Viens no uzjautrinošākajiem dzīvniekiem Gajanā ir koku dzeloņcūka. Tas ir mazs, drukns radījums, kuru klāj melnas un baltas adatas. Ar garās, kailās astes palīdzību dzeloņcūka rāpjas kokos. Tai ir resnas pakaļkājas ar plakanām pēdām, milzīgs, kustīgs uzkumpis deguns un mazas, apaļas izvalbītas ačeles kā podziņas. Ja vien nebūtu tik smieklīgi vērot šos jocīgos radījumus, viņu samestos žēl, jo koku dzeloņcūkas visu dara itin kā ar labu gribu, kā apjukušas, un vienmēr izskatās ļoti pārsteigtas, kad izdarītais izrādījies aplams.
Piemēram, ja vienai dzeloņcūkai pasniedza četrus banānus, tā vispirms centās sagrābt mutē visus augļus reizē. Kad pēc vairākiem mēģinājumiem negauša beidzot nāca pie atziņas, ka mute ir tādam daudzumam par mazu, dzeloņcūka apsēdās un, uzburbušo degunu raustīdama, sprieda, ko nu darīt. Viņa satvēra vienu banānu mutē, tad sažņaudza pa vienam katrā rokā, tomēr, paglūnējusi lejup, izmisumā ieraudzīja tur palikušu vēl vienu augli, tāpēc izlaida banānu no mutes un satvēra zobos zemē palikušo. Pēcāk radījums secināja, ka joprojām vēl viens banāns palicis nepacelts, tāpēc nolika visus jau sagrābtos augļus zemē un attupās no jauna pārdomāt problēmu. Beidzot, kad smagā galvas lauzīšanā bija pagājusi pusstunda, dzeloņcūkas prātā atplaiksnlja spoža ideja - turpat tupēdama, viņa vienu banānu apēda un tad triumfējoši stiepa prom atlikušos trīs.
Šim dzeloņcūkām piemita apbrīnojams paradums: boksē- šanās. Divas dzeloņcūkas mēdza uzrāpties uz augšējiem šķērskokiem būri un ērti attupties ar seju viena pret otru, papildu drošībai apvijot garās astes ap zariem. Tad abas ņēmās ar ķepām uzbrukt un atvairīties, dāļāt niknus aperkotus un dunkas viena otras virzienā; pretinieču deguni tobrīd strauji raustījās uz visām pusēm un mazajās ačelēs bija iegūlusi lēnprātīga, bažīga izteiksme. Visapbrīnojamākais šo boksa maču laikā bija tas, ka tie reizēm turpinājās pat pusstundu, taču ne reizi visas cīņas laikā dzeloņcūkas viena otrai netrāpīja.
Reizēm pēc šīm boksa treniņsacīkstēm viņas mazliet pažon- glēja. Dzeloņcūkas atrada vecu mango kauliņu vai kaut ko tamlīdzīgu un attupušās neveikli ņēmās mētāt no ķepas ķepā, tā ka izskatījās - tūlīt nometis zemē, taču tā nekad nenotika. Vērodams dzeloņcūku izdarības, es nodomāju, ka tās ļoti atgādina skumīgus klaunus ar plakanām pēdām un sērīgām sejām; tādi cirkā vienmēr iekļūst ķibelēs vai ar visnopietnāko sejas izteiksmi dara kaut ko jocīgu.
Gajana var lepoties, ka līdzās visiem citiem dīvainajiem radījumiem tur dzīvo arī lielākais grauzējs pasaulē - kapibara. Šis dzīvnieks izskatās gluži pēc gigantiskas jūrascūciņas, prāva suņa augumā, un var svērt pat veselu centneru [6] . kapibaras ir apmēram četras pēdas garas un plecu daļā apmēram divas pēdas augstas. Salīdziniet to ar parasto Anglijas peli, kas kopā ar asti ir četras ar pusi collas gara un sver tikai sestdaļu unces. Redzot abus šos dzīvniekus līdzās, nekad nevarētu noticēt, ka tie ir radi.
