Zeba Stampa sejā atspoguļojās ne tik- daudz izbrīns, cik apmierinātība, ka viņam izdevies atšifrēt šo dokumentu.
— Tas ir aploksnes gabals, — viņš nomurmināja. — Tas stāsta par daudz ko. Es domāju, ka vairāk nekā pati vēstule. Nekas, priekšdienās zinās, kā stampāt pilnu šauteni nevis ar papīra skrandu, bet ār sataukotu briežādu, kā pienākas. Rakstīts ar sievietes roku, — viņš turpināja, no jauna ieskatīdamies papīrā. — Bet tam nav nozīmes. Tik un tā sūtīta viņam, tātad viņam arī pieder. To nedrīkst izlaist no rokām.
Ar šiem vārdiem vecais mednieks izvilka nelielu ādas tabak- maku, kurā glabāja posu, kramu un šķiļdzelzīti, un, rūpīgi ielicis tajā papīru, iebāza tabakmaku kabatā.
— Tā, — viņš atkal uzrunāja sevi, — rādās, ka šitam večukam izdosies krietni pašķetināt mudžekli. Vietām pavediens gan. pārtrūks, šis tas nebūs īsti skaidrs. Noslepkavotais, lai kas viņš arī būtu, ir atradies tajā vietā, kur asiņu lāma. Cilvēks, kas noslepkavojis, lai kas viņš būtu, stāvējis aiz tās akācijas. Ja tie pienapuikas nebūtu izmaisījuši, es būtu uzzinājis kaut ko vairāk. Tagad nav ne mazāko izredžu. Viņi izmīcījuši pēdas uz velna paraušanu. Jāt uz to pusi nav nekādas jēgas. Vislabāk jāt pa pēdām atpakaļ, ja tas iespējams, un izdibināt, uz kurieni zirgs ar salauzto pakavu aiznesis savu saimnieku pēc mazajām medībām. Tāpēc, veco Zebulon Stamp, griezies atpakaļ pa zābaku pēdām!
Un mednieks devās meklēt pēdas, kas bija izvedušas viņu klajumiņa malā. Tikai divās vai trijās vietās varēja izšķirt pēdu nospiedumus, taču Zebs nepievērsa tām sevišķu uzmanību. Viņš jau bija ievērojis, ka cilvēks, kuram piederēja šīs pēdas, atgriezies tajā vietā, kur bija piesējis zirgu, un zināja, ka tās aizvedīs uz turieni.
Zebs nolēma uz laiku atstāt gājēja pēdas. Drīz viņš ieraudzīja skaidri saskatāmas pēdas, taču šoreiz tās bija citādas. Labi iemīta taka vienā pusē izveda klajumā, otrā pusē veda laukā no tā. Tā bija zvēru taka.
Zebs redzēja, ka pirms dažām dienām pa to gājuši vairāki apkalti zirgi, tāpēc griezās atpakaļ, lai papētītu šīs pēdas.
Pēc pakavu nospiedumiem vien viņš varēja noteikt dienu un stundu, kad gājuši zirgi, taču šobrīd viņam nebija sevišķas vajadzības parādīt savu prasmi. Viņš zināja, ka šīs pēdas ieminuši Spenglera nodaļas zirgi pēc atdalīšanās no galvenās nodaļas, kas majora vadībā bija devusies mājup.
Zebs jau bija dzirdējis stāstu par šiem meklējumiem: kā Spenglers un viņa biedri izsekojuši Henrija Poindekstera zirga pēdām līdz tai vietai, kur kalps bija zirgu notvēris, — pie plantācijas robežas.
Nezinātājam ar to būtu gana. Viņš uzskatītu, ka nav vērts otrreiz iet pa tām pašām pēdām, tikpat neko jaunu neatklās. Zebs tā nedomāja. Varēja redzēt, ka viņš svārstās.
