Gajana [4] ir valsts apmēram Īrijas lielumā un atrodas Dienvidamerikas ziemeļos. Tā plešas lielā, mežiem klātā kontinenta daļā gar Amazones krastiem un sniedzas cauri visai Brazīlijai. Gajanas nosaukums cēlies no Amerikas indiāņu vārda, kas nozīmē "ūdenszeme", un grūti iedomāties šai valstij vēl piemērotāku vārdu.
Valsti sadala trīs upes, kas plūst cauri visai teritorijai, un tās savieno neskaitāmas mazas upītes un pietekas. Lietus sezonas laikā šis upītes pārplūst, un milzīgas valsts platības nedēļām ilgi pilnīgi klāj ūdens. Šā iemesla dēļ, kā mēs atklājām, gandrīz visi Gajanas dzīvnieki vai nu teicami kāpj kokos, vai lieliski peld. Tādiem dzīvniekiem, kas mazāk apūdeņotās valstīs lielāko dzīves daļu pavada uz zemes, šeit mitinās līdzinieki, kas uzturas gandrīz vienīgi kokos: piemēram, Kamerūnā sastopamās
otastes dzeloņcūkas dzīvo mežā uz zemes un veido savus
mitekļus alās starp akmeņiem. Uzrāpties kokā šiem radījumiem praktiski nav iespējams.
Toties Gajanā dzīvo dzeloņcūkas, kuru ķepas ir piemērotas kāpšanai kokos, un garās, kailās astes tiek izmantotas satveršanai - šīs dzeloņcūkas spēj apvīt asti ap koku zariem, kā to dara Dienvidamerikas pērtiķi, lai varētu veiksmīgāk kāpelēt.
Mēs izpētījām, ka Gajanu var nosacīti sadalīt divās daļās. No piekrastes zemes iekšienē stiepās milzīgas mežu platības un pamazām pārtapa plašās savannās, kurās gandrīz vienīgā augu valsts bija zāle, tikai retumis sastopami koku puduri un krūmi. Arī Kamerūna bija sadalīta gandrīz tāpat, tātad gan Gajanā, gan Kamerūnā sastopami mežu dzīvnieki un no tiem pilnīgi atšķirīgi zālienu iemītnieki.
Gar Gajanas piekrasti, kur lielās upes ietek jūrā, zemi izvago tūkstošiem strautu un upīšu. Dažas no tām ir tikai pāris pēdu platas, citas - ievērojami platākas par vidusmēra upi Anglijā. Šie strauti Gajana veido ārkārtīgi skaistu ainavu. Košais, šerij- brūnais ūdens ir pilns ar koku stumbriem un kritušām lapām un plūst tik lēni, ka tā virsma ir viscaur gluda kā tumšs spogulis.
Pāri ūdenim liecas vareni koki, kuru zari apvīti ar garām spāņu sūnas bārkstīm - pelēkā, ķērpjiem līdzīgā auga skupsnas nokarājas kā neskaitāmi sudrabaini pavedieni. Uz stumbriem un zariem aug simtiem orhideju dažādās krāsās - reizēm to ir tik daudz, ka koki izskatās kā nobārstīti ar dārgakmeņiem. •
Kā jau teicu, parasti šie ūdensceļi izskatās kā gari, spoži spoguļi, tomēr vietumis var redzēt pāris milimetru virs ūdens virsmas pacēlušos biezu, zaļu ūdensaugu klājienu, no kura uz augšu slejas sīki mēļi un dzelteni ziediņi. Saulainās vietās tuvu krastiem skatāmas milzu ūdensrožu audzes ar ziediem, kas lielāki par tējkannu, un šķīvjiem līdzīgām lapām velosipēda riteņu lielumā. Kuģojot pa kādu no šīm aizaugušajām upītēm, ir tāda sajūta, it kā laiva slīdētu pa zaļu pļavu: laivas priekšgals atvirza ūdensaugus sāņus, bet aiz pakaļgala lapas atkal sakļaujas, tā ka pats ūdens nemaz nav redzams. Laivai slīdot, ķlļūdens ņirbā ūdensaugi ceļas un grimst kā zaļš vilnis.
Ieradušies Gajanā, mēs ierīkojām bāzes nometni valsts galvaspilsētā Džordžtaunā. Tā rīkojāmies tāpēc, ka šeit bija iespējams regulāri nopirkt dzīvniekiem pietiekami daudz ēdiena, turklāt osta bija ērti sasniedzama, un tas būtu noderīgi vēlāk, kad vajadzētu kolekciju iekraut kuģī. Iekārtojuši nometni, devāmies vairākos ceļojumos Gajanas iekšienē, apmeklējām dažādus šīs valsts nostūrus un vācām tur sastopamos dzīvniekus.
Pirmo šāda veida ekskursiju es noorganizēju uz zālieni gar Pomerūnas upi. No Džordžtaunas mēs pa upītēm devāmies uz mazu indiāņu pilsētiņu Santamariju, kas slēpās šīs dīvainās, purvainās zemes vidienē. Mērķa sasniegšanai bija vajadzīga vesela diena, un tas bija patiesi neaizmirstams ceļojums. Laivai līgani slīdot pa spožajiem ūdensceļiem, krāšņo koku paēnā mums pa priekšu lidoja lieli, melni dzeņi ar koši sarkaniem cekuliem un spalgi, mežonīgi klaigāja, laiku pa laikam apstādamies, lai enerģiski norībinātu ar knābjiem pa kritušo koku stumbriem. Krūmājā gar upes malu mitinājās purva putniņu bari - zvirbuļa lieluma putniņi ar melnu ķermeni un spilgti kanārijdzeltenu galvu. Reizumis, kad laiva nogriezās upes līkumā, gaisā pacēlās ibisu pāris un plivināja savus oranžsarkanos spārnus.