Savu pirmo kapibaru es iemantoju ļoti drīz pēc ierašanās Džordžtaunā - patiesībā pat pārāk ātri. Vēl nemaz nebiju izraudzījies piemērotu vietu bāzes nometnei, un meklējumu laikā mēs dzīvojām mazā pansijā pilsētas nomalē. Saimniece ļoti laipni atļāva turēt visus iegūtos dzīvniekus viņas dārzā, kamēr pārvāksimies uz bāzes nometni.
Ļoti drīz es blakus saimnieces puķudobēm biju sakrāvis glītu kaudzi būru, kuros mitinājās kāds putns un pāris pērtiķu. Tad kādu vakaru mājā ienāca vīrs, vezdams garā pavadā pieaugušu kapibaru. Kamēr es ar vīru kaulējos, dzīvnieks ar milzīgi aristokrātisku sejas izteiksmi klaiņāja pa dārzu un reizēm paknibināja kādu ziedu, kad domāja, ka es neskatos.
Beidzot es grauzēju nopirku un ieliku lielā, tikko darinātā būrī, kura forma atgādināja zārku, un priekšējā sienā tam bija izturīgu stiepļu režģis. Kapibaras priekšā tika nokrauti visi iespējamie gardumi un pats dzīvnieks atstāts iedzīvoties. No manas guļamistabas loga pavērās skats uz dārzu; ap pusnakti mani un draugu pamodināja ārkārtīgi dīvains troksnis. Izklausījās, itin kā kāds strinkšķinātu varganu [7] , toties cits pavadījumā nemākulīgi bungotu pa skārda bundžu. Gulēju un prātoju, ko gan tas varētu nozīmēt, kad pēkšņi atcerējos kapibaru.
Skaļi iekliedzies "kapibara bēg prom!", izlēcu no gultas un tāpat pidžamā metos lejup pa kāpnēm ārā dārzā; draugs man ātri vien sekoja.
Dārzā viss bija mierīgi, ieraudzījām savu grauzēju tupam būrī un augstprātīgi mūs vērojam. Mēs ar draugu ilgi strīdējāmies, vai troksni radījis šis zvērs vai nē. Mans draugs apgalvoja, ka tas nav iespējams, jo kapibara izskatoties tik nevainīga, savukārt es tieši šā paša iemesla dēļ uzskatīju, ka kapibara ir vainīga. Tā kā skaņas neatkārtojās, atgriezāmies gultās; taču, tiklīdz bijām iekārtojušies, šausmīgais tracis sākās no jauna, vienīgi šoreiz krietni skaļāk. Paskatījies pa logu, redzēju kapi- baras būri mēnessgaismā drebam un raustāmies.
Nolavījušies lejup pa kāpnēm un ļoti piesardzīgi piegājuši tuvāk, mēs redzējām, ko dzīvnieks dara. Kapibara tupēja būrī ar diezgan ņirdzīgu izteiksmi sejā, tad paliecās uz priekšu, sakampa vienu režģa stiepli lielajos, līkajos zobos, stingri atvilka un tad palaida vaļā tik spēji, ka viss būris novibrēja kā arfa. Grauzējs nogaidīja, kamēr skaņa izgaist tālē, tad pacēla resno pēcpusi un ar pakaļkājām iebelza pa skārda šķīvi, tā ka tas norībēja kā pērkons. Es pieņēmu, ka tie bija kapibaras aplausi pašas muzicēšanai. Mēs nospriedām, ka dzīvnieks tā rīkojas nevis tāpēc, ka gribētu aizbēgt, - viņam šīs skaņas vienkārši patīk.
