Strauti tecēja visapkārt Santamarijas ciematam, tā ka mēs vārda tiešā nozīmē dzīvojām uz salas. Atklāju, ka strautos mitinās daudz kaimanu mazuļu, un dedzīgi vēlējos tos sagūstīt lielā skaitā. Drīz vien izrādījās, ka tas nepavisam nav tik vienkārši, kā ķert krokodilus Kamerūnā. Tur varēja tikai brist pa seklajiem strautiņiem un tvarstīt smilšu sērēs guļošos dzīvniekus. Upītes visapkārt Santamarijai bija šim nolūkam daudz par dziļu, turklāt tajās bez kaimaniem dzīvoja ari citi radījumi - elektriskie zuši un niknās, asinskārās zivis pirajas, un ne ar vienu no tiem nebūtu patīkami kopā peldēties. Tāpēc, gūstot mazos kaimanus, man nācās pielāgot medību metodi šīs zemes īpatnībām.
Kādā vēlā vakarā mēs savā prāvajā kanoe slīdējām lejup pa straumi, paņēmuši līdzi lielu lāpu un garu mietu, kura galā piesieta aukla ar slīdošu cilpu. Es sēdēju pašā laivas priekšgalā, turēdams lāpu un mietu, savukārt airētājs pakaļgalā lēni un klusi virzīja laivu uz priekšu pa tumšajiem ūdeņiem.
Drīz vien atklāju, ka mazajiem kaimaniem vislabāk patīk gulēt tādās vietās, kur ūdenszāles biezā slānī klāj ūdens virsmu, no tās rēgojas tikai deguni un izvalbītās acis. Kamēr laiva klusi slīdēja uz priekšu, es ar lāpu izgaismoju šos ūdenszāļu klājie- nus, līdz beidzot apmēram trīsdesmit jardus tālāk ieraudzīju kvēlojam maza kaimana acis. Ar brīvo roku pamāju airētājam, un tas pievirzīja kanoe pie ūdenszāļu klājiena malas, nobremzēja laivu un apstājās.
Spīdinādams gaismu kaimanam tieši acīs, es noliecos, uzmanīgi pārvilku cilpu pāri dzīvnieka purnam un tad ar veiklu rāvienu izcēlu kaimanu no ūdens tieši laivā, kur tas ņēmās kepuroties un skaļi, nikni ņurdēt. Sadzirdējuši šos protestus, visi pārējie kaimanu mazuļi jūdzēm tālu apkārtnē sāka līdzjūtīgi urkšķināt, taču tā bija viņu kļūda, jo, klausīdamies, no kuras puses nāk skaņas, es varēju secināt, kur lielākā daļa kaimanu slēpjas, tādējādi nepagāja ilgs laiks, kad kanoe dibenā jau gulēja piebāzts maiss, kas raustījās un šļūkāja no sagūstīto rāpuļu kustībām. Lielais kaimanu bars sacēla tādu troksni, ka tālāk mēs vairs netikām, - mazuļu vienbalsīgā rēkšana jūdzēm tālu vēstīja par laivas tuvošanos.
Viens no visīpatnākiem šīs ūdenspasaules iemītniekiem bija pipakrupis. Tas laikam gan ir neparastākais abinieks pasaulē, jo vārda tiešā nozīmē ir krupis ar kabatām. Es noķēru dažus šos dīvainos radījumus mazā, kritušām lapām aizsprostotā kanālā, lielāka strauta attekā. Viņi tik ļoti atgādināja satrūdējušu lapu kamolus, ka pirmajā brīdī nemaz nesaskatīju tajos dzīvas radības. Krupji bija apmēram piecas collas gari un drīzāk izskatījās pēc ļoti plakaniem, brūniem ādas pūķīšiem ar kājām katrā stūrī. Kad es viņus pacēlu, abinieki nesprauslāja un nespārdījās, kā to darītu lielākā daļa krupju un varžu, bet gulēja pavisam ļengani, paļaudamies, ka līdzība ar kritušām lapām viņus pasargās.
