Saspringtās gaidās svinīgā klusumā' aizrit desmit minūtes. Šad un tad atskan pa vārdam vai pa izsaucienam: te vienam, te otram šķitis, ka viņš redz prērijā kādu punktu. Tad pūlis satraukti iedūcās un visi paslejas uz pirkstgaliem, lai labāk redzētu.
Trīs reizes atskan brīdinājuma saucieni, taču izrādās, ka notikusi pārskatīšanās. Pacietība ir jau gandrīz pilnīgi izsmelta, kad atskan ceturtais sauciens, daudz skaļākā un noteiktākā balsī.
Šoreiz laužu cerības nav pieviltas. Pie apvāršņa parādās tumši plankumi, kas ātri vien iegūst apveidu. Pūlī ap ozolu nodimd «urā», kad prērijā kļūst saredzami trīs jātnieki.
Divus no viņiem nav grūti pazīt — Zebu Stampu un Kasiju Kolhaunu. Bet pazīt trešo ir vēl vieglāk — tas ir jātnieks bez galvas, kas tik ilgi devis vielu pārdabiskiem spriedelējumiem un minējumiem. Kaut gan ir noskaidrots, kas ir šis jātnieks, visi to uzlūko ar tādu kā bijību.
Kliedzieni apklust, līdz beidzot trīs jātnieki ir klāt. Pūli pāršalc čuksti, it kā ļaudis baidītos izteikt savas domas skaļi.
Daudzi iet uz priekšu, lai labāk aplūkotu trīs jātniekus. Drī2 vien tos no visām pusēm apstāj ļaudis. Divi no jātniekiem jau nolēkuši no zirgiem, trešais paliek seglos.
Kolhauns aizved zirgu sānis un iejūk pūlī. Nevienam vairs nav daļas par viņu. Visu acis un domas pievērstas jātniekam bez galvas.
Zebs Stamps, atstājis savu veco ķēvi, saņem Poindekstera zirgu aiz iemauktiem un pieved pie koka.
— Nu, tiesnesi un zvērinātie, — viņš saka, — te ir liecinieks, kas palīdzēs jums tikt pie skaidrības. Kā būtu, ja jūs apskatītu viņu?
— Ak dievs, tas ir viņš! — atskan sauciens. Gara auguma vīrs izstreipuļo priekšā un nostājas blakām jātniekam bez galvas. Tas ir Henrija Poindekstera tēvs. Tālāk dzirdams sievietes kliedziens un apslāpēts vaids. Tā ir vioa māsa.
Pēc kāda laika Vudliju Poindeksteru aizved prom. Viņš nepretojas, acīmredzot pat neapzinās, kas notiek ap vinu. Veco plan- tatoru pieved pie karietes un apsēdina blakām meitai.
Taču kariete nekustas no vietas. Luīza apņēmusies palikt te, kamēr tiesa pasludinās spriedumu, jā, pat līdz sodīšanai, ja tāda notiks.
Zebu Stampu aicina ieņemt liecinieka vietu. Nopratināšana turpinās. Daudzas formalitātes tagad atkrīt. Vecajam medniekam, kas vienu reizi ir jau zvērējis, liek stāstīt visu, ko viņš zina un kā prot. Viņš runā aprautām frāzēm, it kā tiesā būtu nepieciešams runāt tieši tā.
— Pirmo reizi par šito nesmuko lietu es uzzināju otrā dienā pēc jaunā Peintdekstera pazušanas. Es tikko biju atgriezies no medībām. Man teica, ka mustangu mednieks tiekot apvainots
slepkavībā. Es zināju, ka viņš nav uz to spējīgs, bet, lai būtu mierīgs prāts, aizjāju uz viņa būdu. Morisu neatradu mājā. Viņa kalpu Felimu gan atradu, bet to bija tā pārbiedējuši visādi notikumi, ka es netiku gudrs, ko viņš man stāsta.
Kamēr mēs. pļāpājām, atskrēja suns. Skatos, kaut kas piesiets pie kakla. Paskatos tuvāk — mustangu mednieka vizītkarte. Uz tās bija ar asinīm uzrakstīti vārdi. Šie vārdi norādīja, kur puisis meklējams. Kopā ar Felimu un suni steidzos turpu. Mēs ieradāmies pašā laikā, lai izglābtu mustangu mednieku no tā plankumainā kaķa, kuru meksikāņi sauc par tīģeri. Es biju dzirdējis, ka jauneklis sauc to par jagvāru. Es ielaidu zvēram lodi ribās, un tas bija uz vietas beigts.
Pēc tam mēs aizvedām mustangu mednieku uz viņa būdu. Mums vajadzēja viņu stiept uz tādām kā nestuvēm, jo mēs redzējām, ka viņš pats nevar paspert ne soli. Bez tam prāta viņam nebija ne tik, cik tītaram riesta laikā. Tātad mēs nogādājām viņu būdā. Tur viņš arī palika guļam, kamēr ieradās regulatori un atrada viņu.
