jūsu pieaugušajiem vīriešiem! — Viņš pasauca
savu dēlu, to pašu, kas uz saļņa bija atjājis paziņot, ka tuvojas pasta kariete, un pavēlēja viņam parādīt, ko spēj indiāņu zēni. Tiklīdz gūsteknis ieraudzīja zēnu, viņš iesaucās:
— A, nodevēji Es tevi pazīstu! Tu esi mūsu izlūks, kas mūs nodevi. Adu tev nodīrāsim, tiklīdz mums pienāks palīdzība!
— Zēns ir tas pats, ja nemaldos, kas tēloja vecāko «lorda dēlu», — sacīja B & B pārstāvis, kam tāpat bija svešas jebkādas Ilūzijas — kā Smitam. — Nav nekāds brīnums, ka viņš negribēja nocelt cilindru.
— Nav arī brīnums, ka šāds zēns nav baudījis nekādu audzināšanu, — piezīmēja Betijas tante, daļēji pagriezusies atpakaļ, lai kungi aizmugurē saprastu teikto.
— Bezjēdzīga krāpšana! — pukojās klusiņām Duglass.
— Bet viņš patiesi izskatījās pēc lorda dēla, — vēl klusāk piebilda Ketija. Tikai Duglass, kurš bija atbalstījis elkoni pret ložas sānmalu ūn ievēroja Ketijas piezīmi, saprata viņu. Viņš nejutās apmierināts ar Ketiju, jo bija mazliet greizsirdīgs, bet pārvarēja sevi un lietišķi atzina:
— Tagad viņš tiešām izskatās kā virsaiša dēls.
Manēžā Harka saņēma no Matotaupas cirvi un apsolīja
vīram pie moku staba nogriezt vēl otru sprogu.
— Vai tad es esmu pie frizieriem nokļuvis! — sašutumā iesaucās nelaimīgais gūsteknis. — Tu, mazais, kraupainais krupi, liec mierā manas sprogas!
Harka nostājās tai pašā vietā, no kuras Matotaupa bija sviedis cirvi. Zēns, šūpodams auguma augšdaļu, salieca ceļgalus, vienu kāju viņš bija izlicis priekšā. Viņš vēl brīdi pašūpoja cirvi un tad virpuļmetienā aizlingoja to. Cirvis lidoja tuvu pie zemes, tad, kā burvju nūjiņas pievilkts, pacēlās stāvus augšā gūsteknim virs galvas un, nogriezdams otru sprogu, tāpat kā pirmo reizi mests, palika iecirsts stabā.
— Sasodītais puika! — pa īstam saniknots, kliedza sasaistītais. — Tev ir nervi! Virsaiti, aizvāc to krupi! Esmu liels karotājs un neļaušu sevi bērniem nerrot!
— Lai vīrs pie staba ir mierīgs. Tas ir mans dēls, kurš meta cirvi, un pēc dažām vasarām viņa vārds būs prērijā un Klinšu kalnos slavens. Esmu runājis, hau.
Kad Harka dzirdēja tēvu tā sakām, izzuda manēža, skatītāji, cirks un pilsēta un viņam šķita, ka jūt vētru traucamies pār plašo zālaini, dzird jātniekus auļojam un sar- kanādaino kara saucienus. Viņš bija zinājis, ka šis vakars būs pavisam citāds nekā visi iepriekšējie, bet tikai tagad sajuta šī vakara neparasto iedarbību. Viņš nebija vairs Harijs, artists, kas savas patiesās izjūtas un priekšstatus paslēpa dziļi sevī. Viņš atķal bija Harka, virsaiša dēls, kas sava prieka un viltības pēc šeit dažas stundas tēloja priekšā bālģīmjiem, cieši vienots ar dakotu vīriem un sievām, kurus liktenis, līdzīgi viņam, iedzinis manēžā.
Indiāņi ieklausījās, jo manēžas ieejai tuvojās jātnieki, un tūlīt iekšā ietraucās k6vboji, viņi vicināja ieročus un šāva ar revolveriem un pistolēm. Skatītāju pūlis viņus apsveica līksmiem kliedzieniem, it kā patiešām būtu atbrīvojams kāds gūsteknis. Manēžā izcēlās neiedomājama kņada, šāvieni sprāga veselām zalvēm, zirgi gāzās, jātnieki kūleņoja pa smiltīm. Augšējās sēdētāju rindās skatītāji pielēca kājās, svilpa, auroja, māja ar rokām un dauzīja ar kājām. Gūstekņa saites tika pārgrieztas, viņš uzlēca kādā brīvā zirgā, kura jātnieks bija nokritis un aizbēdzis, un skaļi paziņoja:
— Vīri! Atbrīvotāji! Glābēji! Paņemiet lēdiju līdzi. Aizvediet viņu drošībā! Tad gādāsim par atriebību!
Jaunā dāma noslīga kādam kovbojam pie krūtīm un tika ienesta karietē. Daži jātnieki un vairāki indiāņi, kā jau bija norunāts, lai samazinātu drūzmu manēžā, izmantoja šo izdevību un neuzkrītoši pazuda.
Viens no kovbojiem uzlēca uz bukas, pagrieza četrjūgu un auļos aizlaida prom no manēžas. Mūzika no jauna atskaņoja tušu.
Beigās manēžā palika vairs tikai Sarkanais Džims ar diviem kovbojiem, Matotaupa, Harka un Lielais Vilks.
Par šādu lomu sadali pēdējā cēlienā Matotaupa bija vienojies ar Sarkano Džimu. Trīs vīri — to vidū tāds vīrs kā Sarkanais Džims! — pret diviem indiāņiem un zēnu likās pietiekams bālģīmju pārspēks, ja arī tagad sekojošā spēle nebija iepriekš visos sīkumos apspriesta, bet noritēs sporta sacīkšu garā ar iepriekš nezināmu rezultātu.