Nebija ne runas, ka varētu kapibarai ļaut turpināt trokšņošanu, jo es nojautu, ka pārējie pansijas viesi drīz vien sāks protestēt. Tāpēc aizvācām no būra paplāti un aizklājām būra priekšpusi ar maisa audumu - domādami, ka tad grauzējs aprims un liksies gulēt. Cerību pilni atgriezāmies gultās. Tikko biju ērti ieritinājies, kad izmisis dzirdēju šausmīgo trinkšķēšanu dārzā atsākamies ar jaunu sparu. Nevarēju iedomāties, kā to izbeigt; kamēr mēs ar draugu apspriedām šo problēmu, vairāki mājas iemītnieki pamodās, nāca un klauvēja pie manām durvīm, lai darītu zināmu, ka viens no dzīvniekiem grasoties aizbēgt, turklāt uzmodinājis viņus ar bēgšanas sacelto lielo troksni. Es visiem pārpārēm atvainojos un vienlaikus lauzīju galvu, kā gan lai nelietīgo radījumu apklusina.
Manam draugam radās laba ideja: viņš ierosināja būri ar kapibaru aiznest uz dabaszinātņu muzeju, kas atradās netālu un kura pārzinis bija pret mums draudzīgi noskaņots; tur dzīvnieks varētu palikt naktssarga uzraudzībā, un no rīta mēs to atkal savāktu. Uzvilkām virs pidžamām ielas drēbes, nogājām dārzā, piezagāmies pie garā, zārkveidīgā būra, ietinām to maisos un stiepām prom. Kapibara ļoti noskaitās par viņas privātā koncerta iztraucēšanu un izrādīja savu neapmierinātību, skraidīdama no būra viena gala uz otru, tā ka tas zvārojās kā šūpoļu dēlis. Muzejs atradās pavisam tuvu, taču kapibaras rosības dēļ mums ceļā vairākas reizes nācās atpūsties.
Mēs jau pagriezāmies ap pēdējo ielas stūri un tuvojāmies muzeja ieejai, kad ieskrējām krūtīs policistam. Ir ārkārtīgi grūti paskaidrot policistam, kāpēc vienos naktī jānes pa pilsētas ielām būris ar lielu grauzēju, īpaši tad, ja nesēji ir steigā ģērbušies un no viņu drēbju apakšas rēgojas pidžamas. Nodomāju, ka vispirms policists noturēja mūs par zagļiem, kas atgriežas no sirojuma tuvējās mājās, pēc tam par slepkavām, kas šajā zārka formas kastē stiepj sava upura līķi. Mūsu stāsts par kapibaru nepārprotami izklausījās neticams, un policists noticēja mums tikai tad, kad bijām iztinuši būri no maisiem un parādījuši viņam dzīvnieku.
Pēc tam policists kļuva ļoti laipns un pat palīdzēja mums aiznest būri līdz muzeja ieejai; tad mēs visi trīs stāvējām un saucām naktssargu, kamēr mūsu gūstekne, vēlēdamās nomierināt cilvēku satrauktos prātus, nospēlēja uz būra režģiem mazu dziesmiņu. Tomēr mūsu saucieni palika bez atbildes, un drīz vien kļuva skaidrs -, lai arī ko naktssargs dara, muzeju viņš pilnīgi noteikti nesargā. Brīdi apdomājies, policists ieteica aiznest kapibaru uz vietējo lopkautuvi, kur katrā ziņā jābūt naktssargam, kurš varētu mūsu radījumu līdz rītam pieskatīt.
Pa ceļam uz lopkautuvi mums vēlreiz nācās iet garām pansijai, tāpēc es ierosināju atstāt būri ar kapibaru dārzā, kamēr paši aiziesim līdz lopkautuvei un pārliecināsimies, ka varam tur sarunāt savam grauzējam naktsmītni. Ceļš bija diezgan tāls, un es nedomāju, ka būtu īpaši prātīgi stiept būri visu to gabalu tikai tāpēc, lai noskaidrotu, ka nevaram kapibaru tur atstāt.