Ūdensaugos viscaur gar upītes krastiem dzīvoja lieli jakanu bari - savādi, Anglijas irbēm līdzīgi putni. Šo putnu apbrīnojamākā īpatnība ir garās, slaidās kājas ar tievu pirkstu pušķi galā. Šie pirksti dod jakanai spēju staigāt pa ūdensaugiem, neiegrim- tot ūdenī, jo, sperot soli uz ūdensrozes lapas, tā izstiepj pirkstus kā zirnekļtīkla pavedienus un vienmērīgi sadala svaru. Svinīgā gaitā soļodamas pāri ūdensrožu lapām, mazās jakanas izskatās diezgan necilas, taču lidojumā var redzēt, ka zem katra spārna tām ir košs citrondzeltens plankums.
Reizēm mēs iztraucējām kādu krastā guļošu kaimanu. Šis dzīvnieks ir Āfrikas krokodila Dienvidamerikas līdzinieks. Mirkli vērojuši mūs paceltām galvām un pavērtām mutēm, kai- mani smagnēji steidzās uz upes malu un ieplunkšķēja ūdeni.
Mēs ieradāmies Santamarijā vēlu vakarā un nākamajā rītā ar ciematā dzīvojošo indiāņu palīdzību ķērāmies pie dzīvnieku vākšanas. Daudzi indiāņi turēja savvaļas dzīvniekus par mājas lutekļiem un ļāva mums lielu daļu šo radījumu nopirkt, tāpēc mēs īsā laikā tikām pie visai daudziem košiem makao papagaiļiem, kuru griezīgās klaigas mazajā būdiņā gandrīz padarīja mūs kurlus, pie vairākām jaunām boa čūskām un diviem vai trim kapucīnu pērtiķiem.
Mani ļoti pārsteidza žņaudzējčūskas mājdzīvnieku lomā, jo biju domājis, ka indiāņi no čūskām baidās gluži tāpat kā afrikāņi. Apjautājies par iemeslu, es uzzināju, ka indiāņi ļauj šiem rāpuļiem ložņāt pa jumta spārēm, - žņaudzējčūskas šeit ir Anglijas mājas kaķu vietā. Barodamās mājokļos ar žurkām un pelēm, boa kļūstot pavisam rāma un, kamēr vien pietiekot ēdamā, no spārēm lejā nerāpjoties un nekad neuzdrošinoties nonākt uz zemes. Indiāņi paskaidroja, ka žņaudzējčūskas ne tikai esot daudz labākas žurku mednieces par kaķiem, bet, būdamas glīti rožainā, sudrabainā, melnā un baltā krāsā, arī esot ievērojami skaistākas par kaķiem; turklāt patīkami vērot, ka čūskas kā daudzkrāsainas šalles apvijušās ap būdu jumtiem.
Gajanā sastopami trīs sugu skudrulāči. Milzu skudrulācis ar garo, pinkaino asti ir sešas pēdas garš, vidējais skudrulācis jeb tamandua ir apmēram pekiniešu sugas suņa lielumā, savukārt pundurskudrulāča augums ir tikai kādas astoņas collas. Šie trīs skudrulāči mitinās pilnīgi atšķirīgās teritorijās un, kaut arī reizumis ir sastopami cits cita ierastajā vidē, parasti paliek uzticīgi katrs savai vispiemērotākajai zonai. Milzu skudrulācim vislabāk patīk dzīvot zālienē Gajanas ziemeļu daļā, toties abu pārējo sugu pārstāvji ir mežu iedzīvotāji. Vidējo skudrulāci iespējams atrast arī valsts daļēji kultivētajos rajonos, toties pundurskudrulāča meklējumos jādodas pašā neskarto mežu dziļumā.
Lai noķertu milzu skudrulāci savai kolekcijai, man nācās lidot apmēram divsimt jūdžu tālāk zemes iekšienē, līdz nonācu savannās valsts ziemeļos. No lidmašīnas izkāpu nomaļā rančo Rupununi upes krastos. Tur man izdevās nolīgt palīgos ārkārtīgi saprātīgu mednieku - indiāni Frānsisu. Es viņam paskaidroju, ko vēlos, un pēc pamatīgas apdomāšanās mednieks teica, ka gudrākais paņēmiens būtu viņam vienam doties zālienē un izpētīt teritoriju, kamēr izdosies sameklēt kādas milzu skudrulāča atrašanās zīmes. Pēc tam mēs kopīgi varētu mēģināt dzīvnieku sagūstīt.
Es šo plānu atzinu par labu, un pēc trim dienām Frānsiss, starojoši smaidīdams, atgriezās rančo un paziņoja, ka meklējumi vainagojušies panākumiem. Kādā vietā savannā viņš atradis nepārprotamas skudrulāča pēdas - ar dzīvnieka spēcīgajiem nagiem uzšķērstus skudru mājokļus.
