Nebija vairs nekādu šaubu, ka Vudlija Poindekstera furgoni brauc paši pa savu riteņu pēdām.
— Mūsu pašu pēdas! — apturējis zirgu, nomurmināja Kol- bauns un piebilda spēcīgu lamuvārdu.
— Mūsu pēdas? Ko tu ar to gribi teikt, Kasij? Tu taču negribēsi teikt, ka mēs braucam …
— Jā, tā ir — paši pa savām pēdām. Mēs esam apmetuši pilnu apli. Raugiet, kur mana zirga puspakava nospiedums, bet tur — nēģeru pēdas. Bez tam es pazīstu vietu. Tas ir tas pats uzkalns, no kura mēs braucām lejā pēc pēdējās apstāšanās. Traka neveiksme — veltīgi esam nobraukuši apmēram divas jūdzes.
Runātāja sejā tagad atspoguļojas ne tikai vilšanās, bet arī īgnums un kauns. Viņa vainas dēļ karavāna ir palikusi bez ceļveža. Viens, kuru viņi bija nolīguši Indianolā, bija atvedis viņus
līdz pēdējai apmešanās vietai. Tur, sastrīdējies ar iedomīgo kapteini, šis cilvēks bija viņus atstājis un aizjājis atpakaļ.
Plantatora radinieks nezina, kur dēties aiz kauna, kad tuvojas kariete un skaistās acis pārmetoši veras viņā.
Poindeksters vairs neatkārto savu jautājumu. Visiem tāpat ir skaidrāks par skaidru, ka viņi ir nomaldījušies. Pat nēģeri ir pazinuši savas lielās pēdas un saprot, ka iet otrreiz pa to pašu ceļu.
Karavāna apstājas, baltie dzīvi apspriežas. Pats plantators ir pārliecināts, ka stāvoklis ir nopietns. Šodien ceļojums nebeigsies, kā viņš bija cerējis.
Ļaunāk vairs nevar būt. Šajā izdegušajā līdzenumā viņiem draud briesmas. Iespējams, ka viņi būs spiesti pārlaist prērijā nakti un nekur nebūs atrodams ūdens, ar ko padzirdīt mūļus un zirgus. Bet varbūt ne vienu nakti vien, kas to lai zina?
Bet kā lai tiek uz ceļa? Saule jau liecas uz vakariem, kaut gan ir vēl diezgan augstu pie debesīm. Drusku jāpagaida, un tad pēc kompasa varēs noteikt debess puses.
Bet kāda jēga noteikt, kur austrumi un rietumi, kur ziemeļi un dienvidi, ja viņi nezina, uz kuru pusi braukt?
Kolhauns ir kjuvis piesardzīgs. Viņš vairs nepiedāvājas būt par ceļvedi. Izgāšanās laupījusi viņam drosmi.
Desmit minūtes ilgā spriešana neko nav devusi. Neviens nevar ieteikt nekādu prātīgo rīcības plānu. Neviens nezina, kā izrauties no melnā tuksneša skavām, kuras ne tikai aptumšo sauli un debesis, bet iedzen izmisumā katru, kas sper kāju uz šīs zemes.
Tālumā parādās melnu liju bars. Tas nāk aizvien tuvāk un tuvāk. Daži putni nolaižas zemē, citi lidinās virs nomaldījušos ceļinieku galvām. Vai tie nenes ļaunas vēstis?
Aizrit vēl desmit drūmas minūtes. Piepeši visi ir kā spārnos.' Iemesls? Pajūgu rindai tuvojas jātnieks.
Kāds pārsteigums! Kas to būtu domājis, ka tādā vietā var sastapt cilvēku! Acīs uzdzirkstī cerība — jātniekā visi saskata savu glābēju.
— Viņš jāj šurp, vai ne? — jautāja plantators, neticēdams savām acīm.
— Jā, tēv, tieši pie mums, — atbildēja Henrijs, noņemdams cepuri un pavicinādams to. Bez tam viņš iekliedzās, lai pievērstu jātnieka uzmanību.
Taču jātnieks jau bija pamanījis apstājušos furgonus un auļoja viņiem pretī. Neapstādinājis zirgu pie karavānas, svešais piejāja klāt plantatoram un viņa ceļabiedriem.
