Tādā vākšanas ekspedīcijā parasti (tomēr ne vienmēr) dzīvnieku noķeršana ir visvienkāršākais darbs. Kad tie noķerti, galvenais ir uzturēt sagūstītos dzīvniekus pie dzīvības un labas veselības, un tas vairs nepavisam nav vienkārši. Dzīvnieki uz gūstu reaģē dažādi, reizēm pat vienas un tās pašas sugas pārstāvji izrāda pilnīgi atšķirīgu attieksmi. Reizēm atšķirības izpaužas sīkās niansēs, toties citreiz tās ir tik pamatīgas, ka pat jāsāk šaubīties, vai dzīvnieki tomēr nepārstāv dažādas sugas.
Reiz es no mednieka nopirku divus drilu mazuļus. Drili ir lielie, pelēkie babuīni, kuru rožainās pēcpuses tik bieži apbrīnojamas zoodārzos. Abi minētie mazuļi ļoti labi iedzīvojās, bet viņu sīkie ikdienas paradumi atšķīrās. Piemēram, kad abi bija saņēmuši banānus, viens no viņiem augli ļoti rūpīgi nomizoja un apēda, aizmēzdams mizu prom, savukārt otrs savējo nomizoja tikpat rūpīgi, taču apēda mizu un aizmeta prom augli.
Viens no vissvarīgākajiem komponentiem pērtiķu diētā ir piens, ko tie saņēma katru nakti. Es mēdzu lielā skārda petrolejas kannā samaisīt piena pulveri ar karstu ūdeni, tad piejaucu klāt vairākas kalcija tabletes un labi daudz iesala un zivju eļļas maisījuma, tā ka šķidrums pēc izskata atgādināja vāju kafiju. Lielākā daļa pērtiķēnu to izdzēra vienā paņēmienā un kļuva vai traki, kad barošanas laikā redzēja parādāmies piena traukus. Vērodami piena saliešanu, mazie uzbudinājumā raustīja būru režģus, rībināja grīdas, spiedza un klaigāja. Toties pieaugušie pērtiķi tikai pēc laba laika pierada pie dīvainā bāli brūnganā šķidruma. Kaut kāda iemesla dēļ viņi pret šo dzērienu izturējās ar ārkārtīgām aizdomām.
Reizēm man izdevās piedabūt jaunpienākušu pērtiķi dzert šo maisījumu, ja pagriezu viņa būri tā, ka tas varēja redzēt citus pērtiķus, nolīkušus pār saviem piena traukiem, kāri rijam un žagojamies. Šis skats modināja jaunpienācējā ziņkāri, un tas nolēma, ka varbūt šķidrums viņam pašam pasniegtajā bļodā ir vismaz izpētes vērts. Nogaršojis viņš ļoti drīz sajūsminājās par dzērienu tikpat dedzīgi kā pārējie pērtiķi.
Tomēr gadījās, ka īpaši spītīgs dzīvnieks atteicās pienu pat nogaršot un citu piemēra vērošana nebija līdzējusi. Es atklāju, ka šādā situācijā vienīgais paņēmiens bija uzliet tases tiesu piena uz pērtiķa rokām un kājām. Būdams ārkārtīgi tīrīgs dzīvnieks, kā jau visi pērtiķi, spītnieks ņēmās tīrīt kažoku, nolaizot lipīgo šķidrumu; tikko sajutis piena garšu un smaržu, viņš bez tielēšanās izdzēra savu trauku.
Dzīvnieku barošana gandrīz vienmēr ir pavisam vienkārša, ja ir zināms, no kā tie pārtiek savvaļā. Gaļēdājiem - piemēram, mangustiem vai meža kaķiem - var piedāvāt kazas vai govs gaļu, jēlu olu un zināmu daudzumu piena. Ļoti svarīgi, barojot šādus dzīvniekus, ir uzmanīt, lai tie dabū pietiekamu daudzumu rupjas barības. Savvaļā, nogalinājuši medījumu, viņi apēd visu, arī ādu un kaulus; ja dzīvniekiem, kas pieraduši pie šāda veida barības, tas nebrīve trūkst, vini drīz vien sak nīkuļot un nobeidzas. Es mēdzu turēt grozā spalvas un vilnu un apviļāt tajās kazu un govju gaļu, pirms to pasniedzu mangustiem.
