Vecais mednieks, izkļuvis no krūmiem, jāja tālāk tik lēni, it kā viņa rīcībā vēl būtu vesela diena. Taču, ielūkojoties vērīgāk, Zeba sejā varēja lasīt nepacietību. Viņš sēdēja seglos sasprindzis un uzmanīgi skatījās uz priekšu.
Uz Kolhauna atstātajām «zīmēm» Zebs retu reizi paraudzījās ar acs kaktiņu. Vecā ķēve gāja pa pēdām bez skubināšanas.
Bet ne jau tāpēc Zebs turējās tālāk, jo viņš taču labprātāk nebūtu izlaidis Kolhaunu no redzesloka. Bet tagad Kolhauns varētu ieraudzīt viņu un viņa labajam nodomam būtu svītra pāri. To paturot vērā, Zebs vairāk paļāvās uz savu prātu nekā uz jūtām.
Jādams lēni un uzmanīgi, viņš beidzot nonāca vietā, kur Kolhaunam bija parādījusies mirāža.
Zebs neko tādu neredzēja. Mirāža bija nozudusi, un debesis tagad sniedzās uz leju līdz pašai prērijai, kur to zilums saplūda ar zāles zaļumu taisnā līnijā.
Tomēr mednieks ieraudzīja kaut ko tādu, kas pārsteidza viņu ne mazāk kā spoka parādīšanās, — divas sajaukušās zirgu pēdas. Vienas piederēja Kolhauna jaunajam zirgam, jo Zebs jau bija tās izmērījis. Apakšējās pēdas viņš pazina tik labi, it kā tās būtu atstājusi viņa paša ķēve. ,
— Tas nelietis tomēr sameklējis viņu! — Zebs teica, aplūkodams divkāršās pēdas. — Bet tas vēl nenozīmē, — Zebs turpināja, gari stiepdams vārdus, — ka viņš ir noķēris jātnieku. Bet ej nu sazini… Var jau gadīties, ka ir noķēris. Kazi vai mustangs nepielaida šo pavisai klāt, redzēdams, ka otrs ir no tās pašas sugas. Un ja tā… ek … ja tā . .. Bet ko es te stāvu kā muļķis? Laika ir maz. Ja Kolhūnam laimējies panākt jātnieku bez galvas un dabūt no. šā to, ko viņam vajag, tad es varu palikt ar garu degunu.
Jāpasteidzas. Nur kusties, vecenīt, un parādi, ka vari panākt to pelēko zirgu, kas skrējis te pirms pusstundas. Parādi tagad, ka tu māki lobt ne sliktāk par šiem, kad vajag. Nu-ū!
Vecais mednieks iegrūda ķēvei sānos vienīgo piesi, un tā sāka rikšot. Viņš negribēja jāt ātrāk, nekā ļāva piesardzība, un visu laiku acīgi raudzījās uz priekšu.
-— Pēc pēdām, — Zebs prātoja, — es varu tīri labi noteikt, kur tās izvedīs. Visi ceļi it kā saiet kopā tur. Pa šo ceļu jājis arī viņš, nabaga jauneklis, kuram vairs nav lemts atgriezties. Nu, ko tur lai dara. Ja nav iespējams atdot viņam dzīvību, jāatmaksā tam riebeklim, kas viņu nogalējis. Svētajos rakstos ir sacīts: «Aci pret aci, zobu pret zobu!» Es ceru, ka man izdosies aizvērt viņam acis un izlauzt ilkņus. Rau, tur viņš jāj! Un jātnieks bez galvas arī, lai velns par stenderi! Abi pilnos auļos. Zvēru, ka pelēkais mustangs panāks bēro. Viņi nejāj šurp, tā ka mums nav nekāda vajadzība slēpties, vecenīt. Stāvi rāmi! Ja kustēsimies, viņš mūs var ieraudzīt. Nebaidies. Viņš ir pārāk aizņemts _ar savu spēlīti, lai lūrētu apkārt, viņš redz tikai to, kas priekšā. A, tā jau es domāju — taisni pa stigu ko nagi nes. Nu, manu ķēvīt, čāpājam tālāk!
