Manas dzīvnieku kolekcijas turēšana Džordžtaunā no vairākiem aspektiem bija ļoti veiksmīga: tā bija teicama vieta dzīvnieku pārtikas iegādei, turklāt, aizgājis uz tirgu, es varēju tikt pie dažiem jaukiem jauniem kolekcijas papildinājumiem, kurus bija atnesuši tirgotāji no attāliem rajoniem. No šejienes es arī varēju ērti tikt līdz lidostai, tātad trauslākus dzīvniekus varēju regulāri sūtīt uz Angliju ar lidmašīnu. Vislabāk ceļojumus pa gaisu iztur rāpuļi, tāpēc apmēram reizi divās nedēļās es sasaiņoju vairākas lielas kastes ar visdažādākajām vardēm, krupjiem, bruņurupučiem, ķirzakām un čūskām un vedu tās uz lidostu.
Rāpuļu sūtīšana ar lidmašīnu ir pilnīgi atšķirīga no sūtīšanas ar kuģi. Jāsāk jau ar to, ka tos vajag citādi iesaiņot. Lai nosūtītu ar lidmašīnu, piemēram, partiju čūsku, ir nepieciešama liela, viegla koka kaste; katra čūska jāieliek mazā kokvilnas maisiņā un tas stingri jāaizsien, tad kastes malās jāsadzen naglas, uz kurām šos maisiņus sakarināt. Tādējādi nebija jāuztraucas, ka čūskas apēdīs cita citu, jo viņas gan atradās vienā kastē, tomēr izolētas. No Gajanas jālido trīs dienas, un visa ceļojuma laikā čūskām vajadzīgs tikai ūdens, jo šie rāpuļi spēj ilgi iztikt bez ēdiena, nenodarot sev nekādu ļaunumu. Dienu pirms ceļojuma es čūskas labi pabaroju, un vēlāk viņas, maltīti sagremodamas, rāmi gulēja mazajos kokvilnas maisiņos; ap to laiku, kad gremošana būs beigusies, Anglija jau būs klāt.
Arī vardes, krupji un mazākās ķirzakas ceļoja maisos, un tām noderēja lielākā daļa to pašu nosacījumu. Toties prāvajām ķirzakām - tādām kā iguānas - nepieciešamas īpašas kastes; katrā no tām var ievietot piecas vai sešas iguānas, kastē iestiprinot labi daudz zaru, lai ķirzakām būtu pietiekami, kur pieķerties. Es atklāju, ka kaimanu mazuļi ļoti labi panes ceļojumu pa gaisu, toties pieaugušie kaimani to nespēj izturēt; turklāt lielie kaimani kopā ar koka kastēm bija tik smagi, ka cena par kravu sakāpa nesamērīgi augstu, tāpēc vairākums pieaugušo kaimanu ceļoja kopā ar mani kuģī.
Mazākais kaimans, ko biju noķēris Gajanā, bija tikai nedaudz garāks par sešām collām un droši vien bija pavisam nesen izšķīlies. Toties lielākais bija vairāk nekā divpadsmit pēdas garš, un ar to nepavisam nebija viegli tikt galā. Viņš bija noķerts kādā platā ziemeļu savannu upē, kur dzīvoja milzīgi elektriskie zuši un simtiem kaimanu. Padzirdis, ka zoodārzs Anglijā kāro iegūt sevišķi lielu kaimanu, es nolēmu, ka šī būtu īsti piemērota vieta dzīvnieka noķeršanai. Pavisam netālu no apmetnes upe bija izskalojusi krastā mazu līcīti, un otrpus šim līcim, apmēram simt piecdesmit jardu tālāk, bija sala, kurā šie radījumi mēdza uzturēties.
