Vecais mednieks nekad neko nedarīja steigā, pat nedzēra. Viņš malkoja monongahelieti vienā mierā.
Nepacietībā degošā kreoliete negaidīja, kad viņš pats sāks runāt.
— Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa ierunājās, aizsūtījusi prom kalponi, — kāpēc viņi arestējuši to meksikāni? Migelu Diasu, es gribēju teikt. Man šķiet, ka es šo to zinu par viņu.
— Jūs neesat vienīgā, kas viņu pazīst, mis Luīza. Jūsu brālis… bet par to pagaidām nerunāsim. Ko Zebs Stamps zina vai par ko viņam ir aizdomas, tas ir tas, ka šim Migelam Diasam ir kaut kāds sakars ar… Jūs saprotat, par ko es runāju?
— Turpiniet, mister Stamp.
— Tas bija šitā. Līdzko mēs atgriezāmies no Alamo, puiši, kuri bija dzinušies pakaļ indiāņiem, pastāstīja, ka tie nemaz nav bijuši indiāņi. To jau jūs pati esat dzirdējusi. Koka dobumā uzietās mantas skaidri pierāda, ka tie, kurus mēs redzējām uz kraujas, bijuši baltie. Man pašam arī radās tāda doma, kad es redzēju būdā pamestās kārtis.
— Tātad tie bijuši tie paši, kas naktī ielauzušies būdā, tie paši, kurus redzējis Felims?
—: Par to nav nekādu šaubu. Tie paši meksikāņi.
— Pēc kā jūs spriežat, ka viņi bijuši meksikāņi?
— Gaužām vienkārši. Es pats pārliecinājos par to. Es izsekoju, kur palicis katrs no šiem bandītiem.
Jaunā kreoliete vairs neko nejautāja. Zeba stāsts bija daudzsološs, un viņa gaidīja turpinājumu.
— Redziet, kārtis, kā arī daži vardi, kurus īrs man atkārtoja, vedināja domāt, ka šie vīri bijuši dzeltenādainie. Kad biju pārliecinājies par to, man nenācās grūti apjaust, no kurienes viņi uzradušies. Es pietiekami labi pazīstu vietējos meksikāņus, lai pēc apraksta uzzīmētu jebkuru no šiem četriem. Bez tam vienu no viņiem es iezīmēju. Es biju drošs, ka tas man ir izdevies.
— Iezīmējāt? Kā?
— Vai atceraties, ka es izšāvu, stāvēdams pie būdas durvīm?
— Nu kā tad! Es neredzēju indiāņus, es tajā brīdī biju zem kokiem. Es redzēju, ka jūs uz kādu izšaujat.
— Mis Luīza, šitas vīrs reti kad izšauj, nenolaižot asinis. Es zināju, ka esmu trāpījis tam draņķim, bet lielā attāluma dēļ lode tika aiznesta sānis un es rēķināju, ka lode šo maķenīt aizķērusi. Es redzēju, kā viņš sarāvās aiz sāpēm, un nodomāju: «Ja tajā ādā nav izrauti caurumi, esmu ar mieru atdot viņam savu ādu.» Pēc tam atgriezās mūsu puiši un stāstīja nevis par baltajiem, bet par sarkanādainajiem. Man jau bija puslīdz skaidrs, kas bijuši šie indiāņi, un es varēju ņemt viņus ciet. Tomēr es to nedarīju.
— Kāpēc ne, mister Stamp? Jūs taču neļāvāt viņiem aizbēgt? Varbūt tie ir tie paši ļaudis, kas nogalinājuši manu nabaga …
— Tāpēc jau arī es viņus neaiztiku. Bija vēl cits iemesls. Man negribējās jāt pārāk tālu prom no forta, jo ej nu sazini, kas var notikt manas prombūtnes laikā. Jūs saprotat? Bez tam es uzskatīju, ka vēl par agru darīt tai lietai galu. Es gribēju būt drošs par iznākumu.
— Un jūs esat drošs?
— Pilnīgi. Es nospriedu, ka lietus nelīs, tāpēc nesteidzos jāt prom tā, kā biju nodomājis. Es sagaidīju pārrodamies kareivjus un tad varēju atstāt Morisu drošā apsardzībā. Līdzko viņi bija atpakaļ, es apsegloju savu veco ķēvi, un mēs devāmies uz to vietu, kur tie zeļļi bija nobāzuši savus balles piederumus. Man jau bija pastāstīts, kur tas ir, un es viegli atradu to vietu. Tā kā viņus bija vadījis tas zīdainis Spenglers, es zināju, ka viņi nav noskaidrojuši ne pusi no tā, kas vajadzīgs, un ka man pašam būs jātiek skaidrībā par visu. Es nebiju maldījies. Pēdējais muļķis, kas kādreiz bijis prērijā, būtu atradis šo viltus komanču pēdas atpakaļ. Katrs tirgotājs varētu izsekot tām, tikai ne Spenglers vai kāds cits no viņiem. Man bija vienkāršāk par vienkāršu visu pārbaudīt, kaut gan meklētāju zirgi bija izbradājuši pēdas uz velna paraušanu. Es izsekoju «indiāņu» zirgu pēdām līdz pat viņu staļļiem.
