Jau mazā gaismiņā ap Kasadelkorvo hasiendu bija manāma rosība.
Pagalmā drūzmējās apbruņoti ļaudis, kaut gan pēc kareivjiem .tie neizskatījās. Vieni cilāja smagas mednieku šautenes vai div- stobrenes, citi — pistoles, revolverus un lielus nažus, daži pat tomahaukus.
Sarkanos flaneļa kreklos, no krāsainām segām un Kentuki parķa šūtās jakās, brūnās pašaustās vadmalas un zilās kokvilnas biksēs ģērbušies brašie vīri ar filca un ādas cepurēm galvā un garos mītas ādas zābakos un briežādas stulpiņos veidoja Teksasas pierobežas kolonijās bieži vērojamu ainu.
Kaut gan viņu izturēšanās bija neparasta un viņi visi cilāja ieročus, nevarēja pateikt, kāpēc šie ļaudis te salasījušies. Pat tad, ja viņiem būtu vismiermīlīgākie nolūki, viņi būtu bruņojušies un ģērbušies gluži tāpat.
Taču viņu mērķis jau ir zināms.
Daudzi bija ieradušies jau iepriekšējā dienā kopā ar dragūniem. Citi, tālāk dzīvojošie un daži mednieki, bija pienākuši klāt nupat. Šajā rītā Kasadelkorvo pagalmā ļaužu bija vairāk nekā iepriekšējā dienā, kaut gan pirmajos meklējumos bija piedalījušies arī kareivji.
Visi bija civiliedzīvotāji, un tomēr daļa no viņiem izcēlās ar zināmu organizētību. Tos varēja noturēt par brīvprātīgajiem, kaut gan viņus sauca par regulatoriem[37].
Nekā īpaša nedz viņos, nedz viņu apģērbā, ieročos vai ceļa piederumos nebija. Nezinātājs nepateiktu, ka tie ir regulatori. Viņi cits citu pazina. Viņi sprieda par Henrija Poindekstera noslepkavošanu un atzina mustangu mednieku Morisu par vainīgo..
Otrs sarunu temats bija radniecīgs. Aculiecinieki stāstīja pārējiem, ko viņi redzējuši iepriekšējās dienas vakarā prērijā.
Daži sākumā neticēja un uzņēma to kā joku. Taču tas tika stāstīts ar tādu nopietnību, ka pat skeptiķi vairs nešaubījās, ka ir tāds jātnieks bez galvas.
Protams, daži mēģināja atrast dīvainajai parādībai izskaidrojumu. Vienīgais, kas apmierināja visus, bija robežsarga izvirzītais izskaidrojums, — ka zirgs bijis īsts, bet jātnieks gan ne.
Kādā nolūkā šāds triks izstrādāts un kas to izgudrojis, to neviens neņēmās izskaidrot.
Pasākumam, kas bija viņus sapulcinājis, vajadzēja sagatavoties ātri. Visi jau zināja, kas būs darāms, un gaidīja Vudliju Poindeksteru, kuram vajadzēja vadīt šīsdienas ekspedīciju, gaidīja viņa rīkojumus.
Plantators savukārt kavējās, cerēdams sameklēt pavadoni — cilvēku, kas varētu aizvest viņus uz Alamo, uz mustangu mednieka Morisa būdu. Tāda cilvēka nebija. Plantatori, tirgoņi, veikalnieki, juristi, mednieki, zirgu un vergu tirgotāji — visi vienlīdz maz zināja par Alamo.
Izrādījās, ka kolonijā ir tikai viens cilvēks, kas varētu uzņemties šo pienākumu — vecais Zebs Stamps. Taču Zebs nebija atrodams. Viņš bija devies kaut kur tālu uz medībām, un vairāki ziņneši cits pēc cita atgriezās tukšā.
Pašā hasiendā bija sieviete, kas varētu parādīt meklētājiem ceļu līdz iedomātā slepkavas pavardam.