Sarkanais Džims un Matotaupa — naidīgo grupu vadītāji —^ piejāja viens pie otra.
— Dakotu virsaiti! — Džims patētiski uzsāka. — Jūs esat uzvarēti. Padodies!
— Dakoti nekad nepadodas, — atbildēja indiānis. — Ja bālģīmjiem ir drosme, tad lai cīnās!
— Mūžīgi tās garās izrunāšanās un tad vēl angļu valodā! — īgņojās B & B pārstāvis. — Jāapsver, vai mums šis Tops vispār ir vajadzīgs. Labāk būtu paturēt to otro, to Hariju. Tas ir vēl jauns, un viņu varētu drīzāk pāraudzināt.
— Cerams, — Smits klusītēm nomurmināja. •
Tikmēr Sarkanais Džims turpināja sarunas divkauju.
— Virsaiti, mēs atļausim tev un taviem vīriem brīvu ceļu uz tālajiem medību laukiem, ja tu mums izdosi šo puisi, savu dēlu. Viņš mūs nodevis.
— Nemūžam!
— Tad lai runā ieroči!
— Hau!
Tālākais norisinājās tādā tempā un aizrautībā, kā to vēl neviens cirka apmeklētājs nebija redzējis. Pēc pēdējiem vārdiem visi seši bija zibens ātrumā zirgos un, šāvieniem sprakšķot, auļoja krustām šķērsām pa manēžu, pie tam daži lietpratēji secināja, ka tiek šauts ar kaujas patronām. Vīri turēja rokā metienam sagatavotos laso. Sarkanais Džims un abi viņa kaujas biedri dzīrās notvert Harku, indiāņi savukārt centās sagūstīt ienaidnieku vadoni — Sarkano Džimu. Sagriezās putekļi; indiāņi un kovboji, traucoties cits citam garām, aprauti un spalgi iekliedzās, ieķliedzās arī tad, kad zēns, vairoties no lejupslīdošās laso cilpas, nolēca no mustanga un pašāvās zem kovboju zirgiem, kamēr trīs bālģīmji veltīgi mēģināja notvert bez jātnieka auļojošo saini. Trīs mazie indiāņu mustangi šaurajā telpā bija manāmi izveicīgāki un jutās brīvāki nekā augumā lielākie kovboju zirgi. Sainis, palicis bez jātnieka, sāka cīnīties pa īstam. Viņš spēra, trāpīja vienam no kovbojiem spēcīgi pa ceļgalu, iekoda nākošajam un izbēga pāri margām, veikli rikšodams augšā pa vienu no starvei- dīgajām ejām, kas veda uz augšējām sēdvietām. Daži skatītāji bailēs iekliedzās, citi izsmēja kovbojus. Pāris jātnieku un zirgu pazinēju, kas sēdēja ejas tuvumā, pieskrēja klāt, lai satvertu zirgu aiz pavadas, bet beigās tas izrāvās un ar apbrīnojamu veiklību rikšoja tālāk augšā.
Tikmēr jaunajam jātniekam bija palaimējies izsprukt no kovboju aplenkuma, kuru uzmanība bija daļēji novērsta, jo viņi norūpējušies raudzījās, ko darīs izbēgušais zirgs. Harka steidzās pa eju starp skatītājiem augšā, pakaļ savam zirgam, satvēra, aši pagrieza, uzsēdās virsū un nojāja atpakaļ manēžā. Tur jau gaidīja kovboji ar laso, bet tēvs un Lielais Vilks bija gatavi viņu nosegt.
Viss cirks saspringa gaidās un satraukumā.
— Cik šausmīgi, cik šausmīgi! — vaimanāja Betijas tante. — Kas tik vēl te nenotiks! — Ketija sniedza viņai pudelīti ar odekolonu, kaut arī pati trīsēja.
Harka paplīkšķināja zirgam pa kaklu, lai to nomierinātu, un saskatījās ar tēvu. Negaidot Matotaupa izgrūda spalgu kliedzienu un aizvadīja savu mustangu uz manēžas vidu, Harkas tuvumā. Zēns nostājās kājās uz sava mustanga muguras un no turienes ar lēcienu pārmetās uz tēva zirgu. Viņam atkal izdevās gūstītājus apvest ap stūri. Sainis palika uz vietas.
Kad Harka uzsvilpa savam mustangam, viņš jau bija pametis tēvā" zirgu un patvēries zem vēdera mustangam, uz kura jāja Lielais Vilks. Sainis atkal bija gatavs cīņai. Zirgi, uzauguši mežonīgos apstākļos, pastāvīgi aizsargājoties no vilkiem un cilvēkiem, bija ārkārtīgi izveicīgi un saprātīgi, izvairoties un bēgot, vērojot un ātri reaģējot. Sainis, paklausot sava saimnieka saucienam, netraucās vis taisnā ceļā pie viņa, jo tā būtu ieskrējis kovboju laso cilpā, bet apauļoja ar līkumu pa manēžas margām, slējās pakaļkājās, spēra, tā ka sēdētāji ložās izbijušies rāvās atpakaļ, un, notvēris izdevīgu brīdi, metās šķērsām pāri visai manēžai. Pēkšņi Harka sēdēja atkal mugurā savam zirgam — un viņa triumfa sauciens spalgi iecirtās visiem ausīs. Sarkanais Džims izšāva ar pistoli gaisā, lai pierādītu, ka viņš vēl arvien ir tepat.
