Nelaime bija tā, ka Koho bija iepazinis alkohola garšu. Jaunības dienās viņš izjuta skurbuma līksmi pēc tam, kad bija apkāvis «Dorseta» apkalpi, bet to diemžēl izjuta arī viņa ciltsbrāļi, tā ka krājumi drīz vien izsīka. Vēlāk, dodamies ar saviem kailajiem karotājiem izpostīt vācu plantāciju, viņš jau rīkojās gudrāk un pievāca visus dzērienus sev. Iznākumā radās apbrīnojams maisījums no kādiem desmit dažādiem šķidrumiem, sākot ar alu, kuram bija piebērts klāt hinīns, un beidzot ar absintu un aprikožu degvīnu. Dzēriena pietika vairākiem mēnešiem, un tas atstāja Koho slāpes visam mūžam. Kā jau visiem mežoņiem, viņam bija nosliece uz dzeršanu, un viņa organisms prasīja alkoholu. Kad šīs alkas bija apmierinātas, viņam džinkstēja ausīs, kaut kas mīlīgi un maigi kņudi- nāja smadzenes un viņš jutās apmierināts un līksmīgi satraukts. Šajā vecumā, kad sievietes un dzīres viņu tikai nogurdināja un vecie naida uzliesmojumi bija apdzisuši, viņš aizvien vairāk un vairāk kāroja dzīvinošās uguns, kas nāca no pudelēm — no visdažādākajām pudelēm —, jo tās viņš atcerējās labi. Viņš bija gatavs stundām ilgi sēdēt saulē, šad un tad izmetot pa vārdam un sērīgi apcerot lielo orģiju, kas tika sarīkota pēc vācu kolonistu padzīšanas.
Denbijs juta viņam līdzi, izvaicāja veco virsaiti par viņa slimības simptomiem un piedāvāja no aptieciņas tabletes pret gremošanas traucējumiem, pilulas un dažādas citas nekaitīgas tabletes un kapsulas. Taču Koho kategoriski atteicās. Reiz, kad viņš uzbruka «Dorsetam», viņš bija pārkodis kapsulu ar hinīnu, bet divi viņa karavīri bija sarijušies kaut kādu baltu pulveri un tūlīt pat nomiruši briesmīgos krampjos. Nē, zālēm viņš neticēja. Bet pudelēs iepildītajiem ugunīgi vēsajiem un silti dzirkstošajiem šķidrumiem, kas atdeva cilvēkam jaunību un ļāva gremdēties sapņos, — jā, tiem gan viņš ticēja. Kāds tur brīnums, ka baltie tos tik augstu vērtē un negrib dot!
— Rums laba, — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja žēlabainā un vecišķi pacietīgā tonī.
Un tad Denbijs kļūdījās, izspēlēdams ar viņu joku. Aizgājis virsaitim aiz muguras, viņš atslēdza aptieciņu un izņēma no tās četru unču pudelīti ar uzrakstu «Sinepju esence». Viņš izlikās, ka atkorķē pudelīti un dzer no tās. Spogulī pie priekšējās starpsienas viņš redzēja, ka Koho pagriezies cītīgi vēro viņu. Likdams pudelīti atpakaļ, Den~ bijs nošmakstināja lūpas un apmierināti iekrekšķējās. «Aizmirsis» pieslēgt aptieciņu, viņš atkal apsēdās un pēc laba laika izgāja uz klāja. Viņš apstājās uz trapa un ieklausījās. Pēc brīža lejā atskanēja šausmīgs gārdzošs, smacējošs klepus. Denbijs pasmīnēja un lēni devās atpakaļ. Pudelīte stāvēja vecajā vietā uz plauktiņa, bet vecais sēdēja tādā pašā pozā, kā bija sēdējis. Denbijs pabrīnījās par viņa dzelžaino savaldību. Lūpas, mēle un gļotāda viņam droši vien dega kā ugunī. Vecais sēca un vairākas reizes apspieda kāsu, bet asaras viņam negribot sariesās acīs un ritēja pa vaigiem. Parasts cilvēks būtu klepojis un smacis savu pusstundu, bet vecā Koho seja bija drūma un mierīga. Viņš sāka saģist, ka ir izjokots, un viņa acīs parādījās tik neganta, primitīva un neizmērojama naida izteiksme, ka Denbijam šermuļi pārskrēja pa muguru. Koho lepni piecēlās.
