Ekspedīcijas laikā kolekcionārs visvairāk baidās no brīža, kad nāksies savu milzīgo dzīvnieku armiju sagatavot braucienam, aiztransportēt uz piekrasti un iekraut kuģī - garajam mājupceļam uz Angliju. Pirmām kārtām jāpārliecinās, ka ikviens būris ir salabots un itin visas durvis droši aizbultējamas. Tad jāparūpējas par nepieciešamo barības daudzumu, jo nevar uzkāpt pat uz vislabāk iekārtotā kuģa klāja un cerēt, ka pavārs spēs apgādāt vairāk nekā simt dzīvnieku.
Līdzās maisiem ar graudiem, kartupeļiem, kakao jamsu un dažādām dīvainām tropu saknēm vajadzīgi arī milzīgi augļu krājumi. Nav nozīmes pirkt visus augļus jau nogatavojušos, jo pirmās ceļojuma nedēļas beigās var izrādīties, ka tie būs sapuvuši un nederīgi dzīvnieku pārtikai. Tāpēc augļus nācās sadalīt trīs daļās - gatavajos, pusgatavajos un pilnīgi negatavajos. Negatavie augļi kopā ar gaļu un olām bija jāglabā kuģa saldētavā.
Tādējādi gaļa un olas tika pasargāti no sabojāšanās, un arī augļi nenogatavojās; kad nogatavojušies augļi bija apēsti, vajadzēja no saldētavas atnest jaunu kravu un izlikt uz klāja, kur tie saulē ātri nogatavojās un varēja tikt izbaroti dzīvniekiem. Barības daudzumu nācās aprēķināt ļoti rūpīgi. Ja paņēma līdzi pārāk lielus krājumus, tie sabojājās un bija jāizmet pār bortu.
No otras puses, ja paņēma līdzi pārāk maz pārtikas, varēja gadīties, ka krājumi izbeigsies aptuveni Biskajas līcī, kur dzīvniekiem īpaši nepieciešams daudz labas kvalitātes pārtikas, lai izdzīvotu pēkšņajā klimata maiņā.
Un, kad ir pilnīgi skaidrs, ka visi būri sagatavoti un sagādāts pienācīgs daudzums barības, var sākt meklēt kravas mašīnas, ar kurām nogādāt kolekciju piekrastē.
Aizbraukdams no Rietumāfrikas, es paņēmu līdzi trīs maisus graudu un kartupeļu, divus maisus kakao jamsa, divus maisus kukurūzas, piecdesmit ananasu, divsimt apelsīnu, piecdesmit mango, simt piecdesmit lielu banānu ķekaru, turklāt tādus produktus kā sausais piens, iesals, zivju eļļa, un tā tālāk. Vēl ņēmu līdzi četrus simtus olu, - katras svaigumu vispirms vajadzēja rūpīgi pārbaudīt bļodā ar ūdeni, pēc tam olu noziest ar taukiem un iesaiņot kastē ar salmiem. Gaļas krājumus veidoja vesels vērša liemenis un divdesmit dzīvas vistas. Vairāk nekā simt piecdesmit būru un cits ekipējums kopā veidoja pamatīgu kravu, kuras nogādāšanai uz divsimt jūdžu attālo piekrasti man nācās nolīgt trīs kravas mašīnas un nelielu autofurgonu.
Vairāku iemeslu dēļ es nolēmu doties ceļā naktī - galvenokārt tāpēc, ka šis laiks dzīvniekiem bija visvēsākais. Braucot dienā, vajadzēja izvēlēties vienu no divām iespējām: vai nu pārklāt būrus kravas kastē ar brezentu un tā ļaut dzīvniekiem gandrīz vai nosmakt, vai arī iztikt bez brezenta pārsega un tādā kārtā likt dzīvniekiem noslāpt sarkano putekļu mākonī, kas cēlās gaisā aiz mašīnas. Tālab ceļošana naktī, pēc manām domām, no visiem viedokļiem bija labākā izvēle.