Tāpat kā rudenī, noskatoties bīstamo jāšanu ar ēzeli, tikai ar nesalīdzināmi lielāku aizrautību skatītāji sadalījās divās partijās. Izveicīgi jauni cilvēki, kas prata izmantot izdevību, uz ātru roku sarīkoja derības. Tiklīdz kaujas iznākums kļuva par derību objektu, pat šai pilsētai, kas nesen bija piedzīvojusi sacelšanos, vairs neeksistēja jautājums par «sarkanādainajiem» un «baltajiem», šeit pastāvēja vienīgi «uzvara» vai «sakāve», vinnests vai zaudējums.
Smits to vēroja ar slēptu sašutumu.
Lielais Vilks uzmeta laso kovbojam, kuram ceļgalu bija savainojis sainis un kurš vairāk uzmanības pievērsa sāpošajai kājai nekā savu pretinieku nodomiem. Cilpa, uzmesta no mugurpuses, noslīdēja pār jātnieka pleciem, un Lielais Vilks ar rāvienu to savilka. Kovbojs tika izrauts no kāpšļiem un izlidoja smiltīs.
Skatītāji viņu izsvilpa. Viņš pameta manēžu, vezdams aiz pavadas līdzi zirgu.
Tikmēr Matotaupa uzbruka otram Sarkanā Džima pavadonim, kurš vienu mirkli aizkavējās, raudzīdamies pēc cilpā notvertā biedra, un piemirsa pats savu stāvokli. Dakots pajāja viņam cieši garām, uzmaukdams laso cilpu zirgam uz kakla, metiens šai reizē nemaz nebija vajadzīgs. Zirgs krita. Jātnieks nikni iekliedzās. Grasīdamies piecelties, viņš jau manīja, ka Harka viņu sasaistīja. Indiāņi no jauna iegavilējās spalgā triumfa saucienā. Sarkanais Džims izšāva. Lode skāra Harkas roku, bet zēns netika ievērojis briesmas, ne arī ievainojumu. Matotaupa raidīja pret Sarkano Džimu brīdinājuma šāvienu.
Sarkanādaino partijas uzvara, šķiet, vairs nebija tālu, un līdz ar to publikas noskaņojums atkal mainījās. Tie, kas bija derējuši uz kovboju uzvaru, sacēla negantu troksni un aizrāva līdzi neitrālos, kas nebija derībās piedalījušies.
— Tam nu katrā ziņā jādara gals! — skaļi un apņēmīgi noteica Smits. — Kurš gan var atbildēt par šādu norisi!
—- Kaut kas nedzirdēts, ka direkcija vēl nav iejaukusies! — nervozi sauca vērotāji ložā.
— Šie pierobežas iedzīvotāji un indiāņi tik ļoti iejutušies savā elementā, ka aizmirsušies paši un aizmirsuši, kur atrodas! — B & B pārstāvis runāja aizgūtnēm, jo arī otrs kovbojs pameta manēžu un Sarkanais Džims tagad stāvēja viens pats pretī trim indiāņiem.
Manēžā sākās mežonīgs dancis ap Sarkano Džimu. Atklājās, ka viņš spēj daudz vairāk par abiem saviem uzvarētajiem biedriem, arī daudz vairāk, nekā viņš pats līdz šim parādījis. Aplausi viņu vēl uzkurināja.
— Maniem draugiem uzbruka ar viltīgiem paņēmieniem! — viņš klaigāja, lēkādams līdzās savam auļojošajam zirgam, lai atkal pārsteidzošā lēcienā sēstos tam mugurā. — Tiem vajadzēja ievainotiem pamest kaujas lauku! Bet es pretošos šiem sarkanādainajiem koijotiem kā savā laikā Daniels Būne! He! Ho! — Dārdoši aplausi norādīja, ka viņš uzņēmis īšto meldiņu.
Indiāņi tagad bija skatītājus noskaņojuši pret sevi. Taču, par spīti trakojošam pūlim, arī viņi darīja visu, ko spēja, un Sarkanais Džims patiesi bija apdraudēts. Viņš
iebelza ar pistoles spalu pa deniņiem Lielajam Vilkam, kurš bija piejājis klāt. Harka, piesteidzies no pretējās puses, satvēra vienu Sarkanā Džima kāju, mēģinādams to izraut no kāpšļa. Sarkanajam Džimam izdevās satvert Harku aiz vienas bizes, taču zēns, izrāvis nazi, nogrieza sakampto matu kušķi.
Lielais Vilks grīļojās zirgā, sitiens bija viņu smagi trāpījis. Sarkanais Džims uzrāva zirgu pakaļkājās, lai tādējādi atbrīvotu to no lejup slīdošās laso cilpas, ko bija izmetis Matotaupa. Vienlaikus Džims atkal trāpīgi izšāva, un lode nobrāza Harkas mustanga krustus. Dzīvnieks tikpat kā nebija ievainots, bet, paklausīdams jātnieka norādījumam, pēc dažiem lēcieniem nogūlās un vicināja ar pakaviem pa gaisu.
Tas norisinājās turpat pie septītās ložas, ne jau nu gluži nejauši, jo Harka uzmākšanas gājienā bija ievērojis šai ložā sēžam direktoru — un arī abi solīdie kungi bija viņam iekrituši acīs. Starp citu, viņš jau bija paguvis nopu- koties par Betijas tantes neizteiksmīgo un reizē valdonīgo sejas izteiksmi, jo viņa atgādināja Franku Ellisu. Pat mazā, bālā meitene nebija palikusi nepamanīta. Viņa likās par dažiem gadiem jaunāka un daudz bailīgāka nekā Harkas māsa Uinona. Harka zināja arī, ka sirmais kungs ložā bija tas pats, kurš viņam vaicāja, vai viņš neesot Sēdošā Bizoņa dēls.