Viens no noķertajiem krupjiem izrādījās mātīte, kas grasījās dēt olas, un par to es biju īpaši priecīgs, jo radās iespēja novērot mazuļu apbrīnojamo izšķilšanos. Kad mātīte izdēj olas, tēviņš tās iespiež viņai muguras ādā, kas šim nolūkam kļuvusi mīksta un poraina. No pirmā acu uzmetiena izskatās, ka brūnajā, gludajā ādā pa pusei ieraktas caurspīdīgu kreļļu zīlītes. Tā olu daļa, kas paceļas virs mātītes ādas, pamazām sacietē un kļūst par sīkiem, izliektiem vāciņiem, tā ka olas paliek apslēptas šajās kabatiņās mātes mugurā, kur pamazām kļūst par kurkuļiem, bet pēc tam - par sīciņiem krupīšiem, no kuriem katrs ir tik niecīgs, ka veseli seši varētu satupties uz vienas pastmarkas. Kad krupēni ir gatavi izšķilties, vāciņa virspuse kļūst mīksta, un, ķepurodamies un stumdami, mazie radījumi pamanās to nogrūst sānis kā lamatu durvis, lai pēc tam ar pamatīgu piepūli izrāptos no dīvainajām bedrītēm - savām bērnistabām mātes mugurā.
Lielā krupju mātīte, kuru noķēru strautzemē, vadīja savas dienas prāvā skārda kārbā, rāmi izplājusies uz ūdens, un izskatījās tā, it kā ne tikai jau vairākas dienas būtu beigta, bet pat sākusi sadalīties. Vēroju, kā olas viņai uz muguras palēnām sacietē par maziem vāciņiem, un pēc tam pacietīgi gaidīju mazo krupēnu parādīšanos. Patiesībā mazuļi novilcināja savu piedzimšanu līdz brīdim, kas es jau devos mājup un atrados Atlantijas okeāna vidū; toreiz viņi savai iznākšanai izvēlējās pašu neērtāko brīdi.
Bija gandrīz pusnakts; es biju ticis galā ar darbiem un prātoju par došanos pie miera savā kajītē, kad pirms gaismas izslēgšanas kravas telpā uzmetu skatienu pipakrupju mātītei un ieraudzīju savādu mazu, melnu zariņu, kas likās augam viņai no muguras. Aplūkojis tuvāk, es atklāju, ka viens no mazajiem vāciņiem ir nostumts malā un mazais zariņš ir no bērnistabas izlīdusi krupēna sīkā kājiņa, kas kuļājās uz visām pusēm. Kamēr vēroju, mazais pamanījās izbāzt ārā vēl vienu kāju, tad galvu un pēc tam uz brīdi aprima un vērās apkārt pasaulē kā sīciņš, melns strādnieciņš, kas izlīdis no kanalizācijas šahtas.
Pagāja četras vai piecas minūtes, kamēr krupītis pilnībā iz- rausās no savas bērnistabas, tad brīdi atpūtās mātei uz muguras, savu pūliņu acīmredzami nokausēts. Pēc tam mazais ar plunkšķi ieslīdēja ūdenī un sāka tur līksmi peldēt. Es pacietīgi gaidīju, - drīz vēl viens sīkais vāciņš nostūmās malā un man ar rociņu pamāja otrs krupēns.
Kamēr es tur tupēju, pilnīgi aizgrābts no neparastā skata, man piebiedrojās divi jūrnieki, kas, atgriezdamies no dežūras uz tiltiņa, bija ieraudzījuši kravas telpā gaismu un vēlējās uzzināt, kas tur notiek un vai nav vajadzīga viņu palīdzība. Abi bija visai pārsteigti, ieraudzījuši mani šajā nakts stundā sagumušu pie bundžas, un vaicāja, ko es tur darot. Izskaidroju lielās pipa- krupju mātes dzīves gājumu, pastāstīju, kā esam viņu noķēruši noslēpumainajās strautzemēs, un norādīju, ka mazuļi tieši šobrīd rosīgi šķiļas uz mātes muguras. Abi jūrnieki notupās man līdzās, sāka vērot vēl viena mazuļa parādīšanos virspusē un drīz vien aizrāvās tieši tāpat kā es.
Pēc neilga brīža mūsu trijotnei piebiedrojās arī citi jūrnieki, kas vēlējās uzzināt, kur palikuši viņu biedri. Es vēlreiz pastāstīju par krupjiem ar kabatām, un arī šie jūrnieki tik ļoti ieinteresējās, ka notupās mums līdzās un vēroja mazo krupju šķilšanos. Kad viens no krupīšiem - vārgāks nekā pārējie - pārāk ilgi cīnījās ārā no savas kabatiņas, jūrnieki ļoti uztraucās un vēlējās zināt, vai varētu mazulim palīdzēt ar sērkociņu, taču es paskaidroju, ka krupēns ir pārāk trausls - sērkociņš viņam būtu kā koka stumbrs un mēs tikai salauztu kādu no viņa diedziņiem līdzīgajām kājām, lai ari cik piesardzīgi rīkotos.