Vudlijs Poindeksters to nezināja, un labi vien bija. Ja lepnais plantators zinātu, ka miesīgā meita var aizvest viņu uz vien
tuļo būdu pie Alamo, viņa bēdas par pazaudēto dēlu padziļinātu apziņa, ka meita nomaldījusies neceļos.
Arī pēdējais cilvēks, kas bija aizsūtīts sameklēt Zebu Stampu, atgriezās hasiendā viens. Atriebības alkas vairs nebija valdāmas, un regulatori devās ceļā.
* *
Līdzko nodaļa vairs nebija saredzama, pašā hasiendā satikās divi cilvēki, kas būtu varējuši izpalīdzēt meklētājiem.
Viņu sarunā nebija nekā nosodāma, nekā iepriekš paredzēta. Tā bija vienkārša sagadīšanās. Zebs Stamps tikko bija atgriezies no medībām un atvedis uz hasiendu «laupījumu», kā viņš to dēvēja, kuru bija sagādājusi uzticamā šautene.
Zebam Stampam Luīza, protams, bija mājā. Vēl vairāk — viņa gaidīja tikšanos ar nepacietību, ar tik svelošu nepacietību, ka viņa visu iepriekšējo dienu no rīta līdz vakaram nenolaida acu no ceļa.
Drīz pēc tam, kad trokšņainais pūlis bija nozudis, parādījās Zebs uz savas vecās ķēves. Tā bija apkrauta ar medījumu un lēni kulcināja pa ceļu otrpus upes, jau griezdamās uz hasiendas pusi.
Luīza nopriecājās, ieraugot sirmgalvja milzīgo augumu. Šajā cilvēkā viņa saskatīja īstu draugu, kuram varēja droši uzticēt visapslēptākās domas. Un tagad viņa gribēja atdot tam noslēpumu, kas bija gruzdējis sirdī nakti un dienu.
Zebs vēl nebija spēris kāju ar akmens plāksnēm izliktajā pagalmā, kad Luīza jau gaidīja viņu azote jā. Bezbēdīgais smaids, ar kādu viņš nāca, liecināja, ka cilvēks vēl nekā nezina par notikušo nelaimi. Bija manāma vienīgi neizpratne, kad viņš ievēroja, ka lielie vārti ir aizvērti un aizbultēti. Hasiendā to nemēdza darīt, vismaz pašreizējā īpašnieka laikā ne. Vēl vairāk Zebu izbrīnīja nēģera drūmā sejas izteiksme, un viņš jautāja:
— Kas tev noticis, Pluto, veco zēn? Tu izskaties pēc suņa, kuram līdz saknei nocirsta aste. Un kāpēc gaišā, dienas laikā vārti ir ciet un nobultēti? Vai tad kaut kas ir noticis?
— Kā tad, mister Tamp, ka noticis. Ir notikusi nelaime. Vai, liela, liela nelaime!
— Ej nu! — mednieks iesaucās, drūmā toņa satraukts. — Vai tiešām kas ļauns? Saki jel ātrāk, Pluto. Nevar būt nekā ļaunāka par to, kas rakstīts tev uz sejas. Vai kaut kas atgadījies tavai jaunajai saimniecei? Mis Luīza . ..
— Nē, nē, mis Luīzai nekas nav noticis. Bet kaut kas līdzīgs.
Jaunā mis ir iekšā. Nāciet, mister Tamp. Viņa pati pastāstīs jums briesmīgo jaunumu.
— Vai saimnieks arī ir iekšā? Viņš taču ir mājā, vai ne?
— Nav gan. Pašreiz nav. Saimnieks ir tālu piom no mājām. Viņš aizjāja pirms ceturtdaļstundas. Pašreiz viņa tur nav. Viņš aizjaja-prērijā, kur savvaļas zirgi, tur, kur pirms mēneša notika lielas medības. Jūs tak zināt, mister Zeb?
— Prērijā, kur savvaļas zirgi? Kas viņam tur meklējams? Kas aizjāja viņam līdzi?