— Mans iet, — viņš sacīja. — Liec dot laivu manam!
Noskatījies, ka Grīfs un Vērts aizbrauc uz plantāciju, Vallenšteins apsēdās lielajā dzīvojamā istabā un sāka jaukt un ar mašīneļļā samērcētām lupatām tīrīt savu automātisko pistoli. Uz galda, kā vienmēr, stāvēja pudele ar skotu viskiju un vairākas pudeles ar sodas ūdeni. Turpat stāvēja vēl viena nepilna pudele arī ar skotu viskija etiķeti, bet tajā Vērts bija ielējis šķidru ziedi zirgiem. Viņš bija piemirsis nolikt pudeli.
Strādādams Vallenšteins palūkojās pa logu un ieraudzīja pa celiņu nākam Koho. Viņš steberēja ļoti ātri, bet, tuvojoties verandai un ienākot istabā, viņa gaita bija lēna un cienīga. Viņš apsēdās un skatījās, kā tīra ieroci. Kaut gan Koho lūpas un mēle dega, viņš to neizrādīja. Pēc minūtēm piecām viņš ierunājās:
— Rums laba. Manam garšo rums.
Valleinšteins pasmaidīja un papurināja galvu. Un tad pats nelabais sakūdīja viņu izspēlēt beidzamo joku ar iezemieti. Abu pudeļu līdzība mudināja viņu uz to. Viņš nolika pistoles daļas uz galda un sagatavoja sev pamatīgu dzēriena porciju. Stāvēdams starp Koho un galdu, viņš apmainīja pudeles vietām, iztukšoja savu glāzi, izlikās, it kā kaut ko meklētu, un izgāja no istabas. Pēc brīža viņš izdzirdēja pārsteiguma izsaucienu un klepošanu, bet, iegājis atpakaļ, redzēja, ka vecais virsaitis sēž, kā sēdējis.
Taču šķidruma līmenis zirgu zāļu pudelē bija nokrities un vēl šūpojās.
Koho piecēlās, sasita plaukstas un, kad ieskrēja melnādainais kalps, ar zīmēm lika saprast, ka grib dabūt atpakaļ savu šauteni. Zēns atnesa ieroci un saskaņā ar paražu gāja pa celiņu apmeklētājam pa priekšu. Tikai aiz vārtiem viņš atdeva šauteni īpašniekam. Klusībā nosmie- damies, Vallenšteins noskatījās, kā vecais virsaitis aizklibo pa piekrasti uz upes pusi.
Pēc dažām minūtēm, likdams kopā pistoli, Vallenšteins izdzirdēja tālumā šāvienu. Viņam ienāca prātā, ka tas ir Koho, bet tad viņš atmeta šo pieņēmumu. Vērts un Grīfs bija paņēmuši līdzi medību ieročus un droši vien nošāvuši kādu balodi. Vallenšteins atlaidās krēslā, nosmējās, savir- pināja savas dzeltenās ūsas un iesnaudās. Viņu uzmodināja Vērts, satraukti kliegdams:
— Zvaniet lielo zvanu! Zvaniet, cik jaudas! Zvaniet uz velna paraušanu!
Vallenšteins izgāja verandā tieši tajā laikā, kad pārvaldnieks ar zirgu pārlēca pār zemo žogu un aizdrāzas uz piekrasti pakaļ Grifam, kas auļoja kā negudrs pa priekšu. Skaļie sprakšķi un starp kokospalmām mutuļojošie dūmi liecināja, kas noticis. Laivu šķūņi un barakas dega. Lielais plantācijas zvans dimdēja kā neprātīgs, kad vācu rezidents skrēja uz piekrasti. Viņš redzēja, ka no šonera ātri attālinās laiva. Ar salmiem apjumtie laivu šķūņi un barakas liesmoja kā posa. Grīfs izšāvās no virtuves, vilkdams aiz kājas ^melnādainu puisēnu. Mazais bija bez galvas.
— Virtuvene ir iekšā, — viņš teica Vērtam. — Viņa arī ir bez galvas. Viņa bija par smagu, un man vajadzēja lasīties prom.
— Tā ir mana vaina, — sacīja Vallenšteins. — To izdarījis vecais Koho. Es ļāvu viņam iedzert Vērta zirgu zāles.