— Ja es zinātu, ka man pietiks laika, — viņš prātoja, — es nekavētos ne mirkli. Bet ar to laiku tā ir, kā ir, tāpēc labāk būs jāt uz ciematu pa salauztā pakava pēdām.
Zebs jau bija pagriezies, lai ietu prom no klajumiņa, bet tad atkal apstājās.
— Galu galā tās es viegli atradīšu katrā laikā. Es jau iepriekš varu pateikt, kurp tās vedīs, it kā es būtu skrējis līdzās tam nekrietnelim, — taisnā ceļā uz Kasadelkorvo stalli. Trakoti žēl pamest sitās pēdas, kamēr es vēl te esmu. Būs jānostaigā vēl kādas desmit jūdzes, bet laika nav daudz. Velns parāvis, jāpamēģina paieties pa šitām pēdām. Lai vecā ķēve pagaida, kamēr es atgriežos.
Un Zebs ar jaunu sparu devās pa zvēru taku, pa kuru bija aizjājusi ari Spenglera vadītā nodaļa.
Taču par šīm pēdām viņš gandrīz vai nelikās zinis. Viņa uzmanību saistīja tikai Henrija Poindekstera zirga pēdu nospiedumi. Tos viņš atšķīra, kaut gan tie bija stipri izmīdīti. Kā viņš būtu teicis, katrs pienapuika spētu to izdarīt. Jaunā plantatora zirgs bija auļojis, bet meklētāji jājuši lēni. Viņi nebija nedz apstājušies, nedz novirzījušies, bet Henrijs gan.
Auļojošais zirgs bija nevis apstājies, bet mazliet novirzījies no ceļa, it kā būtu satrūcies no kāda vilka, jaguāra, kaguāra vai cita plēsīga zvēra. Spenglera nodaļa nebija apstājusies, lai mēģinātu noskaidrot, kāpēc zirgs satrūcies.
Zebs Stamps bija ziņkārīgāks un apstājās šajā vietā.
Zāle te neauga, smilšaino ceļu klāja oļi. Pār to pletās milzīgs koks ar horizontāli izstieptiem zariem. Viens no zariem sniedzās pāri takai tik zemu, ka cilvēks nevarēja pajāt garām, nepieliecis galvu. Zebs Stamps apskatīja šo zaru. Viņš ievēroja tā mizā skrambu. Kaut gan skramba nebija liela, tā acīmredzot bija radusies no saskares ar kādu cietu priekšmetu.
— To izdarījusi cilvēka galva, — Zebs sprieda, — jātnieka galva. Neviens dzīvs cilvēks nevar izturēt tādu triecienu, neizvēlies no segliem. Urā! — viņš iegavilējās, pavirši aplūkojis zemi zem koka. — Tā jau domāju. Te var redzēt, kur kritis jātnieks. Un te viņš rāpojis. Nu man ir skaidrs, no kurienes viņam tas mīklainais lielais puns. Es zināju, ka tas nav no nagiem, un neizskatās, ka būtu ielaists ar akmeni vai iesists. Tā ir tā nūja, kas uztaisījusi punu.
Vingrā solī ar priekā starojošu seju vecais mednieks gāja prom no koka, šoreiz ne vairs pa zvēru taku, bet pa smagi cietušā cilvēka pēdām. Daļa no tām bija padzisušas, bet Zebs vadījās pēc zīmēm, kuras parasta acs nepamanītu, bet viņš lasīja kā uzrakstus uz ceļmalas stabiņiem. Sānis paliekts zars, no vietas izkustināti ložņaugu taustekļi, švīkas zemē — viss liecināja, ka te gājis cilvēks. Vēl vairāk — zīmes rādīja, ka cilvēks bijis vārgs, sakropļots.
Zebs Stamps gāja tik ilgi, kamēr sasniedza upīti.
Tālāk iet nebija vajadzības. Bija atrasts vēl viens pārrautā pavediena posms. Vēl mazliet, un viņam rokā būs viss pavediens.