Felimam nenācās stāvēt sardzē ilgi.
Nebija pagājušas ne desmit minūtes, kad viņš izdzirdēja pakavu klaboņu. Kāds pa krastu jāj-a šurp uz būdu.
Felimam nodrebēja sirds. Biezi saaugušie koki traucēja saskatīt tuvojošos jātnieku, un viņš nevarēja pateikt, kas tas tāds ir. Spriežot pēc pakavu klaboņas, tur bija tikai viens jātnieks, un tieši tas satrauca viņa iztēli. Viņš būtu mazāk nobažījies, dzirdot jājam vairākus. Kaut gan īrs zināja, ka tas nav viņa saimnieks, viņam papēži svila drāzties prom, lai vaigu vaigā nesatiktos ar svešinieku bez galvas.
Sākumā Felims gribēja skriet pāri laukumiņam un darīt, kā bija licis Zebs. Taču bailes bija piekalušas viņu pie vietas, un tad viņš redzēja, ka nav ko baidīties. Svešajam jātniekam bija galva.
— Kā tad, ka viņam ir galva, — Felims teica, kad jātnieks parādījās starp kokiem un apstājās laukumiņa malā. — īsta galva un skaista seja. Bet tā neizskatās apmierināta. Gandrīz vai jādomā, ka cilvēks nupat apbedījis savu vecmāmiņu. Ir gan brīnišķīgs jauneklis, un ūsas viņam kā divas dienas veca zoslēna pūciņas. Un paskat, cik maza kājiņa! Mīļā stundiņ, tā tak ir sieviete!
Svešiniece pa to starpu pajāja mazliet uz priekšu un atkal apstājās.
Ieskatījies uzmanīgāk, Felims pārliecinājās, ka pareizi noteicis jātnieces dzimumu. Ka ūsas, sēdēšanas veids, cepure un serapē īru maldinājuši, tas tādam kā viņš bija piedodams.
Tā bija sieviete. Tā bija Isidora.
* *
*
Felims pirmo reizi redzēja meksikānieti, un arī meitene redzēja viņu pirmo reizi. Viņi bija viens otram vienlīdz sveši.
Felims bija teicis taisnību, ka viņas seja nav priecīga. Gluži otrādi — tās izteiksmē viedās skumjas, vēl vairāk»— gandrīz vai izmisums.
Kad Isidora parādījās starp kokiem, pār viņas seju aizslīdēja baiļu ēna. Izjājot laukumiņā, viņas vaigs kļuva nevis gaišāks, bet vienlaikus pauda ir pārsteigumu, ir izmisumu.
Bet ne jau tāpēc, ka Isidora bija ieraudzījusi būdu. Viņa zināja, ka tāda ir. Tā bija viņas ceļojuma gala mērķis. Taču viņa bija cerējusi ieraudzīt citu cilvēku. Šis nebija īstais.
— Vai es neesmu kļūdījusies? — viņa nedroši jautāja lauzītā angļu valodā. — Piedodiet, bet es . . . es . .. domāju, ka dons Morisio dzīvo te.
— Dons Morišo, jūs teicāt? Nē. Tāds te nedzīvo. Dons Morišo? Es pazinu vienu Morišu, viņš dzīvoja netālu no Balibala- has. Es atceros to puisi labi, jo mēs reiz sarunājāmies zirgu tirgū. Bet viņu nesauca Dons. Nē, viņš bija Pets. Viņu sauca Pets Moriss, kaut velns viņu rāvis!
— Dons Morisio, Mo-riss, Mo-riss!
— A, Moriss! Varbūt jūs jautājat par manu saimnieku misteru Džeraldu?
— Si, si, senjoru Žeralu.
— Ja misters Džeralds ir tas, ko jūs meklējat, tad viņš dzīvo šajā pašā būdā, pareizāk sakot, iegriežas te pēc savvaļas zirgu medībām. Viņš te apmetas tikai medību laikā. Ja jūs redzētu, cik lielā mājā viņš dzīvo Īrijā un cik skaista zilace ar ilgošanos un asarām gaida viņu atgriežamies! Ak, ja jūs viņu redzētu!
Kaut gan Felimam ar runāšanu gāja kā pa celmiem, Isidora saprata viņu lieliski. Greizsirdība ir piemērots tulks. Isidorai izlauzās kaut kas nopūtai līdzīgs, kad Felims izrunāja īso vārdiņu «viņu».