Tā nu mēs atstājām kapibaru joprojām saceram īsas dziesmiņas un miegaini soļojām pa tukšajām ielām, līdz beidzot, kad reizi vai divas bijām apmaldījušies, atradām lopkautuvi un iepriecināti ieraudzījām logos gaismu. Mētājām akmentiņus un saucām tik ilgi, līdz beidzot logā parādījās ļoti veca nēģera galva, un viņš apjautājās, ko mēs gribot. Es vaicāju, vai viņš varētu pa nakti pieskatīt kapibaru; vecais vīrs nepārprotami nosprieda, ka mēs abi esam jukuši, īpaši kad paskaidrojām, ka šobrīd mums dzīvnieka nav, taču, saņēmuši atļauju, mēs aiziesim tam pakaļ. Tad sargs gribēja zināt, kas tā kapibara tāda ir, un gaužām norūpējies šūpoja galvu, kad biju atbildējis, ka tas ir liels grauzējs.
- 'ite ir lopkautuve, - viņš atteica, - 'ite ira goves. Nezingan, vai 'ite var nākt grauzēji.
Beigu beigās man izdevās vecajam vīram iegalvot, ka kapibaras nudien ir gluži kā "goves", tikai mazākas, un ka vienas tādas uzturēšanās pa nakti lopkautuvē šo vietu neizpostīs. Panākuši vienošanos, mēs gājām atpakaļ uz pansiju pēc dzīvnieka. Mēnessgaismas pielietais dārzs bija kluss un mierīgs; ielūkojušies būrī, mēs ieraudzījām trokšņotāju saritinājušos vienā stūrī rāmi guļam, klusu savā nodabā krācot. Atstājām kapibaru mierā, un tā nogulēja nepamodusies visu nakti. Nākamajā rītā mēs nonācām lejā gauži saguruši pēc naksnīgajiem pūliņiem atrast dzīvniekam pagaidu mājvietu, toties atradām kapibaru mundru un žirgtu, bez mazākajām noguruma pazīmēm.
Gajanā sastopami vairāku oposumu sugu pārstāvji, kas īpaši ievērojami ar faktu, ka tie ir vienīgie dzīvnieki ārpus Austrālijas, kuri kā ķenguri nēsā mazuļus somā. Dienvidamerikas oposumi izskatās līdzīgi žurkām ar garu, pinkainu spalvu un garām, kailām astēm; sugas atšķiras vienīgi izmēru ziņā - daži ir tik lieli kā kaķi, citi sīciņi kā vismazākās peles. Kā jau teicu, oposumi pēc izskata atgādina žurkas, un, vienīgi vērojot tos kāpaļājam pa kokiem, kļūst skaidrs, ka patiesībā tās nepavisam nav žurkas. Oposumi ne tikai rāpjas kokos tikpat prasmīgi kā pērtiķi, bet arī izmanto astes par palīgierīcēm, liekot tām locīties un vīties ap zariem kā čūskām; astes aptvēriens nudien ir tik stingrs, ka oposums paliek karājamies kokā ari tad, ja rokām un kājām gadās zaudēt tvērienu, tādējādi tas paglābjas no nokrišanas zemē.
Glītākie no Gajanas oposumiem bija vismazākās to sugas pārstāvji. Vietējie iedzīvotāji oposumus sauc par "uvarijiem", un šo konkrēto sugu dēvē par "mēness uvarijiem", jo tie parādoties tikai pilnmēness naktīs. Tie patiesi ir ļoti glīti mazi dzīvnieciņi ar tumšu, ogļmelnu muguru, citrondzeltenu vēderu, rožainu asti, pēdām un ausīm, kā arī ar biezām, baltām uzacīm, kas izliekušās pāri tumšajām acīm kā banāni. Šie oposumi augumā ir uz pusi mazāki par parasto žurku, taču purniņi ir daudz smailāki un astes daudz garākas.