Ar to pašu rupjās barības problēmu es saskāros, barojot plēsīgos putnus. Piemēram, pūce apēd peli un pēc kāda laika atvemj kaulus un ādu ovālu bumbiņu veidā. Turot pūces nebrīvē, vienmēr jārūpējas, lai to organisms regulāri saražotu šīs lodītes (tās sauc par atrijām), jo tās skaidri norāda, ka putns ir vesels.
Kādreiz, barojot pūču mazuļus, man nebija pie rokas piemērotas rupjās barības, tāpēc nācās ietīt mazus gaļas gabaliņus vatē un stūķēt pūcēnu atplestajos knābjos. Man par zināmu izbrīnu, šis paņēmiens iedarbojās pavisam labi, un mazās pūces nedēļām ilgi vēma tīras vates lodītes. Viņu būri pa visu grīdu mētājās mazās, baltās atrijas, un tas izskatījās pēc pikošanās laukuma.
Vislielākās rūpes dzīvnieku vācējam sagādā tie radījumi, kuru ēdienkarte savvaļā ir stipri ierobežota. Piemēram, Rietumāfrikā dzīvo pangolīni jeb zvīņneši - lieli dzīvnieki ar gariem, smailiem deguniem un garām astēm, ar kurām tie var iekarinā- ties koku zaros. Tos klāj lielas zvīņas, tā ka dzīvnieki atgādina dīvainas formas egļu čiekurus. Savvaļā pangolīni ēd vienīgi skudras no pūžņiem, kas būvēti starp koku zariem.
Kamēr uzturējos Āfrikā, es šiem savas kolekcijas dzīvniekiem pavisam viegli varēju papilnam sagādāt dabisko barību, bet Anglijā to diemžēl nodrošināt nebūtu iespējams. Tāpēc nācās iemācīt viņus ēst aizstājējbarlbu - kaut ko tādu, ko bez problēmām varētu sagādāt zoodārzi, uz kuriem dzīvnieki dosies. Nebija nekādas nozīmes aizvest uz Angliju skudrulāci, kas ēd vienīgi skudras, jo neviens zoodārzs nespētu viņu ar tām nodrošināt.
Manam zvīņnesim vajadzēja iemācīties ēst šķidrā pastā sajauktu nesaldinātu kondensēto pienu, smalki sakapātu jēlu gaļu un jēlu olu. Pangolīni ir ārkārtīgi muļķīgi dzīvnieki, un parasti pagāja vairākas nedēļas, pirms izdevās pienācīgi iemācīt tiem ēst šo maisījumu. Pirmās pāris dienas nebrīvē viņi parasti apgāza ēdiena trauku, ja vien tas nebija stingri piestiprināts.
Viens no radījumiem, ar kuru man bijis visgrūtāk tikt galā, bija ļoti reti sastopamais dzīvnieks, ko pazīst kā ūdrtenreku. Tas ir garš, melns zvērs ar veselu ērkuli baltu ūsu un īpatnēju, ādainu asti kā kurkulim. Tas dzīvo Rietumāfrikas mežu straujajās upēs. Gluži tāpat kā skudrulāčiem, arī šiem radījumiem savvaļā ir ļoti ierobežota barība - viņi ēd vienīgi lielos, brūnos saldūdens krabjus, kādu to dabiskajā vidē ir papilnam. Kad biju iemantojis savu pirmo ūdrtenreku, es viņu divas vai trīs dienas baroju ar krabjiem, kamēr tas iedzīvojās un pierada pie sava būra. Tad es ķēros pie pūliņiem iemācīt viņu ēst aizstājēj- barību, no kādas varētu pārtikt Anglijā.
