Neviens nevar noliegt, ka jāt pa mīksto prērijas zāli ir viens no lieliskākajiem baudījumiem zemes virsū. To nenoliegs neviens, kuram bijusi laime izjust to pašam. Ar ugunīgu zirgu, bagātīgi piebāztu ceļa somu un līdz kakliņam piepildītu blašķi pie segliem, un pilnu cigāru kārbu jūs varat jāt neapnicis.
Ja draugs, kas jās jums līdzās, arī pratīs apjūsmot dabas skaistumu, viņš pārvērtīs citkārt nogurdinošo ceļojumu, pat ja tas būs ilgs, par gadiem neaizmirstamu notikumu.
Ja šis draugs būs sieviete, kurai pieder jūsu sirds, tāda nakts paliks jums atmiņā līdz kapa malai.
Tātad jūs dodaties prērijā un, tikko esat ārā no kolonijas un nogriežaties no lielā «ceļa», kuru iezīmējušas piecu sešu zirgu
pēdas, jūs varat jāt stundām, dienām, nedēļām, mēnešiem, iespējams, pat veselu gadu un nesastapt nevienu cilvēku.
Tikai tiem, kas šķērsojuši milzīgo Teksasas līdzenumu, ir pareizs priekšstats par tā neaptveramo plašumu, kas atstāj ne mazāku iespaidu kā pārdomas par bezgalību.
Jūrnieki sapratīs, ko es ar to gribu teikt. Tāpat kā kuģis reizēm pārbrauc pāri Atlantijas okeānam, pat uz rosīga kuģu ceļa nepamanījis nevienu buru, tā Dienvidrietumteksasas prērijās ceļinieks var jāt mēnešiem ilgi pilnīgā vientulībā, kas, šķiet, nekad nebeigsies.
Pat okeāns nerada tik bezgalīgu izplatījuma iespaidu. Jūs braucat pa to, bet nekas neliecina, ka jūs virzītos uz priekšu. Ap un virs jums visu laiku plešas debeszils klajums ar tādas pašas krāsas, tikai mazliet gaišāk tonētu velvi, un jūs neredzat nekādas izmaiņas. Jums sāk likties, ka jūs stāvat lodes un apļa centrā. Jums nav iespējams visā pilnībā aptvert viļņojošā līdzenuma varenību.
Prērijā ir citādi. Gar acīm pastāvīgi slīd mežu saliņas, pauguri, atsevišķi koki, kalnu grēdas un klintis, atgādinot, ka jūs kustaties telpā, un tādējādi liekot izjust plašumu.
Ceļiniekam prērijā reti kad izdodas papriecāties par dabas burvību vienatnē, it īpaši Dienvidrietumteksasā. Parasti te jāj divi kopā, bet biežāk — grupās pa desmit divpadsmit cilvēkiem, jo baidās no šā līdzenuma, kuru komanči dēvē par savu senču zemi.
Un tomēr retumis pagadās pa kādam vientuļam ceļiniekam. Tā, piemēram, tajā naktī, kad norisinājās drāma Kasadelkorvo dārzā, līdzenumu, kas plešas uz dienvidrietumiem no Leonas krastiem, pa vienam šķērsoja trīs tādi jātnieki.
Tieši tajā laikā, kad pārkaitinātais Kolhauns jāja prom no meksikāņu mustangu mednieka būdas, pirmais no šiem nakts ceļiniekiem pa ciemata nomali devās uz Nuesesas vai kādas tās pietekas pusi.
Diezin vai ir liela vajadzība piebilst, ka viņš sēdēja zirgā. Ārpus pilsētas vai plantācijas robežām Teksasā neviens neiet kājām.
Ceļinieks sēdēja lieliskā zirgā, kura ātrais un vingrais solis liecināja, ka var droši paļauties uz tā izturību tālā ceļā.
Spriežot pēc paša jātnieka, bija jāšaubās, vai viņu gaida tik tāls ceļš. Viņš bija ģērbies kā ikviens teksasietis, kuram jānojāj labi ja desmit jūdzes, teiksim, līdz savām mājām. Ņemot vērā vēlo stundu, atkrita pieņēmums, ka viņš varētu jāt prom no mājām. Uz pleciem uzmestajam serapē vajadzēja pasargāt tikai no ņakts drēgnuma.
Bet, tā kā tonakt rasas nebija un tajā virzienā, kurp jātnieks devās, tuvumā nebija neviena ciemata, atlika domāt, ka viņam priekšā tāls ceļš. Un tomēr šis cilvēks nesteidzās, it kā viņam būtu vienalga, kad viņš nonāks galā.
Vēl vairāk — šķita pat, ka viņš kavējas atmiņās, aizmirsis visu apkārtējo pasauli un nelikdamies zinis, ko dara zirgs.
Juzdams pavadu brīvi nokarājamies, zirgs jāja savā vaļā, taču ne apstājās, ne arī līkumoja, bet gāja droši kā pa sen pazīstamu ceļu.
Tā ceļinieks vienā mierā jāja pa prēriju, kamēr nozuda mēness vāji apspīdētajā dūmakainajā tālē.
Gandrīz tajā pašā brīdī, kad pirmais jātnieks nozuda, it kā paklausot neredzamam mājienam, ciemata nomalē parādījās otrs jātnieks un devās pa pirmā pēdām.
Spriežot pēc apģērba, kuram vajadzēja pasargāt no nakts drēgnuma, arī šim cilvēkam bija tāls ceļš zem kājām. Viņš bija cieši ietinies apmetnī, kura brīvi krītošās krokas aizmugurē sedza arī zirgu.