— Es nevēlos redzēt viņu, — Isidora steidza atbildēt. — Es vēlos sastapt tavu saimnieku. Vai viņš ir mājā?
— Vai viņš ir mājā? Tas ir tiešs jautājums. Pieņemsim, es jums atbildēšu, ka ir. Un kas būs tālāk?
— Es vēlos viņu redzēt.
— Ak tā? Vajadzēs pagaidīt. Jūs esat skaista, kaut arī uz virslūpas jums ir melna josliņa. Bet saimnieks šobrīd nejūtas tik labi, lai kādu pieņemtu. Izņēmums ir mācītājs vai dakteris. Es jūs nelaidīšu iekšā.
— Es ļoti vēlos viņu redzēt, senjor.
— Ak tā gan? To jūs vienreiz jau teicāt. Bet es teicu, ka es jūs nelaidīšu. Felims O'Nīls reti kad atsaka skaistajam dzimumam, it īpaši tādām melnacainām būtnēm kā jūs. Šoreiz es tomēr nevaru laist jūs iekšā.
— Kāpēc ne?
— Kāpēc? Ir ne mazums iemeslu. Vispirms — es jums teicu, ka viņš pašreiz nevar pieņemt viesus un sievietes jau nu vismazāk.
— Bet kāpēc, senjor, kāpēc?
— Tāpēc, ka viņš nav pienācīgi apģērbies. Viņam mugurā ir tikai krekls, ja neskaita lupatas, ar kurām misters Stamps viņu viscaur notinis. Piķis un zēvele! To laikam pietiktu, lai uzšūtu veselu uzvalku — žaketi, vesti un bikses.
— Senjor, es jūs nesaprotu.
— Nesaprotat? Vai es pietiekami skaidri nepateicu, ka saimnieks ir gultā?
— Gultā? Šajā laikā! Ceru, ka nekas nav . ..
— … noticis, jūs gribējāt teikt? Diemžēl ir noticis, kaut kas nelāgs. Viņam būs jāpaguļ zem segas vēl vairākas nedēļas.
— Ak, senjor, vai tiešām viņš ir slims?
— Vai tad es jums neteicu? Bet kāds no tā labums? No mūsu runāšanas viņam ne silts, ne auksts. Jūs varat runāt, bet viņš jums neatbildēs.
— Tātad viņš ir slims. Ak, ser, sakiet, — kas viņam kait un kāpēc viņš saslimis?
— Es nudie varu atbildēt tikai uz vienu no jūsu jautājumiem — uz pirmo. Viņa slimība cēlusies no sliktas apiešanās, bet dievs zina, kas pie tā vainīgs. Viņam sāp kāja, bet āda izskatās tā, it kā viņš būtu bijis iebāzts vienā maisā ar desmit sakaitinātiem kaķiem. Jūsu maigā rociņa neatradīs uz tās nevienu veselu vietu. Bet Jaunākais ir tas, ka viņš guļ nesamaņā.
— Nesamaņā?
— Nūja. Viņš gvelž tā, it kā būtu ieķēris pāri mēram, un domā, ka viņam dzenas pakaļ ar krāsns biguli. Varu derēt, ka vislabākās zāles viņam tagadīt būtu lāsīte vīna, ja vien mēs tiktu pie tā. Bet būdā no vīna nav ne smakas. Ne pītajā pudelē, ne blašķē… Pag, pag, bet vai jums nav līdzi kāda blašķīte? Drus- cītiņ agvardientes, kā jūs to saucat. Man ir gadījies baudīt vēl draņķīgāku suslu. No viena tās malciņa saimniekam kļūtu labāk, kā likts. Sakiet jel taisnību, kundze: vai jums nav līdzi kāda lāsīte?
— Nē, senjor, man nekā tāda nav. Diemžēl nav.
— Skāde! Žēl mistera Morisa. Tas būtu viņam krietni palīdzējis. Nekas, būs viņam jāiztiek tāpat.
— Bet, senjor, vai tiešām es nevaru viņu satikt?
— Nu nemaz. Un kāds no tā arī labums? Viņš tā vai tā neatšķirs jūs no savas vecmāmiņas. Es atkārtoju, ka ar viņu ir slikti apgājušies un ka viņš guļ nesamaņā.
