Nedrīkst zaudēt ne pusstundu, citādi būs par vēlu.»
Ar šiem vārdiem mednieks devās ceļā. Tie bija pareizi vārdi, tikai ne attiecībā uz laiku. Ja viņš būtu teicis «pusminūti», tas būtu tuvāk patiesībai. Tajā ibrīdī, kad šie vārdi tika teikti, cilvēkam, kas, rakstīdams ar savām asinīm, bija saucis palīgā, atkal draudēja nāves briesmas — viņš vēlreiz bija nokļuvis koijotu ielenkumā.
Taču viņam draudēja vēl lielākas briesmas, un ievainotais domāja, ka viņa dienas ir skaitītas.
Morisam Džeraldam — lasītājs droši vien jau ir sapratis, ka cilvēks, apmetnī un panamā ir viņš, — pēc aprakstītās kaujas ar vilkiem, kad viņu izglāba uzticīgā Tara, sāka nākt miegs.
Būdams drošs, ka suns spēs aizsargāt viņu pret melnajiem putniem un četrkājainajiem plēsoņām, viņš ļāvās miegam.
Pēc vairākām stundām viņš pats pamodās. Tagad viņš jutās daudz možāks un varēja apsvērt stāvokli.
Suns bija izglābis viņu no maitu rijējiem un pasargās viņu arī turpmāk, ja tie atkal mēģinās uzbrukt. Bet kas būs tālāk? Uzticīgajam dzīvniekam nebija pa spēkam aizvilkt viņu mājā, bet palikt šeit nozīmēja nomirt badā vai arī no ievainojumiem.
Jauneklis piecēlās kājās, bet izslieties taisni nejaudāja. Tagad klāt bija nācis vājums, un, paspēris pāris soļus, viņš atkal atlaidās guļus.
Šajā grūtajā brīdī Morisam ienāca prātā laimīga doma: «Tara var aiznest uz būdu zīmīti.»
— Ja vien es varētu piespiest viņu iet prom, — viņš teica un jautājoši pagriezās pret suni. — Panāc šurp, veco zēn, — Moriss uzrunāja mēmo draugu. — Es gribu, lai tu būtu mans pastnieks un aiznestu vēstuli. Tu saproti? Pagaidi, es uzrakstīšu. Pēc tam paskaidrošu sīkāk. Par laimi, man ir vizītkarte, — viņš teica, aptaustījis kabatu. — Bet zīmuļa gan nav. Nekas, iztiksim. Tintes ir, cik uziet, bet par spalvu man noderēs šīs agaves dzelonis.
Moriss pierāpoja pie auga, nolauza vienu no tā garajiem ērkšķiem, ar kuriem nobeidzās lapas, iemērca to turpat netālu guloša koijota asinīs un, izņēmis no kabatas vizītkarti, kaut ko uzrakstīja uz tās.
Ietinis, vēstuli no panamas izplēstā oderes gabalā, viņš ar briežādas siksniņu uzsēja to sunim kaklā.
Atlika vienīgi pierunāt suni izpildīt pastnieka pienākumus.
Tas bija grūti izdarāms. Kaut gan mēmais dzīvnieks bija apbrīnojami gudrs, tas nevarēja saprast, kāpēc jāpamet nelaimē cilvēks, kuram viņš ir bezgala uzticīgs, un ilgi palika kurls pret lūgšanos un bāršanos, ar ko saimnieks gribēja dabūt viņu prom.
Tikai tad, kad cilvēks, kuram suns nesen bija izglābis dzīvību, liekuļotās dusmās uzkliedza un iezvēla tam ar kruķi, suns padevās un gāja.
Un tomēr suņa sirds nespēja to izturēt, un Tara pirms ieiešanas krūmos vairākas reizes pagriezās atpakaļ un pārmetoši palūkojās uz Morisu.
— Nabadziņš! — viņš noteica, kad suns bija nozudis biezoknī. — Tas ir tikpat kā sist sev vai vistuvākajam draugam. Nekas, parādā es tev nepalikšu, ja vien man uzsmaidīs laime un mēs
kādreiz vēl tiksimies. Bet tagad man jādomā par tiem nekrietnajiem koijotiem. Sajutuši, ka esmu palicis viens, tie noteikti nāks atpakaļ.
Rīcības plāns jau bija gatavs.
Netālu no lazdas auga koks ar diviem resniem līmeniskiem zariem, kas atradās tuvu viens otram sešu septiņu pēdu augstumā no zemes.
Noņēmis un izklājis zālē apmetni, Moriss izdūra tā malās vairākus caurumus. Tad viņš notina savu krepa jostu un pārplēsa gareniski uz pusēm. Iznāca divas vairākus jardus garas lentes. Tad viņš izpleta apmetni starp zariem un stingri piesēja ar jostu. Šajā šūpuļtīklā cilvēks varēja gulēt, izstiepies visā augumā.