— Meksikānis, — nočukstēļa Henrijs, uzmezdams skatienu jātnieka apģērbam.
— Jo labāk, — tikpat klusi atbildēja Poindeksters. — Jo vairāk cerību, ka viņš zinās ceļu.
— Viņā nav nekā no meksikāņa, — nomurmināja Kolhauns,
— Nebūt ne, — svešais atbildēja ar protestējošu smaidu. — Es neesmu meksikānis. Es varu sarunāties ar jums spāniski, ja gribat, bet man šķiet, ka jūs sapratīsiet labāk, ja runāšu angliski. Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimtā valoda?
Kolhauns nomanīja, ka, runājot spāniski, ir kļūdījies, un izvairījās no atbildes.
— Jā, ser, mēs esam amerikāņi, — atbildēja Poindeksters, mazliet aizskarts savās nacionālajās jūtās. Tad, it kā baidīdamies aizkaitināt cilvēku, no kura viņš gaidīja palīdzību, piemetināja:
— Jā, ser, mēs visi esam amerikāņi, no Dienvidu štatiem.
— To var redzēt no jūsu karavānas pavadoņiem, — teica jātnieks ar tikko manāmu nicinājumu, uzmetis acis melnajiem vergiem. — Tāpat var redzēt, — viņš piebilda, — ka jūs pirmo reizi ceļojat pa prēriju. Vai esat pazaudējuši ceļu?
— Jā, ser, un mums ir maz cerību atrast to, ja vien jūs nebūsiet tik laipns un mums nepalīdzēsiet.
— Par laipnību te nav ko runāt. Jūsu pēdas es ieraudzīju pilnīgi nejauši, jādams pa prēriju. Es redzēju, ka esat nomaldījušies, un jāju šurp, lai jums palīdzētu.
— Ļ6ti mīļi no jūsu puses. Mēs būsim jums ļoti pateicīgi, ser. Mani sauc Poindeksters, Vudlijs Poindeksters no Luiziānas. Es nopirku īpašumu pie Leonas, netālu no Indžas forta. Mēs cerējām aizkļūt līdz turienei pirms tumsas iestāšanās. Vai mēs pagūsim?
— Katrā ziņā, ja vien klausīsiet man.
To pateicis, svešinieks pajāja tālāk, it kā lai izpētītu apkārtni un noteiktu virzienu, kādā viņiem jābrauc.
Zirga un jātnieka siluets gleznaini iezīmējās augstā uzkalna virsotnē.
Tīrasiņu bēris, kuram pats arābu šeihs nekaunētos kāpt mugurā. Krūtis platas, kājas slaidas kā niedres, krusti vareni, aste kupla un krāšņa kā varavīksne. Jātnieks — gadus divdesmit piecus vecs, smuidrs un no vaiga tīkams jauneklis, ģērbies skaistajā meksikāņu rančero[3] tērpā: samta jaka, sānos sašņorējamas bikses, jaguārādas zābaki ar lieliem piešiem, ap vidu koši sarkana šalle, galvā melna glazēta platmale ar zelta bārkstīm. Iztēlojieties tādu gleznu — dziļi koka segli, tumsnējs stāvs meksikāņu tērpā, ar senlaicīgiem rakstiem izrotātas zirglietas, kādas nesa greznie konkvistadoru zirgi —, iztēlojieties tādu gleznu, un jums radīsies priekšstats par cilvēku, kas bija piesaistījis plantatora un viņa ļaužu uzmanību.
No karietes uz jātnieku tika raidīti skatieni, kas liecināja par īpašām jūtām. Pirmo reizi mūžā Luīza Poindekstere bija ieraudzījusi cilvēku, kas atbilda viņas cildenajam sapņu tēlam. Viņš varētu būt lepns, ja vien zinātu, kā ar savu klātbūtni saviļņojis jaunās kreolietes sirdi.
Taču svešinieks nekā nezināja. Viņš pat nezināja, ka ir tāda meitene. Viņa skatiens aizslīdēja pār noputējušo karieti: tā cilvēks pārlaiž acis pērlenes raupjajai čaumalai, ne sapņos nespēdams iedomāties, kādu dārgumu tā slēpj sevī.
