Ei, tu, nēģeri, kur ir tavs saimnieks?
— Misters Poindeksters, ser? Vecais vai jaunais?
— Kam man jaunais! Es jautāju par misteru Peintdeksteru. Kur viņš ir?
— Jā, jā, ser, viņi abi ir mājā… tas ir, viņu abu nav mājā — ne vecā saimnieka, ne jaunā mistera Henrija. Viņi ir lejā pie upītes, kur ļaudis taisa jaunu žogu. Jā, jā, tur jūs viņus atradīsiet.
— Lejā pie upes? Cik tālu tas ir, kā tu domā?
— O, ser, nēģeris domā, ka trīs vai četras jūdzes, ja ne vairāk.
— Trīs vai četras jūdzes? Esi gan tu muļķis! Mistera Peint- dekstera plantācija nemaz nesniedzas tik tālu, un, manuprāt, viņš nav tas vīrs, kas taisīs žogu uz svešas zemes. Paklau, kad jūs gaidāt viņu atpakaļ? Ceru, ka tu to zini?
— Viņiem abiem jābūt atpakaļ pavisam drīz, jaunajam saimniekam, vecajam saimniekam un arī misteram Kolhūnam.
O, mums šodien lieli svētki, to jūs manīsiet paši pēc smaržām no virtuves. Būs varens mielasts. Mūsu saimnieks sarīkos ne sliktākas dzīres kā vecos laikos pie Misisipi! Lai dzīvo vecais misters Poindeksters! Bet vai jūs, cienījamais, neesat saimnieka draugs?
— Vai tad tu mani neatceries? Es tevi gan.
— Vai patiesi misters Tamps, tas pats, kas nesa medījumu vecajam plantatoram? Nudien! Atceros jūs, mister Tamp, it kā vēl vakar būtu redzējis. Es tagad esmu kučieris, vadāju jauno kundzi, skaisto mis Lū. Viņa ir loti jauka meitene. Visi saka, ka viņa sitot pušu Florindu. Bet jūs, mister Tamp, pagaidiet, kamēr pārradīsies vecais saimnieks. Galvoju, ka viņš drīz būs mājās.
— Lai notiek, ja tu tā saki, es pagaidīšu, — teica vecais mednieks, kāpdams zemē no zirga. — Bet tu, veco zēn, — viņš piebilda, sniegdams nēģerim pavadu, — ieber manai ķēvei drusciņ auzu. Es drāzos šurp kā zibens tava saimnieka labā.
— Ko es redzu, misters Zebulons Stamps? — atskanēja sudrabaina balss, un uz verandas parādījās Luīza Poindekstere. — Tā jau domāju, ka tas esat jūs, — viņa turpināja, pienākdama pie margām, — bet, ka tik drīz — to gan negaidīju. Jūs taču solījāties doties tālā ceļojumā. Bet es ļoti priecājos jūs redzēt. Tētim un Henrijam arī būs prieks. Pluto! Aizej tūlīt pie Klū un pajautā, ko viņa varētu iedot misteram Stampam paēst. Jūs taču neesat pusdienojis, vai ne? Jūs esat vienos putekļos. Laikam tālu jājāt? Florinda, žigli aiztec pie bufetes un sameklē ko dzeramu. Misters Stamps droši vien ir izslāpis, diena ir karsta. Kam jūs dodat priekšroku — portvīnam, šerijam vai sarkanvīnam? Ak tā, atceros — jūs bijāt Monongahelas viskija piekritējs. Mums, man šķiet, vēl drusku ir. Florinda, apskaties. Nāciet uz verandu, mīļo mister Stamp, un apsēdieties. Jūs gribējāt satikt tēti? Viņam kuru katru brīdi jābūt. Līdz viņa atnākšanai es centīšos jūs izklaidēt.
Ja meitene arī būtu beigusi runāt ātrāk, uzreiz atbildi viņa nebūtu saņēmusi. Pat tagad pagāja dažas sekundes, iekams Zebs sāka runāt. Kā valodu zaudējis, viņš stāvēja un nenolaida acu no meitenes.
