Caule ir tikko pacēlusies virs prērijas k 'apvāršņa. Tās apaļais disks iemirdzas virs zāles kā nospodrināts zelta vairogs. Stari ielaužas pa savannu izsvaidītajās birzēs. Akācijās vēl mirguļo rasas lāses, novelkot uz leju pūkainos zarus un kā asaras birstot zemē, it kā kokiem būtu žēl šķirties no nakts, kuras spirdzinošās vēsmas un valgums tiem patīk labāk par dienas karstajiem vējiem. Putni gan jau čivina — kurš putns vēl gulēs tik jaukā rītā? —, bet kaut kur citur, izņemot Teksasas prērijas, maz cerību atrast kādu cilvēku nomodā.
Gar Leonu trīs jūdzes no Indžas forta jāj kāds cilvēks. Zirgs nav skubināms. Sākumā šķiet, ka jātnieks ir vīrietis, bet nedrīkst aizmirst, ka darbība notiek Dienvidteksasā, kur paretam sastop arī meksikāņus un kur ar zirgiem jāj arī sievietes. Galvā jātniekam var būt apaļa cepure, ap pleciem serapē, un pēc tumsnējās glītās sejas jūs nospriedīsiet, ka tas ir kāds jauns spāņu idalgo.
Kas attiecas uz meksikāņu sejas pantiem, tie var būt vīrišķīgi un tomēr maldināt. Tā arī šoreiz — agrīnais jātnieks, izrādās, ir sieviete!
Ielūkojoties vērīgāk, par to viegli pārliecināties. To pierāda graciozā rociņa, kas satvērusi pavadu, mazās kājiņas, kas uz pašiem pirkstu galiem turas no koka izgrieztajos smagajos kāpšļos un tādēļ liekas vēl mazākas, sievišķīgi apaļais augums, kas saskatāms pat zem biezā serapē, un krāšņie mati, kas pakausī satīti spožā kamolā un balsta sombrero malas. Jūsu priekšā ir sieviete. Tā ir donja Isidora Kovarubio Deloslanosa.
Jūs pārsteidz viņas dīvainais apģērbs, vēl vairāk tas, kā viņa sēž zir^ā. Jums, kas neesat pieradis pie meksikāņu modes, tas var šķist nesievišķīgi, varbūt pat nepieklājīgi.
Donjai Isidorai nenāk ne prātā, ka tas būtu kaut kas neparasts. Un tas ir gluži dabiski, jo viņa ievēro savas tautas tradīcijas. Viņa nekādā ziņā nav īpatnēja.
Isidora ir jauna, un tomēr viņa ir sieviete. Aiz muguras divdesmit vasaras, varbūt mazliet vairāk. Dienvidu saulē meitenes nobriest agrāk.
Isidoras sejā nav ne mazāko vājuma pazīmju. Viņa ir skaista. Nedomājiet, ka tumšā virslūpa kaitē sejai. Tā drīzāk vairo pievilcību.
Pavērojiet vēl mazliet, un jūs pārliecināsieties, ka jauna, skaista brunete ar tumšu virslūpu ir viens no lieliskākajiem skatiem, ko labdarīgā daba piedāvā vīrietim.
Tāds skaistums ir iemiesots Isidorā Kovarubio Deloslanosā. Ja viņā ir kaut kas nesievišķīgs, tad to pastiprina kaislā, gandrīz vai mežonīgā izteiksme, zem melnajām «ūsiņām» paspīdot baltajiem zobiem. Bet arī tad viņa ir skaista kā jaguāru mātīte, kaut gan šis skaistums iedveš drīzāk bailes nekā maigu mīlestību.
Šī seja liek noprast, ka Isidorai piemīt sieviešu dzimumam neparastas īpašības. Patstāvība, noteiktība, drosme, kas robežojas ar pārgalvību, — lūk, kas lasāms meitenes vaibstos. Tajos nav ne miņas no bailēm vai noguruma. Cauri ādas brūnumam izlauzies sārtums ir tik spilgts, ka šķiet — tas nenozudīs pat nāves briesmu priekšā.