— Zvēru pie sava goda, — jauneklis teica, pagriezies pret furgonu saimnieku, — ka nevaru ieraudzīt nevienas pazīmes, pēc kuras jums būtu iespējams atrast ceļu. Jums būs jāiet pāri Leo- nai piecas jūdzes lejpus forta, un, tā kā man jājāj pāri turpat, jūs varat braukt pa mana zirga pēdām. Uz redzēšanos, kungi!
Tik negaidīti atvadījies, svešinieks iecirta zirgam sānos piešus un aizauļo ja.
«Cik negaidīti, bezmaz vai nepieklājīgi!» nodomāja plantators un viņa ļaudis. Taču pēc īsa brīža jātnieks atkal parādījās. Pēc desmit sekundēm viņš bija klāt.
— Baidos, ka jums būs maz labuma no mana zirga pēdām. Pēc ugunsgrēka te bijuši mustangi. Tie atstājuši tūkstošiem pakavu nospiedumu. Mans zirgs gan ir apkalts, bet jūs .neesat pieraduši atšķirt pēdas un jums būs grūti, jo vairāk tāpēc, ka sausajos pelnos visas zirgu pēdas ir gandrīz vienādas.
— Ko tad lai mēs darām? — izmisis jautāja plantators.
— Ļoti žēl, mister Poindekster, bet es nevarēšu palikt, lai pavadītu jūs. Man steidzami jānogādā fortā svarīgs ziņojums. Ja pazaudēsiet manas pēdas, turieties tā, lai saule būtu pa labi no jums, lai jūsu ēnas kristu pa kreisi, aptuveni piecdesmit pēdu leņķī pret jūsu kustības virzienu. Kādas piecas jūdzes dodieties taisni. Tad jūs ieraudzīsiet cipreses galotni. Šā koka lapas ir sarkanas. Dodieties taisni uz šo koku. Ciprese aug upmalā, netālu no pārejas.
Jaunais jātnieks grasījās jau pievilkt pavadu, te pēkšņi kaut kas lika viņam apturēt zirgu. Viņš pirmo reizi ieraudzīja tumšas, mirdzošas acis nolūkojamies viņā pa karietes logu.
Meitene sēdēja ēnā, taču bija pietiekami gaišs, lai redzētu
ka viņa ir pārsteidzoši skaista. Šajās tieši viņam pievērstajās acis jātnieks izlasīja satraucoši maigu atzīšanos.
Viņš nevilšus atbildēja ar apbrīnas pilnu skatienu, veltīgi pūlēdamies apslēpt uzliesmojušās jūtas. Baidīdamies, ka to neuztver kā nekaunību, jauneklis strauji pagriezās pret plantatoru, kas dedzīgi pateicās viņam par laipnību.
— Es neesmu pelnījis pateicību, — jauneklis atbildēja, — jo man jāpamet jūs likteņa varā, bet, kā jau teicu, man nav laika.
Viņš paskatījās pulkstenī, it kā nožēlotu, ka jājāj vienam.
— Jūs esat ļoti labs, ser, — sacīja Poindeksters. — Ceru, ka, paklausot jūsu norādījumiem, mēs nenomaldīsimies. Gan saule mums parādīs …
— Baidos, ka tikai laiks nemainās. Ziemeļos savelkas mākoņi. Vienā stundā tie var aizsegt sauli. Tas katrā ziņā notiks ātrāk, nekā jūs sasniegsiet vietu, no kuras saredzama ciprese. Pagaidiet, — viņš turpināja, kādu brīdi apsvēris, — man ir kāds yēl labāks priekšlikums — turieties mana laso pēdās!
To teikdams, jātnieks noņēma no seglu loka saritinātu virvi, brīvo galu nometa zemē, bet otru atstāja piestiprinātu pie seglu gredzena. Tad viņš ar skaistu kustību pacēla cepuri, paklanījās uz karietes pusi un, iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja pa prēriju.
Laso, nostiepies aiz zirga, atstāja uz pelniem klātās zemes čūskas jpēdām līdzīgu nospiedumu.
— Ārkārtīgi interesants puisis, — teica plantators, nolūkodamies pakaļ jātniekam, kas ātri pazuda melnā putekļu mākonī. ~
— Man_vajadzēja pajautāt, kā viņu sauc.
— Ārkārtīgi iedomīgs puisis, es gribētu teikt, — nomurmināja Kolhauns, pamanījis, ka svešinieks paskatās uz karietes pusi.