Tā nu itin agri nākamajā dienā Frānsiss, mans draugs un es kāpām zirgos un devāmies gūstīt skudrulāci. Zeltainās zāles plašumi, kurus vietām izraibināja zemu krūmiņu pudurīši, saules staros vibrēja un pletās tālē uz visām pusēm līdz pat apvārsnim ar blāvi zaļganzilu kalnu maliņu. Mēs jājām vairākas stundas un neredzējām nekādas dzīvības zīmes, izņemot mazu vanadziņu pāri, kas riņķoja zilajās debesīs mums virs galvas. Zināju, ka šejienes zālienē mitinās daudz dažādu dzīvnieku, tāpēc biju diezgan pārsteigts, sastopot tik maz radījumu. Drīz vien sapratu, kāpēc tā - jāšus mēs nonācām pie lielas, ovālas ieplakas, kuras dibenā vīdēja rāms, ūdensrozēm greznots ezers ar leknas zāles un sīku krūmiņu kruzuļiem gar malām. Vienā mirklī itin viss šķita atdzīvojies. Gaiss bija pilns ar zumošām spārēm, starp mūsu zirgu kājām šaudījās koši krāsainas ķirzakas, kritušo koku zaros, kas liecās pāri ūdenim, tupēja zivju- dzenīši, bet niedrēs un krūmos gar ezera malu čaloja un vīteroja mazu putniņu bari. Garām jādams, es ezera otrā krastā ieraudzīju desmit jabiru stārķus - katrs no putniem bija apmēram četras pēdas augsts un blenza lejup, garo knābi nolaidis, ar nopietnu izteiksmi sejā.
Kad bijām pajājuši ezeram garām un no jauna nokļuvuši zāles klajumā, dzīvība atkal nozuda un vienīgā sadzirdamā skaņa bija mūsu zirgu nagu vienmērīgā dobjā klaboņa un švīksti garajā zālē.
Es secināju, ka no dzīvnieku un putnu viedokļa šo zālienu lielākā daļa ir pārāk sausa, tāpēc tie pulcējas ap ezeriem un dīķiem, ja izdodas tādus atrast. Tādējādi bija iespējams jāt veselām jūdzēm un neredzēt ne mazākās dzīvības zīmes, taču, nonākot ielejā ar dīķi vai ezeru vidū, ūdenskrātuves krastos varēja atrast īstu putnu un zvēru pārpilnību.
Ap pusdienlaiku visbeidzot sasniedzām mērķi - kādu vietu savannā, kur Frānsiss apturēja zirgu un teica, ka tur dzīvojot skudrulācis. Viņš ierosināja, ka vislabāk būtu, ja mēs izvērstos rindā un jātu pa garo zāli, trokšņodami, cik skaļi vien spējam, lai izbaidītu dzīvnieku no migas. Pēc tam mēs viņu aizdzītu uz vietu pa kreisi no mums, kur zāle īsāka, un jāšus viegli varētu skudrulāci panākt. Mēs auļos laidāmies iekšā zālē, kas sniedzās zirgiem līdz krūtīm, klaigādami un celdami troksni, cik spēka.
Zeme bija saulē izkaltusi cieta kā ķieģelis, un tajā bija izveidojušās prāvas plaisas un bedres, tā ka zirgi bieži klupa un gandrīz vai nolidināja mūs pāri galvai zemē. Pēkšņi es izdzirdu Frānsisu skaļi iekliedzamies un ieraudzīju tieši mūsu mednieka zirga priekšā pa zāli lēkšojam tumšu apveidu. Mēs ar draugu pagriezām zirgus un traucāmies Frānsisam palīgā. Skudrulācis - pieņēmu, ka tas ir viņš - centās iebēgt dziļāk garajā zālē, tomēr mums izdevās nogriezt viņam ceļu un dzīt to uz klajāku vietu. Dzīvnieks lēkšoja uz priekšu, ar īsajām, resnajām kājām dimdinādams zemi, garā, lāstekai līdzīgā galva līgojās no vienas puses uz otru un varenā aste plandījās kā karogs.
Mēs jājām skudrulācim pakaļ pilnā gaitā; es aizjāju tam vienā pusē, lai neļautu medījumam atgriezties garajā zālē, bet Frānsiss ieņēma vietu otrā flangā un, skubinādams zirgu, atritināja laso. Pamazām viņš no sāniem piekļuva skudrulācim pavisam tuvu, sagrieza laso virs galvas un svieda. Diemžēl indiānis bija izveidojis pārāk lielu cilpu, tāpēc dzīvnieks, kaut arī laso trāpīja tam tieši priekšā, vienkārši izlēkšoja laso cauri un šņākdams un sprauslādams turpināja skriet pa zāli. Frānsiss apturēja zirgu, satina virvi un no jauna devās vajāt medījumu. Nonācis līdzās skudrulācim, viņš meta laso vēlreiz. Šoreiz medniekam laimējās, un viņš cieši savilka virvi ap skudrulāča kaklu.