— Tur ir misters Kolhūns un citi. Bija vesels bars. Pluto saka taisnību.
— Un jaunais misters Henrijs — vai viņš arī aizjāja?
— Ak, mister Tamp! Tā jau ir tā mūsu nebaltā diena. Misters Henrijs arī ir aizjājis. Viņš nekad vairs neatgriezīsies. Viņa zirgs pārskrēja mājā viss vienās asinīs. Oi, oi, ļaudis runā, ka misters Henrijs esot jau beigts.
— Beigts? Vai tu dzen jokus vai runā nopietni, nēģeri?
— Pavisam nopietni, mister Tamp. Man grūti to pateikt. Viņi visi aizjāja meklēt līķi.
— Še, aizstiep to visu uz virtuvi. Tur ir tītars un pāris meža vistu. Kur atrodama mis Luīza?
— Esmu te, mister Stamp. Nāciet iekšā, — mednieku uzrunāja labi pazīstamā balss, kas šoreiz skanēja tik bēdīgi, ka viņš to gandrīz vai nepazina. — Ak, vai, viss, ko Pluto jums stāstīja, ir tīrā patiesība. Mans brālis nav redzēts kopš aizvakarvakara. Viņa zirgs atgriezās ar asiņainiem segliem. Ak, Zeb, par to pat briesmīgi domāt!
— Jā, tie patiesi ir bēdīgi jaunumi. Viņš kaut kur aizjāja, un zirgs atgriezās bez viņa? Es negribu jūs lieki sāp nāt, mis Luīza, bet, tā kā viņš tiek meklēts, tad es varu palīdzēt, tāpēc es gribētu zināt kaut ko vairāk.
Luīza pastāstīja visu, ko zināja. Viņa noklusēja vienīgi to, kas bija noticis dārzā un pirms tam. Viņa atsaucās uz Oberdoferu, apgalvojot, ka Henrijs sekojis mustangu medniekam.
Zebs bija sašutis, padzirdot, ka ļaudis tur Morisu aizdomās par slepkavību.
— Tie ir meli! — mednieks kliedza. — Neķītri meli! Tas ir netīrs lops, kas to izdomājis. Tas nav iespējams. Mustangu mednieks nav no tiem, kas darītu tādas lietas. Un kāpēc lai viņš būtu to darījis? Ja nu vēl viņiem būtu bijušas sliktas attiecības .. . Bet tā taču nebija. Es pats esmu dzirdējis, ka mustangu mednieks saka par jūsu brāli visu to labāko. Jūsu brālēnu Kašu gan viņš necieta ne acu galā, bet tad man jājautā, kurš gan viņu ieredz?
Atvainojiet, ka es tā runāju. Ja nu jūsu brālis sastrīdējies ar mustangu mednieku un viņi saplēsušies, tad …
— Nē, nē! — iesaucās jaunā kreoliete, savās bēdās aizmirsusi visu. — Starp viņiem viss bija nokārtots. Henrijs neko neiebilda. Viņš tā teica, un Moriss . . .
Sarunas biedra skatiens lika meitenei apklust. Aizklājusi seju ar rokām, viņa lāva vaļu asarām.
— Ak tā . .. — nomurmināja Zebs. — Tātad starp viņiem kaut kas bija? Jūs sakāt, mis Luīza, ka izcēlās ķilda starp jūsu brāli…
— Manu dārgo, dārgo Zeb! — viņa iesaucās, atņemdama rokas no sejas un skatīdamās apjukušajam medniekam tieši acīs. — Apsoliet, ka neizpaudīsiet nevienam manu noslēpumu! Apsoliet to kā draugs, kā godīgs un kārtīgs cilvēks! Vai apsolāt?
Mednieks kā zvērot pacēla savu plato roku un iezvēla sev pa krūtīm.
Pēc piecām minūtēm viņš jau zināja noslēpumu, ko sieviete reti kad izpauž un, ja izpauž, tad tikai tādam, kuram var pilnīgi uzticēties.