Meitene jāj viena pa Leonas mežaino krastu. Netālu stāv māja, bet tai viņa pajāj garām. Tā ir viņas tēvoča dona Silvio Martinesa hasienda.
Viņa turas seglos stingri kā āda, ar ko tie pārvilkti. Zirgs ir ugunīgs un neprot lēni iet. Bet par jātnieci nav ko raizēties — viņa prot to valdīt.
Pie seglu loka piesiets viegls, sievietei piemērots laso. Var redzēt, ka tas vienmēr tiek rūpīgi satīts. No tā jūs secināt, ka sieviete prot rīkoties ar laso. Tā tiešām ir — Isidora met to ne sliktāk par mustangu mednieku.
Viņa jāj nevis pa lielo ceļu gar upmalu, bet pa taciņu, kas ved no tēvoča hasiendas uz tuvējo pakalnu, vienīgo paaugstinājumu Leonas ielejā. Viņa jāj augšup pa taciņu, kas ir pietiekami stāva, lai pārbaudītu zirga izturību. Tikusi augšā, Isidora pievelk pavadu, bet ne jau, lai ļautu zirgam atpūsties. Viņa ir sasniegusi mērķi.
Šajā vietā taciņa savienojas ar braucamo ceļu. Netālu no tā — divus trīs akrus liels laukumiņš. Šajā miniatūrajā prērijā koku nav, ir tikai zāle. Laukumiņu ieskauj koki, bet ne tādi, kādi aug pašā ielejā. Šajā biezokni ielaužas trīs teju teju nesaskatāmas taciņas.
Isidora izjāj laukumiņa vidū un apstājusies pliķē zirgam pa kaklu, lai tas nomierinās. Kāpiens izrādījies diezgan grūts. Zirgs vairs neraujas uz priekšu un arī nedīžājas.
— Esmu ieradusies pirms norunātā laika, — Isidora nomurmina, izvilkusi no serapē apakšas zelta pulksteni. — Ja vien viņš vispār atnāks. . . Bet ja nu neatnāk? Ak, kaut viņš varētu! Es drebu? Bet varbūt zirgs dreb? Nē, tie ir mani nervi. Es nekad neesmu tā jutusies. Vai tās būtu bailes? Laikam gan. Savādi, ka es baidos no mījotā cilvēka, no vienigā, kuru esmu mīlējusi. Manas attiecības ar donu Migelu diez vai var saukt par mīlestību. Meitenes iedoma, nekas vairāk. Par laimi, es ātri izārstējos no tās. Par laimi, es atklāju, ka viņš ir mīkstčaulis. Tas mani atskur- bināja, izkliedēja manu romantisko sapni par viņu. Cik labi, ka esmu maldījusies! Tagad es viņu nicinu, jo esmu dzirdējusi, ka viņš kļuvis . . . Santissima! Vai tas var būt taisnība, ka viņš kļuvis par laupītāju?
ūn tomēr es nebaidītos satikt viņu pat šajā malienā.
Cik savādi! Baidīties no cilvēka, kuru tu mīli, kuru tu uzskati par viscēlāko, un tajā pašā laikā nejust bailes no tā, kuru tu nicini, zinot, ka viņš ir ļauns un cietsirdīgs! Tas ir savādi… neizprotami …
Nē, nekā savāda tomēr nav. Es drebu nevis bailēs no briesmām, bet bailēs, ka mani var nemīlēt. Tādēļ es arī drebu pie visām miesām. Tādēļ neesmu aizdarījusi acis nevienu nakti pēc tam, kad tiku atbrīvota no indiāņu gūsta.