Liecinieks apklust, it kā pārliktu, vai ir vērts stāstīt par visiem neparastajiem notikumiem, kurus viņš pieredzējis, uzturēdamies būdā. Vai apsūdzētajam nebūtu labāk, ja viņš tos nepieminētu?
Zebs nolemj klusēt.
Prokurors nav ar to mierā un sāk izvaicāt liecinieku. Tādējādi viņam rodas pilnīgs priekšstats par visu, kas noticis pirms tam, kad apsūdzētais saņemts ciet un ieslodzīts fortā.
— Bet tagad, — saka Zebs Stamps, — kad jūs esat izvilkuši no manis visu, ko zinu, es gribētu piemetināt vēl ko tādu, ko jūs man nejautājāt.
— Turpiniet, mister Stamp, — saka aizstāvis no Sanantonio.
— Rau, tas, ko es gribu teikt, attiecas ne tikdaudz uz apsūdzēto, cik uz cilvēku, kuram, pēc mana prāta, būtu jāstājas viņa vietā. Es nesaukšu šo cilvēku vārdā. Es izstāstīšu jums, ko zinu, bet pārējo jūs, zvērinātie, uzminēsiet paši.
Vecais mednieks ievelk elpu, it kā gatavotos plašai runai. Neviens viņu netraucē. Visi nojauš, ka Zebs ir tas, kuram zināms slepkavas vārds. Kas ir jātnieks bez galvas — par to vairs nav jāmokās minējumos.
— Zvērinātie! — Zebs turpina. — Pēc ta, ko biju dzirdējis un, galvenais, redzējis, es sapratu, ka nabaga jaunais Peintdek- sters ir pagalam, nav vairs starp dzīvajiem. Tāpatās es nešaubījos, ka šo neģēlību nav pastrādājis mustangu mednieks Moriss Džeralds. Bet kas tad? . .. Sitas jautājums urdīja mani tāpatās kā jūs visus. Nešaubīdamies, ka īrs nav vainīgs, es nolēmu pats izdibināt patiesību. Es negribu teikt, ka nekas neliecināja pret viņu. Tomēr tas nespēja pārliecināt mani, un es devos prērijā pētīt pēdas.
Es zināju, ka jābūt vienām zirga pēdām, kas ved uz to vietu, un otrām, kas ved prom. Sasodīts! Tur bija tik daudz pēdu, ka nezināju, no kura gala sākt. Mani sevišķi intresēja amerikāņu zirga pēdas. Trīs pakavi tam bija veseli, ceturtais salauzts. Te ir tas dzelzs gabals.
Liecinieks iegremdē roku sava kamzoļa kabatā un izvelk no turienes pakavu. Viņš paceļ to augstu gaisā, lai varētu saredzēt visi — tiesnesis, zvērinātie un skatītāji.
— Sitas zirgs, mister tiesnesi un zvērinātie, bija šķērsojis prēriju tajā pašā naktī, kad bija notikusi slepkavība. Tas bija gājis nopakaļ nogalinātā jaunekļa zirgam, kā arī apsūdzētā zirgam. Tas bija gājis tieši pa abu pēdām un apstājies netālu no tās vietas, kur notikusi slepkavība. Taču ilgi stāvējis tas jātnieks nebija. Viņš bija devies tālāk līdz asiņu peļķei. Izlietās asinis ir vina roku darbs. Slepkava ir tas, kas jājis ar trešo zirgu, ar to, kuram bija salauzts pakavs.
— Turpiniet, mister Stamp, — saka tiesnesis. — Paskaidrojiet, ko jūs ar to gribat teikt.
— Rau, ko, tiesnesi. Cilvēks, par kuru es runāju, paslēpās biezoknī un no turienes raidīja lodi, kura nonāvēja nabaga jauno Peintdeksteru.
— Kas? Kas ir šis cilvēks? Nosauciet viņa vārdu! Viņa vārdu! — vienlaikus iekliedzas vairākas balsis.
— Man rādās, ka viņa vārdu jūs atradīsiet tur.
— Kur?
— Kur? Jātniekā bez galvas. Skatieties, — Zebs saka, norādot uz nekustīgo stāvu, — te uz svītrainā serapē redzams sarkans plankums. Vidū ir caurums. Tā kā uz muguras tāda cauruma nav, tad es domāju, ka lode iestrēgusi ķermenī. Noģērbsim viņu un paskatīsimies.
Visi klusuciešot piekrīt lieciniekam. Divi vai trīs no skatītājiem — viņu vidū arī Sems Menlijs — iznāk priekšā un uzmanīgi noņem līķim serapē. Skatītāji stāv mēmā klusumā kā pieminekļa atklāšanas svinībās. Neviens neuzdrošinās pat čukstēt.
Nelaiķis ir ģērbies uz krūtīm krokotā un līdz kaklam cieši aizpogātā zilā blūzē un tādas pašas krāsas biksēs ar gaišāku svītru pa vīli. Taču nekas liels no tām nav redzams, jo kājās viņam cieši pieguloši lāsumainas ādas zābaki. Ap vidu divas reizes aptīta zirga astru virve. Priekšā un aizmugurē tā piesieta pie
* segliem. Šī virve notur ķermeni stāvus. Viss ir tā, kā apsūdzētais stāstījis. Jā, bet kur ir galva?