Betijas tante, kad netālu no viņas vicinājās zirga kājas, sāka brēkt, un, lai patiesi nenotiktu kas nelāgs, Harka iespraucās _starp manēžas malu un dzīvnieku. Noputējis, satraukts, saspringtiem muskuļiem, spīguļojošām acīm viņš tikai gaidīja izdevīgu brīdi, lai atkal mestos spēlē, kas nu jau bija kļuvusi bīstama. Lielais Vilks bija atguvis līdzsvaru un kopā ar Matotaupu riņķoja ap Sarkano Džimu.
Skatītāji plosījās. Neviens nezināja, vai viņi varbūt paši drīz neķersies pie ieročiem.
Direktors, bāls kā nāve, izmetās laukā. Tur viņš skaļā balsī sauca staļļa puišus un kalpotājus, lai tūlīt skrien un uzturas manēžas tuvumā. Taču vējš bija pieaudzis par vētru, tas lieca kokus un šņāca lapotnēs, tāpēc neviens neuzdrīkstējās pamest virves un atbalsta mietus, un bariņš, ko varēja sasaukt, nebija liels. Direktors skrēja tālāk. Skrienot viņš gandrīz norāva gar zemi inspicienta viet^ nieku, kam arī jau bija norasojusi piere, un uzbļāva tam:
— Nīlzirgs gatavais! Vācieties taču pie ābecniekiem! Kur ir Elliss! Dieva dēļ, Ellisu tūlīt šurp! — Viņš skriešus metās direkcijas kulbā un atrāva vaļā durvis.
Elliss sēdēja krēslā. Klēpī viņš turēja nelielu kartona kastīti, kurā bija pāris gabaliņu gaļas, ko viņš šķiroja.
— Ellis! Kur jūs paliekat? Vai jums nav nekā cita ko darīt? Kam jums vajadzīgs tas gulašs?!
— Pabarot tīģerus. Dzīvnieciņiem taču ir tik labi…
— Beidziet melst! Nāciet tūlīt līdzi! Draud briesmas! Manēžā iet vaļā! … Klausieties, Ellis! — Direktors piecirta ar kāju.
— Kā tad tā? Vai jūs man nepaskaidrotu… — Elliss runādams novietoja kastīti atpakaļ skapī.
— Nē, es nekā nepaskaidrošu! Jūs esat man vajadzīgs un tūlīt pat!
— Kā inspicients, personāla šefs, režisors… vai kādā citā postenī man atļauts pakalpot? Un kā es tikšu turpmāk
apmaksāts?
— Nāciet, cilvēk mīļais, nepataisiet mani traku! Tā ir jūsu mūžā reta izdevība, ja jūs tagad uzrastos un nodibinātu kārtību! Jūsu vietnieks nekur nav derīgs, nekur! Nāciet uz manēžu …
— … vai izcēlušās kādas nekārtības? Varu iedomāties. — Elliss pavērās pulkstenī. — Pasta karietes numurs pārāk ieildzis. Jau desmit minūtes pāri laikam. Puika ari ir tur, ko? No tā man jūs, direktora kungs, jābrīdina. Samaitāts subjekts, dumpīgs …
Direktors stāvēja bāls, pavērtām lūpām pretī inspicientam, ko bija apsēduši runas plūdi.
— Redzat, direktora kungs, tāpat kā jūs tagad stāvat man pretī, es veselu dienu nostāvēju pretī Tigrai, un jūs nelikāties par mani zinis. Bet jokus pie malas! Gādājiet pats par kārtību savā uzņēmumā!
— Ellis, es jūs lūdzu!
-- Jūs mani lūdzat?
— Lūgtin lūdzu! Ellis, nāciet taču!
— Nevaru jūsu lūgumam pretoties. Tātad — ejam!
Elliss izlēca no kulbas un lieliem soļiem aizsteidzās direktoram pa priekšu uz telti. Viņu bija pārņēmusi svētlaime. Viņš jau tikpat kā redzēja sevi atgriežamies spožajā lomā un tīksminājās iedomās, kā visi, kas viņu ienīda, atkal dabūs zemoties.
— Tikai nestājieties man ceļā, direktora kungs, ja es vēl šo pašu nakti likšu nopērt puiku, kurš ir uz vienu roku ar Ronaldu, un kad es pats norēķināšos ar Tigru!
Direktors vispār bija tikko spējīgs sacīto apzinīgi uztvert. Franka Ellisa parastā nesaudzīgā izrīkošanās, nerēķinoties ne ar vienu, kā tas gadiem ilgi uzņēmumā notika, bija direktoru pašu padarījusi nevarīgu. Viņš bija paļāvies uz Ellisu un pēkšņi jutās pārliecināts, ka bez Ellisa nevarēs iztikt. Nekas vairs nelikās svarīgs, vienīgi tas, ka Elliss bija ar mieru iejaukties. Plosījās vētra, telts brezents piepūtās, manēžā blīkšķēja šāvieni, un skatītāju pūlis trakoja ekstāzē, kuras iemeslu direktors saprata tikai tad, kad kopā ar inspicientu bija ticis līdz lielajai teltij.
Mūziķi spēlēja kā negudri, skatītāji kliedza, un daļa jau spiedās no sēdvietām lejup uz manēžu. Vienā no ložām bija piecēlies kājās sirms kungs. Viņam pistoles nebija. Citādi viņš laikam šobrīd būtu izšāvis uz Lielo Vilku.
Manēžā vairs bija tikai trīs cilvēki: Sarkanais Džims, sasaistīts ar laso tā, ka viņš spēja pārvietoties tikai līdzīgi kāpuram, Matotaupa un Harka. Lielais Vilks patlaban aulekšiem jāja laukā, tieši garām direktoram un Ellisam.