Vienā mirkli Frānsiss nolēca no zirga, stingri turēdams virvi, bet skudrulācis pilnā sparā skrēja uz priekšu, vilkdams mednieku sev līdzi. Arī es nolēcu no zirga, pieskrēju un ieķēros virvē. Apbrīnojami, cik skudrulāča strupās kājas bija spēcīgas - viņš raustīja mūs pa savannu šurpu turpu, kamēr mēs galīgi pārgurām un virve jau bija iegrauzusies plaukstās. Frānsiss paskatījās pāri plecam un atviegloti nogrudzināja. Ari es paskatījos un ieraudzīju, ka cīniņā esam nonākuši pavisam tuvu mazam, apmēram divpadsmit pēdu augstam kociņam. Patiesības labad jāpiebilst, ka tas bija vienīgais koks jūdzēm tālā apkārtnē.
Nosvīduši un aizelsušies mēs aizvilkām neapmierināto skudrulāci pie koka, vairākas reizes aptinām virves brīvo galu ap stumbru un kārtīgi nostiprinājām. Tikko biju sasējis pēdējo mezglu, kad Frānsiss pameta skatienu uz koka lapotni un izmisumā iestenējās. Paskatījies augšup, es apmēram divas pēdas virs mūsu galvām ieraudzīju prāvu, apaļu lapseņu pūzni apmēram futbola bumbas lielumā. Skudrulācis raustīja virvi, un koks locījās un līgojās, par ko lapseņu kolonija nepavisam nebija sajūsmā - viss bars, nikni dūcot, izlaidās no pūžņa. Mēs ar Frānsisu metāmies bēgt, ko kājas nes.
Kad nu skudrulācis bija droši piesiets - vismaz mēs tā domājām -, atgriezāmies pie zirgiem, lai savāktu līdzpaņemto medību ekipējumu: izturīgu auklu un vairākus lielus maisus, kurā gūstekni ievietot. Atgriezos pie koka tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā skudrulācis ar nagiem noplēš pēdējo virves cilpu, nopurinās kā liels suns un lēni, cienīgi aizvelkas pāri savannai. Atstājis Frānsisu atraisīt laso no lapseņu apsēstā koka, es metos pakaļ skudrulācim un skriedams izveidoju virves galā slīdošu cilpu.
Panācu bēgli un metu savu amatierisko laso viņam uz galvas, tomēr nebiju tik prasmīgs kā Frānsiss un, gluži dabiski, netrāpīju. Skudrulācim turpinot lēno riksi, mēģināju vēlreiz un atkal nopūdelēju; kad sviedu trešo reizi, skudrulāci šķita nokaitinājusi šī pastāvīga garās virves svaidīšana, - viņš pēkšņi apstājās, apcirtās pret mani un saslējās pakaļkājās. Šādā pozā dzīvnieka galva atradās manu krūšu augstumā, un es piesardzīgi vēroju viņa priekškāju milzīgos, līkos, sešas collas garos nagus, kas bija izliekti kaujas gatavībā.
Dzīvnieks šņāca un sprauslāja, svaidīja garo, slaido purnu no vienas puses uz otru un vēcināja priekškājas gluži kā bokseris. Tā kā es nepavisam nekāroju mesties cīņā ar radījumu, kurš nepārprotami bija spējīgs ar savām priekškājām nodarīt pamatīgus bojājumus, nolēmu labāk pagaidīt, kamēr man piebiedrojas Frānsiss; tad viens no mums novērstu skudrulāča uzmanību, bet otrs mēģinātu zvēru sagūstīt. Apgāju skudrulācim apkārt, lai pārliecinātos, vai nav iespējams viņu pārsteigt no mugurpuses, taču dzīvnieks griezās man līdzi kā vilciņš, joprojām turēdams nagus draudoši saslietus. Tāpēc apsēdos zemē un sāku gaidīt Frānsisu.
Sapratis, ka karadarbībā iestājies pamiers, skudrulācis nolēma, ka pienācis īstais laiks novērst viņa ārienei vajāšanas nodarīto postu. Kamēr dzīvnieks šņākdams un sprauslādams skrēja pa savannu, no mutes viņam bija straumēm plūdušas slienas. Tās bija biezas un lipīgas un parasti tika izmantotas skudrulāča garās mēles mitrināšanai, kad dzīvnieks uzlasīja barību. Šoreiz stīgrās siekalas, no mutes nokarādamās, bija plandoties pieķērušās pilnas ar zāles drumsliņām un salipušas visapkārt dzīvnieka degunam. Tagad skudrulācis attupās un ar garajiem nagiem ņēmās ļoti rūpīgi tīrīties. Pēc tam viņš dziļi nopūtās, piecēlās, noskurinājās un turpināja smagiem soļiem rikšot prom pa zāli.
Frānsiss bija atguvis laso un piebiedrojās man, un mēs vēlreiz panācām medījamo; sadzirdējis mūsu tuvošanos, skudrulācis apstājās, pagriezās un attupās uz pakaļkājām, tomēr tikt galā ar diviem uzbrucējiem nespēja. Kamēr es novērsu skudrulāča uzmanību, Frānsiss aizlavījās dzīvniekam aiz muguras un itin glīti uzmeta tam laso. Sajutis cilpu atkal savelkamies, skudrulācis metās skriet pilnā sparā, vilkdams Frānsisu un mani līdzi; nākamo pusstundu mēs stīvējāmies pa savannu, kamēr izdevās uzmest dzīvnieka ķermenim un kājām tik daudz cilpu, ka tas vairs nespēja pakustēties. Drošības dēļ vēl nosaitējuši medījumu ar garu virves gabalu, mēs iegrūdām gūstekni kādā no lielajiem maisiem, tā ka ārā rēgojās tikai garenā galva un deguns.
