— Bet plantācija? Kā ir ar plantāciju?
— Plantācijas vairs nav. Viss jūsu ilgo gadu darbs ir vējā. Mēs esam atgriezušies tajā vietā, no kuras sākām, no kuras sāka misionāri, no kuras sāka vācieši un…
kur viņš beidza. Piestātnē nav palicis ne akmens uz akmens. Mājas pārvērtušās par melnām pelnu kaudzēm. Visi koki nokapāti, un savvaļas cūkas rakņā laukā jamsu un kartupeļus. Jaunekļi no Jaundžordžijas, šie jaunie zēni, kuru bija ap simtu un kuri jums izmaksāja krietnu naudu … neviens no viņiem nav palicis dzīvs, lai pastāstītu jums par notikušo.
Viņš apklusa un sāka kaut ko meklēt lielā lādē zem trapa.
— Bet kas ir ar Vērtu? Un Denbiju? Un Vallenšteinu?
— To es varu jums pastāstīt. Skatieties!
Makteivišs izvilka no rīsa salmiem taisītu maisu un izbēra tā saturu uz grīdas. Deivids Grīfs sarāvās un stingu skatienu lūkojās uz triju Jaunajā Gibonā atstāto cilvēku galvām. Vallenšteina dzeltenās ūsas vairs negriezās lepnos gredzenos, bet nokarājās no augšlūpas.
— Nezinu, kā tas noticis, — skots drūmā balsī turpināja, — bet es pieņemu, ka viņi ir devušies džungļos pakaļ vecajam velnam.
— Bet kur ir Koho? — vaicāja Grifs.
— Iemucis atpakaļ krūmos un pilns kā mārks. Tāpēc jau es arī tiku pie šīm galvām. Viņš bija pārāk piedzēries, lai uzsvemptos kājās. Viņi uz savām mugurām iznesa veco no ciema, kad es drāzos virsū, un, ja jūs atbrīvosiet mani no šīm galvām, es būšu jums ļoti pateicīgs. — Viņš apklusa un nopūtās. — Es domāju, ka tās jāapglabā gods godam un jāaprok. Bet pēc manas saprašanas tās ir retas mantas. Kurš katrs cienījams muzejs maksās simtu par katru galvu. Iedzeriet vēl! Jūs esat mazliet bāls… Tagad lieciet nost glāzi, un, ja gribat zināt manu viedokli, mister Grīf, es jums teikšu, ka stingri jāraugās, lai ar šiem melnajiem netaisa nekādus jokus. Allaž nepatikšanas vien iznāk, turklāt tā ir ļoti dārga izklaidēšanās.