— Ak kungs, mis Luīza! — viņš beidzot izdvesa. — Kad redzēju jūs Misisipi, man likās, ka esat visskaistākā būtne zemes virsū. Bet tagad es domāju, ka jūs esat skaistākā gan zemes virsū, gan debesīs.
Vecā mednieka cildinājumā nebija nekāda pārspīlējuma. Tikko sasukātie krāšņie mati spoži vizēja, vaigi pēc aukstā ūdens kvēlot kvēloja, iznesīgo augumu sedza viegls balta indiešu mus- lina tērps. Skaistāka būtne par Luīžu Poindeksteri pasaulē laikam nudien nebūtu atrodama
— Esmu savā mūžā redzējis daudz daiļavu, — mednieks turpināja, — ari mana veča nebija zemē metama, kad pirmo reizi ieraudzīju viņu Kentuki. Bet jums, mis Luīza, es sacīšu, rau, ko: ja visas šīs skaistules saliktu kopā, neiznāktu ne tūkstošā daļa no tāda eņģeļa kā jūs.
— Nu, nu, nu, mister Stamp! Esmu pārsteigta, kā jūs tā runājat. Teksasa ir padarījusi jūs par galminieku. Ja turpināsiet tādā pašā gara, es baidos, ka jūs aizmirsīsiet runāt vienkārši, kā runājāt agrāk. Es domāju, ka pēc tādiem komplimentiem jums kārtīgi jāiedzer. Ko tu gaidi, Florinda! Jūs laikam teicāt, ka dodot priekšroku viskijam?
— Ja es arī tā nebūtu teicis, tad es būtu tā domājis, un tas ir gandrīz viens un tas pats. Jums taisnība, mis, es dodu priekšroku amenkaņu dzērienam un nevis ārzemju vīniem, un, kur vien varu, turos pie tā. Teksasa dzeršanas ziņā nav mani pāraudzinājusi.
— Mister Stamp, vai jūs atšķaidāt viskiju ar ūdeni? — jautāja Florinda, rādīdama glāzi, kas bija līdz pusei pielieta ar mo- nongahelieti.
— Nē, meitiņ. Negribu ne acīs redzēt ūdeni. Šodien tas man jau ir līdz kaklam. Kopš paša rīta neesmu ņēmis mutē ne lāsīti vīna.
— Dārgo mister Stamp, vai nu tā var dzert? Viskijs apdedzinās jums rīkli! Vai jūs nepaņemtu klāt mazliet cukura vai mpdus?
— Nosviest mantu zemē? Viskijs ir lielisks dzēriens arī bez šīm zālēm, it īpaši, ja esi uz to paskatīiies. Tūlīt jūs redzēsiet, vai es varu iedzert to neatšķaidītu. Pamēģināsim.
Vecais mednieks pielika glāzi pie lupām un, nepilnos četros malkos izdzēris tukšu, atdeva Florindai. Skalo čāpstināšanu gandrīz nomāca jaunās kreolietes un viņas kalpones pārsteiguma saucieni.
— Jūs teicāt, ka man apdedzinās rīkli? Lika pagaidīt! Tas. man tikai izskaloja rīkli, un tagad es esmu gatavs runāt ar jūsu tēvu . . . par lāsumaino mustangu.
— Ak, jā, es biju piemirsusi . . . Nē, to es negribēju teikt. Bet es nedomāju, ka jūs būsiet kaut ko par to uzzinājis. Vai tad jums ir kādi jaunumi par šo skaistuli?
— Skaistuli — tas pareizi teikts. Tā tiešām ir. Bez tam tā ir ķēve.
— Ķē-ve! Ko tas nozīmē, mister Stamp? Es nesaprotu..
— Ķēve, es teicu. Jūs droši vien zināt, kas ir ķēve.
— Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par šo mustangu kopš pēdējās reizes, kad bijāt pie mums?