Tiklīdz bijām viens otru apsveikuši ar panākumiem, atklājās jaunas grūtības. Kad bijām maisu pacēluši un pienesuši klāt zirgiem, tie vienprātīgi nolēma, ka pret mūsu pārnēsāšanu viņiem nekas nav pretī, taču kategoriski iebilda pret dīvaino radījumu maisā, kas neganti šņāca un sprauslāja. Veselu stundas ceturksni mēs centāmies zirgus nomierināt, taču bez panākumiem. Ik reizi, kad tuvojāmies zirgiem ar skudrulāci, tie purināja galvu un trauksmaini rāvās sāņus.
Frānsiss nolēma, ka vienīgā iespēja ir ļaut man vest viņa zirgu, kamēr viņš pats stiepšot skudrulāci uz muguras. Es par to šaubījos, jo mēs atradāmies krietni tālu no rančo un saule tobrīd nežēlīgi cepināja, turklāt gūsteknis nepavisam nebija viegls. Tomēr šķita, ka tas ir vienīgais risinājums, tāpēc es uzkāpu zirgā un vedu Frānsisa rumaku pie pavadas, kamēr mednieks stiepa maisu ar medījumu. Skudrulācis darīja visu iespējamo, lai padarītu šo ceļojumu iespējami grūtāku - raustījās un grozījās maisā tā, ka to nest bija ārkārtīgi neērti. Stundas laikā mēs nogājām tikai pāris jūdžu, jo ik pēc divsimt vai trīssimt jardiem Frānsiss bija spiests nolikt maisu un atpūsties.
Beidzot sapratām, ka šādā tempā rančo sasniegsim tikai pēc nedēļas, tāpēc Frānsiss ieteica, ka man vai manam draugam vajadzētu palikt šeit un pieskatīt skudrulāci, kamēr otrs kopā ar viņu aizjātu uz nomaļu fermu, kura kā neskaidrs punktiņš vīdēja tālumā. Mednieks apgalvoja, ka tur mēs varēšot dabūt kaut ko tādu, ko viņš pats nosauca par "velkbulu". Viņa angļu valoda nebija izcila, un mēs tā arī nesapratām, kas tas "velkbuls" ir. Tomēr Frānsiss šķita pārliecināts, ka tas ir vienīgais glābiņš no ķibeles, tāpēc mans draugs palika kopā ar skudrulāci gaidīt maza krūmiņa paēnā, bet mēs ar Frānsisu auļojām pāri zālie- nei fermas virzienā.
Ieradušies fermā, mēs satikām apburošu vecu indiāni, kas tur saimniekoja un pacienāja mūs ar ļoti sirsnīgi kāroto kafijas tasi. Tad Frānsiss izveda mani ārā un parādīja "velkbulu". Tas izrādījās vilcējbullis - tātad bullis, ko atsevišķās pasaules daļās izmanto iejūgam un kravu pārvadāšanai.
Tobrīd parādījās Frānsisa sieva, un mūsu mednieks paskaidroja, ka viņa ar bulli aizjāšot uz savannu, bet mēs savos zirgos viņai sekošot. Sīciņā indiāniete uzlēca milzīgajam lopam mugurā un apsēdās sāniski, viņas garie, melnie mati nokarājās līdz viduklim, tā ka viņa izskatījās gluži pēc lēdijas Godaivas. Tad viņa uzšāva bullim ar garu stibu, un tas mundrā riksī auļoja prom pa zālieni.
Kad mēs ar Frānsisu atgriezāmies vietā, kur bijām atstājuši manu draugu un skudrulāci, atklājās, ka gūsteknis mums sagādājis jaunas likstas. Dzīvnieks bija pamanījies līdz pusei izrauties no maisa, kas pašlaik kuļājās viņam ap vidu kā maišelīgas bikses, un nu šaudījās pa zāli, manam draugam izmisīgi sekojot. Mēs bēgli noķērām, iebāzām jaunā maisā un sasējām stingrāk, kamēr mans draugs uzskaitīja grūtības, kādas viņu piemeklējušas mūsu prombūtnes laikā.
Izrādījās, ka vispirms jau mana drauga zirgs, kas šķitis stingri piesiets, pēkšņi laidies rikšos pa savannu, un mans draugs labu laiku to vajājis, kamēr paveicies bēgli noķert. Atgriezies viņš ieraudzījis, ka skudrulācim sekmīgi izdevies atraisīt vairākas virves, ar nagiem uzšķērst maisu un pa pusei no tā izlīst. Mans draugs nobijies, ka zvērs aizbēgs, tāpēc meties pie skudrulāča, iegrūdis to atpakaļ maisā un no jauna sasējis. Atskatīdamies viņš ieraudzījis, ka zirgs izmantojis iespēju un atkal aizlaidies.
Kamēr viņš noķēris zirgu un atgriezies pie skudrulāča, dzīvnieks bijis jau otro reizi izlauzies no maisa. Tajā brīdī mēs esot atgriezušies.