Manu pirmo mēness uvariju kādā vēlā vakarā atnesa mazs indiāņu zēns, kas to bija noķēris mežā. Es jau grasījos doties prom no ciemata un atgriezties bāzes nometnē Džordžtaunā, kad parādījās zēns, nesdams dzīvnieciņu karājamies auklas galā. Prāmis jau gaidīja, un man nudien vairs nebija ne minūtes laika.
Pusceļā uz piestātni es atcerējos, ka uz klāja nav būra, kurā ievietot mazo oposumu. Tāpēc nolēmu, ka labāk būtu atgriezties un ciemata veikalā nopirkt kasti, ko ceļojuma laikā pārveidot par būri. Mans draugs steidzās aizkavēt prāmi, līdz es atgriezīšos, bet es pats, šūpodams nokaitināto mazo radījumu auklas galā, kā traks steidzos pa ceļu uz veikalu, kur aizelsies palūdzu pārdevējam kādu kasti.
Pārdevējs izbēra uz grīdas veselu kaudzi skārdeņu un klusēdams pasniedza man iztukšoto taru. Sagrābis kasti un izdvesis pateicību, metos uz piestātni. Mazais indiānis skrēja man blakus, skriedams viņš izņēma kasti man no rokām un prasmīgi uzlika sev galvā. Skriet pa putekļainu ceļu karstā saulē ir ļoti nogurdinoši, un ikreiz, kad es apstājos atvilkt elpu, no upes puses atskanēja prāmja skaļā, īgnā sirēna, kas mani skubināja skriet tālāk; visbeidzot es piestreipuļoju pie piestātnes tieši tajā mirkli, kad kuģotāju pacietība bija galā un tie grasījās ievilkt trapu.
Kad uz klāja biju atvilcis elpu, es apsēdos sagatavot oposu- mam būri; kad tas bija gatavs, mani gaidīja nepatīkams uzdevums - noraisīt zvēriņam ap vidu apsieto auklu. Ap to laiku oposums vairs nepavisam nebija labā omā, viņš šņāca kā čūska un mežonīgi koda man pirkstos, tomēr beidzot man izdevās virvi pārgriezt. Griezdams es ievēroju dzīvnieciņam uz vēdera dīvainu, desveidlgu ādas uztūkumu. Nodomāju, ka oposums varbūt guvis kādu iekšēju ievainojumu. Taču, uzmanīgi iztaus- • tīdams uztūkumu, es ar pirkstiem pašķīru spalvu un ieraudzīju oposuma ādā garu, seklu kabatu, kurā atradās četri sīciņi, drebelīgi mazuļi.
Tātad dīvainais uztūkums bija nevis kāds ievainojums, bet soma. Mātīte bija ļoti sašutusi, ka es bez atļaujas ieskatos viņas slēptuvē, tāpēc skaļi spiedza un kampa ar zobiem. Kad biju mātīti ielicis kastē, tās pirmais darbs bija attupties uz pakaļkājām, atlocīt kabatu un pārliecināties, ka visi mazuļi ir vietā.
Tad viņa pārsukāja vilnu pāri kabatas atverei un ķērās pie augļiem, ko biju tai sagādājis.
Mazuļiem augot, tiem seklajā kabatā kļuva pārlieku šauri, un drīz tajā varēja ievietoties tikai viens mazais oposums. Mazie gulēja uz būra grīdas līdzās mātei, taču, kad gadījās izbīties, apsviedās un mežonīgā skrējienā traucās uz kabatu, jo zināja, ka patvērumā tiks vienīgi tas, kurš pieskries pirmais, - pārējiem nāksies palikt ārā un sastapties ar briesmām vaigu vaigā. Kad māte pastaigājās pa būri, viņa ļāva visiem mazu|iem uzrāpties sev mugurā, kur tie cieši ieķērās vilnā un stingrā, mīlas pilnā tvērienā apvija tievās rozā astītes ap mātes ķermeni.