Neviens no klātesošajiem nejautā. Visi, acis nenovērsdami, aplūko līķi.
Redzami divi ložu caurumi: viens virs sirds, otrs — mazliet augstāk par vēderu.
Visu skatienus piesaista otrs caurums, jo ap to sarecējušas asinis. Mīkstais blūzes audums piesūcies ar asinīm.
Augšējais caurums ir citāds. Tas vārda tiešā nozīmē ir blūzē izrauts caurums, kurā varētu iebāzt zirni. No tālienes tas gan; drīz nav saskatāms. Arī asinis no tā nav tecējušas.
— Tam, — ierunājas Zebs Stamps, norādīdams uz mazāko caurumu, — nav nozīmes. To es pats izšāvu. Redziet, ap to nav asiņu, un tas pierāda, ka lode trāpījusi jau līķim. Otrs caurums — tā ir cita lieta. To atstājis nāvējošs šāviens, un, ja nemaldos, lodei vēl jābūt iekšā. Es domāju, ka jūs uzgriezīsiet un paskatīsieties.
Neviens neiebilst pret šo priekšlikumu. Gluži otrādi — tiesnesis mudina darīt tā, k^ ierosinājis Zebs.
Līķi atsien vaļā un noceļ no zirga. Tā rokas un kājas šķiet kā pārakmeņojušās, bet ķermenis jau sažuvis un vairs nav daudz smagāks par mūmiju. To saudzīgi nogulda zālē. Ķirurgi ar Semu Menliju priekšgalā klusēdami sastājas apkārt.
Kreisajā plaušā tiek atrasts meklētais priekšmets. Mednieku naža smaile atduras pret kaut ko cietu. Jā, tā ir lode.
Beidzot lode ir izņemta, notīrīta un to nodod zvērinātajiem.
Par spīti vītņveida nobrāzumam, kas radies, lodei skrienot caur stobru, par spīti iedobei tajā vietā, ar kuru nāvējošais metāla gabaliņš atdūries pret ribu, uz tā vēl skaidri saredzams iespiests pusmēness un burti «K.K.K.».
Ak, šie nodevīgie iniciāļi! Daži atceras dzirdējuši par tiem jau agrāk. Daži var apliecināt, ka to īpašnieks lielījies ar iezīmētajām lodēm; tas bijis toreiz, kad izcēlies strīds par nogalināto jaguāru. Tagad lielībniekam ir iemesls nožēlot savus vārdus.
«Bet kur viņš ir?» šo jautājumu jau sāk uzdot pūlī.
— Ko jūs par to teiksiet, mister Stamp? — otro jautājumu uzdod aizstāvis.
— Neko lielu, — mednieks atsaka. — Tas jau katram pienapuikam ir skaidrs kā diena, ka jauno Peintdeksteru nogalinājusi šitā lode.
— Bet kas to izšāvis, kā jūs domājat?
— Arī tas, rādās, ir ne mazāk skaidrs. Ja cilvēks uzraksta vēstule savu vārdu, nevar būt šaubu, kas sūtījis vēstuli. Te gan ir tikai trīs iniciāļi, bet es tā domāju, nav grūti uzminēt, ko tie nozīmē.
— Es tur nesaskatu nekā sevišķa, — iejaucas prokurors. — Lode ir iezīmēta, tas taisnība, ar simbolu un burtiem, kas pieder, bet varbūt arī nepieder visā kolonijā pazīstamam džentlmenim. Lietas labad pieņemsim, ka pieder. Un ko no tā var secināt? Nav pirmā reize, kad slepkavība tiek izdarīta ar nozagtu ieroci. Tā ir viltība, vecs triks. Kas var apgalvot, ka tā nav? Bez tam, — prokurors turpina, — ar ko motivējama tāda slepkavība? Kāpēc jūs domājat, ka to izdarījis cilvēks, kuru jūs tagad turat aizdomās? Nesaucot vārdā, mēs visi zinām, kam pieder šie iniciāļi. Cerams, šis džentlmenis nenoliegs, ka tie ir viņa. Taču tas vēl neko nenozīmē, kamēr nav citu pierādījumu, kas dotu iespēju saistīt viņu ar šo noziegumu.
— Ak tā? — ierunājas Zebs Stamps, kas nepacietīgi gaidījis, kad jurists beigs. — Bet kā jūs sauksiet šito te?
Zebs izņem no sava tabakmaka saburzītu un pulvera dūmu apkvēpinātu papīra gabalu.
— To es atradu, — vecais mednieks saka, sniegdams papīru zvērinātajiem, — kokā netālu no slepkavības vietas. Tas nācis no tās pašas šautenes, no kuras lode. Uz šitā aploksnes gabala rakstīts vārds, kas pilnīgi atbilst iniciāļiem. Zvērinātie paši var izlasīt vārdu.
Zvērināto vecākais paņem papīra skrandu un, izgludinājis to, lasa:
— «Kapteinis Kasijs Kolhauns»!