Kad Čalmondelijs pievienojās kolekcijai, viņš tūdaļ pat kļuva par tās nekronēto karali - ne tikai tāpēc, ka bija par visiem lielāks, bet ari savas ievērības cienīgās inteliģences dēļ. Čalmondelijs bija piederējis apgabala ierēdnim, kurš vēlējās savu lutekli nosūtīt Londonas zoodārzam; padzirdis, ka es tajā apvidū vācu dzīvniekus un drīzumā atgriezīšos Anglijā, šis virs man atrakstīja vēstuli un apvaicājās, vai man nebūtu iebildumu paņemt Čalmondeliju līdzi un nodot zoodārza vadībai. Atbildēju, ka man jau ir liela pērtiķu kolekcija un viens lieks šimpanze grūtības nesagādās, tāpēc būšu priecīgs nogādāt Čalmondeliju Anglijā. Biju iztēlojies, ka šimpanze būs vēl pavisam jauniņš - varbūt divus gadus vecs un tātad - pēdas divas garš.. Kad mans pasažieris ieradās, es biju pamatīgi satriekts.
Kādu ritu pie nometnes piebrauca neliela kravas mašīna, kurā bija iekrauta milzīga koka redeļu kaste. Pēc maniem ieskatiem, tā bija pietiekami liela, lai iemitinātu pat ziloni. Prātoju, kas gan tajā varētu būt iekšā; kad šoferis man paskaidroja, ka ieradies Čalmondelijs, es vēl nodomāju, ka īpašnieks gan rīkojies muļķīgi, sūtīdams tādu mazu šimpanzīti tik milzīgā kastē. Pavēru kastes durvis, ieskatījos tajā - un ieraudzīju Čalmondeliju.
jau no pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka tas nav nekāds mazulis, bet gan pilnīgi pieaudzis astoņus vai deviņus gadus vecs šimpanze. Tupēdams tumšajā redeļu kastē, viņš izskatījās apmēram divreiz lielāks par mani, un šimpanzes sejas izteiksme liecināja, ka ceļojums nav bijis patīkams. Tomēr, pirms vēl es paguvu aizcirst durvis, Čalmondelijs pastiepa garu, spalvainu roku, satvēra manējo un sirsnīgi pakratīja. Tad viņš aizgriezies savāca vienkop garu ķēdi, kuras viens gals bija piestiprināts pie viņa kakla siksnas, rūpīgi pārmeta pār roku un izkāpa no ceļojuma krātiņa. Izkāpis viņš brīdi stāvēja un, vērīgi mani nopētījis, ar lielu interesi pārlaida skatienu nometnei, pēc tam pastiepa roku, un uzmeta man jautājošu skatienu. Es saņēmu viņa piedāvāto roku un mēs kopā iegājām teltī.
Čalmondelijs nevilcinādamies piegāja pie galda un apsēdās vienā no krēsliem, nosvieda ķēdi zemē, atlaidās krēslā un sakrustoja kājas. Viņš pāris minūtes pētīja telti ar diezgan augstprātīgu izteiksmi sejā; visbeidzot nospriedis, ka būs laba diezgan, viņš pagriezās un atkal mani jautājoši uzlūkoja. Šimpanze nepārprotami vēlējās iebaudīt kaut ko atspirdzinošu pēc nogurdinošā ceļojuma. Es jau biju brīdināts, ka šis pērtiķis ir nelabojams tējas mīļotājs, tāpēc pasaucu savu pavāru un pasūtīju tasi tējas. Tad izgāju ārā un ieskatījos Čalmondelija kastē - vienā stūrī es atradu milzīgu, pamatīgi nobružātu skārda krūzi. Kad ar atradumu rokās atgriezos teltī, Čalmondelijs izskatījās pārlieku priecīgs un uzslavēja mani par saprātīgo inventāra atrašanu ar vairākiem līksmiem "hū, hū" saucieniem.
