No nolauzta koka galotnes iekliegdamies gaisā paceļas ērglis. Dusmīgu balsu satraukts, tas dodas izlūkos.
Pāris reižu pavēzējis platos spārnus, ērglis ir virs līdzenuma. Tur, grozīdamies vienā vietā, taš pārskata klajumu un tuvējos krūmus. Klajumā guļ kaut kas tāds, kas putnu pievelk visvairāk — no zirga nokritis cilvēks. Zirgs zviegdams skrien tam apkārt. Acīmredzot cilvēks vairs nav pie. dzīvības. Krūmos redzami divi jātnieki: viena sieviete ar kailu galvu un vējā plīvojošiem matiem auļo prom, otra sieviete lāsuimaiiiā zirgā jāj tai pretī. Mugurā viņai jājamtērps, galvā cepure; viņa jāj lēnāk, taču izskatās ne mazāk nopietna.
Abas skaistās jātnieces ir mums jau pazīstamas. Tā, kas jāj prom, ir Isidora Kovarubio Deloslanosa, tā, kas tuvojas, Luīza Poindekstere.
Ir jau zināms, kādēļ pirmā steidz atstāt šo vietu. Atliek noskaidrot, kāda iemesla dēļ otra steidzas šurp.
* * *
Pēc sarunas ar Zebu Stampu jaunā kreoliete atgriezās savā istabā, nokrita ceļos svētbildes priekšā un veldzēja garu lūgšanās.
Nav sevišķas vajadzības teikt, ka Luīza, būdama kreoliete, piederēja pie katoļticības un tāpēc stipri ticēja lūgšanas spēkam. Tā bija dīvaina un skumja: viņa lūdza par cilvēku, kas tika uzskatīts par viņas brāļa slepkavu.
Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka Moriss Džeralds nav vainīgs drausmīgajā noziegumā. Tas nebija iespējams. Doma par to plosīja viņas sirdi.
Luīza gaidīja nevis piedošanu, bet aizstāvību. Viņa pazemīgi lūdza svēto jaunavu Mariju glābt Morisu no ienaidniekiem — viņas pašas draugiem.
Elsas apslāpēja meitenes vārdus. Viņa mīlēja brāli ar visu māsas maigumu. Viņa bija dziļi satriekta, un tomēr bēdas nespēja nomākt jūtas, kas bija stiprākas par radniecības saitēm. Skumdama par brāļa zaudēšanu, meitene lūdza par mīļotā glābšanu.
Piecēlusies viņa nejauši uzmeta acis lokam, kas tik gudri bija palīdzējis viņai sazināties ar mīļoto cilvēku.
«Ek, kaut es varētu raidīt bultu un brīdināt Morisu, ka viņam draud briesmas! Es to vairs nekad nelietošu.»
Tūlīt pat viņai ienāca prātā kaut kas cits. Vai no slepenās sarakstes nevarēja būt palikušas kādas pēdas? Luīza atcerējās, ka Moriss bija nevis cēlies pāri upei ar laivu, bet peldējis. Laivā droši vien bija palicis viņa laso. Dienu iepriekš satriekta viņa nebija to ieģidusies. Varēja nākt atklātībā viņu nakts satikšanās noslēpums.
Saule jau bija pakāpusies krietni augstu un spoži iespīdēja pa logu. Luīza atgrūda durvis vaļā un izgāja ārā, lai dotos pie laivas. Verandā viņa apstājās, izdzirdējusi balsis augšā.
Sarunājās divi — kalpone Florinda un melnais kučieris, kuri saimnieka prombūtnes laikā bija nolēmuši paelpot svaigu gaisu azotejā.
Viņu vārdi apakšā bija labi saklausāmi, kaut gan jauno saimnieci saruna maz interesēja. Tikai padzirdējusi sev dārgo vārdu, viņa sāka ieklausīties.
— Viņi sauc jauno puisi par Džeraldu. Viņa vārds ir Moriss Džeralds. Stāsta, ka viņš esot īrs, bet, ja tas taisnība, tad viņš nemaz nelīdzinās tiem īriem, kurus esmu redzējis Jaunorleānā. Viņš vairāk izskatās pēc plantatora. Lūk, pēc kā viņš izskatās.
— Tu nedomā, Pluto, ka viņš nogalinājis Henriju?
— Es nedomāju neko tamlīdzīgu. Ho-ho! Viņš nogalinājis Henriju! Tikpat labi varētu teikt, ka es to esmu izdarījis. Paskat, Florinda, kas tur!
— Kur-ē?
— Tur, viņpus upes. Vai redzi vīrišķi zirgā? Tas ir Moriss Džeralds, tas pats cilvēks, kuru mēs sastapām melnajā prērijā. Tas pats, kas uzdāvināja mis Lū lāsumaino zirgu. Tas pats, kuru visi meklē tur, kur viņa nav. Šodien viņi to neatradīs!