Nenolaižot acu no stigas, Zebs aizjāja līdz krūmiem. Kaut gan vajātājs jau sen bija pazudis līkumā, vecais mednieks joprojām turējās stigas malā augošo krūmu aizsegā.
Šāviens Zebu sevišķi nepārsteidza. Viņš bija gaidījis .to jau pašā vajāšanas sākumā un brīnījās, ka tas nav atskanējis agrāk. Kad šāviens beidzot norībēja, Zebs nešaubīgi pateica, kas bijis šāvējs.
Zebu vairāk pārsteidza tas, ka dažas minūtes pēc šāviena Kolhauns kā plēsts drāzās atpakaļ. Viņš bēga!
— Atkal jāj atpakaļ un tik ātri! — Zebs nomurmināja. — Jocīgi gan! Kaut kas nav, kā vajag, jādomā. Drāž tā, it kā pats nelabais mītu viņam uz papēžiem. Varbūt viņi apmainījušies lomām un pats bezgalvainais dzenas viņam pakaļ. Nudien tā rādās. Es nežēlotu sudraba dolāru, lai papriecātos par tādu skatu. Ha-ha-ha!
Mednieks jau laikus bija nokāpis zemē un kopā ar ķēvi paslēpies krūmos, lai viņus neieraudzītu bēgošais jātnieks, kuram drīz vajadzēja joņot garām.
Bet Kolhauns drāzās tik ātri un izskatījās tik apjucis, ka viņš diezin vai būtu pamanījis Zebu pat tad, ja tas būtu stāvējis atklātā vietā.
«Lai velns par stenderi!» mednieks iesaucās domās, ieraudzījis tuvumā šausmu izķēmoto seju. «Ja nelabais nedzenas viņam pakaļ, tad tas ir viņā pašā. Savu mūžu neesmu redzējis bāisml- gāku ģīmi. 2ēl tās sievietes, kuru viņš apņems par sievu. Nabaga mis Peintdekstere! Ceru, ka viņai izdosies atkratīties no tāda šaus- moņa, kas taisās kļūt par viņas kungu un noteicēju. Bet kas galu galā ir noticis? Neviens viņam neseko, bet šis ļeko tālāk. Uz kurieni viņš laižas? Būs jāpaskatās.»
— Atkal uz mājām! — Zebs iesaucās, izjājis no krūmiem un redzēdams, ka Kolhauns auļo uz Kasadelkorvo. — Atkal uz mājām, skaidra bilde. Nu, vecenīt, — viņš, turpināja, kad pelēkais mustangs gandrīz vairs nebija redzams, — mēs abi jāsim uz otru pusi. Mums jādabū zināt, ko viņš tur šāvis.
Pēc desmit minūtēm Zebs nokāpa no ķēves un pacēla no zemes priekšmetu, kuram bez trīsām, pat bez riebuma nevarētu pieskarties viscietsirdīgākais cilvēks.
Vecais mednieks nebaidījās. Viņš pacēla galvu, kuru pazina ļoti labi. Kaut gan seja bija pārvērsta un klāta ar asinīm, tā viņam bija ļoti ļoti dārga. Viņš bija mīlējis šo galvu, kad tā bija piederējusi puisēnam, viņš saudzīgi turēja to rokās tagad, kad tā nepiederēja nevienam.
Zebs mēģināja noņemt platmali. Tas viņam neizdevās. Galva bija tā piemilzusi, ka platmalei apsietā lente gandrīz vai plīsa pušu. Turēdams galvu sev priekšā, vecais vīrs maigi raudzījās pazīstamajā sejā.
— Ak dievs, ak dievs! — viņš teica. — Kas tā par dāvanu tēvam, nemaz nerunājot par māsu! Nenesīšu to prom no šejienes. Labāk būs, ja aprakšu to tepat un neteikšu nevienam neko. Nē, sasodīta būšana, kas man nāk prātā! Tā būs vajadzīga tiesai kā liecinieks.
Zebs attina savu novalkāto segu un rūpīgi ievīstīja tajā galvu. Tad, pakāris savādo vīstokli pie seglu loka, viņš uzkāpa ķēvei mugurā un domīgs jāja atpakaļ.