Es nekad viņam neesmu to teikusi un nezinu, kā viņš izturēsies pret manu atzīšanos. Bet viņam tas jāzina. Šī neziņa ilgāk nav paciešama. Labāk izmisums, pat nāve, ja es viļos savās cerībās^
A, es dzirdu pakavu klaboņu. Kāds jāj pa ceļu. Vai tas būtu viņš? Jā, caur kokiem pavīd viņa apģērba spilgtās krāsas. Viņam patīk to valkāt. Nav arī nekāds brīnums — tas viņam piestāv.
Svētā jaunava! Esmu ietinusies serapē, un man galvā som- brero . . . Viņš noturēs mani par vīrieti! Nost muļķīgo masku, lai viņš redz, ka esmu sieviete!
Viss notiek ātrāk nekā pantomīmā. Tiek norauts serapē, un atklājas augums, kuru varētu apskaust pati Afrodīte; tiek noņemta cepure, un parādās Kanovas[38] kalta cienīga galva. Klusajā vietā uz dzeloņaino krūmu fona parādās glezna, kas ir pelnījusi, ka to ierāmē, un koki it kā sargajot izstiepj uz priekšu matainās zaru rokas.
Jātnieces poza ir nepārspējama. Viņa puslīdz sēž seglos, puslīdz stāv kapsļos, ir saredzama katra viņas sievišķīga auguma kustība.
Lai ko Isidora būtu teikusi, viņas sejā nav baiļu — vismaz neviena pazīme tās nenodod. Lūpas nedreb, vaigus neklāj bālums. Acis pauž gluži ko citu. Tas ir zem lepnas paļāvības maskas noslēpts mīlošas sievietes skatiens, ar kādu ērglene gaida atlidojam ērgli.
Jūs varat nodomāt, ka tā ir pārspīlēta glezna, varat nosaukt to par nesievišķīgu. Un tomēr tā ir īstenības kopija, un es pats to esmu redzējis ne vienu reizi vien.
Piepeši Isidora pārvēršas. Iemesls ir jātnieks, kas auļo pa līdzenumu. Zelta izšuvumi ir sievieti mald nājusi. Jātnieks meksikāņu tērpā ir nevis Moriss Džeralds, bet M gels D ass!
Isidoras pacilātais noskaņojums saplok. Viņa gurdi atslīgst seglos, un skaņas, kas izlaužas pār viņas lūpām, ir drīzāk izmisīgi saucieni nekā nopūtas. Taču viņas sejā nav baiļu, ir tikai ar izaicinājumu sajaukta vilšanās.
Koijots ierunājās pirmais.
— 'bdien, senjorita. Kas to būtu domājis, ka ieraudzīšu jūs šajos dzeloņainajos brikšņos!
— Kāda jums par to dala, don Migel Dias?
— Aplams jautājums, senjorita. Jūs zināt, ka ir un jābūt, un zināt arī, kādēļ. Jūs labi zināt, cik neprātīgi es jūs mīlu. Es biju muļķis, atzīdamies toreiz, ka esmu jūsu vergs. Tas bija tas, kas jūs viens divi atvēsināja.
— Jūs maldāties, senjor. Es nekad neesmu teikusi, ka mīlu jūs. Ja es apbrīnoju jūsu jāšanas prasmi un atklāti to pateicu, jums nebija tiesību izdarīt no tā secinājumus. Es apbrīnoju to un nevis jūs. Tas bija pirms trim gadiem. Toreiz es biju meitene, un tajā vecumā tādas lietas atstāj spēcīgu iespaidu. Mēs esam tik dumias, ka ārējais spožums mūs pievelk vairāk nekā morālās īpašības. Tas viss pieder pagātnei, un . . . tā tam ari iāhūt.
— Nē, tā nav, don Migel Dias. Ne ar vienu vārdu, ne ar Vienu skatienu neesmu likusi jums manīt, ka mīlu jūs. Izveicīgs jātnieks — lūk, kas jūs man bijāt, vairāk nekas. Toreiz jūs tāds bijāt, bet varbūt arī šķitāt. Bet kas jūs esat tagad? Jūs labi zināt, ko par jums runā šeit un ne tikai šeit, bet arī pie Riograndes.