Tirgū lielos daudzumos sapirku kaltētas garneles, kādas pārtikā lietoja vietējie iedzīvotāji. Es tās sasmalcināju un sajaucu ar mazliet jēlas olas un smalki sakapātu gaļu. Tad sadabūju lielu krabi, pārcirtu uz pusēm, izgrebu tā saturu un piebāzu ar sagatavoto maisījumu. Pēc tam saliku abas puses kopā, nogaidīju, kamēr mans ūdrtenreks krietni izbadējas, un iemetu viltoto krabi viņa būrī. Dzīvnieks uzklupa krabim, divas reizes aši iekoda, kā parasti mēdza nobeigt medījumu, tad aprima un sāka aizdomīgi ošņāt: šis krabis pilnīgi noteikti garšoja citādi. Viņš atkal paostīja un brīdi pārdomāja, tad laikam nolēma, ka garša ir tīri patīkama, no jauna likās klāt un ātri vien notiesāja. Vairākas nedēļas pēc šā notikuma es ūdrtenrekam katru dienu cēlu galdā gan īstos, gan pildītos krabjus, kamēr dzīvnieks pilnīgi pierada pie jaunās barības. Tad sāku pasniegt viņam sagatavoto aizstājējbarību bļodā, uzlicis vienu krabi pa virsu. Košļādams krabi, radījums atklāja barību zem tā un, kad biju atkārtojis eksperimentu vairakas dienas, eda maisījumu no trauka bez kādiem iebildumiem.
Kad nometnē parādījās jauns dzīvnieks, es parasti daudzmaz skaidri zināju, kādu barību tas pieprasīs; tomēr vienmēr apvaicājos vietējam medniekam, kas bija atgādājis jaunpienā- cēju, ko šis zvērs ēd, ja nu mednieks varbūt ievērojis dzīvnieku mielojamies ar kaut ko specifisku, tādējādi palīdzot man daudz- veidot viņa ēdienkarti nebrīvē. Tomēr parasti medniekiem nebija ne jausmas, ko ēd vismaz puse viņu noķerto dzīvnieku; šādos gadījumos mednieki atbildēja, ka dzīvnieks ēdot banga- eļļas palmas riekstus. Reizēm šī informācija pilnībā atbilda patiesībai - piemēram, kad tika runāts par žurkām, pelēm un vāverēm. Taču bija vairāki gadījumi, kad vietējie mednieki man ar lielu pārliecību centās iestāstīt, ka šī diēta ir tādiem neticamiem radījumiem kā čūskas vai mazi putniņi. Es pie viņu meliem tik ļoti pieradu, ka parasti nenoticēju, ja vien kāds mednieks man stāstīja, ka atnestais dzīvnieks ēdot tikai palmu riekstus.
Kādu dienu es dabūju četrus glītus meža bruņurupučus, kas vai plīsa no veselības un ļoti labi iedzīvojās mazā aplokā, ko biju darinājis. Bruņurupuči allaž ir visvieglāk barojamie dzīvnieki. Tie ēd gandrīz vai jebkādas lapas un dārzeņus, ko tiem piedāvā, tāpat arī augļus un dažkārt mazus jēlas gaļas gabaliņus. Tomēr šie bruņurupuči izrādījās izņēmums. Viņi atteicās no visiem gardumiem, ko tiem dāsni piedāvāju, rauca degunus, uzlūkodami sulīgos augļus un ar lielām pūlēm sagādātās maigās lapas. Nesapratu, kas noticis, un sāku par saviem bruņurupučiem krietni raizēties.