Drīz vien buļļa mugurā atauļoja Frānsisa sieva un palīdzēja mums uzcelt skudrulāci uz jaunā transporta līdzekļa. Bullis šā procesa laikā neizrādīja ne mazākās emocijas: šķita, ka viņam vienalga, vai nesamais maiss ir pilns ar kartupeļiem vai klabur- čūskām; kaut arī skudrulācis šņāca un cīnījās no visa spēka, bullis smagnēji un noteikti soļoja uz priekšu, nepievērsdams nešlavai ne mazāko uzmanību.
Mēs nonācām rančo, kad jau bija pavisam satumsis, izpurinājām savu gūstekni no maisa un atsējām. Es pagatavoju vienkāršus virves iemauktus un piesēju skudrulāci pie liela koka; turpat noliku lielu ūdens bļodu un atstāju dzīvnieku mierā.
Ļoti agri nākamajā rītā iztrausos no gultas un devos skudrulāci apraudzīt; pirmajā mirklī šķita, ka viņam izdevies pa nakti aizbēgt, jo dzīvnieku nekur nemanīja. Tikai pēc laba brīža es atklāju, ka viņš saritinājies ciešā kamolā un nogūlies starp koka izcilnajām saknēm, apsedzies ar asti kā ar lielu, pelēku šalli, tāpēc no tāluma vairāk atgādina izdedžu kaudzi nekā dzīvu radījumu. Tobrīd es aptvēru, cik ļoti noderīgai gan jābūt šai lielajai astei. Zālienē skudrulācis izkārpa starp zāles kušķiem seklu guļvietu, saritinās tajā un pārklāj asti pāri kā jumtu, un šai vilnainajai segai spēj tikt cauri vienīgi paši sliktākie laika apstākļi.
Galvenās grūtības tagad bija iemācīt Amosu (tā mēs bijām skudrulāci iesaukuši) ēst aizstājējbarību, jo Anglijas zoodārzā viņš pie savas parastās barības - baltajām skudrām - netiks. Pagatavoju maisījumu no piena, jēlas olas un smalki sakapātas gaļas, kuram vēl pievienoju trīs pilienus zivju eļļas. Pielējis pilnu bļodu ar šo miksli, es to aiznesu pie liela balto skudru pūžņa netālu no rančo, izurbu pūznī caurumu, iegrābu sauju skudru un uzbēru pienainajam maisījumam pa virsu. Aiznesu bļodu atpakaļ uz mājām un noliku Amosam sasniedzamā vietā.
Biju domājis, ka paies kāds laiciņš, iekams Amoss pieņems jauno barību, tomēr skudrulācis, man par pārsteigumu, bļodu ieraudzījis, tūdaļ piecēlās kājās un tecēja tai klāt. Uzmanīgi apostījis cienastu, dzīvnieks izritināja savu garo, čūskai līdzīgo mēli un iegremdēja maisījumā. Viņš bridi stāvēja nekustīgi, apcerēdams jauno garšu, tad nolēma, ka tā ir viņam pa prātam; nostājies līdzās bļodai, Amoss apbrīnojamā ātrumā ņēmās šaudīt mēli iekšā ārā, kamēr trauks bija izlaizīts gluži tīrs. Skudrulāčiem, protams, nav zobu, tāpēc tie uzlasa barību ar mēles un lipīgo slienu palīdzību.
Reizēm es kā īpašu gardumu pasniedzu Amosam bļodu ar termītiem - kopā ar visām māla ligzdas drumslām. Ir apbrīnojami vērot, kā skudrulāča garā mēle izritinās no mutes un iegrimst bļodā, - baltās skudras un māla kripatas pielīp pie tās kā mušas pie mušpaplra. Toties, kad mēle ievelkas atpakaļ mutē, dzīvnieks ar lūpām notrauc visu lieko, tā ka vēderā nonāk tikai skudras. Amoss nudien to darīja ārkārtīgi prasmīgi.
Drīz pēc tam, kad biju atgriezies savā bāzes nometnē Džordžtaunā un Amoss iedzīvojies jaunajā aplokā, man palaimējās atrast viņam sievu. Tā ieradās kādu dienu, sasieta ņurdošā murskull un iemīcīta taksometra bagāžniekā. Cilvēks, kas skudrulāceni bija sagūstījis, nebija izturējies īpaši uzmanīgi, tāpēc gūsteknei uz ķermeņa bija vairāki nelāgi ievainojumi, turklāt no barības un ūdens trūkuma viņa bija pagalam novārgusi. Kad es noraisīju auklas, skudrulācene gulēja uz sāniem zemē un nespēcīgi šņāca; es pat necerēju, ka viņa izdzīvos. Pasniedzu tai bļodu ūdens, un padzērusies mātīte ātri atguva spēkus, piecēlās kājās un metās uzbrukumā visiem, ko vien ieraudzīja.
Amoss bija pieradis pie domas, ka viņš šajā teritorijā ir vienīgais skudrulācis, tāpēc savu biedreni neuzņēma atplestām rokām. Kad atvēru viņa aploka durvis un mēģināju iestumt mātīti iekšā, Amoss savu mīlu izrādīja, ar nagiem pamatīgi uzšaudams viņai pa degunu un dedzīgi šņākdams. Visbeidzot es nolēmu, ka abiem dzīvniekiem labāk vajadzētu mitināties līdzās, kamēr tie viens pie otra pieradīs. Amosa aploks bija ļoti liels, tāpēc es to ar mietu sētu pārdalīju uz pusēm. Ar Amosa barošanu nekādas problēmas neradās, toties viņa jaunā sieva sagādāja neiedomājamas grūtības. Tā kategoriski atteicās kaut vai pagaršot bļodā pasniegto maisījumu un divdesmit četras stundas ieturēja bada streiku.