Lamatas, ko es izmantoju kaimanu ķeršanai, bija gaužām primitīvas, tomēr ļoti efektīvas: līča mazajā pludmalītē tika novietotas divas garas, smagas vietējās kanoe laivas, tā ka tās stāvēja pa pusei izvilktas laukā no ūdens un apmēram jarda attālumā viena no otras, es iekāru starp abām laivām cilpu, piestiprinājis to krastā pie jauna, noliekta kociņa. Pie tā paša kociņa piesēju ari lielu āķi, uz kura bija uzdurta beigta, pretīgi smirdoša zivs. Lai tiktu klāt zivij, kaimanam vajadzēja iebāzt galvu cilpā; tiklīdz zivs bija radījumam zobos, jaunais kociņš tika palaists vaļā, un iztaisnodamies tas savilka cilpu cieši ap kaimana kaklu. Virves otrs gals bija piesiets pie liela, resna koka kādas sešas pēdas augstāk krastā. Reiz es vēlu vakarā iz- liku šīs lamatas, tomēr nepavisam necerēju, ka izdosies kaut ko noķert agrāk par nākamo dienu.
Tonakt, tieši pirms likšanās gultā, es nodomāju, ka būtu jauki aizstaigāt līdz krastam, lai pārliecinātos, vai lamatas joprojām ir darba kārtībā, un drauga pavadībā cauri tumšam mežiņam aizgāju līdz upei. Tuvodamies lamatu vietai, mēs saklausījām ārkārtīgi dīvainu troksni - dobju būkšķēšanu, bet nevarējām saprast, kas to rada. Nonākuši krastā, mēs par to drīz vien pārliecinājāmies. Starp abām laivām bija ielīdis milzīgs kaimans un, tieši kā es biju cerējis, - iebāzis galvu cilpā un parāvis zivi, tā ka virve bija cieši savilkusies ap zvēra kaklu. Spīdinādami savus kabatas lukturīšus pāri pludmalei, mēs redzējām, kā gigantiskais rāpulis lokās un šļakstinās pa ūdeni starp abām laivām, kuras cīnīdamies bija atgrūdis tālu vienu no otras.
Kaimana lielā mute vērās vaļā un ciet ar būkšķi, kas izklausījās pēc liela bluķa skaldīšanas, resnā aste šaudījās no vienas puses uz otru, sakuldama ūdeni putās, un triecās pret laivu sāniem tik spēcīgi, ka atlika vien brīnīties, kā tās vēl nav sašķaidītas. Mēs stāvējām krastmalā līdzās resnajam kokam, pie kura bija piesieta lamatu virve, un redzējām, cik stingri virve nostiepta, kā arī dzirdējām to saspringti nostrinkšķam ik reizi, kad zvēra milzīgais ķermenis noraustījās. Arī pats koks raustījās un drebēja no kaimana pūliņiem atbrīvoties un turpināja tricināties vēl tad, kad lielais rāpulis putās sakultajā ūdenī pēkšņi aprima, it kā būtu zaudējis visus spēkus; tad es izdarīju kaut ko neiedomājami muļķīgu.
Noliecies pār krastu, es ar abām rokām satvēru virvi un sāku vilkt uz savu pusi. Sajutis virves kustēšanos, kaimans acumirklī ar neiedomājamu spēku atsāka cīņu. Virve nostrinkšķēja un no jauna savilkās, es vienlaikus tiku parauts pāri klints malai, tā ka nu zināmā mērā karājos gaisā, ar kāju pirkstiem iekrampējies pašā nogāzes malā un ar rokām ieķēries virvē. Sapratu - ja palaidīšu tvērienu vaļā, kritīšu un novelšos tieši uz rāpuļa zvīņai- nās muguras; ja manī neiecirtīsies milzīgie žokļi, tad, bez šaubām, manas smadzenes izšķaidīs varenās, muskuļotās astes zvēliens. Nespēju darīt neko citu, kā vien cieši pieķerties virvei; drīz mans draugs arī pamanījās sagrābt virvi. Tas man deva iespēju atsperties pret krastu un uzvilkties atpakaļ drošībā; tad mēs abi palaidām virvi vaļā.