Manēžas vidū Matotaupa un Harka pacēla savus nosvīdušos mustangus pakaļkājās, un, kamēr mūzika — pēc Franka Ellisa ieskata galīgi nevietā — pūta trīskārtēju tušu, Matotaupa un Harka, palaiduši zirgus zemē, aiz- auļoja pie savām bisēm, kas gulēja smiltīs, pilnos auļos satvēra savus ieročus un, šaudami gaisā, tāpat auļos nesās no manēžas ārā. Kas baidījās stāvēt ceļā, aši pabēga sānis.
Norībēja pēdējais šāviens. Franks Elliss sagriezās sānis un nogāzās gar zemi. Abi dakoti tāpat pilnos auļos pazuda ar saviem mustangiem. Skatītāji no savām vietām nevarēja redzēt inspicientu, tāpēc arī nekā nemanīja no pēdējā notikuma.
Mūzika pūlējās, cik spēja, apklusināt trokšņa un sajūsmas brāzmas. Taču skatītājus vēl uz brīdi pārņēma neizpratne, jo Sarkanais Džims gulēja manēžā nevarīgi sasaistīts.
Un tad iesteidzās vecais Bobs, pārgrieza laso, ar ko Sarkanais Džims bija sasaistīts, un attina to. To darot, viņš klaigāja:
— Gluži kā šķiņķa'tīstoklis! Kā šķiņķa tīstoklis! Cik precīzi un rūpīgi nostrādāts! — Un, visapkārt uzšalcot
smiekliem, kas izbeidza saspīlējumu, viņš atkal un atkal apskāva Sarkano Džimu. — Manu dēliņ, manu krustdēliņ, manu tētiņ, manu Džim! Vai nu šādi mums vajadzēja atkal satikties!
Dzims notrausa ar plaukstu zāģu skaidas no drēbēm, un, tā kā manēžā bija tikai viņi abi ar klaunu, tad par aplausiem viņš pateicās kopā ar veco Bobu.
Skatītāji bija nomierinājušies un aplaudēja tik spēcīgi, kā tas lielu notikumu dienās "piederas. Tad rindas sāka tukšoties.
Džims paņēma zirgu, kas stāvēja līdzās, aiz pavadas un kopā ar veco Bobu bez steigas gāja uz manēžas izeju. Viņš iedams sveicināja ar brīvo kreiso roku un raudzījās augšup uz ložām un soliem, kur vēl šur tur iešalcās aplausi. Abas dāmas sestajā ložā cītīgi sita plaukstas, lai izraisītu Sarkanajam Džimam vēl pēdējos vispārējos aplausus. Tas viņām izdevās. Daļa no apmeklētājiem, kas plūda uz izeju, palika vēlreiz stāvam, un aplausi atkal pastiprinājās.
Džims un Bobs apstājās un no jauna pateicās.
— Vai zini, draudziņ, — klauns tikmēr ieminējās, — dari ko darīdams, apdomā galu. Tā tas ir bijis vienmēr, tā tas ir un tā arī būs!
_ — Ko tas nozīmē? Vai tev ir vēl daudz tādu parunu krājumā? — Džims jautāja saērcināts un noguris, jo, lai arī aplausi, sakāve viņu tomēr krimta. Līdz šim viņš bija pārliecināts, ka cīņa ar trim indiāņiem viņam ir tikai bērnu spēle. Cik bieži jau viņš bija ticis galā ar vairāk nekā trīs pretiniekiem vien!
— Ir gan vēl šādas parunas krājumā, — tērgāja joprojām vecais Bobs un, pielikdams roku pie sirds, dziļi palocījās nemitīgajiem aplaudētājiem. — Piemēram: ļaunākais vēl tikai nāks. No rīta nevar zināt, kāds būs vakars, īlenu maisā nenoslēpsi. Sargies no sieviešu mēlēm.
— Bet nu man pietiek!
— Es arī domāju, ka tev pietiks, — nomurmināja vecais Bobs par atbildi, bet tik neskaidri, ka Džims šos vārdus vairs nesaprata.
Aplausi pamazām apklusa, un abi artisti izgāja no manēžas un telts. Tikko viņi bija pagājuši garām aizkaram, no pustumsas iznira trīs cilvēku augumi. Viens satvēra Džima zirga iemauktus, abi pārējie saņēma kovboju no labās un kreisās puses. Un tepat arī ceturtais bija nostājies pretī ar revolveri rokā:
— Ļaujiet sevi labprātīgi atbruņot, vai arī es šaušu!
— Kas tā par nejēdzību! … — kamēr Džims to noburkšķēja, vecais Bobs atņēma viņam pistoli un nazi.
— Policija! — vīrs ar revolveri īsi paskaidroja. Džimam nekas cits neatlika kā ļaut uzlikt roku dzelžus.
— Vai tu to zināji? — viņš šņācoši noprasīja Bobam. — Tagad es saprotu tavas parunas!
— Tad jau labi! — Bobs mierīgi atteica. — Kāpēc tu šāvi uz manu audžudēlu Hariju? To es tev nekad nepiedošu, tu laupītāj! Tagad Harijs ir aizjājis un nekad vairs neatgriezīsies. Ar labu nakti! — Vecais Bobs aizgāja.
Viņš iegāja savā kulbā un iekrita krēslā. Lampu viņš neaizdedzināja. Tumsā un vienatnē viņš pēkšņi sāka raudāt.