Tomēr nākamajā dienā man radās ideja. Barodams Amosu, es viņa bļodu piestūmu pie koka stabiem, kas nodalīja abu dzīvnieku mājokļus. Amosa ēšanas manieres nebija no smalkākajām, tā ka ikvienu, kas barošanas laikā atradās trīsdesmit pēdu attālumā, par šo faktu nepārprotami informēja ēdāja šļurksti- nāšana, sprauslāšana un šņaukāšanās, ari tad, ja skudrulācis pats nemaz nebija redzams.
Amosa trokšņainās ieturēšanās ieinteresēta, jaunā skudrulācene piegāja pie sētas palūkoties, ko viņš ēd. Tā izbāza slaiko degunu starp mietiem un paostīja Amosa bļodu, tad ļoti lēni un piesardzīgi iemērca garo mēli maisījumā. Pāris minūšu laikā skudrulācene jau tiesāja nost ēdamo tikpat aši un dedzīgi, kā bija demonstrējis Amoss. Nākamās divas nedēļas viņa vienmēr ēda tieši tāpat - izbāzusi galvu pa mietu spraugu un ar garo mēli lakdama no vienas bļodas ar Amosu.
Pastāvīgi ēzdami no viena trauka, skudrulāči galu galā pavisam labi sarada, un nepagāja ilgs laiks, kad mēs novācām starpsienu un ļāvām abiem dzīvot kopā. Viņi sirsnīgi sadraudzējās un allaž gulēja cieši blakus, rūpīgi apsegušies ar astēm.
Tomēr es nespēju sagādāt diviem skudrulāčiem mājupceļam pietiekami lielu būri, tāpēc viņiem nācās ceļot šķirti. Taču uz kuģa es sastūmu abus būrus cieši kopā, tā ka abi varēja izbāzt ārā degunus un saostīties.
Kad Amoss un viņa draudzene beidzot nonāca Anglijā un savās jaunajās mājās - zoodārzā -, viņi mēdza uzjautrināt publiku ar boksa mačiem. Abi nostājās uz pakaļkājām, šūpoja garos degunus no vienas puses uz otru kā svārstus, zvetēja un šķīla ar garajiem slepkavīgā izskata nagiem, astes pa grīdu šaudīdami. Šis bokss no malas izskatījās straujš un nežēlīgs, taču cīnītāji nekad viens otru neievainoja.
Otrs lielākais Gajanas skudrulācis bija mežu iemītnieks ta- mandua - vidējais skudrulācis. Tamandua izskatās visai līdzīgs milzu skudrulācim - tāds pats kumps snuķis un mazas, apaļas acis, tādas pašas spēcīgas priekškājas ar gariem, līkiem nagiem. Tamandua īsspalvu kažoks ir gaiši brūns, aste - gara un līka. Milzu skudrulācis savu asti izmanto par kaut ko līdzīgu segai, tamandua tā rīkoties nevar, toties ar astes palīdzību rāpjas kokos - gluži kā to dara Gajanas koku dzeloņcūkas un pērtiķi. Tamandua bija arī vismuļķīgākais dzīvnieks, kādu vien Gajanā laimējies noķert.
Savvaļā tamandua uzkāpj visaugstākajos kokos un pa to lielajiem zariem rāpjas uz priekšu, līdz atrod koku skudru prāvās ligzdas. Ar lielajiem, līkajiem nagiem tas uzlauž skudru cietokšņus, un garā, lipīgā mēle uzlaiza skudras. Ik pa brīdim tamandua uzlauž vēl gabaliņu ligzdas un turpina laizīšanu. Gūstā tamandua ar grūtībām tika vaļā no šā paraduma, - saņēmis bļodu ar maltās gaļas, jēlas olas un piena maisījumu, viņš iegremdēja tajā garos nagus, aplaizīja tos un turpināja skrāpēt trauku. Parasti tas beidzās ar bļodas apgāšanu uz būra grīdas. Tamandua nešaubīgi uzskatīja ēdiena trauku par īpašu skudru ligzdas paveidu, kas jāuzlauž, lai tiktu klāt saturam, un vienīgais veids, kā izvairīties no ēdiena izšļakstīšanas gan sev virsū, gan pa visu būri, bija piestiprināt trauku pie režģa.
Savu pirmo pundurskudrulāci es ieguvu indiāņu ciematā, strautu ieskautajās saliņās. Visu dienu biju braukājis apkārt ar kanoe, apmeklēdams dažādas indiāņu apdzīvotās vietas un pirkdams itin visus dzīvniekus, ko viņi bija ar mieru pārdot. Minētajā ciematā biju ticis pie gluži laba mājas iemītnieku ķēriena un apmēram stundu uzjautrinājies, kaulēdamies ar cie- matniekiem. Tā kā viņi nerunāja angliski, bet es nesapratu viņu valodu, tirgošanās norisa ar zīmju palīdzību.