Reiz uz nometni atnāca vietējais mednieks, kuram es izrādīju savu kolekciju un stāstīju, kādus zvērus vēlos iegādāties;
starp citu pievērsu viesa uzmanību saviem bruņurupučiem un faktam, ka tie kopš ierašanās dienas (vismaz pirms divām vai trim nedēļām) noraidījuši jebkādu barību. To noklausījies, mednieks tūdaļ teica, ka es esot piedāvājis bruņurupučiem nepareizu barību - tie neēdot augļus un lapas. Mednieks apgalvoja, ka šie rāpuļi pārtiekot tikai no sīciņām, baltām meža sēnītēm, kas augot uz kritušu koku stumbriem. Godīgi atzīšos, ka es viņam nenoticēju, kaut arī skaļi to nepateicu. Nospriedu, ka tas ir tikai vēl kāds veids, kā apgalvot, ka šie dzīvnieki ēd vienīgi palmu riekstus.
Taču pagāja vēl viena nedēļa, un mani bruņurupuči neko neēda, tāpēc izmisumā aizsūtīju divus mazus zēnus ar grozu uz mežu un norīkoju atnest tik daudz mazo, balto sēņu, cik viņi spēs atrast. Kad sēņotāji atgriezās, izkratīju groza saturu bruņurupuču aplokā un apstājos līdzās pavērot, kas notiks. Laikam gan vēl nekad mūžā nebiju redzējis bruņurupučus tādā tempā metamies virsū barībai. Viņi traucās pāri visai platībai un pāris minūšu laikā jau laimīgi gremoja sēnes, tā ka sula tecēja pa zodu. Izklausās dīvaini, bet pēc šīs pirmās sēņu maltītes mani bruņurupuči sāka ēst arī citu barību un pāris nedēļu laikā jau bija pilnīgi atteikušies no sēnēm, dodot priekšroku jaukiem, sulīgiem mango.
Kolekcijai paplašinoties, kļuva arvien grūtāk sagatavot pietiekami barības tik daudziem dzīvniekiem ar atšķirīgu gaumi. Gaļu, augļus, olas un vistas es pirku vietējā tirgū, bet bija jāsadabū arī citi produkti.
Piemēram, visi putni, lielākā daļa pērtiķu, tādi radījumi kā galago un dažas no meža žurkām dievināja sienāžus un siseņus, tāpēc viņu veselības uzturēšanai man pastāvīgi bija nepieciešams liels daudzums šīs delikateses. Tā kā Rietumāfrikā ne sienāžus, ne siseņus tirgū nopirkt nevar, tika noorganizēta mana īpašā sienāžu mednieku komanda. Tajā ietilpa desmit mazi puikas ar vērīgām acīm un žiglām kājām.
Es izsniedzu katram lielu cigarešu kārbu un tauriņu ķeramo tīkliņu, un, šādi bruņojušies, puišeļi divreiz dienā devās medībās un saķēra man tik daudz sienāžu un siseņu, cik vien spēja. Samaksa bija noteikta nevis par medībās pavadīto laiku, bet par iegūto kukaiņu skaitu. Parastā takse bija penijs par katriem pieciem sienāžiem, un daži žiglākie un acīgākie puikas dienā nopelnīja pat trīs vai četrus šiliņus [3] .
Vietējā valodā sienāžus sauca "pampalo", tāpēc es šo mazo zēnu komandu dēvēju par "pampalo medniekiem", un ikreiz, kad kāds dzīvnieks izskatījās nevesels vai nometnē ieradās jau- niņais, kura gūstīšanas laikā aizskartās jūtas vajadzēja apmierināt ar kādu gardumu, man tikai vajadzēja pasaukt pampalo medniekus un puikas devās pļavās gādāt jaunus kukaiņu krājumus.
Sagādāt visiem kolekcijas putniem kukaiņus bija vēl grūtāk, jo lielākā daļa putnu bija pārāk mazi, lai tiktu galā ar lielajiem, spārdīgajiem sienāžiem. Vislabāk viņiem garšoja mazie, baltie termīti jeb baltās skudras, un man nācās nolīgt vēl vienu zēnu komandu, kas man tos sagādātu. Rietumāfrikā sastopamas vairāku paveidu baltās skudras, bet par vispiemērotākajiem es atzinu "sēņu" termītus. Vēsajos meža klajumos starp lielajiem kokiem šie termīti no pelēkiem dubļiem būvēja ārkārtīgi īpatnējas ligzdas. Tās izskatījās uz mata kā apmēram divas pēdas augstas suņusēnes. Ligzdas iekšpuse atgādināja medus kāres ar šaurām ejām un sīciņām istabiņām, kurās dzīvoja darba termīti un mazuļi. Mana termītu mednieku komanda agri no rīta devās uz mežu un vakarā atgriezās, - katrs puika uz ērkuļainās galvas nesa trīs vai četras termītu ligzdas.