— Un pēc tam?
— Pēc tam es aprunājos ar majoru. Pēc pusstundas visi skais- tulīši jau tupēja aiz restēm. Barvedi saņēma ciet pirmo, lai viņš nevarētu saostīt, kas gaidāms, un neaizšmauktu. Es nebiju maldījies, ka esmu atstājis misteram Migelam Diasam savu zīmi. Lode bija izurbusies cauri viņa kreisajai rokai, un ar to arī bija izskaidrojams, kāpēc viņš tik viegli ļāva savam upurim aizbēgt.
— Tātad tas ir bijis viņš! — Luīzai neviļus paspruka. — Ļoti dīvaini. Es redzēju viņu uzkalnā krūmos. Jā, tas bija viņš. Bet šī meksikāniete . .. Isidora? Ak, tur ir kāds noslēpums. Kas to atklās? Sakiet man, dārgais Zeb, — viņa pabikli turpināja, pieiedama tuvāk medniekam, — šī sieviete … šī meksikāniete, es gribēju teikt. .. kas .. . kas bija tur .. . Vai viņa bieži apmeklēja viņu?
— Viņu? Kuru viņu, mis Luīza?
— Es jautāju par misteru Džeraldu.
— Varbūt bieži, varbūt arī ne, to es nezinu. Es pats esmu bijis tur reti. Tajā apvidū es parasti nemedīju, tikai paretam iegriežos tur pārmaiņas pēc. Pie upītes daudz meža tītaru un briežu. Ja gribat zināt manas domas, tad man jāteic, ka tā meitene tur nekad agrāk nav bijusi. Vismaz es par to neko neesmu dzirdējis. Un, ja tā arī būtu bijis, tad Felims katrā ziņā būtu izpļāpājis. Man ir vēl kāds iemesls, kas liek tā domāt. Esmu dzirdējis tikai par vienu daiļā dzimuma pārstāvi, kas ciemojusies tajā būdiņā.
— Kas? — kreoliete ātri jautāja, bet tūlīt arī apķērās un pietvīka, ieraudzīdama Zeba daudznozīmīgo skatienu. — Bet tas nav svarīgi, — viņa turpināja, nenogaidījusi atbildi. — Tātad jūs, Zeb, domājat, ka šie cilvēki, šie meksikāņi, ir iejaukti mana brāļa slepkavībā?
— Patiesību sakot, mis Luīza, es tiešām nezinu, ko lai domā. Tas ir vismīklainākais notikums, kāds vien pieredzēts šitajās prērijās. Reizēm man rādās, ka tas ir meksikāņu darbs, reizēm — ka tur vēl kāds cits pielicis pirkstu. Es neteikšu, kas.
— Bet ne jau viņš, Zeb, ne jau viņš!
— Nē, mustangu mednieks tas nav. Par to nevar būt ne runas. Lai ko saka pret viņu, es ne mirkli nešaubos, ka viņš nav vainīgs.
— Bet kā lai viņš to pierāda? Stāsta, ka visas liecības vēršoties pret viņu. Neviens nesaka ne vārda viņam par labu!
— Tā gluži nav. Man nav bijis laika visu, kā nākas, noskaidrot. Tagad man ir iespēja, un es to izmantošu. Prērija ir liela grāmata, mis Peintdekstere, brīnumaina liela grāmata tiem, kas prot to lasīt. Zebs Stamps nekādās skolās gan nav gājis, bet to viņš pieprot. Varbūt izdodas atrast kādu liecību, kas runā par labu Morisam. Mans skolotājs mēdza sacīt, ka arī akmeņi un lopi runājot. Ja tā, tad Alamo kaut ko vajadzētu atrast.
— Vai jūs cerat atrast kādas pēdas?
— Aizjāšu un labi apskatīšos, it īpaši tajā vietā, kur es ierau- dziju puisi jaguāra nagos. Vajadzēja doties turp agrāk, bet, kā jau teicu, man nebija iespējams. Par laimi, tajā laikā nebija lijis, un nedēļu vecas pēdas varēja saskatīt ne sliktāk kā vakar iemītās. Protams, kaut kādai sajēgai par tām ir jābūt. Bet nu man jājāj, mis Luīza. Es ieskrēju pie jums pastāstīt, kas notiek fortā. Nedrīkst zaudēt laiku. Šorīt man atļāva satikties ar puisi, un es redzēju, ka prāts viņam sāk noskaidroties. Līdzko viņš būšot atlabis, regulatori pieprasīšot, lai viņu tiesā. Tas var notikt triju dienu laikā, un man līdz tiesai ir jātiek atpakaļ.
— Steidzieties, Zeb, cik ātri varat, un lai dievs jums stāv klāt. Atgriezieties ar pierādījumiem, ka viņš nav vainīgs, un es jums visu mūžu būšu pateicīga par to… par to, kas man dārgāks par pašas dzīvību.