Kad asaru vairs nebija, viņš izskrēja stallī pie saviem ēzeļiem. Bobs tos glāstīja pēc kārtas un aprunājās par jauno numuru, ko tagad vajadzēs iestudēt. Viņš apgalvoja dzīvnieķiem, ka turpmāk strādāšot viens pats ar viņiem un varot iedomāties, kā ļaudis smiešoties, kad viņš, pārģērbies par ēzeli, atdarināšot savu dzīvnieku lēcienus. Un caur skumjām, kas slēpās viņa bērnišķīgo acu dziļumos, paplaiksnījās smaids.
Viņš atvadījās no ēzeļiem, aizgāja gulēt un nelikās vairs ne zinis par nemieru, kas vēl līdz agram rītam valdīja cirka teritorijā.
Smitu un Finleju ģimenes piederēja pie tiem skatītājiem, kas pēdējie izgāja no cirka. Viņi gribēja palaist garām pūli, kas traucās laukā.
— Nemūžam vairs neiešu ne uz vienu cirka izrādi! — sacīja Betijas tante, pagalam nogurusi un satraukta. Sviedru lāses, notecēdamas no pieres, bija atstājušas sliedes pūdera kārtā. Ketijas lūpas trīsēja — un asaras nebija apturamas. Duglass kā īsts bruņinieks neatkāpās no viņas sāniem. Enna Finleja klepoja astmas lēkmē, tāpēc abu ģimeņu atvadīšanās bija ļoti īsa.
Kad Smitu ģimene atkal sēdēja karietē un zirgi sāka rikšot, Zamuels Smits paņēma savu mazo meitiņu klēpī. Viņa pielieca galviņu tēvam pie pleca. Tiklīdz bija atbraukuši dārza mājā, Ketiju nolika gulēt. Tēvs viņai mīļi novēlēja labu nakti, un, lai viņu nomierinātu, Ketija izlikās aizmiegam.
Betijas tante lūdza Zamuelu ienākt pie viņas, jo jūtoties nelāga; varbūt vajagot ataicināt ārstu? Smits ieteica iedzert parastos sirds pilienus, un viņam izdevās atstāt Betijas tanti vecās apkalpotājas uzraudzībā.
Ticis vaļā no rūpēm par Betijas tanti, viņš vēlreiz izgāja no mājas. Viņš bija devis kučierim norādījumu gaidīt, tagad ielēca karietē un lika braukt ātriem rikšiem, bet, kur satiksme atļāva un ielās nebija daudz cilvēku, aulekšiem. Viņa mērķis bija policijas inspekcija.
Zamuels Smits, būdams šīs pilsētas iedzīvotājs un ievērojamas sievietes māsasdēls, drīz vien tika pie kompetenta inspektora.
— Vai jums arī kas sakāms par nelaimi, Smita kungs? — bija pirmais jautājums cilvēkam, kuram Smits sēdēja pretī pie tukša rakstāmgalda.
— Par kādu nelaimi? — jautāja Smits, neko labu neparedzēdams.
— Ir nošauts inspicients Franks Elliss, droši, ka to izdarījis viens no indiāņiem. Visa indiāņu trupa bija jau aizbēgusi, kad mēs dabūjām zināt par slepkavību. Vēl mēs neesam nevienu pašu dabūjuši rokā.
Smits smagi vilka elpu.
— Vai zirgi ari ir prom?
— Trīs zirgi. Pārējos atstājuši. Viss ir bijis viltīgi sagatavots, un saspēle sarkanādainajiem diemžēl noritējusi priekšzīmīgi. Acīm redzot, lielākā trupas daļa bija cirka teritoriju slepus pametusi, kad satraukums manēžā un arī vētra nodarbināja visu personālu. Pašās beigās tad vēl aizlaidās šie tēvs ar dēlu, saukti Tops un Harijs, un vēl kāds trešais indiānis.
— Kā sauc Topu un Hariju īstenībā? Pie kāda cilts nozarojuma tie pieder?
— Kas lai tagad to izpēta?
— Tātad nevar arī neko zināt par viņu bēgšanas virzienu. Trešais indiānis bija viens no tiem dakotiem, kuri uzbruka manas mātes fermai Minesotā, nošāva manu māti un fermu nodedzināja.
— Tiktu viņš mūsu nagos, mēs viņu notiesātu, bet diemžēl mums viņa nav, un, ja viņš ir no Minesotas, tad neapšaubāmi ļoti labi zina visus kaktus, kur slēpties.
Smits norija vilšanos. Viņš bija gaidījis līdzjūtīgāku atbildi, bet negribēja rādīt savu pārdzīvojumu.
— Varbūt kovboju trupas vadonis zina kaut ko tuvāk par Topu un Hariju? Viņš darbojās kopā ar tiem.
— Džims? — Inspektors smaidīja. — To mēs bijām apcietinājuši!
Smits pārsteigts uzrāva uzacis.
— Bijāt?
— Bijām. Viņš mums no jauna izbēga.
— Ko viņš bija noziedzies?
— Aplaupījis kasi. Kāda gaišsprogaina dāma atvilināja viņu uz karātavām. Viņa bija greizsirdīga uz Džimu, jādomā, ar iemeslu, kā jūs, būdams sestās ložas kaimiņos, varējāt novērot. Dāma bija gaužām nepiesardzīga un klimta cirka apkārtnē, lai pēc izrādes notvertu Džimu. Greizsirdība aptumšo prātu. Viens no cirka apkalpotājiem pazina viņā kasieri, kas rudenī bija Omahā aizbēgusi ar visu naudu. Mēs viņu apcietinājām. Viņa nodeva Džimu, kas bijis līdzzinātājs. Naudu viņš aizdevis cirkam, pieprasījis augstus procentus un panācis mantas aprakstīšanu. Tad mēs ar klauna palīdzību tūlīt pēc izrādes viņu sagrābām. Bet diemžēl vedot viņš ar visiem roku dzelžiem atkal aizlaidās. Jādomā, ka viņš ienirs mežonīgajos Rietumos kā jau daudzi mūsu noziedznieki. 2ēl. Mēs, protams, negribējām izjaukt izrādi, citādi būtu saņēmuši kā
tādu kūniņu, kā viņu indiāņi, satītu ar laso, bija noguldījuši manēžas smiltīs.