Es šīs ligzdas glabāju vēsā, tumšā vietā un, kad pienāca putnu barošanas laiks, izklāju zemē prāvu auduma gabalu un ar lielu nazi uzmanīgi pāršķēlu ligzdu. Tad puses sakratīju, un no tām straumēm bira gan lieli, gan mazi termīti, kurus es iegrābu barības traukos un aši iegrūdu putnu būros, pirms kukaiņi pamanās aizbēgt. Arī putni saprata, ka ātrums nosaka visu, tāpēc, tiklīdz būra durtiņas aiz manas rokas bija aizvērušās, satupās uz bundžas malas un knābāja, cik jaudas.
Kolekcijas veidošanas laikā līdztekus dažādo dzīvnieku barošanai vēl bija, ko noņemties, lai sagādātu tiem pienācīgus būrus. Katras sugas dzīvniekiem bija nepieciešami sava veida būri, kurus nācās darināt ar lielu rūpību. Būriem vajadzēja būt vēsiem, kamēr uzturējāmies tropos, taču arī nodrošināt dzīvniekiem siltumu, kad kuģis tuvosies Anglijai. Par papildu drošības līdzekli es izmantoju maisauduma pārklāju, ar kuru apsedzu būra režģoto priekšpusi, lai dzīvnieki justos pasargāti no auksta vēja vai lietus.
Pastāvēja arī būra izmēru problēma. Reizēm pavisam mazam dzīvniekam nepieciešams ļoti liels būris, lai tas justos labi. Citreiz tāda paša iemesla dēļ krietni lielu dzīvnieku nākas turēt gluži niecīgā būrī. Piemēram, galago ir nepieciešams plašums, kas ļauj tiem kāpaļāt un skraidīt, jo savvaļas apstākļos tie pastāvīgi atrodas kustībā un ieslodzījums mazā būrī tiem laupītu nepieciešamo vingrošanu.
Toties manas kolekcijas brīnišķīgās, plankumainās antilopes (tās sauc par ūdensbriedīšiem) jātur šaurās, garās kastēs, kurās tās nevar apgriezties. Kastes malas jānopolsterē ar vati un jāapsit ar maisaudumu. Tā jārīkojas tādēļ, ka šie dzīvnieki ir neiedomājami nervozi un var ļoti nobīties, kad kaste kravas mašīnā zvalstās un kratās vai arī kad krātiņu ar celtni pārvieto tvaikonī vai no tā izkrauj. Ja būris būtu pietiekami liels, antilopes pa to skraidītu apkārt, kamēr, zaudējušas līdzsvaru, nokristu un, visticamāk, salauztu tievās, trauslās kājas. Toties garam un šauram būrim šūpojoties, tās var atspiesties pret mīkstajām sienām, tāpēc nepastāv risks nokrist un salauzt kādu locekli. Polsterējums, protams, nepieciešams arī, lai pasargātu antilopju ādu no saskrāpēšanās pret koku.
Izklausās dīvaini, bet vēl viens noķertais dzīvnieks, kura būri nācās polsterēt, bija fantastisks radījums - matainā varde. Šo šokolādes brūno abinieku ķermeņa pakaļējā daļa un resnie lieli ir klāti ar biezu izaugumu mežu, kas izskatās gluži kā mati. Patiesībā tie ir gari, tievi ādas pavedieni. Visas vardes spēj zināmu tiesu elpot caur ādu, tāpat kā ar plaušām. Tieši tādēļ tās jātur mitrumā, citādi āda sažūtu un dzīvnieki nosmaktu.