Kamēr gaidījām tēju, es apsēdos iepretī Čalmondelijam un aizdedzu cigareti. Man par pārsteigumu, šimpanze manāmi satraucās un pāri galdam pastiepa roku uz manu pusi. Gribēdams zināt, ko viņš darīs, pasniedzu viesim cigarešu paciņu. Viņš to atvēra, izņēma cigareti un iesprauda starp lūpām. Tad pērtiķis vēlreiz pastiepa roku, un es viņam pasniedzu sērkociņus; man par milzu izbrīnu, Čalmondelijs izņēma sērkociņu no kastītes, uzšvirkstināja, aizdedza cigareti un nosvieda kastīti uz galda. Atgāzies krēslā, viņš ņēmās pūst gaisā dūmu mākoņus kā īsts profesionālis.
Neviens man nebija stāstījis, ka Čalmondelijs smēķē. Es diezgan satraukts prātoju, par kādiem vēl sava lutekļa kaitīgiem ieradumiem saimnieks mani nav brīdinājis.
Tajā brīdī tika ienesta tēja, un Čalmondelijs tās parādīšanos sveica ar skaļiem, izteiksmīgiem prieka saucieniem. Viņš uzmanīgi vēroja, kā es pieleju viņa krūzi līdz pusei ar pienu, tad pievienoju tēju. Man tika stāstīts, ka pērtiķis esot traks uz saldumiem, tāpēc piebēru dzērienam sešas lielas karotes cukura; šo rīcību šimpanze uzteica ar apmierinātiem ņurdieniem. Viņš nolika cigareti uz galda un satvēra krūzi abās rokās, tad ļoti uzmanīgi pastiepa apakšlūpu un iemērca to tējā, lai pārliecinātos, vai dzēriens nav par karstu.
Tēja izrādījās diezgan silta, tāpēc viņš ņēmās enerģiski pūst, kamēr tā atdzisa pēc viņa patikas, tad vienā paņēmienā krūzi izdzēra. Kad pēdējās piles bija iztecinātas, Čalmondelijs ielūrēja krūzē un, cik spēdams, ar pirkstu izgrāba cukuru. Pēc tam viņš uztupināja apvāzto krūzi uz deguna un tā nosēdēja minūtes piecas, kamēr pēdējā cukura drusciņa bija ieritējusi viņam mutē.
Es izrīkoju, lai novieto Čalmondelija kasti gabalu tālāk no telts un piesēju viņa ķēdes brīvo galu pie liela koka stumbeņa. Tādējādi nospriedu, ka šimpanze atrodas pietiekami tālu, lai citiem netraucētu, tomēr gana tuvu, lai visu varētu redzēt un ilgstoši sarunāties ar mani savā "hū, hū" valodā.
Tomēr ierašanās dienā Čalmondelijs sagādāja nepatikšanas jau gandrīz tajā pašā bridi, kad biju viņu piesējis. Telts ārpusē pie zemē iedzītiem mietiem garās auklās bija piesieti daudzi mazi, pieradināti pērtiķlši. To bija kādi desmit, un viņu ērtībām es biju izveidojis palmu lapu nojumi patvērumam no saules. Pētīdams apkārtni, Čalmondelijs bija pamanījis šos pērtiķus, no kuriem daži mielojās ar augļiem, citi saulē snauda, un nolēmis mazliet patrenēties boulingā.
Es strādāju telti, kad pēkšņi izdzirdu ārā saceļamies vistrakāko jezgu. Piesietie pērtiķi nikni ķērca un čivināja, tāpēc metos laukā pārbaudīt, kas noticis. Izrādījās, Čalmondelijs pacēlis akmeni kāpostgalvas lielumā un ar to sviedis mazajiem pērtiķiem - par laimi, nevienam netrāpīdams, taču neprātīgi pārbiedēdams. Ja kaut vienam būtu trāpījis tik liels akmens, tas būtu uz vietas beigts.