Kaimans tūlīt atkal nomierinājās, un mēs nolēmām, ka labāk būtu aiziet atpakaļ uz māju un sadabūt vēl vienu virvi, ar ko kaimanu piesiet; baidījāmies, ka vienu pašu virvi viņš cīnīdamies galu galā varētu pārraut un aizbēgt. Steidzāmies atpakaļ uz mājām un savācām nepieciešamās mantas. Pēc tam, nesdami divus lākturus un vairākus kabatas lukturīšus, atgriezāmies upes krastā. Kaimans gulēja nekustīgi un mirkšķināja lielās acis, katra no tām bija valrieksta lielumā. Pirmais uzdevums bija neitralizēt milzīgos, zobainos žokļus. Lai to izdarītu, mēs uzmanīgi nolaidām lejā cilpu, pārvilkām pāri zvēra purnam, stingri savilkām un piesējām pie koka. Kamēr mans draugs rādīja gaismu, es ierāpos vienā no laivām, un ar zināmām grūtībām man izdevās vēl vienu cilpu uzmest kaimana astei, aizdabūt līdz pašām dzīvnieka pakaļkājām un tur cieši savilkt. Arī šī virve tika piesieta pie koka. Tagad kaimans bija piesiets ar trim virvēm, un mēs jutāmies zināmā mērā droši, ka varam dzīvnieku atstāt un doties pie miera.
Nākamajā rītā kopā ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem aizgājām pie upes un sākām izstrādāt plānu, kā izcelt milzīgo rāpuli no ūdens un uzdabūt augšā pa stāvo krastu, kur to varētu iekraut džipā. Vietējie bija paņēmuši līdzi garu, biezu planku, kuru mēs mēģinājām gareniski pabāzt kaimanam apakšā. Tomēr radījums gulēja tik seklā ūdenī, ka nebija iespējams pabīdīt dēli zem viņa, jo vēders bija iegrimis dūņās. Vienīgā iespēja bija palaist virvi vaļīgi un iegrūst kaimanu jardu vai divus
dziļākā ūdenī, kur to būtu vienkāršāk uzdabūt uz dēla. Tā mēs arī izdarījām un piesējām rāpuli pie dēļa, cilpu cilpām notīdami viņa degunu, asti un īsās, spēcīgās kājas.
Nākamais darbs bija izvilkt sagūstīto no ūdens un dabūt augšā pa krastu. Divpadsmit vīri tika ar šo uzdevumu galā tikai pusotras stundas laikā, jo mēs darbojāmies lipīgos mālos, un ik reizi, kad izdevās milzīgo torsu pavilkt pāris collu augstāk, mums nācās atpūsties, bet kaimans, mums par šausmām, aizslīdēja atpakaļ sākotnējā vietā. Darbs bija smags, tomēr mums izdevās uzstumt kaimanu augšup līdz klints virsotnei un tālāk pāri īsajai, zaļajai zālītei, kur mēs, cauri slapji izmirkuši un no galvas līdz kājām nojaukušies ar māliem, ārkārtīgi apmierināti sapulcējāmies ap medījumu.
Vēl viens upes iemītnieks, kas mums sagādāja pamatīgas raizes, bija elektriskais zutis. Šis notikums gadījās tajā laikā, kad es vācu dzīvniekus strautzemēs. Mēs ar draugu bijām augu dienu savā kanoe apbraukājuši dažādus indiāņu ciematus, pirkdami visus mājas lutekļus, ko ciematnieki vēlējās pārdot.
Kopā ar citiem bijām nopirkuši ari piejaucētu koku dzeloņ- cūku un pēdējā ciematā ievērojuši klūdziņu grozu ar pusaugu elektrisko zuti. Nopirku arī to un ļoti priecājos par šo papildinājumu, jo tas bija pirmais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā.