— Kas attiecas uz viņa vārdu, tad tam nav nekādas nozīmes. Diez vai viņš būtu nosaucis savu īsto vārdu. Teksasa čum un mudž no šādiem frantiem, kas slēpj savus īstos vārdus, jo ir atsūtīti uz šejieni izciest sodu vai kāda cita iemesla dēļ.
— Paklau, Kasij, — iebilda jaunais Poindeksters, — tu esi netaisns pret svešo. Man viņš atstāj izglītota un kārtīga cilvēka iespaidu.
— Velnišķi grūti iedomāties — kārtīgs cilvēks, bet izģērbies pēc āksta! Es vēl nekad neesmu redzējis meksikāņu lupatās ģērbušos cilvēku, kas nebūtu bijis nelietis. Varu apzvērēt, ka viņš ir no tās pašas sugas.
Šīs īsās sarunas laikā skaistā pasažiere bija pabāzusi galvu no karietes un ar acīm pavadīja ātri aizjājošo jaunekli. Varbūt tieši tas arī piešķīra Kolhauna vārdiem manāmu sīvumu.
— Kas noticis, Lū? — jādams blakus karietei, viņš jautāja tik klusi, lai pārējie nedzirdētu. — Tu, liekas, ļoti steidzies? Varbūt tu labprāt jātu kopā ar to lielībnieku? Vēl nav par vēlu — es aizdošu tev savu zirgu.
Meitene atlaidās sēdeklī, pārsteigta par šiem vārdiem un toni, kādā tie tika izteikti. Taču viņa ne rādīja dusmīgu seju, ne pikti atcirta, bet apslēpa vilšanos zem skanīgu smieklu maskas.
— Apkaunies, Kasij!
— Jākaunās ir tev, Lū! Veltīt savu uzmanību kaut kādam vazaņķim, pēc spoka apģērbtam puisim! Nav ne mazāko šaubū, ka viņš kalpo forta virsniekiem par kurjeru.
— Par kurjeru, tu domā? Ak, cik patīkami būtu saņemt mīlestības vēstules no tāda pastnieka!
— Tad pasteidzies un pasaki viņam to. Mans zirgs ir tavā rīcībā.
— Ha-ha-ha! Cik tu gan neattapīgs! Ja es arī joka pēc gribētu panākt šo prērijas pastnieku, ar tavu kleperi tas tik un tā nebūtu iespējams, par to nu nevar būt divu domu. Viņš pazustu skatienam, pirms tu būtu paguvis apmainīt seglus. Ak, nē, man viņu nepanākt, lai kā es gribētu! Un var jau būt, ka es to gribu.
— Pielūko, ka tēvs tevi neizdzird.
— Pielūko, ka viņš neizdzird tevi, — meitene atteica, pirmo reizi ierunādamās nopietni. — Lai gan tu esi mans brālēns un tēvs uzskata tevi par pašu pilnību, es tam nepiekrītu. Es nekad neesmu tev to slēpusi, vai tā nav?
Par atbildi uz šo sāpinošo jautājumu Kolhauns tikai sarauca pieri.
— Tu esi mans brālēns, — meitene turpināja tonī, kas krasi atšķīrās no bezrūpīgā toņa, kādā viņa bija sākusi sarunu, — bet tu man neesi nekas vairāk . .. nekas vairāk kā kapteinis Kasij s Kolhauns. Tev nav nekādu tiesību būt manam padomdevējam. Ir viens vienīgs cilvēks, kura padomi vai pārmetumi man jāuzklausa. Tāpēc lūdzu tevi, Kaš, nekad vairs nelasi man tādus sprediķus. Man nevienam nav jāatbild par savām domām un arī par
savu rīcību, iekams nebūšu atradusi tā cienīgu cilvēku. Bet tas nebūsi tu!
To pateikusi, jaunā kreoliete nomērīja savu brālēnu ar sašutuma un nicinājuma pilnu skatienu un aizrāva ciet karietes aizkarus. Kapteinim vajadzēja saprast, ka viņa vairs nevēlas runāt.
Satriektais kapteinis bija priecīgs, kad izdzirdēja dzinēju skaļos «Aiziet!», un furgoni brauca tālāk pa drūmo apvidu, kas bija tikpat drūms, cik viņa domas.