— Es domāju, ka viņš ir paslēpies krūmos, — teica Vērts, uzlēkdams mugurā zirgam. — Olivers ir lejā pie upes. Cerams, ka Koho nav dabūjis viņu nagos.
Pārvaldnieks aizauļoja caur kokiem. Pēc dažām minūtēm, kad degošās barakas sabruka, atskanēja pārvaldnieka kliedziens — un visi skrēja pie viņa. Pārvaldnieku atrada pie upes. Viņš vēl aizvien sēdēja zirgā un bāls kā nāve lūkojās uz kaut ko zemē guļošu. Tas bija Olivera — pārvaldnieka jaunā palīga līķis, kaut gan viņu tikko varēja pazīt: viņš bija bez galvas. Melnādainie strādnieki, aizelsušies atskrējuši no laukiem, drūzmējās apkārt un pēc Grifa norādījuma uz ātru roku uztaisīja nestuves nogalinātajam.
Vallenšteins, kā jau īsts vācietis, mocījās bēdās un nožēlā. Kad viņš beidza vaimanāt un sāka lādēties, viņam acīs bija asaras. Uzliesmojušās dusmas bija tikpat neviltotas kā lāsti, un, kad Vallenšteins mēģināja izraut Vērtam no rokām bisi, viņam uz lūpām parādījās putas.
— Rimstieties! — Grīfs bargi uzkliedza. — Galvu augšā, Vallenštein! Nedariet muļķības!
— Vai tad jūs ļausiet viņam aizbēgt? — pārvērstā balsī kliedza vācietis.
— Viņš jau ir aizbēdzis. Krūmi sākas pie pašas upes. Jūs varat redzēt, kur viņš bridis pāri. Viņš jau ir uz cūku takām. Viņš ir pazudis kā adata siena kaudzē, un, ja mēs viņam sekosim, mēs varam krist nagos viņa vīriem. Bez tam uz visām takām ir lamatas, saindēti dzelkšņi un tamlīdzīgas lietas. Tikai Makteivišs ar saviem džungļu iemītniekiem var tikt uz priekšu pa šīm takām, un arī tad pēdējo reizi viņš tur zaudēja trīs no saviem ļaudīm. Iesim uz māju. Šonakt jūs dzirdēsiet gliemežvāku kaucienus un kara bungu rīboņu un visi pekles gari tiks palaisti vaļā. Viņi mums neuzbruks, tomēr kalpi lai neatiet no mājas, mister Vert. Iesim!
Ejot atpakaļ pa to pašu taku, viņi sastapa kādu melnādaino, kas šņukstēja un izmisīgi kliedza.
— Muti ciet! — uzbrēca Vērts. — Kāda velna pēc tu taisi tādu troksni?
— Koho noslaktē pagalam divas goves, — melnādainais atbildēja, izteiksmīgi novilkdams ar pirkstu pār kaklu.
— Viņš nokāvis govis, — teica Grīfs. — Tas nozīmē, ka jums, Vert, kādu laiku nebūs piena. Es pamēģināšu atsūtīt divas govis no Ugi.
Vallenšteins nebija nomierināms, kamēr Denbijs neiznāca krastā un neatzinās, ka izspēlējis joku ar sinepju esenci. Vācu rezidents kļuva mazliet jautrāks, kaut gan virpināja savas dzeltenās ūsas vēl niknāk un nerimās lādēt Zālamana salas četrās valodās.
Otrā rītā no «Brīnuma» masta gala varēja redzēt, ka mežā daudzās vietās paceļas signāldumi. No zemesraga uz zemesragu un cauri džungļu biežņai mutuļiem vēlās dūmi, apziņodami visu salu. Pat vistālākie ciemi, kuri atradās augstākajās vietās un kuriem klāt nebija ticis ari Makteivišs, iesaistījās šajā satrauktajā sarunā. Viņpus upes kā neprātīgi gaudoja gliemežvāki, un gaisu vairāku jūdžu attālumā ar savu dobjo dārdoņu tricināja lielās kara bungas — ar akmens un gliemežvāku rīkiem izdobti milzīgi stumbri ar izdedzinātu vidu.