— Es neuzskatu par vajadzīgu atbildēt uz tenkām, vienalga, vai tās palaiduši nodevīgi draugi vai melīgi ienaidnieki. Esmu ieradies nevis lai dotu, bet gan lai uzklausītu paskaidrojumus.
— No kā?
— No jums, daiļā donja Isidora.
— Jūs esat pašpārliecināts, don Migel Dias. Neaizmirstiet, senjor, ar ko jūs runājat! Ņemiet vērā, ka mans tēvs ir …
— … viens no lepnākajiem plantatoriem pie Riograndes un jūs — brāļameita vienam no lepnākajiem hasiendas īpašniekiem Teksasā. Es par to visu esmu domājis. Esmu domājis arī par to, ka man pašam kādreiz piederēja hasienda, bet tagad es esmu tikai zirgu mednieks. Caramba! Un kas par to? Jūs neesat no tām sievietēm, kas nicina cilvēku tādēļ, ka viņš nav bagāts. Jūsu acīs nabadzīgs mustangu mednieks ir līdzvērtīgs simts zirgu ganāmpulku saimniekam. Man ir pierādījums, cik jums cēla dvēsele,
— Kāds pierādījums? — Isidora jautāja, pirmo reizi juzdamās neērti. — Kur ir šis pierādījums?
— Šajā skaistajā vēstulītē, kas man rokā un kuru parakstījusi donja Isidora Kovarubio Deloslanosa. Tā adresēta tādam pašam zirgu tirgotājam kā es. Nav nepieciešamības dot to jums rokā. Jūs taču pazīsiet vēstuli arī no tālienes?
Viņa pazina vēstuli. To pierādīja viņas spējā sakustēšanās un Diasam veltītais zvērojošais skatiens.
— Kā tā nonākusi jūsu rokās, senjor? — viņa jautāja, pat nemēģinādama slēpt sašutumu.
— Nav svarīgi. Tā pieder man, un sen jau esmu centies to dabūt. Ne tādēļ, lai uzzinātu, ka vairs neinteresējaties par mani — tas man tāpat ir skaidrs —, bet ka esat aizrāvusies ar viņu. Šajā vēstulē teikts, ka jūs mīlat mustangu mednieku Morisu. Skaidrāk vairs nevar pateikt. Jūs ilgojaties ielūkoties viņa skaistajās acīs, Mii demonios! Jūs viņu savu mūžu vairs neredzēsiet!
— Ko tas nozīmē, don Migel Dias?
Jautāts tika drebošā balsī. Un nebija arī nekāds brīnums: Koijotam bija tāda seja, kurai vajadzēja iedvest bailes.
To pamanījis, viņš atbildēja:
— Jūsu bailes ir pamatotas. Es jūs esmu pazaudējis, cienītā, bet nevienam citam arī jūs nepiederēsiet. To es esmu izlēmis.
— Ko tieši?
— To, ko es teicu, — ka neviens cits nesauks jūs par savu un mustangu mednieks Moriss vismazāk.
— Ak tā?
— Jā, tā gan. Apsoliet man, ka vairs nesatiksieties ar viņu, vai arī jūs neaiziesiet no šīs vietas!
— Jūs jokojat, don Migel?
— Es runāju pilnīgi nopietni, donja Isidora.
Ka tie nav tukši draudi, tas bija acīm redzams. Koijots gan bija gļēvulis, tomēr viņa skatienā varēja lasīt saltu apņēmību, bet roka jau sniedzās pēc mačetes spala.
Pat drosmīgajai Isidorai sametās neomulīgi. Draudēja briesmas, bet izvairīties no tām nebija iespējams. Kaut ko viņa bija nomanījusi jau satikšanās sākumā, bet viņa bija cerējusi, ka nepatīkamo sarunu pārtrauks viņas draugs. Tāpēc viņa bija ausī- jusies, vai neatskanēs pakavu dipoņa, un laiku pa laikam zagšus palūkojusies uz krūmu pusi, no kurienes viņa gaidīja šo skaņu.