Visbeidzot cauri biezajam cilvēku pūlim pie manis izspraucās mazs, apmēram septiņus vai astoņus gadus vecs zēns, vienā rokā nesdams garu mietu, kura galā bija pieķēries kaut kas tāds, ko es no pirmā acu uzmetiena noturēju par gigantisku meža tauriņa kūniņu. Tomēr tuvākas izpētes rezultātā tas izrādījās pundurskudrulācis, kas, cieši aizmiedzis acis, bija pieķēries pie zara. Es nopirku no zēna skudrulācīti un atklāju, ka mazajam radījumam piemīt daudz interesantu īpašību, par kādām nebiju lasījis nevienā dabaszinātņu grāmatā.
Šie mazie dzīvnieciņi ir apmēram sešas collas gari, un tos pilnībā klāj biezs, mīksts zeltaini brūns kažoks, kas piešķir viņiem līdzību ar sīciņiem rotaļu lācīšiem. Arī garo tvērējasti klāj bieza vilna. Koši sārtās pakaļkāju pēdas ir mazliet vērstas uz iekšu, lai, šiem radījumiem ložņājot pa kokiem, pēdas precīzi aptvertu tievos zariņus nevainojamā tvērienā. Kad pundurskudrulācis stingri pieķēries zaram ar pakaļkājām un asti, praktiski nav iespējams viņu atraut, to nopietni nesavainojot. Tāpat kā citiem sugasbrāļiem, arī pundurskudrulāčiem priekškājas ir īsas, ļoti spēcīgas un bruņotas ar trim līkiem nagiem, no kuriem vidējais ir garš, abi malējie - īsāki. Plaukstas atgādina mazus sārtus spilventiņus, un tvērienā garie nagi tām piekļaujas ar neticamu spēku - gluži kā aizvāžams kabatas naža asmens.
Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt ļoti dīvains paradums, kura dēļ viņi Gajanas iezemiešu vidū iemantojuši nosaukumu "slava dievam". Miegā pundurīši sēž uz zara, ko cieši satvēruši ar pakaļkājām un apvijuši ar asti, stalti izslējušies kā sargkareivji, pacēluši abas priekškājas pret debesim. Ja dzīvnieciņu iztraucē, tas gāžas uzbrucējam virsū un uzšķērž ar abiem garajiem nagiem. Šo īpatnējo pozu skudrulāči ieņem, kad ir nobijušies, un reizēm uzbrukuma gaidās tā notup pat pusstundu, acis aizvēruši un ķepas augstu pacēluši virs galvas.
Mazais skudrulācis kustējās ārkārtīgi lēni un miegaini, viņš šķita tik lielā mērā samierinājies ar nebrīvi, ka es pat neieslodzīju to kastē, bet vienkārši ar visu mietu atbalstīju pret kanoe malu; tur viņš visu ceļu notupēja, sastindzis un saslējies kā senatnīgs kuģa priekšgala rotājums, un nepakustējās, iekams bijām sasnieguši nometni. Es nepavisam nebiju pārliecināts, kādu barību piedāvāt mazajam draugam, taču atcerējos, ka biju lasījis, - šie mazie radījumi pārtiekot no dažādu meža ziedu nektāra. Tāpēc pirmajā vakarā izšķīdināju ūdenī medu un mazā podiņā pakarināju skudrulācīša būrī.
Ap astoņiem vakarā mazais sāka izrādīt dzīvības zīmes. Stīvā poza atslāba, viņš nolaidās uz visām četrām un sāka lēni, piesardzīgi rāpot pa būri saliktajiem zariem, atgādinādams vecu viru uz apledojuša ceļa. Tad pundurītis ieraudzīja medus podiņu. Iekāries zarā tieši zem podiņa, viņš ļoti uzmanīgi to apostīja ar mazo sārto deguntiņu un nolēma, ka traukā droši vien ir atrodams kaut kas garšīgs. Pirms es paguvu iejaukties, skudrulācis bija aizķēris ar nagu aiz mazā trauciņa malas un to sasvēris, nākamajā mirkli saņemdams uz galvas medusūdens šalti. Mazais radījums par to ārkārtīgi apskaitās un sašuta vēl vairāk, kad man nācās izņemt viņu no būra un nosusināt ar vates piciņu. Visu atlikušo vakara cēlienu viņš nosēdēja uz zara, tīrīdams no kažoka lipīgā šķidruma paliekas.
Pundurītim medusūdens ļoti garšoja, taču man vajadzēja viņam to pasniegt podiņā ar ļoti šauru atveri, citādi skudrulācis iebāza traukā visu galvu, nokāpa uz grīdas un klaiņāja apkārt, tā ka no rīta izskatījās pēc kustīgas, lipīgas zāģskaidu bumbiņas.
Tomēr medusūdens nebija mazajam radījumam pietiekami barojošs, tāpēc es mēģināju viņam piedāvāt skudru olas. Man par pārsteigumu, skudrulācis no tām stingri atteicās; pēc tam piedāvāju pašas skudras, un par tām viņš izrādīja vēl mazāku interesi. Visbeidzot es gluži nejauši atklāju, ka pundurītim garšo
sienāži un naktstauriņi - tos skudrulācis katru nakti ar milzu enerģiju vajāja pa visu būri.
Gajanas skudrulāči nepavisam nav tie dzīvnieki, kurus viegli turēt nebrīvē, taču viņi ir apburoši radījumi un tiem veltīto pūļu vērti.