— Tad vēl jo vairāk man viņš jāredz. Varbūt viņam vajadzīga mana palīdzība. Esmu viņam parādā par … par …
— Ak tā? Jūs esat viņam parādā? Un jūs gribat nomaksāt parādu? Nu, tā ir pavisam cita lieta. Bet tad jau jums viņš nav jāredz. Es esmu viņa pilnvarotais, un es kārtoju visas viņa darīšanas. Es gan neprotu rakstīt, bet es varu uzšņāpt krustus uz jūsu zīmītes, un ar to pilnīgi pietiek. Jā, kundze, samaksājiet to naudiņu man, un es jums apsolu, ka saimnieks nekad neprasīs to otrreiz. Tagad tā būs pašā laikā — mēs braucam prom, un nauda ir vajadzīga kā ēst. Tā ka, ja jums nauda ir līdzi, tad spalvu, tinti un papīru mēs sadabūsim būdā. Sakiet, ka piekrītat, un es parakstīšos.
— Nē, nē, nē! Es nerunāju par naudu. Tas ir . . . tas ir pateicības parāds.
— Ak, tikai tāds … To nav grūti nomaksāt, un paraksts arīdzan nav vajadzīgs. Bet tagadīt nav īstā reize kārtot tādu parādu, jo saimnieks tik un tā neapjēgs, ko jūs teiksiet. Kad viņš nāks pie samaņas, es viņam pateikšu, ka jūs te bijāt un nomaksājāt parādu.
— Sakiet, — vai es varētu viņu redzēt?
— Kad es jums saku — nevar!
— Bet man jāredz, senjor!
— Še tev nu bija! Es esmu nolikts par sargu, un man ir stingri pavēlēts nelaist nevienu iekšā.
— Tas nevar attiekties uz mani. Es esmu viņa draugs, dona Morisio draugs.
— Kā lai Felims O'Nīls to zina? Kaut jūs izskatāties piemīlīga, jūs varat būt viņa niknākais ienaidnieks.
— Man viņš jāredz … jāredz … Es redzēšu viņu!
Isidora nolēca no zirga un gāja pie durvīm.
Redzēdams meitenes sejā nelokāmu apņēmību, galvejietis saprata, ka laiks izpildīt Zeba Stampa norādījumus un ka viņš pārāk ilgi ļāvis apvārdot sevi. Viņš iedrāzās būdā, izskrēja ar tomahauku rokā un — sastinga, ieraudzījis, ka viešņai rokā revolveris un viņa tēmē tam tieši galvā.
— Abajo la hacha! — viņa uzsauca. — LepeioZ[45] Pamēģini pacelt roku pret mani. Otrreiz tu vairs necelsi!
— Uzbrukt jums, kundze? Uzbrukt jums? — murmuļoja Felims, attapies no izbīļa. — Svētā jaunava! To ieroci es nepaņēmu jūsu dēļ, nemaz arī ne. Ja gribat, varu apzvērēt pie visiem svētajiem. Nudie, kundze, es to tomahauku nepaņēmu jūsu dēļ.
— Kādēļ tad? — jautāja Isidora, saprazdama, ka ir pāršāvusi buku, un nolaizdama revolveri. — Kādēļ tad jūs tā apbruņojāties?
— Tā kā es dzīvoju vienīgi tādēļ, lai izpildītu pavēles, es paņēmu tomahauku, lai nocirstu tam tur kaktusam zaru un pabāztu vecajai ķēvei zem astes. Jūs tak neiebildīsiet pret to?
Šoreiz apklusa senjorita — viņa nezināja, kā izskaidrot tādu dīvainu nodomu.
Viņas priekšā stāvošais ērms diezin vai varēja iedvest bailes. Viņa izskats, žesti un kustības drīzāk bija komiski nekā draudoši, vairāk smīdināja, nekā biedēja vai saniknoja.
— Klusuciešana ir piekrišana. Paldiesiņ, — nomierinājies teica Felims un, vairs nebaidoties, ka var dabūt lodi mugurā, skrēja pāri laukumiņam un izdarīja visu uz mata, kā Zebs Stamps bija piekodinājis. 1
Meksikāniete pa to laiku stāvēja kā bez valodas. Viņa netika gudra, ko nozīmē ķēves zviedzieni, sirdi plosošā suņa gaudošana un meža iemītnieku atbildes kliedzieni. Viņai neatlika nekas cits kā stāvēt un brīnīties. Kamēr ellišķais troksnis nebija rimis, nebija ne mazāko cerību no tā vaininieka uzzināt trokšņa iemeslu.
Felims atgriezās pie būdas durvīm un nostājās savā sargpostenī apmierināts kā aktieris, kas labi nospēlējis savu lomu un tagad ar mierīgu sirdi var ierindoties skatītājos.