Tajā mirkli, kad es parādījos notikumu centrā, Čalmondelijs bija pacēlis nākamo akmeni un svārstīja uz priekšu un atpakaļ kā profesionāls kriketa spēlētājs, kas noskata labāku mērķi. Netrāplšana pirmajā piegājienā viņu bija sarūgtinājusi. Es paķēru mietu un kliegdams metos pie vaininieka; man par pārsteigumu, Čalmondelijs nosvieda akmeni, satvēra rokām galvu un ņēmās vārtīties pa zemi un spiegt. Steigā biju paķēris pavisam tievu stibiņu, kas viņā nekādu bijāšanu nevarētu izraisīt, jo šimpanzes mugura bija plata un stingra kā galds.
Divreiz uzšāvu viņam ar smieklīgo, tievo žagaru un pamatīgi norāju. Čalmondelijs tupēja, lasīdams no kažoka lapu gabaliņus un izskatīdamies ļoti vainīgs. Ar afrikāņu palīdzību es salasīju un aizvācu visus akmeņus kastes tuvumā, tad vēlreiz nosvētīju šimpanzi un atgriezos pie darba. Cerēju, ka rājiens būs devis rezultātu, tomēr kādu laiku vēlāk, pavēries no telts, ieraudzīju Čalmondeliju rakņājamies pa zemi - droši vien viņš meklēja vēl kādu munīciju.
Drīz pēc ierašanās nometnē Čalmondelijs pamatīgi izbiedēja mani, pēkšņi saslimdams. Gandrīz divas nedēļas viņš atteicās no pārtikas, noraidīja arī viskārdinošākos augļus un citus gardumus, pat atsacījās no savas ikdienas tējas tases. Tas bija kaut kas pavisam nedzirdēts. Viņš katru dienu iedzēra tikai dažus malkus ūdens, pamazām aizvien vairāk novājēja, acis dziļi iegrima dobumos, un es no tiesas baidījos, ka viņš nomirs. Šimpanze zaudēja katru interesi par dzīvi un aizvērtām acīm visu dienu sarāvies tupēja savā kastē. Tā grūtsirdīgi čurnēt augām dienām bija ļoti nelāgi, tāpēc vakaros, kad pirms saulrieta kļuva vēsāks, mēdzu viņu pierunāt kopā ar mani iziet pastaigāties. Šīs pastaigas gan bija ļoti īsas, un ik pēc pāris jardiem mums nācās atpūsties, jo Čalmondelijs no neēšanas bija ļoti novārdzis.
Kādu vakaru pirms pastaigas es piebāzu kabatas ar īpašiem cepumiem, kuri Čalmondelijam ļoti garšoja. Mēs lēni uzkāpām zemā paugurā turpat aiz nometnes un apsēdāmies papriecāties par ainavu. Kamēr atpūtāmies, es izņēmu no kabatas cepumu un, garšīgi čāpstinādams, apēdu, bet Čalmondelijam nepiedāvāju. Šimpanze izskatījās ļoti izbrīnījies, jo zināja, ka es vienmēr dalos ar viņu ēdienā, kad esam kopā. Apēdu vēl vienu cepumu, un viņš cieši vēroja, vai tas man garšojis tikpat ļoti kā pirmais. Redzēdams baudu manā sejā, Čalmondelijs iebāza roku man kabatā, izvilka cepumu, aizdomīgi apostīja, tad, man par lielu prieku, apēda un sāka meklēt nākamo. Zināju, ka nu viņam kļūs labāk.
Nākamajā rītā viņš izdzēra lielu krūzi saldas tējas, apēda septiņpadsmit cepumus un pie šīs diētas turējās trīs dienas. Pēc tam viņa apetīte strauji atgriezās, nākamās divas nedēļas viņš ēda divtik nekā jebkad agrāk, un par banāniem es notērēju veselu bagātību.