Atšķirībā no pirmā šis jātnieks steidzās un nepārtraukti skubināja zirgu ar pātagu un piešiem. Šķita, ka viņš grib kādu panākt. Varbūt to, kas nule kā bija nozudis skatienam? Ik brīdi viņš noliecās uz priekšu un vērās tālumā, it kā cerētu ieraudzīt kādu pie apvāršņa. Pēc kāda laika nozuda arī otrais jātnieks — tieši tajā vietā, kur pirmais. Tā būtu licies katram, kas ar acīm sekotu viņam no forta vai ciemata.
Kādas savādas nejaušības dēļ — ja vien tāda bija — tieši tajā brīdī mazās Teksasas pilsētiņas nomalē parādījās trešais jātnieks, kas uzņēma to pašu virzienu, ko abi iepriekšējie.
Arī viņš bija ģērbies tā, it kā dotos tālā ceļā. Sarkans apmetnis pilnīgi paslēpa viņa augumu. No apmetņa apakšas līda laukā īsa šautene, kas bija greizi piestiprināta pie segliem.
Tāpat kā pirmais jātnieks, arī viņš nesteidzās. Viņš ļāva zirgam soļot pavisam lēni, tā ka ikviens būtu varējis viņu panākt. Taču viņš nespēja apslēpt iekšēju nemieru, un šajā ziņā viņš līdzinājās cilvēkam, kas bija aizjājis otrais.
Tomēr šo cilvēku izturēšanās stipri atšķīrās. Ja otrais jātnieks par katru cenu it kā gribēja kādu panākt, tad sarkanajā apmetnī tērptais nepārtraukti skatījās atpakaļ. Dažreiz viņš pats pa pusei apgriezās seglos, dažreiz pagrieza zirgu, lai pārlūkotu pēdas, pa kurām jāja, un visu laiku ausījās, it kā baidītos no kāda sekotāja.
Drīz arī šis jātnieks nozuda tālumā, nevienu nepanācis un neviena nepanākts.
Kaut gan visus trīs jātniekus šķīra vienāds attālums, viņi virzījās pa prēriju, neredzēdami cits citu. Neviens nespētu aptvert ar skatienu visus trīs reizē, varbūt tikai augsta koka galotnē tupošā Teksasas pūce vai vēl augstāk nakts tauriņu medībās uzlidojušais vakarlēpis.
* * *
Stundu vēlāk desmit jūdzes no Indžas forta trīs ceļinieku savstarpējais stāvoklis bija stipri mainījies.
Pirmais jau tuvojās tādai kā alejai cauri mežam, kas pletās, cik tālu vien sniedza skatiens. Šo aleju varēja salīdzināt ar jūras šaurumu: tās zaļā virsma krasi atšķīrās no apkārtējo koku tumšā zaļuma — kā ūdens no sausas zemes. Mēness apspīdēja aleju tikai līdz pusei. Tālāk tā iegriezās ēnā.
Sasniedzis mežu, pirmais no jātnieku trijotnes apturēja zirgu un brīdi lūkojās uz priekšu. Visa viņa uzmanība bija pievērsta ceļam. Atpakaļ viņš nepaskatījās ne reizi.
Ceļa izlūkošana tomēr nevilkās ilgi. Acīm redzami apmierināts, jātnieks uzsauca zirgam un devās iekšā mežā.
Viņš neredzēja nevienu, toties viņu redzēja otrais jātnieks, kas sekoja pa pēdām un tagad atradās ne vairāk kā pusjūdzes attālumā.
Ieraudzījis priekšā jātnieku, cilvēks melnajā apmetnī ne visai skaļi uzkliedza. Viņš piecirta piešus un arī uzjāja uz stigas. Tomēr bija jau par vēlu — cilvēks, kuru viņam nebija izdevies panākt desmit jūdzes, pazuda koku ēnā tajā vietā, kur stiga meta līkumu.
Otrais jātnieks nevilcinādamies sekoja.
Trešais jātnieks tuvojās mežam pēc garāka laika sprīža nekā otrais.
Viņš nevis uzjāja uz stigas kā pārējie, bet nogriezās sānis, pajāja gar mežmalu, piesēja zirgu pie koka un cauri biezoknim izgāja uz stigas.
Viņš vēl aizvien lāgiem paraudzījās atpakaļ, it kā tas, kas notiek priekšā, viņu interesētu mazāk. Kādā ēnainā līkumā viņš piepeši iekrita kā akā.
Pēc stundas nakts dzīvnieki, kurus divas reizes bija iztraucējusi zirgu pakavu dipoņa un vienu reizi — cilvēka soļi, jau bija atsākuši savu tūkstošbalsīgo dziesmu.
Bet tad iestājās daudz ilgāks klusums, kuram par iemeslu bija pavisam citāda skaņa nekā pakavu dipoņa vai cilvēka soļu čaboņa.
Skarbi norībēja šāviens.
Kā diriģenta zizlis pavēl nekavējoties apklust orķestrim, tā, negaidītā sprādziena sabiedēti, vienlaikus apklusa visi prērijas dziedoņi — biezoknī ņaudošais tīģerkaķis, mežmalā kaucošais koijots, pat ņurdošais jaguārs, kuram nav jābaidās ne no viena ienaidnieka.
Pēc negaidītā trokšņa nebija dzirdama neviena cita skaņa — ne ievainota cilvēka vaidi, ne aizšauta dzīvnieka spiedzieni, un jaguārs atkal ņēmās biedēt meža iemītniekus ar savu aizsma- kušo ņurdoņu. Tā draugi un ienaidnieki — putni, zvēri, kukaiņi un rāpuļi —, saklausījuši jaguāra balsi tālumā, atsāka dziedāšanu ar tādu sparu, ka divi blakām stāvoši cilvēki varētu sarunāties tikai kliedzot.