158206.fb2
Teksasas plantācijās nepazīst miega pūžņus. Diena sākas ar ausmu, zvana, gonga vai gana raga signāls, kas aicina darbā melnos, izceļ no siltajām cisām arī vergu īpašniekus.
Tāda kārtība Kasadelkorvo bija ieviesta jau vecā saimnieka laikā, un amerikāņu plantatora ģimene saglabāja šo paražu — ne tāpēc, lai turētos pie tradīcijas, bet gluži vienkārši paklausot dabas prasībai. Tur, kur valda mūžīgs pavasaris, rīta stundas žēl novārtīties pa gultu. Ap pusdienlaiku visa daba jau šķiet sarāvusies čokurā, it kā tai būtu apnicis lielā spīdekļa dāsnums.
Kad saule atkal parādās otrā rītā, to sagaida ar jaunu līksmi. Siltzemju putni izpleš savus spilgtos spārnus, un puķes atver rasotās ziedlapiņas, lai saņemtu saules kvēlos skūpstus. Daba labprāt uzsūc tās siltumu.
Koša kā putns, kas lidinās starp Dienvidrietumteksasas koku lapām, un skaista kā puķe, kas zied tās līdzenumos, bija tā, kas iznāca Kasadelkorvo azote jā.
Pati Aurora, piecēlusies no savas rožainās guļvietas, nespētu līdzināties jaunajai kreolietei, kas stāvēja, domīgi vērodama, kā cauri mākoņu aizkariem no savas guļvietas kāpj laukā Teksasas liesmainā saule.
Viņa stāvēja azotejas austrumu malā, ar balto roku atspiedusies pret margām, kas vēl bija slapjas no rasas. Viņas priekšā bija dārzs upes ielokā, otrā pusē — kraujais krasts, bet vēl tā-, lāk — nepārredzami plašā prērija.
Vai viņa jūsmoja par ainavu, kas reti kādu spēja atstāt vienaldzīgu? Nē.
Tāpat viņa neredzēja lēcošo sauli, kaut gan kā daiļa pagāniete šķita pielūdzam to.
Varbūt viņa klausījās putnu dziesmās, kas aizvien skaļāk tricināja dārzu un birzi?
Nē, Luīzas ausis neko nedzirdēja un acis neko neredzēja. Viņas skatiens bezmērķīgi klīda apkārt.
Debesis bija bez mākoņiem, bet uz meitenes sejas krita ēna un putnu vīterošana nespēja aizgainīt skumju izteiksmi.
Viņa bija viena. Nevienam nebija daļas par viņas sērīgo noskaņojumu un tā iemeslu.
Šo iemeslu neviļus atklāja meitenes lūpas:
— Varbūt viņš ir smagi ievainots vai pat mirst?
Par ko viņa bažījās? Par slimnieku, kas gulēja turpat hasiendā». par savu brālēnu Kasij u Kolhaunu?
Diezin vai. Ārsts vakar bija paziņojis, ka Kolhauna dzīvībai vairs nedraud briesmas un ka viņš drīz vien būs uz kājām. Kurš katrs, ieklausījies Luīzas skumjajā balsī, pateiktu, ka viņa domās kavējas citur.
— Es nevaru nevienu aizsūtīt pie viņa. Es pat nedrīkstu apjautāties par viņu. Mūsu ļaudīm es neuzticos. Varbūt viņš guļ kādā nožēlojamā graustā, varbūt ar viņu apietas necilvēcīgi? Ja varētu nogādāt viņam ziņu vai kaut ko vairāk… Un kur pazudis Zebs Stamps?
Jaunā kreoliete paskatījās pāri upei, kur augšup un lejup vijās ceļš, it kā cerēdama ieraudzīt tuvojamies Zebu. Tas bija parasts ceļš starp Indžas fortu un Leonas lejteces plantācijām. Tas šķērsoja prēriju netālu no upes, pienākdams tai pavisam tuvu klāt tikai vienā punktā — kur straume spēji sametās līkumā. Uz forta pusi bija pārredzams pusjūdzi garš ceļa gabals, kā arī taciņa, kas šķērsoja ceļu un veda uz fortu, bet no turienes uz hasiendu. Uz augšu pa upi varēja redzēt apmēram tikpat tālu.
Meitene skatījās uz ceļu. Ja Zebs Stamps jātu, tad tikai pa to. Bet uz ceļa nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Luīza nevarēja justies vīlusies. Viņai taču nebija iemesla gaidīt Zebu. Un tomēr, nojautas mudināta, viņa bija pacēlusi acis.