Taisītājs zināja, ka koijoti nerāpjas kokos un, iekārtojies savā gaisa gultā, viņš varēs mierīgi noraudzīties, kā tie uzbrūk.
Moriss netaupīja pūļu, zinādams, ka koijoti katrā ziņā atgriezīsies. Un patiešām, drīz jo drīz tie cits pēc cita glūnēdami sāka līst laukā no krūmiem, patipināja uz priekšu, apstājās, lai parē- gātos apkārt, un devās atpakaļ uz iepriekšējās kaujas vietu.
Redzot, ka bīstamākā ienaidnieka vairs nav, drīz salasījās viss bars, vēlreiz parādot savu pretīgo rijību, ar kuru šie gļēvie radījumi tik slaveni.
Vispirms tie sāka plosīt savus bojā gājušos brāļus. Tie tika aprīti ātrāk, nekā Moriss spēja izskaitīt koijotus.
Pēc tam koijoti nostājās zem koka. Iekārtojot šūpuļtīklu, Moriss nebija mēģinājis to nomaskēt. Viņš bija uzkāris to pietiekami augstu, lai plēsoņas netiktu klāt, un domāja, ka atrodas drošībā.
Melnais apmetnis un tajā ievīstītais stāvs likās aizdomīgi. Koijoti drūzmējās apakšā: acīmredzot asiņainā maltīte bija sakai- rinājusi ēstgribu vēl vairāk. Drausmīgi bija skatīties, kā zvēri laiza savus asiņainos purnus.
Moriss gandrīz nemaz nelikās zinis par koijotiem pat tad, kad tie palēcienā bezmaz 'skāra viņa kājas vai arī lūkoja uzrāpties kokā. Viņš domāja, ka nav ko baidīties.
Tomēr pastāvēja briesmas, kuras Moriss nebija paredzējis. Redzēdami, ka pūliņi ir veltīgi, plēsoņas elsodami nogūlās zem koka.
No visiem prērijas un meža iemītniekiem koijots ir visviltīgākais. Mednieks jums teiks, ka tas ir «visviltīgākais mūdzis pasaulē». Tas ir blēdīgs kā lapsa, nežēlīgs kā vilks. Šis dzīvnieks ir pieradināms, bet kuru katru brīdi var iekost rokā savam labvēlim. Bērns var aizbaidīt koijotu ar stibu, bet spēkus zaudējošam vīrietim jābaidās no tā uzbrukuma. Viens koijots ir līdzīgs zaķim, bet barā — un tie medī tikai baros — mazdūšība tā neduras acīs. Kad koijoti galīgi izbadējušies, tie dažkārt uzbrūk mežonīgi, šķiet, pat drosmīgi.
No koijota viltības ir jābaidās, un tieši tā sāka uztraukt mustangu mednieku.
Pārliecinājušies, ka netiek viņam klāt, vilki nevis izklīda, bet visi kā viens notupās zālē; citi vēl nāca klāt. Moriss bija ielenkts. Par to viņam nevajadzēja uztraukties, jo viņš jutās neaizsniedzams savā šūpuļtīklā. Ar katru brīdi vairāk viņu īsāka uztraukt kaut kas cits — tas, no kā viņš ar lielām pūlēm bija izglābies. Atkal sāka mocīt slāpes.
Moriss pārmeta sev neattapību: būtu padomājis pirms kāpšanas kokā! Viņš jo viegli būtu varējis paņemt līdzi ūdens krājumu. Strauts nebija tālu, un agaves ieliektās lapas noderētu,, par trauku.
Taču bija par vēlu nožēlot. Strauts tecēja garām, sagādādams viņam neciešamas mokas, un vēlēšanās padzerties auga augumā, Lai nokļūtu pie strauta, vajadzētu izlauzties cauri ciešajam koijotu lokam, un tā būtu droša nāve. Morisam bija vāja cerībaf ka suns atgriezīsies un izglābs viņu otrreiz; vēl mazāk viņš ticēja, ka zīmīti saņems cilvēks, kuram tā domāta.
Noasiņojušam cilvēkam slāpst sevišķi stipri. Mokas nelika ševi ilgi gaidīt. Cik ilgi tās varēja paciest?
Šoreiz ciešanām pievienojās halucinācijas. Likās, ka vilku ir nevis simts, bet desmitreiz vairāk. Melnais tūkstotis bija apsēdis koku, piepildījis visu klajumu! Tie nāca aizvien tuvāk un tuvāk. To acis drūmi zalgoja. Sarkanās mēles skāra pakārto apmetni; vilki plosīja to ar zobiem. Kad zvēri palēcās, Morisam degunā iesitās smirdoša elpa.
Gaišākos brīžos viņš redzēja, ka to visu radījusi slimīga iztēle. Vilki gan bija te, bet ne jau tūkstotis; tie gulēja zālē un gaidīja beigas. Vienā tādā brīdī mustangu mednieks ieraudzīja tikpat neizskaidrojamu, cik negaidītu pārmaiņu. Koijoti pēkšņi uzšāvās stāvus un iejoza krūmos. Klajumiņā nepalika neviens.