— Esmu ne tikai dzirdējis par šo mustangu, bet arī to redzējis un pat aptaustījis.
— Vai patiešām?
— Mustangs ir noķerts.
— Noķerts? Cik brīnišķīgi jaunumi! Kāds man būs prieks redzēt šo skaisto dzīvnieku un jāt ar to! Kopš esmu Teksasā, man nav bijis zirga, kas būtu apelsīna mizas vērts. Tētis apsolīja man nopirkt šo mustangu, lai tas maksātu ko maksādams. Bet kurš ir tas laimīgais, kas viņu sāgūstījis?
— Kas noķēris ķēvi?
— Nūja, nūja, kurš?
— Mustangu mednieks, protams.
— Mustangu mednieks?
— Jā, pie tam tāds, kāda otra nav visā prērijā. Neviens nevar sacensties ar viņu ne jāšanā, ne laso mešanā. Ko jūs man teiksiet par saviem meksikāņiem? Es vēl neesmu redzējis nevienu meksikāni, kas tā prastu apieties ar zirgiem kā šis jauneklis.
— Kā vīnu sauc?
— Kā viņu sauc? Jāatzīstas, ka viņa famīlijās vārdu es nekad neesmu dzirdējis. Viņa kristīts vārds ir Moriss. Forta apkaimē viņš ir pazīstams kā mustangu mednieks Moriss.
Vecais mednieks nebija pietiekami vērīgs, lai pēdējā jautājumā uztvertu sakāpinātu interesi un pamanītu jautātāju pietvīkstam, izdzirdot atbildi.
Toties Florindai tas nebija paslīdējis garām.
— A, mis Luī, — viņa iesaucās, — tas taču būs tas pats drošsirdīgais jaunais džentlmenis, kas izglāba mūs izdegušajā prērijā!
— Kā tad, kā tad, — pasteidzās atbildēt mednieks. — Tagad es atceros — šorīt pirms izjāšanas viņš atstāstīja man šo notikumu. Tas ir tas pats jauneklis, kas noķēris lāsumamo. Viņš ar saviem gūstekņiem jau ir ceļā uz šejieni. Viņam jābūt klāt pirms saulrieta. Es paskubināju savu veco ķēvi, lai brīdinātu jūsu tēvu un viņš apsvērtu, pirkt vai nepirkt. Es darīju to jūsu labā, mis Luīza. Jums tagad atliek izvēlēties. Tagad jūs varat būt mierīga, mustangs būs jūsu. Vecais Zebs Stamps par to liek galvu ķīlā.
— O, mister Stamp, cik jūs esat laipns! Esmu loti, loti pateicīga. Bet tagad atvainojiet mani, es jūs uz brītiņu atstāšu. Tēvs drīz būs mājās. Šodien mums ir goda mielasts, un man jāsagatavojas viesu uzņemšanai. Florinda, pasaki, lai iedod misteram Stam- pam uzkost. Ej žigli! Jā, vēl kas, mister Stamp, — pavirzījusies tuvāk medniekam, meitene turpināja klusākā balsī. — Ja jaunais … jaunais cilvēks atjās, kad te būs viesi — viņš tos droši vien nepazīst —, gādājiet, lai par viņu parūpējas. Te uz verandas stāv vīns, tepat ir arī uzkožamie. Jūs saprotat, par ko es runāju, mister Stamp?
— Lai velns par stenderi, mis Luīza, ja es kaut ko saprotu! Es saprotu visu, kam sakars ar iedzeršanu un pārējo, bet par kādu jauno cilvēku jūs runājat, man nav ne mazākās sajēgas.
— Kā nu jūs nesaprotat! Par jauno džentlmeni, jauno cilvēku, kas ved šurp zirgus, kā jūs teicāt.
— Ak tā, par mustangu mednieku Morisu, vai ne? Jūs neesat kļūdījusies, nosaukdama viņu par džentlmeni. Nav pārāk daudz tādu mustangu mednieku, kas būtu pelnījuši šo tituli. Viņš caur un cauri ir tāds — dfcimis džentlmenis, kaut arī nodarbojas ar zirgu medībām, un piedevām vēl īrs.