— Es pateicos, inspektora kungs. Jūs man pateicāt vairāk, nekā es varēju pateikt jums!
Kad saule pēc šīs nakts uzlēca trešo reizi, pār zemi joprojām plosījās vētra. Dižā upe nemitīgi vēla savus ūdeņus. Ledus beidzot bija sakustējies. Palu ūdens, kam atkal un atkal plūda klāt kūstošais sniegs, vēl bija dzeltens, tas augstu bangojās starp abiem krastiem. Ūdens izgarojumi, mežu un pļavu smarža, rasas mirguļošana, putnu pirmās balsis saplūda vienkop vientuļā ainavā. Koku galotnēs vēl čabēja pagājušā rudens pēdējās nokaltušās lapas, bet pumpuri jau raisījās.
Sānis no visādām apmetnēm, apslēpti no visiem pēdu dzinējiem un okšķeriem, trīs cilvēki rītausmā sēdēja un apspriedās. Katrs apēda pa saujai gaļas. Turpat ganījās viņu zirgi.
Kopīgi paēduši, viņi atvadījās.
— Jūs esat dakoti! — sacīja Lielais Vilks abiem saviem pavadoņiem. — Un tu, Matotaupa, mūs pamācīji un vadīji kā virsaitis. Mūsu vīri labprāt tevi apsveiktu pie savām jaunajām teltīm ziemeļos, to tu zini. Bet tu nekad neesi ieminējies, no kurienes nāc un kurp tavs ceļš ved. Es arī negribu šodien tev to vaicāt. Vai nevēlies tālāk jāt kopā ar mani? Vai mums jāšķiras?
— Es dzirdu vārdus, ko tu man esi sacījis, Lielais Vilk. Mans dēls Harka un es — mēs neaizmirsīsim tevi un jūsu karotājus. Bet mēs arī nedrīkstam jums piebiedroties. Jūs esat dakoti.
Lielais Vilks, kurš šos vārdus nevarēja saprast, bet juta, ka aiz tiem slēpjas smags noslēpums, klusēdams atvadījās un vadīja savu zirgu uz ziemeļiem.
Drīz pēc tam arī Matotaupa un Harka uzlēca savos mustangos un jāja ziemeļrietumu virzienā, pretī vēl nezināmai nākotnei.
Sarķis un sainis bija tikko valdāmi. It kā viņiem vēl draudētu gūstniecība, arī vēl šai trešajā dienā viņi traucās tikai uz priekšu, bet jātnieki elpoja pilnu krūti svaigo gaisu.
Viņu plaušas un asinis bija jau atveldzējušās.
Ap dienas vidu viņi nolēma apstāties, lai atpūtinātu zirgus. Lielais Vilks bija ceļu labi aprakstījis; viņi atradās krastmalā pie viena no tūkstoš mazajiem ezeriem. Zirgi dzēra.
Matotaupa un Harka atgūlās uz bizoņādas segas, ko Harka, bēgot no dzimtās telts, bija paķēris līdzi. Abiem indiāņiem nekādas lielas mantības nebija. Ne vairāk par to, kas viņiem bija klāt pēdējā cirka izrādē: zirgi, ieroči, ādas bikses, mokasīni un arī mazais maisiņš, kura saturs — zelta un sidraba nauda — bija krietni saplacis.
Lielais Vilks turklāt vēl bez viņiem atdotās segas atvadoties sadalīja arī savu gaļas devu, ko bija paguvis paķert ceļam.
Arī piesaulītē guļot un atpūšoties Matotaupa un Harka juta dzestro elpu šai apvidū, pa kuru veda viņu ceļš. Tālu, ļoti tālu viņi aizklīduši prom no savas dzimtenes, kas atradās starp Platas upi un Melnajiem kalniem. Viņus atdalīja no dzimtenes ne tikai upes, prērijas un meži, ne tikai burvja izraidījums trimdā. Viņi bija vasaru un ziemu pavadījuši vieni paši, ar citāda veida cīņām, citādiem draugiem, citādām sāpēm nekā dzimtā telšu ciemata iedzīvotājiem. Kā sapnis viņiem tagad šķita māte, brālis, māsa, draugi, telts pavards, kopīgās rotaļas, kopīgās medības un kaujas. Par bālģīmju dzīvi viņi bija vairāk dabūjuši zināt nekā karotāji Platas upes iztekas un kalnu mežos. Viņi bija iemācījušies to, ko neviens no tiem neprata, — citu valodu, lasīt, rakstīt. Bet, kaut arī tā, viņi nepiederēja pie bālģīmjiem, neiederējās viņu pilsētās, neiederējās viņu fermās. Jāšana un medības bezgalīgajos, mežonīgajos apvidos bija viņu īstais dzīves saturs, kopš vien viņi sevi atcerējās. Pēc tā viņi nemitējās ilgoties, ilgojās pēc bizoņādas teltīm un pēc brīvo sarkanādaino rāmā un lepnā dzīves veida.