— Viss ir kārtībā, kamēr jūs visi turaties kopā, — teica Grīfs pārvaldniekam. — Es došos uz Guvutu. Viņi neiedrošināsies uzbrukt jums atklātā vietā. Strādnieki ari lai turas kopā! Netīriet mežu, kamēr šī jezga nav beigusies! Viņi uzbruks atsevišķām jūsu strādnieku grupām. Un, lai ko jūs darītu, neesiet muļķi un nelieniet iekšā džungļos meklēt Koho! Ja jūs to darīsiet, viņš jūs noķers. Jums jāgaida Makteivišs, tas ir viss. Es atsūtīšu viņu ar ma- laitiešu nodaļu. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas uzdrīkstēsies iet dziļāk salā. Bez tam, kamēr viņš nav ieradies, es atstāšu pie jums Denbiju. Jūs piekrītat, mister Denbij? Es atsūtīšu Makteivišu ar «Vandu», un jūs varēsiet braukt ar to atpakaļ un pievienoties «Brīnumam». Kapteinis Vords kadu laiku iztiks bez jums.
— Es nupat gribēju pieteikties pats, — atbildēja Denbijs. — Man ne prātā nenāca, ka viss šis burkšķis var izcelties kaut kāda joka dēļ. Savā ziņā es uzskatu sevi par vainīgu pie tā.
— Es tāpat, — iestarpināja Vallenšteins.
— Bet es biju sācēja, — piezīmēja kravas uzraugs.
— Var jau būt, bet es turpināju.
— Bet Koho pabeidza, — sacīja Grīfs.
— Katrā ziņā ari es palikšu, — teica vācietis.
— Es domāju, ka jūs brauksiet man līdzi uz Guvutu,— iebilda Grīfs.
— Es arī tā domāju, bet tas pa daļai ir mans pienākums, bez tam es izdarīju muļķību. Es palikšu un palīdzēšu te visu nokārtot.
Ieradies Guvutu, Grīfs nosūtīja Makteivišam instrukcijas ar strādnieku vervētāju keču, kas tieši gatavojās doties uz Malaitu. Kapteinis Vords ar «Brīnumu» brauca uz Santakrusu, bet Grīfs, patapinājis no angļu rezidenta motorlaivu un melnādaino apkalpi, šķērsoja jūras šaurumu un aizbrauca uz Gvadalkanaru apskatīt laukus aiz Pendefrīnas.
Pēc trijām nedēļām viņš, ceļavējam pūšot, pilnās burās pabrauca garām koraļļu rifiem un iegāja mierīgajos Guvutu piestātnes ūdeņos. Osta bija tukša, tikai pie paša krasta stāvēja neliels kečs. Grīfs pazina keču — tā bija «Vanda». Tā acīmredzot nupat bija iebraukusi pa Tu- lagi šaurumu, tāpēc ka melnādainie matroži vēl ierēvēja buras. Kad Grīfs bija piebraucis blakus kečam, Makteivišs pasniedza viņam roku, lai palīdzētu tikt pāri reliņam.
— Kas noticis? — jautāja Grīfs. — Vai tad jūs neesat vēl aizbraucis?
Makteivišs pamāja ar galvu.
— Es jau atpakaļ. Uz kuģa viss kārtībā.
— Kā iet Jaunajā Gibonā?
— Viss ir tāpat, kā bija, kad es redzēju to pēdējo reizi. Vērīga acs gan var pamanīt dažas nenozīmīgas pārmaiņas ainavā.
Viņš bija auksts un enerģisks cilvēks, tikpat mazs un tikpat sausnējs kā Koho, ar sarkankoka krāsas seju un nelielām, neizteiksmīgām zilām acīm, kas vairāk atgādināja urbjus nekā skota acis. Viņam bija svešas bailes, sveša sajūsma, viņš bija nepieejams slimībām, klimatam un jūtām, bija kalsns, skarbs un nežēlīgs kā čūska. Pēc skota nīgrā izskata Grīfs labi redzēja, ka viņš atvedis sliktas ziņas.
— Klājiet nu vaļā! — Grīfs mudināja. — Kas noticis?
— Tāda rīcība ir bargi nosodāma. Kauna lieta dzīt jokus ar melnajiem pagāniem! — skots atbildēja. — Turklāt tas ļoti dārgi izmaksā. Nāciet lejā, mister Grīf! Jums būs labāk klausīties ar viskija glāzi rokā. Es aiz jums.
— Kā jūs visu nokārtojāt? — jautāja Grīfs, līdzko viņi bija apsēdušies kajītē.
Mazais skots pašūpoja galvu.