Kratoties un mētājoties kravas mašīnas kabīnē, gulēt praktiski nav iespējams, turklāt jāpatur prātā, ka nāksies līdz ar gaismiņu apstāties ceļmalā, koku paēnā izkraut itin visus būrus un kastes, pabarot un apkopt ikvienu dzīvnieku, pirms izdosies kaut cik jēdzīgi pagulēt. Tūlīt pēc tam atkal ir klāt nakts vēsums, jāiekrauj dzīvnieki atpakaļ kravas kastēs un jādodas tālāk.
Kamerūnas ceļi bija tik slikti, ka nevarējām braukt ātrāk par divdesmit piecām jūdzēm stundā, tā ka ceļš, ko Anglijā varētu veikt vienas dienas laikā, šeit prasīja veselas trīs dienas.
Nonācis piekrastē, es uzzināju, ka kuģa iekraušana vēl nav gluži pabeigta; tas nozīmēja, ka mums nāksies gaidīt, kamēr dabūsim dzīvniekus uz klāja, un, tā kā lietus lija aumaļām, es nolēmu atstāt visus savus radījumus kravas mašīnā, līdz tiksim pie iekraušanas. Tiklīdz biju pieņēmis šo lēmumu, negaisa mākoņi izklīda un saule ņēmās mūs visus karsēt tik nikni, ka man nācās būrus izcelt un novietot dzīvniekus dažu netālo koku paēnā. Biju tikko beidzis šo darbu, kad mākoņi samilza no jauna un pāris minūšu laikā būri, ekipējums, barības krājumi un es pats bijām viscaur izmirkuši ledusaukstajā gāzienā. Ticis uz klāja, es katrā būrī redzēju izmirkušus, drebošus dzīvniekus, un man nācās ķerties pie tīrīšanas - nomainīt slapjās zāģ- skaidas ar sausām un uzmest pāris sauju skaidu arī pērtiķiem, - cerībā, ka tādā veidā vismaz daļa mitruma no kažokiem uzsūksies un dzīvnieki nesaaukstēsies. Pēc tam es sagatavoju prāvu porciju karsta piena un izsniedzu dzērienu ikvienam dzīvniekam, kurš vien to ņēma pretī. Par laimi, neviens pēc šīs izmirkšanas nesaslima.
Pēc pirmās ceļojuma dienas atklājās, ka jūras gaiss dzīvnieku apetīti strauji palielinājis, un pērtiķi, ja vien viņiem to ļautu, ēstu četras vai piecas reizes vairāk nekā parasti. To būtu vajadzējis paredzēt jau pirms ceļojuma uzsākšanas un ņemt vērā, iepērkot pārtikas krājumus. Protams, tādus gardumus kā sienāži vai termīti līdzi paņemt nav iespējams, tomēr visvārīgākajiem putniem un dzīvniekiem iespējams sagādāt tarakānus, vakaros nokāpjot mašīntelpās un tvarstot tos starp karstajām caurulēm. Nepagāja ilgs laiks, un jūrnieki ļoti aizrāvās ar šo sportu, tā ka pavisam drīz mums vairs nevajadzēja pašiem medīt tarakānus, jo mašīntelpu strādnieki regulāri piegādāja krājumus.
Divas vai trīs nedēļas ilgs jūras ceļojums var būt ļoti patīkams, ja vien bagāžā nav liels daudzums neprātīgi izsalkušu dzīvnieku. Ja tā ir, tad atklājas, ka ceļotājam jāstrādā tikpat smagi kā ikvienam jūrniekam uz kuģa, vai pat vēl smagāk.
Man nācās katru rītu celties pussešos, lai pirms brokastīm pagūtu tikt galā ar tīrīšanas darbiem. Kad biju pabrokastojis, sāku barot dzīvniekus, un no tā laika līdz brīdim, kad pērtiķu būros tika salikti pēdējie vakariņu maltītes piena trauki, visas dienas laikā patiešām nebija tāda mirkļa, ko es varētu veltīt pats sev. Kuģim tuvojoties Anglijai, kļuva aukstāks, un vajadzēja aizvien vairāk piesargāties, lai dzīvnieki nesaķertu iesnas. Karsts piens kļuva par ikvakara nepieciešamību, un visus būrus vajadzēja rūpīgi apklāt ar brezentu un segām, lai aizturētu auksto vēju. Ja jūra bija bangaina, man vajadzēja pārliecināties, vai visi būri ir droši piesieti pie margām, citādi varētu notikt nelaime.