— Ak, Pluto, lieku galvu ķīlā, ka viņš nav vainīgs, šis jaunais, brašais džentlmenis. Viņš nav tāds, kas …
Tālāk Luīza neklausījās. Viņa ieskrēja atpakaļ mājā un tad devās uz azoteju. Sirds viņai dunēja gandrīz tikpat skaļi kā soļi uz pakāpieniem. Viņai grūti nācās noslēpt savu satraukumu tiem, kuru saruna bija tam par iemeslu.
— Ko jūs tādu ieraudzījāt, ka runājat tik skaļi? — cenzdamās izlikties stingra, jautāja Luīza.
— O, mis Luīza, paskatieties turp! Jauns puisis!
— Kāds jauns puisis?
— Tas, kuru meklē … tas pats …
— Es neviena neredzu.
— Viiņš nupat pazuda aiz kokiem. Skatieties turp, turp! Vai redzat melno spīdīgo platmali, samta svārkus un spožās sudraba pogas? Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir tas puisis.
— Tu droši vien maldies, Pluto. Te daudzi tā ģērbjas. Attālums ir par lielu, lai pazītu cilvēku, it īpaši, kad viņš gandrīz vairs nav saredzams … Nekas, Florinda. Noskrien lejā un atnes man cepuri un jājamtērpu. Es mazlietiņ izjāšu. Bet tu, Pluto, cik ātri vien vari, apseglo Lunu. Es negribu jāt, kad saule ir pārāk augstu. Žigli, žigli!
Līdzko kalpi bija noskrējuši pa kāpnēm, Luīza satraukta vēlreiz piegāja pie margām. Tagad neviens netraucēja vērot prēriju un krūmus.
Bet bija jau par vēlu. Jātnieks vairs nebija redzams.
«Līdzība ļoti liela, un tomēr tas nebija viņš. Ja tas bija Moriss, kādēļ viņam vajadzēja jāt uz to pusi?»
Luīzai atkal iedūrās sirdī. Vienu reizi viņa jau bija tā jautājusi. ^
Luīza vairs nekavējās. Pēc desmit minūtēm viņa jau bija upes otrā krastā un iejāja krūmos, kur bija nozudis jātnieks. Viņa jāja ātri, uzmanīgi skatīdamās uz priekšu.
Uzjājusi pakalnā, no kura bija pārredzama Leona, viņa piepeši apstājās. Viņa bija izdzirdējusi balsis.
Luīza klausījās. Kaut gan skaņas nāca vēl no tālienes, varēja jau izšķirt, ka runā vīrietis un sieviete. Kas tas bija par vīrieti? Kas tā bija par sievieti? Luīzai sāpīgi sažņaudzās sirds.
Viņa piejāja tuvāk, atkal apstājās, atkal klausījās.
Runāja spāniski. Tas meitenei nebija nekāds mierinājums. Moriss Džeralds varēja sarunāties spāniski ar Isidora Kovarubio Deloslanosu. Kreoliete pārvaldīja šo valodu pietiekami labi, lai saprastu, par ko tiek runāts, taču viņa atradās pārāk tālu, lai atšķirtu vārdus. Spriežot pēc toņa, abiem runātājiem vajadzēja būt satrauktiem. Klausītāju tas nebūt nesarūgtināja,
Luīza piejāja tuvāk, atkal apstājās un atkal klausījās. Vīrieša balsi vairs nedzirdēja. Sieviete runāja skanīgā un stingrā balsī, it kā draudētu.
Tad iestājās klusums, aizdipināja zirgi, atkal iestājās klusums, draudīgi ierunājās sieviete, vēlreiz klusums, kuru pārtrauca pakavu klaboņa, it kā viens zirgs auļotu prom. Gaisā iebrēcās balsu satraukts ērglis.
Luīzai šī vieta nozīmēja daudz. Balsis nāca no turienes. Viņa pēdējo reizi apstājās netāiu no šā klajuma. No jāšanas tālāk viņu atturēja bailes uzzināt rūgtu patiesību.
Beidzot izlēmusi, Luīza pievilka pavadu un izjāja klajumā.
Šurp turp skraidīja apseglots zirgs, zemē gulēja kāds cilvēks ar sasietām rokām. Visas pazīmes liecināja, ka viņš ir miris. Sombrero un serapē, kas turpat mētājās, acīmredzot nepiederēja šim cilvēkam. Kas te vaTēja būt noticis?
Vīrietim mugurā bija krāšņs meksikāņu rančero apģērbs. Zirga sega bija ne mazāk koša un dārga.
Luīzas sirds pielija ar prieku. Dzīvs vai miris, bet šis nebija tas cilvēks, kuru viņa bija redzējusi no azotejas, un tas nebija Moriss Džeralds. Viņa bija šaubījusies, cerējusi, un cerības bija piepildījušās.
Luīza piejāja tuvāk un aplūkoja zemē gulošo. Tas gulēja uz muguras. Meitenei šķiita, ka viņa šo cilvēku ir jau redzējusi, bet droši apgalvot nevarēja.
Bija skaidrs, ka viņš ir meksikānis. Pierādījums tam bija ne vien apģērbs, bet katrs vaibsts. Šis cilvēks nebija neglīts. Gluži otrādi — viņu varēja saukt pat par pievilcīgu.