Luīzas Poindeksteres acis iedzirkstījās, dzirdot, ka Zeba Stampa vārdi saskan ar viņas pašas novērojumiem.
— Man jūs tomēr jābrīdina, — mednieks turpināja, it kā viņam būtu radušās šaubas, — ka šis puisis jutīsies aizvainots, ja viņam viesmīlību parādīs kāds cits. Viņš, kā mēdz teikt pie mums Misisipi, ir lepns kā Peintdeksters. Piedodiet, mis Luīza, ka es tā runāju. Es aizmirsu, ka runāju ar Peintdeksteri — ja ne vislep nāko, tad ar visskaistāko šīs ģimenes locekli.
— O, mister Stamp, jūs drīkstat teikt man visu, ko gribat. Jūs taču zināt, ka es neturēšu ļaunu prātu uz jums, veco labo milzi!
— Viņš kļūtu ļaunāks par punduri, ja kāds jums, mis, pateiktu kaut ko aizskarošu vai nodarītu pāri.
— Paldies, paldies, es zinu, ka jums ir zelta dvēsele. Varbūt kādreiz… kādreiz, mister Stamp, — Luīza teica un gandrīz aprāvās, — man būs vajadzīga jūsu draudzīgā palīdzība.
— Tādā gadījumā ilgi jums tā nebūs jāgaida. To vecais Zebs- Stamps var apsolīt, mis Peintdekstere. Ja jums vajadzēs, viņš līdz pēdējam elpas vilcienam būs niknāks par skunksu un viltīgāks par koijotu.
— Tūkstoškārt paldies. Bet ko jūs gribējāt teikt, runādams, par viesmīlību?
— Es gribēju teikt, ka nebūtu jēgas man piedāvāt mustangu medniekam Morisam jūsu mājā iekost vai iedzert. Ja to nedarīs jūsu tēvs, jauneklis aizies, neko nepielicis pie mutes. Saprotiet, mis Luīza, viņš nav no tiem, kurus var sūtīt uz virtuvi.
Jaunā kreoliete neatbildēja. Šķita, ka viņa par kaut ko saspringti domā.
— Nekas, — viņa beidzot sacīja, it kā būtu kaut ko izlēmusi. — Nekas, mister Stamp. Jums viņš nebūs jācienā. Tikai padodiet man ziņu, kad viņš ieradīsies. Ja tas notiks pusdienu laikā, viņam, protams, neviens nebūs jāgaida. Bet, ja viņš atjāj ātrāk, aizturiet viņu. Jūs man to apsolāt?
— Jums es nespēju atteikt.
— Tātad jūs darīsiet man zināmu, kad viņš atjās. Es pati piedāvāšu viņam iekost.
— Ja jūs to darīsiet, mis, es baidos, ka jūs sabojāsiet viņam apetīti. Redzot jūs, dzirdot jūsu melodisko balsi, pat izbadējies vilks aizmirsīs savu tukšo vēderu. Kad ierados te, es biju tā izsalcis, ka biju gatavs aprīt jēlu tītaru. Bet tagad man ēšana nav ne prātā. Es varu veselu mēnesi iztikt bez gaļas.
Uz šiem eifēmismiem Luīza atbildēja ar skanīgiem smiekliem. Šajā brīdī virtuves durvīs parādījās kalpone ar vieglu paplāti, bet aiz viņas — Pluto ar lielāku un vairāk apkrautu paplāti.
Jautri izmetusi šos vārdus, Luīza Poindekstere vieglā solī aizgāja no verandas. Iegājusi savā istabā, viņa vienatnē ļāvās vēl dziļākām pārdomām, kuras izteica noslēpumainā čukstā:
— Tas ir mans liktenis. Es jūtu to, es zinu. Man bail iet tam pretī, bet nav spēka no tā izvairīties. Es nevaru un negribu izvairīties!