Atceļā no Rietumāfrikas biju to aizmirsis izdarīt, un kādā vēlā vakarā, kamēr sniedzu pērtiķēniem pēdējo tās dienas piena pudelīti, es ievēroju, ka kuģis strauji ceļas un grimst. Pārlaidis skatienu būriem, kas bija rindām sakrauti gar margām, nolēmu tos nostiprināt ar virvēm, tiklīdz būšu beidzis mazuļu barošanu, - ja naktī laiks kļūs vēl nelāgāks, būri varētu sagāzties. Tiklīdz biju paguvis pieņemt šo lēmumu, kuģis strauji sasvērās no īpaši liela viļņa, mans piecdesmit būru krāvums sagāzās un krātiņi veldamies izbira pa klāju. Es metos pie būriem, cēlu tos augšā un nostiprināju pie margām; sev par atvieglojumu, atklāju, ka neviens no dzīvniekiem nebija cietis, kaut ari pērtiķi bija ārkārtīgi noskaitušies un vēl ilgi čalodami apsprieda šo incidentu.
Reizēm, vedot ar kuģi dzīvnieku kolekciju, iespējams izbaudīt cita veida satraukumus. Mēs ar draugu atgriezāmies no Rietumāfrikas kuģī, kura kapteinis, kā mums tika stāstīts, nepavisam nepriecājās par dzīvnieku pārvadāšanu. To uzzinājuši, mēs, saprotams, darījām visu, lai celtu iespējami mazāk traču un nekārtību - sakaitināts kapteinis nenāk par labu nevienam dzīvnieku vācējam, jo spēj ceļojumu padarīt ļoti grūtu gan pašam, gan dzīvniekiem. Kā jau vienmēr, kad kaut ko cenšas izdarīt perfekti, kāda liksta noteikti atgadās.
Jau pirmajā rītā mans draugs izbēra pāri bortam jūrā lielu grozu netīro zāģskaidu, ko bijām izmēzuši no būriem. Diemžēl viņš nebija pievērsis uzmanību vēja virzienam, gaisā pacēlās milzīgs virpuļojošu skaidu mākonis un nosēdās tieši uz tiltiņa, kur tobrīd stāvēja kapteinis.
Tas, protams, nevarēja tikt uzskatīts par labu sākumu mūsu pūliņiem, lai iemantotu kapteiņa labvēlību. Brokastu laikā kapteinis ar mums sasveicinājās diezgan vēsi, tomēr pamazām atplauka un uz maltītes beigām jau kļuva pavisam draudzīgs.
Kapteinis sēdēja vienā galda malā, un es - viņam pretī; viņam aiz muguras atradās rinda iluminatoru, kas pavēra skatu uz nodalījumu, kurā bija sakrauti mūsu būri.
- Mani jūsu darbošanās netraucē, - kapteinis teica, - ja vien jūs raugāt, lai neviens dzīvnieks neizmūk.
- Ak, to mēs nepieļausim, - es apgalvoju un tajā pašā mirklī pamanīju iluminatorā tieši kapteinim aiz muguras kaut ko kustamies. Sev par šausmām, es ieraudzīju, ka tā ir liela vāvere.
Bēgle stāvēja un apmierināta pētīja pusdienu salonu. Tad viņa attupās un ņēmās post ūsas.
Kapteinis pa to laiku turpināja brokastot, nemaz nenojauzdams vāveres klātbūtni jarda attālumā no sava pakauša. Kad vāvere bija beigusi mazgāties, tā paskatījās apkārt un nosprieda, ka pusdienu salons, kurā uz galdiem ir tik daudz ēdamā, varētu būt laba izpētes vieta, tāpēc sāka nolūkot paņēmienu, kā tur nokļūt. Vāvere nepārprotami bija nākusi pie atziņas, ka labākais veids, kā nokļūt pie gardumiem, būtu uzlēkt kapteinim uz pleca un tad tālāk - uz galda; nomurminājis "atvainojiet", es piecēlos, izgāju no salona tik bezrūpīgi, cik vien spēju, bet, tiklīdz biju ārpus kapteiņa redzeslauka, pilnā ātrumā metos skriet. Nonācu pie pusdienu salona iluminatora tieši tajā mirklī, kad vāvere bija atspērusies lēcienam; man izdevās aizlēkšot pāri nodalījumam un sagrābt viņas garo, kuplo asti, pirms vēl radījums bija aiz- traucies pie kapteiņa. Ieslodzīju bēgli, kas sašutusi čakstināja, atpakaļ būrī un atviegloti nopūtos.