Matainās vardes dzīvo straujajās kalnu upītēs un lielāko daļu laika pavada ūdenī. Tādēļ tās neelpo ar plaušām tik intensīvi, kā to dara citas vardes, attiecīgi tām nepieciešama ievērojami lielāka ādas platība, kas nodrošinātu spējas elpot zem ūdens. Šā iemesla dēļ attīstījušies "mati".
Dīvainie abinieki sagādāja krietni daudz problēmu. Lielāko daļu varžu varēja turēt seklā kastē, kamēr tām pienāca laiks doties uz kuģi; pēc tam katru no viņām vajadzēja ielikt marles maisiņā un piekarināt lielas kastes malā. Šajos maisiņos vardes itin līksmi notupēja, kamēr nonāca Anglijā. Ceļojuma laikā tās īpaši nekāroja ēst, tāpēc bija gana apmierinātas, ja tās vienkārši divas vai trīs reizes dienā samitrināja.
Līdzās dīvainajiem pēcpuses dekorējumiem matainajām vardēm piemita vēl viena īpatnība. Pakaļkāju gaļīgajiem pirkstiem bija gari, asi nagi, gluži kā kaķim, turklāt viņas, tāpat kā kaķi, varēja tos arī ievilkt. Kad matainās vardes ievietoja parastajos marles maisiņos, tās centās lēkāt; nagi izlīda no slēptuvēm un ieķērās marlē, tā ka pēc pavisam īsa brīža vardes maisiņu iekšpusē jau ir sasējušās vistrakākajā mezglā. Tāpēc es nolēmu, ka šīm vardēm vajadzēs ceļot kastē.
Tūlīt parādījās cita problēma. Kastei vajadzēja būt ārkārtīgi zemai, jo vardes, no kaut kā pārbijušās, lēca stāvus gaisā un varēja pret stiepļu režģu vāku savainot galvu. Tādēļ es ievietoju visas matainās vardes šaurā koka kastē, kuras dibenā izurbu caurumus, pa kuriem regulārās aplaistīšanas laikā izlīt liekajam ūdenim. Tā kā lēkāšana nebija iespējama, matainās vardes izstrādāja jaunu taktiku: nobijušās tās metās kastes stūrī un centās ierakties kokā. Pēc pāris dienām viņas tādā veidā bija nobrāzušas no deguna un augšlūpas visu ādu.
Šāds savainojums vardēm ir ārkārtīgi bīstams, jo nobrāztajā vietā var ātri attīstīties liels jēlums; ja to neārstē, deguns un augš- lūpa galu galā var nopūt. Jebkuras vardes ārstēšanu divkārt sarežģītu padara fakts, ka radījums jātur mitrumā, un ikviens pušums mitrā vietā dzīst trīs reizes ilgāk. Tātad man ne tikai nācās konstruēt matainajām vardēm jaunu mājokli, bet arī izdomāt, kā sadziedēt viņu degunus, nesagādājot liekas neērtības.
Darināju viņām lielu, seklu kasti, visu tās iekšpusi izklāju ar vati un pārvilku ar plānu palagu audumu, tā ka nu sienas, grīda un griesti bija nopopēti gluži kā ar dūnu segu. Ieliku matainās vardes viņu jaunajā mājoklī un trīs apslapināšanas reižu vietā ieviesu tikai vienu reizi dienā. Atklāju, ka tas ir sekmīgs paņēmiens, jo popējuma vate piesūcās ar ūdeni, attiecīgi kastes iekšpuse saglabājās pietiekami mitra, tajā pašā laikā vardēm nebija jātup slapjumā. Visbeidzot pušumi uz deguna teicami sadzija, un vardes sveikas un veselas nonāca Anglijā; izpopētajā kastē viņas sev nekādas vainas nevarēja nodarīt, jo gan lecot, gan rokoties sadūrās vienīgi ar mīksto vates polsterējumu.