Vai arī tie nebija murgi? Moriss neticēja savām acīm. Viņš jau domāja, ka ir sajucis prātā.
Acis tomēr nebija vīlušas. Koijoti bija pazuduši visi kā viens. Kas gan viņus būtu izbiedējis?
No Morisa krūtīm izlauzās prieka kliedziens. Droši vien atgriezusies Tara. Varbūt tai līdzi ir arī Felims? Bija pagājis krietni ilgs laiks. Viņš bija atradies koijotu ielenkumā divas stundas.
Moriss pagriezās uz ceļiem, noliecās lejup un paskatījās visapkārt. Neredzēja ne suni, ne kalpu. Nekā, tikai krūmi un zari.
Viņš ieklausījās. Ne skaņas, izņemot bēgošo koijotu kaucienus. Laikam taču atkal viņam bija licies. Bet kāpēc koijoti laidās lapās? Vienalga, ceļš bija ibrīvs. Tagad varēja tuvoties strautam bez bailēm. Ūdens dzirkstīja Morisa acu priekšā, tā burbuļošana skanēja kā skaistākā mūzika.
Nokāpis no koka, jauneklis aizstreipuļoja līdz strautam. Pirms noliekties pie ūdens, viņš vēlreiz paskatījās apkārt. Kam viņš bija pateicību parādā par šo dīvaino izglābšanu?
Par spīti cerībai, ka tas varētu būt suns, Moriss nojauta briesmas.
Nojauta nebija vīlusi. StaTp lapām pazibēja dzeltena, plankumaina āda; kā čūska locīdams garo, lokano ķermeni, no krūmiem laukā līda dzīvnieks, kuru nevarēja nepazīt. Tas bija Jaunās pasaules tīģeris — ne mazāk bīstams par savu Vecās pasaules radinieku —, jaguārs.
Tagad bija skaidrs, kāpēc aizbēguši koijoti.
Par plēsoņas nodomiem nevarēja būt šaubu. Arī jaguārs bija
saodis asiņu smaku un steidzies šurp, lai piedalītos asiņainajās dzīrēs. Acis nenovērsdams, tas līda tuvāk zemē nokāpušajam cilvēkam, sākumā lēni, tad ātrāk un ātrāk, it kā gatavotos lēcienam.
Rāpties atpakaļ kokā būtu bijusi gatavā muļķība. Jaguārs kāpelē pa kokiem kā kaķis. Mustangu mednieks to zināja. Taču, ja viņš to arī nezinātu, tikpat būtu par vēlu. Dzīvnieks jau bija pagājis garām kokam, kurā Moriss bija 'atradis patvērumu, bet otra koka, kurā varētu uzkāpt, tuvumā nebija.
Bet mustangu medniekam koks nenāca ne prātā, tik apmulsis viņš bija.
Instinkta vadīts, viņš metās ūdenī. Ja viņš būtu kaut mazliet padomājis, tad atcerētos, ka tas neko nelīdz. Jaguārs ne vien kāpelē kā kaķis, bet arī peld kā ūdris un ūdenī ir ne mazāk bīstams kā uz zemes.
Moriss necerēja, ka strauts, kurā viņš bija ielēcis līdz jostas vietai, glābs viņu. To viņš saprata, kad jaguārs, iznācis ūdens malā, notupās un sagatavojās lēkt. Izmisušajam cilvēkam neatlika nekas cits kā gaidīt ļaunā dzīvnieka uzbrukumu. Viņam nebija nekā, ar ko aizstāvēties, — ne naža, ne revolvera, pat ne kruķa! Ar plikām rokām uzvarēt šajā cīņā nebija nekādu izredžu.
Nelaimīgais iekliedzās kā ārprātīgs, kad dzeltenbrūnais ķermenis saspringa lēcienam.
Taču vienlaikus ierēcās arī jaguārs. Viņš nevis metās virsū savam upurim, bet beigts iegāzās ūdenī.
Kā mustangu mednieka kliedziena atbalss krūmos atskanēja kliedziens, bet pēc tam sausi nosprakšķēja šāviens.
Milzīgs suns izskrēja no krūmiem un ielēca ūdenī tajā vietā, kur bija iegāzies jaguārs. Strauta malā parādījās garš vīrs, otrs, mazāka auguma, sekoja viņam, līksmi klaigādams.
Ievainotajam šis skats un skaņas vairāk likās kā sapnis. Tie šajā dienā bija viņa pēdējie iespaidi. Ciešanu nomocīts, Moriss vairs neattapa, ko dara. Viņš .gribēja nožņaugt uzticamo suni, kas iepriecināts peldēja apkārt, un centās atbrīvoties no stiprajām rokām, kas bija pacēlušas viņu, lai saudzīgi iznestu malā.
Viņš vairs neuztvēra šaušalaino īstenību un iegrima vēl šau- šalainākā aizmirstībā — sākās drudzis.