Visbeidzot, kad krupēns bija ticis ārā no savas kabatiņas un kā nelaimes čupiņa pārguris sabruka uz mātes muguras, atskanēja vienota atvieglojuma nopūta, jau bija uzaususi gaisma, kad ūdeni ieplunkšķēja pēdējais krupltis; kļuvuši gluži stīvi, mēs iztaisnojāmies un nokāpām virtuvē izlūgties pavāram agru tējas tasi. Visu nākamo dienu mēs strādādami žāvājāmies, tomēr bijām vienisprātis, ka vērts pavadīt nakti nomodā, lai vērotu mazo krupīšu dzimšanu.
Pipakrupji, protams, nebija vienīgie neparastie abinieki, ko var atrast strautienēs. Šķita, ka Gajanai tikusi iedalīta īpaši liela daļa pasaules krupju un varžu.
Nākamais dīvainais radījums tūlīt pēc pipakrupjiem bija milzkurkuļu krupis. Pirmo reizi par šo abinieku es uzzināju kādu nakti, kad kopā ar draugu bagarēju mazu upīti, meklēdams medījumu. Drīz vien draugs man uzsauca, ka esot noķēris ļoti dīvainu būtni: tā izskatoties gluži kā kurkulis, taču esot apmēram sešas collas gara un ar tik lielu ķermeni kā vistas ola.
Mēs ar draugu ilgi strīdējāmies, kas šis savādais kustonis varētu būt; draugs apgalvoja, ka tas ir kāds zivs paveids, - lai iedomājoties vien, kāda gigantiska varde varētu izaugt no tāda kurkuļa! Es savukārt tikpat stingri biju pārliecināts, ka tam tomēr jābūt kurkulim. Tikai pēc ilga strīda es atcerējos, ka biju lasījis par šo dīvaino abinieku, un sapratu, ka esam noķēruši milzkurkuļu krupja kurkuli.
Milzkurkuļu krupja dzīves cikls rit pretējā virzienā nekā parastajam krupim. No parasto varžu ikriem izšķiļas mazītiņi kurkulīši, kas aug lielāki, līdz noteiktā attīstības stadijā tiem parādās kājas un nozūd aste, tad mazuļi izrāpjas uz sauszemes jau kā pusaugu vardes. Viens no neparastākajiem faktiem pasaulē ir tāds, ka milzkurkuļu krupis kurkuļa stadijā ir lielāks nekā pieaudzis.
Vēl viena dīvaina varde, kas sastopama šajā Dienvidamerikas nostūri, ir somainā varde. Šis nelielais radījums rūpējas par mazuļiem tikpat neparastā veidā kā pipakrupis. Somainās vardes mātītei muguras ādā ir gara plaisa, kas veido tādu kā kabatu; šajā kabatā tiek ievietotas olas, un pēc tam mātīte par tām vispār aizmirst. Kabatā olas kļūst par kurkuļiem, kurkuļiem izaug kājas un nozūd aste; tajā laikā āda uz mātes muguras pārplīst un mazās vardltes izlec ārā, katra no tām nav daudz lielāka par podziņu adāmadatas galā.
Viens no mazākajiem, bet spēcīgākajiem abiniekiem, kādu paveicās noķert Gajanā, bija indīgā "bultu varde" dendrobats. Tās ir mazas, apmēram pusotras collas garas koku vardītes visbrīnišķīgākajās krāsās un rakstos. Ir vairākas šo varžu pasugas - tās var būt krēmkrāsas ar sarkanām un zeltainām svītrām, melnas ar sārtiem un ziliem raibumiem vai jebkurā citā krāsu salikumā. Dendrobati ir ļoti glīti radījumi un, salikti burkā, vairāk izskatās pēc koši krāsainām konfektēm nekā pēc dzīvām radībām. Indiāņu ciltīm šīs mazās vardītes it ļoti noderīgas. Viņi salasa labi daudz dendrobatu un sarindo tuvu ugunij. Kad vardes sakarst, no to ķermeņiem sāk izdalīties tādas kā gļotas; indiāņi tās savāc. īpašā veidā sagatavotas, šīs gļotas ir ļoti spēcīga inde, kurā indiāņi mērcē savu bultu galus. Kad bulta trāpa kādam dzīvniekam - pat tik spēcīgam kā mežacūka -, inde strauji iedarbojas un dzīvnieku nogalina. Tāpēc indiāņiem katra no šīm mazajām vardītēm ir kā miniatūra indes ražotne - ikreiz, kad viņiem vajadzīga svaiga inde, indiāņi dodas uz mežu un noķer labi daudz indi ražojošo dendrobatu.