Pēc kāda laika vēl stiprāka nojauta lika viņai pagriezties uz otru pusi.
Šoreiz viņa nebija vīlusies savās gaidās. Birzī starp kokiem parādījās zirgs. Sākumā likās, ka jātnieks ir vīrietis, bet, ielūkojoties ciešāk, kļuva skaidrs, ka tā ir sieviete, kas sēž zirgā kā vīrietis. Saskatīt jātnieces seju traucēja caurspīdīga šalle, un tomēr Luīza redzēja, ka tā ir ovāla, melnīgsnēja, ar sārtiem vaigiem un tik spulgu acu pāri, ka otru tādu grūti būtu atrast zemes virsū vai debesīs.
Nedz brīvās krokās krītošā šalle, nedz šīs sievietes ekscentriskā poza nekavēja vērotāju secināt, ka viņas augums skaistumā neatpaliek no sejas.
Svešiniecei sekoja otrs jātnieks uz mūļa. Spriežot pēc apģērba, tas bija viņas kalps.
— Kas tā par sievieti? — nočukstēja Luīza Poindekstere un piesvieda pie acīm lorneti, lai labāk saskatītu dīvaini ģērbto jātnieci. — Kas viņa varētu būt? — viņa atkārtoja, nolaizdama lorneti. — Kas cits, ja ne meksikāniete, bet tas uz mūļa — viņas kalps. Droši vien kāda ievērojama senjorita. Es domāju, ka viņas visas pārcēlušās pāri Riograndei… Viņas pavadonim rokā grozs. Interesanti, kas tajā iekšā un ko viņa meklē fortā vai kolonijā. Šonedēļ jau trešo reizi redzu viņu jājam garām. Viņa, jādomā, ir no kādas lejteces plantācijas. Cik svešādi viņa jāj! Esmu dzirdējusi, ka meksikānietes tā paradušas. Kā būtu, ja arī es tā jātu? Tā, bez šaubām, ir ērtāk, bet, ja to redzētu Savienotajās Valstīs, teiktu, ka tas nav sievišķīgi. Varu iedomāties, cik sašutušas būtu mūsu tikumīgās māmuļas! Ha-ha-ha!
Taču prieks bija īss. Kreolietes seja ātri pārvērtās, kā pārvēršas saules disks, kad tam priekšā aizslīd mākonis. Viņa piepeši nobālēja. Tās tomēr nebija skumjas, kas pirms tam bija aptumšojušas meitenes seju, kaut gan, spriežot pēc piepeši nobālušajiem vaigiem, tās bija ne mazāk dziļas jūtas.
Pārmaiņas vienīgais iemesls varēja būt jātniece viņpus upes. No ceļmalas krūmiem izlēca antilope. Brīdi vē1_ k lieliskais zirgs jau auļoja pakaļ pārbiedētajai «smailradzei», bet jātniece, norāvusi no sejas šalli un ļaudama tās bārkstīm plivināties vējā, ar labo roku aprakstīja gaisā vairākus lokus.
— Ko viņa darīs? — čukstēja Luīza. — A, kā es te stāvu — tas taču ir laso!
Senjorita nekavējās pierādīt, cik pilnīgi pārvalda šo nacionālo ieroci: viņa uzmeta antilopei kaklā cilpu, un dzīvnieks nozvēlās zemē.
Kalps piejāja klāt, kad antilope spārdīdamās jau gulēja zemē, nolēca no mūļa un nodūra dzīvnieku. Uzcēlis to mūlim uz muguras, viņš ierāpās atpakaļ seglos un piecirta piešus, lai panāktu savu pavēlnieci, kas bija paguvusi saritināt laso, sakārtot šalli un jāja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Kreoliete pārvērtās sejā tieši tajā brīdī, kad laso cilpa griezās gaisā. Iemesls bija nevis pārsteigums, bet kāda doma, nesalīdzināmi ļaunāka par to.
Tā neatkāpās, kamēr vien Luīza caur lorneti varēja saredzēt abus jātniekus, un pat pēc tam, kad tie bija nozuduši aiz akāciju skupsnas.
«Vai tiešām tā būtu viņa? Manos gados, viņš teica, ne tik gara kā es. Uz mata saskan ar aprakstu, cik nu vien no tālienes var spriest. Viņa dzīvo pie Riograndes. Šad un tad atjāj līdz Leo- nai pie radiem. Kas viņa ir? Kāpēc es nepajautāju, kā viņu sauc? Vai tiešām tā būtu viņa?»