Čalmondelijam nepatika vienīgi divas lietas. Viena bija afrikāņi, otra - čūskas. Domāju, ka mazotnē afrikāņi viņu bija kaitinājuši. Lai ari kāds būtu bijis iemesls, pērtiķis neapšaubāmi tiem atdarīja, kad vien spēja. Viņš, piemēram, paslēpās savā kastē un nogaidīja, kamēr cieši līdzās paiet garām kāds afrikānis, tad pilnā ātrumā nesās ārā, spalvu sabozis, garās rokas vicinādams un šaušalīgi spiegdams. Vairākkārt gadījās, ka resnām afrikāņu sievietēm, kas ar augļu groziem uz galvas gāja garām Čalmondelija kastei, nācās nomest savu nesamo, sagrābt brunčus un bēgt, ko kājas nes, kamēr pērtiķis ķēdes galā dejoja uzvaras deju, hūjināja un platā apmierinājuma smaidā demonstrēja abas zobu rindas.
Ar čūskām, protams, viņš tik bravūrīgs nebija. Viņš ārkārtīgi satraucās, ja redzēja mani turam čūsku, lauzīja rokas un bailēs kunkstēja; ja es noliku rāpuli zemē un tas sāka līst uz viņa pusi, Čalmondelijs aizbēga, cik vien tālu ķēdes garums ļāva, un skaļi sauca pēc palīdzības, svieda čūskai ar žagariem un zāles kušķiem, cenzdamies apturēt tās tuvošanos.
Kādu vakaru, kad es kā parasti gāju ieslodzīt viņu kastē, Čalmondelijs, man par lielu pārsteigumu, atteicās iet tur iekšā. Viņa banānkoka lapu miga bija glīti uzbužināta, tāpēc es nodomāju, ka šimpanze vienkārši niķojas; tomēr, kad sāku viņu rāt, Čalmondelijs saņēma mani aiz rokas, ieveda kastē un tur atstāja, pats atkāpdamies drošā attālumā, cik vien ķēdes garums ļāva, un bažīgi mani vērodams. Sapratu, ka kastē jābūt kaut kam tādam, kas pērtiķi nobiedējis, un pēc rūpīgas pārmeklēšanas atradu migas vidū saritinājušos sīciņu čūskiņu. Kad biju to noķēris, pārliecinājos, ka rāpulis ir nekaitīgs; Čalmondelijs to, protams, nezināja un nevēlējās riskēt.
Čalmondelijs tik ātri apguva trikus un tik labprāt tos demonstrēja, ka, ticis Anglijā, kļuva ļoti populārs un pat vairākas reizes bija redzams televīzijā, kur sajūsminātās publikas priekšā sēdēja krēslā ar cepuri galvā, paņēma un aizkūpināja cigareti, ielēja un izdzēra glāzi alus un darīja daudz ko citu.
Domājams, panākumi viņam pamatīgi bija sakāpuši galvā, jo drīz vien Čalmondelijs pamanījās aizbēgt no zoodārza un sāka savā vaļā klaiņāt pa Rīdžentparku, krietni pārbiedēdams garāmgājējus. Nonācis ielas malā, viņš ieraudzīja tur stāvam autobusu un nekavējoties tajā iekāpa, jo viņam patika vizināties. Tomēr pasažieri nosprieda, ka diezko nevēlas ceļot kopā ar šimpanzi, un visi reizē centās izkļūt no autobusa; tad ieradās kopēji no zoodārza un Čalmondeliju sagūstīja.
Bēglis ar kaunu tika aizraidīts atpakaļ uz būri, tomēr, pazīdams Čalmondeliju, biju pārliecināts - viņš noteikti uzskatīja, ka jebkurš sods ir bijis tā lieliskā skata vērts, kad visi šie cilvēki reizē mēģina tikt laukā no autobusa un iesprūst durvīs. Čalmondelijam piemita lieliska humora izjūta.