Šī cerība tagad bija vējā. Vēstule nebija sasniegusi adresātu Zaudējusi pēdējo cerību, Isidora iedomājās, ka vajadzētu bēgt. Taču tas bija saistīts ar grūtībām un briesmām. Viņa varētu ap- cirsties un auļot prom, bet tad viņu panāktu lode. Koijota roka bija tikpat tuvu revolverim kā mačetes spalam.
Isidora pilnīgi saprata, cik lielas ir briesmas. Kura katra cita sieviete viņas vietā būtu apjukusi. Bet Isidora Kovarubio DpIos- lanosa nebija no bailīgajām. Viņa pat nelika manīt, ka draudi būtu viņu iespaidojuši.
— Muļķības! — viņa izsaucās liekuļotā neticībā. — Jūs rotaļājaties ar mani, senjor. Jūs gribat mani iebiedēt. Ha-ha-ha! Kādēļ lai es baidītos no jums? Es jāju ne sliktāk par jums, laso arī metu tikpat viegli un tikpat tālu kā jūs. Paskatieties, cik veikli es ar to rīkojos.
Ar smaidu teikdama šos vārdus, viņa bija noņēmusi laso no seglu loka un tina ap roku, it kā vēlētos parādīt savu māku.
Taču meitenei bija cits nodoms. Viņas izturēšanās pārsteigtais Diass to nesaprata un klusēdams sēdēja zirgā.
Tikai tad, kad ap viņa elkoņiem savilkās cilpa, meksikānis saprata, bet bija jau par vēlu. Nākamajā mirklī rokas jau bija mostieptas gar sāniem un sasietas, tā ka viņš vairs nevarēja
aizsniegt ne revolveri, ne mačeti. Viņš nepaguva pat pieskarties laso, kad tas sažņaudzās vēl ciešāk un ar spēcīgu rāvienu izli- dināja viņu no segliem.
— Tā, don Migel Dias! — iekliedzās Isidora, stingri piesējusi laso pie segliem un pagriezusi zirgu uz māju pusi. — Draudus pie malas! Nemēģiniet atbrīvoties. Ja pakustināsiet kaut pirkstu, es laidīšu auļos. Ļaunais nelietis! Kaut gan jūs esat zaķapastala, jūs būtu mani nogalinājis, to es redzēju pēc jūsu acīm. Bet lomas ir mainījušās un tagad …
Nesaņēmusi atbildi, Isidora apklusa. Laso vēl bija nostiepts, un viņa nenovērsa acu no nokritušā cilvēka.
Koijots gulēja zemē nekustīgs un mēms kā klucis. Krītot no zirga, viņš bija zaudējis samaņu. Šķita, ka viņš ir miris. Krūmos zviedza meksikāņa zirgs.
— Svētā jaunava! Vai tiešām es būtu viņu nogalinājusi? — Isidora iesaucās, mazliet apvaldīdama zirgu un tomēr būdama gatava kuru katru mirkli iecirst tam sānos piešus. — Dievmāte, to es negribēju! Un, ja es tā arī būtu izdarījusi, man nevar pārmest: viņš taču bija cieši apņēmies nonāvēt mani! Vai viņš ir miris vai vienkārši izliekas, lai es pieietu tuvāk? To lai izlemj citi. Tagad es varu droši jāt mājup, viņš mani nepanāks. Bet, ja viņa dzīvība ir briesmās, es pagūšu atsūtīt no hasiendas palīgā ļaudis. Ardievu, don Migel Dias! Hasta luego!
Ar šiem vārdiem, kuru vieglums liecināja, ka viņas sirdsapziņa ir tīra, Isidora izvilka no ņiebura apakšas mazu asu nazīti, pārgrieza virvi netālu no seglu loka un, sparīgi piecirtusi piešus, auļoja mājup, atstādama Diasu guļot zemē.