Harka domāja par to, kā pirms gada šai pašā laikā bija naktī mežā gaidījis tēvu, kurš solījās viņam atklāt kādu noslēpumu. Kopš tā laika bija daudz kas noticis, viņš pats bija kļuvis citāds, ne tikai par vienu pašu gadu vecāks, bet par daudziem gadiem, kā viņam likās, un viņš nebija vairs bērns, bet Matotaupas jaunākais biedrs. Viņš bija ļoti daudz zaudējis. Vienīgais, kas bija atlicis un tagad piederēja tikai viņam vien un turklāt daudz ciešāk nekā agrāk, bija tēvs.
Tagad, jājot pie varenās siksikau cilts, viņš necēla nekādas gaisa pilis, necerēja, ka dziļi smeldzošās sāpes par zaudēto dzimteni un cilti šādā veidā izzudīs pilnīgi. Viņš izšķīrās par šo soli ar domu un jūtu asu* skaidrību, ka arī izraidītam ir iespējas tikt pie dzīves vērtībām: būt atklātam un drosmīgam un iegūt to cilvēku cieņu, kurus viņš varēs cienīt.
Arī Matotaupa bija atpūtas brīžos nodevies pārdomām. Viņa domas kavējās pie notikumiem īsi pirms bēgšanas no cirka, un viņš tagad vaicāja Harkam:
— Vai Sarkanajam Džimam ir kas pret tevi?
— Kāpēc? Vai tāpēc, ka viņš šāva uz mani un manu zirgu? >
— Jā.
— Var būt, ka viņš bija tikai saniknots, jo manīja, ka mēs uzvarēsim.
— Tāds viņš bija. Bet ne jau tas vien.
— Es viņam iedzinu bailes ar cirvja metienu. Viņš neticēja, ka esmu spējīgs to paveikt, un nobijās. Ari tas aizdeva viņam dusmas.
— Iespējams. Bet jūs abi jau ilgāku laiku esat savā starpā ērcīgi. Jau kopš Omahas vai pat varbūt kopš mūsu satikšanās apaļkoku mājā.
— Vai tev tā liekas? Tas bija neglīti, ka Džims lika Tāllidojuma Putnam samaksāt par mūsu bizoņādas svārkiem.
— Džims bija iedomājies, ka mums tie nepieciešami, un Tāllidojuma Putns par to iedeva sidraba naudas gabalus. Vai tad tas nebija pareizi?
— Sarkanmatis Džims kopā ar gaišmataino sievieti arī izzaga naudu no kases.
— Harka Kramakmen Modrā Acs!
— Tā es domāju.
— Harka! Džims ir drosmīgs cilvēks. Viņš nav zaglis. — Matotaupa bija pēkšņi aizsvilies. — Viņš bija tas, kurš Bezzobu Bena apaļkoku mājā mani atbrīvoja no važām!
Zēns vairs neiebilda nekā. Indiāņi tiek stingri audzināti, tie nedrīkst vecākiem cilvēkiem runāt pretī. Harka tomēr neklusēja tāpēc vien, ka bija audzināts šādā gadījumā tā uzvesties. Viņš juta, ka tēvs nevēlas dzirdēt Dzimu nosodām, Matotaupu dziļi sarūgtināja, ja Harka sprieda ļauni par cilvēku, kuru Matotaupa gribētu redzēt labā gaismā, jo Džims kā krietns vīrs tad lieti noderētu par pierādījumu, ka Matotaupa ir bez vainas.
Džims bija izzudis no abu dakotu redzes loka, tāpēc Matotaupa par viņu vairāk nerunāja. Varbūt viņš arī nodomāja Harku apklustam tāpēc, ka tēva pēdējie vārdi viņu pārliecinājuši. Vai Harka pats nebija bālģīmi nemitīgi apbrīnojis Lāču cilts teltīs? Vai tad Džims nebija tiešām baļķu mājā bijis Matotaupas un līdz ar to arī Harkas glābējs?
Abi indiāņi bija nolēmuši līdz vakaram vēl labu gabalu jāt, un, tā kā nekas vairāk nebija ko teikt vai darīt, tad viņi kāpa zirgos. Bēgot kopā ar Lielo Vilku, viņi bija paveikuši lielus ceļagabalus — it īpaši pirmajās dienās, tāpēc jau tagad nonāca zāļu stepes apvidū, uz ziemeļiem no Misūri. Pūta griezīgs vējš. Pie debesīm tūka pelēki mākoņi, un drīz vien sāka virmot balti krusas graudiņi, tie palika ieķērusies zirgu krēpēs un jātnieku matos. Pievakarē iestājās sals, un nolaidās viena no šī atklātā novada saltajām naktīm. Abi indiāņi nokāpa no zirgiem. Kāds pusē aizsalis mazs strauts, daži krūmi, pie kuriem vēl patvērušies nokaltuši zari, tas viss, ar pauguru mazliet aizsargāts pret vēju un krusu, bija labākā apmešanās vieta, kāda šeit atrodama.
Mustangi apgūlās līdzās, viņi nebija vēl nometuši ziemas spalvu. Pinkainā, garā vilna skaista jau nu nebija, bet aukstumā noderīga. Harka ar pūlēm sakūra nelielu ugunskuru. Tad abi cilvēki apgūlās tuvu klāt pie dzīvniekiem, cieši kopā satinušies bizoņādas segās, un gulēja pārmaiņus.
Kad stundas trīs pēc pusnakts vējš bija mākoņus izkliedējis, jātnieki no jauna posās ceļā. Zirgus jau tramdīja nemiers, jo tie juta vilku tuvumu. Dzīvnieki paši steidzās tikt tālāk uz priekšu.
Tā Matotaupa un Harka, pārvarēdami grūtības, iepazinās ar apvidu, kur bija nodomājuši turpmāk apmesties. Cilvēkus turpretī, kurus tur sastaps, viņi vēl līdz šai dienai nepazina.