Iekāpām laivā un noguruši, tomēr priecīgi par tik veiksmīgu dienu, sākām mājupceļu. Es sēdēju kanoe priekšgalā, dzeloņcūka bija saritinājusies un aizmigusi man pie kājām. Turpat netālu elektriskais zutis cerīgi spirinājās pa savu grozu. Līdzās sēdēja mans draugs, bet mūsu diezgan nestabilā kuģa pakaļgalā- divi airētāji.
Manu uzmanību zuša izbēgšanai pirmā pievērsa dzeloņcūka, absolūtā panikā cenzdamās uzrāpties augšup pa manu kāju, un būtu mēģinājusi tikt arī uz galvas, ja vien viņai ļautu. Nobrīnījies, kas gan dzīvniekam lēcies, es viņu pasniedzu savam draugam, lai pats izpētītu laivas priekšgalu un atrastu panikas cēloni. Pavēries lejup, ieraudzīju elektrisko zuti ārkārtīgi noteiktā gaitā man tuvojamies. Tik ļoti pārbijos, ka palēcos stāvus gaisā; zutis aizslīdēja man garām, un es ievēlos atpakaļ laivā, par laimi, to neapgāzdams.
Radījums pa to laiku aizlocījās pie mana drauga. Uzsaucu, lai viņš uzmanās, un viņš ar dzeloņcūku rokās centās piecelties un pamukt malā, taču sagrīļojās un uz muguras novēlās kanoe dibenā. Zutis aizslīdēja garām manam draugam un stūrēja klāt pirmajam airētājam. Nonācis aci pret aci ar zuti, airētājs neizrādīja vairāk drosmes kā mēs - nosviedis airi, viņš bija gatavs mesties pāri bortam.
Situāciju laivā glāba pēdējais no mums - otrais airētājs. Droši vien viņš bija radis pašā upes vidū laivās sastapties ar elektriskajiem zušiem, jo vienkārši noliecās un ar airi piespieda radījumu pie laivas dibena. Es pasviedu viņam grozu, un airētājs ar pāris veiklām kustībām pamanījās iemēzt zuti atpakaļ mājoklī.
Jutāmies ārkārtīgi atviegloti un pat ņēmāmies plēst jokus par šo atgadījumu. Glābējs pasniedza grozu ar zuti savam pāriniekam, tas savukārt pasniedza to manam draugam. Mirklī, kad draugs sniedza man grozu, grozam izvēlās dibens un zutis atkal parādījās mūsu vidū. Šoreiz tas laimīgā kārtā nokarājās pār laivas malu kā kroketa vārti. Strauji, konvulsīvi noraustījies, zutis ar plunkšķi ievēlās upē un nozuda tās tumšajos ūdeņos.
Tas bija vilšanās pilns nobeigums aizrautīgam stundas ceturksnim, tomēr vēlāk mums izdevās sadabūt vēl vairākus šādus radījumus, tāpēc nebija vajadzības zaudējumu nožēlot. Liels elektriskais zutis spēj dot ievērojami spēcīgu triecienu, un ir zināmi gadījumi, kad zuši nogalinājuši gan zirgus, gan cilvēkus, šķērsojot upes dažādās Dienvidamerikas vietās. Elektrību ražojošie orgāni ir izvietoti gar abiem zuša sāniem, un viss viņa ķermenis patiesībā ir gigantiska baterija. Peldēdams zutis izskatās gluži kā liela, resna melna čūska; nonācis līdzās zivij, tas uz mirkli apstājas, viņa ķermenis it kā nodreb, un tad var redzēt, kā zivs noraustās, saļimst un lēni nogrimst, būdama vai nu paralizēta, vai pilnīgi beigta, tostarp zutis metas uz priekšu un iesūc zivi (vienmēr no galvas gala) mutē. Tad viņš nonirst upes dibenā un pāris minūtes tur meditēdams guļ, pēc tam šaujas augšup, izbāž galvu virs ūdens, dziļi ieelpo un.ir gatavs meklēt nākamo upuri.