Bet ne jau tādēļ Luīza nolēca no zirga un līdzjūtīgi 'noliecās pār gulošo. Prieks, ka sasietais cilvēks nav izrādījies tas, kuru viņa bija baidījusies atrast, mudināja viņu uz šo humāno rīcību.
«Liekas, viņš nav miris. Viņš taču elpo!»
Laikam virve bija traucējusi viņam elpot. Luīza pavilka cilpu vaļīgāk.
«Tagad viņam būs vieglāk. Kas gan te noticis? Sagūstīts ar laso un norauts zemē. Tas ir visticamāk. Bet kas to varētu būt izdarījis? Es dzirdēju sievietes balsi. Vai es neesmu pārklausījusies? Nē, nekādā ziņā. Tā tomēr ir kāda cita vīrieša, nevis viņa platmale un serapē. Vai kopā ar sievieti būtu aizjājis vēl kāds? Nē, aizauļo ja tikai viens zirgs. Ak, viņš nāk pie samaņas! Paldies dievam! Viņš visu izstāstīs.»
— Vai jums kļūst labāk, ser?
— Senjorita, kas jūs esat? — dons Migels Diass jautāja, paceldams galvu un tramīgi skatīdamies apkārt. — Kur ir viņa?
— Par ko jūs runājat? Es neviena cita, izņemot jūs, neesmu redzējusi.
— Caramba! Tas ir jokaini. Vai tad jūs nesatikāt sievieti pelēkā zirgā?
— Jājot šurp, es dzirdēju sievietes balsi.
— Sakiet labāk — sātana balsi, tas Isidorai Kovarubio Delos- lanosai vairāk piestāvēs!
— Vai tad to izdarīja viņa?
— Maldito, jā! Kur viņa ir? Sakiet man, senjorita.
— Es nezinu. Spriežot pēc pakavu dipoņas, viņa aizjāja pa taku uz_leju. Droši vien tā bija, jo es jāju no otras puses.
— A, pa taku uz leju .. . Tātad uz mājām, pie … Jūs bijāt ļoti laipna, senjorita, ka atraisījāt cilpu. Kas cits lai to būtu darījis? Varbūt jūs palīdzēsiet man uzrāpties zirgā? Cerams, ka spēšu noturēties. Lai nu kār bet palikt te es nedrīkstu. Mani ienaidnieki nav tālu. Nāc šurp, Karlito! — viņš uzsauca zirgam un uzsvilpa tam. — Nāc tuvāk, nebaidies no šīs jaukās sievietes. Tā nav tā, kas izšķīra mūs abus gandrīz uz mūžiem. Nāc šurp, mīļo zirdziņ, nāc!
Izdzirdējis svilpienu, zirgs pieskrēja saimniekam klāt un ļāva saņemt sevi aiz pavadas.
— Jūs mazliet piepalīdzēsiet, laipnā senjorita, un es būšu seglos. Tikko sēdēšu zirgam mugurā, man vairs nav ko baidīties no vajātājiem.
— Jūs domājat, ka jums dzīsies pakaļ?
— Es jau sacīju, ka man ir ienaidnieki. Bet tas nekas. Es jūtos ļoti vārgs. Vai jūs neatteiksieties man palīdzēt?
— Kāpēc lai es atteiktos? Es labprāt palīdzēšu, cik būs manos spēkos.
— Mii gracias, senjorita! Mii, mii graciasP
Ar lielām pūlēm kreolietei izdevās uzdabūt meksikāni zirgā. Gatavodamies jāt prom, viņš pievilka pavadu.
— Ardievu, senjorita! — viņš teica. — Es nezinu, kas jūs esat. Redzu, ka neesat no mūsējiem. Es domāju, ka amerikāniete. Bet tas nav svarīgi. Jūs esat tikpat laba, cik skaista. Un, ja vien kādreiz radīsies izdevība, Migels Diass neaizmirsīs šo pakalpojumu.
Un Koijots aizjāja, lēni, it kā viņam būtu grūti noturēt līdzsvaru. Drīz viņš nozuda aiz kokiem. Viņš aizjāja nevis pa vienu no trim ceļiem, bet pa šauru taciņu, kas tikko saredzama vijās cauri krūmiem.
Jaunajai kreolietei viss notikušais šķita kā sapnis un drīzāk savāds nekā nepatīkams.
Bet šis noskaņojums ātri mainījās, kad viņa bija pacēlusi un izlasījusi Diasa atstāto vēstuli. Tā bija adresēta Morisam Džeral- dam. Paraksts — «Isidora Kovarubio».
Uzkāpt atpakaļ zirgā Luīzai bija gandrīz tikpat grūti kā aizjājušajam cilvēkam.
Atceļā uz Kasadelkorvo jādama pāri Leonai, meitene upes vi<dū apturēja zirgu un ilgi lūkojās strauimē, kas ņirbinājās viņai gandrīz pie pašām kājām. Viņas seja pauda dziļu izmisumu. Vēl mazliet tālāk, un viļņi apklātu skaisto augumu uz mūžīgiem laikiem.