Mednieks brīnījās mazāk, nekā varēja gaidīt.
— Nekas, mis Luīza, — viņš līdzjūtīgi sacīja. — Zebs Stamps tur neredz nekā tāda, par ko vajadzētu kaunēties. Sievietes vienmēr ir un paliek sievietes — prērijā tāpat kā visā pasaulē. Un, ja kāds apgalvos, ka, iemīlot mustangu mednieku, jūs neesat izvēlējusies īsto, tā būs rupja kļūda. Viss pārējais, ko jūs man stāstījāt, apstiprina to, ko es teicu, — ka mustangu mednieks nav iejaukts tc dā netīrā lietā, ja kaut kas tamlīdzigs vispār ir noticis. Cerēsim, ka viss būs labi. Kādi ir pierādījumi? Tikai tas, ka zirgs atgriezies ar asins traipiem uz segliem?
— Ir vēl cits. Ļaudis vakar bija izjājuši meklēt, sekojuši pēdām un atraduši kaut ko tadu, par ko negribēja man teikt. Es nojautu, ka tēvs negrib man stāstīt, ko viņi redzējuši. Citiem es baidījos jautāt. Viņi atkal ir prom, aizjāja īsi pirms jūsu ierašanās.
— Bet mustangu mednieks? Ko saka viņš pats?
— Ak, es domāju, ka jūs zināt. Viņš vēl nav atrasts. Mori Dieu, mori Dieu! Viņš varbūt kritis no tās pašas rokas, kas nogalinājusi manu brāli.
— Jūs sakāt, ka viņi jājuši pa pēdām? Un vai viņi atrada pēdas? Ja vien viņš ir dzīvs, viņam jābūt Alamo. Kāpēc viņi nejāja uz turieni? A, saprotu. Neviens cits lāgā nezina, kur tas ir. Un, ja viņus veda tas pienapuika Spengleis, viņš krīta prērijā neieraudzīja nevienu pēdu. Vai viņi atkal aizjāja pa to pašu ceļu?
— Jā. Kāds teica, ka jāšot.
— Nu, ja jau viņi devušies meklēt mustangu mednieku, es arī varu jāt. Es noteikti atradīšu viņu ātrāk.
— Tāpēc es arī ļoti vēlējos jūs redzēt. Tētim līdzi aizjāja daudz visādu salašņu. Viņu vidū bija vairāki tādi, kurus sauc par regulatoriem. Viņi runāja par linčošanu. Daži zvērēja nežēlīgi atriebties. Ak dievs, ja viņi atradīs viņu un Moriss nevarēs pierādīt savu nevainību, aklās dusmās … un ja vēl ir tāds palīgs kā Kasijs… jūs saprotat, ko es domāju. Kas to lai zina, ko viņam var izdarīt? Dārgais Zeb, manis dēļ, viņa, sava drauga, dēļ steidzieties, steidzieties! Jums jānokļūst Alamo pirmajam un jābrīdina Moriss. Jūsu zirgs nav nekāds ātrais. Ņemiet manējo, vienalga, kuru jūs atrodat stallī…
— Jums ir sava taisnība, — mednieks viņu pārtrauca, grasīdamies iet. — Puisim var iziet čābiski, un es darīšu visu, lai viņam palīdzētu. Neraizējieties, mis Luīza. Sevišķi nav ko steigties. Mana ķēve labi -zina ceļu. Ar jūsu lāsumaino man ne visai gribas jāt. Es labāk pats ar savu kleperi. Bez tam ar to varu jāt kaut vai tūlīt, ja vien Pluto nav noņēmis seglus. Varbūt jūsu brālim nekas ļauns nav noticis. Un, kas attiecas uz mustangu mednieku, man ir skaidrs, ka viņš ir nevainīgs kā bērns mātes klēpī.
Zebs lācīgi paklanījās un izgāja no azotejas, bet jaunā kreoliete devās uz savu istabu.