Atgriezies pusdienu salonā, es apmierināts konstatēju, ka kapteinis neko nebija manījis un nezināja, cik maz trūka, lai šķiņķa un olu baudīšanas laikā viņam uz pleca būtu uzlēkusi liela vāvere.
Kā jau teicu, mēs tik ļoti centāmies nesagādāt nepatikšanas, ka viss šķērsām vien gāja. Pāris dienu vēlāk no savas kastes izbēga trīs lielas ķirzakas un aši nozuda lielos virves rituļos uz klāja. Bez komandas palīdzības bija pilnīgi neiespējami šos krāvumus izkustināt, lai bēgles sagūstītu, - mums vajadzēja pašiem tikt galā un ķert tās ciet, tiklīdz ķirzakas parādīsies. Pēc trim dienām beidzot bijām visas noķēruši, bet šīs dienas bija ārkārtīgi satraucošas, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka ķirzakas kaut kā pamanīsies nokļūt uz tiltiņa un kapteinis tās ieraudzīs.
Tiklīdz bijām sagūstījuši rāpuļus un droši ieslodzījuši, kad izbēga kāda pērtiķiene. Viņa bija gluži rāma un parasti nāca klāt, ja to pasauca, taču šajos apstākļos - pārlieku ieinteresēta izpētīt kuģi, tāpēc veltīja mums tikai pāris ašus skatienus, kad
ar lielu zeltaina banānu kekaru centāmies vinu ievilināt atpakaļ būrī, - parasti šādam kumosam viņa nespēja pretoties. Todien kuģis pamatīgi šūpojās uz visām pusēm; man bija bail pat iedomāties, kas notiktu citos apstākļos, jo pērtiķiene uzskrēja pa kāpnītēm gar sienu un nonāca uz pasažieru klāja. Par laimi, tur neviena nebija, es džinos viņai pakaļ, saukdams aizsmakušos čukstos. Katru reizi, kad kuģis sazvārojās, bēgle uz mirkli zaudēja līdzsvaru un es nonācu viņai pāris soļu tuvāk, jo biju pie šūpām vairāk pieradis nekā mazā pērtiķīte. Viņa nokļuva pie kāpnēm, kas veda uz kapteiņa kajīti un, ieraudzījusi mani pavisam tuvu, mirkli vilcinājās, bet tad pagriezās un skrēja augšup uz puspavērtajām durvīm. Strauji metos viņai pakaļ, taču neko daudz necerēju un gara acīm jau redzēju pērtiķieni ielecam kapteiņa gultā - tieši gulētājam virsū. Par laimi, tieši tajā brīdī, kad pērtiķiene sasniedza augšējo pakāpienu, kuģis pamatīgi nolīgojās un viņa atkrita trīs pakāpienus zemāk - tas man deva nepieciešamo iespēju. Sagrābu pūkaino asti, pacēlu bēgli gaisā un skrēju atpakaļ uz kravas klāju, cik ātri vien spēdams, jo baidījos, ka kapteinis varētu sadzirdēt pērtiķītes dusmu ķērcienus un iznāktu laukā, lai noskaidrotu, kas tur notiek.
Visā visumā tas bija ļoti nogurdinošs ceļojums, un mēs bijām ārkārtīgi laimīgi, kad pelēkā rītā, smidzinot sīkam lietutiņam, kuģis piestāja Liverpūles dokā. Piestātnē mūs jau gaidīja zoodārzu furgoni, lai aizvestu dzīvniekus. Mūsu kolekcija tika bez problēmām izkrauta un dzīvnieki nodoti dažādu zoodārzu direktoru pārziņā; ar dalītām jūtām vērojām, kā mūsu dzīvnieki, lietum līstot, dodas uz savām jaunajām mājām dažādos Anglijas zoodārzos.